9. pants
netiek attiecināts arī uz izložu un interaktīvo loteriju

darbību, likumdevējs nenodrošinot leģitīmā mērķa - sabiedrības

labklājības aizsardzība - sasniegšanu saskanīgā un sistemātiskā

veidā. Līdz ar to Covid-19 likuma 9. pantā noteiktais interaktīvo

azartspēļu ierobežojums neatbilstot Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. pantam.

SIA "OPTIBET" lūdz atzīt Covid-19 likuma 9. pantu

par spēkā neesošu no tās pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

3.3. Pieteikumu iesniedzējas SIA "Latsson

Licensing", SIA "Alfor" un SIA "Admirāļu

klubs" lūdz atzīt Covid-19 likuma 9. pantu, ciktāl tas

paredz uz šā likuma darbības laiku apturēt azartspēļu

organizēšanas licenču darbību interaktīvajā vidē un (vai)

izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, par

neatbilstošu arī Satversmes 1. pantam.

Covid-19 likuma 9. pants esot pretrunā ar Satversmes 1. pantā

ietvertajiem tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības

principiem. Turklāt Covid-19 likuma 9. pants neatbilstot arī

Satversmē ietvertajam labas likumdošanas principam. Tātad

likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, esot pārkāpis

Satversmes 1. pantu.

SIA "Latsson Licencing" lūdz attiecībā uz to

Covid-19 likuma 9. pantu atzīt par spēkā neesošu no tās

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Pieteikumu iesniedzējas SIA "Alfor" un SIA

"Admirāļu klubs" ar iepriekšminētajiem argumentiem

identisku pamatojumu lūdz atzīt visu Covid-19 likuma 9. pantu un

arī 8. pantu, proti, arī klātienes azartspēļu ierobežojumus, par

neatbilstošiem Satversmes 1. pantam.

3.4. Pieteikumu iesniedzējas SIA "Alfor" un

SIA "Admirāļu klubs" norāda, ka apstrīdētās normas

pārkāpjot arī Satversmes 91. pantā noteikto vienlīdzības

principu, jo pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret Pieteikumu

iesniedzējām salīdzinājumā ar citām personām, kuras atrodas ar

Pieteikumu iesniedzējām vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties azartspēļu un

izložu organizētāji, tostarp tie, kuri organizē interaktīvās

azartspēles un izlozes, un pārējie komersanti, kuri savā vārdā

peļņas gūšanas nolūkā veic komercdarbību, kas saistīta ar

pakalpojumu sniegšanu vai preču pārdošanu speciāli aprīkotās

telpās, kur klienti var pulcēties.

Pirmkārt, apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret

valsts mēroga izložu organizētāju VAS "Latvijas Loto",

jo šīs akciju sabiedrības darbība - skaitļu izložu,

momentloteriju un interaktīvo izložu organizēšana - vispār

netiekot ierobežota. Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka

loterijas jeb izlozes un spēļu automātu veiksmes spēles

spēlētājiem rada vienlīdzīgu potenciālo kaitējumu. Turklāt VAS

"Latvijas Loto" piedāvātās veiksmes spēles jebkura

pilngadīga persona bez jebkādiem ierobežojumiem fiziski varot

iegādāties vairākos desmitos tirdzniecības vietu (piemēram,

kioskos), kā arī internetā. Šādas atšķirīgas attieksmes

noteikšanai, citstarp to vērtējot arī no apstrīdēto normu

leģitīmo mērķu perspektīvas, neesot saprātīga pamata. Vēl jo

vairāk, šāda rīcība esot atzīstama par nelikumīgi piešķirtu ar

iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu. Apstrīdēto normu

piemērošana faktiski radot tādu situāciju, ka spēlētāji ir

spiesti spēlēt VAS "Latvijas Loto" piedāvātās veiksmes

spēles, jo viņiem neesot alternatīvas.

Otrkārt, apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret

azartspēļu organizētājiem salīdzinājumā ar citiem komersantiem.

Neesot rodams pamatojums tam, kāpēc tieši azartspēļu

organizēšanas vietās nebūtu pietiekami ar tādiem pašiem drošības

pasākumiem, kādi kopumā paredzēti Covid-19 izplatības

novēršanai.

Tādējādi apstrīdētās normas paredzot tādu atšķirīgu attieksmi,

kura nevarot tikt attaisnota, un līdz ar to neatbilstot

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

SIA "Alfor" un SIA "Admirāļu klubs" lūdz

apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no Pieteikumu

iesniedzēju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

3.5. SIA "Alfor", SIA "Admirāļu

klubs", SIA "OPTIBET" un SIA "Lattson

Licencing" iesniegušas viedokļus par lietas materiāliem.

Savos viedokļos Pieteikumu iesniedzējas pamato uzskatu, ka

tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma, kaut arī apstrīdētās

normas jau zaudējušas spēku.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ārkārtējā situācija pati

par sevi neesot iemesls, kura dēļ likumdevējs, pieņemot

apstrīdētās normas, būtu drīkstējis atkāpties no likumā noteiktās

likumdošanas kārtības. Likumdošanas procesa norise ārkārtējās

situācijas laikā jau esot noregulēta, paredzot likumprojektu

steidzamību. Turpmākās atkāpes neesot bijušas pieļaujamas. Ņemot

vērā ar apstrīdētajām normām noteiktā īpašuma tiesību īstenošanas

ierobežojuma absolūto raksturu, likumdevējam jo īpaši bijis

pienākums uzklausīt tās personas, uz kurām absolūtais

ierobežojums attiecās.

Turklāt ārkārtējā situācija valstī esot izsludināta un

pastāvējusi, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, nevis ekonomisku

iemeslu vai sabiedrības labklājības aizsardzības dēļ. Tādēļ ar

Covid-19 izplatības ierobežošanu nesaistītu ierobežojumu

noteikšana interaktīvo azartspēļu organizēšanai nevarot tikt

uzskatīta par patiesu reakciju uz ārkārtējo situāciju. Saeimai

neesot tiesību atsaukties uz ārkārtējo situāciju, lai nepamatoti

paplašinātu savu rīcības brīvību. Interaktīvo azartspēļu

ierobežošana ārkārtējās situācijas laikā neesot veikta

sabiedrības veselības aizsardzības labad, jo īpaši ņemot vērā to,

ka tajā pašā laikā likumdevējs pieļāvis alkohola tirdzniecību

internetā. Turklāt likumdevējs neesot vērsies Inspekcijā, lai

noskaidrotu, vai kopš ārkārtējās situācijas izsludināšanas valstī

patiesi ir novērojama lielāka interaktīvo azartspēļu spēlētāju

aktivitāte, un tādējādi neesot pārliecinājies par to, vai tā

izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem ir leģitīms pamatojums.

Faktiskie novērojumi liecinot, ka ar interaktīvo azartspēļu

ierobežojumiem to leģitīmais mērķis neesot sasniegts. Apstrīdēto

normu spēkā esības laikā esot būtiski pieaudzis nelicencēto jeb

nelegālo azartspēļu noiets. No azartspēlēm atkarīgo cilvēku

veselības aizsardzība un šo cilvēku atturēšana no arvien

aktīvākas iesaistīšanās azartspēlēs esot uzskatāma nevis par

īpašu ārkārtējās situācijas ietvaros definējamu leģitīmo mērķi,

bet gan par leģitīmo mērķi, kurš jau šobrīd caurvijot visu kopējo

valsts nostāju, politiku un regulējumu un esot pamatā jau

noteiktajiem instrumentiem, kas paredzēti spēlēšanas

ierobežošanai. Tomēr neesot pierādīts, ka pirms ārkārtējās

situācijas izsludināšanas spēkā bijušais regulējums nebija

pietiekams. Leģitīmo mērķi attiecībā uz interaktīvajām

azartspēlēm būtu bijis iespējams sasniegt arī, piemēram, uz

konkrētu laiku aizliedzot jaunu spēlētāju reģistrāciju.

Pieteikumu iesniedzējas nepiekrīt Konkurences padomes

viedoklim. Atsauces, uz kurām minētais viedoklis balstīts,

nepamatojot apgalvojumu, ka VAS "Latvijas Loto" un

Pieteikumu iesniedzējas (interaktīvo azartspēļu un spēļu automātu

azartspēļu organizatori) neatrodas vienā tirgū. Gan loterijām,

gan citu veidu azartspēlēm esot raksturīgs nejaušības elements,

kas ietverts arī likumā noteiktajās šo spēļu savstarpēji

salīdzināmajās definīcijās. To salīdzināmība izrietot arī no

citiem tiesību aktiem. No patērētāju viedokļa īpaši savstarpēji

aizstājamas esot interaktīvās azartspēles un interaktīvās

momentloterijas. Ja valstī nepastāvētu monopolstāvoklis attiecībā

uz interaktīvo momentloteriju organizēšanu, tad interaktīvo

azartspēļu organizētāji varētu ātri un bez lielām papildu

izmaksām pārorientēties arī uz interaktīvo momentloteriju

organizēšanu. To citstarp apliecinot tas, ka vairākas VAS

"Latvijas Loto" organizētās interaktīvās

momentloterijas esot identiskas Lietuvā interaktīvo azartspēļu

organizētāju rīkotajām interaktīvajām azartspēlēm.

Ārkārtējās situācijas laikā VAS "Latvijas Loto"

finanšu rādītāji esot ievērojami uzlabojušies. Proti, tās

ienākumi salīdzinājumā ar 2019. gada otro ceturksni pieauguši par

34 procentiem, un tas bijis finansiālajā ziņā labākais ceturksnis

visā VAS "Latvijas Loto" pastāvēšanas vēsturē. Ņemot

vērā ārkārtējās situācijas laikā noteiktos ierobežojumus un

ekonomikas lejupslīdes pazīmes, šāda izaugsme esot uzskatāma par

anomālu. Tā vistiešāk liecinot gan par preču aizvietojamību, gan

par organizatoru atrašanos vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

VAS "Latvijas Loto" monopolstāvoklis neesot

kritērijs, kas varētu būt par pamatu uzskatam, ka interaktīvo

azartspēļu organizatori un VAS "Latvijas Loto"

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Nozīme esot piešķirama tam, ka loterijas, tostarp

interaktīvās momentloterijas, Eiropas Savienības Tiesas

pastāvīgajā judikatūrā un arī Eiropas Savienības institūciju

darba dokumentos tiekot atzītas par vienu no azartspēļu veidiem.

Turklāt Saeimas norādītie faktori, kas it kā padarot interaktīvās

azartspēles īpaši bīstamas, esot raksturīgi arī interaktīvajām

momentloterijām. Arī Saeima savā viedoklī esot atzinusi, ka

atkarības izraisīšanas potenciāls piemīt gan azartspēlēm, gan

izlozēm.

Saeimas norādes, ka VAS "Latvijas Loto" darbība

neesot ierobežota valstij pieejamo ekskluzīvo papildu kontroles

iespēju dēļ, esot vērtējamas kontekstā ar Ekonomiskās sadarbības

un attīstības organizācijas atziņām par valsts uzņēmumu

pārvaldību. No tām izrietot secinājums, ka valstij arī ārkārtējās

situācijas apstākļos nav tiesību jebkādā veidā ietekmēt VAS

"Latvijas Loto" pārvaldes institūciju darbu, izmantojot

savas, proti, īpašnieka tiesības. Valsts varot ietekmēt VAS

"Latvijas Loto" darbību tikai ar vispārīgiem

noteikumiem, tos iekļaujot tiesību aktos. Neraugoties uz

ārkārtējo situāciju, VAS "Latvijas Loto" esot

turpinājis savu darbību un reklāmas kampaņas, radot personām

vēlmi piedalīties izlozēs un momentloterijās un tādējādi

palielinot savus ienākumus.

4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju paustajam

viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.

pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam un Covid-19 likuma 9. pants atbilst arī Līguma

par Eiropas Savienības darbību 49. pantam.

4.1. Atbildes rakstā attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzējas SIA "OPTIBET" pieteikumu Saeima norāda, ka

Covid-19 likuma 9. pants atbilst Satversmei un Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantam.

Saeima piekrīt, ka šīs apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā tika apturētas azartspēļu organizēšanas licences un

tādējādi azartspēļu organizatoriem uz laiku tika pilnībā liegtas

tiesības organizēt azartspēles. Līdz ar to apstrīdētā norma

noteiktā laika posmā esot ierobežojusi Pieteikumu iesniedzējām

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.

Satversmes 105. pants esot konkretizējams kopsakarā ar Līguma

par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības

brīvību. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai

azartspēļu sektoram izvirzītos ierobežojumus nevarot vērtēt

atrauti no azartspēļu izraisītajām morāli un finansiāli

negatīvajām sekām, kas gulstas uz indivīdiem un sabiedrību

kopumā. Katras dalībvalsts ziņā esot vērtēšana, vai tās izvirzīto

leģitīmo mērķu labad ir pilnīgi vai daļēji jāaizliedz ar spēlēm

un derībām saistītās darbības vai tikai tās jāierobežo un šādā

nolūkā jāparedz vairāk vai mazāk stingri pārraudzības pasākumi.

Lai pārliecinātos, vai ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums atbilst Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. pantam, esot nepieciešams pārbaudīt, vai šis

ierobežojums netiek piemērots diskriminējošā veidā un vai tas

atbilst samērīguma prasībām. Šis Eiropas Savienības Tiesas

metodoloģijā izmantotais samērīguma tests pēc satura esot līdzīgs

Satversmes tiesas piemērotajam testam, tādēļ apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 105. pantam esot vērtējama kopsakarā ar

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu.

Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu. Valstij esot jāturpina funkcionēt arī ārkārtējās

situācijas apstākļos, savukārt cilvēku tiesībām jābūt aizsargātām

valstij pieejamo līdzekļu un rīcības brīvības ietvaros.

Pamatprincipus, kas jāievēro ārkārtējās situācijas laikā, nosakot

starptautiskās pamattiesības.

Ārkārtējā situācijā likumdevējs varot paredzēt apjomīgākus

pamattiesību ierobežojumus vai apturēt atsevišķu pamattiesību

darbību, tomēr dažas pamattiesības pat ārkārtējā situācijā

nevarot tikt ierobežotas. Tiesības uz īpašumu neietilpstot to

pamattiesību klāstā, kuru ierobežošanas nepieļaujamība ārkārtējās

situācijas apstākļos būtu kā īpaši izceļama.

Saeima piekrīt, ka Covid-19 likums valstij izšķirošā

ārkārtējās situācijas brīdī tika pieņemts vienas dienas laikā.

Tomēr par to esot notikušas demokrātiskam likumdošanas procesam

atbilstošas diskusijas gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

komisijas sēdē, gan arī Saeimas sēdē. Savukārt Covid-19 likuma 8.

un 9. panta redakcionālie trūkumi paši par sevi nevarot tikt

uzskatīti par pamatu šo normu atzīšanai par neatbilstošām

Satversmei. Tāda apstrīdēto normu interpretācija, atbilstoši

kurai šā likuma darbības laikā aizliedzama azartspēļu

organizēšana arī interaktīvajā vidē, saskanot ar likumdevēja

gribu, kas apliecināta Saeimas sēdē, pieņemot Covid-19 likuma

projektu otrajā (galīgajā) lasījumā. Covid-19 likuma

atpakaļvērstais spēks nekādā veidā neesot ietekmējis Pieteikumu

iesniedzēju tiesisko stāvokli. Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu.

Covid-19 likuma 9. pantā paredzētais pamattiesību ierobežojums

esot noteikts, lai pasargātu no azartspēlēm atkarīgos cilvēkus un

viņu ģimenes no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa

pasliktināšanās ekonomiskās lejupslīdes un ārkārtējās situācijas

apstākļos, kā arī aizsargātu no azartspēlēm atkarīgo cilvēku

veselību un novērstu viņu arvien aktīvāku iesaistīšanos

azartspēlēs. Šie mērķi atbilstot Satversmes 116. pantā

nostiprinātajiem leģitīmajiem mērķiem - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Pamattiesību ierobežojums esot bijis arī

nepieciešams. Ārkārtējās situācijas apstākļos personu sociālo

aktivitāšu iespējas esot ierobežotas līdz minimumam, un tāpēc

neesot bijis nekādu šaubu par to, ka ar azartspēļu nozari

saistītie riski ir neadekvāti augsti. Šādā situācijā leģitīmos

mērķus neesot bijis iespējams sasniegt nekādā citādā veidā kā

vien ierobežojot azartspēļu pieejamību (it īpaši interaktīvajā

vidē). Savukārt, paredzot pārejas periodu, leģitīmais mērķis

netiktu sasniegts nepieciešamajā kvalitātē. Līdz ar to neesot

pastāvējuši citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā

pašā kvalitātē.

Samērīguma ievērošanai arī ārkārtējās situācijas apstākļos

vajagot rast līdzsvaru starp personas pamattiesību ierobežojumu

un sabiedrības labumu. Esot jāņem vērā tas, ka likumdevējam ir ne

tikai tiesības, bet pat pienākums veikt tādus pasākumus, kas

novērstu un mazinātu no pandēmijas izrietošās nelabvēlīgās

sociālās un ekonomiskās sekas.

Esot pamats uzskatīt, ka tad, ja ekskluzīvas tiesības

azartspēļu organizēšanas jomā tiek piešķirtas tikai vienai,

turklāt stingrai valsts iestāžu kontrolei pakļautai

organizācijai, valsts spēs kontrolēt ar azartspēļu nozari

saistītos riskus un novērst pamudinājumus uz pārmērīgiem

izdevumiem saistībā ar azartspēlēm, kā arī cīnīties pret atkarību

no tām, efektīvāk nekā tādā gadījumā, ja attiecīgās darbības

veiktu konkurējoši privāti pakalpojuma sniedzēji, pat ja uz tiem

attiektos atļauju sistēma un kontroles un sankciju sistēma.

Ievērojot minēto, Covid-19 likuma 9. pants neesot atzīstams par

diskriminējošu, jo pieteikumā norādītās personu grupas

neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

Tas, vai likumdevējs ir ievērojis saprātīgu līdzsvaru starp

komersantam radušos paļāvību un konkrētu personu, kā arī visas

sabiedrības tiesībām, uz kuru aizsardzību vērsta apstrīdētā

norma, esot izvērtējams kopsakarā ar jau minētajiem

argumentiem.

Visbeidzot, izskatāmajā lietā būtiska nozīme esot piesardzības

principa ievērošanai likumdevēja darbā ārkārtējās situācijas

apstākļos. Piesardzības princips nozīmējot to, ka kaitējuma

savlaicīga novēršana ir efektīvāka nekā cīņa pret kaitējuma

sekām. Ārkārtējās situācijas apstākļos atbilstoši minētajam

principam ļoti ātri pieņemot apstrīdēto normu, Latvijai esot

izdevies novērst atkarīgo personu masveidīgu iesaistīšanos

azartspēlēs. Turklāt norma esot bijusi ierobežota laikā. Līdz ar

to nelabvēlīgās sekas, kas Covid-19 likuma 9. pantā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma dēļ radušās komersantam, neesot

lielākas par labumu, ko ārkārtējās situācijas apstākļos no šā

ierobežojuma guvušas konkrētas personas, sabiedrība un valsts

kopumā.

Līdz ar to Covid-19 likuma 9. pantā noteiktais personas

pamattiesību ierobežojums esot samērīgs un atbilstošs Satversmes

105. pantam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.

pantam.

4.2. Attiecībā uz Covid-19 likuma 9. panta atbilstību

Satversmes 91. pantam Saeima nav iesniegusi atsevišķu juridisko

pamatojumu, norādot, ka arī uz šo jautājumu ir attiecināmi

iepriekšminētie apsvērumi, kas norādot uz to, ka konkrēti

komersanti neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Tāpat atsevišķs pamatojums netika

iesniegts par Covid-19 likuma 8. panta atbilstību Satversmes 1.

pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam, Saeimai norādot uz jau iesniegto juridisko

pamatojumu attiecībā uz Covid-19 likuma 9. pantu.

4.3. Saeimas papildu apsvērumos norādīts, ka viens no

klātienes azartspēļu vietu (spēļu zāļu, kazino un bingo zāļu)

darbības ierobežošanas leģitīmajiem mērķiem bija arī sabiedrības

veselības aizsardzība. Attiecīgo priekšlikumu tā iesniedzēji

citstarp esot pamatojuši ar to, ka šāds ierobežojums

nepieciešams, lai novērstu vairāku cilvēku ilgstošu uzturēšanos

slēgtās telpās.

Katram cilvēkam esot tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un

psihiskās veselības līmeni. No šīm tiesībām izrietot valsts

pienākums veikt efektīvus pasākumus, kas vērsti uz epidēmisko un

endēmisko slimību, arodslimību un citu slimību profilaksi,

ārstēšanu un apkarošanu. Lai apkarotu Covid-19 izraisošo vīrusu,

valstij vajadzējis nekavējoties ieviest tā izplatības

ierobežošanai nepieciešamos pasākumus. Viens no šādiem pasākumiem

bijusi tādu ierobežojumu noteikšana, kuri liedza vairākām

personām ilgstoši uzturēties vienās un tajās pašās slēgtās

telpās.

Attiecībā uz interaktīvo azartspēļu organizētāju un izložu

organizētāju savstarpējo salīdzināmību Saeima norāda, ka

interaktīvās izlozes Latvijā rīko tikai VAS "Latvijas

Loto". Interaktīvo momentloteriju organizēšana neesot

ierobežota, jo valsts arī bez īpašu ierobežojumu noteikšanas

Covid-19 likumā esot spējusi efektīvi sasniegt ārkārtējās

situācijas laikā izvirzītos mērķus.

VAS "Latvijas Loto" savas darbības rezultātā gūtos

ienākumus novirzot valsts budžetā. Tādējādi tiekot sniegts

atbalsts dažādu sociāli nozīmīgu jautājumu risināšanai. Līdz ar

to esot jāatzīst, ka interaktīvo azartspēļu organizētāji un

izložu organizētājs VAS "Latvijas Loto" neatrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

5. Pieaicinātā persona - Slimību profilakses un

kontroles centrs (turpmāk - SPKC) - norāda, ka ar

epidemioloģisko drošību saistītie lēmumi valstī jāvērtē kopsakarā

ar daudziem faktoriem, to skaitā epidemioloģiskās situācijas

straujo pasliktināšanos, nepietiekamiem zinātniskajiem

pierādījumiem par Covid-19 infekcijas īpatnībām, epidemioloģiskā

procesa attīstību, infekcijas izplatīšanās riskiem un sabiedrības

veselības apdraudējumu, ārstniecības iestāžu gatavību un jaudu

uzņemt potenciāli lielu pacientu plūsmu, ārkārtējās situācijas

izsludināšanu, individuālo aizsardzības līdzekļu pieejamību, kā

arī citiem ierobežojošajiem pasākumiem, kas tika ieviesti Latvijā

un citās valstīs. Esot jāņem vērā tas, ka Covid-19 uzliesmojuma

sākumposmā vairumā nozaru nebija izstrādātas rekomendācijas vai

nosacījumi darbības nepārtrauktības nodrošināšanai Covid-19

krīzes apstākļos.

Azartspēļu (neatkarīgi no vides) negatīvā ietekme uz cilvēku

psihisko veselību un labklājību (labbūtību), jo īpaši

sarežģītajos un ārkārtējai situācijai raksturīgā emocionālā

stresa apstākļos, esot aprakstīta vairākās publikācijās.

Ārkārtējās situācijas laikā pieņemtie lēmumi esot bijuši vērsti

un attiecināmi uz Covid-19 pandēmijas seku mazināšanu vai

novēršanu ne tikai veselības, bet arī sociālajā sfērā. Šāda

izpratne pilnībā atbilstot Pasaules Veselības organizācijas 1946.

gada konstitūcijā iekļautajai veselības definīcijai, proti:

veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālās labklājības

stāvoklis (angļu v. - well-being), nevis tikai slimību vai

traucējumu neesamība.

SPKC neesot iesniedzis priekšlikumu aizliegt azartspēļu norisi

ārkārtējās situācijas laikā, taču izprotot un respektējot

pieņemto lēmumu nozīmi sabiedrības veselības labā.

Dalība dažādos izklaides pasākumos novēršot cilvēku uzmanību

no nepieciešamības ievērot piesardzības pasākumus. Piemēram,

pārmērīgu zaudējumu draudi azartspēles laikā psiholoģiski

pārsniedzot bailes no inficēšanās ar Covid-19 izraisošo

vīrusu.

6. Pieaicinātā persona - Paula Stradiņa Klīniskās

universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs

infektologs Uga Dumpis - norāda, ka spēļu zāles uzskatāmas

par vietām, kur Covid-19 izplatības risks ir sevišķi augsts.

Tas esot izskaidrojams ar vairāku faktoru kopumu. Iekštelpās

transmisijas risks esot ievērojami augstāks nekā ārtelpās.

Spēlētāji telpās atrodoties ilgāk par 15 minūtēm. Spēlētāji un

personāls varot inficēties gan nepārvietojoties, gan

pārvietojoties (dodoties uz bāru, smēķējot utt.). Neesot

izslēdzami savstarpējie kontakti. Spēles notiekot uz grūti

dezinficējamām virsmām. Azartspēļu spēlētāji varot būt

transmisijas riska grupā (18-40 gadi) un arī ar noslieci uz

nepakļaušanos prasībām un rīkojumiem.

Lai pieņemtu lēmumu neslēgt kādas iestādes, no šīs rīcības

izrietošajiem sociālajiem vai ekonomiskajiem ieguvumiem vajagot

būt ļoti nozīmīgiem.

7. Pieaicinātā persona - Konkurences padome -

norāda uz tās pieņemto lēmumu par SIA "Olympic Casino

Latvia" un SIA "GARKALNS" apvienošanos, kurā tā

esot secinājusi, ka spēļu automāti ir nodalāmi no citiem

azartspēļu veidiem atsevišķā konkrētās preces tirgū. Pie šāda

secinājuma nonākts, galvenokārt ņemot vērā tirgus dalībnieku

sniegto informāciju, ka spēļu automāti nav aizvietojami ne ar

vienu citu azartspēles veidu, jo katra azartspēle notiekot uz

citādu principu pamata. Arī klientus visbiežāk interesējot

konkrēts azartspēļu veids.

Spēļu automāti neesot salīdzināmi ar interaktīvajām

azartspēlēm arī atšķirīgā klientu loka dēļ, proti, spēļu zāles

apmeklējot cilvēki, kuriem ir svarīgs personīgais kontakts ar

apkalpojošo personālu, spēļu zāles atmosfēra, vide ar fiziskiem

spēļu automātiem, kā arī iespēja izmantot bāra pakalpojumus.

Pēc Konkurences padomes ieskata, VAS "Latvijas Loto"

organizēto spēļu rezultāti ir pilnībā vai pārsvarā atkarīgi no

nejaušības vai nezināmu notikumu kopuma un spēlētājs tos nevar

ietekmēt ne ar savām zināšanām, ne spējām. Savukārt Pieteikumu

iesniedzēju sniegtie pakalpojumi balstoties uz loģiku un

zināšanām kādā specifiskā azartspēļu jomā un pamatā neesot

atkarīgi no nejaušības vai nezināmu notikumu kopuma. Līdz ar to

esot secināms, ka VAS "Latvijas Loto" un Pieteikumu

iesniedzēju sniegtie pakalpojumi konkrētā tirgus noteikšanas

kontekstā nav savstarpēji aizvietojami. Tā kā VAS "Latvijas

Loto" un Pieteikumu iesniedzējas neesot viena konkrētā

tirgus dalībnieki, to darbība konkrētā tirgus kontekstā

nepārklājoties. Tādējādi to rīcība un valsts noteiktie

konkurences un darbības apstākļi attiecīgajos tirgos (tai skaitā

ar apstrīdētajām normām noteiktie ierobežojumi) savstarpēji cits

citu neietekmējot un VAS "Latvijas Loto" un Pieteikumu

iesniedzējām neradot atšķirīgus konkurences apstākļus.

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. pantam

tirgus dalībnieka atrašanās dominējošā stāvoklī pati par sevi

neesot aizliegta. Tā kā apstrīdētās normas attiecas uz konkrēto

tirgu, kurā VAS "Latvijas Loto" nedarbojas, apstrīdētās

normas un VAS "Latvijas Loto" darbība atbilstoši Līguma

par Eiropas Savienības darbību 106. panta pirmajai daļai

kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pantu

nepārkāpjot ES konkurences tiesības. Līdzīgi neesot pārkāptas arī

Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta otrās daļas

prasības, kas tieši regulējot VAS "Latvijas Loto"

darbību, un ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta

pirmo daļu noteiktais pienākums ievērot valsts atbalsta

noteikumus.

Secinājumu

daļa

8. Covid-19 likums un tajā ietvertās apstrīdētās normas

zaudēja spēku 2020. gada 10. jūnijā.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

paredz, ka līdz sprieduma pasludināšanai tiesvedību lietā var

izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma

vai akts ir zaudējis spēku. Tomēr šādā gadījumā likums paredz

Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to

darīt. Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai nepastāv apstākļi,

kas tomēr prasa tiesvedību turpināt (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10. punktu).

Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai aizstāvētu savas

Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par

tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai jāņem vērā

nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par nepieciešamību

turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās

sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā

neesošu no kāda brīža pagātnē. Satversmes tiesas spriedums var

būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 7. punktu).

Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālo sūdzību

pamata. Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu atzīt

apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža. Proti, tiesvedības turpināšana lietā ir

nepieciešama, lai tiktu nodrošināta Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību aizsardzība, izskatot lietu pēc būtības. Apstrīdēto

normu spēka zaudēšana nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pamatu

tiesvedības izbeigšanai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo tā neatrisina lietā

pastāvošo strīdu un nenovērš iespējamo personu pamattiesību

aizskārumu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir

turpināma.

Tādējādi Satversmes tiesai nav

pamata izbeigt tiesvedību, kaut arī apstrīdētās normas ir

zaudējušas spēku.

9. Lietā izspriežami prasījumi par vairāku apstrīdēto

normu atbilstību vairākām augstāka juridiska spēka normām. Proti,

lietā ir jāizvērtē, vai:

1) Covid-19 likuma 8. pants atbilst Satversmes 1. pantam, 91.

panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam;

2) Covid-19 likuma 9. pants atbilst Satversmes 1. pantam, 91.

panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam;

3) Covid-19 likuma 9. pants atbilst Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantam.

Ja ir apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām

Satversmes un citām tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot

vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 23.

punktu).

10. Covid-19 likuma 8. pants noteic, ka ar Covid-19

izplatību saistītās ārkārtējās situācijas laikā ir aizliegts

organizēt azartspēles un izlozes, izņemot interaktīvās

azartspēles, skaitļu izlozes un momentloterijas. Savukārt

Covid-19 likuma 9. pants noteic, ka uz šā likuma darbības laiku

Inspekcija aptur visas azartspēļu organizēšanas licences gan

fiziskajās azartspēļu organizēšanas vietās (kazino licence, spēļu

zāles licence, bingo zāles licence), gan interaktīvajā vidē un

(vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu

starpniecību.

Secināms, ka abas šīs normas nošķir galvenokārt tas, ka

Covid-19 likuma 9. pants aptver gan fizisko azartspēļu

organizēšanas vietu (turpmāk - klātienes azartspēļu), gan

interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, bet 8. pants ir attiecināms

tikai uz klātienes azartspēlēm. Proti, Covid-19 likuma 8. pantā

noteiktā ierobežojuma faktiskās sekas vēl jo vairāk tiek

sasniegtas ar 9. panta regulējumu, kas citstarp paredz vēl

plašākus ierobežojumus.

Ņemot vērā normu savstarpējo pārklāšanos un faktu, ka abas

normas ierobežo klātienes azartspēļu norisi, atzīstams, ka

apstrīdētās normas ir savstarpēji cieši saistītas, un Satversmes

tiesa šo normu satversmību izvērtēs vienlaikus. Tajā pašā laikā

apstrīdēto normu ietekme uz klātienes azartspēlēm un

interaktīvajām azartspēlēm tiks izvērtēta arī atsevišķi. Proti,

apskatot klātienes azartspēļu ierobežojumus, tiks izvērtēta abu

apstrīdēto normu satversmība, ciktāl tās ierobežo klātienes

azartspēles, bet interaktīvo azartspēļu ierobežojumu satversmības

izvērtēšanas ietvaros tiks pārbaudīta tikai Covid-19 likuma 9.

panta, ciktāl tas paredz interaktīvo azartspēļu ierobežošanu,

atbilstība attiecīgajām Satversmes normām.

Tā kā tiek apstrīdēta normu atbilstība vairākām Satversmes

normām un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam,

Satversmes tiesa noteiks, kādā secībā šī atbilstība

izvērtējama.

10.1. SIA "OPTIBET" pieteikumā norādīts, ka

Covid-19 likuma 9. pants ir pretrunā Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. pantam.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants aizsargā ES

dalībvalstu iedzīvotājus un juridiskās personas, kas vēlas

īstenot savu ekonomisko aktivitāti citā dalībvalstī. Tā mērķis ir

nodrošināt, lai pret visiem dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuri

veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, tiktu piemērota tāda pati

attieksme kā pret šīs valsts pilsoņiem (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 1986. gada 28. janvāra sprieduma lietā C-270/83

"Komisija pret Franciju" 14. punktu; sk. arī:

Kellerbauer M., Klamert M., Tomkin J. (Eds.) The EU Treaties and

the Charter of Fundamendal Rights. The Commentary. Oxford: Oxford

University, 2019, p. 658). Proti, no Līguma par Eiropas

Savienības darbību 49. panta kopsakarā ar Līguma par Eiropas

Savienības darbību 54. pantu izriet jebkurā dalībvalstī

nodibinātu uzņēmumu tiesības uzturēt aģentūras vai filiāles citā

dalībvalstī, dibināt meitas uzņēmumus vai iegādāties esošo

uzņēmumu akcijas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1986. gada 28.

janvāra sprieduma lietā C-270/83 "Komisija pret

Franciju" 18. punktu un 1999. gada 9. marta sprieduma lietā

C-212/97 "Centros Ltd" 19.-20. punktu; sk. arī: Geiger

R., Khan D.-E., Kotzur M. European Union Treaties. A Commentary.

München: C.H.Beck; Oxford, U.K.: Hart, 2015, pp. 359, 377).

Uzņēmumiem, kas vēlas īstenot šādas tiesības, visupirms jābūt

izveidotiem saskaņā ar civiltiesībām vai komerctiesībām

atbilstoši kādas dalībvalsts likumiem, un tie var vērsties pret

tās valsts tiesību normām, kurā tie vēlētos īstenot

iepriekšminētās tiesības, vai savas atrašanās vietas valsts

tiesību normām, ja tās ierobežo ekonomisko aktivitāšu īstenošanu

citā valstī (sk.: Kellerbauer M., Klamert M., Tomkin J. (Eds.)

The EU Treaties and the Charter of Fundamendal Rights. The

Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, p. 688).

Tomēr izskatāmajā lietā nav risināms jautājums par Eiropas

Savienības dalībvalstu uzņēmumu tiesībām uzsākt komercdarbību

Latvijā. Pirmkārt, visas Pieteikumu iesniedzējas ir Latvijā

dibinātas komercsabiedrības un darbojas Latvijā. Konkrētā

Pieteikuma iesniedzēja arī nav precīzi norādījusi, kā tieši ir

aizskartas citās dalībvalstīs reģistrētu tiesību subjektu

iespējas sniegt ar azartspēlēm saistītos pakalpojumus Latvijā vai

Latvijā reģistrētu tiesību subjektu iespējas sniegt ar

azartspēlēm saistītos pakalpojumus citās dalībvalstīs. Otrkārt,

apstrīdētajā normā vispār nav paredzēta atšķirīga attieksme, kas

būtu balstīta uz citas valsts pilsonību vai reģistrāciju citā

Eiropas Savienības dalībvalstī, vai arī pret uzņēmumiem, kuru

kapitāls ir saistīts ar citās Eiropas Savienības dalībvalstīs

dibinātiem uzņēmumiem. Līdz ar to nevienai no Pieteikumu

iesniedzējām nav aizskartas Līguma par Eiropas Savienības darbību

49. pantā paredzētās tiesības. Savukārt tas, vai likumdevējs ir

paredzējis vienādu attieksmi pret visiem Latvijas Republikā

reģistrētajiem veiksmes spēļu organizatoriem, ir pārbaudāms,

izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam, 105.

panta pirmajam un trešajam teikumam un 91. panta pirmajam

teikumam.

Tātad izskatāmajā lietā nav vērtējama Covid-19 likuma 9. panta

atbilstība Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6.

punktam tiesvedība lietā šajā daļā ir jāizbeidz, jo tās

turpināšana nav iespējama.

Tādējādi tiesvedība lietā daļā par

Covid-19 likuma 9. panta iespējamo neatbilstību Līguma par

Eiropas Savienības darbību 49. pantam ir izbeidzama.

10.2. Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka

apstrīdētās normas aizskar azartspēļu organizētāju tiesības uz

īpašumu, kas nostiprinātas Satversmes 105. pantā, kā arī

Satversmes 1. pantā ietvertos tiesiskās paļāvības un tiesiskās

drošības principus.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips.

Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka

indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un

konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa pastāvēšana ir saistīta

ne tikai ar uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu

adresātu rīcības brīvības īstenošanas iespējām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016-07-01 16.2. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās

tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas

iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā

tiks saglabātas un īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips

neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas

tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu paļauties uz to,

ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal.

sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016-07-01 16.2. punktu).

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību

principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā

tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var

atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām

Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes

tiesas īstenoto kontroli. Ja lietā apstrīdēta tiesību normas

atbilstība gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī Satversmes

105. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam

jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016-07-01 16.3. punktu).

Pieteikumu iesniedzēju sniegtais juridiskais pamatojums ir

balstīts uz to, ka apstrīdētās normas ierobežojot tām Satversmē

noteiktās tiesības uz īpašumu. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju

apsvērumi par iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir

saistīti ar to norādītajiem argumentiem par Satversmes 105. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojumu. Proti, azartspēļu

organizatori esot paļāvušies uz to, ka varēs turpināt

komercdarbību atbilstoši izsniegtajām licencēm. Tādējādi,

pārbaudot iespējamo personas īpašuma tiesību ierobežojumu, jāņem

vērā arī tiesiskās paļāvības princips (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01

16.2. punktu).

Līdz ar to apstrīdēto normu

atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

principam vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. pantu.

10.3. Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic, ka

visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Šajā normā ietvertais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ja tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9.

punktu).

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. Tomēr šāda tiesiskās

kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj

diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2016-11-01 15. punktu).

No pieteikumiem izriet, ka lietas pamatjautājums - vai bija

pieļaujama klātienes azartspēļu un interaktīvo azartspēļu

darbības apturēšana - visupirms attiecas uz Satversmes 1. un 105.

pantā ietvertajām Pieteikumu iesniedzēju tiesībām. Savukārt pēc

tam, kad pārbaudīta apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un

105. pantam, balstoties uz iegūtajiem secinājumiem, ir iespējams

izvērtēt šo normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un

105. pantam, bet pēc tam - Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

11. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem

tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem, kas

ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jānoskaidro, vai

apstrīdētās normas ierobežo attiecīgās personas pamattiesības,

proti, jānoskaidro, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma

tiesību objektu un vai apstrīdētās normas šādas tiesības ierobežo

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā

Nr. 2016-04-03 19. punktu).

11.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-25-03 18. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes 105.

pants ir vērtējams citstarp kopsakarā ar Konvencijas Pirmā

protokola 1. pantu.

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka: "Jebkurai

fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma

izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja

tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar

likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts

tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par

nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar

vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu

maksājumu vai sodu samaksu."

11.2. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētās

normas aizskar to tiesības uz īpašumu, jo liedz tām veikt

komercdarbību - azartspēļu organizēšanu - uz licences pamata. Tam

piekrīt arī Saeima.

Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas

likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj

valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

interesēs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3. punktu). Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī

personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019-05-01 17.1. punktu).

Azartspēļu un izložu likums nosaka azartspēļu organizētāju

licencēšanas kārtību. Saskaņā ar šā likuma 3. panta pirmo daļu

Latvijas Republikā azartspēles drīkst organizēt tikai pēc

attiecīgu licenču saņemšanas. Proti, komersantiem, lai tie varētu

nodarboties ar azartspēļu organizēšanu fiziskajās azartspēļu

organizēšanas vietās, ir jāsaņem azartspēļu organizēšanas licence

un attiecīgā azartspēļu organizēšanas vietas licence (kazino

licence, spēļu zāles licence, bingo zāles licence, totalizatora

vai derību likmju pieņemšanas vietas licence). Savukārt, lai

varētu organizēt interaktīvās azartspēles, papildus azartspēļu

organizēšanas licencei nepieciešams saņemt arī interaktīvo

azartspēļu organizēšanas licenci. Atbilstoši likumam "Par

izložu un azartspēļu nodevu un nodokli" komersantiem ir

iespējams saņemt arī azartspēļu organizēšanas licenci tikai

interaktīvo azartspēļu organizēšanai.

No lietas materiāliem un publiski pieejamās informācijas

izriet, ka visām Pieteikumu iesniedzējām bija izsniegtas un spēkā

esošas azartspēļu organizēšanas licences (sk. lietas materiālu

1. sēj. 40. lp., 2. sēj. 69.-72 lp., 3. sēj. 1. un 73. lp.).

Pieteikumu iesniedzējas uz šo licenču pamata veica savu

komercdarbību.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās

tiesības veikt noteikta veida komercdarbību, organizējot

klātienes un/vai interaktīvās azartspēles, ietilpst Satversmes

105. panta tvērumā.

Iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata,

var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā

gadījumā ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai

ietekmei, kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2019-05-01 17.2. punktu).

Ar apstrīdētajām normām aizliegts organizēt azartspēles un

izlozes, izņemot interaktīvās azartspēles, skaitļu izlozes un

momentloterijas, bet Inspekcijai noteikts pienākums apturēt visas

azartspēļu organizēšanas licences gan fiziskajā, gan

elektroniskajā vidē. Inspekcija ar 2020. gada 6. aprīļa lēmumu

Nr. 2020/0161 "Par azartspēļu organizēšanas licenču

apturēšanu" citstarp apturējusi arī tieši Pieteikumu

iesniedzējām izsniegtās azartspēļu organizēšanas licences.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām ir ierobežotas personu tiesības

veikt konkrēta veida komercdarbību, kuru tās līdz šim veikušas,

paļaujoties uz izsniegtajām licencēm.

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikumu iesniedzējas, kas

apstrīd Covid-19 likuma 8. pantā noteikto klātienes azartspēļu

ierobežojumu, proti, SIA "Alfor" un SIA "Admirāļu

klubs", klātienē ir organizējušas tikai spēļu automātu

spēles. Tātad šo Pieteikumu iesniedzēju tiesību aizskārums

Covid-19 likuma 8. panta kontekstā ir radies tieši un tikai no šā

veida azartspēļu ierobežošanas un tās neskar citu klātienes

azartspēļu, piemēram, kazino, ierobežojumi. Tomēr Satversmes

tiesai nav obligāti jāsašaurina prasījuma tvērums. Līdz ar to arī

turpmāk lietā klātienes azartspēļu organizēšanas aizliegums tiks

aplūkots plašākajā mērogā.

Tātad apstrīdētās normas azartspēļu

organizētājiem ierobežo Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā

teikumā noteiktās pamattiesības.

12. Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām

noteiktais Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums ir

attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019-05-01 18. punktu).

13. Lai izvērtētu to, vai Pieteikumu iesniedzēju

īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Satversmes

tiesai jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

punktu).

13.1. Saeimas 2020. gada 20. marta otrajā

(četrpadsmitajā) ārkārtas sēdē likumprojekts "Par valsts

apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem

sakarā ar Covid-19 izplatību" tika atbalstīts pirmajā

lasījumā un atzīts par steidzamu. Likumprojekts tika izskatīts

divos lasījumos.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

noteikts Saeimas 2020. gada 20. martā pieņemtajā likumā "Par

valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas

pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību", kas 2020. gada 21.

martā publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis", Nr. 2020/57B.1.

13.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka ierobežojums

nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

Pirmkārt, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeimas tiesības

noteikt ierobežojumus ārkārtējās situācijas laikā esot

ierobežotas. Likumdevējs saskaņā ar likuma "Par ārkārtējo

situāciju un izņēmuma stāvokli" (turpmāk - Ārkārtējās

situācijas likums) 4. panta pirmo daļu esot noteicis, ka fizisko

un juridisko personu tiesības un brīvības ārkārtējās situācijas

laikā ierobežo Ministru kabinets, un tas to arī darījis, pieņemot

Rīkojumu Nr. 103. Tāpat ārkārtējās situācijas vadība esot

Ministru kabineta uzdevums saskaņā ar Valsts prezidenta 2020.

gada 23. marta paziņojumu Nr. 8 "Valsts konstitucionālo

orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā". Līdz ar

to esot secināms, ka ierobežojumus ir noteicis nepareizais valsts

orgāns, iekļaujot tos nepareizā normatīvajā aktā. Tādējādi esot

pārkāpts, kā minimums, starpinstitucionālās lojalitātes

princips.

Turklāt Latvija, pieņemot apstrīdētās normas, neesot

paziņojusi, ka izmanto savas tiesības atkāpties no Konvencijas

Pirmā protokola 1. pantā personām paredzēto īpašuma tiesību

ievērošanas, un tas nozīmējot, ka apstrīdētās normas citstarp

neatbilst arī Konvencijas prasībām un nav piemērojamas.

Otrkārt, apstrīdētās normas neesot pietiekami skaidras un

neesot iespējams paredzēt precīzu to piemērošanas jomu un brīdi.

Treškārt, apstrīdētās normas likumdevējs esot pieņēmis bez

atbilstoša izvērtējuma veikšanas. Turklāt tās neesot pamatotas ar

pētījumos balstītām ziņām vai argumentiem un to pieņemšanas

procesā neesot uzklausīts skarto personu viedoklis. Tāpēc tās

neatbilstot labas likumdošanas principam.

13.3. Saeima norāda, ka apstrīdēto normu atbilstības

izvērtēšanā ir būtiski ņemt vērā, ka 2020. gada 12. martā nolūkā

ierobežot Covid-19 pandēmijas ātro izplatību un tās potenciālās

sekas Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Šī ārkārtējā

situācija esot uzskatāma par ārkārtas rakstura situāciju arī

Konvencijas 15. panta un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām 4. panta izpratnē. Ārkārtējās situācijas

laikā normu pieņemšanas procedūrai esot piemērojami citi

standarti. Pamatprincipus, kas jāievēro ārkārtējās situācijas

laikā, nosakot starptautiskās pamattiesības.

Likumdevēja darbības formāla izvērtēšana atbilstoši labas

likumdošanas principam izskatāmajā lietā, pēc Saeimas ieskata,

nebūtu mērķtiecīga un pieļaujama, jo ārkārtējā situācija pati par

sevi prasot atkāpes no šā principa. Tādējādi Covid-19 likuma

pieņemšana esot atzīstama ne tikai par attaisnojamu, bet pat

nepieciešamu, neatliekamu un efektīvu. Savukārt Covid-19 likuma

8. un 9. panta šķietamo gramatisko nesaderību varot atrisināt

sistēmiskās iztulkošanas rezultātā.

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs argumentus par apstrīdēto normu pieņemšanas

kārtību ārkārtējās situācijas laikā un pēc tam pārbaudīs pārējos

argumentus, kas attiecas uz apstrīdēto normu skaidrību un labas

likumdošanas principa ievērošanu.

14. Ārkārtējās situācijas likums nosaka kārtību, kādā

izsludina un atceļ īpašu tiesisko režīmu - ārkārtējo situāciju

vai izņēmuma stāvokli -, kā arī paredz valsts pārvaldes un

pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības, to

ierobežojumus, īpašos pienākumus un tiesiskuma nodrošināšanu šo

tiesisko režīmu spēkā esības laikā. Šā likuma 4. panta pirmajā

daļā ārkārtējā situācija ir definēta kā īpašs tiesiskais režīms,

kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts

pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu

tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

Likumā "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" ir

paredzēts, kādus ierobežojumus ārkārtējās situācijas laikā

Ministru kabinets var noteikt. Izsludinot ārkārtējo situāciju,

Ministru kabinetam ir tiesības citstarp pilnīgi vai daļēji

apturēt starptautiskajos līgumos noteikto saistību izpildi.

Pamatojoties uz Ārkārtējās situācijas likuma 4. pantu, 5.

panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu,

7. panta 1. punktu un 8. pantu, Civilās aizsardzības un

katastrofu pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta

"e" apakšpunktu un Epidemioloģiskās drošības likuma 3.

panta otro daļu, kā arī Pasaules Veselības organizācijas 2020.

gada 11. marta paziņojumu, ka Covid-19 ir sasniegusi pandēmijas

apmērus, Ministru kabinets 2020. gada 12. martā pieņēma Rīkojumu

Nr. 103, ar kuru visā Latvijas valsts teritorijā ar mērķi

ierobežot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību tika izsludināta

ārkārtējā situācija no rīkojuma pieņemšanas dienas līdz 2020.

gada 14. aprīlim un tika noteikti tiesību ierobežojumi un

pienākumi.

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka ārkārtējā situācijā

pastāvošo risku regulatīvai izvērtēšanai un novēršanai ir

vajadzīgs daudzslāņu, starpdisciplinārs lēmumu pieņemšanas

process, kura ietvaros zinātniskajiem atklājumiem jābūt

saistītiem ar novērtēšanas aspektiem. Līdz ar to izpildvaras

pilnvarošana tiek balstīta uz pieņēmumu, ka elastīga, ar

zinātnisko kompetenci apveltīta pārvalde ir labāk piemērota

gaidāmo lēmumu pienācīgai pieņemšanai nekā parlamenta deputāti

(sk.: Klafki A. Risiko und Recht. Risiken und Katastrophen im

Spannungsfeld von Effektivität, demokratischer Legitimationund

rechtsstaatlichen Grundsätzen am Beispiel von Pandemien.

Tübingen: Mohr Siebeck, 2017, S. 72, 75). Tā kā demokrātiski

leģitimētā izpildvara (valdība) spēj ātrāk reaģēt un pieņemt

nepieciešamos lēmumus, lai mazinātu vai likvidētu apdraudējumu un

aizsargātu valsti, cilvēkus un demokrātisku valsts iekārtu, tad

šāds tiesību režīms uz laiku paredz izpildvaras pilnvaru

palielināšanu tādā apjomā, lai tā varētu efektīvi veikt

pretpasākumus (sk.: Levits E. Satversme ārkārtas apstākļos.

Jurista Vārds, 05.05.2020., Nr. 18, 6.-10. lpp.).

Secināms, ka šāds Ārkārtējās situācijas likumā izpildvarai

dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei

nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz tās

iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar

prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas

speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju

saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā - konkrētajā gadījumā

epidemioloģiskā un infektoloģiskā - skatpunkta. Ministru kabinets

kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts

varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr

Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros,

tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir

Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas

principam. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka valsts

varas īstenošanas efektivitāte tiek sasniegta pilnvarojuma ceļā,

kas ļauj uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību reaģēt

ātrāk un adekvātāk, tostarp tādēļ, ka Ministru kabinets vai citas

pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk

ir kompetentākas nekā likumdevējs un lēmumu pieņemšanas process

šajās institūcijās nav tik komplicēts (sal. sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15.

punktu). Proti, likumdevējs ir noteicis šādu pilnvarojumu,

lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu novērst ārkārtējo

situāciju, ņemot vērā tās daudzslāņainību un plašo skarto personu

loku, kā arī grūto situācijas attīstības paredzamību.

Turklāt izpildvarai ir noteikti ierobežojumi: tās šādi

pieņemto lēmumu mērķim un pamatam ir jābūt saistītam ar valstī

izsludināto ārkārtējo situāciju, piemēram, sabiedrības veselības

apdraudējumu, šādas situācijas novēršanu un valsts atgriešanos

"normālā stāvoklī", pamattiesību ierobežojumiem ir

jāatbilst likumdevēja noteiktajiem rāmjiem, un tie ir pakļauti

likumdevēja kontrolei. Ja kādas tiesības likumdevējs iepriekš nav

paredzējis kā ierobežojamas ārkārtējās situācijas apstākļos, tad

Ministru kabinets pēc savas iniciatīvas tās nevar aizskart.

Šāds pilnvarojums arī nemaina parlamenta kā demokrātiski tieši

leģitimēta likumdevēja statusu. Izpildvarai deleģētās papildu

pilnvaras tikai paplašina tās kompetenci un tiesības rīkoties, ja

rodas šāda nepieciešamība, bet nesamazina parlamenta tiesības,

proti, parlaments piešķir arī izpildvarai tiesības pieņemt

noteikta veida ierobežojumus, tās primāri un leģitimēti

saglabājot sev. Tas ir tieši noteikts arī Ārkārtējās situācijas

likuma 19. panta piektajā daļā, kas paredz, ka ārkārtējā

situācija vai izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu Satversmē

minēto institūciju kompetences ierobežošanai.

Satversmes noteiktajos likumdošanas varas ietvaros Saeima ir

vistiesīga, t. i., tā var pieņemt likumu par jebkuru jautājumu

(sk.: Konstitucionālo tiesību komisija: Viedoklis par

iespējamo ministra noteikumu satversmību. Latvijas Vēstnesis,

09.06.2011., Nr. 90, 24. punkts). Ja parlaments secina, ka

noteiktu jautājumu, kas saistīts ar ārkārtējo situāciju, tas

pietiekami ātri un efektīvi ir spējīgs risināt pats, tam arī

ārkārtējās situācijas laikā ir tiesības pašam pieņemt

nepieciešamo regulējumu. Šādi citstarp izpaužas arī

iepriekšminētās parlamenta tiesības kontrolēt ārkārtējās

situācijas laikā pieņemtos izpildvaras lēmumus. Tāpat parlamentam

arī ārkārtējās situācijas laikā ir neatņemamas tiesības pieņemt

ar ārkārtējo situāciju tieši nesaistītas normas, kā arī normas,

kas ir saistītas ar ārkārtējās situācijas seku novēršanu.

Apstrīdēto normu leģitīmie mērķi un ierobežojumu piemērotība

to sasniegšanai ir jāizvērtē turpmākajās to satversmības

izvērtēšanas testa stadijās. Tomēr Saeimai jebkurā gadījumā

vienmēr būs tiesības pieņemt tiesību normas, kas ir vērstas uz

jebkura Satversmē noteikta leģitīmā mērķa sasniegšanu. Neviena

leģitīmā mērķa sasniegšana, citstarp arī ārkārtējās situācijas

laikā, nevar būt un arī nav tikusi noteikta kā vienīgi Ministru

kabineta kompetence. Arī ārkārtējās situācijas laikā Saeimai -

demokrātiski leģitimētam likumdevējam - ir tiesības pieņemt

jebkādas tiesību normas, kuras tā uzskata par nepieciešamām, ar

nosacījumu, ka tām ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām.

Līdz ar to Ministru kabinetam

nodotās pilnvaras pieņemt ārkārtējās situācijas novēršanai

nepieciešamos tiesību ierobežojumus neietekmē Saeimas tiesības

lemt par šiem pašiem jautājumiem un pieņemt jebkādas tiesību

normas, ciktāl tās atbilst vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām.

15. Pieteikumu iesniedzējas SIA "Alfor" un

SIA "Admirāļu klubs" uzskata, ka, pieņemot apstrīdētās

normas, Latvijai vajadzējis paziņot par Konvencijas 15. pantā

noteikto atkāpšanās tiesību izmantošanu attiecībā uz Konvencijas

Pirmā protokola 1. pantā paredzētajām fizisko vai juridisko

personu tiesībām uz īpašumu. Tā kā tas nav izdarīts, apstrīdētās

normas citstarp neatbilstot arī Konvencijas prasībām, proti,

attiecībā uz tām neesot piemērojams Konvencijas 15. pants.

Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmā lieta nav ierosināta par

apstrīdēto normu atbilstību Konvencijas Pirmā protokola 1.

pantam. Atkāpšanās tiesību izmantošana ir saistīta ar valsts

starptautiskajām saistībām, kuras tā uzņēmusies ar Konvenciju, un

tieši neietekmē Satversmes normu konkretizāciju.

Turklāt ārkārtējās situācijas laikā personas tiesību

ierobežošanas nolūkā valstij nav obligāti nepieciešams izmantot

atkāpšanās tiesības. Konvencija nosaka vairākus leģitīmos mērķus,

kuru sasniegšanai ir iespējams ierobežot Konvencijā noteiktās

tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau iepriekš ir akceptējusi

plašas iejaukšanās tiesības gadījumos, kad valstis pieņēma

regulējumu, reaģējot uz "bezprecedenta izņēmuma krīzi",

bez atkāpšanās no Konvencijas (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2013. gada 7. maija lēmuma lietā "Koufaki and Adedy

v. Greece (dec.)", pieteikumi Nr. 57665/12 un 57657/12, 34.,

37. un 39. punktu). Arī Cilvēktiesību komiteja ir norādījusi,

ka pat Covid-19 pandēmijas laikā dalībvalstīm nevajadzētu

atkāpties no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām, ja tās spēj sasniegt sabiedrības veselības

vai citus sabiedriskās politikas mērķus, pamatojoties uz iespēju

ierobežot noteiktas tiesības (sk.: International Covenant on

Civil and Political Rights. Statement on derogations from the

Covenant in connection with the COVID-19 pandemic. Human Rights

Committee, 30 April 2020, CCPR/C/128/2, Point 2(c)). Proti,

valstij visupirms jāizvērtē, vai konkrētās tiesības ir

ierobežojamas, un tad - vai tā spētu sasniegt izvirzīto mērķi ar

tiesību ierobežojumu vai arī nepieciešami spēcīgāki līdzekļi.

Tiesības uz īpašumu nav vienas no tām tiesībām, kas var tikt

ierobežotas tikai visu sabiedrību apdraudošu notikumu gadījumā.

Arī Satversmes 105. pants paredz, ka šīs tiesības var tikt

ierobežotas. Šādās situācijās, ņemot vērā pastāvošos apstākļus,

valstij ir tiesības izšķirties - iesniegt deklarāciju par atkāpi

no attiecīgo Konvencijas normu atsevišķu aspektu nodrošināšanas

vai nodrošināt, ka izraudzītie pasākumi pilnā mērā atbilst tiem

pamattiesību ierobežošanas principiem, kas piemērojami parastā

situācijā.

2020. gada 15. martā Latvija Eiropas Padomes ģenerālsekretāram

iesniedza deklarāciju par atkāpšanos no atsevišķu Konvencijas 8.

pantā (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību),

11. pantā (pulcēšanās un biedrošanās brīvība), Pirmā protokola 2.

pantā (tiesības uz izglītību) un Ceturtā protokola 2. pantā

(pārvietošanās brīvība) garantēto tiesību un brīvību aspektu

nodrošināšanas uz laiku, kamēr Latvijā ir izsludināta ārkārtējā

situācija (sk.: Note Verbale No. EP-3315 from the Permanent

Representation of Latvia, dated 15 March 2020, registered at the

Secretariat General on 16 March 2020 and withdrawn in the Note

Verbale No. EP-10469 of the Permanent Representation of Latvia,

dated 9 June 2020, registered at the Secretariat General on 10

June 2020). Proti, tiesības uz īpašumu netika iekļautas

deklarācijā, jo valsts izšķīrās par to, ka attiecībā uz šīm

tiesībām veiktajiem pasākumiem ārkārtējās situācijas laikā nav

jāpiemēro īpašs pamattiesību ierobežošanas standarts un šie

pasākumi būs pilnā mērā atbilstoši individuālā izvērtējuma jeb

pamattiesību ierobežošanas testa principiem.

Tādējādi attiecīgo ierobežojumu noteikšana nebija saistīta ar

pienākumu izmantot tiesības atkāpties no Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta un valsts to arī neveica. Ja nav notikusi šāda

atkāpšanās, tad Konvencijas 15. pants vispār nav piemērojams.

Līdz ar to konkrētajā gadījumā atkāpšanās tiesību

neizmantošana nav uzskatāma par Satversmes normu pārkāpumu un

apstrīdētās normas izvērtējamas kā tāds pamattiesību

ierobežojums, kas noteikts parastā situācijā.

16. Secinot, ka Saeimai apstrīdētās normas nevajadzēja

pieņemt sevišķā kārtībā, Satversmes tiesa aplūkos pārējos

Pieteikumu iesniedzēju argumentus, kas attiecas uz pamattiesību

ierobežojuma noteikšanu ar likumu.

16.1. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdēto

normu pieņemšanas laikā neesot izvērtēta to nepieciešamība un

pamatotība un tās pieņemtas bez pienācīgā kārtībā veikta

izvērtējuma. Ārkārtējā situācija pati par sevi nevarot būt

iemesls, kura dēļ likumdevējs drīkstētu atkāpties no likumā

noteiktās likumdošanas kārtības. Saeimas kārtības rullī noteiktā

iespēja likumprojektus atzīt par steidzamiem esot vienīgā un

maksimālā atkāpe no parastās likumdošanas kārtības, kas būtu

piemērojama arī ārkārtējās situācijas laikā pieņemamām normām.

Visbeidzot, Covid-19 likuma 9. pants saturot norādi, ka tajā

noteiktais ierobežojums tiek piemērots uz visu likuma darbības

laiku, ierobežojuma iedarbību nesaistot ar ārkārtējās situācijas

spēkā esību vai kādu citu skaidri nosakāmu termiņu, pēc kura

beigām šis ierobežojums zaudētu spēku. Tādējādi esot paredzēts

ierobežojums uz nenoteiktu laiku un tā darbības termiņš neesot

bijis iepriekš zināms un paredzams.

Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas

komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

No apstrīdētās normas ietverošā likumprojekta apspriešanas

materiāliem ir konstatējams, ka Saeimas 2020. gada 20. marta

pirmajā (trīspadsmitajā) ārkārtas sēdē likumprojekts nodots

Atbildīgajai komisijai, kas to izskatījusi savā sēdē. Saeimas 20.

marta otrajā (četrpadsmitajā) ārkārtas sēdē likumprojekts

izskatīts pirmajā lasījumā un atzīts par steidzamu.

Priekšlikumiem otrajam lasījumam noteikts termiņš - 15 minūtes.

Šajā laikā iesniegti 44 priekšlikumi. Atbildīgās komisijas sēdē

likumprojekts izskatīts, izvērtējot visus iesniegtos

priekšlikumus (sk. likuma "Par valsts apdraudējuma un tā

seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19

izplatību" pieņemšanas materiālus.

Pieejami:www.saeima.lv). Atbildīgā komisija likumprojektu un

tam iesniegtos priekšlikumus pēc diskusijām iesniegusi

izskatīšanai Saeimas sēdēs. Saeima 20. marta trešās

(piecpadsmitās) ārkārtas sēdes laikā Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā otrajā lasījumā ir izskatījusi katru

noteiktajā kārtībā iesniegto priekšlikumu. Likumprojekts

pieņemts, 74 deputātiem balsojot "par" un vienam

"pret" (sk. Latvijas Republikas 13. Saeimas ziemas

sesijas piecpadsmitās (ārkārtas) sēdes stenogrammu).

Debates par apstrīdēto normu pieņemšanu risinājās gan

Atbildīgās komisijas, gan Saeimas sēžu laikā. Ministru prezidents

un finanšu ministrs bija saņēmuši Latvijas Spēļu biznesa

asociācijas vēstuli, kurā izklāstīts asociācijas viedoklis par

nozares (galvenokārt - klātienes azartspēļu) darbību ārkārtējās

situācijas laikā. Šī vēstule bija pieejama Atbildīgajai komisijai

pirms likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā.

Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

dažādu interešu līdzsvarošanu (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

11.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka parastā

situācijā paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas nepieciešams,

ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likumdevējam

arī jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un

jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1.

punktu).

Tomēr apstrīdētās normas tika pieņemtas valstī izsludinātās

ārkārtējās situācijas laikā un, kā citstarp izriet no paša tās

ietverošā likuma nosaukuma, ir saistītas ar ārkārtējās situācijas

izraisītāju, proti, Covid-19 pandēmiju. Līdz ar to ir pieļaujami

izņēmumi arī no minētajiem informēšanas un pamatošanas

pienākumiem. Proti, tādā gadījumā, kad norma ir jāpieņem ļoti īsā

laika posmā - un šis nosacījums ir raksturīgs ārkārtējai

situācijai -, likumdevējs var pamatoties uz saprātīgu pieņēmumu

par gaidāmo situācijas attīstību.

Īpaši jāņem vērā piesardzības princips, kas demokrātiskā

tiesiskā valstī nozīmē to, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls

kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām

par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu

efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma

iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta

personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt

saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu

pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās.

Proti, unikālā un neskaidrā situācijā likumdevējam ir tiesības

pieņemt lēmumus, kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu

pieņēmumu un, otrkārt, vērsti uz pamattiesību aizsardzību, un

Satversmes tiesa neapšauba šāda pieņēmuma pamatotības

trūkumu.

Ja likumdevējs uzskata, ka konkrētu mērķu sasniegšanai ir

nepieciešama maksimāli ātra rīcība, citādi tiktu nodarīts

kaitējums sabiedrības interesēm, tam nav nepieciešams veikt tādus

pētījumus par attiecīgā kaitējuma draudiem vai rīkot tādas

debates par kaitējuma novēršanu, kas būtiski aizkavētu lēmuma

pieņemšanu un tā efektivitāti. Tas, vai konkrētā rīcība patiešām

bija nepieciešama, ir izvērtējams, noskaidrojot, vai

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Ja

ieinteresēto personu viedoklis netika uzklausīts tādēļ, lai pēc

iespējas ātrāk pieņemtu lēmumu, un tā rezultātā ir noteikts

ierobežojums, kuram bija mazāk ierobežojošas alternatīvas, tad

šāda rīcība varētu būt uzskatāma par samērīguma principa

pārkāpumu.

Turklāt, kā tieši attiecībā uz azartspēlēm atzinusi arī

Eiropas Savienības Tiesa, "nevar secināt, ka dalībvalstij

nebūtu iespējas ieviest azartspēles ierobežojošus pasākumus,

tikai tādēļ, ka minētā dalībvalsts nespēj iesniegt pētījumus,

kuri būtu izmantoti par pamatu attiecīgā tiesiskā regulējuma

pieņemšanai" (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 8.

septembra sprieduma apvienotajās lietās C-316/07, C-358/07 līdz

C-360/07, C-409/07 un C-410/07 "Markus Stoß u.c" 72.

punktu).

Tātad padziļinātu pētījumu vai diskusiju, kas būtu būtiski

aizkavējuši lēmuma pieņemšanu un tā efektivitāti, trūkums

apstrīdēto normu pieņemšanas laikā nevar būt par pamatu šo normu

atzīšanai par prettiesiskām.

16.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka ierobežojums

nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo apstrīdētās

normas esot neskaidras.

Pirmkārt, abas apstrīdētās normas esot savstarpēji

pretrunīgas. Inspekcija, kurai Covid-19 likuma 9. pants uzliek

pienākumu apturēt visas azartspēļu organizēšanas licences, neesot

spējusi izprast savas tiesības un pienākumus. Normu pretrunība

arī pašām Pieteikumu iesniedzējām neesot ļāvusi plānot darbību

ilgtermiņā. Otrkārt, neesot bijis skaidrs arī apstrīdēto normu

spēkā stāšanās brīdis: atbilstoši Covid-19 likuma pārejas

noteikumiem tā normas bijušas piemērojamas no ārkārtējās

situācijas izsludināšanas brīža, t. i., 2020. gada 12. marta. No

tā esot secināms, ka apstrīdētajām normām bija atpakaļvērsts

spēks. Visbeidzot, attiecībā uz klātienes azartspēļu

organizēšanas ierobežojumu neesot bijis skaidrs tā ilgums, jo

abās apstrīdētajās normās bijuši noteikti dažādi termiņi.

Saeima uzsver, ka Covid-19 likuma 8. un 9. panta šķietamā

gramatiskā nesaderība var tikt atrisināta sistēmiskās

iztulkošanas rezultātā, nonākot pie secinājuma, ka azartspēļu

organizēšana bija aizliegta arī interaktīvajā vidē. Šāda

apstrīdēto normo interpretācija saskanot arī ar likumdevēja

gribu, proti, Saeimas deputātu vairākuma pausto atbalstu Covid-19

likuma 9. pantam.

Savukārt attiecībā uz apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdi

Saeima norāda, ka Atbildīgajā komisijā tika apspriests jautājums

par nepieciešamību paredzēt īpašus nosacījumus attiecībā uz

Covid-19 likuma 8. panta spēkā stāšanos, tomēr vairākuma atbalstu

šis priekšlikums nav guvis. Arī, izskatot likumprojektu Saeimas

sēdē otrajā lasījumā, esot notikušas diskusijas par Covid-19

likuma atpakaļvērsto spēku, tomēr attiecīga norma nav pieņemta.

Līdz ar to esot secināms: likumdevējs nolēmis, ka visas Covid-19

likuma normas bez izņēmuma piemērojamas no ārkārtējās situācijas

izsludināšanas brīža. Tomēr Pieteikumu iesniedzējām izsniegto

azartspēļu organizēšanas licenču darbību atbilstoši Covid-19

likuma 9. pantam Inspekcija apturējusi tikai 2020. gada 6.

aprīlī, proti, divas nedēļas pēc Covid-19 likuma stāšanās spēkā.

Tādējādi Covid-19 likuma atpakaļvērstais spēks nekādā veidā

neesot ietekmējis Pieteikumu iesniedzēju tiesisko stāvokli.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot

likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību, ciktāl netiek

pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Izvērtēt to, vai

likumdevējs ir ievērojis vispārējos tiesību principus un citas

Satversmes normas, var, izskatot lietu pēc būtības, t. i.,

noskaidrojot, vai nav konstatējams Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību pārkāpums. Tāda pati rīcības brīvība attiecas arī uz

jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanas tehniku (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2016-14-01 25.3. punktu). Tiesību norma var būt pietiekami

skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs normas tvēruma

noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša palīdzība (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr.

2018-10-0103 18.1. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka apstrīdētās normas

satur savstarpēji pretrunīgus izteikumus. Tomēr gramatiskā

iztulkošanas metode ir tikai viena no iztulkošanas metodēm un nav

pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas.

Interpretējot tiesību normu, nepieciešams izmantot arī citas

tiesību normu interpretācijas metodes - vēsturisko, sistēmisko un

teleoloģisko metodi. Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās

patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).

No apstrīdēto normu pieņemšanas materiāliem, kas ir publiski

pieejami Saeimas tīmekļvietnē, bija iespējams saprast, ka

likumdevējs ir vēlējies ierobežot gan klātienes azartspēļu, gan

interaktīvo azartspēļu organizēšanu. Par to savstarpējā kopsakarā

liecina deputātu izteikumi debatēs par normu pieņemšanu un to

saturu (sk. Latvijas Republikas 13. Saeimas ziemas sesijas

piecpadsmitās (ārkārtas) sēdes 2020. gada 20. marta stenogrammā

deputātu D. Reiznieces-Ozolas, V. Valaiņa, J. Stepaņenko debates

par 16. priekšlikumu un J. Stepaņenko, V. Valaiņa, A. Gobzema

debates par 17. priekšlikumu) un fakts, ka parlaments šo

debašu rezultātā ir nobalsojis par Covid-19 likuma 9. pantu, kas

tieši paredz interaktīvo spēļu organizēšanas apturēšanu,

apzinoties tā saturu un atšķirības no Covid-19 likuma 8. panta

(turpat, sk. balsojumu par 17. priekšlikumu). Līdz ar to

ir iespējams noskaidrot apstrīdēto normu saturu un patieso jēgu.

Tādējādi apstrīdētās normas nav atzīstamas par neskaidrām.

Tas, ka Inspekcija lēmumu par azartspēļu licenču apturēšanu

pieņēma vēlāk, visupirms vēloties pārliecināties par apstrīdēto

normu saturu, ir bijis tikai pašu Pieteikumu iesniedzēju

interesēs, proti, nav nodarījis tām papildu kaitējumu. Tas pats

attiecas uz jautājumu par apstrīdēto normu spēkā stāšanos -

saprātīgam interpretētājam ir iespējams nonākt pie secinājuma, ka

klātienes azartspēļu organizēšanas vietas nebija iespējams slēgt

ar jau pagājušu brīdi. No Pieteikumu iesniedzējām arī netika

prasīta nekāda rīcība pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās,

proti, tām netika piemēroti nekādi sodi vai cita veida sankcijas

par spēļu zāļu darbības turpināšanu līdz apstrīdēto normu spēkā

stāšanās brīdim. Savukārt attiecībā uz argumentiem par neskaidro

ierobežojuma darbību laikā ir secināms, ka līdz ar ārkārtējās

situācijas beigām arī Covid-19 likums un tajā ietvertais

ierobežojums zaudēja spēku. Ar to Pieteikumu iesniedzējas varēja

rēķināties, ņemot vērā, ka Covid-19 likums bija saistīts ar

ārkārtējo situāciju un tās laikā noteiktajiem ierobežojumiem.

Savukārt tādā gadījumā, ja ierobežojums nebūtu zaudējis spēku

līdz ar ārkārtējās situācijas beigām, šis jautājums būtu jāvērtē,

pārbaudot ierobežojuma samērīgumu.

Līdz ar to ierobežojums ir noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

17. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad. Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt

un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14.

punktu).

Saeima uzsver, ka apstrīdētajās normās paredzētais

pamattiesību ierobežojums, it sevišķi attiecībā uz interaktīvajām

azartspēlēm, tika noteikts, lai pasargātu no azartspēlēm

atkarīgos cilvēkus un viņu ģimenes no nelietderīgiem tēriņiem un

finansiālā stāvokļa pasliktināšanās ekonomiskās lejupslīdes un

ārkārtējās situācijas apstākļos, kā arī lai aizsargātu no

azartspēlēm atkarīgo cilvēku veselību un novērstu to arvien

aktīvāku iesaistīšanos azartspēlēs. Šos pašus mērķus esot bijis

plānots sasniegt arī ar klātienes azartspēļu ierobežojumiem. Šie

mērķi atbilstot Satversmes 116. pantā nostiprinātajiem

leģitīmajiem mērķiem ‒ citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība.

SPKC piekrīt, ka gan klātienes, gan interaktīvajām azartspēlēm

ir negatīva ietekme uz cilvēku psihisko veselību un labklājību

(labbūtību), it sevišķi kopsakarā ar ārkārtējās situācijas

radītajiem īpaši sarežģītajiem apstākļiem un emocionālo

stresu.

Attiecībā uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem Saeimas

papildu apsvērumos kā vēl viens leģitīmais mērķis ir norādīta arī

sabiedrības (fiziskās) veselības aizsardzība. Proti, šāds

ierobežojums bijis nepieciešams, lai novērstu vairāku cilvēku

ilgstošu uzturēšanos slēgtās telpās (kazino zālēs, spēļu zālēs,

bingo zālēs).

Satversmes tiesa secina, ka šīs aizsargājamās tiesības un

intereses ir savstarpēji saistītas un daļēji pārklājas, tāpēc nav

aplūkojamas atrauti cita no citas. Piemēram, attiecībā uz

indivīdu veselības aizsardzību ir saprotams, ka likumdevējs

rūpējies gan par fizisko veselību, ierobežojot cilvēku

savstarpējos kontaktus, gan par garīgo veselību, novēršot

atkarību pastiprināšanos. Savukārt personas finanšu līdzekļu

izlietojums (personas labklājība) ir būtisks gan no indivīda un

attiecīgās mājsaimniecības budžeta viedokļa, gan arī valsts

līmenī. Turklāt līdztekus materiālās labklājības aspektiem

jēdziens "sabiedrības labklājība" ietver arī

nemateriālus aspektus, kas nepieciešami harmoniskai sabiedrības

funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 3. punktu).

Indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma

loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā, turklāt gan tās

materiālajā, gan nemateriālajā nozīmē (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 17.4.

punktu). Proti, sabiedrības labklājība ir vērtējama gan no

finansiālās, gan vispārcilvēciskās perspektīvas. Līdz ar to par

apstrīdētajās normās noteikto pamattiesību ierobežojumu

leģitīmajiem mērķiem būtu atzīstamas citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, leģitīmais mērķis

"pasargāt ģimenes no nelietderīgas līdzekļu tērēšanas

finansiāli grūtos apstākļos" neesot saistāms ar paša

Covid-19 likuma 1. pantā definēto mērķi - "noteikt pasākumus

valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai un pārvarēšanai, īpašos

atbalsta mehānismus, kā arī izdevumus, kas tieši saistīti ar

Covid-19 izplatības ierobežošanu". Tomēr no šā mērķa tieši

izriet likumdevēja vēlme noteikt pasākumus ar Covid-19 pandēmiju

saistīto negatīvo seku, tostarp arī vīrusa izplatības

samazināšanas nolūkos noteikto ierobežojumu radīto seku,

novēršanai un mazināšanai. Proti, ja likumdevējs ir paredzējis,

ka pandēmijas vai tās apkarošanai noteikto ierobežojumu rezultātā

tiks apdraudēta arī personu garīgā veselība, finansiālā situācija

vai vispārējā sabiedrības labklājība, tas arī šo interešu

aizsardzību varēja izvirzīt kā leģitīmo mērķi, un šajā rīcībā nav

saskatāmas nekādas pretrunas ar Covid-19 likuma mērķi. Turklāt

jebkurā gadījumā katra konkrētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis normas individualizācijas dēļ var

atšķirties no attiecīgo normu ietverošā likuma vispārīgajiem

mērķiem.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

18. Noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē,

vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība

no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais

pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un

ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28.

septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 20. punktu).

19. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajām

normām, proti, apturot klātienes azartspēļu un interaktīvo

azartspēļu darbību, var tikt aizsargātas citu cilvēku tiesības un

visas sabiedrības labklājība.

Attiecībā uz pamattiesību ierobežojumu piemērotību

leģitīmajiem mērķiem Satversmes tiesa atsevišķi pārbaudīs

klātienes azartspēļu un interaktīvo azartspēļu ierobežojumus.

19.1. Pieteikumu iesniedzējas piekrīt, ka klātienes

azartspēļu aizliegums varētu būt piemērots veids, kā ierobežot

Covid-19 izplatību. Savukārt mērķa "veicināt finansiālo

pratību un atturēt sabiedrību no nelietderīgas līdzekļu

tērēšanas" sasniegšanai izraudzītie līdzekļi neesot

piemēroti šim mērķim, jo iedzīvotāji varot savus līdzekļus

izmantot arī citādi, piemēram, interaktīvajām izlozēm, skaitļu

izlozēm un momentloterijām vai arī alkohola piegādei mājās.

Turklāt likumdevējam neesot datu vai jebkādu aprēķinu par

tuvojošās ekonomiskās krīzes apmēriem, nedz arī tādu datu, kas

liecinātu par to, ka azartspēļu ierobežošana var mazināt

ekonomisko krīzi. Likumdevējs vispār neesot izvērtējis, kādā

veidā un vai vispār ar azartspēļu ierobežošanu var novērst

ekonomisko krīzi vai tās sekas.

Attiecībā uz interaktīvajām azartspēlēm Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka ierobežojums nav bijis piemērots leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Interaktīvajām azartspēlēm neesot raksturīga

vai nepieciešama personu savstarpēja saskarsme un uzturēšanās

vienā telpā. Tas nozīmējot, ka interaktīvo azartspēļu

ierobežošanai nav nekāda sakara ar Covid-19 izplatības

ierobežošanu. Arī mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība -

ierobežojums neesot bijis piemērots. Pirmkārt, neesot pamata

secinājumam, ka tuvojas ekonomiskā krīze, turklāt dati par

iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā gūtajiem ienākumiem

liecinot, ka apgalvojums "ekonomiskās krīzes laikā

iedzīvotāji pastiprināti pievēršas azartspēlēm" ir

nepatiess. Otrkārt, ierobežojuma rezultātā personas tiekot

novirzītas uz nekontrolētu un neuzraudzītu vidi, kurā tām

netiekot nodrošināta valsts iestāžu aizsardzība un kurā nepastāv

nekādi atbildīgas spēles rīki. Tādējādi personas tiekot pakļautas

vēl lielākiem pārmērīgu tēriņu riskiem. Šobrīd esot redzams, ka

interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežojumu laikā

nelicencēto jeb nelegālo azartspēļu noiets pieaudzis par aptuveni

12 procentiem.

Tāpat likumdevēja rīcība attiecībā uz iespējamā leģitīmā mērķa

sasniegšanu esot pretrunīga, jo, no vienas puses, esot

ierobežotas interaktīvās azartspēles, bet, no otras puses,

veicināta alkohola pieejamība, atļaujot tā tirdzniecību

internetā. Visbeidzot, ar abām apstrīdētajām normām noteiktie

ierobežojumi neesot piemēroti sabiedrības labklājības

aizsardzībai, jo ar šīm normām neesot aizliegta izložu, loteriju

un interaktīvo izložu organizēšana un tādējādi esot nepamatoti

radīta atšķirīga attieksme pret azartspēļu organizētājiem un

izložu un loteriju organizētājiem un šīs normas tik un tā

nepasargājot ģimenes no nelietderīgas līdzekļu tērēšanas.

Pēc Saeimas ieskata, izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir

negatīvajām sekām, kādas no azartspēlēm atkarīgām personām varēja

rasties pašizolācijas (sociālās distancēšanās) laikā.

Pamattiesību ierobežojums esot novērsis bīstamo saistību starp

ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, izolāciju, darba un sociālo

aktivitāšu trūkumu un no visa tā potenciāli izrietošo arvien

aktīvāko iesaistīšanos azartspēlēs. Ar apstrīdētajās normās

ietverto pamattiesību ierobežojumu cilvēki uz ārkārtējās

situācijas laiku esot efektīvi atturēti no nelietderīgiem

tēriņiem, un tādējādi esot sekmēta cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis esot piemērots leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai.

19.2. Infektologs Uga Dumpis ir norādījis, ka

azartspēļu zāles uzskatāmas par ļoti augsta Covid-19 izplatības

riska vietām, citstarp tādēļ, ka iekštelpās transmisijas risks

esot ievērojami augstāks nekā ārtelpās, spēlētāji telpās

uzturoties ilgāk par 15 minūtēm, iekārtu virsmas esot grūti

dezinficējamas un azartspēļu spēlētāji varot būt transmisijas

riska grupā un arī ar noslieci uz nepakļaušanos prasībām un

rīkojumiem. Arī SPKC uzskata, ka dalība dažādos izklaides

pasākumos (tostarp azartspēļu spēlēšana spēļu zālēs) novērš

cilvēku uzmanību no nepieciešamības ievērot piesardzības

pasākumus. Savukārt Veselības ministrijas 2019. gada pētījumā

norādīts, ka serviss un kafijas un ēdienu piedāvājums spēļu zālēs

arī var būt papildu motivators spēlēšanas uzsākšanai vai

turpināšanai. Proti, spēļu zāles varot tikt izmantotas kā

tikšanās vietas un kafejnīcas, kur spēlēšana ir papildu funkcija

(sk.: Putniņa A., Pokšāns A., Brants M. Pētījums par procesu

atkarību (azartspēļu, sociālo mediju, datorspēļu atkarība)

izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū un to ietekmējošiem riska

faktoriem. Pētījuma gala ziņojums. Rīga: Veselības ministrija,

2019, 85. lpp.). No tā noprotams, ka spēļu zālēm dažādu

faktoru dēļ var būt īpaši piesaistoša ietekme un cilvēki tajās,

pat paši to neapzinoties, var uzturēties nekontrolēti ilgu laiku,

tādējādi pandēmijas laikā riskējot inficēties ar Covid-19

izraisošo vīrusu un/vai inficēt citus apmeklētājus.

Demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnoteikums

ir katras atsevišķas personas spēja pašierobežot savu egoistisko

brīvību un rīkoties atbildīgi (sk.: Pleps J. 116. panta

komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2011, 741. lpp.). Ar pandēmijas izplatību

saistītas ārkārtējās situācijas apstākļos būtu gaidāms, ka

cilvēki izvērtēs nepieciešamību apmeklēt konkrētas izklaides

vietas un socializēties. Tomēr gadījumos, kad cilvēkam ir

nosliece uz azartspēļu atkarību vai cilvēks jau ir no tām

atkarīgs, viņš vairs nespēj objektīvi novērtēt savu vēlmi

apmeklēt spēļu zāli un no šīs vēlmes izrietošās sekas, proti,

pastāv risks, ka viņš pats nevar pieņemt tādu atbildīgu lēmumu,

kas citastarp atbilstu sabiedrības veselības interesēm. Tāpat

iespējams, ka laikā, kad citas izklaides, kultūras, atpūtas un

sporta pasākumu vietas ir slēgtas, cilvēkam sāk likties, ka

azartspēļu zāles apmeklējums ir vienīgā atpūtas un izklaides

iespēja.

Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums

liedza personām pieeju azartspēļu zālēm. Neļaujot personām

ilgstoši uzturēties iekštelpās kopā ar citiem cilvēkiem, tās tika

pasargātas no riska inficēties ar Covid-19 izraisošo vīrusu gan

tiešā veidā, saskaroties ar cilvēku, kuram minētā slimība jau ir,

gan arī netiešā veidā - no spēļu zālē esošajām virsmām. Novēršot

azartspēļu zāļu apmeklētāju inficēšanos, tika samazināta arī

iespēja, ka ar Covid-19 izraisošo vīrusu tiks inficētas viņu

kontaktpersonas. Tādējādi tika sargāta gan pašu azartspēļu zāļu

apmeklētāju veselība, gan arī viņu kontaktpersonu un attiecīgi

visas sabiedrības veselība. Turklāt, šādā veidā atturot personas

no azartspēlēm, tās tika atturētas arī no savu finanšu līdzekļu

ieguldīšanas attiecīgajās izklaidēs.

Tātad minētais ierobežojums ļāva samazināt personu risku

saslimt ar Covid-19 un pakļaut šādam riskam citus, kā arī

samazināt personām iespējas konkrētā veidā izšķērdēt savus

finanšu līdzekļus. Līdz ar to šis ierobežojums ir piemērots

leģitīmajiem mērķiem - citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība.

19.3. Ar interaktīvo azartspēļu organizēšanas

ierobežošanu personām identiski tika liegta pieeja interaktīvajām

azartspēlēm, tādējādi pēc būtības izslēdzot iespēju, ka tās tērēs

savus finanšu līdzekļus konkrētā veida interaktīvajai izklaidei.

Līdz ar to arī šis ierobežojums ir piemērots indivīdu finansiālā

stāvokļa aizsardzībai un tādējādi arī sabiedrības labklājības

veicināšanai.

Savukārt attiecībā uz citu personu tiesībām vērā ņemams ir

SPKC atzinums, ka azartspēlēm neatkarīgi no vides, kādā tās

notiek, ir raksturīga negatīva ietekme uz cilvēku psihisko

veselību un labklājību (labbūtību), jo īpaši ārkārtējās

situācijas laikā pastāvošajos sarežģītajos un emocionālo stresu

izraisošajos apstākļos. Pēc SPKC ieskata, ārkārtējās situācijas

laikā pieņemtie lēmumi bija vērsti un attiecināmi uz Covid-19

pandēmijas seku mazināšanu vai novēršanu ne tikai veselības, bet

arī sociālajā sfērā.

Proti, ar apstrīdēto normu personām tika liegta iespēja

pavadīt laiku interaktīvo azartspēļu mājaslapās. Tādējādi tika

ierobežota azartspēļu atkarības pastiprināšanās tendence un arī

samazināts kairinājums, kas rastos spēļu potenciālās pieejamības

dēļ. Līdz ar to tika aizsargāta arī cilvēku, it sevišķi to,

kuriem jau iepriekš bijusi pastiprināta nosliece uz azartspēļu

patēriņu, garīgā veselība.

Tātad arī interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežošana

bija piemērota leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai.

19.4. Savukārt jautājums par to, kāpēc ar apstrīdētajām

normām nav aptverti citi to potenciālie subjekti, proti, izložu

un loteriju organizatori, nav izvērtējams šajā samērīguma testa

daļā. Pieteikumu iesniedzēju stāvoklis salīdzinājumā ar citām

personām, kuras tika apzināti izslēgtas no apstrīdēto normu

darbības loka, var tikt izvērtēts, pārbaudot apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam.

Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktie pamattiesību ierobežojumi ir piemēroti leģitīmo mērķu -

citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

sasniegšanai.

20. Apstrīdētajās normās noteiktie tiesību ierobežojumi

ir nepieciešami, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14.

punktu).

Ņemot vērā azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar

indivīdu un visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir

dota lielāka rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2018-17-03 20.3. punktu).

20.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka leģitīmos

mērķus būtu bijis iespējams sasniegt mazāk ierobežojošā

veidā.

Attiecībā uz klātienes azartspēļu aizliegumu Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka citām saimnieciskās darbības nozarēm,

kurām arī ir raksturīga cilvēku pulcēšanās un finanšu līdzekļu

izlietošana nolūkiem, kas nav saistīti ar pamatvajadzību

apmierināšanu, netika noteikti tik stingri aizliegumi. Pieteikumu

iesniedzējas apgalvo, ka būtu varējušas izpildīt tirdzniecības un

ēdināšanas vietām noteiktās prasības attiecībā uz distances un

dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšanu un ka būtu bijuši pieļaujami

citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, piemēram, īpaši azartspēļu

zāļu darba laika ierobežojumi, uzturēšanās laika vai iztērējamās

summas ierobežojumi vai azartspēļu organizētājiem uzlikts

pienākums izvietot attiecīgajās telpās paziņojumus gan par

Covid-19, gan par finansiālās pratības nozīmi, atkārtoti uzsverot

iespēju iekļaut sevi pašatteikušos personu reģistrā vai

piedāvājot iespējas saņemt psiholoģisko atbalstu. Arī pēc

ārkārtējās situācijas beigām neesot pierādīts, ka ar jau iepriekš

noteiktajiem ierobežojumiem nebūtu pieticis infekcijas izplatības

ierobežošanai, proti, ka bija pamatoti tieši attiecībā uz

azartspēļu zālēm noteikt daudz stingrākas prasības nekā attiecībā

uz pielīdzināmām pakalpojumu sniegšanas vietām.

Savukārt attiecībā uz interaktīvo azartspēļu organizēšanas

aizliegumu, proti, Covid-19 likuma 9. pantu, Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka jau iepriekš bijuši spēkā dažādi

atbildīgas spēles ierobežojumi - piemēram, spēlētāja pienākums

pirms pieslēgšanās interaktīvajai azartspēlei noteikt maksimālo

likmi, kas viņam ir pieļaujama vienā spēlē, vai maksimālo kopējo

likmju summu, kas viņam ir pieļaujama 24 stundu laikā. Turklāt

ikviena persona varot sevi ierakstīt pašatteikušos personu

reģistrā, tādējādi liedzot sev piekļuvi Latvijā licencētām

interaktīvajām azartspēlēm. Interaktīvo azartspēļu organizētājiem

esot pienākums katru reizi, kad persona pieslēdzas savam spēles

kontam, informēt to par iespēju pieprasīt lieguma noteikšanu.

Līdz ar to Latvijā jau pirms apstrīdēto normu pieņemšanas esot

pastāvējis starptautiski atzīts un efektīvs mehānisms personu

atturēšanai no pārmērīgas nodošanās azartspēlēm. Ja likumdevējam

bija bažas par to, ka ārkārtējās situācijas laikā varētu pieaugt

ar finansiālo pratību saistīti riski, tad esot bijis iespējams

noteikt papildu prasības, kas azartspēļu organizētājiem būtu

obligāti jāievēro. Turklāt leģitīmais mērķis aizsargāt no

azartspēlēm jau atkarīgo cilvēku veselību un nepieļaut viņu

arvien aktīvāku iesaistīšanos azartspēlēs pēc būtības esot

saistīts ar tādiem likumdevēja uzdevumiem, kuri nemaz neesot

tieši attiecināmi uz ārkārtējo situāciju un tās izraisītajiem

apstākļiem. Savukārt, lai sasniegtu mērķi - novērst jaunu

spēlētāju iesaistīšanos interaktīvajās azartspēlēs -, likumdevējs

varējis noteikt aizliegumu ārkārtējās situācijas laikā vai uz

konkrētu laiku jauniem spēlētājiem reģistrēties interaktīvo

azartspēļu vietnēs.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, nosakot papildu

ierobežojumus, likumdevējs būtu varējis nodrošināt sabiedrības

labklājības aizsardzību, pilnībā neapturot to komercdarbību.

Turklāt tādējādi likumdevējs būtu nodrošinājis arī to, ka

interaktīvo azartspēļu spēlētājiem netiek atņemta vienīgā

alternatīva interaktīvo azartspēļu spēlēšanai nelegālajā un

valsts nekontrolētajā azartspēļu tirgū.

Turklāt no Covid-19 likuma 9. panta pieņemšanas dokumentiem

esot redzams, ka ne Atbildīgajā komisijā, ne Saeimā neesot

apspriestas ierobežojumu alternatīvas. Latvijas interaktīvo

azartspēļu biedrībai neesot bijusi iespēja pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas izteikt savu viedokli un piedāvāt alternatīvus

risinājumus. Vēl vairāk, interaktīvo azartspēļu nozares pārstāvji

nemaz neesot bijuši informēti par likumdevēja ieceri noteikt

jebkādus ierobežojumus, jo Covid-19 likuma projekts esot bijis

paredzēts tam, lai ieviestu uzņēmējdarbības atbalsta pasākumus,

nevis lai noteiktu jaunus ierobežojumus.

Saeima norāda, ka ārkārtējās situācijas apstākļos personu

sociālo aktivitāšu iespējas esot ierobežotas līdz minimumam un

līdz ar to neesot bijis šaubu, ka ar azartspēļu nozari, tostarp

interaktīvajām azartspēlēm, saistītie riski ir neadekvāti augsti.

Šādā situācijā leģitīmos mērķus - novērst pamudinājumus uz

pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar azartspēlēm un cīnīties pret

azartspēļu atkarību apstākļos, kuros tā varēja sevišķi

saasināties, - neesot bijis iespējams sasniegt nekādā citā veidā

kā vien ierobežojot azartspēļu pieejamību (it īpaši interaktīvajā

vidē). Tikai un vienīgi ar apstrīdētajā normā ietverto

pamattiesību ierobežojumu esot bijis iespējams vienlaikus

samazināt gan Covid-19 izplatību, gan pandēmijas radītās

ekonomiskās un sociālās sekas no azartspēlēm atkarīgajām personām

un to ģimenēm.

20.2. Kā jau iepriekš tika atzīts, klātienes azartspēļu

organizēšanas ierobežojumi tika noteikti, citstarp reaģējot uz

koronavīrusa SARS-CoV-2 izplatības un tā izraisītās slimības

Covid-19 radīto sabiedrības veselības apdraudējumu.

Apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī jau bija zināms, ka

Covid-19 ir infekcijas slimība, kura izplatās ātri, ir infekcioza

pat tad, ja ar to saslimušajai personai nav slimības simptomu, un

pret kuru nav ne vakcīnas, ne īpašu zāļu. Turklāt daudzos

gadījumos slimības gaita ir smaga un ar potenciālu letālu

iznākumu (sk.: European Centre for Disease Prevention and

Control. Novel coronavirus disease 2019 (COVID-19) pandemic:

increased transmission in the EU/EEA and the UK - sixth update -

12 March 2020. Stockholm: ECDC, 2020).

Līdz 2020. gada marta vidum jau vairāk nekā 150 valstis bija

paziņojušas par Covid-19 saslimšanas gadījumiem. Kopumā pasaulē

jau bija vairāk nekā 200 000 saslimušo un vairāk nekā 8 000

mirušo. Turklāt 80 procenti no visiem gadījumiem bija reģistrēti

divos reģionos - Klusā okeāna rietumu daļas valstīs un Eiropā

(sk.: WHO Director-General's opening remarks at the media

briefing on COVID-19. 18 March 2020). Saslimstības un nāves

gadījumu statistika turpināja pieaugt satraucošos tempos.

Jau marta vidū risks, ka tuvāko nedēļu laikā vīrusa izplatības

dēļ tiks pārsniegta ES/EEZ valstu veselības sistēmu kapacitāte,

bija novērtēts kā augsts. Veselības nozares eksperti norādīja, ka

nepieciešama ātra pāreja uz vīrusa izplatīšanās iespēju

mazināšanas pieeju, jo straujais saslimšanas gadījumu skaita

pieaugums, kas apstrīdēto normu pieņemšanas laikā bija potenciāli

sagaidāms tuvāko dienu līdz nedēļu laikā, varētu neatstāt lēmumu

pieņēmējiem un slimnīcām pietiekami daudz laika, lai situāciju

saprastu, akceptētu un uz to attiecīgi reaģētu (sk.: European

Centre for Disease Prevention and Control. Novel coronavirus

disease 2019 (COVID-19) pandemic: increased transmission in the

EU/EEA and the UK - sixth update - 12 March 2020. Stockholm:

ECDC, 2020). Līdz ar to tika pieņemts lēmums pēc iespējas

aizkavēt vīrusa izplatīšanos, tādējādi arī cenšoties ierobežot

vienlaikus slimo cilvēku skaitu un izvairīties no veselības

sistēmas pārslodzes. Šādus mērķus tika plānots sasniegt,

ierobežojot cilvēku savstarpējos kontaktus privātajā,

profesionālajā un sabiedriskajā jomā.

Ņemot vērā apstrīdēto normu pieņemšanas laikā konstatētos

koronavīrusa SARS-CoV-2 un tā izraisītās slimības Covid-19

izplatības apmērus gan pasaulē, gan arī tieši Eiropā, kā arī

vīrusa izplatīšanās veidu, proti, to, ka tas izplatās ar

nelieliem elpceļu pilieniem, kas rodas, cilvēkam runājot,

klepojot vai šķaudot, nevar būt šaubu par to, ka tādu pulcēšanās

vietu slēgšana, kurās personām ir viegli nonākt tuvā saskarsmē ar

citām personām, bija viens no nepieciešamajiem drošības

pasākumiem, kas veicami gan šādu vietu apmeklētāju, gan arī visas

sabiedrības veselības aizsardzības ietvaros. Proti, tādējādi tika

novērsta iespēja, ka cilvēki cits citu inficēs, uzturoties vienās

telpās, savstarpēji saskaroties un lietojot vienus un tos pašus

priekšmetus. Tāpat tika novērsta infekcijas ķēžu rašanās, kas

bija iespējama, cilvēkiem atrodoties ceļā uz un no izklaides

vietām, piemēram, pārvietojoties sabiedriskajā transportā.

Tā kā klātienes azartspēļu zāles ārkārtējās situācijas laikā

būtu atzīstamas par paaugstināta riska vietām, citstarp ņemot

vērā spēlētājiem tipisko paradumu azartspēļu zālēs uzkavēties

diezgan ilgu laiku, tās nevar salīdzināt ar tirdzniecības un

ēdināšanas vietām, kurām tika noteikti vieglāki ierobežojumi.

Turklāt, lai gan tirdzniecības un ēdināšanas vietas ir uzskatāmas

par būtiskām cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai, pat šo vietu

īpašniekiem un attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem tika uzlikts

pienākums aicināt apmeklētājus lieki neuzkavēties telpās.

Savukārt iespēja mazināt azartspēļu zālēs pastāvošos riskus,

pienācīgi dezinficējot telpas un iekārtas, apstrīdēto normu

pieņemšanas laikā bija tikai teorētiska, un tā arī neļautu

sasniegt leģitīmo mērķi tikpat efektīvi. Arī noteikumi par

distances ievērošanu prasītu apmeklētāju un spēļu zālēs esošo

kārtības uzraugu aktīvu līdzdalību, taču to nešaubīgi nodrošināt

nav iespējams. Vieglāku ierobežojumu ievērošanu arī būtu krietni

grūtāk kontrolēt, un attiecīgie pasākumi radītu valstij

nesamērīgi lielas izmaksas. Visbeidzot, būtiski ir tas, ka

ierobežojumi tika noteikti tikai uz noteiktu laika posmu.

Satversmes tiesa secina, ka nepastāv tādi alternatīvi

līdzekļi, kas personas pamattiesības ierobežotu mazāk nekā

apstrīdētajās normās noteiktais klātienes azartspēļu darbības

ierobežojums un ļautu sasniegt šā ierobežojuma leģitīmo mērķi -

sabiedrības veselības aizsardzība - vismaz tādā pašā kvalitātē.

Pēc būtības Saeima ir pievienojusies Ministru kabineta jau

iepriekš veiktajam izvērtējumam par alternatīvu trūkumu attiecībā

uz citu izklaides veidu ierobežojumiem. Proti, apstrīdēto normu

pieņemšanas brīdī Ministru kabinets, konsultējoties ar

speciālistiem, jau bija atzinis, ka vīrusa izplatīšanas

ierobežošanai būtu slēdzami teātri, kino un tamlīdzīgas iestādes,

tādēļ šāds pats liegums un tādā pašā tvērumā bija attiecināms arī

uz azartspēļu zālēm.

Ņemot vērā likumdevēja izraudzītos līdzekļus sabiedrības

veselības aizsardzības nodrošināšanai un faktu, ka šo leģitīmo

mērķi nebija iespējams sasniegt ar mazāk aizskarošiem līdzekļiem,

secināms, ka otrs ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sasniegts ar

pirmo saistītā veidā. Proti, nebūtu jēgas izvērtēt, vai

sabiedrības labklājību (personas finansiālo situāciju) iespējams

aizsargāt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, ja tie

nenodrošinātu pienācīgu sabiedrības veselības aizsardzību, kas ar

pandēmiju saistītās ārkārtējās situācijas laikā bija atzīstama

par primāro leģitīmo mērķi.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertie klātienes azartspēļu organizatoru pamattiesību

ierobežojumi ir piemēroti leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību

un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai.

21. Attiecībā uz interaktīvo azartspēļu ierobežošanu

Satversmes tiesa piekrīt tam, ka ir būtiski ņemt vērā brīdi, kādā

apstrīdētās normas tika pieņemtas.

Darba zaudējuma, samazinātas darba slodzes, dīkstāves vai

attālināta darba režīma dēļ ārkārtējās situācijas laikā liela

daļa sabiedrības neparasti daudz laika pavadīja mājās. Turklāt

šajā laikā izklaides iespējas bija ļoti ierobežotas. Tādējādi

ārkārtējās situācijas ietekmē tika pilnībā mainīta cilvēku

ikdienas dzīves rutīna, potenciāli radot neziņu par to, kā plānot

savu laiku un ko vispār darīt. Pētnieki ir norādījuši, ka

papildus finanšu krīzei un nenoteiktībai par ekonomikas nākotni

pandēmijas radītās dramatiskas izmaiņas mājās pavadītā laika ziņā

radīja arī risku pieaugt tiešsaistē, tostarp interneta

azartspēlēs, pavadītajam laikam (sk.: Håkansson A. Changes in

Gambling Behavior during the COVID-19 Pandemic - A Web Survey

Study in Sweden. International Journal of Environmental Research

and Public Health, 2020, 17, 4013).

Tāpat atzīts, ka pandēmija, citstarp no telpiskās

distancēšanās izrietošās sociālās izolācijas dēļ, var būtiski

ietekmēt personu finansiālo un psiholoģisko labklājību un šie

stresori sasaistē ar izmaiņām azartspēļu tirgū var būtiski

ietekmēt arī personu uzvedību - proti, arī ar pandēmiju

saistītais stress var paplašināt iesaisti interaktīvajās

azartspēlēs (sk.: Håkansson A., Fernández-Aranda F., Menchón

Jose M., Potenza, Marc N., Jiménez-Murcia S. Gambling during the

COVID-19 crisis - A cause for concern? Journal of Addiction

Medicine, 2020, Vol. 14, Issue 4, pp. e10-e12). Kā ar

pandēmiju saistīti faktori, kas cilvēkus ticami pakļaus

paaugstinātam neveselīgas uzvedības un neveiksmīgu problēmu

pārvarēšanas stratēģiju riskam, tostarp azartspēlēm, norādīta arī

neskaidrība par nākotni, vientulība, depresija vai pat

potenciālas domas par paškaitējumu, kas izriet no sociālās

distancēšanās, stresa un sērām (sk.: Marsden J., Darke S.,

Hall W., Hickman M., Holmes J., Humphreys K., Neale J., Tucker

J., West R. Mitigating and learning from the impact of COVID‐19

infection on addictive disorders. Addiction, 2020, 115, pp.

1007-1010). Turklāt to, ka azartspēles nereti tiek

izmantotas, lai gūtu pozitīvas emocijas, apliecina arī Veselības

ministrijas 2019. gada pētījums, kurā attiecībā uz interneta

spēlēm (spēļu automātiem internetā, kā arī kazino) kā būtiski

motivatori norādīta uzvaras sniegtā triumfa sajūta, spēles radītā

izklaide un iespēja atslābināties no saspringuma (sk.: Putniņa

A., Pokšāns A., Brants M. Pētījums par procesu atkarību

(azartspēļu, sociālo mediju, datorspēļu atkarība) izplatību

Latvijas iedzīvotāju vidū un to ietekmējošiem riska faktoriem.

Pētījuma gala ziņojums. Rīga: Veselības ministrija, 2019, 75.,

77. lpp.). Līdz ar to bija pamats uzskatīt, ka pandēmijas

laikā cilvēki meklēs iespēju aizmirsties un mazināt garlaicību un

stresu, citstarp spēlējot interaktīvās azartspēles.

Būtisks ir arī tāds secinājums, ka atkarību izraisošie

uzvedības modeļi izpaužas arvien spilgtāk un biežāk tad, ja

dzīves vidē ir maz citu, pozitīvu iespaidu, piemēram, patīkamu

lietu un cilvēku, ar kuriem varētu komunicēt, un tieši šādi

apstākļi ir raksturīgi sociālās izolācijas laikam (sk.:

Marsden J., Darke S., Hall W., Hickman M., Holmes J., Humphreys

K., Neale J., Tucker J., West R. Mitigating and learning from the

impact of COVID‐19 infection on addictive disorders. Addiction,

2020, 115, pp. 1007-1010). Līdz ar to koronavīrusa SARS-CoV-2

izplatības apkarošanai noteiktie ierobežojumi bija saistīti ar

risku, ka cilvēkiem, kuriem jau ir problēmas ar azartspēlēm, tās

vēl vairāk saasināsies.

Pārvietošanās un pulcēšanās brīvību ierobežojumu dēļ ar

Covid-19 pandēmiju saistītā ārkārtējā situācija arī nav

salīdzināma ar līdz šim piedzīvotajām finanšu krīzēm, jo, lai gan

cilvēku finanšu līdzekļi, iespējams, bija tikpat sarukuši kā citu

krīžu laikā, tomēr saistībā ar pandēmiju noteiktie ierobežojumi

iedzīvotāju ikdienu ietekmēja tā, ka interaktīvās azartspēles

varēja kļūt par vienu no retajām viegli pieejamām izklaides un

atpūtas iespējām, kuru izmantojot spēlētāji vairs nepievērstu

pienācīgu uzmanību nepieciešamībai taupīt finanšu līdzekļus.

Vērā ņemams ir arī tas apsvērums, ka ar azartspēlēm iespējams

nopelnīt. Šis arguments finansiāli smagos apstākļos varētu

pamudināt cilvēkus izmēģināt savu laimi un potenciāli tikt pie

būtiskiem ienākumiem. Jau iepriekšminētajā Veselības ministrijas

pētījumā arī šis faktors - iespēja "laimēt lielu naudu"

- bija norādīts kā būtisks motivators vairāk nekā 80 procentiem

visu azartspēļu spēlētāju (sk.: Putniņa A., Pokšāns A., Brants

M. Pētījums par procesu atkarību (azartspēļu, sociālo mediju,

datorspēļu atkarība) izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū un to

ietekmējošiem riska faktoriem. Pētījuma gala ziņojums. Rīga:

Veselības ministrija, 2019, 73. lpp.). Tāpat iespējams, ka ir

arī tādi cilvēki, kuriem spēkā bijušie pārvietošanās, pulcēšanās

un citi ierobežojumi ļāva ietaupīt naudas līdzekļus, kas iepriekš

parasti tika tērēti transportam, ārpusmājas izklaidēm vai citiem

mērķiem. Arī šie pēkšņi pieejamie naudas līdzekļi kopsakarā ar

pašizolācijas dēļ zaudētajām izklaides iespējām varēja kļūt par

pamudinājumu iesaistīties interaktīvajās azartspēlēs.

Proti, ar ārkārtējo situāciju saistītās izmaiņas iedzīvotāju

ikdienā, kuras radīja gan psiholoģisku, gan materiālu ietekmi,

varēja mudināt gan tos, kuri jau agrāk vairāk vai mazāk bija

iesaistījušies azartspēlēs, spēlēt vēl biežāk un uz lielākām

likmēm, gan arī tos, kuri līdz šim vēl nebija spēlējuši

azartspēles, izmēģināt tās kā jaunu izklaides veidu. Cilvēkiem

sekojot šāda veida pamudinājumiem, azartspēles varētu atstāt

negatīvu ietekmi gan uz viņu garīgo veselību, citstarp potenciāli

radot atkarību, gan arī uz viņu finansiālo situāciju, potenciāli

radot nekontrolēti lielus tēriņus.

21.1. Tomēr pat tad, ja likumdevēja vēlme noteikt uz

piesardzības principu balstītus ierobežojumus, lai novērstu

potenciālo kaitējumu sabiedrībai vai tās daļai, ir pietiekami

pamatota, attiecīgajiem lēmumiem jāatbilst Satversmei, proti,

izraudzītajiem līdzekļiem jābūt nepieciešamiem leģitīmā mērķa

sasniegšanai, turklāt jābūt pārliecībai par to, ka nepastāv mazāk

ierobežojoši, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē. Pat gadījumos, kad valsts izmanto

savas tiesības atkāpties no konkrētām starptautiskajos

cilvēktiesību līgumos noteiktajām saistībām, pieņemtajiem

lēmumiem ir jāatbilst samērīguma principam, proti, izraudzītajiem

līdzekļiem jābūt vismazāk ierobežojošiem no visiem tiem

līdzekļiem, ar kuriem vēlamais rezultāts varētu tikt sasniegts.

Vēl jo vairāk šis pienākums ir ievērojams tad, ja ārkārtējās

situācijas laikā pamattiesības tiek ierobežotas parastajā

kārtībā. Likumdevējam vienmēr ir jāievēro vispārējie tiesību

principi, kuru mērķis ir mazināt pamattiesībām, demokrātijai un

tiesiskumam nodarītu kaitējumu.

Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs,

ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu

alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var

norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01

14.3. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

punktu).

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, leģitīmo mērķu

sasniegšanai bija iespējams izvēlēties mazāk ierobežojošus

līdzekļus.

Jau iepriekš minētos pasākumus, proti, noteikumu, ka spēlētājs

pats nosaka maksimālo likmi, kuru viņš drīkst izdarīt vienā

spēlē, vai arī maksimālo kopējo likmju summu, ko viņš drīkst

atļauties 24 stundu laikā, kā arī citus ierobežojumus, piemēram,

attiecībā uz reklāmas izvietojumu, likumdevējs acīmredzot ir

uzskatījis par nepietiekamiem cilvēku veselības un finansiālās

situācijas aizsardzības nodrošināšanai ārkārtējās situācijas

laikā. Aizliegums ārkārtējās situācijas laikā vai uz noteiktu

laiku interaktīvo azartspēļu vietnēs reģistrēt jaunus spēlētājus

neaizkavētu to jau esošo spēlētāju problēmu saasināšanos, uz

kuriem it īpaši attiecas ierobežojumu leģitīmais mērķis. Līdz ar

to daļa no Pieteikumu iesniedzēju minētajiem alternatīvajiem

pasākumiem nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tikpat efektīvi.

Savukārt Pieteikumu iesniedzēju minētie ar konkrēto ierobežojumu

nesaistītie līdzekļi, kas paredzēti ģimeņu finansiālās situācijas

aizsardzībai, piemēram, alkohola tirdzniecības aizliegums vai

būvmateriālu veikalu darbības ierobežojumi, neattiecas uz

konkrēto ierobežojumu un tā skartajām personu grupām.

Tomēr secināms, ka Saeimas norādītie leģitīmie mērķi - cilvēku

pasargāšana no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa

pasliktināšanās, kā arī cilvēku veselības aizsardzība -

interaktīvo azartspēļu kontekstā prasa novērst azartspēļu īpaši

smagu ietekmi, proti, šo spēļu patērēšanu potenciāli

nekontrolējamos apmēros. Taču ar Covid-19 likuma 9. pantu tika

liegta jebkuras personas pieeja jebkura veida interaktīvajām

azartspēlēm neatkarīgi no tās psiholoģiskā vai finansiālā

stāvokļa. Proti, pēc būtības tika ierobežotas ne tikai Pieteikumu

iesniedzēju tiesības, bet arī jebkura indivīda tiesības

izvēlēties konkrētu laika pavadīšanas veidu.

Indivīdam pieņemot lēmumus, kas ietekmēs tikai viņu pašu, ir

tiesības izdarīt savu izvēli uz viņam pieejamās informācijas

pamata bez valsts tiešas iejaukšanās. Demokrātiskā tiesiskā

valstī indivīda pašnoteikšanās brīvībai ir augstākā vērtība. Šī

brīvība aptver jebkādu cilvēka izvēli, vienalga, vai tā no

socioētiskā viedokļa būtu atzīstama par vērtīgu vai arī būtu

tikai cilvēka personīgās gribas izpausme, ciktāl tā neapdraud

citu cilvēku tiesības, konstitucionālo kārtību vai arī citas

sabiedrībai būtiskas intereses. Likumdevējam ir jārespektē

personas izvēles brīvība un jāuzticas tās spējai novērtēt šādas

brīvības izpausmes, varbūt pat potenciāli paškaitējošas darbības,

sekas, kamēr vien tās ietekmē tikai pašu personu. Indivīdam ir

jāuzņemas atbildība par savas brīvības īstenošanas sekām.

Nav pamata vispārīgi pieņemt, ka jau minimālu summu

ieguldīšana konkrēta veida izklaidē novestu pie personas

finansiālā stāvokļa pasliktināšanās vai radītu kaitējumu

sabiedrības labklājībai. Pie šāda secinājuma varētu nonākt tikai

tad, kad jau būtu konstatējams kontroles trūkums un iztērēto

līdzekļu neproporcionalitāte ar personas ienākumiem. Tas pats

attiecas uz personu veselību, proti, nav pamata uzskatīt, ka,

piemēram, vienreizēja vai īslaicīga iesaistīšanās azartspēlē

varētu tik ļoti negatīvi ietekmēt personas veselību, ka valstij

būtu nepieciešams iejaukties.

Pat ārkārtējās situācijas laikā likumdevējs nedrīkst pieņemt

tādas normas, kas ir nepamatoti plašas un ierobežo arī to personu

tiesības, uz kurām nemaz neattiecas ierobežojuma leģitīmais

mērķis. Proti, pieņemot normu, kas vērsta uz to personu

aizsardzību, kurām ir problēmas ar azartspēlēm, un šo personu

ģimeņu aizsardzību, likumdevējam nebija pamata ierobežot arī visu

citu cilvēku iespējas izvēlēties, kur tie vēlas ieguldīt savus

finanšu līdzekļus un kā pavadīt savu brīvo laiku, jo visiem

iedzīvotājiem šāda aizsardzība nebija nepieciešama. Šādu lēmumu

pieņemšana pašu iedzīvotāju vietā nozīmē neproporcionālu

paternālistisku iejaukšanos cilvēku tiesībās uz izvēles un

pašnoteikšanās brīvību.

Proti, lai sasniegtu Saeimas norādītos leģitīmos mērķus,

nebija nepieciešams noteikt interaktīvo azartspēļu atkarības

riska grupā neietilpstošu personu tiesību ierobežojumus

visaptveroša aizlieguma formā. Turklāt, ja netiktu ierobežotas to

personu tiesības, kurām aizsardzība nebija nepieciešama, būtu

mazāks arī komersantu tiesību aizskārums.

Līdz ar to par leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļu

alternatīvām varētu tikt uzskatīti konkrēti interaktīvo

azartspēļu norises ierobežojumi un tāds to kopums, kas būtu tieši

vērsts uz azartspēļu mājaslapās pavadāmā laika un tērējamo

līdzekļu ierobežošanu, t. i., būtu precīzāk fokusēts uz

leģitīmajiem mērķiem. Proti, likumdevējs varēja noteikt konkrētu

to stundu skaitu, kuras individuāla persona drīkst pavadīt

interaktīvo azartspēļu vietnēs, vai interaktīvo azartspēļu

pieejamības ("darba") laiku, tādējādi liedzot

spēlētājiem tām piekļūt, piemēram, vakaros un naktīs. Tādējādi

tiktu ierobežota azartspēļu kaitīgā daba, neļaujot personai to

vietnēs pavadīt neierobežotu, tikai pašas vēlmēm atbilstošu

laiku. Tāpat bija iespējams noteikt tērējamo naudas summu

limitus, kurus spēlētāji nedrīkstētu pārsniegt un kuri nebūtu

atkarīgi no viņu vēlmēm. Šādi limiti varētu tikt noteikti, ņemot

vērā, piemēram, valstī noteikto minimālo algu vai citus

kritērijus, kas ļautu pietiekami kontrolēt to, vai azartspēlēs

netiek izšķērdēts pārāk liels līdzekļu apjoms, kas varētu novest

pie sabiedrības kopējās labklājības pasliktināšanās. Visbeidzot,

pastāvēja iespēja kombinācijā ar minētajiem ierobežojumiem

ierobežot arī interaktīvo azartspēļu pievilcību, piemēram, uz

ārkārtējās situācijas laiku aizliedzot azartspēļu organizētājiem

piedāvāt saviem klientiem bonusus.

Proti, likumdevējam bija iespējams noteikt konkrētus,

mērķtiecīgus interaktīvo azartspēļu organizatoru darbības

ierobežojumus, kas kopsakarā būtu vērsti uz azartspēļu

pieejamības un piesaistošās dabas ierobežošanu, bet pilnībā

nepārtrauktu to darbību. Turklāt šādā veidā joprojām tiktu

saglabāta interaktīvo azartspēļu pieejamība personām, kuras

vēlētos tās izmantot tikai kā relaksējošu laika kavēkli. Izvēle

ieguldīt daļu sava laika un finanšu līdzekļu interaktīvajās

azartspēlēs būtu vairāk atkarīga no personu brīvās gribas, nevis

no pārliecināšanas mehānismiem, turklāt noteiktie laika un

finanšu ierobežojumi pasargātu personas no aizraušanās ar

tām.

Savukārt attiecībā uz personām, kuras jau ir atkarīgas no

azartspēlēm, būtisks ir jautājums par to, vai likumdevējs ir

izvērtējis iepriekš pastāvējušos ierobežojumus un iespējas,

piemēram, atgādinājumus par iespēju ierakstīties pašatteikušos

personu reģistrā un šā reģistra darbību pašu par sevi, lai varētu

pamatot, ka šādi līdzekļi ārkārtējās situācijas laikā varētu

nebūt pietiekami personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai.

Tāpat nav pierādīts, ka interaktīvo azartspēļu organizēšanas

liegums būtu efektīvākais veids, kā aizsargāt no azartspēlēm jau

atkarīgās personas, un ka tās nepāries uz nelegālajām azartspēļu

vietnēm, kur tieši šādas personas ir īpaši apdraudētas. Nav

apsvērta arī iespēja īstenot fokusētus ierobežojumus, piemēram,

sadarbībā ar Inspekciju un interaktīvo azartspēļu organizatoriem

liegt iespēju iesaistīties azartspēlēs tieši tām personām, kuras

jau pandēmijas sākumposmā izrādījušas tendenci uz atkarību,

turklāt attiecīgie ierobežojumi varētu tikt apvienoti ar

proaktīvu psiholoģisko palīdzību. No azartspēlēm atkarīgo cilvēku

aizsardzībai un palīdzībai šādiem cilvēkiem pārvarēt savu

atkarību vajadzētu būt likumdevēja un arī izpildvaras uzmanības

lokā jebkādos, ne tikai ārkārtējās situācijas apstākļos, citstarp

ņemot vērā arī pandēmijas ilgtermiņa sekas.

21.2. Daļa iepriekšminēto iespējamo līdzekļu ir

saistīti ar noteiktiem tehniskiem risinājumiem un tādējādi ir arī

sarežģītāki nekā licenču apturēšana. Tomēr Saeima nav

noskaidrojusi, vai attiecīgie risinājumi tehniski būtu iespējami

un cik ilgā laikā tos varētu ieviest. Proti, nav secināts, ka

šādas alternatīvas radītu lielāku apgrūtinājumu vai izmaksas

tieši valstij vai ka to ieviešanai būtu nepieciešams nesamērīgi

ilgs laiks. Turklāt, piemēram, interaktīvo azartspēļu

"darba" laika ierobežošana neprasītu īpašus papildu

mehānismus.

Būtiski atzīmēt to, ka Covid-19 likuma 9. panta pieņemšanas

laikā Saeima vispār nav vērtējusi šajā pantā ietvertā

ierobežojuma alternatīvas. Debates ir risinājušās vienīgi par

dilemmu starp interaktīvo azartspēļu darbības pilnīgu

pārtraukšanu un to pieļaušanu. Netika izvērtēts, vai nav

iespējams izmantot citus, Pieteikumu iesniedzējas mazāk

ietekmējošus un mērķētākus ierobežojumus, ņemot vērā gan

komersantu intereses, gan arī indivīdu brīvo gribu un tādējādi

patiesi nodrošinot aizsardzību personām, kuras ir atkarīgas no

azartspēlēm. Ja attiecībā uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem

padziļinātas izpētes trūkums ir attaisnojams, jo lēmuma

pieņemšanas ātrums tieši ietekmēja potenciālo koronavīrusa

SARS-CoV-2 izplatības ķēžu veidošanos un no tā bija tieši

atkarīga cilvēku veselība un dzīvība, kā arī veselības aprūpes

sistēmas stabilitāte, tad attiecībā uz pandēmijas psihoemocionālo

seku novēršanu nav saskatāms tik augsta līmeņa steidzamības

pamats, it sevišķi tāpēc, ka tās bija gaidāmas ar novirzi laikā

pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas. Proti, likumdevējs būtu

varējis šim mērķim pakārtotus ierobežojumus noteikt arī,

piemēram, vienu dienu vēlāk, pēc nepieciešamās izpētes

veikšanas.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav izvērtējis, vai

pastāv saudzējošāks līdzeklis (līdzekļu kopums), kas mazāk

ierobežotu personām Satversmes 1. pantā un 105. panta pirmajā un

trešajā teikumā noteiktās pamattiesības, bet ļautu to

ierobežošanas leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

Tādējādi interaktīvo azartspēļu

ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to

Covid-19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka Inspekcijas pienākumu

apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un

(vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību,

neatbilst Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un

trešo teikumu.

22. Līdz ar to turpmākajā šā sprieduma daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam un 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam ir izvērtējama tikai klātienes

azartspēļu ierobežojumu, proti, Covid-19 likuma 8. pantā noteiktā

aizlieguma organizēt klātienes azartspēles un 9. pantā noteiktā

Inspekcijas pienākuma apturēt klātienes azartspēļu organizēšanas

licences, atbilstība samērīguma principam.

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro izskatāmajā lietā līdzsvarojamās

intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama

prioritāte.

Izskatāmajā lietā ir salīdzināmas komersantu - klātienes

azartspēļu organizatoru - tiesības veikt komercdarbību un gūt no

tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās tiesības un

intereses, tostarp sabiedrības fiziskās un garīgās veselības

aizsardzība un indivīdu un ģimeņu finansiālās intereses, no otras

puses.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

un likumiskajām interesēm.

22.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētās

normas esot nesamērīgas, jo to piemērošanas rezultātā klātienes

azartspēļu organizatoriem esot nodarīts būtisks un

neatgriezenisks kaitējums. Ņemot vērā to, ka Covid-19 izplatību

bijis iespējams ierobežot arī azartspēļu vietās, nodrošinot

fizisko distancēšanos un nosakot papildu prasības azartspēļu

organizētājiem, kā arī to, ka azartspēļu organizēšanas aizliegums

nenoliedzami atstāšot negatīvas sekas uz valsts tautsaimniecību

un veicināšot nelegālo azartspēļu izplatību, šis aizliegums esot

atzīstams par nesamērīgu.

Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

nozīme ir citu cilvēku tiesībām un ar sabiedrības veselību

saistītām interesēm. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību

ierobežojums skāra atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi

aizsargātās tiesības un intereses ir būtiskas daudz plašākam

personu lokam. Proti, labumu no šā ierobežojuma gūst visa

sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais

regulējums pasargāja gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan

arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Papildu labumu

sabiedrībai deva arī azartspēļu zāļu apmeklētāju pasargāšana no

pārmērīgiem finansiāliem izdevumiem.

Saeima kā lēmējinstitūcija, nosakot apstrīdētajās normās

ietveramos aizliegumus, ir vērtējusi, kurām no iepriekš minētajām

interesēm dodama priekšroka. Ņemot vērā iepriekšminētos atzinumus

par Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tās radītajiem

draudiem veselības sistēmai, atsevišķu komersantu intereses tika

nostatītas zemāk nekā visas sabiedrības intereses. Satversmes

tiesa attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi

tad, ja tas nebūtu piemērots leģitīma mērķa sasniegšanai (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2018-17-03 20.3. punktu). Taču, kā norādījis infektologs Uga

Dumpis, lai ārkārtējas situācijas laikā varētu turēt atvērtas

kādas iestādes, sabiedrības ieguvumiem vai ekonomiskajiem

labumiem no tā jābūt ļoti nozīmīgiem. Savukārt Pieteikumu

iesniedzēju norādītās alternatīvas spēļu zāļu slēgšanai

Satversmes tiesa jau iepriekš atzina par nepiemērotām leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

Sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajās normās ietvertā klātienes azartspēļu ierobežojuma

apstākļos, kad pastāvēja nepieciešamība samazināt iedzīvotāju

savstarpējo saskarsmi, lai tādējādi aizsargātu sabiedrības

veselību, ir lielāks nekā azartspēļu organizatoriem radītās

nelabvēlīgās sekas.

22.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, samērīguma

princips tika pārkāpts arī tādējādi, ka likumdevējs, pieņemot

apstrīdētās normas, neesot respektējis ar licences izsniegšanu

radīto tiesisko paļāvību. Likumdevējs arī neesot paredzējis

saprātīgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas pielāgotos

apstākļiem un spētu nodrošināt azartspēļu organizēšanas pilnīgu

apturēšanu. Tāpat neesot paredzētas kompensācijas par Pieteikumu

iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežošanu. Turklāt ierobežojuma

samērīguma izvērtēšanā esot jāņem vērā arī tas, ka nebija

paredzams tā darbības termiņš.

22.2.1. Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar

tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto

stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa

pamatā ir šāda ideja: indivīds var paļauties uz to, ka valsts

rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā

tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā

personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz

to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu,

noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

2018-22-01 24. punktu).

Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda

reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā

veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā

tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un

noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu,

likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr.

2019-05-01 24.2. punktu).

Pieteikumu iesniedzējām uz tām izdoto licenču pamata varēja

rasties tiesiskā paļāvība, ka tās varēs turpināt savu

komercdarbību atbilstoši licencēs un azartspēļu nozari

regulējošajās tiesību normās ietvertajiem nosacījumiem. Šāda

paļaušanās uz tiesību normām, kas noteica licenču spēkā esību,

parastos apstākļos būtu gan likumīga, gan pamatota, gan

saprātīga. Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas

ārkārtējās situācijas laikā un bija tieši saistītas ar

nepieciešamību ierobežot vīrusa izplatību.

2020. gada martā Latvijā pakāpeniski pieauga ar Covid-19

izraisošo vīrusu inficēto cilvēku skaits, turklāt situācija

citviet pasaulē un arī Eiropā jau bija kļuvusi kritiska. Šī

informācija bija pieejama gan likumdevējam, gan arī klātienes

azartspēļu organizatoriem. Reaģējot uz Covid-19 pandēmijas

radītajiem cilvēku veselības un dzīvības, kā arī visas veselības

aprūpes sistēmas apdraudējumiem, kā arī ņemot vērā to, ka jebkāda

vilcināšanās nozīmētu papildu riskus, likumdevējam bija jārīkojas

ātri. Proti, valstij bija pienākums rīkoties operatīvi un

efektīvi, lai novērstu pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi

aizsargātu sabiedrības veselību.

Tātad normatīvā regulējuma maiņa bija nepieciešama visas

sabiedrības interesēs.

22.2.2. Pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa,

kurā tiek reglamentēti dažādi tā spēkā stāšanās vai piemērošanas

jautājumi konkrētā periodā. Tādējādi pārejas noteikumi ir

juridiskās metodes instruments, ar kuru normatīvā akta izdevējs

citstarp var atlikt tiesību normas tiesisko seku iestāšanos uz

noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām personām. Tomēr tas,

vai likumam nepieciešams pievienot pārejas noteikumus, ir

likumdevēja izšķiršanās jautājums. Likumdevējs izvērtē, vai

konkrētā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi un tātad arī

pārejas periods līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2014-31-01 18.2.1. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka sabiedrībai nozīmīgu

interešu aizsardzībai var tikt piešķirta prioritāte salīdzinājumā

ar tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Tādēļ, samērojot personu un sabiedrības intereses,

nepieciešamībai pēc jauna regulējuma var tikt piešķirta

prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu).

Pārejas noteikumu iekļaušana likumā jeb ierobežojumu spēkā

stāšanās brīža atlikšana uz vēlāku laiku izslēgtu iespēju

rīkoties pietiekami operatīvi un efektīvi, jo pārejas periodā

joprojām pastāvētu potenciālais sabiedrības veselības un cilvēku

tiesību apdraudējums. Proti, katra diena, kad personas būtu

varējušas aktīvi kontaktēties izklaides vietās, tostarp,

azartspēļu zālēs, potenciāli palielinātu saslimšanas gadījumu

skaitu.

Līdz ar to pārejas perioda noteikšana pirms klātienes

azartspēļu darbības ierobežojumu spēkā stāšanās nebūtu bijusi

saprātīga un likumdevējam nebija pienākuma to noteikt.

22.2.3. Pieteikumu iesniedzēju licenču darbības

apturēšana ir vērtējama kā to īpašuma tiesību ierobežojums, nevis

īpašuma atsavināšana. Proti, no Satversmes 105. panta neizriet,

ka šādu ierobežojumu noteikšanas gadījumā būtu nepieciešama

kompensācija, lai gan tās esība tomēr ir ņemama vērā, vērtējot

ierobežojuma samērīgumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2010. gada 29. marta sprieduma lietā "Depalle

v. France", pieteikums Nr. 34044/02, 91. punktu).

Lai gan šāda kompensācija netika tieši noteikta, Ministru

kabinets paredzēja mehānismus, ar kuriem tika mazinātas ārkārtējā

situācijā noteikto ierobežojumu sekas. Azartspēļu organizatoru

darbiniekiem bija iespēja saņemt dīkstāves pabalstu, proti,

darbiniekiem, kuri netika nodarbināti, Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā un apmērā tika piešķirta kompensēta atlīdzība

līdz 75 procentiem no iepriekšējo sešu mēnešu vidējās darba

atlīdzības apmēra, bet ne vairāk kā 700 euro par kalendāra

mēnesi. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā pieejamajai

informācijai, daļa Pieteikumu iesniedzēju šo iespēju arī

izmantoja (sk. Kopsavilkums: darba devēji, kuru darbinieki

saņēmuši dīkstāves pabalstu. Pieejams:

https://www.vid.gov.lv/). Šādā veidā Ministru kabinets

nodrošināja to, ka darbiniekiem, kuriem konkrētajā brīdī

apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu dēļ nebija iespējams

strādāt un attiecīgi saņemt darba algu, tika saglabāti ienākumi.

Tāpat azartspēļu organizatoriem bija iespēja sadalīt vai atlikt

nodokļu maksājumus uz laiku līdz trim gadiem, skaitot no

iesnieguma iesniegšanas dienas, kā arī lūgt piešķirt termiņa

pagarinājumu tiem nokavētajiem nodokļu maksājumiem, kuru samaksas

termiņš jau bija pagarināts saskaņā ar likumu "Par nodokļiem

un nodevām". Arī šos mehānismus atbilstoši Valsts ieņēmumu

dienesta statistikai dažas no Pieteikumu iesniedzējām izmantoja.

Pieejami bija arī citi valsts atbalsta instrumenti, piemēram,

nomas maksas atlaides valsts un pašvaldību īpašumos utt.

Klātienes azartspēļu darbības ierobežojums bija spēkā tikai

laikposmā no 2020. gada 22. marta līdz 10. jūnijam, proti, mazāk

nekā trīs mēnešus. Ņemot vērā to, ka Covid-19 izraisošā vīrusa

izplatība un tās ierobežošanas efektivitāte nebija no likumdevēja

atkarīgs vai jebkādā veidā paredzams faktors, bija pieļaujams

tas, ka apstrīdētajās normās netika noteikts precīzs ierobežojumu

spēkā esības beigu termiņš. Turklāt pēc ārkārtējās situācijas

beigām Pieteikumu iesniedzējas pilnībā varēja atsākt savu

komercdarbību.

Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma laikā, kad

valstī pastāvēja ārkārtējā situācija, ir lielāks par

nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķas

personas, turklāt azartspēļu organizatoriem bija pieejami to

tiesību aizskārumu samazinoši līdzekļi.

Tādējādi klātienes azartspēļu

ierobežojums atbilst samērīguma principam. Līdz ar to Covid-19

likuma 8. pants un 9. pants, ciktāl tas nosaka klātienes

azartspēļu zāļu darbības ierobežojumu, atbilst Satversmes 1.

pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

23. Pieteikumu iesniedzējas lūgušas izvērtēt arī

apstrīdēto normu atbilstību vienlīdzības principam, kas ietverts

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā.

Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam

Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2017-11-03 15. punktu). Tā kā Covid-19 likuma 9. pants,

ciktāl tas nosaka interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, ir atzīts

par neatbilstošu Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta

pirmo un trešo teikumu, vairs nav nepieciešams vērtēt šīs normas

atbilstību Satversmes 91. pantam. Tomēr ir izvērtējama klātienes

azartspēļu ierobežošanas, proti, Covid-19 likuma 8. panta un 9.

panta, ciktāl tas nosaka klātienes azartspēļu organizēšanas

ierobežojumus, atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā ietvertā vienlīdzības principa uzdevums ir

nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā

likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

piemērots bez jebkādām privilēģijām (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-46-01 7. punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet

liek vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15.

punktu).

Līdz ar to, izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret

atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

pret vienādos apstākļos esošām personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punktu).

24. Vērtējot iespējamo Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertā vienlīdzības principa aizskārumu, Satversmes

tiesai visupirms jāpārliecinās, vai salīdzināmas personu grupas

atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Lai to

noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno salīdzināmās grupas

vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020.

gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 11. punktu).

Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ

salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir

jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji

salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada

9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

24.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas šādas

grupas:

1) azartspēļu organizētāji un izložu organizētāji, tostarp

tie, kuri organizē interaktīvās azartspēles un izlozes;

2) azartspēļu organizētāji un citi komersanti, kuri savā vārdā

peļņas gūšanas nolūkā veic komercdarbību, kas ir saistīta ar

pakalpojumu sniegšanu vai preču pārdošanu speciāli attiecīgajam

komercdarbības veidam piemērotās un aprīkotās telpās, kurās

klientiem ir iespēja uzturēties klātienē un pulcēties, un kuri

pakalpojumu sniegšanai vai preču pārdošanai izmanto speciālu

personālu.

Attiecībā uz pirmo Pieteikumu iesniedzēju norādīto salīdzināmo

grupu Saeima norāda, ka izložu, tostarp interaktīvo izložu,

organizēšana ir atļauta VAS "Latvijas Loto". Atbilstoši

Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesas un Eiropas

Savienības Tiesas judikatūrai esot saprātīgi uzskatīt, ka

sasniegt leģitīmo mērķi - apkarot atkarību no azartspēlēm -

valstij ir vieglāk tad, ja šajā jomā darbojas viens

monopolstāvoklī esošs uzņēmums, nevis vairāki privāti uzņēmumi.

Turklāt valsts tai piederoša uzņēmuma darbību varot uzraudzīt un

kontrolēt sekmīgāk nekā privātu komerciālo pakalpojumu sniedzēju

darbību. Tādējādi interaktīvo momentloteriju organizēšana, ar ko

nodarbojas VAS "Latvijas Loto", neesot tikusi

ierobežota, jo valsts arī bez īpašu ierobežojumu noteikšanas

Covid-19 likumā esot spējusi efektīvi sasniegt ārkārtējās

situācijas laikā izvirzītos mērķus. Valsts ziņā esot novērtēšana,

vai tās izvirzīto leģitīmo mērķu labad ir pilnīgi vai daļēji

jāaizliedz ar spēlēm un derībām saistītās darbības vai tikai tās

jāierobežo, nosakot pārraudzības mehānismus.

Turklāt azartspēļu sektoram izvirzītos ierobežojumus nevarot

vērtēt atrauti no azartspēļu izraisītajām morāli un finansiāli

negatīvajām sekām, kas skar indivīdus un sabiedrību kopumā. Šajā

sakarā esot jānorāda, ka ienākumi, kas gūti no VAS "Latvijas

Loto" darbības, tiek novirzīti valsts budžetā. Tādējādi

tiekot veicināts atbalsts dažādu sociāli nozīmīgu jautājumu

risināšanai. Tas ārkārtējās situācijas laikā esot sevišķi

būtiski, ņemot vērā valsts pienākumu mazināt un novērst Covid-19

pandēmijas izraisītās sekas. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju

norādītās personas (personu grupas) neatrodoties vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Tā kā Pieteikumu iesniedzējas ir sniegušas argumentus par

apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam

vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē

katrā no šiem aspektiem.

24.2. Lai pārbaudītu, vai pirmās Pieteikumu iesniedzēju

norādītās grupas - azartspēļu organizētāji un izložu

organizētāji, proti, VAS "Latvijas Loto" - ir

salīdzināmas un atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

Satversmes tiesa pārbaudīs gan to komercdarbības veidu, gan

sniegto pakalpojumu līdzības un atšķirības. Turklāt, ņemot vērā

to, ka tiek pārbaudīta tikai klātienes azartspēļu ierobežojumu

atbilstība vienlīdzības principam, kā salīdzināmā grupa tiks

vērtēti tikai šo azartspēļu organizatori.

Atbilstoši Azartspēļu un izložu likumam azartspēle ir spēle,

kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības likmi, var iegūt

laimestu, kas pilnīgi vai daļēji ir atkarīgs no veiksmes gadījuma

vai apstākļiem, kuri iepriekš nav zināmi. Latvijas Republikā ir

atļauts organizēt šādas azartspēles: spēļu automātu spēles,

ruleti (cilindrisko spēli), kāršu spēles, kauliņu spēles,

derības, totalizatoru, bingo un veiksmes spēles pa tālruni.

Savukārt izloze ir spēle, kurai ir laimes līguma raksturs un kurā

tās dalībnieka iegūtajam laimestam pilnīgi vai daļēji ir gadījuma

raksturs. Izložu veidi ir naudas un mantu izlozes, skaitļu

izlozes un momentloterijas.

Starp izlozēm un azartspēlēm ir konstatējamas vairākas

līdzības. Pirmkārt, visu šo spēļu pamatā ir spēlētāja veikts

naudas līdzekļu ieguldījums. Otrkārt, iespēja laimēt ir vairāk

vai mazāk atkarīga no veiksmes. Treškārt, gan azartspēļu, gan arī

valsts mēroga skaitļu izlozes un momentloterijas organizēšanai ir

nepieciešama licence, kuru izsniedz Inspekcija. Tāpat arī atzīts,

ka piedalīšanās gan azartspēlēs, gan izlozēs var izraisīt

atkarību. Līdz ar to pirmšķietami būtu salīdzināmas visas

azartspēles un izlozes.

Tomēr starp klātienes azartspēlēm, no vienas puses, un

loterijām un izlozēm, no otras puses, ir konstatējamas arī

būtiskas atšķirības. Piemēram, atšķirīgs ir spēles veids, tas,

vai personai, kura grib iesaistīties spēlē, ir jādodas uz

konkrētu vietu (kā klātienes azartspēļu gadījumā), tas, vai ir

iespējams uzreiz uzzināt par laimestu (skaitļu izlozēs laimests

tiek izlozēts tikai vienu vai divas reizes nedēļā, bet

interaktīvajās azartspēlēs, nokasāmajās spēļu kartiņās un spēļu

zāļu spēlēs par laimestu iespējams uzzināt acumirklī), veicamā

ieguldījuma apjoms un citi faktori. Atšķiras arī veiksmes faktora

būtiskums - dažu spēļu, piemēram, kāršu spēļu, rezultātu tomēr

var ietekmēt spēlētāja prasmes, savukārt panākumi totalizatorā ir

balstīti uz spēju novērtēt uzvaras izredzes, kā arī uz citu

cilvēku rīcību un citiem faktoriem.

Tāpat pat tikai virspusēji salīdzinot tieši Pieteikumu

iesniedzēju pārstāvēto azartspēļu veidu (spēļu automāti) un

izlozes, ir redzamas vairākas būtiskas atšķirības spēles formā un

piesaistes veidā. Līdzīgus secinājumus izdarījusi arī Konkurences

padome un uzsvērusi, ka spēļu zāļu apmeklētājus tām lielā mērā

piesaista iespēja personīgi kontaktēties ar apkalpojošo

personālu, spēļu zāles atmosfēra, vide ar fiziskiem spēļu

automātiem, kā arī iespēja izmantot bāra pakalpojumus.

Proti, klātienes azartspēles, no vienas puses, un

tradicionālās skaitļu izlozes un momentloterijas, kā arī

interaktīvās izlozes un momentloterijas, no otras puses, nav

savstarpēji salīdzināmas, jo starp šiem spēļu veidiem pastāv

vairākas būtiskas atšķirības. Attiecīgi arī to organizatori

neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem savstarpēji salīdzināmos

apstākļos. Tādēļ klātienes azartspēļu organizatori un izložu

organizatori nav atzīstami par salīdzināmām grupām Satversmes 91.

panta izpratnē.

24.3. Tāpat par salīdzināmām grupām Satversmes 91.

panta izpratnē nav atzīstamas otras Pieteikumu iesniedzēju

norādītās grupas - azartspēļu organizatori, kas nodrošina spēļu

zāļu darbību, un citi komersanti. Šāds salīdzinājums ir pārāk

plašs, turklāt aptver arī cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai

nepieciešamos komersantus (ēdināšanas uzņēmumus), bet azartspēles

ir izklaides veids. Tāpat arī telpas, kurās pakalpojumi tiek

sniegti, atšķiras pēc tādiem rādītājiem kā, piemēram, personu

savstarpējie kontakti un tuvums, attiecīgo iestāžu apmeklēšanas

iemesli, kā arī iestāžu psiholoģiskā pievilcība un tajās

pavadītais laiks. Proti, lai gan abas grupas vienojošais elements

varētu būt pakalpojumu sniegšana, tomēr starp abām grupām

pastāvošo atšķirību ir pārāk daudz, lai tās varētu uzskatīt par

vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām.

Klātienes azartspēļu organizatori un

VAS "Latvijas Loto" vai citi komersanti neatrodas

savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to klātienes

azartspēļu ierobežojumi atbilst Satversmes 91. pantam pirmajam

teikumam.

25. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Tās Pieteikumu iesniedzējas, kuras nodarbojušās ar interaktīvo

azartspēļu organizēšanu, lūdz atzīt Covid-19 likuma 9. pantu par

spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Turklāt 2020. gada 13. jūlijā un 5. oktobrī Satversmes tiesā

saņemtas Administratīvās rajona tiesas vēstules, kurās norādīts,

ka Administratīvā rajona tiesa apturējusi tiesvedību lietās par

Inspekcijas 2020. gada 6. aprīļa lēmuma Nr. 2020/0161 "Par

azartspēļu organizēšanas licenču apturēšanu" daļēju

atcelšanu. Nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona ir

vēlējusies aizsargāt savas ar Covid-19 likuma 9. pantu aizskartās

pamattiesības, vēršoties administratīvajā tiesā.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Lai

pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko interaktīvo

azartspēļu organizatoriem radījusi apstrīdētās normas

piemērošana, attiecībā uz tiem Covid-19 likuma 9. pants, ciktāl

tas nosaka Inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas

licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko

sakaru pakalpojumu starpniecību, ir atzīstams par spēkā neesošu

no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti, Inspekcijas

2020. gada 6. aprīļa lēmuma Nr. 2020/0161 "Par azartspēļu

organizēšanas licenču apturēšanu" pieņemšanas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

likuma "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un

pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību" 9.

panta atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.

pantam.

2. Atzīt likuma "Par valsts

apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem

sakarā ar Covid-19 izplatību" 8. pantu un 9. pantu, ciktāl

tas paredz klātienes azartspēļu ierobežojumus, par atbilstošu

Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam.

3. Atzīt likuma "Par valsts

apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem

sakarā ar Covid-19 izplatību" 9. pantu, ciktāl tas nosaka

Inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences

interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru

pakalpojumu starpniecību, par neatbilstošu Satversmes 1. pantam

kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu un attiecībā uz

interaktīvo azartspēļu organizatoriem par spēkā neesošu no to

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova