12. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

regulējuma pieņemšanas laikā tika pārkāpti tiesiskuma, tiesiskās

drošības un labas likumdošanas principi, jo likumdevējs neesot

nedz noteicis Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

noteikumu 11. punktam atbilstošu finansējumu veselības aprūpes

darbinieku darba samaksai, nedz, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

grozījis vai no tiesību sistēmas izslēdzis Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu.

Arī Saeimā notikušajās diskusijās opozīcijas pārstāvji

norādīja uz to, ka Ministru kabinets nav pildījis Veselības

aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto

pilnā apmērā (sk. Saeimas 2019. gada 30. oktobra ārkārtas

sēdes stenogrammu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeimas rīcība, valsts

budžeta apspriešanas un pieņemšanas procesā nepildot likumus,

kurus tā iepriekš pieņēmusi, neatbilst tiesiskas valsts principam

un apdraud demokrātiskas valsts iekārtas pamatus (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

2019-29-01 20. un 23. punktu). Likumdevējam, citstarp ņemot

vērā arī tiesiskuma principu, ir pienākums nodrošināt tiesību

sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Tas nozīmē, ka no

tiesību sistēmas pēc iespējas būtu jāizslēdz tādas tiesību

normas, kuras vairs nav nepieciešamas tiesisko attiecību

noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punktu). Tiesiskums un

tiesiskā drošība būtu apdraudēta, ja Saeima apzināti pieņemtu

savstarpēji pretrunīgus likumus.

Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 22. pantam

Saeima likumdošanas kārtībā pārbauda un apstiprina Ministru

kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta likumprojektu

paketi. No Satversmes 21. panta pirmā teikuma izriet, ka Saeima

pati nosaka savu iekšējo darbību un kārtību. Saeimas kārtības

ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu

paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un ar

budžetu saistīti likumprojekti. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka valsts budžeta

likumā un to pavadošo likumu paketē iekļauti visi jautājumi, kas

attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar

valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Saeimai ir jāizvērtē, vai

visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes

likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1

pantā norādītajiem kritērijiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

18.1. punktu).

Likumprojekts "Par valsts budžetu 2020. gadam" tika

izskatīts Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra sēdē (sk.

Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra ārkārtas sēdes protokola

Nr. 47 6. paragrāfu) un 2019. gada 14. oktobrī iesniegts

Saeimai. Likumprojekta "Par valsts budžetu 2020. gadam"

paskaidrojumu 7. nodaļā netika norādīts, ka Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts būtu grozāms vai

izslēdzams. Attiecīgi grozījumi netika sagatavoti arī Saeimas

komisijās. Saeima pieņēma Ministru kabineta iesniegto gadskārtējā

valsts budžeta likuma projektu, vienlaikus negrozot Veselības

aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima, pieņemot

likumu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un

2022. gadam", atzina, ka uzdevums, ko tā Ministru kabinetam

noteikusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

11. punktā, ir izpildīts. Proti, līdz ar likuma "Par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam"

pieņemšanu šis uzdevums pats par sevi Ministru kabinetam vairs

nebija saistošs. Turklāt, ņemot vērā budžeta sastādīšanas

pamatprincipus, ir jāatzīst, ka šim uzdevumam jau sākotnēji

nebija tiešas ietekmes uz likumu "Par valsts budžetu 2020.

gadam". Tādējādi Ministru kabinetam, iesniedzot Saeimai

likumprojektu "Par valsts budžetu 2020. gadam", nebija

jāiesniedz arī likumprojekts par grozījumiem Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā un Saeimai tas

nebija jāgroza.

Tāpat Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktā ietvertais uzdevums, kas sākotnēji attiecās uz

likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un

2021. gadam un pēc tam tika attiecināts uz nākamo vidēja termiņa

budžeta ietvara projektu, nav tāda tiesību norma, kas noteiktu

konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

paaugstināšanai 2020. gadā, bet gan Saeimas lēmums par vidēja

termiņa budžeta prioritāti.

Tādējādi apstrīdētais regulējums

atbilst tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas

principiem un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam kopsakarā ar

66. pantu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts

budžetu 2020. gadam" programmas un apakšprogrammas, kas

nosaka veselības aprūpes darbinieku darba samaksu, ciktāl tās

neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes

darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, par

atbilstošām Satversmes 1. un 66. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita

Osipova