Par likuma "Par valsts budžetu 2020. gadam" programmu un apakšprogrammu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, ciktāl tās neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, atbilstību Satversmes 1. un 66. pantam

1Saeima 2018. gada 13. decembrī pieņēma likumu

2"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā",

3papildinot Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

4noteikumus ar 11. punktu, kas noteica, ka Ministru kabinets,

5sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un

6likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un

72021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes

8darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 %

9apmērā: 2019. gadā - 87 483 708 euro, 2020. gadā - 191 227

10820 euro un 2021. gadā - 314 599 953 euro. Likums

11"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā"

12stājās spēkā 2018. gada 20. decembrī.

13Ministru kabinets 2019. gada 14. oktobrī iesniedza Saeimai

14likumprojektu "Par valsts budžetu 2020. gadam" un

15likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.,

162021. un 2022. gadam".

17Saeima 2019. gada 14. novembrī pieņēma likumu "Par vidēja

18termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam".

19Tajā pašā dienā Saeima pieņēma arī likumu "Par valsts

20budžetu 2020. gadam". Likuma 4. pielikumā bija ietvertas

21šādas programmas un apakšprogrammas, kas citstarp paredz valsts

22budžeta finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksai:

2302.04.00 "Rezidentu apmācība", 33.14.00 "Primārās

24ambulatorās veselības aprūpes nodrošināšana", 33.15.00

25"Laboratorisko izmeklējumu nodrošināšana ambulatorajā

26aprūpē", 33.16.00 "Pārējo ambulatoro veselības aprūpes

27pakalpojumu nodrošināšana", 33.17.00 "Neatliekamās

28medicīniskās palīdzības nodrošināšana stacionārās ārstniecības

29iestādēs", 33.18.00 "Plānveida stacionāro veselības

30aprūpes pakalpojumu nodrošināšana", 39.03.00 "Asins un

31asins komponentu nodrošināšana", 39.04.00 "Neatliekamā

32medicīniskā palīdzība", 39.06.00 "Tiesu medicīniskā

33ekspertīze", 45.01.00 "Veselības aprūpes finansējuma

34administrēšana un ekonomiskā novērtēšana", 46.01.00

35"Uzraudzība un kontrole", 46.03.00 "Slimību

36profilakses nodrošināšana", 22.10.00 "Starptautisko

37operāciju un Nacionālo bruņoto spēku personālsastāva

38centralizētais atalgojums", 06.01.00 "Valsts

39policija", 10.00.00 "Valsts robežsardzes darbība",

4038.05.00 "Veselības aprūpe un fiziskā sagatavotība",

4101.03.00 "Sociālās korekcijas izglītības iestāde",

4202.01.00 "Profesionālās izglītības programmu

43īstenošana", 09.10.00 "Murjāņu sporta ģimnāzija",

4405.01.00 "Sociālās rehabilitācijas valsts programmas",

4505.03.00 "Aprūpe valsts sociālās aprūpes institūcijās",

4605.37.00 "Sociālās integrācijas valsts aģentūras

47administrēšana un profesionālās un sociālās rehabilitācijas

48pakalpojumu nodrošināšana", 05.62.00 "Invaliditātes

49ekspertīžu nodrošināšana", 04.05.00 "Valsts sociālās

50apdrošināšanas aģentūras speciālais budžets", 04.01.00

51"Ieslodzījuma vietas", 01.00.00 "Mērķdotācijas

52izglītības pasākumiem" (turpmāk kopā arī - apstrīdētais

53regulējums). No apstrīdētā regulējuma izriet, ka izdevumi, kas

54saistīti ar ārstniecības personu darba samaksu, 2020. gadā

55paaugstināti par 60 111 198 euro.

1Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs (turpmāk

2- Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums,

3ciktāl tas neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

4noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības

5aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, ir

6pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

71. pantā nostiprināto tiesiskuma principu un tiesiskās drošības

8principu, kā arī Satversmes 66. pantā nostiprināto ilgtspējas

9principu. Šāda pretruna radot būtisku valsts un sabiedrības

10interešu apdraudējumu.

11Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskuma principu, jo atvēlētā

12valsts budžeta līdzekļu daļa neatbilstot Veselības aprūpes

13finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktajam,

14proti, likumdevējs neesot respektējis paša pieņemto tiesību

15normu.

16Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās drošības principu.

17Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

18punktā likumdevējs devis sabiedrībai skaidru apsolījumu triju

19gadu garumā konkrētā apmērā paaugstināt veselības aprūpes

20darbinieku darba samaksu. Veselības aprūpes finansēšanas likuma

21pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais finansējuma apmērs esot

22vērtējams nevis kā valsts budžeta sastādīšanas vadlīnija vai

23princips, bet gan kā tiesību norma, kas budžeta gada ietvaros

24nosaka konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

25paaugstināšanai - vidēji 20 % apmērā. Apstrīdētais regulējums

26izjaucot tiesisko skaidrību, turklāt Veselības aprūpes

27finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkta neievērošanas

28dēļ mazinoties ārstniecības personu un pārējās sabiedrības

29uzticēšanās valstij.

30Likumdevējs esot pārkāpis arī ilgtspējas principu. No Latvijas

31vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas un attīstības plānošanas

32dokumentiem - Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027.

33gadam (NAP2027) un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas

34līdz 2030. gadam (Latvija 2030) - izrietot, ka veselības aprūpes

35sistēmas attīstība ir viena no galvenajām valsts prioritātēm.

36Veselības aprūpe neesot iedomājama bez ārstniecības personām.

37Pārāk mazs veselības aprūpei atvēlētā valsts finansējuma apmērs

38esot šķērslis labāku veselības aprūpes sistēmas darbības

39rezultātu sasniegšanai, jo nozarei nepieciešams pietiekams

40finansējums darbaspēka piesaistei un noturēšanai. Apstrīdētajā

41regulējumā paredzētā valsts budžeta līdzekļu daļa esot uz pusi

42mazāka, nekā noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likuma

43pārejas noteikumu 11. punktā, tādējādi esot apdraudēta nozares

44attīstība un negatīvi ietekmēta kopējā sabiedrības interese -

45kvalitatīva veselības aizsardzība - un līdz ar to arī valsts

46ilgtspēja.

47Valsts budžeta veidošanā konstitucionālajām institūcijām esot

48svarīgi panākt tā līdzsvarotību, ņemot vērā valsts ekonomiskās

49iespējas. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī neesot pieļaujams

50tas, ka likumdevējs ignorē paša pieņemtas tiesību normas, īpaši

51tādas, kuru izpilde ir cieši saistīta ar ilgtspējīgu sabiedrības

52un valsts labklājības attīstību. Atbilstoši ilgtspējas principam

53likumdevējam esot jāspēj rast pienācīgu līdzsvaru starp

54izvirzītajiem mērķiem, pieņemtajām tiesību normām un valsts

55ekonomiskajām iespējām.

56Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

57punkts triju gadu ietvaros paredzot noteiktas naudas summas

58konkrēta prioritāra mērķa sasniegšanai. Atbilstoši racionāla

59likumdevēja principam Saeimai esot pienākums nepieņemt

60savstarpēji pretrunīgus likumus. Līdz ar to Saeimai, lemjot par

61valsts budžetu 2020. gadam un secinot, ka tas nesader ar

62Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

63punktu, atbilstoši labas likumdošanas principam vajadzējis šo

64pārejas noteikumu punktu izslēgt no tiesību sistēmas.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz

3Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

4Gadskārtējā valsts budžeta pieņemšanas ietvaros izšķiršanās par

5politiski lietderīgāko risinājumu atbilstoši Satversmes 66. panta

6pirmajai daļai esot Saeimas kompetencē. Satversmes tiesai neesot

7piešķirta kompetence izvērtēt, kādā apmērā 2020. gadā bija

8piešķirams valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba

9samaksas paaugstināšanai, jo tas esot politisks jautājums.

10Saeima atzīst, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais līdzekļu

11apjoms neatbilst Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

12noteikumu 11. punktā noteiktajam. Taču Veselības aprūpes

13finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais

14uzdevums esot aplūkojams kopsakarā ar citām tiesību normām.

15Ministru kabinetam vajadzējis ievērot citos likumos noteiktās un

16no valsts starptautiskajām saistībām izrietošās pieļaujamā valsts

17budžeta deficīta un fiskālās politikas prasības un principus,

18panākt vispārēju ekonomisko līdzsvaru un gādāt par to, lai valsts

19budžeta programmas nodrošinātu attīstības plānošanas dokumentos

20izvirzīto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšanu. Turklāt valsts

21budžets primāri esot politikas plānošanas dokuments valsts

22finanšu jomā.

23Apstrīdētais regulējums atbilstot tiesiskās noteiktības

24principam. Tas esot pietiekami skaidrs, un no tā esot iespējams

25izsecināt, cik liels valsts finansējums tika piešķirts veselības

26aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā.

27Apstrīdētais regulējums nevienai konkrētai personai neradot

28subjektīvas tiesības, bet tikai nosakot konkrētajam mērķim

29piešķiramo valsts finansējumu. Arī Veselības aprūpes finansēšanas

30likuma pārejas noteikumu 11. punkts nevienai personai neradot

31subjektīvas tiesības uz valsts finansējumu vai šā finansējuma

32pieaugumu. Šajā normā esot noteikts uzdevums Ministru kabinetam,

33un tā neesot nepārprotami vērsta uz konkrētu, identificējamu

34tiesību piešķiršanu konkrētām personām. Tādēļ Veselības aprūpes

35finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts neesot varējis

36radīt veselības aprūpes darbiniekiem tiesisko paļāvību uz

37attiecīgu valsts finansējuma pieaugumu.

38Apstrīdētā regulējuma pieņemšanā esot ievēroti likumprojekta

39izskatīšanas procesuālie noteikumi. Savukārt nesaskaņa starp

40apstrīdēto regulējumu un Veselības aprūpes finansēšanas likuma

41pārejas noteikumu 11. punktu neesot radījusi būtisku valsts un

42sabiedrības interešu apdraudējumu, jo tā nevienai

43konstitucionālajai institūcijai neesot liegusi pildīt tai

44Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas un neesot ierobežojusi

45nevienas personas pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētais

46regulējums atbilstot tiesiskuma principam.

47Gadskārtējam valsts budžetam vajagot būt vērstam uz

48demokrātiskas tiesiskas valsts ilgtspējīgu attīstību, tomēr šā

49mērķa izpilde esot tiesībpolitisks jautājums, kas neesot

50pārbaudāms ar juridiskiem apsvērumiem.

1Pieaicinātā persona - Mg. iur. Dita

2Plepa - norāda, ka Saeima ar 2018. gada 13. decembra likumu

3"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā" ir

4noteikusi Ministru kabinetam uzdevumu valsts budžeta projekta

5izstrādes ietvaros paredzēt noteiktus līdzekļus veselības aprūpes

6darbinieku darba samaksas paaugstināšanai. Atbilstoši varas

7dalīšanas principam Saeima esot tiesīga ar likumu noteikt

8Ministru kabinetam uzdevumus, tostarp arī ilgtermiņa.

9Atbilstoši Satversmes 59. pantam Ministru kabinetam,

10izstrādājot valsts budžeta projektu, esot saistoši Saeimas

11pieņemtie likumi un uz Ministru kabinetu gulstoties politiskā

12atbildība par izstrādāto budžeta projektu. Ja Ministru kabinets

13nevar izpildīt kādu Saeimas pieņemtu likumu, tam esot pienākums

14piedāvāt grozījumus attiecīgajā likumā vai arī iesniegt demisijas

15rakstu, savukārt Saeimai esot tiesības noraidīt Ministru kabineta

16iesniegto valsts budžeta projektu, šādu lēmumu pamatojot ar to,

17ka likums (uzdevums) nav pienācīgi izpildīts.

18Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

19punkts esot vērtējams gan kā īstermiņa, gan kā ilgtermiņa

20uzdevums, jo tas attiecoties uz likumprojektu par valsts budžetu

212019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru

222019., 2020. un 2021. gadam.

23Lietā būtiska nozīme esot Veselības aprūpes finansēšanas

24likuma pārejas noteikumu 11. punkta pieņemšanas procedūrai.

25Negatīva Finanšu ministrijas atsauksme nozīmējot to, ka Saeimai

26ir jālemj, kādā veidā iecerētie pasākumi tiks finansēti. Pieņemot

27Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

28punktu, Saeimai vajadzējis darboties atbilstoši Satversmes 66.

29panta otrajai daļai un paredzēt arī līdzekļus, ar kuriem tiks

30segti valsts budžetā neparedzēti izdevumi.

31Konstitucionālajām institūcijām, secinot, ka Saeimas

32pieņemtajā likumā noteiktā uzdevuma izpildei atvēlēt budžeta

33līdzekļus nav iespējams, atbilstoši Satversmes 66. pantam un

34labas likumdošanas principam esot bijis pienākums rīkoties, tomēr

35tām esot bijusi brīvība rīcības veida izvēlē.

1Pieaicinātā persona - Augsburgas universitātes

2Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Matiass Rossi

3(Matthias Rossi) - norāda, ka tieši parlamentam ir

4suverenitāte jautājumā par to, cik daudz līdzekļu kurām jomām

5jāieplāno valsts budžetā. Šīs parlamentārās budžeta veidošanas

6tiesības esot demokrātiskās gribas veidošanas konstitutīvais

7pamats tiesiskā valstī.

8Līdz ar to parlaments drīkstot noteikt valdībai uzdevumu par

9konkrētu līdzekļu aprēķinu budžeta plānā. Budžeta plāna

10sagatavošanas procesa ietekmēšanas tiesību konstitucionālās

11robežas nosakot tas, vai valdības brīvība budžeta plānošanas

12procesā netiek samazināta līdz nullei, parlamentam pārņemot savā

13kompetencē visu budžeta plānošanas procesu, un tas, vai noteikto

14apmēru dēļ netiek liegts ieplānot finanšu līdzekļu piešķīrumus

15citām budžeta apakšprogrammām, kurām raksturīgi "obligātie

16izdevumi".

17Ja valdības sastādītā gadskārtējā budžeta projektā nav

18ievēroti citos likumos ietvertie apsolījumi noteiktu daļu budžeta

19līdzekļu piešķirt konkrētam mērķim un šāds budžeta projekts tiek

20apstiprināts parlamentā, tas liecinot par parlamentārā vairākuma

21politisko lēmumu neievērot likumā noteikto, taču neatceļot minēto

22apsolījumu. Likumā ietvertais apsolījums esot atceļams ar

23attiecīgā likuma grozījumiem, kas pieņemti parastajā

24parlamentārajā procedūrā, ievērojot parlamentārā mazākuma

25tiesības un atklātības principu. Līdz likuma grozījumu

26pieņemšanai apsolījums juridiski paliekot spēkā.

27Secinājumu

28daļa

1Argumentus par tiesvedības izbeigšanu lietā

2Satversmes tiesa izvērtē pirms apstrīdēto normu satversmības

3pārbaudes (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

4sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 6. punktu).

56.1. Saeima ir lūgusi Satversmes tiesu izbeigt

6tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

7panta pirmās daļas 6. punktu. Saeima norāda, ka apmērs, kādā

82020. gadā bija piešķirams valsts finansējums veselības aprūpes

9darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, ir tiesībpolitisks

10jautājums, kura risināšana atbilstoši Satversmes 66. panta

11pirmajai daļai esot Saeimas kompetencē.

12Atbilstoši Satversmes 85. pantam Satversmes tiesa tai likumā

13noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu

14atbilstību Satversmei un ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem

15likumus un citus tiesību aktus vai to daļas.

16Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo teikumu Saeima lemj par

17valsts ienākumu un izdevumu budžetu. Likuma par budžetu un

18finanšu vadību 5. panta trešā daļa noteic, ka valsts budžeta

19līdzekļus var piešķirt vai saņemt vienīgi ar gadskārtējā valsts

20budžeta likumā paredzētu apropriāciju. Tātad Satversmes 66. pantā

21noteiktās tiesības lemt par gadskārtējo valsts budžetu Saeima

22izmanto likuma formā.

23Tā kā pārbaude, vai likums atbilst Satversmei, ir Satversmes

24tiesas kompetencē, Satversmes tiesas kompetencē ietilpst arī

25pārbaude, vai gadskārtējā valsts budžeta likuma sagatavošanas un

26apstiprināšanas laikā ir ievērota Satversme. Tomēr Satversmes

27tiesa ir atzinusi, ka tā nevērtē ar valsts budžeta finansējuma

28programmām veidotās politikas pareizību (sk. Satversmes tiesas

292020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 16.

30punktu).

31Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis, ka

32apstrīdētais regulējums nav bijis atbilstošs Veselības aprūpes

33finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktam. Saskaņā ar

34Satversmes 85. pantu Satversmes tiesas kompetencē neietilpst

35likumu savstarpējo pretrunu risināšana. Tomēr Pieteikuma

36iesniedzējs ir norādījis arī to, ka minētās nesakritības dēļ

37apstrīdētā regulējuma sagatavošanā un pieņemšanā nav ievērots

38Satversmes 1. un 66. pants. Šāda prasījuma pārbaude ir Satversmes

39tiesas kompetencē. Satversmes tiesa nepārbaudīs, vai ar

40apstrīdēto regulējumu noteiktā veselības aprūpes darbinieku darba

41samaksas politika ir atbilstoša Satversmei.

42Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu ir

43noraidāms.

446.2. Gadskārtējā valsts budžeta likuma darbība ir

45ierobežota laikā - attiecīgā saimnieciskā gada ietvaros. Saskaņā

46ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 9. panta ceturto daļu

47visas apropriācijas zaudē spēku saimnieciskā gada beigās.

48Atbilstoši šā likuma 4. pantam saimnieciskais gads ilgst no 1.

49janvāra līdz 31. decembrim. Tādējādi apstrīdētais regulējums, kas

50citstarp noteica finansējuma apmēru veselības aprūpes darbinieku

51darba samaksai 2020. gadā, zaudēja spēku 2020. gada 31.

52decembrī.

53Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

54noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

55pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi

56spēku.

57Satversmes tiesa jau iepriekš ir konstatējusi, ka lietas

58sagatavošanas termiņu dēļ var izveidoties tāda situācija, ka

59brīdī, kad tiesas sēdē tiek pārbaudīta gadskārtējā valsts budžeta

60likuma atbilstība Satversmei, tas jau ir zaudējis spēku, lai gan

61pieteikuma iesniegšanas brīdī likums vēl bija spēkā. Tomēr šādos

62gadījumos Satversmes tiesa uzskatījusi, ka valsts budžeta

63sagatavošana, izstrādāšana un pieņemšana ir konstitucionāli

64pietiekami nozīmīgs jautājums, un tādēļ izvērtējusi gadskārtējā

65valsts budžeta likuma atbilstību Satversmei, kaut arī tas vairs

66nebija spēkā (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3.

67februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 9. punktu un 2020. gada

6829. oktobra sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 15. punktu).

69Izskatāmajā lietā ir vērtējama gadskārtējā valsts budžeta

70likuma daļas atbilstība Satversmei kopsakarā ar vidēja termiņa

71budžeta ietvara likumu. Šādā aspektā Satversmes tiesa gadskārtējā

72valsts budžeta likuma daļas atbilstību Satversmei vēl nav

73aplūkojusi, tādēļ, pēc Satversmes tiesas ieskata, būtu lietderīgi

74turpināt lietas izskatīšanu.

75Līdz ar to tiesvedība lietā ir

76turpināma.

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētā

2regulējuma, ciktāl tas neparedz Veselības aprūpes finansēšanas

3likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto finansējumu

4veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020.

5gadā, atbilstību Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam

6tiesiskuma principam un tiesiskās drošības principam un

7Satversmes 66. panta tvērumā ietilpstošajam ilgtspējas principam.

8Pieteikumā norādītie argumenti attiecas arī uz labas likumdošanas

9principu.

10Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka

11juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

12izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

13atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

142021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03 9.

15punktu).

16Satversmes 66. pants paredz procedūru, kādā likumdevēja vara

17un izpildvara risina valsts budžeta un finanšu jautājumus. Tas

18nosaka valsts budžeta jēdzienu un mērķi, nosacījumus attiecībā uz

19valsts budžeta saturu, budžeta sastādīšanas procedūru un budžeta

20izpildes pēckontroli (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 29.

21oktobra sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 21. punktu). Proti,

22Satversmes 66. pants paredz formālo procesuālo budžeta

23sastādīšanas kārtību, bet no tā neizriet likumdevēja rīcības

24brīvības ierobežojumi, kas tam liegtu pieņemt savai politikai

25atbilstoša satura budžetu. Tomēr Satversmē un Saeimas kārtības

26rullī reglamentēto procesuālo priekšnoteikumu un prasību, kā arī

27Saeimas pašas ar likumu paredzēto izdevumu ievērošana valsts

28budžeta apspriešanas un pieņemšanas procesā ir svarīgs nosacījums

29tam, lai valsts budžets būtu tiesisks (sal. sk. Satversmes

30tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

3111.2. punktu un 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

322019-29-01 20. punktu). Līdz ar to valsts budžeta

33apakšprogrammu satura atbilstību Satversmes normām Satversmes

34tiesa ir vērtējusi kopsakarā ar to tiesību normu, kura skar

35Satversmes 66. pantā noteikto lemšanu par gadskārtējo valsts

36budžeta likumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 29. oktobra

37sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 17. punktu).

38Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likuma "Par valsts

39budžetu 2020. gadam" sagatavošanā bija jāievēro uzdevums,

40kas Ministru kabinetam noteikts likumprojekta par vidēja termiņa

41budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam sagatavošanai. Proti,

42netiek apstrīdēta budžeta likuma normu atbilstība Satversmei

43kontekstā ar tādu citu tiesību normu, kura tieši paredzētu

44apstrīdētās budžeta likuma normas saturu, bet norādīts uz to, ka

45nav ņemta vērā tiesību norma, kurā noteiktais uzdevums

46pirmšķietami attiecas uz citu tiesību aktu (sal. sk.

47Satversmes tiesas 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

482019-29-01 20. punktu). Tātad, lai izvērtētu apstrīdētā

49regulējuma atbilstību Satversmei, Satversmes tiesai visupirms

50jānoskaidro, vai Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

51noteikumu 11. punkts skar Satversmes 66. pantā noteikto lemšanu

52par gadskārtējo valsts budžetu un vai tas tātad bija jāņem vērā

53apstrīdētā regulējuma sagatavošanas un pieņemšanas procesā, bet

54pēc tam, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, - vai šis

55pienākums ir atbilstoši izpildīts.

56Satversmes tiesa jau iepriekš ir saistījusi Satversmes 1.

57pantā atspoguļotos vispārējos tiesību principus ar Satversmes 66.

58pantā reglamentēto valsts budžeta pieņemšanas procedūru (sk.,

59piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma

60lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu un 2020. gada 29. oktobra

61sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 18. punktu). Tādējādi

62apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. pantam tiks

63vērtēta kopsakarā ar Satversmes 66. pantu.

64Līdz ar to Satversmes tiesa

65visupirms noskaidros, vai apstrīdētā regulējuma sagatavošanas un

66pieņemšanas procesā bija nepieciešams ievērot Veselības aprūpes

67finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto

68uzdevumu, un pēc tam, ja atbilde uz šo jautājumu būs

69apstiprinoša, - vai tas tika darīts atbilstoši Satversmes 1.

70pantam kopsakarā ar 66. pantu.

1Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētais

2regulējums neatbilst Satversmes 1. un 66. pantam, ciktāl tā

3pieņemšanā nav ievērots Veselības aprūpes finansēšanas likuma

4pārejas noteikumu 11. punkts. Tādējādi Satversmes tiesai

5visupirms jānoskaidro Veselības aprūpes finansēšanas likuma

6pārejas noteikumu 11. punkta saturs.

7Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

8punktā Ministru kabinetam noteikti divi uzdevumi:

91) likumprojektā par valsts budžetu 2019. gadam paredzēt

10valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

11paaugstināšanai 87 483 708 euro apmērā;

122) likumprojektā par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019.,

132020. un 2021. gadam paredzēt valsts finansējumu veselības

14aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20

15% apmērā: 2019. gadā - 87 483 708 euro, 2020. gadā - 191

16227 820 euro un 2021. gadā - 314 599 953 euro.

17Saeimas noteiktais uzdevums likumprojektā par valsts budžetu

182019. gadam paredzēt konkrētus izdevumus veselības aprūpes

19darbinieku darba samaksas paaugstināšanai neskar apstrīdēto

20regulējumu, kas ietverts likumā "Par valsts budžetu 2020.

21gadam", tādēļ tas šīs lietas ietvaros nav jāpārbauda.

22Savukārt, lai noskaidrotu to, vai uzdevums likumprojektā par

23vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam

24paredzēt konkrētu finansējumu ietekmē apstrīdēto regulējumu,

25visupirms nepieciešams noskaidrot vidēja termiņa budžeta ietvara

26būtību un to, kā šis ietvars ir saistīts ar valsts budžeta likumu

27un tajā ietverto apstrīdēto regulējumu, bet pēc tam jāizvērtē

28šāda uzdevuma saistošā daba.

298.1. Satversmes 66. pants noteic, ka Saeima ik gadus

30pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un

31izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets.

32Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem

33izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos

34izdevumus. Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam

35jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta

36izpildīšanu.

37Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo teikumu valsts budžetu

38sastāda un pieņem vienam saimnieciskajam gadam. Tātad gadskārtējā

39valsts budžeta sastādīšana ir periodisks process. No Satversmes

4066. panta izriet četras būtiskākās gadskārtējā valsts budžeta

41stadijas: budžeta projekta sastādīšana Ministru kabinetā, budžeta

42projekta apspriešana un pieņemšana Saeimā, budžeta izpilde un -

43visbeidzot - Ministru kabineta atskaitīšanās Saeimai par budžeta

44izpildi. Katru gadu attiecīgais process sākas no jauna. Budžeta

45periodiskums ir faktors, kas stiprina Saeimas budžeta tiesības un

46Saeimas kā konstitucionālā valsts varas orgāna pozīcijas.

478.2. Valsts pastāvēšanas pamatā ir likts ilgtspējas

48princips. Satversmes ievads norāda, ka Latvijas valsts ir

49izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un

50kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Prasība pēc

51valsts ilgtspējas ietekmē arī budžeta sastādīšanu. Satversmes

52tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir

53jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un

54visas sabiedrības labklājību un valsts finanšu līdzekļu

55izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu

56apmēru (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma

57lietā Nr. 2011-11-01 17.5. punktu). Valstij ir jārūpējas par

58tās ilgtspējīgu attīstību, citstarp arī tādā veidā, lai valsts

59budžetā vienmēr būtu valsts funkciju pildīšanai nepieciešamie

60līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma

61lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

62Arī dažāda rakstura un mēroga finanšu krīzes ir pierādījušas

63to, ka viena saimnieciskā gada ietvars var būt nepietiekams

64stabilas budžeta politikas pamats, jo vairums fiskālo pasākumu

65ietekmē budžetu ne tikai ikgadējā cikla ietvaros, bet arī

66vēlāk.

67Lai noteiktu pieejamos resursus ilgākam laika periodam un

68ieplānotu šo resursu izlietošanu atbilstoši valsts noteiktajām

69prioritātēm, Saeima ar Likumu par budžeta un finanšu vadību ir

70ieviesusi vidēja termiņa budžeta plānošanu.

71Vidēja termiņa budžeta plānošana nozīmē, ka ik gadu tiek

72pieņemts valsts budžeta likums kārtējam gadam un noteikts

73maksimāli pieļaujamo izdevumu kopapjoms turpmākajiem diviem

74gadiem. Vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu sagatavo

75triju gadu periodam, un tajā ir norādāmi vidēja termiņa budžeta

76mērķi un prioritārie attīstības virzieni nacionālajā attīstības

77plānā un valsts aizsardzības koncepcijā noteikto mērķu

78sasniegšanai un prioritāšu ieviešanai; valsts budžeta finansiālās

79bilances apjoms (maksimālais deficīta līmenis vai minimālais

80pārpalikuma līmenis), kas izteikts procentos no attiecīgā gada

81iekšzemes kopprodukta; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta

82izdevumu kopapjoms; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo

83izdevumu apjoms katrai ministrijai un citai centrālajai valsts

84iestādei un resursi šo izdevumu segšanai, kā arī Fiskālās

85disciplīnas likumā noteiktie rādītāji (sk. Likuma par budžetu

86un finanšu vadību 16.2 panta pirmo un otro daļu un

87Fiskālās disciplīnas likuma 5. pantu). Kā izriet no Fiskālās

88disciplīnas likuma, kura mērķis ir noteikt tādus fiskālās

89politikas principus un nosacījumus, kas nodrošina ekonomikas

90ciklā sabalansētu budžetu, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu valsts

91attīstību un makroekonomisko stabilitāti un samazinot ārējo

92faktoru negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību, vidēja termiņa

93budžeta ietvara likums ir būtisks fiskālās disciplīnas

94nodrošināšanas instruments.

95Proti, vidēja termiņa budžeta ietvara likumā katru gadu tiek

96vispārīgi noteikti vidējā termiņā pieejamie resursi un ieplānota

97šo resursu izlietošana atbilstoši valdības noteiktajām

98prioritātēm. Šādā veidā tiek nodrošināta stabila izdevumu

99plānošana, nepieļaujot to, ka īstermiņa jeb kārtējā gada

100prioritātes un to īstenošana rada negatīvas finansiālas sekas

101ilgtermiņā.

102Vidēja termiņa budžeta plānošana jeb

103ikgadējā vidēja termiņa budžeta ietvara likuma pieņemšana ir

104viens no procesiem, ar kuriem tiek iedzīvināts Satversmes 1.

105pantā kopsakarā ar 66. pantu ietvertais budžeta ilgtspējas

106princips, nodrošinot to, ka ikgadējais valsts budžets ir vērsts

107uz ilgtermiņa mērķu īstenošanu un nerada negatīvu ietekmi uz

108valsts finansiālo stabilitāti, tostarp nākamo gadu budžetu

109plānošanu un īstenošanu.

1108.3. Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību

11118. panta pirmo un 1.1 daļu valsts ikgadējā budžeta

112sastādīšanas pirmajā posmā ministrijas un citas centrālās valsts

113iestādes atbilstoši budžeta sagatavošanas grafikam izstrādā un

114iesniedz Finanšu ministrijai valsts budžeta pieprasījumus, kam

115jāiekļaujas vidēja termiņa budžeta ietvara likumā attiecīgajam

116gadam noteiktā maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu

117apjoma ietvaros. Atbilstoši šā likuma 19. panta otrajai daļai

118finanšu ministrs izstrādā gadskārtējā valsts budžeta likuma

119projektu, pamatojoties uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu

120un budžeta pieprasījumiem. No tā izriet, ka vidēja termiņa

121budžeta ietvara likums ir jāievēro gan ministrijām un citām

122centrālajām valsts iestādēm, iesniedzot gadskārtējā valsts

123budžeta pieprasījumus, gan arī finanšu ministram, veidojot

124budžeta likuma projektu. Proti, gadskārtējam valsts budžetam

125jābūt saskaņotam ar to aptverošo vidēja termiņa budžeta

126ietvaru.

127Visciešāk ikgadējais valsts budžeta likums ir saistīts ar to

128vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, kura pirmais gads sakrīt

129ar attiecīgo valsts budžeta likuma gadu. Turklāt, stājoties spēkā

130kārtējam vidēja termiņa budžeta ietvara likumam, iepriekšējā

131vidēja termiņa budžeta ietvara likuma normas, kuras attiecas uz

132otro un trešo tā darbības gadu, netiek piemērotas (sk. Likuma

133par budžetu un finanšu vadību 16.2 panta devīto

134daļu). Tomēr katrs vidēja termiņa budžeta ietvara likums

135nosaka plānotās nākamo divu saimniecisko gadu izdevumu robežas un

136prioritātes, kas tiek ņemtas vērā nākamo gadu vidēja termiņa

137budžeta ietvara likumu sagatavošanas laikā un valsts budžeta

138pieprasījumu izvērtēšanā. Līdz ar to pastāv saikne starp vidēja

139termiņa budžeta ietvaru un tā aptvertā otrā un trešā gada

140likumiem par valsts budžetu. Arī pēc jēgas gadskārtējais valsts

141budžets nevar būt pretējs vidēja termiņa budžeta ietvaram, jo

142citādi vidēja termiņa budžeta plānošanai nebūtu nozīmes.

143Apstrīdētajam regulējumam kā valsts

144budžeta likuma normai bija jābūt saskaņotam ar to aptverošo

145vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Līdz ar to norma, kas bija

146attiecināma uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, potenciāli

147varēja ietekmēt arī apstrīdēto regulējumu.

1488.4. Likumprojektu par Veselības aprūpes finansēšanas

149likuma pārejas noteikumu papildināšanu ar 11. punktu izstrādāja

150un izskatīšanai Saeimā iesniedza tās Sociālo un darba lietu

151komisija. Šā likumprojekta anotācijā norādīts, ka nepieciešams

152pārtraukt ārstniecības iestāžu ārstniecības personu kopējā skaita

153samazināšanos, novēršot tendenci ārstniecības personām pāriet

154strādāt privātajā sektorā, un aktīvāk veicināt paaudžu nomaiņu.

155Lai to nodrošinātu, esot nepieciešams turpināt paaugstināt

156ārstniecības personu darba samaksu, vidēji katru gadu nodrošinot

157darba samaksas pieaugumu par 20 %, un noteikt uzdevumu Ministru

158kabinetam šo darba samaksas pieaugumu iekļaut citstarp vidēja

159termiņa budžeta ietvarā (sk. likumprojekta Nr. 152/Lp13

160"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā"

161anotāciju, pieejama Saeimas likumprojektu reģistrā). Kā

162Saeimas 2018. gada 13. decembra sēdē norādīja Sociālo un darba

163lietu komisijas priekšsēdētājs deputāts Andris Skride,

164likumprojekta būtība bija iestrādāt Veselības aprūpes

165finansēšanas likuma pārejas noteikumos politisku apņemšanos

1662019.-2021. gadā turpināt nodrošināt finansējuma pieaugumu

167ārstniecības jomas speciālistiem par 20 % (sk. Saeimas 2018.

168gada 13. decembra sēdes stenogrammu).

169Šāda apņemšanās sasaucas ar iepriekš pieņemtiem politiskiem un

170politikas plānošanas dokumentiem. Jau 2017. gadā Ministru

171kabinets akceptēja konceptuālo ziņojumu "Par veselības

172aprūpes sistēmas reformu" (sk. Ministru kabineta 2017.

173gada 7. augusta rīkojumu Nr. 394 "Par konceptuālo ziņojumu

174"Par veselības aprūpes sistēmas reformu"").

175Konceptuālajā ziņojumā norādīts, ka ārstniecības personu darba

176samaksas palielināšanai līdz 2023. gadam nepieciešams novirzīt

177500,8 miljonus euro, tostarp 2020. gadā - 253,5 miljonus

178euro (sk. konceptuālā ziņojuma "Par veselības

179aprūpes sistēmas reformu" 12. tabulu). Ministru kabinets

180nolēma jautājumu par konceptuālajā ziņojumā ietvertā risinājuma

181īstenošanai nepieciešamajiem finanšu resursiem izskatīt vidēja

182termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādņu, likumprojekta

183"Par valsts budžetu 2018. gadam" un likumprojekta

184"Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020.

185gadam" sagatavošanas procesā un noteikt, ka, sagatavojot

186likumprojektu "Par valsts budžetu 2018. gadam" un

187likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018.,

1882019. un 2020. gadam", veselības aprūpes nozari un ar to

189saistītās veselības nozares reformas uzskata par prioritāti

190(sk. Ministru kabineta 2017. gada 7. augusta rīkojuma Nr. 394

191"Par konceptuālo ziņojumu "Par veselības aprūpes

192sistēmas reformu"" 2. un 3. punktu). Ārstniecības

193personu darba samaksas palielināšana bija arī Māra Kučinska

194sastādītā un Saeimas apstiprinātā Ministru kabineta politiskā

195prioritāte (sk. Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru

196kabineta iecerēto darbību, publicēta 2016. gada februārī,

197pieejama www.mk.gov.lv, 133. punktu).

198Ņemot vērā iepriekš minēto, Veselības aprūpes finansēšanas

199likuma pārejas noteikumu 11. punkts daļā par vidēja termiņa

200budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam ir uzskatāms par

201Saeimas lēmumu, kurā tā apliecināja un uzsvēra likumdevēja un

202izpildvaras kopējo jau iepriekš izteikto apņemšanos paaugstināt

203ārstniecības personu darba samaksu, izvirzot Ministru kabinetam

204uzdevumu 2019., 2020. un 2021. gada vidējā termiņa budžeta

205ietvara prioritāšu izvērtējumā un valsts budžeta izdevumu

206kopapjoma aprēķinā ņemt vērā šā mērķa īstenošanai nepieciešamos

207izdevumus. To apstiprina gan iepriekšējie konceptuālie dokumenti,

208gan arī Saeimas sēdē izskanējušie norādījumi uz to, ka

209likumprojektā paredzētā uzdevuma izpildei nepieciešamā

210finansējuma avoti nebūt nav skaidri. Tā kā uzdevums tika

211izvirzīts attiecībā uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu,

212proti, likumu, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un izdevumus

213ilgtermiņa perspektīvā, Saeimai nebija nepieciešams pašai norādīt

214to, no kādiem līdzekļiem attiecīgie izdevumi finansējami.

215Proti, Ministru kabinetam tika noteikts uzdevums vidēja

216termiņa budžeta ietvara 2019., 2020. un 2021. gadam sagatavošanas

217procesā ņemt vērā un izdevumos ieplānot Veselības aprūpes

218finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā paredzēto vēlamo

219finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

220paaugstināšanai.

1Likumprojekts par vidēja termiņa budžeta ietvaru

22019., 2020. un 2021. gadam, kurā Ministru kabinetam saskaņā ar

3tam Saeimas izvirzīto uzdevumu bija jāieplāno noteikta apmēra

4valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

5paaugstināšanai, netika sastādīts, jo likuma "Par valsts

6budžetu 2019. gadam" sagatavošana ieilga. Ar 2019. gada 7.

7februāra likumu "Grozījums Likumā par budžetu un finanšu

8vadību" Saeima noteica, ka 2019. gadā vidēja termiņa budžeta

9ietvara likuma projekts tiek sagatavots tikai 2020., 2021. un

102022. gadam un Ministru kabinets to iesniedz Saeimai vienlaikus

11ar likumprojektu par valsts budžetu 2020. gadam.

12Proti, uzdevums iekļaut Veselības aprūpes finansēšanas likuma

13pārejas noteikumos minētos izdevumus vidēja termiņa budžeta

14ietvarā 2019., 2020. un 2021. gadam kļuva neizpildāms, jo Saeima

15pati noteica, ka likums, kurā konkrētā apjoma finansējums būtu

16paredzams, vispār netiks pieņemts.

179.1. Tomēr, kā izriet no likuma "Grozījums Likumā

18par budžetu un finanšu vadību" anotācijas, Latvijas

19Stabilitātes programmas 2019.-2022. gadam, kuru Ministru kabinets

20apstiprināja 2019. gada 15. aprīlī, un Saeimas un Ministru

21kabineta turpmākās rīcības, gan Saeima, gan Ministru kabinets un

22citas iesaistītās puses rēķinājās ar to, ka izvirzītais uzdevums

23paliks spēkā arī attiecībā uz nākamajā gadā pieņemamo vidēja

24termiņa budžeta ietvaru. Saeimas lēmums nepieņemt likumu par

25vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam bija

26vērsts tikai uz to, lai mazinātu administratīvo slogu un

27efektivizētu resursu patēriņu gadā, kad budžeta pieņemšana jau tā

28bija aizkavējusies, nevis uz to, lai visi attiecībā uz vidēja

29termiņa budžeta ietvaru sniegtie ieteikumi un uzdevumi formāli

30zaudētu spēku (sk. likumprojekta Nr. 225/Lp13 "Grozījums

31Likumā par budžetu un finanšu vadību" anotāciju, pieejama

32Saeimas likumprojektu reģistrā). Latvijas Stabilitātes

33programmā 2019.-2022. gadam tieši norādīts: "Ņemot vērā

34laika ierobežojumus, 2019. gada valsts budžets tika izstrādāts kā

35"tehniskais budžets", respektīvi - tas ietvēra

36iepriekšējās valdības un Saeimas pieņemtos lēmumus, kā arī jaunās

37Saeimas pieņemto lēmumu par veselības nozarē strādājošo algu

38palielinājumu. Jaunās Saeimas un jaunā Ministru kabineta

39politikas prioritātes tiks finansētas ar 2020. gada valsts

40budžeta likumu un 2020.-2022. gada Ietvara likumu" (sk.:

41Latvijas Stabilitātes programma 2019.-2022. gadam. Rīga: Finanšu

42ministrija, 2019, 21. lpp.).

43Līdz ar to nevar apgalvot, ka Saeimas noteiktais uzdevums būtu

44zaudējis spēku tikai formālu iemeslu dēļ.

459.2. Satversmes tiesa tomēr norāda, ka atbilstoši

46Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta pirmajai daļai vidēja

47termiņa budžeta ietvara likuma projektā paredzamais maksimāli

48pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms katru gadu tiek

49pārskatīts atbilstoši likumā noteiktajām pozīcijām. Turklāt

50katram vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektam

51pievienojami paskaidrojumi, kas citstarp ietver informāciju par

52prognozēto makroekonomisko attīstību, tās vidēja termiņa risku

53izvērtējumu, kā arī salīdzinājumu ar iepriekšējā gada ietvara

54likumā noteiktajām vidēja termiņa makroekonomiskajām prognozēm;

55fiskālās politikas vidēja termiņa mērķiem, to sasniegšanai

56īstenojamiem pasākumiem, kā arī to salīdzinājumu ar iepriekšējā

57ietvara likumā noteiktajiem fiskālās politikas vidēja termiņa

58mērķiem; ieņēmumu prognozi vidējam termiņam, kā arī tās

59salīdzinājumu ar iepriekšējā ietvara likumā vidējam termiņam

60noteikto ieņēmumu prognozi (sk. Fiskālās disciplīnas likuma 5.

61panta ceturtās daļas 1.-3. punktu). Proti, vidēja termiņa

62budžeta ietvars katru gadu tiek pārstrādāts, to balstot

63iepriekšējā vidēja termiņa budžeta ietvarā, bet ņemot vērā arī

64jaunākās valsts finansiālās attīstības tendences un aktuālākās

65prioritātes. Līdz ar to konkrētā apjoma prioritātes, kas

66noteiktas vienā vidēja termiņa budžeta ietvarā, nākamajā gadā var

67tikt atzītas par neieplānojamām un neizpildāmām pilnā apmērā,

68ņemot vērā faktiskās situācijas izmaiņas.

69Tādējādi nebija pamata gaidīt, ka likumprojektā par vidēja

70termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam būs iespējams

71paredzēt tādus pašus izdevumus, kādus Saeima 2018. gada nogalē

72uzdeva ieplānot vidēja termiņa budžeta ietvarā 2019., 2020. un

732021. gadam. Arī likuma "Grozījums Likumā par budžetu un

74finanšu vadību" anotācijā atzīts, ka vidēja termiņa budžeta

75ietvara likumi 2019.-2021. gadam un 2020.-2022. gadam tiek

76balstīti uz dažādām valsts makroekonomiskās attīstības prognozēm

77(sk. likumprojekta Nr. 225/Lp13 "Grozījums Likumā par

78budžetu un finanšu vadību" anotācijas 1. punktu, pieejama

79Saeimas likumprojektu reģistrā). Tātad Saeima apzinājās, ka

80vienā gadā pieņemtam vidēja termiņa budžeta ietvaram var būt

81citāds saturs nekā citā gadā pieņemtam vidēja termiņa budžeta

82ietvaram pat attiecībā uz tiem budžeta gadiem, kuri šajos

83ietvaros savstarpēji pārklājas.

849.3. Kā tika secināts jau iepriekš, Veselības aprūpes

85finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā Ministru

86kabinetam noteiktā uzdevuma pārnese uz likumprojektu par vidēja

87termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam ir notikusi

88netieši. Proti, Saeima, pieņemot likumu "Grozījums Likumā

89par budžetu un finanšu vadību", paralēli negrozīja Veselības

90aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu,

91nenosakot, ka punktā minētie izdevumi tieši šādā apmērā

92ieplānojami nākamā gada likumprojektā par vidēja termiņa budžeta

93ietvaru. Ņemot vērā Saeimas kā racionāla likumdevēja būtību un

94budžetu regulējošos tiesību aktus, kā arī tos apstākļus, kuru dēļ

95attiecīgais uzdevums tika pārnests uz nākamo gadu, secināms, ka

96Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

97punktā noteiktais uzdevums saglabāja spēku kā vidēja termiņa

98prioritāte, kas Ministru kabinetam bija jāņem vērā, plānojot

99vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam.

100Tādas pašas sekas būtu radušās arī tad, ja likums par vidēja

101termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam būtu

102pieņemts. Vidēja termiņa budžeta ietvara plānošanā Ministru

103kabinetam ir novērtējuma un rīcības brīvība. Turklāt Ministru

104kabinetam, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta

105ietvaru, ir jāievēro Finanšu disciplīnas likums (sk. Finanšu

106disciplīnas likuma 2. panta pirmo daļu) un Līgums par

107stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un

108monetārajā savienībā, kas prasa līdzsvarota budžeta pieņemšanu,

109kā arī citas tiesību normas. Proti, Ministru kabinetam vidēja

110termiņa budžeta ietvara 2019., 2020. un 2021. gadam sastādīšanā

111un tajā ieplānojamo izdevumu novērtēšanā būtu bijusi plaša

112novērtējuma un rīcības brīvība attiecībā uz to, kā līdzsvarot

113katram mērķim nepieciešamos izdevumus ar citām prioritātēm un

114valsts finanšu iespējām. Tādējādi Saeimai bija jārēķinās ar to,

115ka, pirmkārt, jau Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

116noteikumu 11. punktā minētā likumprojekta par vidēja termiņa

117budžeta ietvaru sagatavošanas laikā Ministru kabinetam būs

118jāvērtē uzdevuma izpildes iespējas normā norādītajā apmērā, bet,

119otrkārt, jebkurš vidēja termiņa budžeta ietvarā 2019., 2020. un

1202021. gadam noteiktais izdevumu apmērs nākamā vidēja termiņa

121budžeta ietvara un vēl jo vairāk 2020. un 2021. gada valsts

122budžetu pieņemšanas laikā var tikt mainīts. Ja Ministru kabinets

123atbilstoši Saeimas noteiktajam uzdevumam likumprojektā par vidēja

124termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam būtu

125ieplānojis finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba

126samaksas paaugstināšanai Veselības aprūpes finansēšanas likuma

127pārejas noteikumu 11. punktā paredzētajā apmērā, tad nākamo

128vidēja termiņa budžeta ietvaru un valsts gadskārtējo budžetu

129pieņemšanas procesā šie izdevumi, iespējams, tik un tā tiktu

130pārskatīti. Tomēr šis finansējums saglabātos kā vērā ņemama

131pozīcija un vidēja termiņa prioritāte.

132Tādējādi Veselības aprūpes

133finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā Ministru

134kabinetam Saeimas noteiktais uzdevums ir Saeimas lēmums par

135vidēja termiņa prioritāti.

1Secinot, ka ar Veselības aprūpes finansēšanas

2likuma pārejas noteikumu 11. punktu Saeima ir norādījusi vidēja

3termiņa prioritāti, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kā minētais

4uzdevums bija jāievēro, sagatavojot likumprojektu par vidēja

5termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam, un vai tas

6tika ievērots.

710.1. Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību

816.1 panta ceturto daļu finanšu ministrs ir atbildīgs

9par prioritāro pasākumu izvērtēšanas procesa organizēšanu,

10prioritāro pasākumu izvērtēšanu un priekšlikumu par

11atbalstāmajiem prioritārajiem pasākumiem un resursiem to

12finansēšanai iesniegšanu Ministru kabinetam. No tā izriet, ka

13visi priekšlikumi par vidēja termiņa prioritāriem pasākumiem

14iesniedzami finanšu ministram.

15Kā izriet no informatīvā ziņojuma "Par ministriju un citu

16centrālo valsts iestāžu prioritārajiem pasākumiem 2020., 2021. un

172022. gadam" (dok. reģ. Nr. TA-1609, izskatīts Ministru

18kabineta 2019. gada 3. septembra sēdē), Saeima savu vidēja

19termiņa prioritāti Ministru kabinetam īpaši nepieteica. Tomēr

20Saeimas noteiktais uzdevums attiecībā uz vidēja termiņa budžeta

21ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam Ministru kabinetam bija

22zināms kopš Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

23noteikumu 11. punkta pieņemšanas. Apņemšanās ievērot šo uzdevumu

24noteikta par Artura Krišjāņa Kariņa sastādītā un Saeimas

25apstiprinātā Ministru kabineta politisko prioritāti (sk.

26Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta

27iecerēto darbību, pieejama www.mk.gov.lv, 136. punktu un Valdības

28rīcības plāna Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā

29Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai, kas apstiprināts

30ar Ministru kabineta 2019. gada 7. maija rīkojumu Nr. 210, 136.1.

31apakšpunktu). Proti, Ministru kabinets jau 2019. gada sākumā

32rēķinājās ar šo prioritāti un apzinājās, ka ar ārstniecības

33personu darba samaksas pieaugumu saistītie izdevumi būtu

34jāieplāno vidēja termiņa budžeta ietvarā 2019., 2020. un 2021.

35gadam. Ministru kabinets, apzinoties savu lomu valsts budžeta

36sastādīšanā, zināja arī to, ka uzdevums Veselības aprūpes

37finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā nostiprinātajā

38veidā likuma par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un

392021. gadam nepieņemšanas dēļ nav izpildāms, un to, ka šajā

40punktā ietvertā Saeimas vidēja termiņa prioritāte attiecīgi ir

41ņemama vērā nākamā vidēja termiņa budžeta ietvara likuma

42sagatavošanā.

43Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Ministru

44kabinets, izstrādājot vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021.

45un 2022. gadam, ir ņēmis vērā tam noteikto uzdevumu kā vispārēju

46prioritāti.

4710.2. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Ministru

48kabinetam vidēja termiņa budžeta ietvara sagatavošanas procesā ir

49zināma novērtējuma un rīcības brīvība. Tā attiecas arī uz

50izvērtējumu, vai un kādā apmērā ieplānojama dažādu institūciju

51pieteikto vidēja termiņa prioritāro pasākumu finansēšana, ņemot

52vērā to savstarpējās līdzsvarošanas iespējas, valsts finanšu

53stāvokli, kā arī konkrēto pasākumu steidzamību un valsts

54politiskās prioritātes. Ministru kabinetam jāievēro arī budžeta

55sastādīšanu regulējošās tiesību normas, kas prasa nodrošināt to,

56lai budžets būtu sabalansēts un ilgtspējīgs.

57Likumprojektā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.,

582021. un 2022. gadam" Ministru kabinets kā vienu no vidēja

59termiņa budžeta politikas prioritārajiem attīstības virzieniem

60norādījis valsts cilvēkkapitāla palielināšanu, palielinot

61publisko finansējumu un veicot reformas veselības nozarē. Saskaņā

62ar Finanšu ministrijas paskaidrojumiem par attiecīgo

63likumprojektu Ministru kabineta lēmums vidējā termiņā ietver 42,1

64miljona euro (24,2 %, 23,3 %, 19,0 % no prioritāro

65pasākumu kopējā piešķīruma 2020.-2022. gadam) piešķiršanu

66ārstniecības personu darba samaksas pieauguma nodrošināšanai

67(sk. likumprojekta Nr. 454/Lp13 "Par vidēja termiņa

68budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam" paskaidrojumu

6978. lpp., pieejami Saeimas likumprojektu reģistrā).

70Fiskālās disciplīnas padome ziņojumā par likumu "Par

71vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam"

72norādījusi, ka 2017. gadā pieņemtajai nodokļu reformai bijusi

73būtiska nelabvēlīga fiskālo telpu samazinoša ietekme, kura

74visvairāk izpaužoties 2019. un 2020. gadā. Tās rezultātā nodokļu

75ieņēmumos esot ticis zaudēts aptuveni 1 % no iekšzemes

76kopprodukta gadā. Padome uzsvērusi, ka tā uzskata par vajadzīgu

772020. gadā turpmāk uzlabot fiskālo bilanci par 94,6 miljoniem

78euro salīdzinājumā ar sagatavotajā valsts budžeta projektā

79paredzēto. 2020. gada budžeta projektā izdevumi pieaugot par 5,1

80%, lai gan izdevumu pieauguma ierobežojums būtu ieteicams 4,2 %

81apmērā (sk. Fiskālās disciplīnas uzraudzības ziņojuma

82"Par Latvijas vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.-2022.

83gadam" 3. lpp., pieejams Saeimas likumprojektu

84reģistrā). Savukārt 2019. gada 25. novembrī Fiskālās

85disciplīnas padome norādīja, ka neatbalsta budžeta deficīta

86kāpināšanu, lai palielinātu darba samaksu ārstniecības

87personālam, jo tas neatbilstu Satversmes 66. panta nosacījumiem

88un Fiskālās disciplīnas likuma prasībām, radītu Eiropas

89Stabilitātes un izaugsmes pakta pārkāpuma riskus, kā arī varētu

90radīt nopietnas makroekonomiskās nesabalansētības riskus (sk.:

91Padome iebilst pret budžeta deficīta palielināšanu, pieejams:

92https://fdp.gov.lv).

93Finanšu ministrs debatēs par 2020. gada budžeta likumprojektu

94paketi, kurā bija ietverts arī likumprojekts "Par vidēja

95termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam",

96norādījis, ka "budžeta papildināšanai nav palielināti

97nodokļi [..], tādējādi sabiedrībai un uzņēmējiem tiek nodrošināta

98stabilitāte", un uzsvēris, ka ekonomiskās situācijas izmaiņu

99dēļ valdībai bija jārēķinās ar mazāku finansējumu, nekā tika

100prognozēts iepriekš (sk. Saeimas 2019. gada 30. oktobra

101ārkārtas sēdes stenogrammu).

102Apspriežot likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta

103ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam" otrajā lasījumā,

104Saeimas deputāti atbalstīja dažādus priekšlikumus par finansējuma

105pārdali, lai 2020. gadā nodrošinātu darba samaksas pieaugumu

106rezidentiem un ārstniecības personām, citstarp pārdalot

107finansējumu no programmas "Līdzekļi neparedzētiem

108gadījumiem", mainot azartspēļu nodokļa ieņēmumu sadalījumu

109valsts un pašvaldību budžetos, atsakoties no vēstniecības

110atvēršanas Austrālijā utt. Saeima neatbalstīja priekšlikumus

111palielināt ārstniecības personu darba samaksu uz optimistisku

112ekonomikas izaugsmes un nodokļu ieņēmumu palielināšanās vai ēnu

113ekonomikas samazināšanās prognožu rēķina (sk. Saeimas 2019.

114gada divpadsmitās (ārkārtas) sēdes 2019. gada 13. novembrī

115turpinājuma 2019. gada 14. novembrī stenogrammu un Budžeta un

116finanšu (nodokļu) komisijas apkopotos priekšlikumus likumprojekta

117Nr. 454/Lp13 "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.,

1182021. un 2022. gadam" izskatīšanai 2. lasījumā, pieejami

119Saeimas likumprojektu reģistrā). Likums "Par vidēja

120termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam"

121pieņemts 2019. gada 14. novembrī.

122Proti, gan Saeima, gan Ministru kabinets ievēroja Veselības

123aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā

124nostiprināto vidēja termiņa prioritāti un izvērtēja iespējas

125nodrošināt tās īstenošanai vēlamos finanšu līdzekļus minētajā

126normā norādītajā apmērā. Iespējas īstenot šo mērķi tika

127līdzsvarotas ar citām prioritātēm un valsts ekonomiskajām

128iespējām, tādējādi nepārkāpjot budžetu ierobežojošās tiesību

129normas un nepieņemot finansiāli riskantus lēmumus. Tieši ar

130prioritāro pasākumu un tiem nepieciešamo finanšu līdzekļu

131ikgadēju līdzsvarošanu, ņemot vērā iepriekšējo gadu plānus un

132veidojot nākamo gadu budžeta ietvarus, praksē tiek īstenots

133ilgtspējas princips. Pieņemot likumu "Par vidēja termiņa

134budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam", Saeima

135apstiprināja, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

136noteikumu 11. punktā noteiktais uzdevums ir izpildīts atbilstoši

137tās gribai un valsts finansiālajām iespējām.

138Gan Ministru kabinets, gan Saeima

139vidēja termiņa budžeta ietvara likuma sagatavošanas un

140pieņemšanas laikā ievēroja Veselības aprūpes finansēšanas likuma

141pārejas noteikumu 11. punktā ietverto vidēja termiņa prioritāti

142un centās sasniegt noteikto mērķi atbilstoši valsts finansiālajām

143iespējām. Pieņemot likumu "Par vidēja termiņa budžeta

144ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam", Saeima apstiprināja

145savu piekrišanu tam, kā Ministru kabinets ir izpildījis tam

146noteikto uzdevumu, līdzsvarojot tā izpildes iespējas ar citiem

147valsts vidēja termiņa prioritārajiem pasākumiem.

1Kā jau iepriekš tika norādīts, gadskārtējā valsts

2budžeta likuma projekts tiek izstrādāts, pamatojoties uz vidēja

3termiņa budžeta ietvara likumu un budžeta pieprasījumiem.

4Likumprojekts "Par valsts budžetu 2020. gadam" un

5likumprojekts "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.,

62021. un 2022. gadam" tika Saeimai iesniegti un Saeimā

7izskatīti vienlaicīgi. Apstrīdētais regulējums tika saskaņots ar

8likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020.,

92021. un 2022. gadam" un tajā nostiprinātajām vidēja termiņa

10prioritātēm. Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka laikā, kamēr

11likumprojekti tika apspriesti Saeimā, Ministru kabinets

12pārskatīja dažādās valsts budžeta programmās un apakšprogrammās

13paredzēto finansējumu par labu ārstniecības personu darba

14samaksas pieauguma nodrošināšanai, savukārt Saeima, pieņemot

15likumu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un

162022. gadam", piekrita Ministru kabineta veiktajai

17prioritāšu līdzsvarošanai. Proti, arī likumprojekta "Par

18valsts budžetu 2020. gadam" sagatavošanā un pieņemšanā tika

19ievērota Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

2011. punktā noteiktā prioritāte.

21Papildus tam, arī likumprojekta "Par valsts budžetu 2020.

22gadam" pieņemšanā tika ievērots ilgtspējas princips,

23likumdevējam un izpildvarai līdzsvarojot izdevumus ar pieejamiem

24finanšu līdzekļiem un ņemot vērā vidēja termiņa budžeta ietvaru

25un valsts ekonomiskās stabilitātes un fiskālās disciplīnas

26prasības.

27Tādējādi apstrīdētais regulējums

28atbilst Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

2911. punktā noteiktajai vidēja termiņa prioritātei un ilgtspējas

30principam.

1Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

2regulējuma pieņemšanas laikā tika pārkāpti tiesiskuma, tiesiskās

3drošības un labas likumdošanas principi, jo likumdevējs neesot

4nedz noteicis Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

5noteikumu 11. punktam atbilstošu finansējumu veselības aprūpes

6darbinieku darba samaksai, nedz, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

7grozījis vai no tiesību sistēmas izslēdzis Veselības aprūpes

8finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu.

9Arī Saeimā notikušajās diskusijās opozīcijas pārstāvji

10norādīja uz to, ka Ministru kabinets nav pildījis Veselības

11aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto

12pilnā apmērā (sk. Saeimas 2019. gada 30. oktobra ārkārtas

13sēdes stenogrammu).

14Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeimas rīcība, valsts

15budžeta apspriešanas un pieņemšanas procesā nepildot likumus,

16kurus tā iepriekš pieņēmusi, neatbilst tiesiskas valsts principam

17un apdraud demokrātiskas valsts iekārtas pamatus (sk.

18Satversmes tiesas 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

192019-29-01 20. un 23. punktu). Likumdevējam, citstarp ņemot

20vērā arī tiesiskuma principu, ir pienākums nodrošināt tiesību

21sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Tas nozīmē, ka no

22tiesību sistēmas pēc iespējas būtu jāizslēdz tādas tiesību

23normas, kuras vairs nav nepieciešamas tiesisko attiecību

24noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

25sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punktu). Tiesiskums un

26tiesiskā drošība būtu apdraudēta, ja Saeima apzināti pieņemtu

27savstarpēji pretrunīgus likumus.

28Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 22. pantam

29Saeima likumdošanas kārtībā pārbauda un apstiprina Ministru

30kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta likumprojektu

31paketi. No Satversmes 21. panta pirmā teikuma izriet, ka Saeima

32pati nosaka savu iekšējo darbību un kārtību. Saeimas kārtības

33ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu

34paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un ar

35budžetu saistīti likumprojekti. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

36likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka valsts budžeta

37likumā un to pavadošo likumu paketē iekļauti visi jautājumi, kas

38attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar

39valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Saeimai ir jāizvērtē, vai

40visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes

41likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1

42pantā norādītajiem kritērijiem (sk., piemēram, Satversmes

43tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

4418.1. punktu).

45Likumprojekts "Par valsts budžetu 2020. gadam" tika

46izskatīts Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra sēdē (sk.

47Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra ārkārtas sēdes protokola

48Nr. 47 6. paragrāfu) un 2019. gada 14. oktobrī iesniegts

49Saeimai. Likumprojekta "Par valsts budžetu 2020. gadam"

50paskaidrojumu 7. nodaļā netika norādīts, ka Veselības aprūpes

51finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts būtu grozāms vai

52izslēdzams. Attiecīgi grozījumi netika sagatavoti arī Saeimas

53komisijās. Saeima pieņēma Ministru kabineta iesniegto gadskārtējā

54valsts budžeta likuma projektu, vienlaikus negrozot Veselības

55aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu.

56Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima, pieņemot

57likumu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un

582022. gadam", atzina, ka uzdevums, ko tā Ministru kabinetam

59noteikusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

6011. punktā, ir izpildīts. Proti, līdz ar likuma "Par vidēja

61termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam"

62pieņemšanu šis uzdevums pats par sevi Ministru kabinetam vairs

63nebija saistošs. Turklāt, ņemot vērā budžeta sastādīšanas

64pamatprincipus, ir jāatzīst, ka šim uzdevumam jau sākotnēji

65nebija tiešas ietekmes uz likumu "Par valsts budžetu 2020.

66gadam". Tādējādi Ministru kabinetam, iesniedzot Saeimai

67likumprojektu "Par valsts budžetu 2020. gadam", nebija

68jāiesniedz arī likumprojekts par grozījumiem Veselības aprūpes

69finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā un Saeimai tas

70nebija jāgroza.

71Tāpat Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka

72Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

73punktā ietvertais uzdevums, kas sākotnēji attiecās uz

74likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un

752021. gadam un pēc tam tika attiecināts uz nākamo vidēja termiņa

76budžeta ietvara projektu, nav tāda tiesību norma, kas noteiktu

77konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

78paaugstināšanai 2020. gadā, bet gan Saeimas lēmums par vidēja

79termiņa budžeta prioritāti.

80Tādējādi apstrīdētais regulējums

81atbilst tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas

82principiem un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam kopsakarā ar

8366. pantu.

84Nolēmumu

85daļa

86Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

87Satversmes tiesa

88nosprieda:

89atzīt likuma "Par valsts

90budžetu 2020. gadam" programmas un apakšprogrammas, kas

91nosaka veselības aprūpes darbinieku darba samaksu, ciktāl tās

92neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu

9311. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes

94darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, par

95atbilstošām Satversmes 1. un 66. pantam.

96Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

97Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

98Tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita

99Osipova