26. pants
un pārejas noteikumu 15. punkts, kā arī

Ministru kabineta 2002. gada 16. jūlija noteikumi

Nr. 304 "Valsts pensiju, atlīdzības par darbspēju zaudējumu

un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu apmēra pārskatīšanas

kārtība" (turpmāk - noteikumi Nr. 304).

1.1. Pensiju likuma 26.

pants noteic: "Valsts pensijas apmērs pārskatāms Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā ik gadu, ņemot vērā faktisko patēriņa

cenu indeksu un 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algas

reālā pieauguma indeksa."

1.2. Kopš Pensiju likuma

spēkā stāšanās tā pārejas noteikumu 15. punkts koriģē

26. pantā noteikto valsts pensiju indeksācijas kārtību.

Sākotnēji pārejas noteikumu

15. punktā bija noteikts, ka līdz 2000. gadam valsts

pensijas pārskatāmas ik pēc pusgada, ņemot vērā tikai patēriņa

cenu indeksu. Apdrošināšanas iemaksu algas pieauguma indeksa

izmaiņas, kā noteikts likuma 26. pantā, netika ņemtas vērā.

1998. gada 1. janvārī stājās spēkā jauna

15. punkta redakcija, kurā bija iekļauts papildu kritērijs:

saskaņā ar šo normu līdz 2000. gadam, ņemot vērā patēriņa

cenu indeksu, bija pārskatāmas tās pensijas, kuru apmērs

nepārsniedza trīs minimālās darba algas. No 1999. gada

1. janvāra pensijas tika indeksētas, ņemot vērā patēriņa

cenu indeksu un pensijas saņēmēja vecumu, bet jau 1999. gada

aprīlī pārejas noteikumu 15. punkts tika grozīts vēlreiz,

būtībā atgriežoties pie iepriekšējā regulējuma. Savukārt ar

1999. gada 5. augustā pieņemtajiem grozījumiem

15. punkta darbības termiņš tika pagarināts par diviem

gadiem un indeksācijas biežums samazināts no divām reizēm uz

vienu reizi gadā. Nākamie grozījumi tika veikti 2001. gada

20. decembrī, pārejas noteikumu 15. punkta darbības

termiņu pagarinot līdz 2010. gada 31. decembrim,

indeksācijas biežumu padarot atkarīgu no inflācijas, bet tās

apjomu diferencējot atkarībā no pensijas lieluma.

2004. gada 19. februārī

Pensiju likuma pārejas noteikumu 15. punktā (turpmāk -

apstrīdētā norma) tika izdarīti jau sestie grozījumi, kas stājās

spēkā tā paša gada 10. martā. Šā punkta redakcija, kas

apstrīdēta konstitucionālajās sūdzībās, noteic:

"Līdz 2005. gada

31. decembrim valsts pensijas, kuru apmērs nepārsniedz

pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, pārskatāmas ik

gadu, bet, ja inflācija pārsniedz 3 procentus gadā, - ik pēc

pusgada, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un

apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma indeksu šādā

kārtībā:

valsts pensijas, kuru apmērs

nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu,

pārskatāmas, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un ne

mazāk kā 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algas reālā

pieauguma procentiem;

valsts pensijas, kuru apmērs

pārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet

nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu,

pārskatāmas, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu.

No 2006. gada 1. janvāra

līdz 2010. gada 31. decembrim valsts pensijas, kuru

apmērs nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu, pārskatāmas ik gadu, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu

indeksu un ne mazāk kā 25 procentus no apdrošināšanas iemaksu

algas reālā pieauguma indeksa.

Pārskatot valsts pensijas, tiek

pārskatīts piešķirtās pensijas apmērs."

1.3. Pamatojoties uz

Pensiju likuma 26. pantu, Ministru kabinets izdevis

noteikumus Nr. 304. Lai arī šie noteikumi pieņemti saskaņā

ar 26. pantu, faktiski tajos precizēts apstrīdētajā normā

noteiktais regulējums. To 7. punkts noteic: "Ņemot vērā

likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 15. punktā

noteiktos pensiju apmērus un attiecīgo indeksu piemērošanas

termiņus, pensijas pārskata šādā kārtībā: [...]."

1.4. Saskaņā ar Ministru

kabineta 2003. gada 29. jūlija noteikumiem Nr. 430

"Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un

apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu

piešķiršanas un izmaksas kārtību" un 2005. gada

26. jūlija Ministru kabineta noteikumiem Nr. 561 ar

tādu pašu nosaukumu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs

ir 35 lati mēnesī. Tātad apstrīdētajā normā noteikto indeksējamo

valsts pensiju robežvērtības šobrīd ir 105 un 175 lati

mēnesī.

2. 2005. gada

6. aprīlī ierosināta lieta pēc V. Emsiņas

konstitucionālās sūdzības. Savukārt 2005. gada

7. jūnijā ierosināta lieta pēc M. Draudiņa un

M. Skujas konstitucionālās sūdzības. Šīs konstitucionālās

sūdzības pēc būtības ir līdzīgas. Lai veicinātu lietu vispusīgu

un ātru iztiesāšanu, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

22. panta sesto daļu abas lietas tika apvienotas.

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēji saņem valsts vecuma pensijas, kas pārsniedz

pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu jeb 175 latus

mēnesī. Saskaņā ar apstrīdēto normu tās netiek periodiski

pārskatītas.

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. pantu. Gan

V. Emsiņas, gan M. Draudiņa un M. Skujas

konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka atšķirīgajai attieksmei,

ko atkarībā no pensijas apmēra noteic apstrīdētā norma, nav

objektīva un saprātīga pamata. Visi pensiju saņēmēji esot

vienlīdz pakļauti inflācijai, tādēļ uzskatāms, ka tie atrodas

vienādos apstākļos. Turklāt valsts pensiju speciālā budžeta

ieņēmumi pārsniedzot izdevumus, tādēļ esot iespējama visu valsts

pensiju indeksācija. Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji

secina, ka atšķirīgā attieksme nav samērīga.

M. Draudiņš un M. Skuja

arī norāda, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 15. punkta

biežo grozījumu dēļ tiekot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips,

jo "pensionārs vairs nevar būt drošs par likumdevēja konsekvenci,

par izdoto likuma normu pastāvību un nemainīgumu".

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem konstitucionālās sūdzības iesniedzēji rakstveida

atzinumos pilnībā uztur savu konstitucionālajā sūdzībā izteikto

viedokli.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - atbildes

rakstā norāda, ka šī norma nav pretrunā ar Satversmes 91.

pantu.

Normas leģitīmais mērķis esot,

pirmkārt, veicināt zemo pensiju straujāku palielināšanos. Saeima

piemin aritmētisko sakarību, kuras dēļ, vienlīdz strauji

palielinot visas pensijas, lielākas pensijas indeksācijai

absolūtā izteiksmē vajag salīdzinoši vairāk līdzekļu. Otrkārt,

ierobežojumi attiecībā uz pensiju indeksāciju Pensiju likuma

pārejas noteikumos esot iekļauti tāpēc, ka bijis nepieciešams

sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

daļas.

Saeima norāda, ka pirmā līmeņa

pensiju sistēma darbojas saskaņā ar solidaritātes principu, kas

piemērojams ne tikai paaudžu starpā, bet arī vienas paaudzes

ietvaros. Atbildes rakstā norādīts, ka šīs sistēmas dalībnieki

savstarpēji cits citam garantē sociālo drošību un diferencēta

indeksācija ir viena no solidaritātes principa izpausmēm.

Atbildes rakstā paskaidrots, ka

"apstrīdētā norma iekļauta likumā, ņemot vērā pašu pensionāru

lūgumu. [...] Saeimai adresētās Latvijas Pensionāru federācijas

un tās reģionālo apvienību vēstulēs lūgts respektēt Latvijas

Pensionāru padomes izvirzītos priekšlikumus pensionāru

sociālekonomiskā stāvokļa normalizēšanai, tostarp arī

priekšlikumu pensiju indeksāciju veikt diferencēti atkarībā no

pensijas lieluma". Vēstules ar šādiem ierosinājumiem pievienotas

Saeimas atbildes rakstam.

4. Lietas sagatavošanas

gaitā Satversmes tiesa pieprasīja informāciju no Labklājības

ministrijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras.

4.1. Labklājības

ministrija norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

apmēru, no kura atkarīgas indeksējamo pensiju robežvērtības,

pārskata Ministru kabinets, izvērtējot ekonomisko situāciju

valstī. Ministrija esot sagatavojusi priekšlikumu no

2006. gada 1. janvāra palielināt valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu. Ministrija, tāpat kā Saeima, uzskata, ka

solidaritātes princips darbojas arī starp sociālo pakalpojumu

saņēmējiem. Būtiska tā izpausme pensiju jomā esot gan pensijas

aprēķināšana, ņemot vērā vidējo paredzamo dzīves ilgumu, gan

minimālās pensijas garantijas pastāvēšana.

4.2. Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - Aģentūra) Satversmes

tiesai adresētajā atbildē sniedza informāciju par

konstitucionālās sūdzības iesniedzēju pensiju aprēķināšanai

izmantotajiem datiem, kā arī indeksāciju raksturojošo

statistiku.

2005. gada 1. janvārī

valstī bija 593 494 pensijas saņēmēji. To pensionāru skaits, kuru

valsts pensija nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu, ir 93,85 procenti no kopējā pensionāru skaita.

Pensijas, kas pārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu (105 latus), saņēmuši 6,15 procenti pensionāru jeb 36

500 personas. No šā skaita - pensijas, kas pārsniedz trīskāršu,

bet nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu

(175 latus), saņēmuši 4,7 procenti pensionāru jeb 27 900

personas. Pensijas, kas pārsniedz pieckāršu valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu (175 latus), saņēmuši 1,45 procenti

pensionāru jeb 8600 personas. Prognozēts, ka līdz

2010. gadam to pensionāru skaits, kuri ik mēnesi saņems

vairāk nekā 175 latus, pieaugs līdz aptuveni 14 000 jeb 2,49

procentiem no kopējā pensionāru skaita.

Aģentūra norāda, ka, pateicoties

apstrīdētajai normai, panākamā valsts pensiju speciālā budžeta

ekonomija šogad plānota 5,9 miljonu latu apmērā, kas atbilst 1,1

procentam no izdevumiem. Paredzams, ka 2009. gadā šie

skaitļi būs attiecīgi 10,3 miljoni latu un 1,8 procenti.

2010. gada valsts pensiju speciālā budžeta prognoze vēl nav

izstrādāta, taču paredzams izdevumu samazinājums 11,9 miljonu

latu apmērā.

Secinājumu

daļa

5. Satversmes 91. pants

noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas". Satversmes 91. pantā ir ietverti divi

savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips -

pirmajā teikumā un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā

teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9. punktu).

No konstitucionālajām sūdzībām un

Saeimas atbildes raksta izriet, ka aplūkojamā gadījumā atšķirīgās

attieksmes kritērijs ir pensijas apmērs. Tātad atkarībā no

pensijas apmēra apstrīdētā norma noteic diferencētu valsts

pensijas pārskatīšanas kārtību. Tādēļ lietas ietvaros apstrīdētā

norma analizējama vienlīdzības, nevis diskriminācijas aizlieguma

principa kontekstā.

Satversmes tiesa, interpretējot

Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu).

Pārbaudot, vai likumdevējs

ievērojis vienlīdzības principu, jāņem vērā likumdevēja rīcības

brīvība un tiesības lemt, vai divas situācijas ir uzskatāmas par

vienādām. Atbilstoši vienlīdzības principam likumdevēja rīcības

brīvības ārējo robežu nosaka patvaļas aizliegums (sk.,

piemēram: Alexy R. A Theory of Constitutional Rights. Oxford:

Oxford University Press, 2002, pp. 265 - 270). Likumdevēja

rīcības brīvība vienlīdzības principa (Satversmes 91. panta

pirmais teikums) īstenošanas ietvaros ir plašāka nekā

diskriminācijas aizlieguma principa (Satversmes 91. panta

otrais teikums) īstenošanas ietvaros. Noskaidrojot, vai tiesību

norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā tiesību

nozare, kurā ietilpst apstrīdētā norma.

6. Šajā lietā apstrīdētā

norma pieskaitāma pie sociālajām tiesībām. To raksturu un

īpatnības Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi, analizējot

Satversmes 109. panta saturu.

6.1. Pirmkārt, Satversmes

109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu

konkretizētas likumā "Par sociālo drošību", ar sociālo

nodrošinājumu saprotot dažādus sociālās drošības pasākumus, arī

sociālo apdrošināšanu. Ar šo likumu noteikti sociālās drošības

sistēmas veidošanas un darbības principi, kā arī personu galvenās

sociālās tiesības un pienākumi. Minētais likums sociālo tiesību

jomā uzskatāms par tiesiskā regulējuma ietvarus noteicošu likumu

(sk. likuma "Par sociālo drošību" 1. panta pirmo daļu, kā

arī Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma

lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas

1. punktu).

Savukārt konstitucionālās tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā ir noteiktas likumā "Par

sociālo drošību" un likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu",

bet konkretizētas Pensiju likumā (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tātad

apstrīdētā norma arī ir uzskatāma par Satversmes 109. pantā

noteikto tiesību konkretizējumu.

Vienlīdzības princips itin bieži

piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Jo sevišķi tādēļ, ka

nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā

izšķirama lieta (sk.: Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību

attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005,

158. lpp.).

6.2. Otrkārt, sociālās

tiesības ir specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu

konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos formulēta kā vispārīgs valsts pienākums. Regulēšanas

mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka sociālās tiesības ir

ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas, atšķirīgas

cilvēktiesības, jo šo tiesību realizācija ir atkarīga no katras

valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Bez tam

Satversmes 109. pantā nav reglamentēti īpaši pensiju shēmas

noteikumi. Līdz ar to šī norma paredz un pieļauj zināmas

atšķirības sociālā nodrošinājuma saņemšanā (sk. Satversmes

tiesas sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas

1. punktu).

6.3. Treškārt, viens no

valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir solidaritāte

starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem (sk. likuma "Par sociālo

drošību" 2. panta 2. punktu un likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 3. panta otrās daļas

1. punktu). Saeimas atbildes rakstā un Labklājības

ministrijas vēstulē pamatoti norādīts, ka sociālās solidaritātes

princips piemērojams ne vien paaudžu, bet arī vienas paaudzes

sociālo pakalpojumu saņēmēju starpā. Šāds secinājums izriet no

minimālo sociālo garantiju noteikšanas. Ja ir noteiktas minimālās

sociālās apdrošināšanas izmaksas (piemēram, attiecībā uz vecuma

pensijām), tad fiksēta budžeta apstākļos ieņēmumu un izdevumu

loģika pieļauj noteikt arī maksimuma ierobežojumus.

2005. gada ziņojumos par nacionālo stratēģiju pensiju jomā

Eiropas Savienības dalībvalstis apliecinājušas līdzīgu

solidaritātes principa izpratni, proti - tas piemērojams ne tikai

starp paaudzēm, bet arī vienas paaudzes ietvaros

[sk.: National strategy reports (2005): adequate and

sustainable pension systems,

http:// europa.eu.int/ comm/ employment_social/

social_protection/ pensions_en.htm, aplūkots

14. 08. 2005.].

7. Konstitucionālās

sūdzības iesniedzēji uzskata, ka viņi attiecībā uz pensiju

indeksāciju atrodas vienādos apstākļos ar tiem pensionāriem, kuru

pensijas tiek indeksētas saskaņā ar apstrīdēto normu. Viņuprāt,

atšķirīgā attieksme, nosakot diferencētu pensiju pārskatīšanas

kārtību atkarībā no pensijas apmēra, nav attaisnojama, jo

inflācija viņus skar tikpat lielā mērā kā pārējos pensionārus,

kuri saņem mazākas pensijas.

Satversmes tiesa vairākkārt

norādījusi, ka atšķirīgai attieksmei, lai tā būtu attaisnojama,

jābūt pamatotai ar leģitīma mērķa sasniegšanu un jābūt samērīgai

(sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

8. Par pamatotu atzīstams

Saeimas atbildes rakstā norādītais, ka apstrīdētā norma ir

nepieciešama nolūkā straujāk paaugstināt mazo pensiju saņēmēju

finansiālās nodrošinātības līmeni. Šāds mērķis tika pausts

Saeimas debatēs par apstrīdētās normas redakciju. Proti -

izskatot likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""

otrajā lasījumā, Saeimas deputāte Jevgenija Stalidzāne Sociālo un

darba lietu komisijas vārdā norādīja, ka "pārejas noteikumu

15. punkts paredz noteiktas normas uz noteiktu laiku, un tās

tiek vērstas uz mazo pensiju indeksāciju. Komisijas izstrādātais

priekšlikums paredz maznodrošināto pensionāru aizsardzību […]"

[2004. gada 19. februāra Saeimas sēdes stenogramma//

Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 26. februāris,

Nr. 31 (2979)]. Bez tam vēl tikai iecerēto Pensiju

likuma grozījumu projekta anotācijā norādīts, ka šie grozījumi

"sekmēs maznodrošināto pensionāru stāvokļa uzlabošanos.

Likumprojekts kopumā ir vērsts uz pensionāru sociālās atstumtības

risku samazināšanu un virzību uz adekvātu pensiju nodrošināšanu"

( likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācija, http://

www.mk.gov.lv/ index.php/ files/ 0/ 20728.doc, aplūkots

05. 07. 2005.).

Pamatots ir arī Saeimas atbildes

rakstā norādītais arguments, ka ierobežojumus pārejas noteikumos

attiecībā uz pensiju indeksāciju bija nepieciešams iekļaut, lai

sabalansētu valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

daļas. Šāds mērķis izriet no valsts sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta pamatprincipa - pašfinansēšanās. Proti, sociālās

apdrošināšanas jomā tiesiskais regulējums noteic ciešu saikni

starp veiktajām iemaksām un izmaksām. Valsts pensiju speciālā

budžeta līdzekļus galvenokārt veido obligātās un brīvprātīgās

iemaksas pensiju apdrošināšanai. Turklāt būtiski ir izvairīties

no deficīta veidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā. Pie tam

nepieciešams nodrošināt, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī

nākotnē, kad demogrāfiskais stāvoklis, iespējams, būs citāds

.

Tātad atšķirīga

attieksme ir saistīta ar leģitīma mērķa sasniegšanu - "mazo

pensiju" saņēmēju finansiālās nodrošinātības līmeņa

paaugstināšanu, vienlaikus sabalansējot valsts pensiju speciālā

budžeta ieņēmumus un izdevumus.

9. Analizējot apstrīdētās normas

atbilstību samērīguma principam, galvenokārt jāizvērtē

likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, proti - vai tiesību

normas piemērošana nerada indivīda tiesībām un likumīgajām

interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, kurus gūst

sabiedrība.

Satversmes tiesas uzdevums ir

pārbaudīt, vai likumdevējs pamatoti noteicis diferencētu valsts

pensiju pārskatīšanas kārtību un līdz ar to atšķirīgu valsts

pensiju speciālā budžeta līdzekļu sadali. Proti, jāizvērtē, vai

likumdevējs nav pārkāpis no pamatlikuma izrietošās rīcības

brīvības robežas.

Turklāt Satversmes tiesai

jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie ir

demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē (sal.

Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 18. punktu).

Sociālās tiesības ir joma, kurā robežu starp juridiskiem un

politiskiem apsvērumiem ir grūti novilkt (sk.: Alexy,

pp. 274-275).

9.1. V. Emsiņa

konstitucionālajā sūdzībā raksta, ka "pret inflāciju jānodrošina

jebkura pensija, pretējā gadījumā pavisam drīz notiks pensiju

nolīdzināšana un zaudēs jēgu katra strādājošā pensijas kapitāla

uzkrāšana, kas faktiski ir izveidotās pensiju sistēmas pamats"

(sk. lietas 3. lpp.). Arī M. Draudiņš un

M. Skuja norāda, ka Pensiju likums "ievieš principu, ka

pensionārs saņem vecuma pensiju, izejot no viņa darba gadu laikā

veiktajām sociālajām iemaksām. Tātad darbojas princips -

kādas iemaksas, tāds ir pensiju apmērs. […] Pašreiz spēkā esošā

pensiju indeksācija faktiski veicina pensiju nonivelēšanu,

tādējādi ir pretrunā ar personificētās pensiju sistēmas būtību un

jēgu" (sk. lietas 65. lpp.).

9.2. Tomēr jāņem vērā, ka

"laika periodā, kad pensiju pieprasa arī pirms 1996. gada

1. janvāra nodarbinātās personas […], uz tām pensiju

apdrošināšanas sistēma vēl pilnībā nav attiecināma -

pensijas piešķiramas un aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju

likuma normas, bet arī tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv

atkāpes no iepriekš minētā noteikuma, ka personas pensija ir

atkarīga tikai no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām"

(Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 1. punkts). Viena no šādām atkāpēm

attiecas tieši uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem -

tas ir pieņēmums, ka visu darba mūžu saņemta aptuveni tāda alga,

kāda tā bijusi no 1996. gada līdz 2000. gadam.

Satversmes tiesa to skaidrojusi šādi: "Pārejas periodā vecuma

pensijas tiek aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma

12. panta, bet arī ievērojot pārejas noteikumu

13. punktu. Tādējādi pensiju aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne

tikai pensijas kapitāls, kas reģistrēts no 1996. gada

1. janvāra un atbilst personas veiktajām (par to veiktajām)

iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas savukārt tiek noteikts par

nodarbinātības periodu līdz 1995. gada 31. decembrim,

ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par citu,

vēlāku laika periodu - no 1996. gada līdz

2000. gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to

acīmredzams, ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas

individuālajam ieguldījumam visā nodarbinātības periodā"

(Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 1. punkts).

Pensiju neatbilstība veiktajām

iemaksām ir skaidri redzama konstitucionālās sūdzības iesniedzēju

gadījumā. Saskaņā ar Aģentūras sniegto informāciju

2005. gada 1. novembrī V. Emsiņas uzkrātais

pensijas kapitāls, kam piemēroti apdrošināšanas iemaksu indeksi

un kas ņemts vērā pensijas aprēķinā, ir 13 525,25 lati, bet

ikmēneša pensija sasniedz 340,49 latus. Tātad domājamais

uzkrājums atbilst nedaudz vairāk kā triju gadu izmaksām.

M. Draudiņa uzkrātais pensijas kapitāls ir 10 389,38 lati,

bet ikmēneša pensija - 261,04 lati. Arī šajā gadījumā domājamais

uzkrājums atbilst nedaudz vairāk kā triju gadu izmaksām. Savukārt

M. Skujas uzkrātais pensijas kapitāls ir 19 970,24 lati, bet

pensija - 684,14 lati. Šajā gadījumā domājamā uzkrājuma pietiktu

tikai nedaudz vairāk kā divu gadu izmaksām. Tomēr Pensiju likuma

pārejas noteikumu dēļ viņi saņem domājamam uzkrājumam

neatbilstošas izmaksas, jo tajos noteiktie termiņi un aprēķina

formulas ir Saeimas politiska rakstura lēmuma rezultāts. Daļēji

politiska ir arī apstrīdētā norma, kurā noteikta valsts pensiju

pārskatīšanas kārtība.

9.3. Likumdevēja lēmumam

par valsts pensijas aprēķināšanas kārtību, veicot pensiju

reformu, bija politisks raksturs. Attiecībā uz pensionāriem, kuru

darba mūžs sācies pirms Pensiju likuma spēkā stāšanās, darbojas