16. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā,

kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

16.1. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām,

līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas,

neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

25. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā

Nr. 2011-17-03 16. punktu).

Lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

Saeimai jāizdara grozījumi Pensiju likumā. Minētā pienākuma

izpildei nepieciešams laiks, tādēļ, no šā viedokļa raugoties,

lietā piemērots risinājums ir apstrīdētās normas atzīšana par

spēkā neesošu ar konkrētu brīdi nākotnē.

16.2. Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, Satversmes tiesai jāizvērtē arī tas, vai konkrētajā

administratīvajā lietā iesaistītās personas pamattiesību

aizsardzībai ir nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par

spēku zaudējušu ar atpakaļvērstu spēku un vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku tikai attiecībā uz konkrētām

personām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01

20. punktu).

Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās

pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā

U. Strautkalnu ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa

pamattiesības. Turklāt 2012. gada 6. jūnijā Satversmes

tiesā saņemta Administratīvās rajona tiesas vēstule, kurā

norādīts, ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā.

Vienlaikus nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar

apstrīdēto normu aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir

vērsusies valsts iestādēs. Satversmes tiesai iespēju robežās

jāgādā, lai, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku

attiecībā uz kādu personu grupu, netiktu nodarīts kaitējums šo

personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

10. punktu). Tāpēc ir nepieciešams apstrīdēto normu

atzīt par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz

visām tām personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizstāvēšanu

attiecīgās valsts institūcijās vai tiesās.

16.3. Satversmes tiesa norāda, ka pēc šā sprieduma

spēkā stāšanās var veidoties tāda situācija, ka valsts iestādēm

būs jāizlemj jautājums par to, kā aprēķināma invaliditātes

pensija U. Strautkalnam un citām līdzīgos apstākļos esošām

personām lietās, kuru izlemšanas laikā apstrīdētā norma attiecībā

uz šīm personām būs zaudējusi spēku, taču jauns regulējums vēl

nebūs pieņemts.

Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus likums konstitucionālajai

tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

stabilitāti un noteiktību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2011. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

24. punktu).

Satversmes tiesa savos spriedumos ir norādījusi, kā

sasniedzams Satversmei atbilstošs rezultāts, risinot tiesiskās

situācijas līdz jaunā tiesiskā regulējuma izstrādāšanai un

pieņemšanai. Viens no risinājumiem ir tāds, ka tiesību norma

valsts iestādēm un tiesām jāpiemēro, uz to pēc analoģijas

attiecinot kādu citu regulējumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-21-01 13. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

līdz jaunā regulējuma pieņemšanai iespējams pēc analoģijas

piemērot atbilstošo Pensiju likuma 16. panta pirmajā daļā

paredzēto invaliditātes pensijas aprēķina formulu gadījumos, kad

šādi aprēķinātas invaliditātes pensijas apmērs pārsniedz saskaņā

ar apstrīdēto normu aprēķināto apmēru.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: