Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 16.punkta 1.apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.un 109.pantam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. un 109. pantam.

4Saeima uzskata, ka Senāts Satversmes 109. panta pārkāpumu

5saskatījis apstāklī, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

691. pantam. Tāpēc šīs lietas ietvaros esot noskaidrojams,

7vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījis no

8Satversmes 109. panta izrietošos valsts pozitīvos pienākumus

9un ievērojis tiesiskās vienlīdzības principu.

10Saeima norāda, ka kopš 1996. gada 1. janvāra

11sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz individualizētām

12sociālajām iemaksām. Vispārīgā gadījumā darba ņēmējs esot

13pakļauts visu veidu sociālajai apdrošināšanai, tostarp arī

14apdrošināšanai pret invaliditātes risku. No kopējās sociālās

15apdrošināšanas iemaksu likmes, kas 2012. gadā bijusi

1635,09 procenti, iemaksu likme invaliditātes apdrošināšanai

17bijusi 3,16 procenti. Šāda iemaksu likme invaliditātes

18apdrošināšanai esot vērtējama kā maza. Līdz ar to arī personu

19veiktās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai esot mazas.

20Tādējādi invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk

21darbojoties solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips.

22Invaliditātes pensijas apmērs atšķirībā no vecuma pensijas apmēra

23neesot tieši atkarīgs no uzkrātā pensijas kapitāla. No strādājošo

24darba samaksas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiekot

25izmaksātas pašreizējiem invalīdiem, neveidojot nekādus

26personificētus uzkrājumus.

27Šajā sakarā Saeima nepiekrīt Senāta viedoklim, ka,

28invaliditātes grupai mainoties no trešās uz otro, invaliditātes

29pensijas pārrēķināšanu nevarot uzskatīt par vienkāršu pensijas

30apmēra pārrēķināšanu, kā tas ir apdrošināšanas stāža

31papildināšanas gadījumā. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumi esot

32vērsti uz to, lai kompensētu personas zaudētos ienākumus sakarā

33ar slimību, vecumu vai invaliditāti - daļēju vai pilnīgu

34darbspēju zaudējumu. Tā kā darbspēju zaudējums 1. un

352. grupas invaliditātes gadījumā esot ļoti liels,

36nevajadzētu veidoties tādai situācijai, ka persona pēc

37invaliditātes noteikšanas strādā un veic sociālās apdrošināšanas

38iemaksas no lielākiem ienākumiem nekā pirms invaliditātes

39noteikšanas. Šo secinājumu Saeima pamato ar pieņēmumu, ka persona

40ar ļoti smagu vai smagu invaliditāti parasti nevar strādāt pilnu

41darba slodzi. Ja persona tomēr spēj strādāt, tas nozīmējot, ka tā

42pati var sev nodrošināt ienākumus.

43Pamatojot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

4491. pantam, Saeima norāda, ka nepiekrīt Senāta apgalvojumam,

45proti, tam, ka 3. grupas invalīdi, kuriem invaliditātes

46pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuri

47pēc šā datuma turpina strādāt, veic sociālās iemaksas un iegūst

482. grupas invaliditāti, atrastos vienādos un salīdzināmos

49apstākļos ar sociāli apdrošinātiem darba ņēmējiem, kuri pēc

501997. gada 1. janvāra kļūst uzreiz par 2. grupas

51invalīdiem.

52Starp Senāta salīdzinātajām personu grupām pastāvot būtiska

53atšķirība. Proti, invaliditātes pensija pirmajai personu grupai

54tiekot pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu

55atbilstoši apstrīdētajā normā ietvertajai formulai, bet otrajai

56personu grupai - piešķirta no jauna saskaņā ar Pensiju likuma

5716. panta pirmo, otro un trešo daļu.

58Savukārt invaliditātes pensijas pārrēķins abām personu grupām

59tiekot veikts, ņemot vērā vienīgi personas uzkrāto apdrošināšanas

60stāžu, kā to nosaka Pensiju likuma 24. panta piektā daļa un

61pārejas noteikumu 16. punkta 4. apakšpunkts. Abos

62gadījumos tiekot lietotas tās pašas formulas, kas bija izmantotas

63pensijas sākotnējā apmēra noteikšanai. Tādējādi visas

64invaliditātes pensijas neatkarīgi no to piešķiršanas laika tiekot

65pārrēķinātas, ņemot vērā apdrošināšanas iemaksu algu, kas tika

66ņemta vērā, pirmreizēji piešķirot invaliditātes pensiju. Tātad,

67pārrēķinot invaliditātes pensiju, personas apdrošināšanas iemaksu

68alga netiekot mainīta.

69Turklāt Saeima norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta

702009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1581

71"Valsts pensiju, atlīdzības par darbspēju zaudējumu

72un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu apmēra pārskatīšanas

73kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1581) 4. un

745. punktu ikvienas personas vidējā apdrošināšanas iemaksu

75alga, no kuras sākotnēji aprēķināta un piešķirta invaliditātes

76pensija, tiek aktualizēta atbilstoši inflācijas izmaiņām

77valstī.

1Pieaicinātā persona - Saeimas Sociālo un darba

2lietu komisija (turpmāk - Komisija) - norāda, ka tajā netiek

3apspriesta iespēja grozīt apstrīdēto normu un šādi priekšlikumi

4nav saņemti arī no invalīdus pārstāvošajām organizācijām.

5Komisija sevišķi uzsver to, ka visas invaliditātes pensijas -

6gan līdz 1997. gada 1. janvārim, gan pēc šā datuma

7piešķirtās - tiek pārrēķinātas pēc vienādiem nosacījumiem, proti,

8ņemot vērā personas uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nevis personas

9veiktās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Sociālās

10iemaksas tiekot ņemtas vērā, nosakot vecuma pensijas apmēru, bet

11invaliditātes pensiju gadījumā darbojoties solidaritātes

12princips. Turklāt no sociālās apdrošināšanas budžeta

13invaliditātes pensija tiekot izmaksāta arī personām, kurām tā

14piešķirta līdz 1997. gada 1. janvārim un kuras tādējādi

15nav veikušas individualizētas sociālās iemaksas.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 109. pantam. Savukārt apstrīdētās

4normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot

5vērtējama.

65.1. Tiesībsargs norāda, ka 3. grupas invalīdi,

7kuriem invaliditātes pensija piešķirta pirms 1997. gada

81. janvāra, bet kuri turpina strādāt, veikt sociālās

9iemaksas un iegūst 2. grupas invaliditāti, un Senāta

10norādītā salīdzināmā grupa - sociāli apdrošināti darba ņēmēji,

11kas pēc 1997. gada 1. janvāra kļūst par 2. grupas

12invalīdiem, - ir personu grupas, uz kurām attiecas būtiski

13atšķirīgs tiesiskais regulējums.

14Pirmkārt, normatīvie akti neparedzot vidējās apdrošināšanas

15iemaksu algas pārrēķināšanu arī tajos gadījumos, kad persona

16turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas. Otrkārt, Senāts

17salīdzinot invaliditātes pensijas pārrēķināšanu, invaliditātes

18grupai mainoties no trešās uz otro, ar invaliditātes pensijas

19piešķiršanu no jauna, kam šobrīd normatīvajos aktos noteikts

20atšķirīgs tiesiskais regulējums un aprēķināšanas kārtība.

21Atbilstoši spēkā esošajam regulējumam invaliditātes grupas maiņa

22netiekot uzskatīta par jaunu apdrošināšanas gadījumu. Tādējādi

23personas ar 3. grupas invaliditāti, kurām invaliditātes

24pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuras

25arī pēc šā datuma turpina strādāt, veikt sociālās iemaksas un

26iegūst 2. grupas invaliditāti, un sociāli apdrošināti darba

27ņēmēji, kuri pēc 1997. gada 1. janvāra iegūst uzreiz

282. grupas invaliditāti, neatrodoties vienādos un pēc

29noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tāpēc apstrīdētās

30normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot

31vērtējama.

325.2. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

33109. pantam, Tiesībsargs norāda: no Latvijā pastāvošā

34sociālās apdrošināšanas modeļa izriet princips, ka sociālās

35apdrošināšanas izmaksas ir proporcionālas veiktajām sociālajām

36iemaksām. Proti, uz sociālajām iemaksām balstīto pensiju, tostarp

37invaliditātes pensiju, apmērs ir atkarīgs no personas ienākumiem,

38no kuriem aprēķinātas un veiktas sociālās iemaksas. Tomēr

39personām, kurām invaliditātes pensija piešķirta pirms

401997. gada 1. janvāra un kuras arī pēc šā datuma

41turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas, invaliditātes

42pensijas apmērs nav atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apmēra.

43Tādējādi šīm personām invaliditātes pensijas pārrēķina gadījumā

44apstrīdētā norma nenodrošinot saikni starp sociālajām iemaksām,

45kas veiktas pēc 1997. gada 1. janvāra, un invaliditātes

46pensijas apmēru. Līdz ar to tiekot ierobežotas Satversmes

47109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

48Tiesībsargs uzskata, ka šāds ierobežojums neatbilst

49Satversmei. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bijis

50nodrošināt uz sociālajām iemaksām balstītas sociālās

51apdrošināšanas sistēmas stabilitāti un ilgtspēju un līdz ar to

52aizsargāt sabiedrības labklājību. Tomēr apstrīdētā norma šo mērķi

53nesasniedzot.

54Turklāt Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

55apgalvotajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā pretstatā

56valsts vecuma pensiju sistēmai darbojoties solidaritātes, nevis

57uzkrāšanas princips. Solidaritāte starp sociālo iemaksu veicējiem

58un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem esot viens no

59Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincipiem.

60Saskaņā ar šo principu strādājošo veiktās sociālās iemaksas

61tiekot izmaksātas pašreizējiem invalīdiem. Šā iemesla dēļ

62invaliditātes apdrošināšanas sistēmā invaliditātes pensijas

63apmērs esot atkarīgs no personas veiktajām sociālajām iemaksām.

64No Pensiju likuma 16. panta izrietot secinājums, ka

65personai, kas vismaz 36 mēnešus veikusi sociālās iemaksas

66invaliditātes apdrošināšanai, ir tiesības, pirmkārt, saņemt

67invaliditātes pensiju un, otrkārt, būt drošai, ka attiecība starp

68tās veiktajām iemaksām un invaliditātes pensijas apmēru būs

69saprātīga. Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz invaliditātes

70pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā,

71nenodrošinot šādas saprātīgas saiknes pastāvēšanu.

72Ievērojot minēto, Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma

73neatbilst samērīguma principam, jo ar to noteiktais ierobežojums

74nav nepieciešams, proti, apstrīdētās normas mērķi varot sasniegt

75arī ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

76Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes

77109. pantam.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- atzīst, ka Senāta identificēto divu personu grupu kopējie

3elementi - proti, sociāli apdrošināta darba ņēmēja statuss laikā

4pēc 1997. gada 1. janvāra un 2. grupas

5invaliditātes iegūšana pēc šā datuma - un atšķirīgais elements -

6invaliditātes pensijas piešķiršanas laiks, kas izšķir, vai

7pensijas apmērs ir vai nav balstīts uz personas veiktajām

8sociālajām iemaksām, - esot izraudzīti pamatoti.

9Tomēr esot jāņem vērā arī tas, ka šo divu grupu kopīga pazīme

10ir Pensiju likuma 24. pantā un pārejas noteikumu

1116. punkta 4. apakšpunktā noteiktā pensijas

12pārrēķināšanas kārtība, saskaņā ar kuru pensija neatkarīgi no tās

13pirmreizējās piešķiršanas laika tiek pārrēķināta, ņemot vērā

14personas papildināto apdrošināšanas stāžu, nevis personas veiktās

15sociālās iemaksas. Tāpat šīs personu grupas vienojot Noteikumu

16Nr. 1581 4. un 5. punktā reglamentētā pensiju

17aktualizēšanas kārtība, kas paredz, ka invaliditātes pensijas,

18tās pārrēķinot sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, neatkarīgi

19no to pirmreizējās piešķiršanas laika tiek aktualizētas

20atbilstoši inflācijas izmaiņām valstī.

21Tā kā Senāta salīdzinātās personu grupas atrodas atšķirīgā

22situācijā pēc invaliditātes pensijas pirmreizējās piešķiršanas

23laika, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

24atšķirīgā tiesiskajā situācijā esošām personām. Tādējādi nevarot

25uzskatīt, ka ar apstrīdēto normu būtu radīts privātpersonu

26tiesību ierobežojums. Līdz ar to neesot iespējams vērtēt

27apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un tā sasniegšanas

28līdzekļus.

29Senātā izskatāmais gadījums, kad persona pēc tam, kad tai

30piešķirta invaliditātes pensija, turpina strādāt, turklāt saņemot

31lielu darba algu un tādējādi spējot sevi nodrošināt, neesot

32tipisks. Senāts neesot ņēmis vērā, ka gadījumā, ja persona pēc

33invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina strādāt un veikt

34sociālās iemaksas no mazākas algas nekā alga, no kuras aprēķināta

35invaliditātes pensija (ja invaliditātes dēļ persona, piemēram,

36strādā nepilnu darba laiku), veicot invaliditātes pensijas

37pārrēķinu un par bāzi ņemot šo mazāko algu, pensijas apmērs būtu

38jāsamazina. Tāpēc pensijas regulējošajos tiesību aktos esot

39ietverts princips, ka visas invaliditātes pensijas pārrēķina,

40ņemot vērā personas papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nevis

41personas papildus veiktās sociālās iemaksas.

42Labklājības ministrija piekrīt Saeimas atbildes rakstā

43norādītajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk

44darbojas solidaritātes princips. No 1996. gada

451. janvāra sociāli apdrošinātās personas personīgajā kontā

46tiek reģistrēts personas pensijas kapitāls, kas tiekot ņemts

47vērā, piešķirot valsts vecuma pensiju. Tādējādi pensijas apmērs

48esot tieši atkarīgs no personas uzkrātā pensijas kapitāla.

49Savukārt invaliditātes pensijai netiekot veidots uzkrājums, no

50kura varētu aprēķināt pensijas daļu, ko pieskaitīt iepriekš

51piešķirtai invaliditātes pensijai, kā tas ir vecuma pensijas

52pārrēķināšanas gadījumā. Likumdevējs esot izvēlējies pārdalīt

53iekasētās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai starp

54invaliditātes pensijas saņēmējiem, konkrētām šīs pensijas

55saņēmēju grupām nosakot atbilstošus apmērus gan piešķirot un

56pārrēķinot pensiju, gan arī nodrošinot minimālo pensijas

57apmēru.

1Pieaicinātā persona - Valsts sociālās

2apdrošināšanas aģentūra - uzskata, ka nav pareizi salīdzināt

3personas, kurām jau ir piešķirta invaliditātes pensija un kurām

4mainās invaliditātes grupa, ar personām, kurām invaliditātes

5pensiju piešķir sakarā ar to, ka pirmoreiz iegūta 2. grupas

6invaliditāte, jo personām, kurām invaliditātes grupa mainās,

7invaliditātes pensija tiek pārrēķināta, bet personām, kuras

8invaliditāti iegūst, invaliditātes pensiju piešķir. Pensijas

9piešķiršanas nosacījumi neesot salīdzināmi ar pensijas

10pārrēķināšanas nosacījumiem, jo invaliditātes pensijas, kas tika

11piešķirtas līdz 1997. gada 1. janvārim, atšķirībā no

12invaliditātes pensijām, kas tiek piešķirtas pēc šā datuma, netika

13balstītas uz sociālajām iemaksām.

14No Pensiju likumā ietvertajiem invaliditātes pensiju

15pārrēķināšanas nosacījumiem izrietot, ka visas 1. un

162. grupas invaliditātes pensijas neatkarīgi no to

17piešķiršanas datuma un aprēķināšanas formulas tiek pārrēķinātas,

18ņemot vērā papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nevis algu, no

19kuras pēc pensijas piešķiršanas ir veiktas sociālās iemaksas

20invaliditātes apdrošināšanai. Līdz ar to visiem invaliditātes

21pensiju saņēmējiem, kuri turpina strādāt pēc invaliditātes

22pensijas piešķiršanas, esot paredzēti vienādi pensijas

23pārrēķināšanas nosacījumi. Pēc tāda paša principa arī tiekot

24pārrēķinātas invaliditātes pensijas invaliditātes grupas maiņas

25gadījumā. Tādējādi pensija, mainoties invaliditātes grupai,

26netiekot piešķirta no jauna. Tāpēc VSAA uzskata, ka, mainot

27pensijas pārrēķināšanas nosacījumus tikai vienai personu grupai,

28tiktu pārkāpts vienlīdzības princips attiecībā uz citiem

29invaliditātes pensijas saņēmējiem, kuru invaliditātes pensijas

30apmēra noteikšanā paredzēts ņemt vērā nevis sociālās iemaksas,

31bet gan uzkrāto apdrošināšanas stāžu.

32Izskatāmajā gadījumā Senāts esot aplūkojis piemēru, kad

33invaliditātes pensijas saņēmējs kā darba ņēmējs turpina strādāt,

34saņemot lielu algu, un darba periodā viņa invaliditātes grupa

35mainās uz smagāku. Ja minētajā gadījumā pensijas pārrēķināšanā

36tiktu ņemtas vērā personas veiktās sociālās iemaksas,

37U. Strautkalnam 2008. gadā 2. grupas invaliditātes

38pensija būtu pārrēķināta 310,50 latu, nevis 103,01 lata

39apmērā. VSAA uzsver, ka šāds pensijas apmērs būtu aprēķināts

40gadījumā, ja personai invaliditātes pensija tiktu piešķirta pirmo

41reizi saskaņā ar Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas

421. punktu. Taču izskatāmajā gadījumā personai pensija esot

43nevis piešķirta no jauna, bet gan pārrēķināta sakarā ar

44invaliditātes grupas maiņu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore

2un doktorante Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

4109. pantam.

5Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

691. pantam, A. Kovaļevska secina, ka Senāta

7salīdzinātajām grupām ir gan kopīgi, gan atšķirīgi elementi. Tā

8kā tiesības saņemt izmaksas no valsts sociālās apdrošināšanas

9budžeta esot sociāli apdrošinātām personām, tad apstākļos, kad

10divas sociāli apdrošinātas personas vienādu laika periodu

11veikušas sociālās iemaksas no vienādas algas un tām abām vienā

12laika posmā noteikta 2. grupas invaliditāte, pret šīm

13personām būtu jāizturas vienādi.

14Tomēr apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

15personu grupām, jo vienai grupai invaliditātes pensijas

16aprēķināšanā tiek ņemta vērā tautsaimniecībā nodarbināto vidējā

17darba alga, kas bija piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms

18pensijas pārrēķināšanas, bet otrai grupai tiek ņemta vērā

19konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu

20alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu

21laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas. Tātad vienā

22gadījumā tiek izmantota tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba

23alga, kāda tā bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet otrā

24gadījumā - konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas

25iemaksu alga.

26Šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis, taču ar

27apstrīdēto normu šā mērķa sasniegšanu varot nodrošināt tikai

28tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc sākotnējās

29invaliditātes noteikšanas ir samazinājušies. Savukārt gadījumos,

30kad ienākumi ir pieauguši, tiekot nodrošināts tikai tas, ka

31pārrēķinātās pensijas apmērs nav mazāks par iepriekš saņemto.

32Tāpēc nevarot piekrist Saeimas apgalvotajam, ka personām pēc

33invaliditātes noteikšanas vajadzētu zaudēt darbu vai ka tām,

34turpinot strādāt un veicot sociālās iemaksas, atalgojums sakarā

35ar darbspēju samazināšanos vienmēr būs mazāks. Pirmkārt, darba

36devējiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir uzlikts pienākums

37ieviest darbavietā saprātīgus pielāgojumus, lai personas ar

38invaliditāti varētu strādāt. Otrkārt, persona ar invaliditāti

39varot paaugstināt kvalifikāciju, laika gaitā uzkrāt pieredzi, un

40rezultātā tās ienākumi varot pat palielināties. Treškārt, ja

41starp pirmreizējo invaliditātes noteikšanu un invaliditātes

42grupas maiņu ir desmit gadus ilgs vai vēl ilgāks laika posms,

43vidējā darba alga valstī varot pieaugt tik būtiski, ka persona ar

44invaliditāti, pat strādājot nepilnu darba slodzi, varētu saņemt

45lielāku atalgojumu nekā pirms invaliditātes noteikšanas. Šādos

46gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot papildu aizsardzību,

47bet gan pasliktinot konkrēto personu stāvokli.

48Mazāk ierobežojošu un taisnīgāku risinājumu A. Kovaļevska

49saskata likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret

50nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām". Proti, šā likuma

5120. panta piektajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja

52apdrošinātā persona saņem atlīdzību par darbspēju zaudējumu un ar

53šo personu notiek atkārtots nelaimes gadījums darbā vai tiek

54konstatēta arodslimība, šo atlīdzību pārrēķina atbilstoši no

55jauna noteiktajam darbspēju zaudējumam. Šādā gadījumā mēneša

56vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir vienāda ar to, kas šai

57personai tika noteikta, piešķirot iepriekšējo atlīdzību par

58darbspēju zaudējumu, izņemot gadījumu, kad mēneša vidējā

59apdrošināšanas iemaksu alga, ko aprēķina pēc atkārtota nelaimes

60gadījuma darbā vai saslimšanas ar arodslimību, ir lielāka par to,

61kas tika aprēķināta iepriekš.

62Tas apstāklis, ka pirmajā salīdzināmajā grupā ietilpstošās

63personas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai

64invaliditātes pensiju jau saņēma, bet otrajā salīdzināmajā grupā

65ietilpstošās personas nesaņēma, nevarot attaisnot atšķirīgo

66attieksmi. Pirmkārt, pie otrās grupas piederošajām personām līdz

672. grupas invaliditātes noteikšanai neesot konstatēts

68darbspēju zaudējums, tātad tām arī neesot bijusi nepieciešama

69invaliditātes pensija sakarā ar ienākumu zaudējumu vai papildu

70izdevumiem. Otrkārt, neesot iespējams nodrošināt, ka ikvienā

71gadījumā personas, kas veikušas vienāda apmēra sociālās iemaksas,

72dzīves laikā saņems arī vienāda apmēra izmaksas, jo atšķirīgs ir

73personu dzīves ilgums, tām piešķirto pabalstu skaits un šo

74pabalstu izmaksas periods. Turklāt visā sociālās apdrošināšanas

75sistēmā darbojoties nevis reālās uzkrāšanas princips, atbilstoši

76kuram personas varētu izmaksas saņemt tikai veikto iemaksu

77apmērā, bet gan solidaritātes princips. Šis princips neliedzot

78vienlaikus piemērot arī taisnīguma jeb ekvivalences principu,

79atbilstoši kuram personas saņemtajām izmaksām no sociālās

80apdrošināšanas budžeta jābūt proporcionālām ar tajā veiktajām

81iemaksām neatkarīgi no tā, cik lielas izmaksas persona saņēmusi

82iepriekšējos periodos un vai tās iemaksas sedz izmaksas.

83Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

84109. pantam, A. Kovaļevska uzsver, ka gadījumā, ja

85persona veikusi sociālās iemaksas, jābūt saprātīgai attiecībai

86starp personas ienākumiem, no tiem aprēķinātajām iemaksām un

87saņemtajām izmaksām. Ja sociālajai apdrošināšanai pakļautai

88personai netiek nodrošināts tas, ka izmaksas ir proporcionālas

89veiktajām iemaksām, tad tiekot ierobežotas personas tiesības uz

90sociālo nodrošinājumu. A. Kovaļevska neapšauba, ka šāds

91ierobežojums ir noteikts ar likumu un ka tam ir leģitīms mērķis,

92taču uzskata šo ierobežojumu par nesamērīgu, vadoties pēc tiem

93kritērijiem, kas izmantoti, vērtējot apstrīdētās normas

94atbilstību Satversmes 91. pantam.

95Secinājumu

96daļa

1Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas

2atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Gadījumos,

3kad Satversmes tiesai ir bijis jāvērtē apstrīdēto normu

4atbilstība abām minētajām Satversmes normām, atkarībā no konkrēto

5lietu apstākļiem tā ir vērtējusi gan apstrīdēto normu atbilstību

6abām minētajām Satversmes normām kopsakarā (sk., piemēram,

7Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma

8lietā Nr. 2006-10-03 12. punktu un 2010. gada

929. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01), gan

10arī secīgi - vispirms izvērtējot atbilstību vienai no šīm normām

11un tikai tad, ja nepieciešams, - otrai normai (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

13spriedumu lietā Nr. 2011-20-01).

14Satversmes tiesa savā praksē ir secinājusi gan to, ka no

15Satversmes 109. panta izriet valsts pienākums izveidot tādu

16sociālās drošības sistēmu, kas piedāvā atbilstošu nodrošinājumu

17invaliditātes riska iestāšanās gadījumā, gan arī to, ka šāda

18sistēma darbojas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

1929. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01 un

202012. gada 21. jūnija spriedumu lietā

21Nr. 2011-20-01). Taču Satversme neparedz nedz konkrētas

22sociālā nodrošinājuma izmaksu summas un konkrētus šo summu

23aprēķināšanas nosacījumus, nedz arī konkrētu šo summu

24piešķiršanas kārtību (sk. Satversmes tiesas

252010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

26Nr. 2010-17-01 10.1.2. un 10.3. punktu un

272006. gada 8. novembra sprieduma lietā

28Nr. 2006-04-01 19.1. punktu). Turklāt no Satversmes

29tiesas prakses izriet, ka arī invaliditātes pensijas ir

30atzīstamas par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes

31109. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes

32tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

33Nr. 2003-22-01 7. punktu un 2012. gada

3421. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01

3514. punktu).

36Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevēja

37rīcībai, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, vienmēr ir

38jāatbilst Satversmes normām un principiem (sk. Satversmes

39tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

40Nr. 2011-03-01 15.4. punktu). Tā, piemēram, kaut

41arī no Satversmes 109. panta neizriet valsts pienākums

42noteiktai personu grupai sniegt konkrēta apjoma sociālos

43pakalpojumus, saskaņā ar vienlīdzības principu šāds pienākums var

44izrietēt no fakta, ka attiecīgs sociālais pakalpojums paredzēts

45kādai citai vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

46apstākļos esošai personu grupai, ja vien nav pamata pret

47salīdzināmajām personu grupām izturēties atšķirīgi (sk.,

48piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

49spriedumu lietā Nr. 2009-46-01).

50Šādos gadījumos Satversmes tiesa vispirms izvērtē apstrīdētās

51normas atbilstību Satversmes 91. pantam un tikai pēc tam -

52atbilstību Satversmes 109. pantam (sk., piemēram,

53Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā

54Nr. 2006-13-01).

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes

291. pantā ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi:

3tiesiskās vienlīdzības princips, kas nostiprināts šā panta

4pirmajā teikumā, un diskriminācijas aizlieguma princips, kas

5nostiprināts šā panta otrajā teikumā (sk. Satversmes

6tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

7Nr. 2005-02-0106 9. punktu).

8No pieteikuma izriet, ka apstrīdētās normas atbilstība

9Satversmes 91. pantam tiek apstrīdēta tikai šā panta pirmā

10teikuma kontekstā, Senātam norādot uz iespējamu tiesiskās

11vienlīdzības principa pārkāpumu.

12Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas

13atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz:

2"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

3priekšā." Satversmes tiesa norādījusi, ka šajā Satversmes

4normā nostiprināts tiesiskās vienlīdzības princips, kas liedz

5valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

6pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

7un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

8Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

9pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

10atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

11apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Vienlīdzības

12principam arī jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana.

13Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

14vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

15sabiedrībā ir attaisnojama (sk., piemēram, Satversmes

16tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma

17lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

181. punktu un 2012. gada 21. jūnija

19sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 15. punktu).

20Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

21Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

22jānoskaidro:

231) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

24vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

25apstākļos;

262) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

27attieksmi pret šīm personām;

283) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

29proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

30princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

3118. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01

3212. punktu).

1Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro,

2kuras personas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

3salīdzināmos apstākļos.

4Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka divas situācijas nekad

5nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

6kurai ir viena vai vairākas kopīgas pazīmes ar pārbaudāmo

7situāciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

84. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103

97. punktu). Proti, lai noskaidrotu, vai un kuras personu

10grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir

11nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi

12(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra

13sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 12. punktu).

14Pēc Senāta ieskata, izskatāmajā lietā ir jāsalīdzina divas

15personu grupas. Proti, no vienas puses, tādas personas kā,

16piemēram, U. Strautkalns - sociāli apdrošināti darba ņēmēji,

17kuriem laikā līdz 1997. gada 1. janvārim bija piešķirta

183. grupas invaliditātes pensija un kuri pēc šā datuma

19strādā, veic sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes

20apdrošināšanai) un iegūst 2. grupas invaliditāti, - un, no

21otras puses, sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri laikā pēc

221997. gada 1. janvāra strādā, veic sociālās iemaksas

23(tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai) un iegūst uzreiz

242. grupas invaliditāti.

25Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, kādas būtiskas pazīmes

26raksturo personu grupu, pie kuras pieder U. Strautkalns, un

27vai šīs pazīmes ir vienlīdz raksturīgas abām salīdzināmajām

28personu grupām.

2912.1. Senāts norāda, ka būtiskākie abām salīdzināmajām

30personu grupām kopīgie elementi ir darba ņēmēja statuss laikā pēc

311997. gada 1. janvāra un sociālo iemaksu (tostarp

32iemaksu invaliditātes apdrošināšanai) veikšana par šīm

33personām.

34Savukārt Saeima uzskata, ka šie kopīgie elementi nav pamats

35pārrēķināt invaliditātes pensiju šādām personām sakarā ar to

36veiktajām sociālajām iemaksām pēc invaliditātes pensijas

37pirmreizējās piešķiršanas, jo invaliditātes pensiju sistēmā

38atšķirībā no valsts vecuma pensiju sistēmas darbojoties

39solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips.

40Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka sociālās

41apdrošināšanas iemaksu veikšana ir būtisks kritērijs valsts

42rīcības brīvības apjoma noteikšanai sociālo pakalpojumu jomā.

43Kopējo valsts sociālās drošības sistēmu veido divas dažādas

44sistēmas - sociālās apdrošināšanas sistēma un sociālās palīdzības

45sistēma, un valsts rīcības brīvības robežas attiecībā uz šīm

46sistēmām ir atšķirīgas (sk. Satversmes tiesas

472012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

48Nr. 2011-20-01 16.1. punktu). Personai prasījuma

49tiesības pret valsti rodas sociālās apdrošināšanas sistēmā, kuras

50ietvaros persona veic sociālās iemaksas (sk. Satversmes

51tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

52Nr. 2006-10-03 22.2. punktu).

53Tādējādi sociālo iemaksu veikšana ir būtiska vienojoša pazīme

54gadījumos, kad tiek izvērtētas sociālos pakalpojumus saņemošu

55personu grupu kopīgās un atšķirīgās pazīmes.

56Labklājības ministrija gan vērš uzmanību uz to, ka no

571997. gada 1. janvāra personas ar 1. un 2. grupas

58invaliditāti netika apdrošinātas pret invaliditātes risku.

59Sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai šādas personas ir

60veikušas tikai no 2003. gada 1. janvāra, kad stājās

61spēkā attiecīgi grozījumi likumā "Par valsts sociālo

62apdrošināšanu". Līdz šim datumam sociālās iemaksas

63invaliditātes apdrošināšanai bija jāveic vienīgi personām ar

643. grupas invaliditāti. Labklājības ministrija un Saeima arī

65norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada

6627. decembra noteikumu Nr. 1026 "Noteikumi par

67valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa

68valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2012. gadā"

692.4. apakšpunktu likme invaliditātes apdrošināšanai bija

70attiecīgi 3,16 procenti, bet iepriekšējos gados tā

71svārstījusies no 3,18 procentiem līdz 2,55 procentiem

72(sk. lietas materiālu 99., 123. un

73124. lpp.).

74Taču izskatāmajā lietā Labklājības ministrijas norādītajam

75faktam nav nozīmes, jo tas nemaina administratīvā procesa

76ietvaros konstatēto, ka par U. Strautkalnu pirms

772008. gada, kad viņam tika noteikta 2. grupas

78invaliditāte, vismaz trīs gadus bija veiktas sociālās iemaksas

79invaliditātes apdrošināšanai (sk. lietas materiālu 4.,

8048. un 49., kā arī 70. lpp.), kas saskaņā ar

81Pensiju likuma 14. panta pirmo daļu ir pietiekams pamats

82tam, lai persona varētu pretendēt uz invaliditātes pensiju. Tāpat

83arī minētais sociālo iemaksu likmes apmērs, kuru nosaka valsts,

84pats par sevi neietekmē faktu, ka visas personas, kuras veikušas

85sociālās iemaksas normatīvajos aktos noteiktu laika posmu un kuru

86iemaksu daļa atbilstoši šai likmei tika novirzīta invaliditātes

87apdrošināšanai, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

88Šajā kontekstā nevar piekrist Saeimas viedoklim par

89solidaritātes principa piemērošanas atšķirībām vecuma pensiju un

90invaliditātes pensiju gadījumos. Satversmes tiesa jau norādījusi,

91ka solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem

92un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem kā viens no

93valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir raksturīgs

94visiem obligātās sociālās apdrošināšanas veidiem

95(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

96sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu).

97Solidaritātes princips darbojas arī vecuma pensiju sistēmas

98ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

9921. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

10023. punktu). Atšķirīgā iemaksu uzskaites kārtība valsts

101vecuma pensijām un invaliditātes pensijām, uz kuru norādījusi

102Labklājības ministrija, noteikta visām sociāli apdrošinātajām

103personām, kuras veic iemaksas, arī tādā gadījumā, ja šīs personas

104vienlaikus saņem 3. grupas invaliditātes pensiju. Satversmes

105tiesa jau norādījusi arī to, ka invaliditātes pensija ir tāds

106sociālais pakalpojums, kas saistīts ar personas veiktajām

107sociālajām iemaksām (sk. Satversmes tiesas

1082011. gada 19. decembra sprieduma lietā

109Nr. 2011-03-01 13. punktu). Tāpēc nevar piekrist

110Saeimas viedoklim, ka personu veiktās iemaksas invaliditātes

111apdrošināšanai esot salīdzinoši nelielas un tāpēc tās nevarot

112saistīt ar attiecīgā gadījumā saņemamās invaliditātes pensijas

113apmēru.

114Tātad Saeimas un Labklājības ministrijas norādītie argumenti

115nemaina faktu, ka abām salīdzināmajām personu grupām piemīt

116kopīga vienojoša pazīme - par visām šīm personām ir veiktas

117sociālās iemaksas.

118Turklāt Satversmes tiesa ir secinājusi: sociālās

119apdrošināšanas sistēmas ietvaros saņemamajam sociālās

120apdrošināšanas pakalpojumam ir proporcionāli jāatbilst veiktajām

121sociālajām iemaksām. Personai salīdzinājumā ar citām personām,

122kurām tiek sniegti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, nevar

123sniegt pakalpojumu, kas nav proporcionāli samērīgs ar šīs

124personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām

125(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra

126sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Tāds

127sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincips, ka apdrošināšanas

128atlīdzībai, ko persona saņem no sociālās apdrošināšanas budžeta,

129jābūt saistītai ar šīs personas veiktajām sociālajām iemaksām,

130darbojas arī citās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs,

131piemēram, Vācijā, kur sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta

132uz līdzīgiem principiem kā Latvijā (sk., piemēram,

133Becker J. Transfergerechtigkeit und Verfassung.

134Tübingen: Mohr Siebeck, 2001, 100.-111. lpp.).

135Tādējādi personai a fortiori nevar sniegt sociālo

136pakalpojumu, kura apmēra noteikšanā tās veiktās sociālās iemaksas

137vispār netiek ņemtas vērā, ja to ņemšana vērā nodrošinātu

138personai labvēlīgākus apstākļus un ja citām personām attiecīgais

139sociālās apdrošināšanas pakalpojums tiek sniegts, tā apmēru

140saistot ar šo personu veiktajām sociālajām iemaksām.

141Līdz ar to personas kā darba ņēmēja

142statuss valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros un

143sociālo iemaksu veikšana normatīvajos aktos noteiktu laika posmu

144ir abām salīdzināmajām grupām būtiski kopīgi elementi.

14512.2. Saeima uzsver, ka starp Senāta salīdzinātajām

146personu grupām pastāvot būtiska atšķirība. Proti, pirmajā grupā

147ietilpstošajām personām, to skaitā U. Strautkalnam,

148invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta sakarā ar invaliditātes

149grupas maiņu, jo šīm personām invaliditātes pensija jau tikusi

150piešķirta sakarā ar invaliditātes iegūšanu pagātnē. Savukārt

151otrajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiekot

152piešķirta no jauna sakarā ar invaliditātes riska apdrošināšanas

153gadījuma iestāšanos pirmo reizi (sk. lietas materiālu

154100. lpp.).

155Senāts atzīst, ka šāda atšķirība starp abām personu grupām ir

156konstatējama. Tomēr Senāts uzskata, ka konkrētajā gadījumā abas

157salīdzināmās grupas vairāk raksturo nevis invaliditātes pensijas

158piešķiršanas laiks, bet gan abās grupās ietilpstošo personu

159piedalīšanās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā laikā pēc

1601997. gada 1. janvāra. Turklāt invaliditātes pensijas

161pārrēķināšanu sakarā ar invaliditātes grupas maiņu nevarot

162uzskatīt par vienkāršu pensijas apmēra pārrēķināšanu, kā tas ir,

163piemēram, apstrīdētajā normā paredzētā apdrošināšanas stāža

164papildināšanas gadījumā.

165Satversmes tiesa secina, ka Saeimas norādītā atšķirība pastāv.

166Tomēr jāņem vērā, ka Senātā izskatāmajā lietā tiek risināts

167jautājums par apdrošināšanas gadījumu - 2. grupas

168invaliditātes iegūšanu - pēc 1997. gada 1. janvāra, tas

169ir, pēc sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas. Tāpēc

170izskatāmajā lietā nav nozīmes tam, vai divās grupās ietilpstošu

171personu invaliditātes pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot

172iepriekš piešķirtu invaliditātes pensiju vai arī aprēķinot

173invaliditātes pensiju no jauna. Būtiskākais šajā gadījumā ir tas,

174ka abās grupās ietilpstošās personas vienādu laika posmu ir

175veikušas sociālās iemaksas valstī pastāvošās sociālās

176apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

177Līdz ar to apstāklis, ka vienai

178personu grupai invaliditātes grupas maiņas gadījumā invaliditātes

179pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot iepriekš piešķirto

180pensiju, bet otrai personu grupai šis apmērs tiek noteikts,

181invaliditātes pensiju piešķirot no jauna, neliedz šīs personu

182grupas salīdzināt.

18312.3. Saeima arī norāda, ka tādas personas kā

184U. Strautkalns, kas pēc 3. grupas invaliditātes

185iegūšanas turpina strādāt un kam vēlāk tiek noteikta 1. vai

1862. grupas invaliditāte, atšķirībā no tiem sociāli

187apdrošinātajiem darba ņēmējiem, kuriem uzreiz tiek noteikta

1882. grupas invaliditāte, vienlaikus ar darba algu katru

189mēnesi ir saņēmušas arī 3. grupas invaliditātes pensiju

190(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

191105. lpp.).

192Tomēr arī šai pazīmei nav būtiskas nozīmes, risinot jautājumu

193par to, vai pastāv iepriekš konstatētie kopīgie elementi. Arī

194citos gadījumos tas, ka persona iepriekš saņēmusi vienu sociālo

195pakalpojumu, neietekmē faktu, ka persona ir sociāli apdrošināta

196un tiesīga saņemt citu pakalpojumu. Piemēram, fakts, ka persona

197saņēmusi sociālo maksājumu sakarā ar pārejošu darbnespēju,

198neliedz tai vēlāk saņemt invaliditātes pensiju

199(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

200sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 9. punktu).

201Tādējādi tas, ka viena personu grupa

202pirms 1. vai 2. grupas invaliditātes noteikšanas ir

203saņēmusi, bet otra nav saņēmusi 3. grupas invaliditātes

204pensiju, neliedz šīs personu grupas salīdzināt.

20512.4. Līdz ar to secināms, ka abām izskatāmajā lietā

206salīdzinātajām personu grupām ir šādi kopīgi elementi:

2071) tās ir personas, kam noteikta invaliditāte, turklāt

208abos gadījumos 2. grupas invaliditāte;

2092) 2.grupas invaliditāte personām ir noteikta pēc

2101997. gada 1. janvāra;

2113) personas laikā pēc 1997. gada 1.janvāra ir

212strādājušas un bijušas pakļautas valsts obligātajai sociālajai

213apdrošināšanai, proti, veikušas sociālās iemaksas (tostarp

214iemaksas invaliditātes apdrošināšanai).

1Saskaņā ar apstrīdētajā normā ietverto formulu

2personu grupai, kuru pārstāv U. Strautkalns, invaliditātes

3pensijas apmērs sakarā ar invaliditātes grupas maiņu no trešās uz

4otro tiek noteikts, ņemot vērā tautsaimniecībā nodarbināto vidējo

5darba algu, kas bija izmantota pensijas apmēra noteikšanai pirms

6pensijas pārrēķināšanas - tātad pirms 1997. gada

71. janvāra, piemērojot tai attiecīgu koeficientu. Savukārt

8otrajai salīdzināmajai grupai, kurā ietilpstošajām personām

9invaliditātes pensija tiek piešķirta pirmo reizi sakarā ar

102. grupas invaliditātes noteikšanu, invaliditātes pensijas

11apmēru nosaka, ņemot vērā šo personu vidējo apdrošināšanas

12iemaksu algu par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo

13piecu gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas.

14Tādējādi, lai gan abās salīdzināmajās grupās ietilpstošās

15personas ir piedalījušās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā

16pēc 1997. gada 1. janvāra, vienā gadījumā par kritēriju

172. grupas invaliditātes pensijas apmēra noteikšanai tiek

18izmantota tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba alga, kāda tā

19bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, un koeficients, turpretī

20otrā gadījumā tiek ņemtas vērā pēdējos trīs gados konkrētās

21personas veiktās sociālās iemaksas.

22Līdz ar to pret salīdzināmajām

23personu grupām tiek īstenota atšķirīga attieksme.

1Secinot, ka attieksme pret personām, kuras atrodas

2vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir atšķirīga, Satversmes

3tiesai jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama,

4proti, vai tā noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst

5samērīguma principam (sk. šā sprieduma

611. punktu).

714.1. Pienākums norādīt un pamatot pamattiesību

8ierobežojuma vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes

9tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

10konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. Satversmes tiesas

112010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

12Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Saeima atbildes

13rakstā šādu mērķi nav norādījusi.

14Tomēr Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka nevajadzētu

15veidoties tādai situācijai, ka persona pēc invaliditātes

16iegūšanas turpina strādāt un veic sociālās iemaksas no lielākas

17algas nekā pirms tam, jo sakarā ar invaliditātes iegūšanu

18personas darbspējām būtu jāsamazinās (sk. lietas

19materiālu 104. lpp.). Savukārt no Labklājības

20ministrijas norādītā izriet, ka apstrīdētā norma parasti

21nodrošina personām lielāku invaliditātes pensijas apmēru, nekā

22tas būtu tad, ja 2. grupas invaliditātes pensijas

23aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā konkrētas apdrošinātās personas

24sociālās iemaksas pēdējos gados, kad persona ar 3. grupas

25invaliditāti strādāja, iespējams, nepilnu darba laiku vai

26vieglāku darbu (sk. lietas materiālu 121. un

27122. lpp.).

28Tādējādi var secināt, ka apstrīdētās normas mērķis ir

29aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām

30pēc invaliditātes noteikšanas turpinot strādāt ienākumi ir mazāki

31nekā līdz invaliditātes iegūšanai, proti, mērķis ir nodrošināt,

32lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas gadījumā

33nesamazinātos.

34Līdz ar to apstrīdētās normas

35leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība.

3614.2. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību

37norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

381) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

39leģitīmā mērķa sasniegšanai;

402) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo

41mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

42intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

433) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša,

44tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

45tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

46Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

47kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

48principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

492002. gada 19. marta sprieduma lietā

50Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

5114.3. No Saeimas, Labklājības ministrijas un VSAA

52sniegtās informācijas izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā

53norma leģitīmo mērķi sasniedz. Proti, personām, kuras sakarā ar

54invaliditātes iegūšanu ir pilnībā vai daļēji zaudējušas

55darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus

56ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs

57personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir

58mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot

59šīm personām invaliditātes pensiju, tās apmērs būtu jāsamazina

60(sk. lietas materiālu 103., 104., 121. un

61122.lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru

62pensijas pārrēķina gadījumā ir paredzēts ņemt vērā nevis personas

63veiktās sociālās iemaksas, bet gan uzkrāto apdrošināšanas stāžu,

64nodrošina to, ka šādu personu ienākumi nesamazinās.

65Satversmes tiesa atzinusi, ka sociālo tiesību jomā likumdevējs

66ir tiesīgs vadīties no prezumpcijas par darbspēju zaudējuma

67apmēra un ienākumu zaudējuma apmēra savstarpējo saistību. Ja

68ienākumus aizstājošs sociālais maksājums netiek paredzēts

69personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par noteiktu apmēru,

70tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev pietiekamu

71iztiku. Šāda prezumpcija nav pretrunā ar Satversmi. Saskaņā ar šo

72prezumpciju ienākumus aizstājošais sociālais maksājums nav vērsts

73uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas sakarā

74ar attiecīgo sociālo risku (sk. Satversmes tiesas

752010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

76Nr. 2010-17-01 10.4. un 11. punktu).

77Tomēr Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka faktiski konkrēta

78apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka

79personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu

80zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā

81apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs

82iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt

83Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai

84personas, kas saņem sociālos pakalpojumus, atrodas vienādos un

85pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, galvenokārt

86izšķirams nevis pēc formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot

87mērķus, kuru labad ar attiecīgo sociālo risku saistītais

88sociālais maksājums noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

892006. gada 2. novembra sprieduma lietā

90Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada

912. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01

928.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma

93lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu).

94Kā tas izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no

95pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai

96iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās alga noteikti kļūs

97mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā konkrētā

98persona ar 3. grupas invaliditāti spēja uzsākt profesionālo

99karjeru un ilgu laiku to sekmīgi turpināt, turklāt sasniedzot

100tādu ienākumu līmeni, kas ievērojami pārsniedza ienākumus pirms

1013. grupas invaliditātes noteikšanas. Savukārt pēc tam, kad

102šai personai tika noteikta 2. grupas invaliditāte, tā savu

103profesionālo karjeru turpināt vairs nevarēja.

104Taču, piemērojot apstrīdēto normu konkrētās personas

105situācijā, tai netiek nodrošināta pēc iespējas mazāka ienākumu

106krišanās sakarā ar 2. grupas invaliditātes iegūšanu, jo,

107saskaņā ar apstrīdēto normu pārrēķinot invaliditātes pensiju

108personām, kurām invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz

109smagāku, formāli tiek izmantota tāda pati aprēķina formula kā

110apdrošināšanas stāža papildināšanas gadījumā, neņemot vērā šo

111personu veiktās sociālās iemaksas.

112Līdz ar to tādos gadījumos kā

113izskatāmajā lietā izvērtējamais apstrīdētā norma savu leģitīmo

114mērķi nesasniedz, un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām

115personu grupām nav attaisnojama. Tātad apstrīdētā norma neatbilst

116Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut

2vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

3neesošu, nevērtējot šīs normas atbilstību citiem pieteikumā

4norādītajiem Satversmes pantiem (sk., piemēram, Satversmes

5tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

6Nr. 2006-13-01 11. punktu). Tā kā izskatāmajā lietā

7apstrīdētā norma ir atzīta par neatbilstošu Satversmes

891. pantam, nav jāizvērtē tās atbilstība Satversmes

9109. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā,

7kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

8augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

9kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

1016.1. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas

11likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

12robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

13brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām,

14līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas,

15neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

16arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

17(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

1816. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

1925. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā

20Nr. 2011-17-03 16. punktu).

21Lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

22Saeimai jāizdara grozījumi Pensiju likumā. Minētā pienākuma

23izpildei nepieciešams laiks, tādēļ, no šā viedokļa raugoties,

24lietā piemērots risinājums ir apstrīdētās normas atzīšana par

25spēkā neesošu ar konkrētu brīdi nākotnē.

2616.2. Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

27zaudē spēku, Satversmes tiesai jāizvērtē arī tas, vai konkrētajā

28administratīvajā lietā iesaistītās personas pamattiesību

29aizsardzībai ir nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par

30spēku zaudējušu ar atpakaļvērstu spēku un vai pastāv kādi

31apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

32spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku tikai attiecībā uz konkrētām

33personām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

347. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01

3520. punktu).

36Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās

37pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā

38U. Strautkalnu ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa

39pamattiesības. Turklāt 2012. gada 6. jūnijā Satversmes

40tiesā saņemta Administratīvās rajona tiesas vēstule, kurā

41norādīts, ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā.

42Vienlaikus nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar

43apstrīdēto normu aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir

44vērsusies valsts iestādēs. Satversmes tiesai iespēju robežās

45jāgādā, lai, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku

46attiecībā uz kādu personu grupu, netiktu nodarīts kaitējums šo

47personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

4812. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4910. punktu). Tāpēc ir nepieciešams apstrīdēto normu

50atzīt par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz

51visām tām personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizstāvēšanu

52attiecīgās valsts institūcijās vai tiesās.

5316.3. Satversmes tiesa norāda, ka pēc šā sprieduma

54spēkā stāšanās var veidoties tāda situācija, ka valsts iestādēm

55būs jāizlemj jautājums par to, kā aprēķināma invaliditātes

56pensija U. Strautkalnam un citām līdzīgos apstākļos esošām

57personām lietās, kuru izlemšanas laikā apstrīdētā norma attiecībā

58uz šīm personām būs zaudējusi spēku, taču jauns regulējums vēl

59nebūs pieņemts.

60Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

61par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

62spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus likums konstitucionālajai

63tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

64lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

65stabilitāti un noteiktību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

662009. gada 21. decembra sprieduma lietā

67Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2011. gada

683. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

6924. punktu).

70Satversmes tiesa savos spriedumos ir norādījusi, kā

71sasniedzams Satversmei atbilstošs rezultāts, risinot tiesiskās

72situācijas līdz jaunā tiesiskā regulējuma izstrādāšanai un

73pieņemšanai. Viens no risinājumiem ir tāds, ka tiesību norma

74valsts iestādēm un tiesām jāpiemēro, uz to pēc analoģijas

75attiecinot kādu citu regulējumu (sk., piemēram, Satversmes

76tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

77Nr. 2011-21-01 13. punktu).

78Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

79līdz jaunā regulējuma pieņemšanai iespējams pēc analoģijas

80piemērot atbilstošo Pensiju likuma 16. panta pirmajā daļā

81paredzēto invaliditātes pensijas aprēķina formulu gadījumos, kad

82šādi aprēķinātas invaliditātes pensijas apmērs pārsniedz saskaņā

83ar apstrīdēto normu aprēķināto apmēru.

84Nolēmumu

85daļa

86Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

87Satversmes tiesa

88nosprieda: