3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. un 109. pantam.

Saeima uzskata, ka Senāts Satversmes 109. panta pārkāpumu

saskatījis apstāklī, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

91. pantam. Tāpēc šīs lietas ietvaros esot noskaidrojams,

vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījis no

Satversmes 109. panta izrietošos valsts pozitīvos pienākumus

un ievērojis tiesiskās vienlīdzības principu.

Saeima norāda, ka kopš 1996. gada 1. janvāra

sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz individualizētām

sociālajām iemaksām. Vispārīgā gadījumā darba ņēmējs esot

pakļauts visu veidu sociālajai apdrošināšanai, tostarp arī

apdrošināšanai pret invaliditātes risku. No kopējās sociālās

apdrošināšanas iemaksu likmes, kas 2012. gadā bijusi

35,09 procenti, iemaksu likme invaliditātes apdrošināšanai

bijusi 3,16 procenti. Šāda iemaksu likme invaliditātes

apdrošināšanai esot vērtējama kā maza. Līdz ar to arī personu

veiktās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai esot mazas.

Tādējādi invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk

darbojoties solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips.

Invaliditātes pensijas apmērs atšķirībā no vecuma pensijas apmēra

neesot tieši atkarīgs no uzkrātā pensijas kapitāla. No strādājošo

darba samaksas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiekot

izmaksātas pašreizējiem invalīdiem, neveidojot nekādus

personificētus uzkrājumus.

Šajā sakarā Saeima nepiekrīt Senāta viedoklim, ka,

invaliditātes grupai mainoties no trešās uz otro, invaliditātes

pensijas pārrēķināšanu nevarot uzskatīt par vienkāršu pensijas

apmēra pārrēķināšanu, kā tas ir apdrošināšanas stāža

papildināšanas gadījumā. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumi esot

vērsti uz to, lai kompensētu personas zaudētos ienākumus sakarā

ar slimību, vecumu vai invaliditāti - daļēju vai pilnīgu

darbspēju zaudējumu. Tā kā darbspēju zaudējums 1. un

2. grupas invaliditātes gadījumā esot ļoti liels,

nevajadzētu veidoties tādai situācijai, ka persona pēc

invaliditātes noteikšanas strādā un veic sociālās apdrošināšanas

iemaksas no lielākiem ienākumiem nekā pirms invaliditātes

noteikšanas. Šo secinājumu Saeima pamato ar pieņēmumu, ka persona

ar ļoti smagu vai smagu invaliditāti parasti nevar strādāt pilnu

darba slodzi. Ja persona tomēr spēj strādāt, tas nozīmējot, ka tā

pati var sev nodrošināt ienākumus.

Pamatojot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. pantam, Saeima norāda, ka nepiekrīt Senāta apgalvojumam,

proti, tam, ka 3. grupas invalīdi, kuriem invaliditātes

pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuri

pēc šā datuma turpina strādāt, veic sociālās iemaksas un iegūst

2. grupas invaliditāti, atrastos vienādos un salīdzināmos

apstākļos ar sociāli apdrošinātiem darba ņēmējiem, kuri pēc

1997. gada 1. janvāra kļūst uzreiz par 2. grupas

invalīdiem.

Starp Senāta salīdzinātajām personu grupām pastāvot būtiska

atšķirība. Proti, invaliditātes pensija pirmajai personu grupai

tiekot pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu

atbilstoši apstrīdētajā normā ietvertajai formulai, bet otrajai

personu grupai - piešķirta no jauna saskaņā ar Pensiju likuma

16. panta pirmo, otro un trešo daļu.

Savukārt invaliditātes pensijas pārrēķins abām personu grupām

tiekot veikts, ņemot vērā vienīgi personas uzkrāto apdrošināšanas

stāžu, kā to nosaka Pensiju likuma 24. panta piektā daļa un

pārejas noteikumu 16. punkta 4. apakšpunkts. Abos

gadījumos tiekot lietotas tās pašas formulas, kas bija izmantotas

pensijas sākotnējā apmēra noteikšanai. Tādējādi visas

invaliditātes pensijas neatkarīgi no to piešķiršanas laika tiekot

pārrēķinātas, ņemot vērā apdrošināšanas iemaksu algu, kas tika

ņemta vērā, pirmreizēji piešķirot invaliditātes pensiju. Tātad,

pārrēķinot invaliditātes pensiju, personas apdrošināšanas iemaksu

alga netiekot mainīta.

Turklāt Saeima norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta

2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1581

"Valsts pensiju, atlīdzības par darbspēju zaudējumu

un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu apmēra pārskatīšanas

kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1581) 4. un

5. punktu ikvienas personas vidējā apdrošināšanas iemaksu

alga, no kuras sākotnēji aprēķināta un piešķirta invaliditātes

pensija, tiek aktualizēta atbilstoši inflācijas izmaiņām

valstī.