Vairogs105. pants
).
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
13.3.Noteikumus Satversmes
81.panta kārtībā Ministru kabinets ir tiesīgs izdot vienīgi tad,
ja to prasa neatliekama vajadzība.
14.Ja kāds ierobežojums
tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par
antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem [sk. Satversmes
tiesas 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97)
1.punktu]. Jāņem vērā tas, ka šā sprieduma 13.punkta 2.un
3.apakšpunktā minētie kompetences ierobežojumi ir vienlīdz
svarīgi un to pārkāpšana noved pie minēto noteikumu spēkā
neesamības no to izdošanas brīža. "Ja viņi [Satversmes 81.panta
kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi] izdoti bez
neatliekamas vajadzības vai ar atzīmēto materiālo ierobežojumu
pārkāpšanu (ko var konstatēt Saeima līdz ko Ministru kabineta
izdotie noteikumi viņai iesniegti), tad viņi, kā
pretkonstitucionāli, ieskatāmi kā neesoši no paša viņu izdošanas
momenta" (Dišlers K. Latvijas valsts varas organi un viņu
funkcijas. Rīga, Tieslietu Ministrijas Vēstneša izdevums, 1925,
120.lpp.).
15.Lai konstatētu, vai
Noteikumi Nr.17 ir tiesiski, nepieciešams pārbaudīt, vai šajā
gadījumā Ministru kabinets rīkojies savas kompetences ietvaros,
proti, ievērojis visus Satversmes 81.pantā paredzēto tiesību
izmantošanas ierobežojumus.
Jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr.17
tika izdoti 2005.gada 11.janvārī. Saeimas rudens sesija tika
slēgta 2004.gada 22.decembrī, uz nākamo sesiju Saeima sanāca
2005.gada 14.janvārī, un tajā pašā dienā minētie noteikumi tika
iesniegti Saeimai. Nav šaubu par to, ka Noteikumu Nr.17 izdošanas
procedūra atbilst šā sprieduma 13.punkta 1.apakšpunktā minētajam
kritērijam, proti, Ministru kabinets Noteikumus Nr.17 ir izdevis
Saeimas sesiju starplaikā un tie iesniegti Saeimā ne vēlāk kā
trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas.
Vērtējot Noteikumos Nr.17 ietverto
tiesību normu atbilstību šā sprieduma 13.punkta 2.apakšpunktā
minētajam kritērijam, nepieciešams noskaidrot, vai šo noteikumu
regulēšanas priekšmets neskar kādu jomu, kura atbilstoši
Satversmes 81.pantam ir pilnībā izslēgta no Ministru kabineta
kompetences. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka "šādi noteikumi
nevar grozīt tiesu iekārtas un procesa likumus".
Vairākos Valsts kancelejas
Juridiskā departamenta atzinumos (sk. piemēram, lietas 2.sēj.
174.un 175.lpp., 178.lpp. un 188.lpp.) izteikts viedoklis, ka
Noteikumos Nr.17 ietvertas normas, kas regulē kārtību, kādā
tiesas ceļā izskatāmi strīdi par taisnīgas atlīdzības lieluma
noteikšanu, un kārtību, kādā institūcijas vai bijušie īpašnieki
atbrīvojami no tiesas izdevumu samaksas, kā arī nosaka tiesas
pienākumu pieaicināt ekspertus atsavinātā nekustamā īpašuma
novērtēšanai un personas, kuras tiesai ir pienākums pieaicināt
lietā. Noteikumi Nr.17 noteic arī kārtību, kādā tiek pieņemts
tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Tātad tie
groza 1992.gada Atsavināšanas likumā noteikto kārtību, kādā tiesa
izskata lietas, ja nav panākta vienošanās par atlīdzības
lielumu.
Līdz ar to Ministru kabinets,
izdodot Noteikumus Nr.17, tajos ir ietvēris normas, kas regulē
virkni civilprocesuālu jautājumu. "Šo procesuālo tiesību gandrīz
vienīgais avots ir likums, kas nosaka tiesāšanās kārtību (ordo
judicii). Latvijas Republikas Satversmes 81.pants, dodot
tiesības Ministru kabinetam starpsesiju laikā, ja neatliekama
vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likumu spēku, - tanī pašā
laikā kategoriski aizliedz šādu noteikumu ceļā izdot vai grozīt
tiesu procesa likumus" (Bukovskis V. Civilprocesa mācības
grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 111.- 112. lpp.).
16.Lai arī Ministru
kabinets nav tieši grozījis Civilprocesa likumu, tomēr
nepieciešams ņemt vērā to, ka visas civilprocesuālās normas nav
apkopotas tikai Civilprocesa likumā. Civilprocesuālajā regulējumā
ietilpst pilnīgi visas spēkā esošās civilprocesuālās tiesību
normas neatkarīgi no tiesību avota, kurā tās atrodamas. Turpretim
Civilprocesa likumā apvienota lielākā daļa civilprocesuālo normu,
tomēr ne visas šīs normas.
Satversmes tiesa jau ir atzinusi,
ka, piemēram, arī Administratīvā procesa likums nav izsmeļošs un
tajā nav apkopotas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās
tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.janvāra
sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 14.punktu). Tādējādi secināms,
ka Satversmes 81.pantā minētie "tiesu iekārtas un procesa likumi"
nav saprotami tikai šauri gramatiski kā, piemēram,
Kriminālprocesa likums, Civilprocesa likums vai Administratīvā
procesa likums. Ar "tiesu iekārtas un procesa likumiem" ir
saprotamas visas tās normas, kas nosaka konkrētās tiesvedības
procesuālo kārtību vai kas var būt par pamatu tiesisko attiecību
subjektu darbībai, tiem īstenojot savas procesuālās tiesības vai
izpildot procesuālos pienākumus. Piemēram, atsevišķas procesuālās
normas ietvertas gan Civillikumā un Darba likumā, gan
Prokuratūras likumā un Latvijas Republikas advokatūras likumā
(sk.: Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums.
Prof. K.Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga,
2001, 11.lpp.).
Tādējādi
secināms, ka pretēji Satversmes 81.pantam Noteikumi Nr.17 groza
"tiesu iekārtas un procesa likumus".
17.Vērtējot Noteikumu Nr.17
atbilstību "neatliekamai vajadzībai", Satversmes tiesa nepiekrīt
tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvja paustajam viedoklim, ka
Satversmes tiesa neesot tiesīga pārbaudīt Noteikumu Nr.17
atbilstību minētajam kritērijam, jo "neatliekamu vajadzību"
politiski izvērtēt varot tikai pats Ministru kabinets.
Pirmkārt, nepieciešams ņemt vērā
to, ka Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir
iespējams vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka
tiesības un politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo
tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un
arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības.
Tiesiskā valstī Satversmes galvenais uzdevums ir nodrošināt to,
ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā valsts vara
kļūst saistoša tikai tad, kad tā izteikta tiesību veidā. Tādējādi
Satversme aizsargā personu tiesības, jo nodrošina gan to, ka
prasība pēc veicamās darbības tiesiskuma ir saistoša visiem
valsts varas atzariem, gan arī to, ka valsts vara netiek
izmantota ļaunprātīgi.
Otrkārt, jāievēro, ka Satversme
pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments.
Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta
par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko
struktūru. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs
MarģersSkujenieks, referējot par Latvijas Republikas Satversmes
projektu pirmajā lasījumā, uzsvēra: "[…] katra abstrakta
definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt
pārpratumus. To var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm
var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi
netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes
likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas
domas. […] Šis lietišķais raksturs Satversmes projektā, pēc manām
domām, ir uzskatāms par šī projekta pozitīvo īpašību" (sk.
Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921,
14. burtnīca, 1309. lpp.). Satversmes 81.pantā ir lietots
jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes
sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams
vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot
noteikumus ar likuma spēku.
Līdz ar to
Satversmes tiesa ir tiesīga lemt, vai, izdodot Noteikumus Nr.17,
Satversmes 81.pantā ietvertais priekšnoteikums - "ja neatliekama
vajadzība to prasa" - ir ievērots.
18.Lietas materiālos ir
vairākas atšķirīgas anotācijas par Noteikumu Nr.17 pieņemšanas
nepieciešamību. Redzams, ka deviņu dienu laikā vairākkārt
mainījies neatliekamas vajadzības pamatojums. Tam tiek minēti
dažādi iemesli. Piemēram, 2004. gada 29. decembra anotācijā
(sk. lietas 2.sēj. 160. - 164.lpp.) kā galvenais iemesls
tiek minēts tiesvedības procesa ilgums un būvniecības projekta
aizkavēšanās iespēja, kā arī tas, ka likums nenosakot kārtību,
kādā atbildīgā institūcija pārņem atsavināto nekustamo īpašumu
valdījumā. Savukārt 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas
2.sēj. 190. - 195.lpp.) minētas arī atsevišķu indivīdu
spekulatīvās intereses, racionāla budžeta izmantošana,
neskaidrības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kas noteic
nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai
sabiedriskajām vajadzībām, ir norādes arī uz spēkā esošā likuma
reto piemērošanu un likumā nenoregulētajiem jautājumiem, kas
neļaujot īstenot Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta
īstenošanas likuma 1.panta trešo daļu. Anotācijā arī norādīts, ka
spēkā esošais likums nenosaka brīdi, ar kuru atsavināto dzīvojamo
māju bijušie īpašnieki un viņu ģimenes locekļi zaudē tiesības
lietot nekustamo īpašumu. Vēlāk, precizējot jautājumu par
patiesajiem Noteikumu Nr.17 pieņemšanas neatliekamās vajadzības
iemesliem, Ministru kabinets paskaidrojis, ka "galīgie
neatliekamas vajadzības iemesli" norādīti 2005.gada 6.janvāra
anotācijā (sk. lietas 3.sēj. 204.lpp.) un tie tad arī
kalpojuši par pamatu Noteikumu Nr.17 izdošanai.
19.Vērtējot, vai apstākļus,
kuros tika izdoti Noteikumi Nr.17, iespējams atzīt par
"neatliekamu vajadzību", Satversmes tiesa vispirms ņem vērā
Ministru kabineta 1995.gada 27.jūlija rīkojuma Nr.416 (sk.:
Latvijas Vēstnesis, 1995.gada 2.augusts, Nr.114) 3.punktā
noteikto. Šis punkts uzliek par pienākumu Kultūras ministrijai
kopīgi ar Valsts īpašuma fondu un Rīgas Domi veikt nepieciešamās
darbības LNB būvniecībai nepieciešamo zemes gabalu (kvartālos
starp Kuģu, Mūkusalas, Akmeņu un Valguma ielu un Uzvaras bulvāri)
pārņemšanai valsts īpašumā.
Lai gan LNB būvniecībai konkrēta
vieta tika noteikta jau daudzus gadus pirms Apstrīdētā likuma
pieņemšanas, joprojām nav uzsākta pat detālplānojuma izstrādāšana
attiecīgajai teritorijai. Tieši detālplānojums ir atzīstams par
vienu no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina to, ka
attiecīgās teritorijas izmantošanā sabiedrības un valsts
intereses tiek noteiktā kārtībā saskaņotas ar konkrētu nekustamo
īpašumu īpašnieku, arī Pieteikuma iesniedzēju, interesēm.
Vairāk nekā deviņus gadus pirms
Noteikumu Nr.17 izdošanas Kultūras ministrijai un citām valsts
pārvaldes iestādēm tika uzlikts par pienākumu nodrošināt LNB
būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu pārņemšanu valsts
īpašumā. Taču pretēji tam, kā liecina lietā esošie dokumenti, uz
zemi, kur bija paredzēta LNB celtniecība, tika atjaunotas īpašuma
tiesības, bet daudzdzīvokļu mājas Uzvaras bulvārī 2 un Kuģu ielā
8/10 tika nodotas privatizācijai.
Lai gan 2002.gada 13.jūnijā
pieņemtā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas
likuma 4.panta otrā daļa un 2003.gada 8.maijā pieņemtā tāda paša
nosaukuma likuma 4.panta otrā daļa paredzēja, ka LNB vajadzībām
nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošo ēku atsavināšanu valsts
vajadzībām veic likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" (t.i.,
1992.gada Atsavināšanas likumā) noteiktajā kārtībā, pirms
Noteikumu Nr.17 izdošanas netika apsvērta iespēja grozīt spēkā
esošo nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtību. Šī
kārtība, izdodot Noteikumus Nr.17, tika grozīta tikai pēc tam,
kad Pieteikuma iesniedzēji 2004.gada otrajā pusē, veicot saraksti
ar Kultūras ministriju, paziņoja, ka nav apmierināti ar tās
piedāvāto atsavināmā nekustamā īpašuma cenu.
20.Ņemot vērā minētos
apstākļus, secināms, ka Noteikumu Nr.17 izdošanu nav prasījusi
neatliekama vajadzība, Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes
81.pantā noteiktos kompetences ierobežojumus un ir rīkojies
ultra vires, t.i., pārkāpjot savas kompetences
robežas.
Konstatējot Noteikumu Nr.17
neatbilstību Satversmes 81. pantam, nav nepieciešams papildus
izvērtēt to atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam.
21.Satversmes 105.pants
noteic:
"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu.
Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma
tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma
piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai
izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu
atlīdzību."
Šis pants paredz, no vienas puses,
valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti,
pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību,
taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un
kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā.
21.1.Vērtējot Apstrīdētā
likuma atbilstību Satversmes 105.pantam, visupirms jāņem vērā, ka
minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti no Satversmes
1.panta, jo Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību
normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk
spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas
kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. šā sprieduma
13.punktu).
21.2.Atbilstoši Satversmes
89. pantam "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības
saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem
starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka likumdevēja
mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto un starptautisko
cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram,
Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.
2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 17. janvāra
sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.punkta 1.apakšpunktu).
Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības,
jāmeklē risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju, nevis
pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija
sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 5.punktu).
21.3.Eiropas Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECK)
Pirmā protokola 1.pants paredz:
"Jebkurai fiziskajai vai
juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst
atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek
sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un
atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.
Minētie nosacījumi nekādā veidā
nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā
uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu
saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai
citu maksājumu, vai sodu samaksu."
Interpretējot minēto pantu,
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir secinājusi, ka tas
ietver trīs dažādus nosacījumus:
pirmkārt, panta pirmais teikums
paredz tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības;
otrkārt, panta otrais teikums
aizliedz patvaļīgi atņemt īpašumu un paredz īpašuma atņemšanas
nosacījumus, un,
treškārt, panta otrajā daļā
atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu
saskaņā ar vispārējām interesēm [sk., piemēram: Sporrong and
Lönnroth v. Sweden, judgment of 23 September 1982, Series
A no. 52, p. 24, para. 61; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96,
para. 55, ECHR 1999-II; Beyeler v. Italy [GC], no. 33202/96,
para. 100, ECHR 2000-I].
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka
Satversmes 105.panta saturs ir līdzīgs ECK Pirmā protokola
1.panta saturam (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija
sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu).
21.4.Īpašumtiesību sevišķo
svarīgumu ir atzinusi arī Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa,
kas savā praksē pēdējā laikā īpašumtiesību patvaļīgas atņemšanas
aizliegumam ir piešķīrusi ius cogens normas statusu,
atzīstot, ka patvaļīga īpašumtiesību atņemšana ir pretrunā ar
ius cogens normām (sk.: T-306/01 Ahmed Ali Yusuf and Al
Barakaat International Foundation v. Council of the European
Union and Commission of the European Communities [2005].
http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001A0306:EN:HTML,
para. 293).
22.Līdzīgi kā ECK
Pirmāprotokola 1.pants, arī Satversmes 105.pants paredz valstij
tiesības ne tikai regulēt un kontrolēt īpašuma izmantošanu, bet
arī noteiktos gadījumos īpašumtiesības atņemt de jure.
Tomēr šāda īpašuma atņemšana nekādā gadījumā nedrīkst būt
patvaļīga. Satversmes 105.panta ceturtais teikums ietver trīs
nosacījumus, kuru esamība attaisno īpašuma atņemšanu: 1) īpašumu
piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām; 2)
tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata; 3)
īpašums tiek atsavināts pret taisnīgu atlīdzību.
22.1.1923.gada likumā "Par
nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām
vajadzībām", 1992.gada Atsavināšanas likumā, kā arī Apstrīdētajā
likumā likumdevējs expressis verbis nav precizējis
jēdzienu "valsts vai sabiedrības vajadzības", nedz arī devis tam
kaut vai vispārīgu skaidrojumu. Ņemot vērā, ka katras tiesību
normas rašanās vēsturiskie apstākļi ir specifiski, nepieciešams
noskaidrot likumdevēja gribu, proti, noskaidrot, kādu saturu tas
ir vēlējies ietvert jēdzienā "valsts vai sabiedriskās
vajadzības".
No 1923.gada Saeimas sēžu
stenogrammām ir redzams galvenokārt tas, ka deputāti pauduši
bažas par tādu iespēju, ka pēc likuma pieņemšanas varētu pārlieku
plaši tikt izprasts šā jēdziena saturs un tas neizbēgami novestu
pie nepamatotas īpašumtiesību aizskaršanas. Tā deputāts
EgonsKnops norādījis: "Noteikums, ka nekustamus īpašumus var
atsavināt valsts vai sabiedriskām vajadzībām, var novest caur
savu nenoteiktību pie likuma nelietīgas lietošanas. Jēdzienu
"sabiedriskām" var attiecināt tiklab uz vispārējām vajadzībām, kā
arī uz atsevišķu organizāciju un sabiedrību interesēm." Tomēr
minētais deputāts arī atzīmēja: "Ja rodas pretešķības starp
privātām īpašuma tiesībām un spiedošām valsts interesēm, tad
privātām vajag atkāpties valsts interešu priekšā" (sk. Saeimas
II sesijas 6.sēdes 1923.gada 27.aprīlī stenogrammu,
218.lpp.).
1992.gadā Augstākās padomes sēdē,
izskatot likumprojektu "Par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām", deputātiem
bija atšķirīgi viedokļi par jēdziena "valsts vai sabiedriskās
vajadzības" nozīmi. Piemēram, deputāts Pēteris Laķis norādīja, ka
nepieciešams dot minētā jēdziena skaidrojumu: "Ja mēs nemēģinām
šo jēdzienu skaidrot, tad tas empīriskais saraksts būs […]
nelietojams. […] Ja nav paskaidrots, kas tad ir sabiedriskā
nozīmība, tādā gadījumā mēs nevaram vispār nekādu sarakstu
principā veidot" (sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta
sēdes stenogrammu, 20.lpp.; lietas 4.sēj. 92.lpp.).
Turpretim deputāts Leonīds Alksnis
par nepieciešamību skaidrot jēdzienu "valsts vai sabiedriskās
vajadzības" bija pretējās domās, norādot: "[…] nevar likumā
prognozēt visus iespējamos gadījumus. […] noteikti ir jābūt tādai
objektu grupai, kurus mēs saucam par "sabiedriskajiem objektiem".
Tā, piemēram, mums būs jābūvē Valsts bibliotēka, valsts objekts.
Pieņemsim, ka tur mums būs jāatsavina 10 zemes īpašumi. Viens no
īpašniekiem […] nepiekrīt sava zemes īpašuma atsavināšanai.
Protams, mums būs jāpieņem likums piespiedu kārtā atsavināt"
(sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu,
18.lpp.; lietas 4.sēj. 90.lpp.).
Savukārt deputāts Andris Grūtups,
diskutējot par 1992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrās daļas
redakciju, norādījis: "Bez šaubām, pilnīgi izsmeļošu uzskaitījumu
dot nevar, bet censties vajag, lai ievirzītu likumdevēja domu
viendabīgā tulkošanā. Pretējā gadījumā, ja tas būs ļoti vispārējs
formulējums (es to zinu no prakses), sāksies paplašināta
tulkošana, lai piemērotu nezin kam" (sk.Augstākās padomes
1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu, 17.lpp.; lietas 4.sēj.
89.lpp.).
Redzams, ka minēto debašu
rezultātā Augstākā padome izšķīrusies par zināmu vidusceļu, t.i.,
1992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrajā daļā noteikusi
vienīgi to, kas būtu atzīstams par "sabiedrisko vajadzību", ja
nekustamā īpašuma atsavināšanu ierosinātu attiecīga pašvaldība.
Proti, atsevišķas administratīvās teritorijas iedzīvotāju
kultūras, izglītības, sporta, veselības aizsardzības vai sociālās
nodrošināšanas vajadzības, kā arī sabiedriskā transporta
attīstība, vides aizsardzība vai inženiertehnisko objektu
celtniecība. Savukārt "valsts vajadzību" paplašināts skaidrojums
likumā nav dots.
ECT savā praksē, vērtējot ECK
Pirmā protokola 1.panta pirmajā daļā ietvertā jēdziena
"sabiedrības interesēs" saturu, secinājusi, ka valstij ir
piešķirta plaša rīcības brīvība noteikt to, kas būtu atzīstams
par sabiedrības interesēm. Tieši valsts vislabāk pārzina savas
sabiedrības vajadzības, un tāpēc tai arī ir tiesības dot jēdziena
"sabiedrības interesēs" sākotnējo novērtējumu (sk.: James and
Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986,
Series A no. 98, p. 32, para. 46). Jēdziena "sabiedrības
interesēs" skaidrojums vienmēr būs pietiekami plašs. Apsverot
jautājumu par konkrēta atsavināšanas likuma pieņemšanu, vienmēr
tiks skarti gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli
jautājumi. Tas ir pašsaprotami, ka šādā jautājumā likumdevēja
rīcības brīvība ir ļoti plaša un tā dotais jēdziena "sabiedrības
interesēs" skaidrojums būs pareizs, ja vien tam acīmredzami
netrūks saprātīga pamatojuma (sk.: Pressos Compan?a Naviera
S.A. and Others v. Belgium, judgment of 20 November 1995, Series
A no. 332, p. 23, para. 37).
Arī Satversmes 105.pants piešķir
likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās
vispārējās vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai
sasniegtu īpašos publiskos mērķus. 1992.gada Atsavināšanas likumā
lietotā un Apstrīdētajā likumā pārņemtā jēdziena "valsts
vajadzības" izpratne ir ļoti tuva tai izpratnei, kas tika
izmantota, paskaidrojot jēdzienā "sabiedriskās vajadzības"
ietverto saturu, jo nebūtu taču pieļaujams sabiedriskās intereses
pretstatīt valsts interesēm. Tomēr jāņem vērā, ka sabiedrisko
vajadzību uzskaitījums likumā ir attiecināts vienīgi uz
pašvaldībām. Līdz ar to par "sabiedrības vajadzībām" visas valsts
mērogā (valsts vajadzībām) varētu atzīt arī tādas vajadzības,
kuras iepriekšminētajā sabiedrisko vajadzību uzskaitījumā nav
tieši norādītas.
Tādējādi
Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā
teikumā ietvertajam nosacījumam par sabiedrības vajadzībām.
22.2.Satversmes 105.panta
ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana
pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru
likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos.
Īpašuma atsavināšana ne vien uz
likuma pamata, bet "uz atsevišķa likuma pamata" zināmā mērā ir
Latvijas Republikas Satversmes īpatnība. Liela daļa Eiropas
valstu konstitūciju paredz vienīgi to, ka atsavināšanai jānotiek
uz likuma pamata vai likumā noteiktā kārtībā.
Mērķis, kam kalpo Satversmes
105.panta noteikums par īpašuma atsavināšanu uz atsevišķa likuma
pamata, ir aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts
pārvaldes iestāžu patvaļas. Vārds "atsevišķs" šajā gadījumā
interpretējams ne vien formāli gramatiski, bet vispirms pēc
būtības. Pieņemot šādu "atsevišķu" likumu, likumdevējam īpaša
uzmanība ir jāpievērš visiem lietas apstākļiem, jānoskaidro, vai
īpašuma atsavināšana patiešām notiek izņēmuma gadījumā un kalpo
valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, kā arī jāpārliecinās, vai
šī atsavināšana notiek pret taisnīgu atlīdzību.
1992.gada Atsavināšanas likums
paredzēja, ka atsevišķs likums par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu tiek pieņemts tad, ja valsts vai pašvaldība īpašumu
nevar iegūt vienojoties ar īpašnieku. Šis noteikums ir saglabāts
arī Apstrīdētajā likumā.
Tādējādi
Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā
teikumā ietvertajam nosacījumam par īpašuma atsavināšanu izņēmuma
gadījumos uz atsevišķa likuma pamata.
22.3.Atsavinot īpašumu
piespiedu kārtā, taisnīgas atlīdzības institūtam ir jārada
taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses,
un nepieciešamību aizsargāt Satversmē garantētās īpašnieka
tiesības, no otras puses. Šajā gadījumā svarīgs samērīguma
kritērijs ir atlīdzības (kompensācijas) apmērs (sk.:
Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para. 48, ECHR
1999-II). Kā atzinusi ECT, valstij ir plaša rīcības brīvība
noteikt, kā konkrētajos apstākļos, ņemot vērā atsavinājuma mērķi
un indivīda intereses, taisnīgais līdzsvars ir sasniedzams
(sk.: Pressos Compania Naviera SA and Others V. Belgium,
November 20, 1995, Series A, No.332, para. 37, EHRR 301),
tostarp arī to, kādam jābūt taisnīgās atlīdzības apmēram.
Var piekrist gan Ministru
kabineta, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē teiktajam, ka
Satversmes 105.pantā lietotais termins "taisnīga atlīdzība" ne
vienmēr ir saprotams kā atsavināmā nekustamā īpašuma tirgus
vērtība. Šāda secinājuma pamatotību apstiprina arī ECT prakse,
kurā tiek atzīts, ka, atsavinot īpašumu kārtībā, kādu paredz ECK
Pirmāprotokola 1.panta pirmā daļa, atlīdzībai jābūt saprātīgi
saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, taču šīs normas
negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos (sk.,
piemēram: James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21
February 1986, Series A no. 98, para. 54; Lithgow and Others v.
the United Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p.
50, para 121; Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para.48,
ECHR 1999-II).
Līdz ar to var secināt, ka
iespējami arī tādi gadījumi, kad valstij, atsavinot personai
piederošo īpašumu nolūkā panākt lielāku sociālo taisnīgumu, nav
pienākuma maksāt pilnu īpašuma tirgus cenu, piemēram, īpašuma
reformas apstākļos.
Personas īpašumtiesību patiesu
aizsardzību garantē ne vien taisnīga atlīdzība (tās apmērs), bet
arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par
sevi. ECT ir atzinusi, ka valsts savu lēmumu nevar pieņemt,
neuzklausot pretējās puses viedokli vai neļaujot tai, piemēram,
izteikties par piedāvāto cenu. Arī īpašuma atsavināšanas
noteikumiem ir jābūt pietiekami viegli pieejamiem, paredzamiem un
precīziem (sk., piemēram: Lithgow and Others v. the United
Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p. 47, para.
110; Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994, Series A
no. 296-A, pp. 19-20, para. 42).
Tādējādi
Satversmes 105.panta ceturtais teikums uzliek valstij par
pienākumu radīt taisnīgu līdzsvaru (samērīgumu) starp sabiedrības
un konkrētā īpašnieka interesēm ar skaidrā un iepriekš paredzamā
procesā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību.
23.Lai noskaidrotu, vai
Apstrīdētajā likumā paredzētā nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanas procedūra nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp
sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka
pamattiesības, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem
jautājumiem:
1) Vai, interpretējot tiesību
normas, kas noteic īpašuma piespiedu atsavināšanu, proti, lemjot
par brīdi, no kura īpašnieks zaudē īpašuma tiesības, kā arī par
brīdi, kad viņam izmaksājama taisnīga atlīdzība, ir izmantojama
pagājušā gadsimta 20. - 30. gadu Senāta prakse?
2) Vai Apstrīdētajā likumā
noteiktā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūra
atšķiras no 1992. gada Atsavināšanas likumā noteiktās, un, ja
atšķiras, vai šī atšķirība būtiski ietekmē Pieteikuma iesniedzēju
tiesisko stāvokli?
3) Vai Apstrīdētajā likumā
paredzētie "taisnīgas atlīdzības" noteikšanas kritēriji un
izmaksas termiņi ir pietiekami skaidri un paredzami?
23.1. Kļūdains ir Saeimas
viedoklis, ka, interpretējot tiesību normas, kas noteic kārtību,
kādā nekustamais īpašums atsavināms valsts vai sabiedriskajām
vajadzībām, jāņem vērā 20. gadsimta 20. - 30. gadu Senāta
prakse.
Pirmkārt, šādos gadījumos, kā jau
iepriekš tika minēts, ir jāvadās no Satversmes 105. panta, kas
šobrīd īpašumtiesībām piešķir konstitucionālu rangu.
Otrkārt, gan Saeimas atbildes
rakstā, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē minētajā Senāta
1934. gada 10. aprīļa spriedumā [sk.: Latvijas Senāta
spriedumi (1918-1940), 4.sējums. Faksimilizdevums. Rīga, 1997,
1545. - 1546.lpp.], vadoties no 1928. gada 22. marta Pilsētu
zemju likuma 9. panta (sk.: Valdības Vēstnesis, 1928.gada
22.marts, Nr.67), ir runa par tādu arhaisku un, no mūsdienas
skatpunkta raugoties, novecojušu tiesību institūtu kā dzimtsnomas
tiesību piespiedu atsavināšanas kārtība un noteikumi.
Minētā likuma 9. pants
noteica:
"[…] ja pilsētu administratīvās
robežās, uz pilsētu pašvaldību vai privātpersonu - kā fizisku, tā
juridisku - apbūvei iznomātās zemes, nomnieks uzcēlis vai ieguvis
uz šīs zemes celtas ēkas, kuru pāriešana nomas devēja īpašumā
nomas līgumā nav paredzēta, un nomas objekts vēl atrodas nomnieka
vai viņa tiesību ņēmēja lietošanā, nomniekam resp. viņa tiesību
ņēmējam ir tiesība gada laikā, skaitot no šī likuma spēkā
stāšanās dienas, griezties pie Zemkopības ministrijas ar
ierosinājumu - iegūt nomāto zemi uz tādām tiesībām, kādas ir
nomas devējam. Zemkopības ministrija uz 1923.gada (Lik.kr.59.)
likuma pamata atsavina zemi valstij par labu un nekavējoties to
pārdod ierosinājuma iesniedzējam uz tiem pašiem noteikumiem, uz
kuriem zeme iegūta."
Lai novērstu dalītā nekustamā
īpašuma pastāvēšanu, proti, tādu situāciju, ka zeme pieder vienai
personai, bet uz šīs zemes uzceltās ēkas un būves - citai, ar
1931. gada 11. jūnija Likuma par nekustamas mantas atsavināšanu
Jēkabpils, Kārsavas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes,
Salacgrīvas, Valkas, Viesītes un Rīgas pilsētās (sk.: Valdības
Vēstnesis, 1931.gada 11.jūnijs, Nr.127) 2. panta 1. punktu,
pamatojoties uz Pilsētu zemju likuma 9. pantu, tika atsavinātas
dzimtsnomas tiesības arī Senāta spriedumā minētajai personai
(Annai - Margaretei Bērens - Rautenfelds, dzimušai Karlile).
Savukārt Senāts spriedumā atzinis, ka, piemērojot "augstāk
norādīto" likumu noteikumus konkrētam gadījumam, agrākās nomas
devējas tiesības iepriekš minētajai personai uz nekustamo īpašumu
izbeidzas ar atsavināšanas likuma spēkā stāšanās dienu, t.i., ar
1931. gada 11. jūniju, un tajā pašā dienā pārgājušas uz
Zemkopības ministriju. Bez tam "ar to pašu momentu ir nodibinātas
bijušās nomas devējas tiesības uz atlīdzību".
Treškārt, 1992. gada Atsavināšanas
likums būtiski atšķiras no 1923. gada likuma "Par nekustamas
mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām
vajadzībām". Ne 1923.gada likuma "Par nekustamas mantas piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām" sākotnējā
redakcija (sk.: Valdības Vēstnesis, 1923.gada 24.maijs,
Nr.107), ne arī vēlākie tā grozījumi, kas izdarīti 1936. gada
28. maijā (sk.: Valdības Vēstnesis, 1936.gada 29.maijs,
Nr.120) un 1937. gada 30. augustā (sk.: Valdības
Vēstnesis, 1937.gada 31.augusts, Nr.195), nenoteica
atsevišķas mājas vai dzīvokļa piespiedu atsavināšanu, kā tas ir
1992. gada Atsavināšanas likumā. Netika paredzēta arī mājas
(dzīvokļa) īpašnieka un tajā dzīvojošo viņa ģimenes locekļu
nodrošināšana ar citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, ja māja
(dzīvoklis) netiek atbrīvota labprātīgi.
Tātad minētajā
Senāta spriedumā vērtētas pilnīgi atšķirīgas tiesiskās attiecības
un tāpēc tas šajā lietā nav izmantojams.
23.2 Nav pamatots Saeimas
apgalvojums, ka Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada
Atsavināšanas likumu būtiski nemaina un nepasliktina Pieteikuma
iesniedzēju tiesisko stāvokli.
23.2.1.1992. gada
Atsavināšanas likums (4., 12. un 18. pants) - salīdzinot ar
Apstrīdētā likuma 4.pantu - expressis verbis neparedzēja
brīdi, ar kuru īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu pāriet no
bijušā īpašnieka uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību).
Piespiedu atsavināšanas process, vadoties no 1992. gada
Atsavināšanas likuma, nosacīti varētu tikt iedalīts vairākos
posmos:
1) visupirms tika paredzēts t.s.
iepriekšējās vienošanās posms (3.panta pirmā daļa). Proti,
valdība priekšlikumu par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu
varēja iesniegt Saeimai tikai tad, ja attiecīgā valsts vai
pašvaldības institūcija šo nekustamo īpašumu nevarēja iegūt
vienojoties ar īpašnieku;
2) ja vienošanās ar nekustamā
īpašuma īpašnieku netika panākta, priekšlikums tika iesniegts
Saeimai, tad sekoja likumprojekta izskatīšana, proti, deputātiem
pienācīgā kārtā bija jāvērtē, vai nekustamais īpašums
nepieciešams kādu īpašu publisku mērķu sasniegšanai un vai tas
labums, ko sabiedrība varētu iegūt, ir lielāks nekā zaudējums,
kas varētu tikt nodarīts nekustamā īpašuma īpašniekam;
3) pēc "atsevišķā likuma"
pieņemšanas saskaņā ar 1992.gada Atsavināšanas likuma 4. pantu
zemesgrāmatā tika izdarīta atzīme par aizliegumu nekustamo
īpašumu atsavināt vai apgrūtināt. Šāda atzīme īpašniekam liedz
tiesības rīkoties ar īpašumu, t.i., tiek novērsta iespēja slēgt
attiecībā uz to jebkādus darījumus. Institūcijai, kas
ierosinājusi atsavināšanu, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas bija
atkārtoti jāpiedāvā īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīga
atlīdzība par nekustamo īpašumu vai arī iespēja to apmainīt pret
līdzvērtīgu mantu (4. un 5. pants);
4) ja šāda atlīdzība tika noteikta
uz labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā īpašuma vērtība
tika atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu mantu, tika
slēgts attiecīgs līgums. Un tikai tad, kad šis līgums bija
nostiprināts zemesgrāmatā, atsavinātais īpašums, brīvs no
jebkādiem apgrūtinājumiem, pārgāja valsts vai pašvaldības īpašumā
(6.pants);
5) ja vienošanās par taisnīgu
atlīdzību netika panākta, uz attiecīgās institūcijas pieteikuma
pamata lieta par atlīdzības noteikšanu bija jāizskata tiesai (9.
pants). Tiesvedības laikā nekustamais īpašums tika arī
aprakstīts, un atbilstoši likuma 12.pantam tas pēc aprakstīšanas
pārgāja tās iestādes valdījumā, kuras vajadzībām bija atsavināts.
Bez tam saskaņā ar 12. panta otro daļu nodrošināšana ar citu
dzīvojamo telpu bija paredzēta tikai gadījumos, kad atsavināja
dzīvojamo māju, kurā dzīvoja tās īpašnieks vai viņa ģimenes
locekļi;
6) pēc tam, kad tiesas spriedums
par nekustamā īpašuma atsavināšanu bija stājies likumīgā spēkā,
īpašniekam bija jāizmaksā tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas
noteiktie procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no
nekustamā īpašuma pārņemšanas dienas līdz samaksas dienai (17.
pants),
7) un tikai pēc taisnīgas
atlīdzības samaksas vai iemaksas valsts budžetā, pamatojoties uz
18. pantu, varēja notikt īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā uz
valsts vai pašvaldības vārda.
23.2.2.Apstrīdētajā likumā
ir saglabāta iespēja labprātīgi vienoties par īpašuma
atsavināšanu pirms attiecīga priekšlikuma iesniegšanas Saeimā.
Taču turpmākā piespiedu atsavināšanas procedūra būtiski atšķiras
no iepriekšējā tiesiskā regulējuma. Proti, 4. pants noteic, ka
valsts vai pašvaldība iegūst īpašumtiesības uz attiecīgo
nekustamo īpašumu jau tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās
un ir tiesīga prasīt to nostiprināšanu zemesgrāmatā, kaut arī
īpašnieks taisnīgo atlīdzību vēl nav saņēmis.
Tādējādi
Apstrīdētais likums paredz būtiskus grozījumus 1992. gada
Atsavināšanas likumā noteiktajā nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanas procesuālajā kārtībā, jo īpašnieks zaudē savu
titulu nevis pēc, bet gan pirms atlīdzības saņemšanas.
23.2.3. Nevar piekrist ne
Ministru kabineta, ne Saeimas pārstāvja paustajam viedoklim, ka
1992.gada Atsavināšanas likums grozīts tikai skaidrības labad, jo
arī tas, interpretēts saistībā ar Civillikuma normām, paredzot,
ka nekustama īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā
īpašumtiesības uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību) pāriet
ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās dienu un jaunais ieguvējs ar
atsavināto īpašumu var rīkoties kā īpašnieks, bet ierakstam
zemesgrāmatā piemītot tikai deklaratīvs spēks.
Civillikuma 1033. panta 6.
apakšpunkts paredz, ka bez īpašnieka gribas īpašumtiesības
izbeidzas, ja īpašums tiek atsavināts likumā paredzētā kārtībā
valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Savukārt Civillikuma 1477.
panta pirmā daļa noteic, ka koroborācija, t.i., ierakstīšana
zemesgrāmatā, nepieciešama tajos gadījumos, kad darījuma
rezultātā tiek iegūtas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu.
Juridiskajā literatūrā, analizējot
Civillikuma 1477. panta otro daļu - "lietu tiesības, kas pastāv
saskaņā ar likumu, ir spēkā arī tad, ja tās nav ierakstītas
zemesgrāmatā", ir izteikts viedoklis, ka pie šādām tiesībām
pieder daļa laulāto kopmantas un ieilguma ceļā iegūts īpašums
(sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, 2004, 134.lpp.)
vai arī, piemēram, likumisks mantojums (sk.:Sinaiskis V.
Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Rīga, 1940, LU
Studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 24. lpp.).
"[…] īpašuma tiesības iegūšana,
pamatojoties uz likumu, patiesībā ir sarežģīts juridisks sastāvs
(faktu kopums), kad īpašuma tiesība rodas saskaņā ar likumā
paredzētiem notikumiem un darbībām" (Rozenfelds J. Lietu
tiesības. Rīga, 2004, 134. lpp.).
1992.gada Atsavināšanas likuma
tiesību normas salīdzinājumā ar Civillikuma normām ir vērtējamas
kā speciālās tiesību normas. Civillikuma 1033. panta 6. punktu
interpretējot kopsakarā ar Satversmes 105. pantu un 1992. gada
Atsavināšanas likuma jēgu un mērķi, jāsecina, ka īpašumtiesības
izbeidzas nevis ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās brīdi, bet
tikai pēc tam, kad valsts pārvaldes iestādes ir veikušas visas
likumā noteiktās darbības.
Tādējādi,
pirmkārt, nav pamatots uzskats, ka atbilstoši 1992. gada
Atsavināšanas likumam līdz ar "atsevišķa likuma" spēkā stāšanos
neatkarīgi no attiecīga ieraksta izdarīšanas zemesgrāmatā
izbeidzas personas īpašumtiesības un tiesības uz atsavinātajiem
īpašumiem pilnā apjomā iegūst valsts vai pašvaldība. Otrkārt,
Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada Atsavināšanas
likumu ir sašaurinājis Pieteikuma iesniedzēju tiesību apjomu.
23.3.Kā liecina lietā
esošie materiāli (sk. lietas 2.sēj. 140. - 144.lpp.) un
tiesas sēdē pieaicinātās personas O. Spurdziņa un liecinieka D.
Pavļuta teiktais, trūkst vienotu kritēriju gan 1992. gada
Atsavināšanas likumā, gan Apstrīdētajā likumā lietotā termina
"taisnīga atlīdzība" interpretēšanai, arī saistībā ar LNB
būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu atsavināšanu.
23.3.1. Piemēram,
iepazīstoties ar izrakstiem no Uzraudzības padomes sēžu
protokoliem, kas saistīti ar taisnīgas atlīdzības noteikšanu par
atsavināmajiem īpašumiem šajā lietā, redzams, ka padome 2004.
gada 16. jūnija sēdē ir nolēmusi "Kultūras ministrijai
apstiprināt zemāko cenu, kas norādīta nekustamo īpašumu
vērtējumos, sarunu vešanai par nekustamo īpašumu atsavināšanu".
2005. gada 23. februārī tā atļāvusi Kultūras ministrijai vadīties
pēc attiecīgo vērtētāju noteiktās atsavināmo nekustamo īpašumu
"vidējās aritmētiskās vērtības". Kaut arī Uzraudzības padome 23.
februārī citastarp atļāvusi Kultūras ministrijai turpmākās
vienošanās procesā norādītās taisnīgās atlīdzības summas mainīt
tikai 10 procentu robežās, 27. aprīļa sēdē tiek noteikta
atlīdzība, kas ļoti būtiski atšķiras no iepriekš piedāvātās
atlīdzības un pat no nekustamā īpašuma vērtētāju sniegtā augstākā
vērtējuma. Proti, kā norāda Ministru kabinets, šajā sēdē, lemjot
par konkrētām summām, esot izvērtēta bijušo īpašnieku iesniegumos
ietvertā argumentācija un viena atsavinātā īpašuma kvadrātmetra
cena (sk. lietas 3.sēj. 205.lpp.).
Kā tiesas sēdes laikā tika
noskaidrots (sk. šā sprieduma 9.un 10. punktu), normatīvie
akti taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritērijus neparedz.
Vērtējot LNB būvniecības vajadzībām atsavinātos īpašumus, gan
Kultūras ministrija, gan Uzraudzības padome vadījusies no
Latvijas Īpašuma vērtētāju asociācijas ieteikumiem
(rekomendācijām).
Piemēram, vienai no Pieteikuma
iesniedzējām par viņai piederošo dzīvokli sākotnēji nolemts
piedāvāt 10 800 latus (sk. lietas 2.sēj. 169.lpp.), pēc
tam - 11 500 latus (sk. lietas 2.sēj. 141.lpp.), bet,
neraugoties uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 12 200 lati
(sk. lietas 1.sēj. 59.lpp.), notikusi vienošanās par
atlīdzību divkāršā apmērā - 25 329 latiem (sk. lietas 3.sēj.
213.lpp.).
Arī citai personai par atsavināto
dzīvokli sākotnēji piedāvāti 51 200 lati (sk. lietas 2.sēj.
170.lpp.), taču, neraugoties uz ekspertu doto augstāko
novērtējumu - 56100 lati (sk. lietas 2.sēj. 90.lpp.),
2005.gada maijā notikusi vienošanās par atlīdzību 90863,35 latu
apmērā (sk. lietas 3.sēj. 216. - 217.lpp.).
Turpretī J.Jaunzemam, neraugoties
uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 84 100 lati (sk.lietas
1.sēj. 137.lpp.), sākotnēji piedāvāta atlīdzība 73 000 latu
apjomā, bet vēlāk tā palielināta līdz 79 466 latiem (sk.
lietas 3.sēj. 205.lpp.).
Savukārt tiesas sēdē
I.Stuberovskas iesniegtajā un lietai pievienotajā Latvijas
Īpašumu vērtētāju asociācijas vēstulē minēts, ka "nekustamā
īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā tā īpašniekam (bijušajam
īpašniekam) izmaksājamās atlīdzības aprēķins var tikt veikts,
balstoties uz konkrētā nekustamā īpašuma tirgus vērtību, taču tas
nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar tā tirgus vērtības apmēru.
Ņemot vērā to, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana
saistās ar līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā,
taisnīgas atlīdzības aprēķinā, mūsuprāt, būtu ietilpināmi arī
citi izdevumi, kas saistīti gan ar nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu, gan jauna līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi
(piemēram, ar jauna nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā un
reģistrāciju zemesgrāmatā saistītie notariālie izdevumi, valsts
nodeva, kancelejas nodeva, izdevumi par nekustamā īpašuma māklera
vai konsultanta starpniecības pakalpojumiem, izdevumi par
juridisko palīdzību, izdevumi, kas saistīti ar pārcelšanos uz
jauno dzīves vietu utt.)" (lietas 5.sēj. 227.lpp.).
23.3.2.Pieteikuma
iesniedzēji gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē
norādīja, ka Kultūras ministrija viņiem prettiesiski liegusi
pieeju informācijai, kas ietverta ekspertu vērtējumos attiecībā
uz atsavināmajiem nekustamajiem īpašumiem (dzīvokļiem).
Pieteikuma iesniedzēji iepazīstināti vienīgi ar to vērtējumu,
kurā noteikta zemākā cena. Liecinieks D.Pavļuts tiesas sēdē
norādīja, ka atteikums sniegt minēto informāciju pamatots ar
Kultūras ministrijas valsts sekretāra 2004.gada 21.septembra
rīkojumu Nr.122 "Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa
piešķiršanu". Šis rīkojums saskaņā ar iepriekš minētās
asociācijas ieteikumiem esot pieņemts, lai novērstu iespēju, ka
Pieteikuma iesniedzēji vērtējumus, kuros noteikta lielāka
dzīvokļu cena, darītu zināmus citiem īpašniekiem, kuru īpašumus
arī plānots atsavināt.
Kārtību, kādā privātpersonas
iegūst informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, galvenokārt
regulē Informācijas atklātības likums. No šā likuma 6.panta
trešās daļas izriet, ka ierobežotas pieejamības statusu
minētajiem vērtējumiem valsts sekretārs bija tiesīgs piešķirt
vienīgi līdz tam brīdim, kad Kultūras ministrija vai tās
pārstāvis kādam no nekustamo īpašumu īpašniekiem izteicis
piedāvājumu par konkrētu taisnīgās atlīdzības summu. Piemēram,
I.Prazdnicanei Kultūras ministrijas pilnvarotās personas
zvērināta advokāta Selvja Selgas vēstule ar konkrētu piedāvājumu
tika izsūtīta 2004.gada 15.septembrī (sk. lietas 1.sēj.
37.lpp.), t.i., sešas dienas pirms minētā rīkojuma
pieņemšanas.
Līdz ar to rodas šaubas, vai
Kultūras ministrijas valsts sekretāra rīkojuma Nr.122 "Par
ierobežotas pieejamības informācijas statusa piešķiršanu"
pieņemšanas brīdī - 2004.gada 21.septembrī - vēl pastāvēja
tiesisks pamats šāda informācijas pieejamības ierobežojuma
pieņemšanai. Turklāt rīkojumā pretēji Informācijas atklātības
likuma 5.panta pirmās daļas prasībai nav sniegts pamatojums tam,
kādā veidā informācijas izpaušana varētu apgrūtināt iestādes
darbu vai nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.
23.3.3. Bez tam,
piedāvājot, pēc saviem ieskatiem, taisnīgu atlīdzību, valsts
pārvaldes iestādei (Kultūras ministrijai) nav jārīkojas tikai kā
nekustamā īpašuma pircējam nekustamo īpašumu tirgū, kur pircējs
ir ieinteresēts īpašumu iegādāties par viszemāko cenu. Valsts vai
pašvaldības iestādes uzdevums izvēlēties saimnieciski izdevīgāko
piedāvājumu vai piedāvājumu ar viszemāko cenu pretendentu brīvas
konkurences apstākļos rodas gadījumā, kad tiek veikti iepirkumi
atbilstoši likumam "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību
vajadzībām". Turpretī darbības, kas tiek veiktas, atsavinot
nekustamo īpašumu piespiedu kārtā, parasti ir vērstas tieši uz
konkrēto nekustamo īpašumu. Valsts, īstenojot publiskās intereses
un piedāvājot īpašniekiem atlīdzību par viņiem piederošo
nekustamo īpašumu, nav tiesīga izmantot, piemēram, atsevišķu
īpašnieku neinformētību vai neaizsargātību. Tādā gadījumā to
nevarētu atzīt par taisnīgas atlīdzības piedāvājumu, tieši otrādi
- šādā ceļā varētu tikt panākts netaisnīgs rezultāts.
Nosakot taisnīgās atlīdzības
apmēru, nav pieļaujams abstrahēties no atsavināmā īpašuma
specifiskajām īpašībām un izmantošanas veida. Piemēram,
atlīdzības apmērs, kas uzskatāms par taisnīgu, var būt atkarīgs
no tā, vai tiek atsavināts neapbūvēts zemes gabals vai arī
dzīvojamā māja (dzīvoklis). Nav pieļaujams tas, ka atsavināšanas
rezultātā, īpaši tad, ja tiek atsavināta dzīvojamā māja
(dzīvoklis), īpašnieks, kas tajā dzīvo kopā ar ģimeni, nonāk
ievērojami sliktākā mantiskā situācijā.
Ja šajā lietā Pieteikuma
iesniedzēji nesaņemtu taisnīgu atlīdzību, kas būtu tuva tirgus
vērtībai, var rasties risks, ka viņu sadzīves apstākļi
pasliktinātos. Saņemot atlīdzību, kas ir ievērojami mazāka par
dzīvokļa tirgus vērtību, pastāv pietiekami liela varbūtība, ka
Pieteikuma iesniedzēji vairs nespētu iegādāties tādu dzīvokli,
kas, piemēram, labiekārtotības vai atrašanās vietas dēļ būtu
pielīdzināms atsavinātajam dzīvoklim. Šādu sadzīves apstākļu
pasliktināšanās iespēju vēl jo vairāk pastiprina gan valstī
pastāvošā pietiekami lielā inflācija, gan arī straujais nekustamo
īpašumu cenu kāpums. Ja nav nekādu sevišķu apstākļu (piemēram,
dabas katastrofa, sabiedrības drošības apdraudējums), tad,
atsavinot dzīvokli, kurā atsavināšanas brīdī dzīvo tā īpašnieks
vai viņa ģimenes locekļi, valstij ir pienākums maksāt cenu, kas
atbilst vai ir tuva tirgus cenai. Tomēr atsavināšanas rezultātā
īpašnieks nedrīkst iegūt arī nepamatotu (nepelnītu) labumu
(sk. šā sprieduma 22.punkta 3.apakšpunktu).
Ņemot vērā Satversmes 1.pantu
un no Valsts pārvaldes likuma 10. panta izrietošo labas
pārvaldības principu, kā arī lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp
to īpašnieku interesēm, kuriem nekustamais īpašums tiek
atsavināts piespiedu kārtā, un sabiedrības interesēm, likumā "Par
nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai
sabiedriskajām vajadzībām" vai attiecīgi uz likuma pamata
izdotajos Ministru kabineta noteikumos būtu jāietver
iepriekš paredzami un pārskatāmi "taisnīgās atlīdzības"
noteikšanas vispārējie kritēriji, pēc kuriem attiecīgās
iestādes, piedāvājot īpašniekam konkrētas naudas summas vai
līdzvērtīgu mantu, varētu vadīties sarunās par nekustamā īpašuma
piespiedu atsavināšanu. Pašreiz šajā jomā pastāvošā nenoteiktība,
no vienas puses, var veicināt korupciju, bet no otras puses -
ļaut īpašniekiem sakarā ar atlīdzības noteikšanu izvirzīt
nesamērīgas prasības.
23.4.Nevar piekrist arī
šādam Saeimas viedoklim:
"No iepriekš citētā Augstākās
tiesas Senāta sprieduma izriet, ka normas daļa "vienīgi pret
atlīdzību", neņemot vērā Likuma par piespiedu atsavināšanu jēgu
un mērķi, tulkojama nevis kā īpašuma atsavināšana, vienlaikus
izmaksājot atlīdzību, bet gan kā īpašuma atsavināšana līdz ar
atsavināšanas likuma spēkā stāšanos, tikai pēc tam savstarpējās
vienošanās vai tiesas ceļā nosakot atlīdzības apmēru" (sk.
Saeimas atbildes rakstu lietas 4.sēj. 173.lpp.).
Satversmes tiesa uzsver, ka, tieši
pretēji, interpretējot jebkuru tiesību normu, jāņem vērā tās jēga
un mērķis.
Saeima, ar Apstrīdēto likumu
būtiski grozot nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas
procedūru un nosakot, ka īpašumtiesības valsts vai pašvaldība
iegūst tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās, nav apsvērusi
iespēju savukārt bijušajiem īpašniekiem nodrošināt konkrētas
naudas summas saņemšanu vai līdzvērtīgu īpašumu apmaiņu jau
pirms tiesvedības uzsākšanas. Pretējā gadījumā, vadoties
no Apstrīdētā likuma 9., 12. un 17. panta, kā arī ņemot vērā to,
ka tiesvedības process ir salīdzinoši ilgs, nekustamā īpašuma
īpašniekam līdz taisnīgas atlīdzības saņemšanai varētu tikt
uzkrauta pārmērīgi smaga nasta. Proti, ja tiek atsavināta
dzīvojamā māja (dzīvoklis), tās īpašnieka un viņa ģimenes locekļu
rīcība ar šo nekustamo īpašumu ir ierobežota un apstākļos, kad
inflācija valstī ir augstāka par Apstrīdētā likuma 17. pantā
minētajiem sešiem procentiem, viņi nenoteiktu laiku, iespējams,
pat vairākus gadus, var būt spiesti mitināties attiecīgās
institūcijas nodrošinātajā dzīvojamā telpā.
Satversmes tiesa piekrīt Saeimas
Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa viedoklim, ka tikai
"taisnīgas atlīdzības izmaksas apsolījums kaut kad nākotnē nevar
tikt pielīdzināts taisnīgas atlīdzības izmaksai. […] Tikai tad,
kad ir taisnīga atlīdzība, var pāriet īpašuma tiesības. Valsts
nav nekāds citāds tiesību subjekts, kas var atļauties maksāt
mazāk un pateikt, ka valsts intereses pāri visam" (sk. lietas
4.sēj. 147. un 165.lpp.).
Ja likumdevējs ir noteicis, ka
īpašumtiesības valstij vai pašvaldībai pāriet tūlīt pēc likuma
pieņemšanas, un labprātīga vienošanās ar īpašnieku par atlīdzības
summu nav panākta, "taisnīgas atlīdzības" izmaksa varētu tikt
sadalīta divās daļās. Pirmā daļa varētu būt naudas summa, kas pēc
pārskatāmiem un pamatotiem kritērijiem tiktu aprēķināta, kā arī
saprātīgā laikā un noteiktā kārtībā izmaksāta nekustamā īpašuma
īpašniekam līdz tiesvedības uzsākšanai. Savukārt otru
daļu, ja īpašnieks ar sākotnēji piedāvāto summu nebūtu
apmierināts, varētu noteikt vispārējās jurisdikcijas tiesa. Šo
daļu bijušais īpašnieks saņemtu noteiktā laikā pēc tiesas
sprieduma spēkā stāšanās.
Šādas kārtības nepieciešamību
pamato gan Latvijas juridiskajā literatūrā izteiktie viedokļi,
gan Tieslietu ministrijas atzinums, gan arī citās valstīs
pastāvošais tiesiskais regulējums. Piemēram, A.Grūtups, kā
Augstākās padomes deputāts analizējot atsevišķas tiesiskās
problēmas saistībā ar 1992. gada Atsavināšanas likuma pieņemšanu,
uzsvēris, ka īpašniekiem, kuru īpašumi tiks atsavināti valsts vai
sabiedriskajām vajadzībām, jāparedz ne tikai reālas
kompensācijas, bet arī "precīza un sabalansēta šo jautājumu
izskatīšanas procedūra, kurai jābūt pietiekami komplicētai un
respektablai, lai mēs nekristu kārdinājumā to lietot pārāk bieži
un pilnīgi nevietā. […] Precīzi jānosaka kompensācijas apjoms,
tikai tad var sākt kādu īpašumu atsavināt" (Grūtups A. Vai
iesim pa īpašuma rekvizīcijas ceļu? - Diena, 1992.gada
4.aprīlis).
Arī Tieslietu ministrijas atzinumā
par Noteikumu Nr.17 projektu Kultūras ministrijai norādīts:
"[…] atruna, ka taisnīgas
atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmērs ir nosakāms pēc
atsavināšanu ierosinošās institūcijas ieskatiem, ir vienpusēja un
nenodrošina Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteiktās
tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Piedāvātā panta redakcija
nenodrošina personai iespēju iebilst pret institūcijas ieskatiem
un argumentēt savus ieskatus par taisnīgas atlīdzības
apmēru."
Ministrija ierosinājusi paredzēt
tādu atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmēra noteikšanas
procedūru, kas atbilstu personas tiesībām uz taisnīgu atlīdzību
(sk. lietas 2.sēj. 177.lpp.).
Citās valstīs pat konstitūcijā ir
noteikts atlīdzības izmaksāšanas brīdis. Piemēram, Beļģijas
Karalistes konstitūcijas 16.pants paredz, ka šādai kompensācijai
jātiek "iepriekš izmaksātai"; Ungārijas Republikas konstitūcijas
13.panta otrā daļa noteic, ka kompensācijas izmaksai jābūt
tūlītējai, savukārt Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 14.panta
pirmā daļa - ka kompensācijai jābūt "iepriekš garantētai".
Tādējādi,
vērtējot Apstrīdētajā likumā paredzēto nekustamā īpašuma tiesību
pāriešanas brīdi saistībā ar taisnīgas atlīdzības izmaksas brīdi,
secināms, ka nav panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības
interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka tiesības.
24.Pieteikuma iesniedzēji
gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē norādījuši, ka
Ministru kabinets un Saeima, pieņemot Noteikumus Nr.17 un
Apstrīdēto likumu, ir pārkāpuši tiesiskās paļāvības principu.
No Satversmes 1.panta - kurš
atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas un
tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir
nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās,
tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas
rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram, ne
Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz likumdevējam
izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri
atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī
tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus
grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno
regulējumu.
Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības
princips šajā lietā ir pārkāpts, jānoskaidro:
1) vai Pieteikuma iesniedzējiem
bija tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks
mainīts;
2) vai šāda paļaušanās bija
saprātīga un pamatota;
3) vai likumdevējs, atkāpjoties no
iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis saudzējošu
pāreju uz jauno regulējumu.
Kā redzams no konstitucionālajai
sūdzībai pievienotajiem materiāliem, 2004.gada 2.aprīlī Kultūras
ministrijas pārstāvis S.Selga LNB būvniecības vajadzību
apmierināšanai piedāvājis vienai no Pieteikuma iesniedzējām
noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu (sk.
lietas 1.sēj. 32.lpp.). Vēstulē tika norādīts, ka atteikuma
gadījumā atsavināšanas procedūra tiks veikta 1992.gada
Atsavināšanas likuma 9.pantā noteiktajā kārtībā. Kā iespējams
secināt no tiesas sēdē konstatētā, 2004.gada pavasarī un vasarā
līdzīga satura vēstules nosūtītas arī citiem Pieteikuma
iesniedzējiem.
Šis Kultūras ministrijas pārstāvis
ar savu darbību ir radījis Pieteikuma iesniedzējiem paļāvību, ka
tiem piederošo nekustamo īpašumu atsavināšanai netiks piemērota
kāda cita - atšķirīga - kārtība. Turklāt pieaicinātā persona
H.Demakova nav pamatojusi savu viedokli, ka Kultūras ministrijas
pārstāvis S.Selga pārkāpis savas pilnvaras.
Pieteikuma iesniedzēju paļāvību
vēl jo vairāk nostiprināja 2003.gada 8.maija Latvijas Nacionālās
bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 4.panta otrā daļas
pirmais teikums: "Latvijas Nacionālās bibliotēkas vajadzībām
nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošās ēkas atsavina valsts
vajadzībām likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu
valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" noteiktajā kārtībā." Šādos
apstākļos Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz to,
ka Kultūras ministrija, nepanākot vienošanos par viņiem piederošo
nekustamo īpašumu atsavināšanu, piemēros 1992.gada Atsavināšanas
likumā paredzēto kārtību.
Apstrīdētā likuma normas pārkāpj
tiesiskās paļāvības principu, jo tas gadījumā, kad tiek ieviests
jauns tiesiskais regulējums, citastarp paredz nepieciešamību
noteikt pēc iespējas saudzējošāku pāreju. Taču, kā noprotams no
tiesas sēdē pieaicinātās personas M. Segliņa paustā viedokļa,
likumdevējs rīkojies pilnīgi pretēji. Proti, risinot jautājumus
par nekustamo īpašumu atsavināšanu LNB vajadzībām un vienlaikus
saskaroties ar īpašnieku nepiekāpību, ir nolemts valsts intereses
aizstāvēt "agresīvāk".
Kā redzams no Saeimas Juridiskās
komisijas sēžu protokoliem, atsevišķi deputāti norādījuši, ka
valsts nedrīkst savas intereses pārvērtēt, neņemot vērā
privātpersonām Satversmē noteiktās pamattiesības. Piemēram,
Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada 23.marta sēdē šīs
komisijas loceklis Edgars Jaunups paudis viedokli, ka valsts
desmit gadus neko nav darījusi šā tiesiskā regulējuma
sakārtošanai, bet tagad Saeima izvēloties vienkāršāko ceļu un šo
problēmu risinot uz atsavināšanai paredzēto nekustamo īpašumu
īpašnieku rēķina (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada
23.marta sēdes protokolu Nr.284 lietas 4.sēj. 148.lpp.).
Īpaši asi par Apstrīdētā likuma neatbilstību Satversmē
noteiktajām personas pamattiesībām Saeimas sēdē izteikušies
deputāti Juris Dobelis, Leopolds Ozoliņš un Juris Sokolovskis
(sk. lietas 4.sēj. 122., 123., 126.un 132.lpp.).
No tiesiskās paļāvības principa
izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz
jauno tiesisko regulējumu ir īpaši nozīmīga, jo personai, kurai
jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā
kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju iespējams
nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā
regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku vai paredzot, ka tas
netiek piemērots personām, kuru tiesiskais stāvoklis tādējādi
tiktu būtiski pasliktināts. Taču attiecībā uz Pieteikuma
iesniedzējiem Saeima, pieņemot Apstrīdēto likumu, to nav darījusi
un līdz ar to ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu.
25. Lemjot par brīdi, ar
kuru Noteikumi Nr.17 un Apstrīdētais likums zaudē spēku,
Satversmes tiesa ņem vērā, ka tās uzdevums ir novērst Pieteikuma
iesniedzēju pamattiesību aizskārumu, kas radies, piemērojot
apstrīdētās normas. Tas iespējams vienīgi atzīstot šīs normas par
spēkā neesošām no to izdošanas brīža.
Turklāt Satversmes tiesai iespēju
robežās ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,
kad apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to
vietā pieņems jaunas normas, neradītu Pieteikuma iesniedzējiem un
citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā
arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības
interesēm.
Vairāku valstu konstitūcijas un
likumi, kas regulē konstitucionālo tiesvedību, paredz
konstitucionālajām tiesām, tām konstatējot kāda tiesību akta
neatbilstību konstitūcijai, plašas pilnvaras noteikt gan brīdi,
ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, gan arī to, vai juridisko
spēku atgūst ar apstrīdētajām normām grozītās tiesību normas.
Turklāt nereti konstitucionālās tiesas pašas nosaka arī savu
spriedumu izpildes veidu un kārtību.
Tā, piemēram, Austrijas Federālā
konstitucionālā likuma 140.panta sestās daļas pirmais teikums
noteic:
"Ja ar Konstitucionālās tiesas
spriedumu kāds likums tiek atzīts par spēku zaudējušu sakarā ar
to, ka tas neatbilst Konstitūcijai, un ja spriedums nenoteic
citādi, tad ar to dienu, kad minētais likums zaudē spēku, atkal
stājas spēkā tie likuma noteikumi, kurus atcēla likums, ko
Konstitucionālā tiesa atzinusi par neatbilstošu
Konstitūcijai."
Austrijas Konstitucionālā tiesa
katrā konkrētā gadījumā izlemj, vai iepriekšējais tiesiskais
regulējums atbilstoši tikko citētajai konstitūcijas normai atkal
stājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās tiesas
2004.gada 28.septembra spriedumu lietā Nr.G98/04; 2001.gada
16.marta spriedumu lietā Nr.G150/00; 2002.gada 5.decembra
spriedumu lietā Nr.G296/02, http://ris.bka.gv.at) vai arī
nestājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās
tiesas 1981.gada 22.oktobra spriedumu lietā Nr.G48/81, V20/81;
1984.gada 26.jūnija spriedumu lietā Nr.G73/84, G74/84; 2001.gada
16.marta spriedumu lietā Nr.G152/00,
http://ris.bka.gv.at).
Savukārt Vācijas Federālās
konstitucionālās tiesas likuma 35.paragrāfs paredz, ka Federālā
konstitucionālā tiesa savā spriedumā var noteikt sprieduma
izpildītāju un izpildes veidu. Literatūrā ir atzīmēts, ka no
minētā paragrāfa izriet pilnvarojums tiesai pašai noteikt
svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas (sk.:
Bundesverfassungsgerichtsgesetz. Mitarbeiterkommentar und
Handbuch. C.F. Müller Juristischer Verlag Heidelberg, 1992, S.
695). Federālā konstitucionālā tiesa, ja nepieciešams, nosaka
līdz turpmākajai likumdevēja rīcībai piemērojamo regulējumu vai
regulējumu, kāds būs spēkā, ja likumdevējs noteiktā laikā
neizpildīs Federālās konstitucionālās tiesas spriedumā noteikto
(sk., piemēram: BVerfGE 39, 1[68], BVerfGE 48, 130 [184],
BVerfGE 99, 216 [219], BVerfG, 1 BvL 4/97 vom 6.7.2004, Absatz
71, http://www.bundesverfassungsgericht.de). Līdzīgi mēdz
rīkoties arī citu valstu konstitucionālās tiesas (sk.,
piemēram, Slovēnijas Konstitucionālās tiesas 1994.gada 31.marta
spriedumu lietā Nr.U-I-25/92,
http://odlocitve.us-rs.si/).
Satversmes tiesas likums
expressis verbis Satversmes tiesai tamlīdzīgas pilnvaras
neparedz. Tomēr šā likuma 31.panta 12.punkts noteic, ka
Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas
nolēmumi". Saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga
noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta
atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto
pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no aprites"
neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā.
Ja tas ir iespējams un
nepieciešams, Satversmes tiesa sava sprieduma nolēmumu daļā var
atzīt, ka juridisko spēku atgūst tiesību normas, kas grozītas ar
tādu apstrīdēto aktu, kuru Satversmes tiesa atzinusi par
neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
1.Atzīt Ministru kabineta
2005.gada 11.janvāra noteikumus Nr.17 "Grozījumi likumā "Par
nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai
sabiedriskajām vajadzībām"" par neatbilstošiem Latvijas
Republikas Satversmes 81.pantam un spēkā neesošiem no to
izdošanas brīža.
2.Atzīt likumu
"Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par
neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.un 105.pantam un
spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža.
3. Attiecībā uz
konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem - Juri Jaunzemu, Tatjanu
Čerkovsku, Valentīnu Leitēnu un Gintu Gailīti atzīt likumu
"Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par spēkā
neesošu no tā pieņemšanas brīža.
4. Noteikt, ka 1992.gada
15.septembra likums "Par nekustamā īpašuma piespiedu
atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" ir spēkā
redakcijā, kāda pastāvēja līdz Ministru kabineta 2005.gada
11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā
īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām
vajadzībām"" izdošanai.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums pasludināts Rīgā
2005.gada 16.decembrī.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
R.Apsītis