Par Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" un 2005.gada 9.jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

Ieinteresētās personas,

1kam par labu zemes grāmatā atzīmētas kādas tiesības uz atsavināto

2zemi, pēc viņu pieprasījuma saņem tām pienākošās summas

3priekšrocības kārtībā, bet ne vairāk par atlīdzības summu.

Institūcijai, kuras

1vajadzībām notiek atsavināšana, jāiesniedz tiesai paziņojums,

2norādot cenu, kādu tā noteikusi atsavinātajam nekustamajam

3īpašumam, un tās pamatojumu. Šā paziņojuma noraksti izsniedzami

4nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam un viņa hipotekārajiem

5kreditoriem, ja viņu adreses ir zināmas un ja viņi ir aicināmi

6aprakstīt un novērtēt nekustamo īpašumu."

Institūcija, uz kuras

1ierosinājuma pamata notiek atsavināšana, piecu dienu laikā pēc

2attiecīgā likuma spēkā stāšanās piedāvā atsavinātā nekustamā

3īpašuma bijušajam īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīgu

4atlīdzību vai līdzvērtīgu mantu."

59.panta pirmā daļa tika

6papildināta ar teikumu šādā redakcijā:

7"Pieteikums tiesā iesniedzams ne

8vēlāk kā piecu dienu laikā pēc tam, kad bijušais īpašnieks

9rakstveidā noraidījis piedāvātās atlīdzības apmēru vai

10institūcijas norādītajā termiņā nav atbildējis uz

11piedāvājumu."

12Savukārt šā panta otrā daļa pēc

13vārdiem "tiesa uzdod tiesu izpildītājam" tika papildināta ar

14vārdiem "piecu dienu laikā".

159.panta otrajā daļā vārds

16"īpašnieku" tika aizstāts ar vārdiem "bijušo īpašnieku" un

tika papildināts ar jaunu trešo daļu šādā redakcijā:

1"Lietas par atlīdzības apmēra

2noteikšanu atsavināmajam nekustamajam īpašumam tiesa izskata

3ārpus kārtas."

49.panta trešajā daļā vārds

5"īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem

6"bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā) un vārdi "mēneša laikā"

7- ar skaitli un vārdiem "15 dienu laikā".

89.panta trešā daļa pēc vārdiem

9"likumā noteiktajā kārtībā" tika papildināta ar vārdu

10"nekavējoties".

11Tika noteikts, ka 9.panta

12līdzšinējā trešā un ceturtā daļa jāuzskata attiecīgi par ceturto

13un piekto daļu.

1410.pantā vārds "īpašniekam" tika

15aizstāts ar vārdiem "bijušajam īpašniekam".

tika izteikts šādā

1redakcijā:

2"Pēc aprakstīšanas nekustamais

3īpašums pāriet tās institūcijas valdījumā, kuras vajadzībām to

4atsavina. Valdījuma pārņemšana notiek arī tad, ja ieguvējs

5īpašumtiesības vēl nav nostiprinājis zemes grāmatā. Ja

6nekustamais īpašums netiek atbrīvots labprātīgi, tiesa pēc tās

7institūcijas lūguma, kuras vajadzībām nekustamais īpašums

8atsavināts, lemj par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā.

9Atsavinot dzīvojamo māju

10(dzīvokli), kurā dzīvo tās bijušais īpašnieks vai viņa ģimenes

11locekļi, attiecīgajai institūcijai viņi jānodrošina ar citu

12līdzvērtīgu dzīvojamo telpu. Tiesības uz nodrošināto dzīvojamo

13telpu saglabājamas vienu gadu pēc atlīdzības izmaksas."

1413.pantā vārds "īpašnieks"

15(attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem "bijušais

16īpašnieks" (attiecīgā locījumā).

1716.panta pirmā daļa tika izteikta

18šādā redakcijā:

19"Lietas izskatīšanā tiesa

20pieaicina bijušo īpašnieku, tās institūcijas pārstāvi, kuras

21vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, un hipotekāros

22kreditorus."

2316.panta otrajā daļā vārds

24"īpašnieks" tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks", un

25otrā daļa tika papildināta ar teikumu šādā redakcijā:

26"Atsavinot dzīvojamo māju

27(dzīvokli), kurā dzīvo tās bijušais īpašnieks vai viņa ģimenes

28locekļi, tiesa papildina atlīdzību ar kompensāciju par

29pārcelšanos."

3017.panta pirmā daļa tika izteikta

31šādā redakcijā:

32"Pēc tam, kad tiesas spriedums par

33atlīdzības apmēru ir stājies likumīgā spēkā, bijušajam īpašniekam

34izmaksājama tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas noteiktie

35procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no dienas, kad

36stājies spēkā likums par nekustamā īpašuma piespiedu

37atsavināšanu, līdz samaksas dienai."

3817.panta otrās daļas 1. un

392.punktā vārds "īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar

40vārdiem "bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā).

tika izslēgts.

12.J.Jaunzems, T.Čerkovska,

2O.Vitkovska, I.Rumjanceva, V.Leitēns, G.Gailītis, Ā.Ziemele,

3I.Vasiļjeva, I.Prazdnicane, K.Abramova (turpmāk - Pieteikuma

4iesniedzēji) pieteikumā norāda, ka Noteikumi Nr.17 ir

5pretrunā ar Satversmes 1.un 105.pantu. Proti, esot pārkāpts no

6Satversmes 1.panta izrietošais tiesiskās paļāvības un tiesiskās

7noteiktības princips, jo Kultūras ministrija un Ministru

8kabinets, piedāvājot Pieteikuma iesniedzējiem atsavināt viņiem

9piederošos dzīvokļus, sākotnējā sarakstē esot radījuši viņiem

10tiesisko paļāvību, ka nekustamo īpašumu atsavināšana tiks veikta

111992.gada Atsavināšanas likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt tad,

12kad Pieteikuma iesniedzēji nav piekrituši Kultūras ministrijas

13pārstāvja piedāvātajai atlīdzībai, nekustamā īpašuma

14atsavināšanas kārtība esot būtiski grozīta. Izdarot grozījumus,

15ticis noteikts jauns tiesiskais regulējums, kas Pieteikuma

16iesniedzējiem esot krietni nelabvēlīgāks nekā iepriekšējā

17kārtība. Viņiem esot liegtas vairākas procesuālās tiesības un

18garantijas, ko tiem piešķīris 1992.gada Atsavināšanas likums.

19Vairāki Pieteikuma iesniedzēji tiesības uz valsts atsavinātajiem

20dzīvokļiem esot ieguvuši ilgstošu īres attiecību rezultātā,

21tādējādi uzskats par šo īpašumu iegūšanu spekulatīvās interesēs

22neesot pamatots.

23Esot pārkāpts arī Satversmes

), "sevišķā likumā" - par Valsts kontroles kompetenci

1(Satversmes 88.pants) un "uz atsevišķa likuma pamata" - par

2īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām (Satversmes

).

113.3.Noteikumus Satversmes

281.panta kārtībā Ministru kabinets ir tiesīgs izdot vienīgi tad,

3ja to prasa neatliekama vajadzība.

414.Ja kāds ierobežojums

5tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par

6antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem [sk. Satversmes

7tiesas 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97)

81.punktu]. Jāņem vērā tas, ka šā sprieduma 13.punkta 2.un

93.apakšpunktā minētie kompetences ierobežojumi ir vienlīdz

10svarīgi un to pārkāpšana noved pie minēto noteikumu spēkā

11neesamības no to izdošanas brīža. "Ja viņi [Satversmes 81.panta

12kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi] izdoti bez

13neatliekamas vajadzības vai ar atzīmēto materiālo ierobežojumu

14pārkāpšanu (ko var konstatēt Saeima līdz ko Ministru kabineta

15izdotie noteikumi viņai iesniegti), tad viņi, kā

16pretkonstitucionāli, ieskatāmi kā neesoši no paša viņu izdošanas

17momenta" (Dišlers K. Latvijas valsts varas organi un viņu

18funkcijas. Rīga, Tieslietu Ministrijas Vēstneša izdevums, 1925,

19120.lpp.).

2015.Lai konstatētu, vai

21Noteikumi Nr.17 ir tiesiski, nepieciešams pārbaudīt, vai šajā

22gadījumā Ministru kabinets rīkojies savas kompetences ietvaros,

23proti, ievērojis visus Satversmes 81.pantā paredzēto tiesību

24izmantošanas ierobežojumus.

25Jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr.17

26tika izdoti 2005.gada 11.janvārī. Saeimas rudens sesija tika

27slēgta 2004.gada 22.decembrī, uz nākamo sesiju Saeima sanāca

282005.gada 14.janvārī, un tajā pašā dienā minētie noteikumi tika

29iesniegti Saeimai. Nav šaubu par to, ka Noteikumu Nr.17 izdošanas

30procedūra atbilst šā sprieduma 13.punkta 1.apakšpunktā minētajam

31kritērijam, proti, Ministru kabinets Noteikumus Nr.17 ir izdevis

32Saeimas sesiju starplaikā un tie iesniegti Saeimā ne vēlāk kā

33trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas.

34Vērtējot Noteikumos Nr.17 ietverto

35tiesību normu atbilstību šā sprieduma 13.punkta 2.apakšpunktā

36minētajam kritērijam, nepieciešams noskaidrot, vai šo noteikumu

37regulēšanas priekšmets neskar kādu jomu, kura atbilstoši

38Satversmes 81.pantam ir pilnībā izslēgta no Ministru kabineta

39kompetences. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka "šādi noteikumi

40nevar grozīt tiesu iekārtas un procesa likumus".

41Vairākos Valsts kancelejas

42Juridiskā departamenta atzinumos (sk. piemēram, lietas 2.sēj.

43174.un 175.lpp., 178.lpp. un 188.lpp.) izteikts viedoklis, ka

44Noteikumos Nr.17 ietvertas normas, kas regulē kārtību, kādā

45tiesas ceļā izskatāmi strīdi par taisnīgas atlīdzības lieluma

46noteikšanu, un kārtību, kādā institūcijas vai bijušie īpašnieki

47atbrīvojami no tiesas izdevumu samaksas, kā arī nosaka tiesas

48pienākumu pieaicināt ekspertus atsavinātā nekustamā īpašuma

49novērtēšanai un personas, kuras tiesai ir pienākums pieaicināt

50lietā. Noteikumi Nr.17 noteic arī kārtību, kādā tiek pieņemts

51tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Tātad tie

52groza 1992.gada Atsavināšanas likumā noteikto kārtību, kādā tiesa

53izskata lietas, ja nav panākta vienošanās par atlīdzības

54lielumu.

55Līdz ar to Ministru kabinets,

56izdodot Noteikumus Nr.17, tajos ir ietvēris normas, kas regulē

57virkni civilprocesuālu jautājumu. "Šo procesuālo tiesību gandrīz

58vienīgais avots ir likums, kas nosaka tiesāšanās kārtību (ordo

59judicii). Latvijas Republikas Satversmes 81.pants, dodot

60tiesības Ministru kabinetam starpsesiju laikā, ja neatliekama

61vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likumu spēku, - tanī pašā

62laikā kategoriski aizliedz šādu noteikumu ceļā izdot vai grozīt

63tiesu procesa likumus" (Bukovskis V. Civilprocesa mācības

64grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 111.- 112. lpp.).

6516.Lai arī Ministru

66kabinets nav tieši grozījis Civilprocesa likumu, tomēr

67nepieciešams ņemt vērā to, ka visas civilprocesuālās normas nav

68apkopotas tikai Civilprocesa likumā. Civilprocesuālajā regulējumā

69ietilpst pilnīgi visas spēkā esošās civilprocesuālās tiesību

70normas neatkarīgi no tiesību avota, kurā tās atrodamas. Turpretim

71Civilprocesa likumā apvienota lielākā daļa civilprocesuālo normu,

72tomēr ne visas šīs normas.

73Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

74ka, piemēram, arī Administratīvā procesa likums nav izsmeļošs un

75tajā nav apkopotas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās

76tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.janvāra

77sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 14.punktu). Tādējādi secināms,

78ka Satversmes 81.pantā minētie "tiesu iekārtas un procesa likumi"

79nav saprotami tikai šauri gramatiski kā, piemēram,

80Kriminālprocesa likums, Civilprocesa likums vai Administratīvā

81procesa likums. Ar "tiesu iekārtas un procesa likumiem" ir

82saprotamas visas tās normas, kas nosaka konkrētās tiesvedības

83procesuālo kārtību vai kas var būt par pamatu tiesisko attiecību

84subjektu darbībai, tiem īstenojot savas procesuālās tiesības vai

85izpildot procesuālos pienākumus. Piemēram, atsevišķas procesuālās

86normas ietvertas gan Civillikumā un Darba likumā, gan

87Prokuratūras likumā un Latvijas Republikas advokatūras likumā

88(sk.: Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums.

89Prof. K.Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga,

902001, 11.lpp.).

91Tādējādi

92secināms, ka pretēji Satversmes 81.pantam Noteikumi Nr.17 groza

93"tiesu iekārtas un procesa likumus".

9417.Vērtējot Noteikumu Nr.17

95atbilstību "neatliekamai vajadzībai", Satversmes tiesa nepiekrīt

96tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvja paustajam viedoklim, ka

97Satversmes tiesa neesot tiesīga pārbaudīt Noteikumu Nr.17

98atbilstību minētajam kritērijam, jo "neatliekamu vajadzību"

99politiski izvērtēt varot tikai pats Ministru kabinets.

100Pirmkārt, nepieciešams ņemt vērā

101to, ka Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir

102iespējams vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka

103tiesības un politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo

104tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un

105arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības.

106Tiesiskā valstī Satversmes galvenais uzdevums ir nodrošināt to,

107ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā valsts vara

108kļūst saistoša tikai tad, kad tā izteikta tiesību veidā. Tādējādi

109Satversme aizsargā personu tiesības, jo nodrošina gan to, ka

110prasība pēc veicamās darbības tiesiskuma ir saistoša visiem

111valsts varas atzariem, gan arī to, ka valsts vara netiek

112izmantota ļaunprātīgi.

113Otrkārt, jāievēro, ka Satversme

114pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments.

115Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta

116par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko

117struktūru. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs

118MarģersSkujenieks, referējot par Latvijas Republikas Satversmes

119projektu pirmajā lasījumā, uzsvēra: "[…] katra abstrakta

120definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt

121pārpratumus. To var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm

122var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi

123netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes

124likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas

125domas. […] Šis lietišķais raksturs Satversmes projektā, pēc manām

126domām, ir uzskatāms par šī projekta pozitīvo īpašību" (sk.

127Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921,

12814. burtnīca, 1309. lpp.). Satversmes 81.pantā ir lietots

129jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes

130sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams

131vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot

132noteikumus ar likuma spēku.

133Līdz ar to

134Satversmes tiesa ir tiesīga lemt, vai, izdodot Noteikumus Nr.17,

135Satversmes 81.pantā ietvertais priekšnoteikums - "ja neatliekama

136vajadzība to prasa" - ir ievērots.

13718.Lietas materiālos ir

138vairākas atšķirīgas anotācijas par Noteikumu Nr.17 pieņemšanas

139nepieciešamību. Redzams, ka deviņu dienu laikā vairākkārt

140mainījies neatliekamas vajadzības pamatojums. Tam tiek minēti

141dažādi iemesli. Piemēram, 2004. gada 29. decembra anotācijā

142(sk. lietas 2.sēj. 160. - 164.lpp.) kā galvenais iemesls

143tiek minēts tiesvedības procesa ilgums un būvniecības projekta

144aizkavēšanās iespēja, kā arī tas, ka likums nenosakot kārtību,

145kādā atbildīgā institūcija pārņem atsavināto nekustamo īpašumu

146valdījumā. Savukārt 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas

1472.sēj. 190. - 195.lpp.) minētas arī atsevišķu indivīdu

148spekulatīvās intereses, racionāla budžeta izmantošana,

149neskaidrības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kas noteic

150nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

151sabiedriskajām vajadzībām, ir norādes arī uz spēkā esošā likuma

152reto piemērošanu un likumā nenoregulētajiem jautājumiem, kas

153neļaujot īstenot Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta

154īstenošanas likuma 1.panta trešo daļu. Anotācijā arī norādīts, ka

155spēkā esošais likums nenosaka brīdi, ar kuru atsavināto dzīvojamo

156māju bijušie īpašnieki un viņu ģimenes locekļi zaudē tiesības

157lietot nekustamo īpašumu. Vēlāk, precizējot jautājumu par

158patiesajiem Noteikumu Nr.17 pieņemšanas neatliekamās vajadzības

159iemesliem, Ministru kabinets paskaidrojis, ka "galīgie

160neatliekamas vajadzības iemesli" norādīti 2005.gada 6.janvāra

161anotācijā (sk. lietas 3.sēj. 204.lpp.) un tie tad arī

162kalpojuši par pamatu Noteikumu Nr.17 izdošanai.

16319.Vērtējot, vai apstākļus,

164kuros tika izdoti Noteikumi Nr.17, iespējams atzīt par

165"neatliekamu vajadzību", Satversmes tiesa vispirms ņem vērā

166Ministru kabineta 1995.gada 27.jūlija rīkojuma Nr.416 (sk.:

167Latvijas Vēstnesis, 1995.gada 2.augusts, Nr.114) 3.punktā

168noteikto. Šis punkts uzliek par pienākumu Kultūras ministrijai

169kopīgi ar Valsts īpašuma fondu un Rīgas Domi veikt nepieciešamās

170darbības LNB būvniecībai nepieciešamo zemes gabalu (kvartālos

171starp Kuģu, Mūkusalas, Akmeņu un Valguma ielu un Uzvaras bulvāri)

172pārņemšanai valsts īpašumā.

173Lai gan LNB būvniecībai konkrēta

174vieta tika noteikta jau daudzus gadus pirms Apstrīdētā likuma

175pieņemšanas, joprojām nav uzsākta pat detālplānojuma izstrādāšana

176attiecīgajai teritorijai. Tieši detālplānojums ir atzīstams par

177vienu no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina to, ka

178attiecīgās teritorijas izmantošanā sabiedrības un valsts

179intereses tiek noteiktā kārtībā saskaņotas ar konkrētu nekustamo

180īpašumu īpašnieku, arī Pieteikuma iesniedzēju, interesēm.

181Vairāk nekā deviņus gadus pirms

182Noteikumu Nr.17 izdošanas Kultūras ministrijai un citām valsts

183pārvaldes iestādēm tika uzlikts par pienākumu nodrošināt LNB

184būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu pārņemšanu valsts

185īpašumā. Taču pretēji tam, kā liecina lietā esošie dokumenti, uz

186zemi, kur bija paredzēta LNB celtniecība, tika atjaunotas īpašuma

187tiesības, bet daudzdzīvokļu mājas Uzvaras bulvārī 2 un Kuģu ielā

1888/10 tika nodotas privatizācijai.

189Lai gan 2002.gada 13.jūnijā

190pieņemtā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas

191likuma 4.panta otrā daļa un 2003.gada 8.maijā pieņemtā tāda paša

192nosaukuma likuma 4.panta otrā daļa paredzēja, ka LNB vajadzībām

193nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošo ēku atsavināšanu valsts

194vajadzībām veic likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

195atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" (t.i.,

1961992.gada Atsavināšanas likumā) noteiktajā kārtībā, pirms

197Noteikumu Nr.17 izdošanas netika apsvērta iespēja grozīt spēkā

198esošo nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtību. Šī

199kārtība, izdodot Noteikumus Nr.17, tika grozīta tikai pēc tam,

200kad Pieteikuma iesniedzēji 2004.gada otrajā pusē, veicot saraksti

201ar Kultūras ministriju, paziņoja, ka nav apmierināti ar tās

202piedāvāto atsavināmā nekustamā īpašuma cenu.

20320.Ņemot vērā minētos

204apstākļus, secināms, ka Noteikumu Nr.17 izdošanu nav prasījusi

205neatliekama vajadzība, Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes

20681.pantā noteiktos kompetences ierobežojumus un ir rīkojies

207ultra vires, t.i., pārkāpjot savas kompetences

208robežas.

209Konstatējot Noteikumu Nr.17

210neatbilstību Satversmes 81. pantam, nav nepieciešams papildus

211izvērtēt to atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam.

21221.Satversmes 105.pants

213noteic:

214"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

215Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

216tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

217piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

218izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

219atlīdzību."

220Šis pants paredz, no vienas puses,

221valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti,

222pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību,

223taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un

224kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā.

22521.1.Vērtējot Apstrīdētā

226likuma atbilstību Satversmes 105.pantam, visupirms jāņem vērā, ka

227minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti no Satversmes

2281.panta, jo Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību

229normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk

230spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas

231kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. šā sprieduma

23213.punktu).

23321.2.Atbilstoši Satversmes

23489. pantam "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

235saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

236starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka likumdevēja

237mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto un starptautisko

238cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram,

239Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2402003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 17. janvāra

241sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.punkta 1.apakšpunktu).

242Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības,

243jāmeklē risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju, nevis

244pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija

245sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 5.punktu).

24621.3.Eiropas Cilvēka

247tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECK)

248Pirmā protokola 1.pants paredz:

249"Jebkurai fiziskajai vai

250juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst

251atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek

252sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un

253atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

254Minētie nosacījumi nekādā veidā

255nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

256uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

257saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

258citu maksājumu, vai sodu samaksu."

259Interpretējot minēto pantu,

260Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir secinājusi, ka tas

261ietver trīs dažādus nosacījumus:

262pirmkārt, panta pirmais teikums

263paredz tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības;

264otrkārt, panta otrais teikums

265aizliedz patvaļīgi atņemt īpašumu un paredz īpašuma atņemšanas

266nosacījumus, un,

267treškārt, panta otrajā daļā

268atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

269saskaņā ar vispārējām interesēm [sk., piemēram: Sporrong and

270Lönnroth v. Sweden, judgment of 23 September 1982, Series

271A no. 52, p. 24, para. 61; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96,

272para. 55, ECHR 1999-II; Beyeler v. Italy [GC], no. 33202/96,

273para. 100, ECHR 2000-I].

274Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

275Satversmes 105.panta saturs ir līdzīgs ECK Pirmā protokola

2761.panta saturam (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija

277sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu).

27821.4.Īpašumtiesību sevišķo

279svarīgumu ir atzinusi arī Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa,

280kas savā praksē pēdējā laikā īpašumtiesību patvaļīgas atņemšanas

281aizliegumam ir piešķīrusi ius cogens normas statusu,

282atzīstot, ka patvaļīga īpašumtiesību atņemšana ir pretrunā ar

283ius cogens normām (sk.: T-306/01 Ahmed Ali Yusuf and Al

284Barakaat International Foundation v. Council of the European

285Union and Commission of the European Communities [2005].

286http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001A0306:EN:HTML,

287para. 293).

28822.Līdzīgi kā ECK

289Pirmāprotokola 1.pants, arī Satversmes 105.pants paredz valstij

290tiesības ne tikai regulēt un kontrolēt īpašuma izmantošanu, bet

291arī noteiktos gadījumos īpašumtiesības atņemt de jure.

292Tomēr šāda īpašuma atņemšana nekādā gadījumā nedrīkst būt

293patvaļīga. Satversmes 105.panta ceturtais teikums ietver trīs

294nosacījumus, kuru esamība attaisno īpašuma atņemšanu: 1) īpašumu

295piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām; 2)

296tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata; 3)

297īpašums tiek atsavināts pret taisnīgu atlīdzību.

29822.1.1923.gada likumā "Par

299nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām

300vajadzībām", 1992.gada Atsavināšanas likumā, kā arī Apstrīdētajā

301likumā likumdevējs expressis verbis nav precizējis

302jēdzienu "valsts vai sabiedrības vajadzības", nedz arī devis tam

303kaut vai vispārīgu skaidrojumu. Ņemot vērā, ka katras tiesību

304normas rašanās vēsturiskie apstākļi ir specifiski, nepieciešams

305noskaidrot likumdevēja gribu, proti, noskaidrot, kādu saturu tas

306ir vēlējies ietvert jēdzienā "valsts vai sabiedriskās

307vajadzības".

308No 1923.gada Saeimas sēžu

309stenogrammām ir redzams galvenokārt tas, ka deputāti pauduši

310bažas par tādu iespēju, ka pēc likuma pieņemšanas varētu pārlieku

311plaši tikt izprasts šā jēdziena saturs un tas neizbēgami novestu

312pie nepamatotas īpašumtiesību aizskaršanas. Tā deputāts

313EgonsKnops norādījis: "Noteikums, ka nekustamus īpašumus var

314atsavināt valsts vai sabiedriskām vajadzībām, var novest caur

315savu nenoteiktību pie likuma nelietīgas lietošanas. Jēdzienu

316"sabiedriskām" var attiecināt tiklab uz vispārējām vajadzībām, kā

317arī uz atsevišķu organizāciju un sabiedrību interesēm." Tomēr

318minētais deputāts arī atzīmēja: "Ja rodas pretešķības starp

319privātām īpašuma tiesībām un spiedošām valsts interesēm, tad

320privātām vajag atkāpties valsts interešu priekšā" (sk. Saeimas

321II sesijas 6.sēdes 1923.gada 27.aprīlī stenogrammu,

322218.lpp.).

3231992.gadā Augstākās padomes sēdē,

324izskatot likumprojektu "Par nekustamā īpašuma piespiedu

325atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām", deputātiem

326bija atšķirīgi viedokļi par jēdziena "valsts vai sabiedriskās

327vajadzības" nozīmi. Piemēram, deputāts Pēteris Laķis norādīja, ka

328nepieciešams dot minētā jēdziena skaidrojumu: "Ja mēs nemēģinām

329šo jēdzienu skaidrot, tad tas empīriskais saraksts būs […]

330nelietojams. […] Ja nav paskaidrots, kas tad ir sabiedriskā

331nozīmība, tādā gadījumā mēs nevaram vispār nekādu sarakstu

332principā veidot" (sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta

333sēdes stenogrammu, 20.lpp.; lietas 4.sēj. 92.lpp.).

334Turpretim deputāts Leonīds Alksnis

335par nepieciešamību skaidrot jēdzienu "valsts vai sabiedriskās

336vajadzības" bija pretējās domās, norādot: "[…] nevar likumā

337prognozēt visus iespējamos gadījumus. […] noteikti ir jābūt tādai

338objektu grupai, kurus mēs saucam par "sabiedriskajiem objektiem".

339Tā, piemēram, mums būs jābūvē Valsts bibliotēka, valsts objekts.

340Pieņemsim, ka tur mums būs jāatsavina 10 zemes īpašumi. Viens no

341īpašniekiem […] nepiekrīt sava zemes īpašuma atsavināšanai.

342Protams, mums būs jāpieņem likums piespiedu kārtā atsavināt"

343(sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu,

34418.lpp.; lietas 4.sēj. 90.lpp.).

345Savukārt deputāts Andris Grūtups,

346diskutējot par 1992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrās daļas

347redakciju, norādījis: "Bez šaubām, pilnīgi izsmeļošu uzskaitījumu

348dot nevar, bet censties vajag, lai ievirzītu likumdevēja domu

349viendabīgā tulkošanā. Pretējā gadījumā, ja tas būs ļoti vispārējs

350formulējums (es to zinu no prakses), sāksies paplašināta

351tulkošana, lai piemērotu nezin kam" (sk.Augstākās padomes

3521992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu, 17.lpp.; lietas 4.sēj.

35389.lpp.).

354Redzams, ka minēto debašu

355rezultātā Augstākā padome izšķīrusies par zināmu vidusceļu, t.i.,

3561992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrajā daļā noteikusi

357vienīgi to, kas būtu atzīstams par "sabiedrisko vajadzību", ja

358nekustamā īpašuma atsavināšanu ierosinātu attiecīga pašvaldība.

359Proti, atsevišķas administratīvās teritorijas iedzīvotāju

360kultūras, izglītības, sporta, veselības aizsardzības vai sociālās

361nodrošināšanas vajadzības, kā arī sabiedriskā transporta

362attīstība, vides aizsardzība vai inženiertehnisko objektu

363celtniecība. Savukārt "valsts vajadzību" paplašināts skaidrojums

364likumā nav dots.

365ECT savā praksē, vērtējot ECK

366Pirmā protokola 1.panta pirmajā daļā ietvertā jēdziena

367"sabiedrības interesēs" saturu, secinājusi, ka valstij ir

368piešķirta plaša rīcības brīvība noteikt to, kas būtu atzīstams

369par sabiedrības interesēm. Tieši valsts vislabāk pārzina savas

370sabiedrības vajadzības, un tāpēc tai arī ir tiesības dot jēdziena

371"sabiedrības interesēs" sākotnējo novērtējumu (sk.: James and

372Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986,

373Series A no. 98, p. 32, para. 46). Jēdziena "sabiedrības

374interesēs" skaidrojums vienmēr būs pietiekami plašs. Apsverot

375jautājumu par konkrēta atsavināšanas likuma pieņemšanu, vienmēr

376tiks skarti gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli

377jautājumi. Tas ir pašsaprotami, ka šādā jautājumā likumdevēja

378rīcības brīvība ir ļoti plaša un tā dotais jēdziena "sabiedrības

379interesēs" skaidrojums būs pareizs, ja vien tam acīmredzami

380netrūks saprātīga pamatojuma (sk.: Pressos Compan?a Naviera

381S.A. and Others v. Belgium, judgment of 20 November 1995, Series

382A no. 332, p. 23, para. 37).

383Arī Satversmes 105.pants piešķir

384likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās

385vispārējās vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai

386sasniegtu īpašos publiskos mērķus. 1992.gada Atsavināšanas likumā

387lietotā un Apstrīdētajā likumā pārņemtā jēdziena "valsts

388vajadzības" izpratne ir ļoti tuva tai izpratnei, kas tika

389izmantota, paskaidrojot jēdzienā "sabiedriskās vajadzības"

390ietverto saturu, jo nebūtu taču pieļaujams sabiedriskās intereses

391pretstatīt valsts interesēm. Tomēr jāņem vērā, ka sabiedrisko

392vajadzību uzskaitījums likumā ir attiecināts vienīgi uz

393pašvaldībām. Līdz ar to par "sabiedrības vajadzībām" visas valsts

394mērogā (valsts vajadzībām) varētu atzīt arī tādas vajadzības,

395kuras iepriekšminētajā sabiedrisko vajadzību uzskaitījumā nav

396tieši norādītas.

397Tādējādi

398Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā

399teikumā ietvertajam nosacījumam par sabiedrības vajadzībām.

40022.2.Satversmes 105.panta

401ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana

402pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru

403likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos.

404Īpašuma atsavināšana ne vien uz

405likuma pamata, bet "uz atsevišķa likuma pamata" zināmā mērā ir

406Latvijas Republikas Satversmes īpatnība. Liela daļa Eiropas

407valstu konstitūciju paredz vienīgi to, ka atsavināšanai jānotiek

408uz likuma pamata vai likumā noteiktā kārtībā.

409Mērķis, kam kalpo Satversmes

410105.panta noteikums par īpašuma atsavināšanu uz atsevišķa likuma

411pamata, ir aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts

412pārvaldes iestāžu patvaļas. Vārds "atsevišķs" šajā gadījumā

413interpretējams ne vien formāli gramatiski, bet vispirms pēc

414būtības. Pieņemot šādu "atsevišķu" likumu, likumdevējam īpaša

415uzmanība ir jāpievērš visiem lietas apstākļiem, jānoskaidro, vai

416īpašuma atsavināšana patiešām notiek izņēmuma gadījumā un kalpo

417valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, kā arī jāpārliecinās, vai

418šī atsavināšana notiek pret taisnīgu atlīdzību.

4191992.gada Atsavināšanas likums

420paredzēja, ka atsevišķs likums par nekustamā īpašuma piespiedu

421atsavināšanu tiek pieņemts tad, ja valsts vai pašvaldība īpašumu

422nevar iegūt vienojoties ar īpašnieku. Šis noteikums ir saglabāts

423arī Apstrīdētajā likumā.

424Tādējādi

425Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā

426teikumā ietvertajam nosacījumam par īpašuma atsavināšanu izņēmuma

427gadījumos uz atsevišķa likuma pamata.

42822.3.Atsavinot īpašumu

429piespiedu kārtā, taisnīgas atlīdzības institūtam ir jārada

430taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses,

431un nepieciešamību aizsargāt Satversmē garantētās īpašnieka

432tiesības, no otras puses. Šajā gadījumā svarīgs samērīguma

433kritērijs ir atlīdzības (kompensācijas) apmērs (sk.:

434Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para. 48, ECHR

4351999-II). Kā atzinusi ECT, valstij ir plaša rīcības brīvība

436noteikt, kā konkrētajos apstākļos, ņemot vērā atsavinājuma mērķi

437un indivīda intereses, taisnīgais līdzsvars ir sasniedzams

438(sk.: Pressos Compania Naviera SA and Others V. Belgium,

439November 20, 1995, Series A, No.332, para. 37, EHRR 301),

440tostarp arī to, kādam jābūt taisnīgās atlīdzības apmēram.

441Var piekrist gan Ministru

442kabineta, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē teiktajam, ka

443Satversmes 105.pantā lietotais termins "taisnīga atlīdzība" ne

444vienmēr ir saprotams kā atsavināmā nekustamā īpašuma tirgus

445vērtība. Šāda secinājuma pamatotību apstiprina arī ECT prakse,

446kurā tiek atzīts, ka, atsavinot īpašumu kārtībā, kādu paredz ECK

447Pirmāprotokola 1.panta pirmā daļa, atlīdzībai jābūt saprātīgi

448saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, taču šīs normas

449negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos (sk.,

450piemēram: James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21

451February 1986, Series A no. 98, para. 54; Lithgow and Others v.

452the United Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p.

45350, para 121; Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para.48,

454ECHR 1999-II).

455Līdz ar to var secināt, ka

456iespējami arī tādi gadījumi, kad valstij, atsavinot personai

457piederošo īpašumu nolūkā panākt lielāku sociālo taisnīgumu, nav

458pienākuma maksāt pilnu īpašuma tirgus cenu, piemēram, īpašuma

459reformas apstākļos.

460Personas īpašumtiesību patiesu

461aizsardzību garantē ne vien taisnīga atlīdzība (tās apmērs), bet

462arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par

463sevi. ECT ir atzinusi, ka valsts savu lēmumu nevar pieņemt,

464neuzklausot pretējās puses viedokli vai neļaujot tai, piemēram,

465izteikties par piedāvāto cenu. Arī īpašuma atsavināšanas

466noteikumiem ir jābūt pietiekami viegli pieejamiem, paredzamiem un

467precīziem (sk., piemēram: Lithgow and Others v. the United

468Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p. 47, para.

469110; Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994, Series A

470no. 296-A, pp. 19-20, para. 42).

471Tādējādi

472Satversmes 105.panta ceturtais teikums uzliek valstij par

473pienākumu radīt taisnīgu līdzsvaru (samērīgumu) starp sabiedrības

474un konkrētā īpašnieka interesēm ar skaidrā un iepriekš paredzamā

475procesā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību.

47623.Lai noskaidrotu, vai

477Apstrīdētajā likumā paredzētā nekustamā īpašuma piespiedu

478atsavināšanas procedūra nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp

479sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka

480pamattiesības, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem

481jautājumiem:

4821) Vai, interpretējot tiesību

483normas, kas noteic īpašuma piespiedu atsavināšanu, proti, lemjot

484par brīdi, no kura īpašnieks zaudē īpašuma tiesības, kā arī par

485brīdi, kad viņam izmaksājama taisnīga atlīdzība, ir izmantojama

486pagājušā gadsimta 20. - 30. gadu Senāta prakse?

4872) Vai Apstrīdētajā likumā

488noteiktā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūra

489atšķiras no 1992. gada Atsavināšanas likumā noteiktās, un, ja

490atšķiras, vai šī atšķirība būtiski ietekmē Pieteikuma iesniedzēju

491tiesisko stāvokli?

4923) Vai Apstrīdētajā likumā

493paredzētie "taisnīgas atlīdzības" noteikšanas kritēriji un

494izmaksas termiņi ir pietiekami skaidri un paredzami?

49523.1. Kļūdains ir Saeimas

496viedoklis, ka, interpretējot tiesību normas, kas noteic kārtību,

497kādā nekustamais īpašums atsavināms valsts vai sabiedriskajām

498vajadzībām, jāņem vērā 20. gadsimta 20. - 30. gadu Senāta

499prakse.

500Pirmkārt, šādos gadījumos, kā jau

501iepriekš tika minēts, ir jāvadās no Satversmes 105. panta, kas

502šobrīd īpašumtiesībām piešķir konstitucionālu rangu.

503Otrkārt, gan Saeimas atbildes

504rakstā, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē minētajā Senāta

5051934. gada 10. aprīļa spriedumā [sk.: Latvijas Senāta

506spriedumi (1918-1940), 4.sējums. Faksimilizdevums. Rīga, 1997,

5071545. - 1546.lpp.], vadoties no 1928. gada 22. marta Pilsētu

508zemju likuma 9. panta (sk.: Valdības Vēstnesis, 1928.gada

50922.marts, Nr.67), ir runa par tādu arhaisku un, no mūsdienas

510skatpunkta raugoties, novecojušu tiesību institūtu kā dzimtsnomas

511tiesību piespiedu atsavināšanas kārtība un noteikumi.

512Minētā likuma 9. pants

513noteica:

514"[…] ja pilsētu administratīvās

515robežās, uz pilsētu pašvaldību vai privātpersonu - kā fizisku, tā

516juridisku - apbūvei iznomātās zemes, nomnieks uzcēlis vai ieguvis

517uz šīs zemes celtas ēkas, kuru pāriešana nomas devēja īpašumā

518nomas līgumā nav paredzēta, un nomas objekts vēl atrodas nomnieka

519vai viņa tiesību ņēmēja lietošanā, nomniekam resp. viņa tiesību

520ņēmējam ir tiesība gada laikā, skaitot no šī likuma spēkā

521stāšanās dienas, griezties pie Zemkopības ministrijas ar

522ierosinājumu - iegūt nomāto zemi uz tādām tiesībām, kādas ir

523nomas devējam. Zemkopības ministrija uz 1923.gada (Lik.kr.59.)

524likuma pamata atsavina zemi valstij par labu un nekavējoties to

525pārdod ierosinājuma iesniedzējam uz tiem pašiem noteikumiem, uz

526kuriem zeme iegūta."

527Lai novērstu dalītā nekustamā

528īpašuma pastāvēšanu, proti, tādu situāciju, ka zeme pieder vienai

529personai, bet uz šīs zemes uzceltās ēkas un būves - citai, ar

5301931. gada 11. jūnija Likuma par nekustamas mantas atsavināšanu

531Jēkabpils, Kārsavas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes,

532Salacgrīvas, Valkas, Viesītes un Rīgas pilsētās (sk.: Valdības

533Vēstnesis, 1931.gada 11.jūnijs, Nr.127) 2. panta 1. punktu,

534pamatojoties uz Pilsētu zemju likuma 9. pantu, tika atsavinātas

535dzimtsnomas tiesības arī Senāta spriedumā minētajai personai

536(Annai - Margaretei Bērens - Rautenfelds, dzimušai Karlile).

537Savukārt Senāts spriedumā atzinis, ka, piemērojot "augstāk

538norādīto" likumu noteikumus konkrētam gadījumam, agrākās nomas

539devējas tiesības iepriekš minētajai personai uz nekustamo īpašumu

540izbeidzas ar atsavināšanas likuma spēkā stāšanās dienu, t.i., ar

5411931. gada 11. jūniju, un tajā pašā dienā pārgājušas uz

542Zemkopības ministriju. Bez tam "ar to pašu momentu ir nodibinātas

543bijušās nomas devējas tiesības uz atlīdzību".

544Treškārt, 1992. gada Atsavināšanas

545likums būtiski atšķiras no 1923. gada likuma "Par nekustamas

546mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām

547vajadzībām". Ne 1923.gada likuma "Par nekustamas mantas piespiedu

548atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām" sākotnējā

549redakcija (sk.: Valdības Vēstnesis, 1923.gada 24.maijs,

550Nr.107), ne arī vēlākie tā grozījumi, kas izdarīti 1936. gada

55128. maijā (sk.: Valdības Vēstnesis, 1936.gada 29.maijs,

552Nr.120) un 1937. gada 30. augustā (sk.: Valdības

553Vēstnesis, 1937.gada 31.augusts, Nr.195), nenoteica

554atsevišķas mājas vai dzīvokļa piespiedu atsavināšanu, kā tas ir

5551992. gada Atsavināšanas likumā. Netika paredzēta arī mājas

556(dzīvokļa) īpašnieka un tajā dzīvojošo viņa ģimenes locekļu

557nodrošināšana ar citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, ja māja

558(dzīvoklis) netiek atbrīvota labprātīgi.

559Tātad minētajā

560Senāta spriedumā vērtētas pilnīgi atšķirīgas tiesiskās attiecības

561un tāpēc tas šajā lietā nav izmantojams.

56223.2 Nav pamatots Saeimas

563apgalvojums, ka Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada

564Atsavināšanas likumu būtiski nemaina un nepasliktina Pieteikuma

565iesniedzēju tiesisko stāvokli.

56623.2.1.1992. gada

567Atsavināšanas likums (4., 12. un 18. pants) - salīdzinot ar

568Apstrīdētā likuma 4.pantu - expressis verbis neparedzēja

569brīdi, ar kuru īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu pāriet no

570bijušā īpašnieka uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību).

571Piespiedu atsavināšanas process, vadoties no 1992. gada

572Atsavināšanas likuma, nosacīti varētu tikt iedalīts vairākos

573posmos:

5741) visupirms tika paredzēts t.s.

575iepriekšējās vienošanās posms (3.panta pirmā daļa). Proti,

576valdība priekšlikumu par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

577varēja iesniegt Saeimai tikai tad, ja attiecīgā valsts vai

578pašvaldības institūcija šo nekustamo īpašumu nevarēja iegūt

579vienojoties ar īpašnieku;

5802) ja vienošanās ar nekustamā

581īpašuma īpašnieku netika panākta, priekšlikums tika iesniegts

582Saeimai, tad sekoja likumprojekta izskatīšana, proti, deputātiem

583pienācīgā kārtā bija jāvērtē, vai nekustamais īpašums

584nepieciešams kādu īpašu publisku mērķu sasniegšanai un vai tas

585labums, ko sabiedrība varētu iegūt, ir lielāks nekā zaudējums,

586kas varētu tikt nodarīts nekustamā īpašuma īpašniekam;

5873) pēc "atsevišķā likuma"

588pieņemšanas saskaņā ar 1992.gada Atsavināšanas likuma 4. pantu

589zemesgrāmatā tika izdarīta atzīme par aizliegumu nekustamo

590īpašumu atsavināt vai apgrūtināt. Šāda atzīme īpašniekam liedz

591tiesības rīkoties ar īpašumu, t.i., tiek novērsta iespēja slēgt

592attiecībā uz to jebkādus darījumus. Institūcijai, kas

593ierosinājusi atsavināšanu, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas bija

594atkārtoti jāpiedāvā īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīga

595atlīdzība par nekustamo īpašumu vai arī iespēja to apmainīt pret

596līdzvērtīgu mantu (4. un 5. pants);

5974) ja šāda atlīdzība tika noteikta

598uz labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā īpašuma vērtība

599tika atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu mantu, tika

600slēgts attiecīgs līgums. Un tikai tad, kad šis līgums bija

601nostiprināts zemesgrāmatā, atsavinātais īpašums, brīvs no

602jebkādiem apgrūtinājumiem, pārgāja valsts vai pašvaldības īpašumā

603(6.pants);

6045) ja vienošanās par taisnīgu

605atlīdzību netika panākta, uz attiecīgās institūcijas pieteikuma

606pamata lieta par atlīdzības noteikšanu bija jāizskata tiesai (9.

607pants). Tiesvedības laikā nekustamais īpašums tika arī

608aprakstīts, un atbilstoši likuma 12.pantam tas pēc aprakstīšanas

609pārgāja tās iestādes valdījumā, kuras vajadzībām bija atsavināts.

610Bez tam saskaņā ar 12. panta otro daļu nodrošināšana ar citu

611dzīvojamo telpu bija paredzēta tikai gadījumos, kad atsavināja

612dzīvojamo māju, kurā dzīvoja tās īpašnieks vai viņa ģimenes

613locekļi;

6146) pēc tam, kad tiesas spriedums

615par nekustamā īpašuma atsavināšanu bija stājies likumīgā spēkā,

616īpašniekam bija jāizmaksā tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas

617noteiktie procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no

618nekustamā īpašuma pārņemšanas dienas līdz samaksas dienai (17.

619pants),

6207) un tikai pēc taisnīgas

621atlīdzības samaksas vai iemaksas valsts budžetā, pamatojoties uz

62218. pantu, varēja notikt īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā uz

623valsts vai pašvaldības vārda.

62423.2.2.Apstrīdētajā likumā

625ir saglabāta iespēja labprātīgi vienoties par īpašuma

626atsavināšanu pirms attiecīga priekšlikuma iesniegšanas Saeimā.

627Taču turpmākā piespiedu atsavināšanas procedūra būtiski atšķiras

628no iepriekšējā tiesiskā regulējuma. Proti, 4. pants noteic, ka

629valsts vai pašvaldība iegūst īpašumtiesības uz attiecīgo

630nekustamo īpašumu jau tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās

631un ir tiesīga prasīt to nostiprināšanu zemesgrāmatā, kaut arī

632īpašnieks taisnīgo atlīdzību vēl nav saņēmis.

633Tādējādi

634Apstrīdētais likums paredz būtiskus grozījumus 1992. gada

635Atsavināšanas likumā noteiktajā nekustamā īpašuma piespiedu

636atsavināšanas procesuālajā kārtībā, jo īpašnieks zaudē savu

637titulu nevis pēc, bet gan pirms atlīdzības saņemšanas.

63823.2.3. Nevar piekrist ne

639Ministru kabineta, ne Saeimas pārstāvja paustajam viedoklim, ka

6401992.gada Atsavināšanas likums grozīts tikai skaidrības labad, jo

641arī tas, interpretēts saistībā ar Civillikuma normām, paredzot,

642ka nekustama īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā

643īpašumtiesības uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību) pāriet

644ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās dienu un jaunais ieguvējs ar

645atsavināto īpašumu var rīkoties kā īpašnieks, bet ierakstam

646zemesgrāmatā piemītot tikai deklaratīvs spēks.

647Civillikuma 1033. panta 6.

648apakšpunkts paredz, ka bez īpašnieka gribas īpašumtiesības

649izbeidzas, ja īpašums tiek atsavināts likumā paredzētā kārtībā

650valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Savukārt Civillikuma 1477.

651panta pirmā daļa noteic, ka koroborācija, t.i., ierakstīšana

652zemesgrāmatā, nepieciešama tajos gadījumos, kad darījuma

653rezultātā tiek iegūtas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu.

654Juridiskajā literatūrā, analizējot

655Civillikuma 1477. panta otro daļu - "lietu tiesības, kas pastāv

656saskaņā ar likumu, ir spēkā arī tad, ja tās nav ierakstītas

657zemesgrāmatā", ir izteikts viedoklis, ka pie šādām tiesībām

658pieder daļa laulāto kopmantas un ieilguma ceļā iegūts īpašums

659(sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, 2004, 134.lpp.)

660vai arī, piemēram, likumisks mantojums (sk.:Sinaiskis V.

661Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Rīga, 1940, LU

662Studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 24. lpp.).

663"[…] īpašuma tiesības iegūšana,

664pamatojoties uz likumu, patiesībā ir sarežģīts juridisks sastāvs

665(faktu kopums), kad īpašuma tiesība rodas saskaņā ar likumā

666paredzētiem notikumiem un darbībām" (Rozenfelds J. Lietu

667tiesības. Rīga, 2004, 134. lpp.).

6681992.gada Atsavināšanas likuma

669tiesību normas salīdzinājumā ar Civillikuma normām ir vērtējamas

670kā speciālās tiesību normas. Civillikuma 1033. panta 6. punktu

671interpretējot kopsakarā ar Satversmes 105. pantu un 1992. gada

672Atsavināšanas likuma jēgu un mērķi, jāsecina, ka īpašumtiesības

673izbeidzas nevis ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās brīdi, bet

674tikai pēc tam, kad valsts pārvaldes iestādes ir veikušas visas

675likumā noteiktās darbības.

676Tādējādi,

677pirmkārt, nav pamatots uzskats, ka atbilstoši 1992. gada

678Atsavināšanas likumam līdz ar "atsevišķa likuma" spēkā stāšanos

679neatkarīgi no attiecīga ieraksta izdarīšanas zemesgrāmatā

680izbeidzas personas īpašumtiesības un tiesības uz atsavinātajiem

681īpašumiem pilnā apjomā iegūst valsts vai pašvaldība. Otrkārt,

682Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada Atsavināšanas

683likumu ir sašaurinājis Pieteikuma iesniedzēju tiesību apjomu.

68423.3.Kā liecina lietā

685esošie materiāli (sk. lietas 2.sēj. 140. - 144.lpp.) un

686tiesas sēdē pieaicinātās personas O. Spurdziņa un liecinieka D.

687Pavļuta teiktais, trūkst vienotu kritēriju gan 1992. gada

688Atsavināšanas likumā, gan Apstrīdētajā likumā lietotā termina

689"taisnīga atlīdzība" interpretēšanai, arī saistībā ar LNB

690būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu atsavināšanu.

69123.3.1. Piemēram,

692iepazīstoties ar izrakstiem no Uzraudzības padomes sēžu

693protokoliem, kas saistīti ar taisnīgas atlīdzības noteikšanu par

694atsavināmajiem īpašumiem šajā lietā, redzams, ka padome 2004.

695gada 16. jūnija sēdē ir nolēmusi "Kultūras ministrijai

696apstiprināt zemāko cenu, kas norādīta nekustamo īpašumu

697vērtējumos, sarunu vešanai par nekustamo īpašumu atsavināšanu".

6982005. gada 23. februārī tā atļāvusi Kultūras ministrijai vadīties

699pēc attiecīgo vērtētāju noteiktās atsavināmo nekustamo īpašumu

700"vidējās aritmētiskās vērtības". Kaut arī Uzraudzības padome 23.

701februārī citastarp atļāvusi Kultūras ministrijai turpmākās

702vienošanās procesā norādītās taisnīgās atlīdzības summas mainīt

703tikai 10 procentu robežās, 27. aprīļa sēdē tiek noteikta

704atlīdzība, kas ļoti būtiski atšķiras no iepriekš piedāvātās

705atlīdzības un pat no nekustamā īpašuma vērtētāju sniegtā augstākā

706vērtējuma. Proti, kā norāda Ministru kabinets, šajā sēdē, lemjot

707par konkrētām summām, esot izvērtēta bijušo īpašnieku iesniegumos

708ietvertā argumentācija un viena atsavinātā īpašuma kvadrātmetra

709cena (sk. lietas 3.sēj. 205.lpp.).

710Kā tiesas sēdes laikā tika

711noskaidrots (sk. šā sprieduma 9.un 10. punktu), normatīvie

712akti taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritērijus neparedz.

713Vērtējot LNB būvniecības vajadzībām atsavinātos īpašumus, gan

714Kultūras ministrija, gan Uzraudzības padome vadījusies no

715Latvijas Īpašuma vērtētāju asociācijas ieteikumiem

716(rekomendācijām).

717Piemēram, vienai no Pieteikuma

718iesniedzējām par viņai piederošo dzīvokli sākotnēji nolemts

719piedāvāt 10 800 latus (sk. lietas 2.sēj. 169.lpp.), pēc

720tam - 11 500 latus (sk. lietas 2.sēj. 141.lpp.), bet,

721neraugoties uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 12 200 lati

722(sk. lietas 1.sēj. 59.lpp.), notikusi vienošanās par

723atlīdzību divkāršā apmērā - 25 329 latiem (sk. lietas 3.sēj.

724213.lpp.).

725Arī citai personai par atsavināto

726dzīvokli sākotnēji piedāvāti 51 200 lati (sk. lietas 2.sēj.

727170.lpp.), taču, neraugoties uz ekspertu doto augstāko

728novērtējumu - 56100 lati (sk. lietas 2.sēj. 90.lpp.),

7292005.gada maijā notikusi vienošanās par atlīdzību 90863,35 latu

730apmērā (sk. lietas 3.sēj. 216. - 217.lpp.).

731Turpretī J.Jaunzemam, neraugoties

732uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 84 100 lati (sk.lietas

7331.sēj. 137.lpp.), sākotnēji piedāvāta atlīdzība 73 000 latu

734apjomā, bet vēlāk tā palielināta līdz 79 466 latiem (sk.

735lietas 3.sēj. 205.lpp.).

736Savukārt tiesas sēdē

737I.Stuberovskas iesniegtajā un lietai pievienotajā Latvijas

738Īpašumu vērtētāju asociācijas vēstulē minēts, ka "nekustamā

739īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā tā īpašniekam (bijušajam

740īpašniekam) izmaksājamās atlīdzības aprēķins var tikt veikts,

741balstoties uz konkrētā nekustamā īpašuma tirgus vērtību, taču tas

742nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar tā tirgus vērtības apmēru.

743Ņemot vērā to, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana

744saistās ar līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā,

745taisnīgas atlīdzības aprēķinā, mūsuprāt, būtu ietilpināmi arī

746citi izdevumi, kas saistīti gan ar nekustamā īpašuma piespiedu

747atsavināšanu, gan jauna līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi

748(piemēram, ar jauna nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā un

749reģistrāciju zemesgrāmatā saistītie notariālie izdevumi, valsts

750nodeva, kancelejas nodeva, izdevumi par nekustamā īpašuma māklera

751vai konsultanta starpniecības pakalpojumiem, izdevumi par

752juridisko palīdzību, izdevumi, kas saistīti ar pārcelšanos uz

753jauno dzīves vietu utt.)" (lietas 5.sēj. 227.lpp.).

75423.3.2.Pieteikuma

755iesniedzēji gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē

756norādīja, ka Kultūras ministrija viņiem prettiesiski liegusi

757pieeju informācijai, kas ietverta ekspertu vērtējumos attiecībā

758uz atsavināmajiem nekustamajiem īpašumiem (dzīvokļiem).

759Pieteikuma iesniedzēji iepazīstināti vienīgi ar to vērtējumu,

760kurā noteikta zemākā cena. Liecinieks D.Pavļuts tiesas sēdē

761norādīja, ka atteikums sniegt minēto informāciju pamatots ar

762Kultūras ministrijas valsts sekretāra 2004.gada 21.septembra

763rīkojumu Nr.122 "Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa

764piešķiršanu". Šis rīkojums saskaņā ar iepriekš minētās

765asociācijas ieteikumiem esot pieņemts, lai novērstu iespēju, ka

766Pieteikuma iesniedzēji vērtējumus, kuros noteikta lielāka

767dzīvokļu cena, darītu zināmus citiem īpašniekiem, kuru īpašumus

768arī plānots atsavināt.

769Kārtību, kādā privātpersonas

770iegūst informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, galvenokārt

771regulē Informācijas atklātības likums. No šā likuma 6.panta

772trešās daļas izriet, ka ierobežotas pieejamības statusu

773minētajiem vērtējumiem valsts sekretārs bija tiesīgs piešķirt

774vienīgi līdz tam brīdim, kad Kultūras ministrija vai tās

775pārstāvis kādam no nekustamo īpašumu īpašniekiem izteicis

776piedāvājumu par konkrētu taisnīgās atlīdzības summu. Piemēram,

777I.Prazdnicanei Kultūras ministrijas pilnvarotās personas

778zvērināta advokāta Selvja Selgas vēstule ar konkrētu piedāvājumu

779tika izsūtīta 2004.gada 15.septembrī (sk. lietas 1.sēj.

78037.lpp.), t.i., sešas dienas pirms minētā rīkojuma

781pieņemšanas.

782Līdz ar to rodas šaubas, vai

783Kultūras ministrijas valsts sekretāra rīkojuma Nr.122 "Par

784ierobežotas pieejamības informācijas statusa piešķiršanu"

785pieņemšanas brīdī - 2004.gada 21.septembrī - vēl pastāvēja

786tiesisks pamats šāda informācijas pieejamības ierobežojuma

787pieņemšanai. Turklāt rīkojumā pretēji Informācijas atklātības

788likuma 5.panta pirmās daļas prasībai nav sniegts pamatojums tam,

789kādā veidā informācijas izpaušana varētu apgrūtināt iestādes

790darbu vai nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

79123.3.3. Bez tam,

792piedāvājot, pēc saviem ieskatiem, taisnīgu atlīdzību, valsts

793pārvaldes iestādei (Kultūras ministrijai) nav jārīkojas tikai kā

794nekustamā īpašuma pircējam nekustamo īpašumu tirgū, kur pircējs

795ir ieinteresēts īpašumu iegādāties par viszemāko cenu. Valsts vai

796pašvaldības iestādes uzdevums izvēlēties saimnieciski izdevīgāko

797piedāvājumu vai piedāvājumu ar viszemāko cenu pretendentu brīvas

798konkurences apstākļos rodas gadījumā, kad tiek veikti iepirkumi

799atbilstoši likumam "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību

800vajadzībām". Turpretī darbības, kas tiek veiktas, atsavinot

801nekustamo īpašumu piespiedu kārtā, parasti ir vērstas tieši uz

802konkrēto nekustamo īpašumu. Valsts, īstenojot publiskās intereses

803un piedāvājot īpašniekiem atlīdzību par viņiem piederošo

804nekustamo īpašumu, nav tiesīga izmantot, piemēram, atsevišķu

805īpašnieku neinformētību vai neaizsargātību. Tādā gadījumā to

806nevarētu atzīt par taisnīgas atlīdzības piedāvājumu, tieši otrādi

807- šādā ceļā varētu tikt panākts netaisnīgs rezultāts.

808Nosakot taisnīgās atlīdzības

809apmēru, nav pieļaujams abstrahēties no atsavināmā īpašuma

810specifiskajām īpašībām un izmantošanas veida. Piemēram,

811atlīdzības apmērs, kas uzskatāms par taisnīgu, var būt atkarīgs

812no tā, vai tiek atsavināts neapbūvēts zemes gabals vai arī

813dzīvojamā māja (dzīvoklis). Nav pieļaujams tas, ka atsavināšanas

814rezultātā, īpaši tad, ja tiek atsavināta dzīvojamā māja

815(dzīvoklis), īpašnieks, kas tajā dzīvo kopā ar ģimeni, nonāk

816ievērojami sliktākā mantiskā situācijā.

817Ja šajā lietā Pieteikuma

818iesniedzēji nesaņemtu taisnīgu atlīdzību, kas būtu tuva tirgus

819vērtībai, var rasties risks, ka viņu sadzīves apstākļi

820pasliktinātos. Saņemot atlīdzību, kas ir ievērojami mazāka par

821dzīvokļa tirgus vērtību, pastāv pietiekami liela varbūtība, ka

822Pieteikuma iesniedzēji vairs nespētu iegādāties tādu dzīvokli,

823kas, piemēram, labiekārtotības vai atrašanās vietas dēļ būtu

824pielīdzināms atsavinātajam dzīvoklim. Šādu sadzīves apstākļu

825pasliktināšanās iespēju vēl jo vairāk pastiprina gan valstī

826pastāvošā pietiekami lielā inflācija, gan arī straujais nekustamo

827īpašumu cenu kāpums. Ja nav nekādu sevišķu apstākļu (piemēram,

828dabas katastrofa, sabiedrības drošības apdraudējums), tad,

829atsavinot dzīvokli, kurā atsavināšanas brīdī dzīvo tā īpašnieks

830vai viņa ģimenes locekļi, valstij ir pienākums maksāt cenu, kas

831atbilst vai ir tuva tirgus cenai. Tomēr atsavināšanas rezultātā

832īpašnieks nedrīkst iegūt arī nepamatotu (nepelnītu) labumu

833(sk. šā sprieduma 22.punkta 3.apakšpunktu).

834Ņemot vērā Satversmes 1.pantu

835un no Valsts pārvaldes likuma 10. panta izrietošo labas

836pārvaldības principu, kā arī lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp

837to īpašnieku interesēm, kuriem nekustamais īpašums tiek

838atsavināts piespiedu kārtā, un sabiedrības interesēm, likumā "Par

839nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

840sabiedriskajām vajadzībām" vai attiecīgi uz likuma pamata

841izdotajos Ministru kabineta noteikumos būtu jāietver

842iepriekš paredzami un pārskatāmi "taisnīgās atlīdzības"

843noteikšanas vispārējie kritēriji, pēc kuriem attiecīgās

844iestādes, piedāvājot īpašniekam konkrētas naudas summas vai

845līdzvērtīgu mantu, varētu vadīties sarunās par nekustamā īpašuma

846piespiedu atsavināšanu. Pašreiz šajā jomā pastāvošā nenoteiktība,

847no vienas puses, var veicināt korupciju, bet no otras puses -

848ļaut īpašniekiem sakarā ar atlīdzības noteikšanu izvirzīt

849nesamērīgas prasības.

85023.4.Nevar piekrist arī

851šādam Saeimas viedoklim:

852"No iepriekš citētā Augstākās

853tiesas Senāta sprieduma izriet, ka normas daļa "vienīgi pret

854atlīdzību", neņemot vērā Likuma par piespiedu atsavināšanu jēgu

855un mērķi, tulkojama nevis kā īpašuma atsavināšana, vienlaikus

856izmaksājot atlīdzību, bet gan kā īpašuma atsavināšana līdz ar

857atsavināšanas likuma spēkā stāšanos, tikai pēc tam savstarpējās

858vienošanās vai tiesas ceļā nosakot atlīdzības apmēru" (sk.

859Saeimas atbildes rakstu lietas 4.sēj. 173.lpp.).

860Satversmes tiesa uzsver, ka, tieši

861pretēji, interpretējot jebkuru tiesību normu, jāņem vērā tās jēga

862un mērķis.

863Saeima, ar Apstrīdēto likumu

864būtiski grozot nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas

865procedūru un nosakot, ka īpašumtiesības valsts vai pašvaldība

866iegūst tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās, nav apsvērusi

867iespēju savukārt bijušajiem īpašniekiem nodrošināt konkrētas

868naudas summas saņemšanu vai līdzvērtīgu īpašumu apmaiņu jau

869pirms tiesvedības uzsākšanas. Pretējā gadījumā, vadoties

870no Apstrīdētā likuma 9., 12. un 17. panta, kā arī ņemot vērā to,

871ka tiesvedības process ir salīdzinoši ilgs, nekustamā īpašuma

872īpašniekam līdz taisnīgas atlīdzības saņemšanai varētu tikt

873uzkrauta pārmērīgi smaga nasta. Proti, ja tiek atsavināta

874dzīvojamā māja (dzīvoklis), tās īpašnieka un viņa ģimenes locekļu

875rīcība ar šo nekustamo īpašumu ir ierobežota un apstākļos, kad

876inflācija valstī ir augstāka par Apstrīdētā likuma 17. pantā

877minētajiem sešiem procentiem, viņi nenoteiktu laiku, iespējams,

878pat vairākus gadus, var būt spiesti mitināties attiecīgās

879institūcijas nodrošinātajā dzīvojamā telpā.

880Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

881Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa viedoklim, ka tikai

882"taisnīgas atlīdzības izmaksas apsolījums kaut kad nākotnē nevar

883tikt pielīdzināts taisnīgas atlīdzības izmaksai. […] Tikai tad,

884kad ir taisnīga atlīdzība, var pāriet īpašuma tiesības. Valsts

885nav nekāds citāds tiesību subjekts, kas var atļauties maksāt

886mazāk un pateikt, ka valsts intereses pāri visam" (sk. lietas

8874.sēj. 147. un 165.lpp.).

888Ja likumdevējs ir noteicis, ka

889īpašumtiesības valstij vai pašvaldībai pāriet tūlīt pēc likuma

890pieņemšanas, un labprātīga vienošanās ar īpašnieku par atlīdzības

891summu nav panākta, "taisnīgas atlīdzības" izmaksa varētu tikt

892sadalīta divās daļās. Pirmā daļa varētu būt naudas summa, kas pēc

893pārskatāmiem un pamatotiem kritērijiem tiktu aprēķināta, kā arī

894saprātīgā laikā un noteiktā kārtībā izmaksāta nekustamā īpašuma

895īpašniekam līdz tiesvedības uzsākšanai. Savukārt otru

896daļu, ja īpašnieks ar sākotnēji piedāvāto summu nebūtu

897apmierināts, varētu noteikt vispārējās jurisdikcijas tiesa. Šo

898daļu bijušais īpašnieks saņemtu noteiktā laikā pēc tiesas

899sprieduma spēkā stāšanās.

900Šādas kārtības nepieciešamību

901pamato gan Latvijas juridiskajā literatūrā izteiktie viedokļi,

902gan Tieslietu ministrijas atzinums, gan arī citās valstīs

903pastāvošais tiesiskais regulējums. Piemēram, A.Grūtups, kā

904Augstākās padomes deputāts analizējot atsevišķas tiesiskās

905problēmas saistībā ar 1992. gada Atsavināšanas likuma pieņemšanu,

906uzsvēris, ka īpašniekiem, kuru īpašumi tiks atsavināti valsts vai

907sabiedriskajām vajadzībām, jāparedz ne tikai reālas

908kompensācijas, bet arī "precīza un sabalansēta šo jautājumu

909izskatīšanas procedūra, kurai jābūt pietiekami komplicētai un

910respektablai, lai mēs nekristu kārdinājumā to lietot pārāk bieži

911un pilnīgi nevietā. […] Precīzi jānosaka kompensācijas apjoms,

912tikai tad var sākt kādu īpašumu atsavināt" (Grūtups A. Vai

913iesim pa īpašuma rekvizīcijas ceļu? - Diena, 1992.gada

9144.aprīlis).

915Arī Tieslietu ministrijas atzinumā

916par Noteikumu Nr.17 projektu Kultūras ministrijai norādīts:

917"[…] atruna, ka taisnīgas

918atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmērs ir nosakāms pēc

919atsavināšanu ierosinošās institūcijas ieskatiem, ir vienpusēja un

920nenodrošina Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteiktās

921tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Piedāvātā panta redakcija

922nenodrošina personai iespēju iebilst pret institūcijas ieskatiem

923un argumentēt savus ieskatus par taisnīgas atlīdzības

924apmēru."

925Ministrija ierosinājusi paredzēt

926tādu atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmēra noteikšanas

927procedūru, kas atbilstu personas tiesībām uz taisnīgu atlīdzību

928(sk. lietas 2.sēj. 177.lpp.).

929Citās valstīs pat konstitūcijā ir

930noteikts atlīdzības izmaksāšanas brīdis. Piemēram, Beļģijas

931Karalistes konstitūcijas 16.pants paredz, ka šādai kompensācijai

932jātiek "iepriekš izmaksātai"; Ungārijas Republikas konstitūcijas

93313.panta otrā daļa noteic, ka kompensācijas izmaksai jābūt

934tūlītējai, savukārt Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 14.panta

935pirmā daļa - ka kompensācijai jābūt "iepriekš garantētai".

936Tādējādi,

937vērtējot Apstrīdētajā likumā paredzēto nekustamā īpašuma tiesību

938pāriešanas brīdi saistībā ar taisnīgas atlīdzības izmaksas brīdi,

939secināms, ka nav panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības

940interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka tiesības.

94124.Pieteikuma iesniedzēji

942gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē norādījuši, ka

943Ministru kabinets un Saeima, pieņemot Noteikumus Nr.17 un

944Apstrīdēto likumu, ir pārkāpuši tiesiskās paļāvības principu.

945No Satversmes 1.panta - kurš

946atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas un

947tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir

948nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās,

949tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas

950rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram, ne

951Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz likumdevējam

952izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri

953atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī

954tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus

955grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno

956regulējumu.

957Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības

958princips šajā lietā ir pārkāpts, jānoskaidro:

9591) vai Pieteikuma iesniedzējiem

960bija tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks

961mainīts;

9622) vai šāda paļaušanās bija

963saprātīga un pamatota;

9643) vai likumdevējs, atkāpjoties no

965iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis saudzējošu

966pāreju uz jauno regulējumu.

967Kā redzams no konstitucionālajai

968sūdzībai pievienotajiem materiāliem, 2004.gada 2.aprīlī Kultūras

969ministrijas pārstāvis S.Selga LNB būvniecības vajadzību

970apmierināšanai piedāvājis vienai no Pieteikuma iesniedzējām

971noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu (sk.

972lietas 1.sēj. 32.lpp.). Vēstulē tika norādīts, ka atteikuma

973gadījumā atsavināšanas procedūra tiks veikta 1992.gada

974Atsavināšanas likuma 9.pantā noteiktajā kārtībā. Kā iespējams

975secināt no tiesas sēdē konstatētā, 2004.gada pavasarī un vasarā

976līdzīga satura vēstules nosūtītas arī citiem Pieteikuma

977iesniedzējiem.

978Šis Kultūras ministrijas pārstāvis

979ar savu darbību ir radījis Pieteikuma iesniedzējiem paļāvību, ka

980tiem piederošo nekustamo īpašumu atsavināšanai netiks piemērota

981kāda cita - atšķirīga - kārtība. Turklāt pieaicinātā persona

982H.Demakova nav pamatojusi savu viedokli, ka Kultūras ministrijas

983pārstāvis S.Selga pārkāpis savas pilnvaras.

984Pieteikuma iesniedzēju paļāvību

985vēl jo vairāk nostiprināja 2003.gada 8.maija Latvijas Nacionālās

986bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 4.panta otrā daļas

987pirmais teikums: "Latvijas Nacionālās bibliotēkas vajadzībām

988nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošās ēkas atsavina valsts

989vajadzībām likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

990valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" noteiktajā kārtībā." Šādos

991apstākļos Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz to,

992ka Kultūras ministrija, nepanākot vienošanos par viņiem piederošo

993nekustamo īpašumu atsavināšanu, piemēros 1992.gada Atsavināšanas

994likumā paredzēto kārtību.

995Apstrīdētā likuma normas pārkāpj

996tiesiskās paļāvības principu, jo tas gadījumā, kad tiek ieviests

997jauns tiesiskais regulējums, citastarp paredz nepieciešamību

998noteikt pēc iespējas saudzējošāku pāreju. Taču, kā noprotams no

999tiesas sēdē pieaicinātās personas M. Segliņa paustā viedokļa,

1000likumdevējs rīkojies pilnīgi pretēji. Proti, risinot jautājumus

1001par nekustamo īpašumu atsavināšanu LNB vajadzībām un vienlaikus

1002saskaroties ar īpašnieku nepiekāpību, ir nolemts valsts intereses

1003aizstāvēt "agresīvāk".

1004Kā redzams no Saeimas Juridiskās

1005komisijas sēžu protokoliem, atsevišķi deputāti norādījuši, ka

1006valsts nedrīkst savas intereses pārvērtēt, neņemot vērā

1007privātpersonām Satversmē noteiktās pamattiesības. Piemēram,

1008Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada 23.marta sēdē šīs

1009komisijas loceklis Edgars Jaunups paudis viedokli, ka valsts

1010desmit gadus neko nav darījusi šā tiesiskā regulējuma

1011sakārtošanai, bet tagad Saeima izvēloties vienkāršāko ceļu un šo

1012problēmu risinot uz atsavināšanai paredzēto nekustamo īpašumu

1013īpašnieku rēķina (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada

101423.marta sēdes protokolu Nr.284 lietas 4.sēj. 148.lpp.).

1015Īpaši asi par Apstrīdētā likuma neatbilstību Satversmē

1016noteiktajām personas pamattiesībām Saeimas sēdē izteikušies

1017deputāti Juris Dobelis, Leopolds Ozoliņš un Juris Sokolovskis

1018(sk. lietas 4.sēj. 122., 123., 126.un 132.lpp.).

1019No tiesiskās paļāvības principa

1020izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz

1021jauno tiesisko regulējumu ir īpaši nozīmīga, jo personai, kurai

1022jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā

1023kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju iespējams

1024nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā

1025regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku vai paredzot, ka tas

1026netiek piemērots personām, kuru tiesiskais stāvoklis tādējādi

1027tiktu būtiski pasliktināts. Taču attiecībā uz Pieteikuma

1028iesniedzējiem Saeima, pieņemot Apstrīdēto likumu, to nav darījusi

1029un līdz ar to ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu.

103025. Lemjot par brīdi, ar

1031kuru Noteikumi Nr.17 un Apstrīdētais likums zaudē spēku,

1032Satversmes tiesa ņem vērā, ka tās uzdevums ir novērst Pieteikuma

1033iesniedzēju pamattiesību aizskārumu, kas radies, piemērojot

1034apstrīdētās normas. Tas iespējams vienīgi atzīstot šīs normas par

1035spēkā neesošām no to izdošanas brīža.

1036Turklāt Satversmes tiesai iespēju

1037robežās ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,

1038kad apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to

1039vietā pieņems jaunas normas, neradītu Pieteikuma iesniedzējiem un

1040citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

1041arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības

1042interesēm.

1043Vairāku valstu konstitūcijas un

1044likumi, kas regulē konstitucionālo tiesvedību, paredz

1045konstitucionālajām tiesām, tām konstatējot kāda tiesību akta

1046neatbilstību konstitūcijai, plašas pilnvaras noteikt gan brīdi,

1047ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, gan arī to, vai juridisko

1048spēku atgūst ar apstrīdētajām normām grozītās tiesību normas.

1049Turklāt nereti konstitucionālās tiesas pašas nosaka arī savu

1050spriedumu izpildes veidu un kārtību.

1051Tā, piemēram, Austrijas Federālā

1052konstitucionālā likuma 140.panta sestās daļas pirmais teikums

1053noteic:

1054"Ja ar Konstitucionālās tiesas

1055spriedumu kāds likums tiek atzīts par spēku zaudējušu sakarā ar

1056to, ka tas neatbilst Konstitūcijai, un ja spriedums nenoteic

1057citādi, tad ar to dienu, kad minētais likums zaudē spēku, atkal

1058stājas spēkā tie likuma noteikumi, kurus atcēla likums, ko

1059Konstitucionālā tiesa atzinusi par neatbilstošu

1060Konstitūcijai."

1061Austrijas Konstitucionālā tiesa

1062katrā konkrētā gadījumā izlemj, vai iepriekšējais tiesiskais

1063regulējums atbilstoši tikko citētajai konstitūcijas normai atkal

1064stājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās tiesas

10652004.gada 28.septembra spriedumu lietā Nr.G98/04; 2001.gada

106616.marta spriedumu lietā Nr.G150/00; 2002.gada 5.decembra

1067spriedumu lietā Nr.G296/02, http://ris.bka.gv.at) vai arī

1068nestājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās

1069tiesas 1981.gada 22.oktobra spriedumu lietā Nr.G48/81, V20/81;

10701984.gada 26.jūnija spriedumu lietā Nr.G73/84, G74/84; 2001.gada

107116.marta spriedumu lietā Nr.G152/00,

1072http://ris.bka.gv.at).

1073Savukārt Vācijas Federālās

1074konstitucionālās tiesas likuma 35.paragrāfs paredz, ka Federālā

1075konstitucionālā tiesa savā spriedumā var noteikt sprieduma

1076izpildītāju un izpildes veidu. Literatūrā ir atzīmēts, ka no

1077minētā paragrāfa izriet pilnvarojums tiesai pašai noteikt

1078svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas (sk.:

1079Bundesverfassungsgerichtsgesetz. Mitarbeiterkommentar und

1080Handbuch. C.F. Müller Juristischer Verlag Heidelberg, 1992, S.

1081695). Federālā konstitucionālā tiesa, ja nepieciešams, nosaka

1082līdz turpmākajai likumdevēja rīcībai piemērojamo regulējumu vai

1083regulējumu, kāds būs spēkā, ja likumdevējs noteiktā laikā

1084neizpildīs Federālās konstitucionālās tiesas spriedumā noteikto

1085(sk., piemēram: BVerfGE 39, 1[68], BVerfGE 48, 130 [184],

1086BVerfGE 99, 216 [219], BVerfG, 1 BvL 4/97 vom 6.7.2004, Absatz

108771, http://www.bundesverfassungsgericht.de). Līdzīgi mēdz

1088rīkoties arī citu valstu konstitucionālās tiesas (sk.,

1089piemēram, Slovēnijas Konstitucionālās tiesas 1994.gada 31.marta

1090spriedumu lietā Nr.U-I-25/92,

1091http://odlocitve.us-rs.si/).

1092Satversmes tiesas likums

1093expressis verbis Satversmes tiesai tamlīdzīgas pilnvaras

1094neparedz. Tomēr šā likuma 31.panta 12.punkts noteic, ka

1095Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas

1096nolēmumi". Saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga

1097noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta

1098atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto

1099pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no aprites"

1100neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā.

1101Ja tas ir iespējams un

1102nepieciešams, Satversmes tiesa sava sprieduma nolēmumu daļā var

1103atzīt, ka juridisko spēku atgūst tiesību normas, kas grozītas ar

1104tādu apstrīdēto aktu, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

1105neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

1106Nolēmumu

1107daļa

1108Pamatojoties uz Satversmes tiesas

1109likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

1110nosprieda:

11111.Atzīt Ministru kabineta

11122005.gada 11.janvāra noteikumus Nr.17 "Grozījumi likumā "Par

1113nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

1114sabiedriskajām vajadzībām"" par neatbilstošiem Latvijas

1115Republikas Satversmes 81.pantam un spēkā neesošiem no to

1116izdošanas brīža.

11172.Atzīt likumu

1118"Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

1119atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par

1120neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.un 105.pantam un

1121spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža.

11223. Attiecībā uz

1123konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem - Juri Jaunzemu, Tatjanu

1124Čerkovsku, Valentīnu Leitēnu un Gintu Gailīti atzīt likumu

1125"Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

1126atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par spēkā

1127neesošu no tā pieņemšanas brīža.

11284. Noteikt, ka 1992.gada

112915.septembra likums "Par nekustamā īpašuma piespiedu

1130atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" ir spēkā

1131redakcijā, kāda pastāvēja līdz Ministru kabineta 2005.gada

113211.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā

1133īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām

1134vajadzībām"" izdošanai.

1135Spriedums ir galīgs un

1136nepārsūdzams.

1137Spriedums pasludināts Rīgā

11382005.gada 16.decembrī.

1139Tiesas sēdes priekšsēdētājs

1140R.Apsītis