20. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiesiskā

valstī tiktu īstenota visaptveroša likumu ietekme uz ikvienu un

lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī

garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti

un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma

priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4.

punkts).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.

punktu).