VairogsPar Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumu Nr.733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi" 1.pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101.pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6.panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.pantam
Īsais kopsavilkumsKo šis dokuments regulē
Šis regulējums apraksta izglītības sistēmas kārtību, iesaistīto personu tiesības un pienākumus, iestāžu kompetenci un lēmumu pieņemšanu.
Par Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumu Nr.733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi" 1.pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101.pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6.panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.pantam — viss teksts
1Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumi Nr.
2733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts
3valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu
4veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas
5Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu
6par valsts valodas prasmes pārbaudi" (turpmāk - Noteikumi
7Nr. 733) tika izdoti saskaņā ar Valsts valodas likuma 6. panta
8piekto daļu, Imigrācijas likuma 24. panta piekto un
95.1 daļu, kā arī likuma "Par Eiropas Savienības
10pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" 3. panta
11ceturto un piekto daļu.
121.1. Valsts valodas likuma 6. panta pirmā daļa noteic,
13ka valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai
14piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to
15uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa
16pieder valstij vai pašvaldībai, jāprot un jālieto valsts valoda
17tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata
18pienākumu veikšanai.
19Savukārt saskaņā ar Valsts valodas likuma 6. panta piekto daļu
20valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta
21pirmajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas prasmes
22pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.
231.2. Imigrācijas likuma 24. panta piektā un
245.1 daļa noteic kārtību, kādā ārzemniekam ir tiesības
25pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un to, ka par valsts
26valodas prasmes pārbaudi viņam jāmaksā valsts nodeva Ministru
27kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā.
281.3. Noteikumu Nr. 733 izdošanas laikā likuma "Par
29Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas
30Republikā" 3. panta ceturtā daļa paredzēja, ka Ministru
31kabinets nosaka Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa
32iegūšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu, valsts
33valodas prasmes pārbaudes kārtību, atvieglojumus valsts valodas
34prasmes pārbaudes kārtošanā, to personu kategorijas, kuras
35ilgstošu vai nenovēršamu veselības traucējumu dēļ atbrīvojamas no
36valsts valodas prasmes pārbaudes. Turklāt attiecībā uz personām,
37kuras iepriekš kārtojušas nepieciešamā apjoma valsts valodas
38prasmes pārbaudi, Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā atzīst
39iegūtos valsts valodas prasmi apliecinošos dokumentus.
40Savukārt saskaņā ar minētā likuma 3. panta piekto daļu par
41valsts valodas prasmes pārbaudi trešās valsts pilsonis maksā
42valsts nodevu Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā.
1Noteikumu Nr. 733 1. pielikuma "Amatu un
2profesiju iedalījums atbilstoši nepieciešamajam valsts valodas
3prasmes līmenim un pakāpei" sākotnējā redakcija, kas bija
4spēkā no 2009. gada 1. septembra līdz 2012. gada 6. janvārim, uz
5pašvaldību domju deputātiem attiecināja šādas valsts valodas
6prasmes prasības: "C līmeņa 1. pakāpe nepieciešama iestāžu,
7organizāciju, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un to struktūrvienību
8vadītājiem, augsti kvalificētiem speciālistiem, [..] kuru
9profesijas klasificētas ar šādiem kodiem: [..] 1150 01 pilsētas
10domes deputāts; 1150 02 novada domes deputāts" (turpmāk -
11Noteikumu Nr. 733 sākotnējā redakcija).
122.1. Noteikumu Nr. 733 1. pielikums tika izteikts jaunā
13redakcijā ar Ministru kabineta 2012. gada 3. janvāra noteikumiem
14Nr. 16 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija
15noteikumos Nr. 733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu
16apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo
17un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas
18saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa
19iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes
20pārbaudi"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 16), kas stājās
21spēkā 2012. gada 7. janvārī. Šajā Noteikumu Nr. 733 1. pielikuma
22redakcijā pašvaldību domju deputātiem obligātais valsts valodas
23zināšanu un prasmju apjoms nebija konkretizēts.
242.2. Ministru kabinets 2012. gada 23. oktobrī izdeva
25noteikumus Nr. 714 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada
267. jūlija noteikumos Nr. 733 "Noteikumi par valsts valodas
27zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību
28profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās
29atļaujas saņemšanai un Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja
30statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes
31pārbaudi"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 714), kas stājās
32spēkā 2012. gada 26. oktobrī.
33Atbilstoši šiem grozījumiem republikas pilsētas pašvaldības
34domes deputātam (klasifikācijas kods 1111 21) un novada
35pašvaldības domes deputātam (klasifikācijas kods 1111 22)
36nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju apjoms ir C
37līmeņa 1. pakāpe. Minētie klasifikācijas kodi atbilst Ministru
38kabineta 2010. gada 18. maija noteikumos Nr. 461 "Noteikumi
39par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem
40pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un Profesiju
41klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību" (turpmāk
42- Noteikumi Nr. 461) norādītajiem klasifikācijas kodiem.
43Savukārt Noteikumu Nr. 733 sākotnējās redakcijas pieņemšanas
44laikā bija spēkā Ministru kabineta 2007. gada 13. februāra
45noteikumi Nr. 125 "Noteikumi par profesiju klasifikatoru,
46profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas
47pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un
48aktualizēšanas kārtību (Profesiju klasifikators)" (turpmāk -
49Noteikumi Nr. 125) (turpmāk Noteikumi Nr. 461 un Nr. 125 kopā -
50profesiju klasifikators).
1Pieteikuma iesniedzēji - Nataļja Čehova un
2Valērijs Kravcovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) -
3uzskata, ka Noteikumu Nr. 733 1. pielikums tā sākotnējā redakcijā
4un Noteikumos Nr. 714 ietvertajā redakcijā, ciktāl tas attiecas
5uz pašvaldību domju deputātiem, (turpmāk arī - apstrīdētais
6regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -
7Satversme) 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6.
8panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.
9pantam.
103.1. Pieteikuma iesniedzēji 2009. gada 6. jūnijā
11notikušajās pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēti par pašvaldību
12domju deputātiem. Apstrīdētais regulējums stājās spēkā 2009. gada
131. septembrī. Abi Pieteikuma iesniedzēji 2009. gada novembrī tika
14administratīvi sodīti par Latvijas Administratīvo pārkāpumu
15kodeksa 201.26 pantā paredzēto pārkāpumu, proti, par
16valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu
17veikšanai nepieciešamajā apjomā.
183.2. Prasības attiecībā uz latviešu valodas zināšanām
19pašvaldību domju deputātiem tieši un netieši izvirzot vairāki
20normatīvie akti. Netieša prasība pēc valsts valodas prasmes esot
21noteikta likumā "Par pašvaldībām", Valsts valodas
22likumā un Satversmē. No 1994. gada 13. janvāra līdz 2002. gada 9.
23maijam Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu
24likuma (turpmāk - Vēlēšanu likums) 9. pants noteicis pakāpi, kādā
25pašvaldību domju deputātiem un deputātu kandidātiem jāprot valsts
26valoda. Tiešas prasības attiecībā uz pašvaldību domju deputātu
27valsts valodas zināšanu apjomu atkārtoti ieviestas ar Noteikumiem
28Nr. 733, kurus Ministru kabinets izdeva 2009. gada 1.
29septembrī.
303.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Ministru
31kabinets nebija tiesīgs noteikt pašvaldību domju deputātiem
32pienākumu prast valsts valodu C līmeņa 1. pakāpē. Noteikumos Nr.
33733 neesot skaidri norādītas pilnvarojošās normas un to galvenie
34virzieni. Turklāt Valsts valodas likuma 6. panta piektā daļa
35neesot grozīta kopš tās pieņemšanas brīža. Līdz ar to nevarot
36konstatēt likumdevēja vēlmi pilnvarot Ministru kabinetu izdot
37noteikumus, kuros būtu norādīts pašvaldību domju deputātiem
38nepieciešamais valsts valodas prasmes līmenis un pakāpe. Tāpēc
39apstrīdētais regulējums esot pretrunā ar Ministru kabineta
40iekārtas likuma 31. pantu.
41Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, Valsts valodas likuma 6.
42panta pirmās daļas prasības nevar attiecināt uz pašvaldību domju
43deputātiem, jo viņi nav darbinieki Darba likuma izpratnē, proti,
44ar viņiem netiek noslēgts darba līgums un viņiem nav darba
45devēja. Tāpēc apstrīdētais regulējums neatbilstot Valsts valodas
46likuma 6. panta pirmajai daļai. Savukārt Valsts valodas likuma 6.
47panta piektā daļa attiecoties tikai uz darbiniekiem, nevis uz
48politiskām amatpersonām. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka uz
49vēlētiem amatiem drīkst attiecināt prasības tikai par valsts
50valodas lietošanu, nevis prasmi. Apstrīdētajā regulējumā
51ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar
52likumu.
533.4. Kā norāda Pieteikuma iesniedzēji, apstrīdētā
54regulējuma mērķis varētu būt profesiju klasifikatora saskaņošana
55ar to amatu sarakstu, kuru pildīšanai nepieciešamas valsts
56valodas zināšanas. Cits iespējamais leģitīmais mērķis varot būt
57mazākumtautību pārstāvju iekļaušana Latvijas sabiedrībā. Taču
58Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Ministru kabinets apstrīdētā
59regulējuma leģitīmo mērķi nav formulējis. Prasību, ka pašvaldību
60darbā jālieto valsts valoda, varot izpildīt ar citiem,
61efektīvākiem līdzekļiem, piemēram, saziņā ar vēlētājiem
62izmantojot tulka palīdzību.
63Apstrīdētajā regulējumā ietvertās prasības formāli netiekot
64izvirzītas pašvaldību domju deputātu kandidātiem. Līdz ar to
65vēlēšanās varot kandidēt arī personas, kuru valsts valodas
66prasmes līmenis neatbilst apstrīdētajā regulējumā noteiktajam,
67savukārt pēc šādu personu ievēlēšanas jebkurā brīdī varot tikt
68apstrīdēta deputāta atbilstība ieņemamam amatam.
693.5. Apstrīdētais regulējums nosakot atšķirīgu
70attieksmi pret pašvaldību domju deputātiem atkarībā no viņu
71dzimtās valodas un etniskās izcelsmes. Noteikumu Nr. 733 12.
72punkts paredzot, ka no valsts valodas prasmes pārbaudes
73atbrīvotas personas, kuras ieguvušas pamata, vidējo vai augstāko
74izglītību akreditētās programmās latviešu valodā. Taču šādas
75prasības neattiecoties uz tiem deputātiem, kuri absolvējuši
76vidusskolu ar latviešu mācībvalodu, un daļēji uz deputātiem, kuri
77vidusskolas izglītību ieguvuši mazākumtautības valodā pēc
78akreditētu mazākumtautību izglītības programmu ieviešanas.
79Apstrīdētais regulējums pārkāpjot Pieteikuma iesniedzējiem
80Satversmes 91. pantā garantētās tiesības būt vienlīdzīgiem ar
81pārējiem kolēģiem likuma priekšā un baudīt savas Satversmes 101.
82pantā noteiktās pamattiesības bez diskriminācijas.
1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto regulējumu,
2- Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētais regulējums
3atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas
4likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas
5likuma 31. pantam.
64.1. Apstrīdētais regulējums liedzot būt par
7pašvaldības domes deputātu personām, kuru valsts valodas
8zināšanas neatbilst Noteikumos Nr. 733 norādītajam apjomam. Tātad
9apstrīdētais regulējums ierobežojot Pieteikuma iesniedzējiem
10Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības likumā paredzētajā
11veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Likumdevējs esot
12pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt Valsts valodas likuma 6.
13panta pirmajā daļā minētajām personām nepieciešamo valsts valodas
14zināšanu apjomu. Pilnvarojums noteikt šo apjomu un valsts valodas
15prasmes pārbaudes kārtību esot ietverts Valsts valodas likuma 6.
16panta piektajā daļā.
174.2. Pieteikuma iesniedzēji kļūdaini interpretējot
18Valsts valodas likuma 6. panta pirmo daļu. Latviešu valoda par
19valsts valodu noteikta Satversmē, savukārt Valsts valodas likuma,
20speciālo likumu un Ministru kabineta noteikumu uzdevums esot
21nodrošināt Satversmes 4. pantā ietverto prasību izpildi
22publiskajā sfērā. Tā kā pašvaldības ir publiskas institūcijas,
23tajās esot jālieto valsts valoda.
24Līdz 2009. gada 1. septembrim Noteikumos Nr. 733 neesot bijis
25tieši noteikts pašvaldību domju deputātiem nepieciešamais valsts
26valodas zināšanu līmenis. Tomēr tas nevarot būt par pamatu
27apgalvojumam, ka laika posmā no 2002. gada 9. maija līdz 2009.
28gada 1. septembrim tiešas prasības attiecībā uz pašvaldību
29deputātiem nepieciešamo valsts valodas prasmi vispār nebūtu
30pastāvējušas. Ministru kabinets norāda, ka arī minētajā periodā
31normatīvie akti prasījuši valsts valodas zināšanas tādā apjomā,
32kāds nepieciešams deputāta profesionālo un amata pienākumu
33veikšanai. Šādas prasības citastarp esot noteiktas Satversmē,
34Valsts valodas likumā un Republikas pilsētas domes un novada
35domes deputāta statusa likumā.
364.3. Kā norāda Ministru kabinets, apstrīdētā regulējuma
37mērķis ir leģitīms, jo valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās
38institūciju normālu funkcionēšanu. Valsts valoda esot juridisks
39pārvaldības instruments. Valsts valodas zināšanas esot būtisks
40deputāta pienākumu izpildes priekšnoteikums.
41Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Ingrīda Podkolzina
42pret Latviju" esot atzinusi, ka prasībai - deputātu
43kandidātiem pietiekami labi jāzina valsts valoda - ir leģitīms
44mērķis un Latvijas valsts var izvirzīt deputātu kandidātiem
45prasību zināt latviešu valodu. Šādu prasību varot attiecināt arī
46uz deputātiem.
47Ministru kabinets uzskata, ka iespēja izmantot tulka
48pakalpojumus nav saudzējošāks līdzeklis un nenodrošinātu leģitīmā
49mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, kā to nodrošina
50apstrīdētais regulējums. Tātad apstrīdētais regulējums atbilstot
51Satversmes 101. un 91. pantam.
1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -
2norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un 101.
3pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un
4Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.
55.1. Satversmes 101. pants kalpojot demokrātiskas
6valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanai. Atbilstoši šim
7pantam arī pašvaldības darbā gan saziņas valoda, gan lietvedībā
8un dokumentos lietojamā valoda, gan arī darba sanāksmju valoda
9esot latviešu valoda.
10Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt
11pašvaldību darbību, jo to darba valoda esot latviešu valoda.
12Apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa
13sasniegšanai, jo nodrošinot efektīvu Satversmes 101. panta
14piemērošanu.
155.2. Deputātam esot pienākums piedalīties domes darbā,
16citastarp izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus, atbildēt
17uz tiem, rīkot iedzīvotāju pieņemšanu. Šādas darbības esot jāveic
18nepastarpināti, jo deputāts, darbodamies domē, paužot viedokli un
19aizstāvot savu vēlētāju intereses. Saziņa esot pašvaldības
20deputāta darba būtiska sastāvdaļa un personisks pienākums.
21Tieslietu ministrija uzskata, ka tulka piesaistīšana
22nenodrošinātu apstrīdētā regulējuma leģitīmā mērķa sasniegšanu
23tādā pašā kvalitātē, turklāt varot lielā mērā apgrūtināt
24pašvaldības domes darbu. Ja pašvaldības domes deputātam,
25piemēram, ir piekļuve ierobežotas pieejamības informācijai, tad
26šāda informācija nebūtu izpaužama tulkam. Deputātam savus
27pienākumus vajagot pildīt tieši un nepastarpināti.
28Jēdziens "darbinieks" Valsts valodas likuma izpratnē
29esot plašāks par jēdzienu "amatpersona" vai
30"ierēdnis" un attiecināms arī uz abām minētajām
31kategorijām. Tātad uz pašvaldības domes deputātu esot pilnībā
32attiecināma Valsts valodas likuma 6. panta pirmā un piektā
33daļa.
345.3. Valsts valodas centram esot pienākums iesniegt
35apgabaltiesā prasības pieteikumu par pašvaldības domes deputāta
36pilnvaru anulēšanu, ja deputāts atkārtoti neierodas uz valsts
37valodas prasmes pārbaudi vai arī tiek atkārtoti konstatēts, ka
38deputāta valsts valodas zināšanas neatbilst Ministru kabineta
39noteiktajam līmenim.
40Tā kā pašvaldības domes deputātam, jau uzsākot savu pienākumu
41veikšanu, jāprot valsts valoda Ministru kabineta noteiktajā
42līmenī un pakāpē, tad seši mēneši līdz valsts valodas prasmes
43pārbaudei esot saprātīgs un pietiekams termiņš, lai persona
44varētu uzlabot savas valsts valodas zināšanas.
455.4. Tieslietu ministrija uzskata, ka nav pretrunas
46starp Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma
4717. panta pirmās daļas 3. punkta "g" apakšpunktā
48noteikto deputāta kandidāta pienākumu sniegt pašnovērtējumu par
49savu latviešu valodas prasmi un apstrīdēto regulējumu, kas prasa,
50lai pašvaldības domes deputāts prastu valsts valodu C līmeņa 1.
51pakāpē.
52Apstrīdētais regulējums neierobežojot mazākumtautību pārstāvju
53pasīvās vēlēšanu tiesības, jo tajā ietvertā prasība attiecoties
54uz jebkuru personu neatkarīgi no tās etniskās piederības, rases,
55dzimuma vai citām pazīmēm. Turklāt etniskā piederība neesot
56jānorāda nevienā ar pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanu saistītā
57dokumentā. Tādējādi prasība, ka pašvaldības domes deputātam
58jāprot valsts valoda, neesot diskriminējoša un atbilstot
59Satversmes 91. pantam.
1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes
2ministrija - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst
3Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6.
4panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.
5pantam. Izglītības un zinātnes ministrijas viedoklis saskan ar
6Ministru kabineta atbildes rakstā pausto viedokli, kā arī
7Tieslietu ministrijas argumentiem.
1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas
2tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētais
3regulējums atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts
4valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta
5iekārtas likuma 31. pantam.
67.1. Tiesībsargs norāda, ka personas, kas ieguvušas
7pamata, vidējo vai augstāko izglītību akreditētās programmās
8latviešu valodā, un personas, kas apguvušas akreditētu
9mazākumtautības izglītības programmu un kārtojušas centralizēto
10eksāmenu latviešu valodā, jau ir apliecinājušas savas valsts
11valodas zināšanas. Tāpēc tās esot atbrīvotas no valsts valodas
12prasmes pārbaudes. Savukārt personas, kas Noteikumu Nr. 733 12.1.
13un 12.2. punktā nav minētas, no valsts valodas prasmes pārbaudes
14netiekot atbrīvotas, jo tām neesot latviešu valodas zināšanu
15apliecinājuma. Līdz ar to deputāti, kuri saskaņā ar Noteikumu Nr.
16733 12. punktu ir atbrīvoti no valsts valodas prasmes pārbaudes,
17neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos
18apstākļos ar tiem deputātiem, kuriem nav minētā latviešu valodas
19zināšanu apliecinājuma.
20Noteikumu Nr. 733 regulējums esot vērsts uz to, lai panāktu
21vienādu valsts valodas lietojumu un īstenotu Satversmes 4. un
22101. pantā noteiktās prasības pašvaldību darbā.
237.2. Apstrīdētais regulējums esot noteikts ar pienācīgā
24kārtā pieņemtu likumu. Izdodot Noteikumus Nr. 733, Ministru
25kabinets neesot pārkāpis Valsts valodas likuma 6. pantu un
26Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantu. Leģitīmais mērķis
27esot nostiprināt valsts valodas lietošanu, kā arī Latvijas
28iedzīvotāju tiesības un pat pienākumu lietot latviešu valodu gan
29mutvārdu, gan rakstveida saziņā. Šā mērķa īstenošana atbilstot
30sabiedrības interesēm.
31Apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa
32sasniegšanai. Turklāt tiekot efektīvi garantēta arī aizsardzība
33pret ierobežojuma nesamērīgu vai patvaļīgu piemērošanu. Proti,
34par deputāta pilnvaru anulēšanu varot lemt tikai apgabaltiesa,
35kas taisa spriedumu pēc visu lietas apstākļu vispusīgas
36izvērtēšanas un lietā iesaistīto personu uzklausīšanas.
37Deputātam, kurš neprot valsts valodu nepieciešamajā līmenī, esot
38paredzēta iespēja sešu mēnešu periodā pilnveidot savu valsts
39valodas prasmi. Tiesībsargs uzskata, ka citi līdzekļi nenodrošina
40apstrīdētā regulējuma leģitīmā mērķa sasniegšanu. Apstrīdētā
41regulējuma radītais ierobežojums esot samērīgs un atbilstošs
42Satversmes 101. pantam. Tiesībsargs arī atzīst, ka Noteikumi Nr.
43733 izdoti, ievērojot likumdevēja sniegto pilnvarojumu un
44likumdevēja noteiktajā apmērā.
45Ne vien pašvaldības domes deputātam, bet arī deputāta
46kandidātam vajagot apzināties ar šo amatu saistīto augsto
47atbildību. Gatavojoties ievēlēšanai deputāta amatā, personām esot
48jāpilnveido sava valsts valodas prasme tiktāl, lai spētu
49pilnvērtīgi veikt deputāta pienākumus.
1Pieaicinātā persona - biedrība
2"Latvijas Pašvaldību savienība" - norāda, ka
3apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā
4arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru
5kabineta iekārtas likuma 31. pantam.
68.1. Pienākums zināt latviešu valodu un to lietot
7valsts un pašvaldību institūcijās visupirms izrietot no
8Satversmes. Kandidējot pašvaldību vēlēšanās, personai esot
9zināmas pašvaldības domes deputātam izvirzītās prasības attiecībā
10uz valsts valodas prasmi. Valsts valodas apgūšanas un lietošanas
11pienākums rodoties jau pirms pašvaldības deputāta pilnvaru
12iegūšanas, un termiņš valsts valodas apguvei pēc pilnvaru
13iegūšanas esot samērīgs.
14Valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem apstrīdētajā
15regulējumā noteiktā prasība esot nepieciešama, lai atbilstoši
16Satversmes 4. un 101. pantam nodrošinātu obligāto latviešu
17valodas lietojumu valsts un pašvaldību iestādēs. Pašvaldības
18domes deputātam latviešu valoda esot jāprot pietiekami augstā
19līmenī, lai viņš spētu uztvert un izprast citu teikto un
20rakstīto, kā arī pats izteikties par visdažādākajiem jautājumiem.
21Ja deputāts savas tiesības īstenotu un pienākumus pildītu ar
22tulka starpniecību, nebūtu iespējams nodrošināt pilnvērtīgu
23pašvaldības darbu vietējo iedzīvotāju interesēs.
248.2. Tiesību norma, ar kuru likumdevējs pilnvarojis
25Ministru kabinetu noteikt valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku
26profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts
27valodas zināšanu apjomu, esot vērtējama atbilstoši tās mērķim. Tā
28kā pašvaldības deputāts veicot noteiktus pienākumus publiskā
29institūcijā, izskatāmās lietas ietvaros neesot jāanalizē valsts
30vai pašvaldības iestādes darbinieka jēdziena saturs.
31Ja deputāta valsts valodas zināšanas neatbilst apstrīdētajā
32regulējumā noteiktajam līmenim, tad viņam esot iespēja tās
33papildināt noteiktajā termiņā. Ja tiekot atkārtoti konstatēts, ka
34deputāta valsts valodas zināšanas neatbilst minētajam līmenim,
35Valsts valodas centram esot pienākums iesniegt apgabaltiesā
36pieteikumu par deputāta pilnvaru anulēšanu.
1Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor
2iur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka latviešu valoda kā
3valsts valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās
4identitātes sastāvdaļa.
59.1. Valsts valodas galvenā funkcija esot kalpot par
6kopējo savstarpējās saziņas un saprašanās līdzekli visiem valsts
7iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības, dzimtās valodas,
8reliģijas un citām pazīmēm. Viena no šīs funkcijas konkrētajām
9izpausmēm esot tāda, ka valsts valoda ir valsts institūciju, kā
10arī pašvaldību darba valoda. Satversmes 101. panta otrās daļas
11trešais teikums tikai konkrētāk izskaidrojot vienu no Satversmes
124. pantā ietvertā pamatnoteikuma piemērošanas gadījumiem.
139.2. Noteikums, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu
14valoda, neesot pašvaldības domes deputāta tiesību ierobežojums,
15jo prasība zināt valsts valodu izrietot no Satversmes. Savukārt
16prasība zināt valsts valodu tieši C līmeņa 1. pakāpē varot tikt
17uzskatīta par deputāta tiesības ierobežojošu noteikumu, kas rada
18viņam subjektīvas tiesības to apstrīdēt tiesā. Šā ierobežojuma
19mērķis esot leģitīms, proti, nodrošināt, ka deputāts var
20pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus pašvaldību darba valodā.
21Deputātam esot nepieciešams saprast paša teikto un aizstāvēt savu
22viedokli, kā arī sazināties ar vēlētājiem. Konsultanti, palīgi,
23tulki un literārie redaktori varot uzlabot deputāta darba
24kvalitāti, taču nevarot aizstāt deputātu personīgajā saziņā.
259.3. Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā
26lietotais jēdziens "darbinieki" aptverot visus šajā
27normā minētajās institūcijās, uzņēmumos, organizācijās
28strādājošos un tos, kas darbojas šo institūciju vārdā, neatkarīgi
29no viņu darba vai amata attiecību rakstura. Līdz ar to Valsts
30valodas likumā minētais jēdziens "darbinieki" esot
31plašāks nekā šis pats jēdziens Darba likuma izpratnē. Ja prasība
32par valsts valodas zināšanām tiktu attiecināta tikai uz tām
33personām, kuras valsts un pašvaldību iestādēs nodarbinātas uz
34darba līguma pamata, tas neatbilstu likuma mērķim - panākt
35visaptverošu valsts valodas lietošanu publiskajā jomā.
369.4. Pašvaldību domju deputātiem noteiktā prasība zināt
37valsts valodu atbilstīgā līmenī neierobežojot mazākumtautību
38pārstāvju pasīvās vēlēšanu tiesības. Tā kā apstrīdētā regulējuma
39pamatā ir Satversmes 101. pants, tas atbilstot Satversmē
40nostiprinātajam vienlīdzības principam. Proti, Satversmē neesot
41iekšēju pretrunu. Etniskā piederība, dzimtā valoda, reliģiskā
42pārliecība un citi apstākļi nevarot attaisnot to, ka persona
43neprot valsts valodu. Pašvaldības domes deputāta pienākums esot
44pildīt amata pienākumus ne vien to personu vārdā, kas par viņu
45nobalsojušas vēlēšanās, bet arī pārējo attiecīgās teritorijas
46vēlētāju vārdā.
1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Mārtiņš Mits
2- norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un
3101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai
4un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.
510.1. Ministru kabinets, nosakot valsts valodas
6zināšanu apjomu, neesot rīkojies ultra vires. Neesot
7pamata Valsts valodas likumā minēto jēdzienu
8"darbinieks" skaidrot vienīgi Darba likuma izpratnē,
9izmantojot tikai gramatisko interpretācijas metodi. Esot jāņem
10vērā vispārējais valsts valodas regulējums un tāpēc Valsts
11valodas likuma 6. panta pirmās un piektās daļas saturs
12jānoskaidro ar sistēmiskās interpretācijas palīdzību. Proti,
13pašvaldību domju deputātiem, lai viņi varētu pildīt savus
14pienākumus, esot jāzina valsts valoda.
15Prasība, ka valsts valoda jāzina arī deputātu kandidātiem,
16izrietot no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un
17likumu normām, kas bija spēkā jau pirms 2009. gadā notikušajām
18pašvaldību vēlēšanām. Kaut arī laika posmā no 1994. gada 25.
19janvāra līdz 2002. gada 23. maijam Vēlēšanu likums paredzējis, ka
20pašvaldību deputātu kandidātiem jāprot valsts valoda augstākajā
21pakāpē, likumdevējam neesot pienākuma pašam noteikt konkrētam
22amatam nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu. Tiesību
23sistēmas ietvaros to drīkstot darīt arī Ministru kabinets, kas
24apstrīdēto regulējumu izdevis atbilstoši likumdevēja sniegtajam
25pilnvarojumam.
26Tā kā latviešu valoda ir vienīgā pašvaldību darba valoda, esot
27loģiski noteikt pašvaldību deputātiem tādu valsts valodas
28zināšanu apjomu, kāds viņiem nepieciešams pilnvērtīgai savu amata
29pienākumu veikšanai. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot
30nodrošināt valsts valodas kā kopējā saziņas līdzekļa sociāli
31vienojošo nozīmi un uzturēt Latvijas konstitucionālo
32identitāti.
3310.2. Atsevišķu pašvaldības domes deputāta pienākumu
34veikšanai, piemēram, dokumentu sagatavošanai, esot iespējams
35izmantot tulka pakalpojumus. Taču esot arī tādi pienākumi, kuru
36pildīšanai nepieciešamas valsts valodas zināšanas apstrīdētajā
37regulējumā noteiktajā apjomā. Šādi pienākumi esot, piemēram,
38piedalīšanās domes un tās komisiju sēdēs, kā arī iepriekš
39sagatavota vai spontāna viedokļa paušana šajās sēdēs. Pasīva
40līdzdalība domes darbā un nespēja aktīvi reaģēt uz notiekošo
41nevarot nodrošināt vēlētāju interešu pilnvērtīgu aizstāvību. Tas
42savukārt varot ietekmēt debašu un pieņemto lēmumu kvalitāti.
43Turklāt normatīvais regulējums paredzot sešu mēnešu termiņu
44valsts valodas apguvei. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi
45neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
46Tā kā apstrīdētais regulējums neietekmējot 2009. gada
47pašvaldību vēlēšanās ievēlēto deputātu statusu un neskarot
48vēlētāju brīvas izvēles tiesības, sabiedrības ieguvums no
49apstrīdētajā regulējumā noteiktā ierobežojuma esot lielāks par
50indivīda interesēm nodarīto zaudējumu.
51Prasība zināt valsts valodu attiecīgajā apjomā attiecoties uz
52visiem pašvaldību deputātiem, bet valsts valodas prasmes
53pārbaudei netiekot pakļautas tās personas, par kuru zināšanu
54apjomu neesot šaubu. M. Mits uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā
55noteiktais ierobežojums ir acīmredzami samērīgs ar leģitīmo
56mērķi, tātad arī objektīvs, pamatots un atbilstošs Satversmes 91.
57pantam.
58Secinājumu
59daļa
1Pieteikuma iesniedzēji apstrīd Noteikumu Nr. 733 1.
2pielikuma normas to sākotnējā redakcijā un Noteikumos Nr. 714
3ietvertajā redakcijā, ciktāl tās attiecas uz pašvaldību domju
4deputātiem. Abas minētās Noteikumu Nr. 733 1. pielikuma
5redakcijas būtībā neatšķiras, jo nosaka par pašvaldību domju
6deputātiem obligātu valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu C
7līmeņa 1. pakāpi.
8Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Noteikumu Nr. 733 1.
9pielikuma atbilstību Satversmes 91. un 101. pantam, Valsts
10valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta
11iekārtas likuma 31. pantam, ciktāl tajā noteikts pašvaldību domju
12deputātiem obligātais valsts valodas zināšanu un prasmju
13apjoms.
1Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētais regulējums
2aizskar Pieteikuma iesniedzējus. Proti, Pieteikuma iesniedzēji
3ievēlēti par deputātiem 2009. gada 6. jūnijā notikušajās
4pašvaldību vēlēšanās - V. Kravcovs Liepājas pilsētas domē,
5savukārt N. Čehova Jēkabpils pilsētas domē.
6Valsts valodas centrs, pārbaudot abu Pieteikuma iesniedzēju
7valsts valodas prasmi, nolēma viņus saukt pie administratīvās
8atbildības par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata
9pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. Par minēto pārkāpumu
10Pieteikuma iesniedzējiem tika uzlikts naudas sods un vienlaikus
11noteikts pienākums piedalīties atkārtotā valsts valodas prasmes
12pārbaudē pēc sešiem mēnešiem (sk. lietas materiālu 2. sēj.
13169. - 173., 188. - 196. lpp.).
1Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:
2"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā
3veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt
4valsts dienestu."
5Savukārt šā Satversmes panta otrā daļa nosaka:
6"Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas
7Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam
8Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir
9tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā.
10Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda."
11No pieteikuma secināms, ka Pieteikuma iesniedzēji neapšauba
12apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 101. panta otrās
13daļas pirmajam un otrajam teikumam. Tāpēc izskatāmās lietas
14ietvaros vērtējama apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes
15101. panta pirmajai daļai un otrās daļas trešajam teikumam.
16Ar pilsoņa piedalīšanos valsts un pašvaldību darbībā visupirms
17saprotamas tiesības piedalīties Saeimas vai pašvaldības domes
18izveidošanā, balsojot un kandidējot vēlēšanās. Valstij ir
19pienākums ne tikai garantēt pilsonim formālas tiesības
20piedalīties, bet arī radīt priekšnoteikumus tam, lai pilsonis
21varētu piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, turklāt apzināti
22un izprotot piedalīšanās būtību (sk.: Kusiņš G. Satversmes
23101. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri.
24VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.
25Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 384. -
26385., 394. lpp.).
27Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētais regulējums,
28kas nosaka nepieciešamo valsts valodas prasmes līmeni un pakāpi,
29nesamērīgi ierobežo viņu iespējas veikt pašvaldības domes
30deputāta amata pienākumus. Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms
31jāizvērtē, vai apstrīdētais regulējums ierobežo Pieteikuma
32iesniedzēju tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties
33pašvaldību darbībā.
1Iespēja ierobežot Satversmes 101. pantā noteiktās
2pamattiesības Satversmes 116. pantā nav minēta expressis
3verbis, tomēr Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka
4šīs tiesības nav absolūtas. Proti, Satversmes 101. pants ietver
5nosacījumu "likumā paredzētajā veidā". Tātad šo tiesību
6izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Ietverot Satversmes 101.
7panta tekstā vārdus "likumā paredzētajā veidā",
8likumdevējs noteicis, ka tiesību piemērotājam katrā konkrētā
9gadījumā vārdi "ikvienam Latvijas pilsonim" jātulko
10kopsakarā ar likumos noteiktajiem ierobežojumiem (sk.
11Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr.
122000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu). Pienākums prast un
13lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā
14apjomā ir viens no tiem nosacījumiem, kas ikvienam pilsonim jāņem
15vērā, piedaloties valsts un pašvaldību darbībā.
16Satversmes 101. panta otrās daļas trešajā teikumā ietvertā
17prasība, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda,
18nostiprināta arī likumā "Par pašvaldībām". Šā likuma 3.
19panta trešā daļa noteic, ka darba valoda pašvaldības domē un tās
20izveidotajās institūcijās un iestādēs ir latviešu valoda. Tas
21nozīmē, ka pašvaldības darbā gan saziņas valoda, gan lietvedībā
22un dokumentos lietojamā valoda, gan arī darba sanāksmju valoda ir
23latviešu valoda.
24Tātad prasība par latviešu valodas lietošanu pašvaldību darbā,
25kura ietver arī pašvaldību domju deputātu pienākumu prast valsts
26valodu un to lietot, ir konstitucionāli nostiprināta un
27neierobežo personai Satversmes 101. pantā noteiktās
28pamattiesības.
29Saskaņā ar Noteikumu Nr. 733 1. pielikumu valsts valoda C
30līmeņa 1. pakāpē jāprot un jālieto arī pašvaldību domju
31deputātiem. Tātad par pašvaldības domes deputātiem drīkst būt
32tikai tās personas, kuru valsts valodas zināšanu un prasmju
33apjoms atbilst vismaz minētajam līmenim un pakāpei. No lietas
34materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēji neprot valsts
35valodu C līmeņa 1. pakāpē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 163.,
36187. lpp.).
37Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā
38ietvertā prasība par valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu,
39respektīvi, C līmeņa 1. pakāpi, ir atzīstama par Pieteikuma
40iesniedzējiem Satversmes 101. pantā noteikto pamattiesību
41ierobežojumu.
1Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, Ministru kabinets
2ir rīkojies pretēji Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta
3regulējumam un nepamatoti noteicis pašvaldību domju deputātiem
4nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju līmeni un
5pakāpi.
6Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ierobežojums ir
7noteikts ar likumu (uz likuma pamata). Proti, vai Ministru
8kabinets apstrīdēto regulējumu pieņēmis atbilstoši likumdevēja
9sniegtajam pilnvarojumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas
102011. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01 10.
11punktu).
1216.1. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31.
13panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus
14normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam
15īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura
16virzienus.
17Pilnvarojums izdot apstrīdēto regulējumu ir ietverts Valsts
18valodas likuma 6. panta piektajā daļā, kas nosaka: "Valsts
19valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā,
20otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas
21prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets."
22Tātad Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā ietvertais
23pilnvarojums citastarp attiecas uz šā panta pirmajā daļā
24minētajām personām, proti, valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un
25tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu,
26kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla
27daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Šīm personām ir jāprot un
28jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams to
29profesionālo un amata pienākumu veikšanai.
30Lai deleģējumu izpildītu, Ministru kabinetam ir tiesības un
31pienākums noteikt minētajām personām nepieciešamo latviešu
32valodas zināšanu un prasmju apjomu. Savukārt tādēļ, lai tiktu
33ievērotas personām noteiktās prasības par šo obligāto apjomu, ir
34nepieciešams atbilstošs kontroles mehānisms. Tāpēc Ministru
35kabineta kompetencē ietilpst arī valsts valodas prasmes pārbaudes
36kārtības noteikšana.
3716.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pašvaldību
38domju deputāti Darba likuma izpratnē nav darbinieki un tāpēc
39Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasības uz viņiem
40nevarot attiecināt. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka
41jēdziens "darbinieks" Valsts valodas likuma izpratnē ir
42plašāks par jēdzienu "amatpersona" vai
43"ierēdnis" un citastarp attiecināms arī uz abām šīm
44personu kategorijām.
4516.2.1. Izvērtējot Pieteikuma iesniedzēju norādītos
46argumentus, Satversmes tiesa konstatē, ka tie balstīti uz Darba
47likumā ietverto termina "darbinieks" izpratni. Proti,
48saskaņā ar Darba likuma 3. pantu darbinieks ir fiziskā persona,
49kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic
50noteiktu darbu darba devēja vadībā. Valsts valodas likuma 6.
51panta pirmajā daļā minētais darbinieka jēdziens pieteikumā
52interpretēts tikai gramatiski.
53Taču gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no
54iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību
55normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās
56metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas
57metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk.
58Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības
59izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).
60Jēdziens "darbinieks" Latvijas tiesību sistēmā
61lietots ne vien Darba likuma izpratnē, bet arī plašākā nozīmē.
62Tas visupirms secināms no Satversmes, kuras 107. pants nosaka:
63"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam
64atbilstošu samaksu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un
65ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu."
66Satversmes 107. pantā minētais jēdziens "darbinieks"
67attiecas ne vien uz darbiniekiem, kas nodarbināti uz Darba likumā
68regulētā darba līguma pamata, bet arī uz citām nodarbinātības
69attiecībās esošām personām (sk.: Stucka A., Badovskis M.
70Satversmes 107. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes
71komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs
72prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,
732011, 505. lpp.).
74Pašvaldības domes deputāts ir nodarbinātais, kuram par amata
75pienākumu veikšanu ir tiesības saņemt atlīdzību, kuras konkrēto
76apmēru nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un
77darbinieku atlīdzības likuma 5. pants. Apstrīdētā regulējuma
78spēkā stāšanās laikā pašvaldības domes deputāta atlīdzība tika
79noteikta saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību
80institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā".
81Turklāt atbilstoši likuma "Par valsts sociālo
82apdrošināšanu" 1. panta 2. punkta "c" apakšpunktam
83pašvaldības deputāts ir darba ņēmējs. Tiesību doktrīnā ir atzīts,
84ka darba ņēmēji ir ne vien tās personas, kas nodarbinātas uz
85darba līguma pamata, bet arī citas valsts sociālajai
86apdrošināšanai pakļautas nodarbinātās personas (sk.: Slaidiņa
87V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 27.
88lpp.).
89Līdz ar to jēdzienu "darbinieks" var attiecināt arī
90uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās
91attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita
92tiesiska pamata.
9316.2.2. Valsts valodas likuma projekta izstrādes
94materiāli neļauj secināt, ka Saeimā būtu radušās kādas šaubas par
95šā likumprojekta 6. panta redakcijā ietvertā jēdziena
96"darbinieks" izpratni. Proti, par darbiniekiem jau
97sākotnēji tika uzskatīti visi valsts sektorā nodarbinātie,
98tostarp pašvaldību domju deputāti. Arī starptautiskie eksperti,
99kas tika piesaistīti, lai saskaņotu likumprojektu ar
100starptautiskajām prasībām, neuzskatīja, ka būtu nepieciešams
101izvērtēt minētā jēdziena saturu un nozīmi (sk. lietas
102materiālu 1. sēj. 152. - 157. lpp.). Tātad jau Valsts valodas
103likuma izstrādes gaitā bija vienota izpratne par to, ka šā likuma
1046. panta pirmā daļa attiecināma arī uz deputātiem.
105Papildus norādāms, ka Saeima Valsts valodas likumu pieņēma
1061999. gada 9. decembrī un tas stājās spēkā 2000. gada 1.
107septembrī. Savukārt Darba likums Saeimā pieņemts 2001. gada 20.
108jūnijā, bet spēkā stājās 2002. gada 1. jūnijā. Tāpēc nav pamata
109uzskatīt, ka likumdevējs, izstrādājot Valsts valodas likuma 6.
110panta pirmo daļu, būtu balstījies uz to termina
111"darbinieks" skaidrojumu, kas ietverts Darba likuma 3.
112pantā.
113Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma
1146. panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu "darbinieks"
115nevar interpretēt šauri, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu
116un mērķus. Likuma mērķim pretēja būtu tāda situācija, ka darba
117attiecībās esošiem pašvaldību darbiniekiem pašvaldību darba
118valoda būtu jāzina, bet deputātiem šāda prasība netiktu
119izvirzīta. Prasība prast un lietot valsts valodu profesionālo un
120amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā nepārprotami
121attiecas ne vien uz personām, ar kurām ir noslēgts darba līgums,
122bet arī uz pārējām valsts un pašvaldību iestādēm piederīgajām
123personām, tostarp pašvaldību domju deputātiem.
124Tādējādi Valsts valodas likuma 6.
125panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "darbinieks"
126aptver arī pašvaldību domju deputātus un apstrīdētais regulējums
127atbilst Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai.
12816.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību
129normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt
130Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai
131ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un
132precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,
133atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu
134(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā
135Nr. 2005-03-0306 10. punktu).
136Ministru kabinetam Valsts valodas likuma 6. panta piektajā
137daļā ir dots skaidrs un precīzs pilnvarojums noteikt personām
138nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu.
139Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā
140noteiktais ierobežojums ir noteikts uz likuma pamata un atbilst
141Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.
1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt
2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,
3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -
4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.
5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).
6Pieteikuma iesniedzēji ir norādījuši vairākus, viņuprāt,
7iespējamos mērķus, kuru sasniegšanas labad Ministru kabinets
8pieņēmis apstrīdēto regulējumu. Tomēr vienlaikus viņi uzskata, ka
9apstrīdētajam regulējumam nav leģitīma mērķa.
10Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība aizsargāt
11valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar
12Latvijas valsts demokrātisko iekārtu (sk. Satversmes tiesas
132005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-01-06 15.1.
14un 15.2. punktu).
15"Satversmes 4. pants, nosakot, ka latviešu valoda
16Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu
17statusu. [..] Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas
18nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos
19Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu
20valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība,
21latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums
22valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas
23apdraudējumu" (Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra
24sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2.
25punkts).
26Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzinusi, ka
27valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās institūciju sistēmas
28normālu funkcionēšanu un līdz ar to parlamenta deputātu
29kandidātiem noteiktajai prasībai par valsts valodas prasmi ir
30leģitīms mērķis (sk. ECT spriedumu lietā "Podkolzina v.
31Latvia", no. 46726/99, para. 34, ECHR 2002-II, 9
32April 2002).
33Var piekrist Ministru kabinetam, ka apstrīdētā regulējuma
34leģitīmais mērķis ir nodrošināt valsts institūciju normālu
35funkcionēšanu un nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts
36valodu Latvijā.
37Viens no demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikumiem
38ir atbilstoši leģitimēto valsts institūciju stabila un efektīva
39darbība. Tāpēc ir nepieciešama visaptveroša un konsekventa valsts
40valodas lietošana atbilstošā līmenī šo institūciju darbā. Likumā
41noteikto pašvaldības funkciju pienācīga izpilde netiktu
42nodrošināta, ja deputāti pašvaldības domes darbā piedalītos tikai
43formāli, neprotot un nelietojot valsts valodu amata pienākumu
44veikšanai nepieciešamajā līmenī un pakāpē.
45Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā
46noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt vietējās
47pārvaldes efektīvu darbību un aizsargāt demokrātisko valsts
48iekārtu.
1Satversmes tiesa ir secinājusi: ja publiskā vara
2ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro
3saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm.
4Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots,
5jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots
6leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā
7mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir samērīga. Ja,
8izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut
9vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam
10un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2005. gada
1113. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 17.
12punktu).
1318.1. Satversmes tiesa jau secināja, ka pašvaldību
14domju deputātiem ir saistošas Satversmē un likumos ietvertās
15prasības un valsts valoda tiem jāprot un jālieto pašvaldību darbā
16(sk. šā sprieduma 14. punktu).
17Satversmes 4. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru valsts
18valoda ir latviešu valoda, ir spēkā kopš 1998. gada 6. novembra.
19Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "valsts valodas
20konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas
21iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā
22mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā" (Satversmes tiesas
232005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 15.1.
24punkts). Savukārt 2002. gada 24. maijā stājās spēkā
25Satversmes 101. panta otrās daļas trešais teikums, kas noteic, ka
26pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Tātad konstitucionāli
27nostiprināta prasība pašvaldību darbā lietot latviešu valodu
28nemainīgi pastāv jau ilgu laiku.
29Lietā nav strīda par to, ka Vēlēšanu likuma 9. panta 7. punkta
30redakcija, kas pašvaldību domju deputātu kandidātiem izvirzīja
31prasību pēc valsts valodas prasmes augstākajā (trešajā) pakāpē,
32bija spēkā no 1994. gada 25. janvāra līdz 2002. gada 22. maijam,
33savukārt pēc 2002. gada 22. maija valodas prasmes līmenis un
34pakāpe normatīvajos aktos nebija konkretizēti.
35Tomēr jau pirms 2009. gadā notikušajām pašvaldību domju
36vēlēšanām un apstrīdētā regulējuma pieņemšanas bija spēkā Valsts
37valodas likuma 6. panta pirmā daļa, kas uzliek deputātiem par
38pienākumu prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai
39nepieciešamajā apjomā. Tāpat spēkā bija likuma "Par
40pašvaldībām" 3. panta trešās daļas noteikums par latviešu
41valodu kā darba valodu pašvaldības domē un tās izveidotajās
42institūcijās un iestādēs. Tātad var secināt, ka tiešas pašvaldību
43domju deputātiem saistošas prasības par valsts valodas prasmi un
44lietošanu bija spēkā jau pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas.
45Savukārt apstrīdētais regulējums valsts valodas zināšanu un
46prasmju apjomu tikai konkretizē, norādot precīzu līmeni un
47pakāpi.
4818.2. Lai noteiktu, vai valsts valodas prasmes līmeņa
49un pakāpes konkretizēšana ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa
50sasniegšanai, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādas tiesības un
51pienākumi ir personai, kas ieņem pašvaldības domes deputāta
52amatu.
53Pašvaldības domes deputāta tiesības un pienākumi norādīti
54likumā "Par pašvaldībām" un Republikas pilsētas domes
55un novada domes deputāta statusa likumā. Deputātam ir pienākums
56piedalīties domes sēdēs, kā arī tās institūcijas sēdēs, kuras
57sastāvā viņš ievēlēts. Viņam ir jāievēro likuma "Par
58pašvaldībām", domes nolikuma un sēžu reglamenta prasības, kā
59arī jāizpilda domes norādījumi un uzdevumi. Turklāt deputātam ir
60pienākums piedalīties domes lēmumu izpildes kontrolē savā
61vēlēšanu apgabalā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus,
62sniegt uz tiem atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, kā
63arī ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju
64pieņemšanu.
65Deputātam ir balsstiesības visos jautājumos, kurus izskata
66domes sēdēs. Viņam ir tiesības iesniegt priekšlikumus, izteikt
1Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētais
2regulējums neatbilst Satversmes 91. pantam, jo paredz atšķirīgu
3attieksmi pret personām atkarībā no valodas, kādā iegūta
4izglītība.
5Pieteikumā minēti argumenti par apstrīdētā regulējuma
6iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,
7proti, vienlīdzības principam. Turpretī apgalvojums, ka
8apstrīdētais regulējums diskriminē Pieteikuma iesniedzējus,
9pieteikumā nav pamatots.
10Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā regulējuma
11atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
1Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:
2"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas
3priekšā."
4Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam
5vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības
6pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiesiskā
7valstī tiktu īstenota visaptveroša likumu ietekme uz ikvienu un
8lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī
9garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti
10un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma
11priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra
12sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda
13tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo
14"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā
15sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada
1626. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4.
17punkts).
18Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir
19atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām
20izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu
21attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem
22kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības
23princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,
24kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu
25attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam
26ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes
27tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409
28secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma
29lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav
30objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja
31nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un
32nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.
33decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.
34punktu).
1Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst
2Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības
3principam, ir nepieciešams noskaidrot:
41) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un
5pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
62) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi
7pret šīm personām;
83) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,
9proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma
10princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2.
11februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).
1Satversmes tiesa izvērtēs, vai ir tādas personas,
2kuras saskaņā ar apstrīdēto regulējumu atrodas vienādos un pēc
3noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, un kāda ir
4attieksme pret šīm personām.
522.1. Satversmes tiesa šā sprieduma 18.1. punktā jau
6secināja, ka apstrīdētais regulējums tikai konkretizē Satversmē
7un likumos noteiktās prasības.
8Apstrīdētais regulējums noteic, ka pienākums prast un lietot
9valsts valodu C līmeņa 1. pakāpē attiecas uz visām personām, kas
10ieņem pašvaldības domes deputāta amatu. Tas ir saistošs Latvijas
11un citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kas atbilstoši
12Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumam
13kandidē pašvaldību vēlēšanās un kļūst par pašvaldību domju
14deputātiem. Apstrīdētais regulējums nenošķir atsevišķā grupā
15tādus deputātus, kuri būtu atbrīvoti no pienākuma prast un lietot
16valsts valodu noteiktā līmenī un pakāpē. Apstrīdētā regulējuma
17prasības ir saistošas visiem deputātiem.
18Līdz ar to apstrīdētais regulējums paredz tikai vienu personu
19grupu - visus pašvaldību domju deputātus, un tiem noteiktās
20prasības par valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu ir
21vienādas.
2222.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka vienādos un
23pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas: 1)
24pašvaldību domju deputāti, kuri ir atbrīvoti no valsts valodas
25prasmes pārbaudes kārtošanas; 2) pašvaldību domju deputāti, kuri
26nav atbrīvoti no valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanas.
27Pieteikumā norādīts, ka dalījums šajās savstarpēji
28salīdzināmajās grupās izriet no Noteikumu Nr. 733 12. punkta.
29Taču Noteikumu Nr. 733 12. punkts nereglamentē deputātiem
30obligāto valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu. Šajās normās
31ir norādīts, kuras personas atbrīvojamas no valsts valodas
32prasmes pārbaudes. Noteikumu Nr. 733 12.1. punktā minētās
33personas savas valsts valodas zināšanas un prasmes var apliecināt
34ar dokumentu par izglītības iegūšanu latviešu valodā. Savukārt
3512.2. punktā norādīto personu valsts valodas zināšanas un prasmes
36apliecina pamatizglītības vai vispārējās izglītības sertifikāts,
37kurā ir norādīti centralizēto eksāmenu rezultāti. Tātad šīs
38personas ir atbrīvotas no valsts valodas prasmes pārbaudes, jo to
39zināšanas apliecina atbilstoši izglītības dokumenti.
40Satversmes tiesa šā sprieduma 22.1. punktā jau konstatēja, ka
41apstrīdētais regulējums paredz tikai vienu personu grupu -
42pašvaldību domju deputātus, kuriem noteikts vienāds obligātais
43valsts valodas zināšanu un prasmju apjoms. Var secināt, ka
44deputāti, kuri ir atbrīvoti no valsts valodas prasmes pārbaudes,
45un deputāti, kuri nav atbrīvoti no valsts valodas prasmes
46pārbaudes, ir vienā personu grupā un apstrīdētais regulējums
47nerada atšķirīgu attieksmi pret tajā ietilpstošajām personām.
48Tā kā apstrīdētais regulējums
49neparedz atšķirīgu attieksmi pret pašvaldību domju deputātiem,
50tas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
51Nolēmumu
52daļa
53Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,
54Satversmes tiesa
55nosprieda:
56atzīt Ministru kabineta 2009. gada
577. jūlija noteikumu Nr. 733 "Noteikumi par valsts valodas
58zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību
59profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās
60atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja
61statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes
62pārbaudi" 1. pielikumu, ciktāl tas attiecas uz pašvaldību
63domju deputātiem, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
6491. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta
65pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.
66pantam.
67Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
68Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
69Tiesas sēdes priekšsēdētājs
70G.Kūtris