109. pants
ietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo

palīdzību, kas tai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst

cilvēka cieņai.

12. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

noteiktais vidējo ienākumu līmenis, pēc kura ģimeni vai personu

var atzīt par trūcīgu un attiecīgi dot tai tiesības uz trūcīgām

personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem, ir pārmērīgi

zems. Šāds sociālais atbalsts esot nepieciešams daudz lielākam

Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to šobrīd pieļauj apstrīdētā

norma.

Apstrīdētā norma paredz, ka persona vai ģimene, kuras vidējie

ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā

līdz statusa noteikšanai nepārsniedz 128,06 euro, ir

atzīstama par trūcīgu. Personas vai ģimenes atzīšana par trūcīgu

ļauj tai pretendēt uz tiem sociālās palīdzības atbalsta

pasākumiem, kurus valsts un pašvaldības noteikušas trūcīgām

ģimenēm un personām jeb trūcīgāko un mazāk aizsargāto iedzīvotāju

grupu aizsardzībai.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 299 2. punktam ģimene vai

persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram

ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz

iepriekš minēto ienākumu apmēru un ja:

1) tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot

šo noteikumu 19. punktā minēto;

2) tā nav noslēgusi uztura līgumu;

3) tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās

rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā

neatrodas ieslodzījumā;

4) persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts

aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai.

Savukārt šī norma paredz, ka personai darbspējīgā vecumā, kura

vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot pabalstu

krīzes situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts

aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, kad persona ir:

1) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja;

2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā,

viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas

periodā;

3) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem

piemērotus aprūpes pakalpojumus;

4) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst

izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai

profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika

studējošais augstskolā.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

5. pantu sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz

viņa materiālo resursu - ienākumu un īpašumu novērtējumu.

Novērtējot klienta materiālos resursus, ņem vērā ienākumus, kas

veidojas pēc nodokļu samaksas. Taču par ienākumiem neuzskata

ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar

invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar

invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta

izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai

ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar

celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas un personas

nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās

palīdzības pabalstus (sk. Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 1. un

2. punktu).

Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais ģimenes vai personas

vidējo ienākumu līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, ir

viens no būtiskākajiem faktoriem, no kura ir atkarīgs tas, cik

plašam personu lokam tiek paredzētas tiesības saņemt trūcīgai

ģimenei vai personai paredzēto sociālo palīdzību pamatvajadzību

apmierināšanai. Turklāt jāņem vērā, ka kopējo ģimenes vai

personas faktiski saņemto ienākumu vidējais līmenis, ar kādu tā

atzīstama par trūcīgu, var būt lielāks, ja tai tiek izmaksāts

kāds no Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

5. panta trešās daļas 2. punktā minētajiem pabalstiem.

Šis punkts spēkā esošajā redakcijā izteikts ar 2011. gada

15. decembra likumu "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likumā" un 2017. gada

12. janvāra likuma "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likumā" 2. pantu, kas paredzēja

papildināt šo normu ar vārdiem "ģimenes valsts

pabalstu".

Satversmes tiesa norāda, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā

minētie pabalsti, kas netiek iekļauti trūcīgas ģimenes vai

personas vidējo ienākumu aprēķinā, ir piešķirti katrs savam

mērķim un katrs savā apmērā, kas vērsts uz katra konkrētā mērķa

izpildi. Piemēram, ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie šā

pabalsta mērķis ir segt ģimenei papildu izdevumus, kas rodas

saistībā ar bērna vai jaunieša uzturēšanu. Bērna ar īpašām

vajadzībām kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm,

kurās ir bērns ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, sakarā ar

papildu izdevumiem, kas rodas tāpēc, ka bērnam ir nepieciešama

īpaša kopšana. Pabalstu saistībā ar bērna piedzimšanu mērķis

pamatā ir nodrošināt vecāku klātbūtni bērnam viņa dzīves pirmajos

gados un segt papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna

piedzimšanu. Savukārt dzīvokļa pabalsta mērķis ir palīdzēt

ģimenei vai personai nodrošināt mājokli.

Par trūcīgas personas vidējiem ienākumiem apstrīdētās normas

izpratnē atbilstoši Noteikumu Nr. 299 14. punktam nav

uzskatāmi arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības

pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības

palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī

naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā

kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais labums.

Noteikumu Nr. 299 14. punkts kopš šo noteikumu spēkā

stāšanās 2010. gada 1. aprīlī nav grozīts.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Noteikumu Nr. 299

14. punktā noteiktajiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts

mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām

piederīgām personām, tāpēc tie nav vērtējami kā tādi, kuri

primāri izmantojami trūcīgās personas vai tās ģimenes locekļu

pamatvajadzību nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

Tādējādi vidējo ienākumu maksimālā robeža, ar kādu ģimene vai

persona var tikt atzīta par trūcīgu un tādējādi pretendēt uz

sociālā atbalsta pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai

personām un ģimenēm ar viszemākajiem ienākumiem, ir visām ģimenēm

un personām vienāda - 128,06 euro katrai personai vai

katram ģimenes loceklim, un šo summu veido tādi ienākumi, kas nav

piešķirti konkrētam mērķim un tāpēc var tikt izlietoti dažādiem

mērķiem.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredz, ka uz sociālā atbalsta

pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai trūcīgām personām ir

tiesības ģimenei vai personai, kuras vidējie ienākumi uz vienu

personu nepārsniedz 128,06 euro mēnesī.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā

norma, paredzot vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai

persona atzīstama par trūcīgu, un tādējādi regulējot to personu

loku, kuras ir tiesīgas saņemt trūcīgām personām paredzēto

sociālo palīdzību, atbilst Satversmes 1. un

109. pantam.

13. Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības

brīvību, ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko

situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai

ir pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības

brīvības robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03

8.4. punktu).

No Satversmes 1. un 109. pantā ietvertās prasības

nodrošināt to, lai katra persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai, izriet attiecīgs valsts pozitīvais

pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir

izpildījusi šo savu pienākumu, jāpārbauda, vai:

1) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu

personām iespēju izmantot sociālās tiesības;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā;

3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.4. punktu).

14. Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai valsts

ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu ikvienai personai iespēju

izmantot sociālās tiesības.

14.1. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu

atbalstu trūcīgai, maznodrošinātai vai krīzes situācijā nonākušai

ģimenei vai personai, lai nodrošinātu tās pamatvajadzības un

veicinātu darbspējīgas personas līdzdarbību savas situācijas

uzlabošanā.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

33. panta pirmā daļa paredz, ka ienākumu un materiālā

stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai atsevišķi

dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā

ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, nosaka Ministru

kabinets. Šā panta otrā daļa paredz, ka pašvaldība saistošajos

noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes vai

personas atzīšanai par trūcīgu.

Tiesībsargs norāda, ka neviena pašvaldība nav noteikusi

lielāku vidējo ienākumu apmēru ģimenes vai personas atzīšanai par

trūcīgu. Ministru kabinets savukārt skaidro, ka pašvaldībām nemaz

nebūtu tiesību noteikt citu vidējo ienākumu apmēru, ar kādu

ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, jo to skaidri nosakot

apstrīdētā norma, proti, ģimene vai persona atzīstama par

trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī

pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja

izpildās pārējie šā statusa noteikšanas kritēriji. Pašvaldības

esot tiesīgas paredzēt citus, labvēlīgākus nosacījumus, piemēram,

kritērijus attiecībā uz kustamā un nekustamā īpašuma izvērtēšanu

(sk. Ministru kabineta atbildes raksta 3. lp. lietas

materiālu 1. sēj. 48. lp.).

Pašvaldība trūcīgām personām no sava pamatbudžeta izmaksā

pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu.

Pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus,

no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes vai

personas pamatvajadzību apmierināšanai.

Savukārt valsts ir noteikusi vairākus atvieglojumus trūcīgām

ģimenēm un personām dažādās jomās. Piemēram, tām nodrošināta

bezmaksas juridiskā palīdzība, samazināta maksa par

elektroenerģiju, nodrošināta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide

90 procentu apmērā, atbrīvojums no pacienta iemaksas

veselības aprūpes iestādē, zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu

pilnīga kompensācija, kā arī samazināta maksa par vairāku

kultūras iestāžu apmeklējumiem (sk.: Atvieglojumi un palīdzība

trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām). Pieejams:

www.lm.gov.lv).

Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada

25. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, lai sekmētu

sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu, tostarp

trūcīgo personu, nodarbinātību, likumdevējs pieņēmis arī Sociālā

uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt sociālajiem uzņēmumiem

labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi (sk. Sociālā uzņēmuma

likuma 1. pantu un Ministru kabineta 2018. gada

27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par

sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un

sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un

uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai

veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgo personu sociālās

labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma

organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju

likuma 1. un 2. pantu).

14.2. Ģimenes un personas, kuru vidējo ienākumu līmenis

pārsniedz trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmeni,

var pretendēt uz maznodrošinātai ģimenei vai personai paredzētiem

sociālā atbalsta pasākumiem.

Atbilstoši likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā" un likumā "Par dzīvojamo telpu īri"

noteiktajam par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi

un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes

noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par trūcīgas

personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kādu,

pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

likumu, noteicis Ministru kabinets. Pašvaldībām ir pienākums

noteikt ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, ar kādu persona

atzīstama par maznodrošinātu, taču katrai pašvaldībai kā

pašvaldības autonomā funkcija ir dotas tiesības noteikt atšķirīgu

vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par

maznodrošinātu.

Attiecībā uz maznodrošinātām personām, atšķirībā no trūcīgām

personām, pašvaldībai nav no likuma izrietoša pienākuma

nodrošināt konkrētus atbalsta pasākumus. Izvērtējot ģimenes vai

personas ienākumus, pašvaldība ir tiesīga no sava pamatbudžeta

izmaksāt maznodrošinātām personām dzīvokļa pabalstu un citus

pabalstus pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt valsts

maznodrošinātām ģimenēm un personām noteikusi vairākus tādus

atvieglojumus kā, piemēram: saņemt nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumu līdz 90 procentu apmērā; saņemt valsts

nodrošināto juridisko palīdzību; pretendēt uz atbrīvojumu no

tiesas izdevumu atmaksas; tiesības saņemt elektroenerģijas

pakalpojumu par samazinātu cenu (sk.: Atvieglojumi un

palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām).

Pieejams: www.lm.gov.lv).

14.3. Papildus trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai

personas atbalsta pasākumiem atbilstoši Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai

pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var

piešķirt ģimenei vai personai pabalstu krīzes situācijā jeb

sniegt individuālu palīdzību ģimenei vai personai tādā situācijā,

kad tā katastrofas vai citu no ģimenes vai personas gribas

neatkarīgu apstākļu dēļ nespēj pati saviem spēkiem nodrošināt

savas pamatvajadzības.

Satversmes tiesa secina, ka valsts, paredzot trūcīgas un

maznodrošinātas ģimenes vai personas sociālā atbalsta pasākumus

un individuālas palīdzības sniegšanu krīzes situācijā nonākušām

ģimenēm vai personām, ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas

izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un

personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību

apmierināšanai.

Līdz ar to valsts ir veikusi

pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot

sociālās tiesības.

15. Secīgi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai pasākumi,

kas saistīti ar trūcīgas ģimenes un personas tiesību uz sociālo

palīdzību noteikšanu, ir veikti pienācīgi, proti, vai šādām

ģimenēm un personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas

sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.

Lai izvērtētu, vai trūcīgām ģimenēm un personām ir nodrošināta

iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā,

Satversmes tiesai šajā lietā jānoskaidro:

1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar sociālās

palīdzības piešķiršanu saistītos jautājumus;

2) vai trūcīgas ģimenes vai personas statusam atbilstošais

vidējo ienākumu līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi,

kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, mazināt sociālo

nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību;

3) vai apstrīdētajā normā noteiktais trūcīgas ģimenes vai

personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis kopsakarā

ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem ikvienai ģimenei vai

personai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

19.4. punktu).

16. Saeima norāda, ka tā esot likumā noteikusi sociālās

palīdzības mērķi, kuru var uzskatīt par vienu no pamatprincipiem,

kas jāievēro, reglamentējot sociālās palīdzības nodrošināšanas

kārtību un tās apjoma aprēķināšanas metodes.

Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada

25. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, likumdevējs,

pieņemot likumu "Par sociālo drošību" un Sociālo

pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka

personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt

īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita

pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu

palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai

un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās

palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām,

maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un

personām, lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu

darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā

(sk. likuma "Par sociālo drošību" 11. pantu un

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

32. pantu).

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

33. panta pirmajai daļai ienākumu un materiālā stāvokļa

līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par

trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene vai persona tiek atzīta par

trūcīgu, nosaka Ministru kabinets. Tādējādi Saeima deleģējusi

Ministru kabinetu noteikt vienu no būtiskākajiem faktoriem, no

kura ir atkarīgs tas, cik plašam personu lokam tiek paredzētas

tiesības saņemt trūcīgai ģimenei un personai paredzēto sociālo

palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai.

No varas dalīšanas principa un no tā, ka parlamentārajā

demokrātijā parlamentam ir augstāka demokrātiskās leģitimitātes

pakāpe nekā valdībai, izriet "būtiskuma teorija", kas

ir parlamenta virsvadības principa izpausme. Tā paredz, ka

svarīgākie valsts un sabiedrības dzīves jautājumi, ievērojot

Satversmē noteikto kārtību, jāizlemj pašam likumdevējam. No tā

izriet prasība parlamentam lemt par visiem svarīgiem un

nozīmīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, detalizētāku

noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu

izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts

institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

19.1. punktu).

Kaut arī Satversme neparedz personas tiesības uz noteiktu

pabalsta summu un pabalsta aprēķināšanas kārtību, sociālās

palīdzības sistēmas ietvaros valstij ir jāsniedz palīdzība

trūcīgām personām vismaz minimālā apmērā (sal. sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-03 16.1. punktu). Satversmes tiesa jau

atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir būtisks

pamattiesību jautājums (sal. sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-44-01 11. punktu). Arī Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa atzinusi, ka tiesību uz cilvēka cienīgu

dzīvi nodrošināšana ir būtisks pamattiesību jautājums, kas

jānoregulē parlamentam ar likumdošanas aktu (sk. Vācijas

Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada

9. februāra spriedumu lietā

1 BvL 1, 3, 4/09, Rn. 136).

Saeima, proti, likumdevējs nedrīkst atbildību par tādu

cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtisku

lēmumu pieņemšanu, kādi ir lēmumi par cilvēka cienīgas dzīves

nodrošināšanu, pārcelt uz izpildvaru (sal. sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-44-01 11. punktu). Tieši likumdevējam ir

jānosaka ne tikai sociālās palīdzības minimuma noteikšanas

mērķis, bet arī galvenie tā noteikšanas kritēriji. Sociāli

atbildīgas valsts princips prasa, lai likumdevējs ņem vērā

sociālo realitāti atbilstoši konkrētajam laikam un patiesajiem

apstākļiem valstī un paredz pienācīgu sociālās palīdzības

minimumu. Likumdevējam ir pienākums noteikt, kādos gadījumos un

kādām personām jābūt nodrošinātam sociālās palīdzības minimumam,

kā arī noteikt veidu, kādā šāds pienācīgs sociālās palīdzības

minimums nodrošināms.

Būtiskuma teorija liedz sociālās palīdzības minimuma

nodrošināšanas metodes pamatprincipu noteikšanu deleģēt Ministru

kabinetam vai pieļaut, ka dažādas pašvaldības nodrošina atšķirīgu

sociālās palīdzības minimumu iedzīvotājiem, vadoties no savām,

turklāt bieži vien ierobežotām finansiālajām iespējām. Tas ir

tieši likumdevēja pienākums - nodrošināt būtisku sociālo

pamattiesību īstenošanu visā valstī, proti, nodrošināt to, ka

ikvienai personai, kurai nepieciešama palīdzība pamatvajadzību

apmierināšanai, ir paredzētas tiesības uz sociālās palīdzības

minimumu.

Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis

būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu trūcīgai ģimenei un

personai saistītos jautājumus.

17. Saeima norāda, ka valstij ir pienākums savas

saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām

iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde,

tostarp citu sociālo tiesību īstenošana. Palīdzība trūcīgām un

maznodrošinātām personām neesot atkarīga no personas veiktajām

valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij (arī

pašvaldībām) pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tāpēc valstij būtu

piešķirama plaša rīcības brīvība tāda normatīvā regulējuma

pieņemšanā, kas paredz palīdzību personām ar zemiem

ienākumiem.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās

situācijas valstij saglabājas pienākumi, no kuriem tā nav tiesīga

atkāpties. Viens no šādiem pienākumiem ir garantēt tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību

mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas dzīves

nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

15.1. punktu).

Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir ierobežota tad, kad tā

lemj par sociālās palīdzības minimumu.

Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un

šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi

jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem. Arī

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka likumdevējam

ir rīcības brīvība noteikt veidu, kādā tiek apzinātas personu

pamatvajadzības un konkrētie apstākļi, taču tas savu izvēli var

pamatot tikai ar personu vajadzībām (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra

spriedumu lietā 1 BvL 7/16, Rn. 121). Šīs

rīcības brīvības ietvaros valsts nav tiesīga paredzēt tādu

risinājumu, kas personām, kurām nepieciešama sociālā palīdzība,

nenodrošina sociālās palīdzības minimumu.

Satversmes tiesa secina, ka valstij ir rīcības brīvība

sociālās palīdzības atbalsta pasākumu, pabalstu summu un

piešķiršanas kārtības noteikšanā, taču valsts rīcības brīvība ir

ierobežota, kad tā lemj par tādiem sociālā atbalsta pasākumiem,

kas personai nepieciešami, lai tai būtu iespēja dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valstij ir jāveido tāds

tiesiskais ietvars, lai atbalsta pasākumu kopums, kas tiek

paredzēts ar mērķi apmierināt personu pamatvajadzības, būtu

pietiekami mērķēts un nodrošinātu sociālās palīdzības minimumu

katrai ģimenei un personai, kurai trūkst līdzekļu, lai saviem

spēkiem nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.

Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir

ierobežota ar pienākumu paredzēt tādu sociālo palīdzību, kas

katrai personai, kurai šī palīdzība nepieciešama, rada iespēju

veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

18. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

32. pantā noteikts, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt

materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā

nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības

un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas

uzlabošanā. Likuma 1. panta 11. punktā ir precizētas

personas pamatvajadzības: ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības

aprūpe un obligātā izglītība. Taču cilvēka cieņai atbilstoša

dzīves līmeņa nodrošināšanai nepieciešamās prasības neizriet

vienīgi no šīs normas.

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija

sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu).

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir

noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un

tiesībās. Deklarācijas 25. pants paredz: katram cilvēkam ir

tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli,

medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami

viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Starptautiskā

pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām