109. punktsietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo

ietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo

1palīdzību, kas tai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst

2cilvēka cieņai.

312. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

4noteiktais vidējo ienākumu līmenis, pēc kura ģimeni vai personu

5var atzīt par trūcīgu un attiecīgi dot tai tiesības uz trūcīgām

6personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem, ir pārmērīgi

7zems. Šāds sociālais atbalsts esot nepieciešams daudz lielākam

8Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to šobrīd pieļauj apstrīdētā

9norma.

10Apstrīdētā norma paredz, ka persona vai ģimene, kuras vidējie

11ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā

12līdz statusa noteikšanai nepārsniedz 128,06 euro, ir

13atzīstama par trūcīgu. Personas vai ģimenes atzīšana par trūcīgu

14ļauj tai pretendēt uz tiem sociālās palīdzības atbalsta

15pasākumiem, kurus valsts un pašvaldības noteikušas trūcīgām

16ģimenēm un personām jeb trūcīgāko un mazāk aizsargāto iedzīvotāju

17grupu aizsardzībai.

18Atbilstoši Noteikumu Nr. 299 2. punktam ģimene vai

19persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram

20ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz

21iepriekš minēto ienākumu apmēru un ja:

221) tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot

23šo noteikumu 19. punktā minēto;

242) tā nav noslēgusi uztura līgumu;

253) tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās

26rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā

27neatrodas ieslodzījumā;

284) persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts

29aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un

30sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai.

31Savukārt šī norma paredz, ka personai darbspējīgā vecumā, kura

32vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot pabalstu

33krīzes situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

34pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

35apdrošināšanu"), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts

36aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, kad persona ir:

371) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts

38sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja;

392) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā,

40viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas

41periodā;

423) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem

43piemērotus aprūpes pakalpojumus;

444) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst

45izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai

46profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika

47studējošais augstskolā.

48Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

495. pantu sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz

50viņa materiālo resursu - ienākumu un īpašumu novērtējumu.

51Novērtējot klienta materiālos resursus, ņem vērā ienākumus, kas

52veidojas pēc nodokļu samaksas. Taču par ienākumiem neuzskata

53ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar

54invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar

55invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta

56izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai

57ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar

58celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas un personas

59nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās

60palīdzības pabalstus (sk. Sociālo pakalpojumu un sociālās

61palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 1. un

622. punktu).

63Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais ģimenes vai personas

64vidējo ienākumu līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, ir

65viens no būtiskākajiem faktoriem, no kura ir atkarīgs tas, cik

66plašam personu lokam tiek paredzētas tiesības saņemt trūcīgai

67ģimenei vai personai paredzēto sociālo palīdzību pamatvajadzību

68apmierināšanai. Turklāt jāņem vērā, ka kopējo ģimenes vai

69personas faktiski saņemto ienākumu vidējais līmenis, ar kādu tā

70atzīstama par trūcīgu, var būt lielāks, ja tai tiek izmaksāts

71kāds no Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

725. panta trešās daļas 2. punktā minētajiem pabalstiem.

73Šis punkts spēkā esošajā redakcijā izteikts ar 2011. gada

7415. decembra likumu "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un

75sociālās palīdzības likumā" un 2017. gada

7612. janvāra likuma "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un

77sociālās palīdzības likumā" 2. pantu, kas paredzēja

78papildināt šo normu ar vārdiem "ģimenes valsts

79pabalstu".

80Satversmes tiesa norāda, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās

81palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā

82minētie pabalsti, kas netiek iekļauti trūcīgas ģimenes vai

83personas vidējo ienākumu aprēķinā, ir piešķirti katrs savam

84mērķim un katrs savā apmērā, kas vērsts uz katra konkrētā mērķa

85izpildi. Piemēram, ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie šā

86pabalsta mērķis ir segt ģimenei papildu izdevumus, kas rodas

87saistībā ar bērna vai jaunieša uzturēšanu. Bērna ar īpašām

88vajadzībām kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm,

89kurās ir bērns ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, sakarā ar

90papildu izdevumiem, kas rodas tāpēc, ka bērnam ir nepieciešama

91īpaša kopšana. Pabalstu saistībā ar bērna piedzimšanu mērķis

92pamatā ir nodrošināt vecāku klātbūtni bērnam viņa dzīves pirmajos

93gados un segt papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna

94piedzimšanu. Savukārt dzīvokļa pabalsta mērķis ir palīdzēt

95ģimenei vai personai nodrošināt mājokli.

96Par trūcīgas personas vidējiem ienākumiem apstrīdētās normas

97izpratnē atbilstoši Noteikumu Nr. 299 14. punktam nav

98uzskatāmi arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības

99pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības

100palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī

101naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā

102kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais labums.

103Noteikumu Nr. 299 14. punkts kopš šo noteikumu spēkā

104stāšanās 2010. gada 1. aprīlī nav grozīts.

105Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Noteikumu Nr. 299

10614. punktā noteiktajiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts

107mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām

108piederīgām personām, tāpēc tie nav vērtējami kā tādi, kuri

109primāri izmantojami trūcīgās personas vai tās ģimenes locekļu

110pamatvajadzību nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

1112020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

112Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

113Tādējādi vidējo ienākumu maksimālā robeža, ar kādu ģimene vai

114persona var tikt atzīta par trūcīgu un tādējādi pretendēt uz

115sociālā atbalsta pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai

116personām un ģimenēm ar viszemākajiem ienākumiem, ir visām ģimenēm

117un personām vienāda - 128,06 euro katrai personai vai

118katram ģimenes loceklim, un šo summu veido tādi ienākumi, kas nav

119piešķirti konkrētam mērķim un tāpēc var tikt izlietoti dažādiem

120mērķiem.

121Līdz ar to apstrīdētā norma paredz, ka uz sociālā atbalsta

122pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai trūcīgām personām ir

123tiesības ģimenei vai personai, kuras vidējie ienākumi uz vienu

124personu nepārsniedz 128,06 euro mēnesī.

125Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā

126norma, paredzot vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai

127persona atzīstama par trūcīgu, un tādējādi regulējot to personu

128loku, kuras ir tiesīgas saņemt trūcīgām personām paredzēto

129sociālo palīdzību, atbilst Satversmes 1. un

130109. pantam.

13113. Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības

132brīvību, ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko

133situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai

134ir pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības

135brīvības robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

13619. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03

1378.4. punktu).

138No Satversmes 1. un 109. pantā ietvertās prasības

139nodrošināt to, lai katra persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas

140atbilst cilvēka cieņai, izriet attiecīgs valsts pozitīvais

141pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir

142izpildījusi šo savu pienākumu, jāpārbauda, vai:

1431) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu

144personām iespēju izmantot sociālās tiesības;

1452) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

146nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

147minimālā apmērā;

1483) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

149Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

150Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2020. gada

15125. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

15217.4. punktu).

15314. Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai valsts

154ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu ikvienai personai iespēju

155izmantot sociālās tiesības.

15614.1. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu

157atbalstu trūcīgai, maznodrošinātai vai krīzes situācijā nonākušai

158ģimenei vai personai, lai nodrošinātu tās pamatvajadzības un

159veicinātu darbspējīgas personas līdzdarbību savas situācijas

160uzlabošanā.

161Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

16233. panta pirmā daļa paredz, ka ienākumu un materiālā

163stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai atsevišķi

164dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā

165ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, nosaka Ministru

166kabinets. Šā panta otrā daļa paredz, ka pašvaldība saistošajos

167noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes vai

168personas atzīšanai par trūcīgu.

169Tiesībsargs norāda, ka neviena pašvaldība nav noteikusi

170lielāku vidējo ienākumu apmēru ģimenes vai personas atzīšanai par

171trūcīgu. Ministru kabinets savukārt skaidro, ka pašvaldībām nemaz

172nebūtu tiesību noteikt citu vidējo ienākumu apmēru, ar kādu

173ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, jo to skaidri nosakot

174apstrīdētā norma, proti, ģimene vai persona atzīstama par

175trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī

176pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja

177izpildās pārējie šā statusa noteikšanas kritēriji. Pašvaldības

178esot tiesīgas paredzēt citus, labvēlīgākus nosacījumus, piemēram,

179kritērijus attiecībā uz kustamā un nekustamā īpašuma izvērtēšanu

180(sk. Ministru kabineta atbildes raksta 3. lp. lietas

181materiālu 1. sēj. 48. lp.).

182Pašvaldība trūcīgām personām no sava pamatbudžeta izmaksā

183pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu.

184Pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus,

185no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes vai

186personas pamatvajadzību apmierināšanai.

187Savukārt valsts ir noteikusi vairākus atvieglojumus trūcīgām

188ģimenēm un personām dažādās jomās. Piemēram, tām nodrošināta

189bezmaksas juridiskā palīdzība, samazināta maksa par

190elektroenerģiju, nodrošināta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide

19190 procentu apmērā, atbrīvojums no pacienta iemaksas

192veselības aprūpes iestādē, zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu

193pilnīga kompensācija, kā arī samazināta maksa par vairāku

194kultūras iestāžu apmeklējumiem (sk.: Atvieglojumi un palīdzība

195trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām). Pieejams:

196www.lm.gov.lv).

197Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada

19825. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, lai sekmētu

199sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu, tostarp

200trūcīgo personu, nodarbinātību, likumdevējs pieņēmis arī Sociālā

201uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt sociālajiem uzņēmumiem

202labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi (sk. Sociālā uzņēmuma

203likuma 1. pantu un Ministru kabineta 2018. gada

20427. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par

205sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un

206sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un

207uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai

208veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgo personu sociālās

209labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma

210organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju

211likuma 1. un 2. pantu).

21214.2. Ģimenes un personas, kuru vidējo ienākumu līmenis

213pārsniedz trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmeni,

214var pretendēt uz maznodrošinātai ģimenei vai personai paredzētiem

215sociālā atbalsta pasākumiem.

216Atbilstoši likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

217risināšanā" un likumā "Par dzīvojamo telpu īri"

218noteiktajam par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi

219un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes

220noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par trūcīgas

221personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kādu,

222pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

223likumu, noteicis Ministru kabinets. Pašvaldībām ir pienākums

224noteikt ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, ar kādu persona

225atzīstama par maznodrošinātu, taču katrai pašvaldībai kā

226pašvaldības autonomā funkcija ir dotas tiesības noteikt atšķirīgu

227vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par

228maznodrošinātu.

229Attiecībā uz maznodrošinātām personām, atšķirībā no trūcīgām

230personām, pašvaldībai nav no likuma izrietoša pienākuma

231nodrošināt konkrētus atbalsta pasākumus. Izvērtējot ģimenes vai

232personas ienākumus, pašvaldība ir tiesīga no sava pamatbudžeta

233izmaksāt maznodrošinātām personām dzīvokļa pabalstu un citus

234pabalstus pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt valsts

235maznodrošinātām ģimenēm un personām noteikusi vairākus tādus

236atvieglojumus kā, piemēram: saņemt nekustamā īpašuma nodokļa

237atvieglojumu līdz 90 procentu apmērā; saņemt valsts

238nodrošināto juridisko palīdzību; pretendēt uz atbrīvojumu no

239tiesas izdevumu atmaksas; tiesības saņemt elektroenerģijas

240pakalpojumu par samazinātu cenu (sk.: Atvieglojumi un

241palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām).

242Pieejams: www.lm.gov.lv).

24314.3. Papildus trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai

244personas atbalsta pasākumiem atbilstoši Sociālo pakalpojumu un

245sociālās palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai

246pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var

247piešķirt ģimenei vai personai pabalstu krīzes situācijā jeb

248sniegt individuālu palīdzību ģimenei vai personai tādā situācijā,

249kad tā katastrofas vai citu no ģimenes vai personas gribas

250neatkarīgu apstākļu dēļ nespēj pati saviem spēkiem nodrošināt

251savas pamatvajadzības.

252Satversmes tiesa secina, ka valsts, paredzot trūcīgas un

253maznodrošinātas ģimenes vai personas sociālā atbalsta pasākumus

254un individuālas palīdzības sniegšanu krīzes situācijā nonākušām

255ģimenēm vai personām, ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas

256izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un

257personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību

258apmierināšanai.

259Līdz ar to valsts ir veikusi

260pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot

261sociālās tiesības.

26215. Secīgi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai pasākumi,

263kas saistīti ar trūcīgas ģimenes un personas tiesību uz sociālo

264palīdzību noteikšanu, ir veikti pienācīgi, proti, vai šādām

265ģimenēm un personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas

266sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.

267Lai izvērtētu, vai trūcīgām ģimenēm un personām ir nodrošināta

268iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā,

269Satversmes tiesai šajā lietā jānoskaidro:

2701) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar sociālās

271palīdzības piešķiršanu saistītos jautājumus;

2722) vai trūcīgas ģimenes vai personas statusam atbilstošais

273vidējo ienākumu līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi,

274kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, mazināt sociālo

275nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību;

2763) vai apstrīdētajā normā noteiktais trūcīgas ģimenes vai

277personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis kopsakarā

278ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem ikvienai ģimenei vai

279personai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

280cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28125. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

28219.4. punktu).

28316. Saeima norāda, ka tā esot likumā noteikusi sociālās

284palīdzības mērķi, kuru var uzskatīt par vienu no pamatprincipiem,

285kas jāievēro, reglamentējot sociālās palīdzības nodrošināšanas

286kārtību un tās apjoma aprēķināšanas metodes.

287Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada

28825. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, likumdevējs,

289pieņemot likumu "Par sociālo drošību" un Sociālo

290pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka

291personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt

292īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita

293pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu

294palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai

295un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās

296palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām,

297maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un

298personām, lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu

299darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā

300(sk. likuma "Par sociālo drošību" 11. pantu un

301Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

30232. pantu).

303Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

30433. panta pirmajai daļai ienākumu un materiālā stāvokļa

305līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par

306trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene vai persona tiek atzīta par

307trūcīgu, nosaka Ministru kabinets. Tādējādi Saeima deleģējusi

308Ministru kabinetu noteikt vienu no būtiskākajiem faktoriem, no

309kura ir atkarīgs tas, cik plašam personu lokam tiek paredzētas

310tiesības saņemt trūcīgai ģimenei un personai paredzēto sociālo

311palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai.

312No varas dalīšanas principa un no tā, ka parlamentārajā

313demokrātijā parlamentam ir augstāka demokrātiskās leģitimitātes

314pakāpe nekā valdībai, izriet "būtiskuma teorija", kas

315ir parlamenta virsvadības principa izpausme. Tā paredz, ka

316svarīgākie valsts un sabiedrības dzīves jautājumi, ievērojot

317Satversmē noteikto kārtību, jāizlemj pašam likumdevējam. No tā

318izriet prasība parlamentam lemt par visiem svarīgiem un

319nozīmīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, detalizētāku

320noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu

321izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts

322institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

32325. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

32419.1. punktu).

325Kaut arī Satversme neparedz personas tiesības uz noteiktu

326pabalsta summu un pabalsta aprēķināšanas kārtību, sociālās

327palīdzības sistēmas ietvaros valstij ir jāsniedz palīdzība

328trūcīgām personām vismaz minimālā apmērā (sal. sk. Satversmes

329tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

330Nr. 2006-10-03 16.1. punktu). Satversmes tiesa jau

331atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

332aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir būtisks

333pamattiesību jautājums (sal. sk. Satversmes tiesas

3342010. gada 20. decembra sprieduma lietā

335Nr. 2010-44-01 11. punktu). Arī Vācijas Federālā

336konstitucionālā tiesa atzinusi, ka tiesību uz cilvēka cienīgu

337dzīvi nodrošināšana ir būtisks pamattiesību jautājums, kas

338jānoregulē parlamentam ar likumdošanas aktu (sk. Vācijas

339Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada

3409. februāra spriedumu lietā

3411 BvL 1, 3, 4/09, Rn. 136).

342Saeima, proti, likumdevējs nedrīkst atbildību par tādu

343cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtisku

344lēmumu pieņemšanu, kādi ir lēmumi par cilvēka cienīgas dzīves

345nodrošināšanu, pārcelt uz izpildvaru (sal. sk. Satversmes

346tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā

347Nr. 2010-44-01 11. punktu). Tieši likumdevējam ir

348jānosaka ne tikai sociālās palīdzības minimuma noteikšanas

349mērķis, bet arī galvenie tā noteikšanas kritēriji. Sociāli

350atbildīgas valsts princips prasa, lai likumdevējs ņem vērā

351sociālo realitāti atbilstoši konkrētajam laikam un patiesajiem

352apstākļiem valstī un paredz pienācīgu sociālās palīdzības

353minimumu. Likumdevējam ir pienākums noteikt, kādos gadījumos un

354kādām personām jābūt nodrošinātam sociālās palīdzības minimumam,

355kā arī noteikt veidu, kādā šāds pienācīgs sociālās palīdzības

356minimums nodrošināms.

357Būtiskuma teorija liedz sociālās palīdzības minimuma

358nodrošināšanas metodes pamatprincipu noteikšanu deleģēt Ministru

359kabinetam vai pieļaut, ka dažādas pašvaldības nodrošina atšķirīgu

360sociālās palīdzības minimumu iedzīvotājiem, vadoties no savām,

361turklāt bieži vien ierobežotām finansiālajām iespējām. Tas ir

362tieši likumdevēja pienākums - nodrošināt būtisku sociālo

363pamattiesību īstenošanu visā valstī, proti, nodrošināt to, ka

364ikvienai personai, kurai nepieciešama palīdzība pamatvajadzību

365apmierināšanai, ir paredzētas tiesības uz sociālās palīdzības

366minimumu.

367Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis

368būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu trūcīgai ģimenei un

369personai saistītos jautājumus.

37017. Saeima norāda, ka valstij ir pienākums savas

371saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām

372iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde,

373tostarp citu sociālo tiesību īstenošana. Palīdzība trūcīgām un

374maznodrošinātām personām neesot atkarīga no personas veiktajām

375valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij (arī

376pašvaldībām) pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tāpēc valstij būtu

377piešķirama plaša rīcības brīvība tāda normatīvā regulējuma

378pieņemšanā, kas paredz palīdzību personām ar zemiem

379ienākumiem.

380Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās

381situācijas valstij saglabājas pienākumi, no kuriem tā nav tiesīga

382atkāpties. Viens no šādiem pienākumiem ir garantēt tiesības uz

383sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību

384mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas dzīves

385nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

38619. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

38715.1. punktu).

388Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir ierobežota tad, kad tā

389lemj par sociālās palīdzības minimumu.

390Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un

391šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi

392jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem. Arī

393Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka likumdevējam

394ir rīcības brīvība noteikt veidu, kādā tiek apzinātas personu

395pamatvajadzības un konkrētie apstākļi, taču tas savu izvēli var

396pamatot tikai ar personu vajadzībām (sk. Vācijas Federālās

397konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra

398spriedumu lietā 1 BvL 7/16, Rn. 121). Šīs

399rīcības brīvības ietvaros valsts nav tiesīga paredzēt tādu

400risinājumu, kas personām, kurām nepieciešama sociālā palīdzība,

401nenodrošina sociālās palīdzības minimumu.

402Satversmes tiesa secina, ka valstij ir rīcības brīvība

403sociālās palīdzības atbalsta pasākumu, pabalstu summu un

404piešķiršanas kārtības noteikšanā, taču valsts rīcības brīvība ir

405ierobežota, kad tā lemj par tādiem sociālā atbalsta pasākumiem,

406kas personai nepieciešami, lai tai būtu iespēja dzīvot tādu

407dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valstij ir jāveido tāds

408tiesiskais ietvars, lai atbalsta pasākumu kopums, kas tiek

409paredzēts ar mērķi apmierināt personu pamatvajadzības, būtu

410pietiekami mērķēts un nodrošinātu sociālās palīdzības minimumu

411katrai ģimenei un personai, kurai trūkst līdzekļu, lai saviem

412spēkiem nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

413cieņai.

414Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir

415ierobežota ar pienākumu paredzēt tādu sociālo palīdzību, kas

416katrai personai, kurai šī palīdzība nepieciešama, rada iespēju

417veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

41818. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

41932. pantā noteikts, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt

420materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā

421nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības

422un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas

423uzlabošanā. Likuma 1. panta 11. punktā ir precizētas

424personas pamatvajadzības: ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības

425aprūpe un obligātā izglītība. Taču cilvēka cieņai atbilstoša

426dzīves līmeņa nodrošināšanai nepieciešamās prasības neizriet

427vienīgi no šīs normas.

428Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

429cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

430saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

431likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

432normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

433saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

434prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

435konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

436valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

437Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

438(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija

439sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu).

440Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir

441noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un

442tiesībās. Deklarācijas 25. pants paredz: katram cilvēkam ir

443tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli,

444medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami

445viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Starptautiskā

446pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām