11. punktsparedz, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka

paredz, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka

1tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tās

2ir tiesības uz nepieciešamo uzturu, apģērbu un mājokli un

3tiesības nemitīgi uzlabot savas dzīves apstākļus. Eiropas

4Savienības Pamattiesību hartas 1. pants noteic, ka cilvēka

5cieņa ir neaizskarama, tā ir jārespektē un jāaizsargā. Savukārt

6šīs hartas 34. pants noteic, ka, apkarojot sociālo

7atstumtību un nabadzību, Eiropas Savienība atzīst un ievēro

8tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai

9saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu

10tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam

11nav pietiekamu līdzekļu.

12Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 13. pants paredz, ka

13valsts apņemas nodrošināt to, lai ikvienai personai, kam trūkst

14attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu

15pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās

16drošības shēmas pabalstiem, tiktu sniegta atbilstoša palīdzība.

17Šis pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību, kuras

18piešķiršanai galvenais kritērijs ir individuāla nepieciešamība un

19tas apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu līdzekļu (sk.

20Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada

219. septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social

22Rights v. Finland", pieteikums Nr. 88/2012,

23110. punktu).

24Eiropas Sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka ar pienākumu

25nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības

26sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai

27atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības

28(sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums

29(Digest of the Case Law of the European Committee of Social

30Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lp.).

31Sociālā atbalsta pasākumiem ir ne tikai ekonomiskā funkcija -

32aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt

33indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

34statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada

3519. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

36daļas 3.1.3. punktu). Tāpēc nepietiek ar to vien, ka

37personai ir nodrošināti tikai izdzīvošanai nepieciešamie

38līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka

39sociālajai palīdzībai ir personām vismaz minimālā līmenī

40jānodrošina arī dalība sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē

41(sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2019. gada

425. novembra spriedumu lietā 1 BvL 7/16,

43Rn. 119).

44Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personai, lai tā dzīvotu tādu

45dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ir jāspēj sev nodrošināt

46vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu

47to, kas ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai

48jebkuram cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz

49pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē

50personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

51dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga

52sabiedrības locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas

532020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

54Nr. 2019-24-03 17.3. punktu).

55Ministru kabinets norādījis, ka valsts un pašvaldību

56atbalstam, ko tās sniedz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, ir

57jāsaglabā personu motivēta iesaiste darba tirgū, tādējādi

58sekmējot iedzīvotāju spēju gūt pastāvīgus ienākumus.

59Lai arī valsts nevar un nedrīkst iestāties personas vietā un

60pieņemt tās vietā lēmumus, bet var vienīgi veicināt personas

61patstāvību un personisko attīstību, radot ikvienai personai

62iespēju nodrošināt sevi patstāvīgi, izmantot savas prasmes un

63pilnveidoties, tomēr Satversmē ietvertās ikvienas personas

64pamattiesības uz cilvēka cieņas aizsardzību gadījumos, kad

65persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus cilvēka cieņai

66atbilstošai dzīvei, liedz valstij atstāt šādu personu novārtā vai

67veicināt tās patstāvību un personisko attīstību ar tādiem

68pasākumiem, kas kavē būtisku sociālo pamattiesību īstenošanu.

69Turklāt pieaicinātās personas socioloģijas ekspertes

70Dr. sc. soc. Baiba Bela un

71Dr. sc. soc. Līga Rasnača norāda uz

72pētījumiem, kas liecina: iedzīvotāji, kuriem objektīvi ir tāda

73iespēja, daudz labprātāk atbrīvojas no trūcīgas personas statusa

74nekā uzkavējas attiecīgajā sociālajā telpā. Labāks sociālais

75nodrošinājums un augstāks trūcīguma slieksnis paši par sevi

76neesot pietiekami faktori, lai pilngadīgai darbspējīgai personai

77mazinātu vēlmi strādāt. Ikvienam brīvam cilvēkam esot svarīgi būt

78sociāli akceptētam un dzīvot atbilstoši konkrētās sabiedrības

79normām.

80Sociālās palīdzības uzdevums ir uzņemties rūpes par grūtībās

81nonākušām ģimenēm un personām, palīdzot tām nodrošināt

82pamatvajadzības un sekmējot to iekļaušanos sabiedrībā, tikmēr,

83kamēr tās nav spējīgas par to parūpēties pašas. Līdz ar to

84sociālajai palīdzībai vismaz minimālajā līmenī jābūt tādai, lai

85katrai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt

86pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas

87atbilst cilvēka cieņai, un tas nozīmē arī iespēju iekļauties

88mūsdienīgas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrībā. Šādu

89pienākumu valstij uzliek prasība aizsargāt cilvēka cieņu

90kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

91ilgtspējīgas attīstības principu.

92Līdz ar to ikvienam ir tiesības uz

93sociālās palīdzības minimumu, savukārt šim minimumam ir

94jānodrošina personai iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības

95locekļa statusu.

9619. Ministru kabineta 2009. gada 3. marta

97noteikumu Nr. 214 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi

98dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu", kas bija spēkā no

992009. gada 18. marta līdz 2010. gada

10031. martam, 2. punkts paredzēja, ka ģimene vai persona

101atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli

102pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50 procentus no

103attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas

104valstī un ja izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji.

1052010. gada 1. aprīlī stājās spēkā Noteikumi

106Nr. 299. Tajos bija saglabāts iepriekš noteiktais ienākumu

107apmērs, atbilstoši kuram ģimene vai persona atzīstama par

108trūcīgu. To 2. punkts sākotnējā redakcijā paredzēja, ka

109ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi

110katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā

111nepārsniedz 50 procentus no attiecīgā gada 1. janvārī

112valstī spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmēra un ja

113izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji.

114Ar Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra

115noteikumu Nr. 1140 "Grozījumi Ministru kabineta

1162010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299

117"Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

118atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu tika

119atcelta iepriekš pastāvējusī trūcīgas ģimenes un personas

120statusam atbilstošo vidējo ienākumu aprēķina kārtība, kas

121paredzēja tos noteikt 50 procentu apmērā no valstī spēkā

122esošās minimālās mēneša darba algas apmēra. Tā vietā tika

123paredzēts, ka ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās

124vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju

125mēnešu laikā nepārsniedz konkrētu naudas summu - 90 latus.

126Ministru kabinets paskaidrojis, ka minētie grozījumi tika

127izdarīti saistībā ar 2011. gadā īstenotajiem valsts budžeta

128fiskālās konsolidācijas pasākumiem. 2011. gadā minimālā

129mēneša darba alga esot paaugstināta līdz 200 latiem, lai primāri

130veicinātu strādājošo labklājību, bet trūcīgas ģimenes un personas

131ienākumu līmenis noteikts konstantā 90 latu jeb 128,06

132euro apmērā.

133Noteikumu Nr. 299 25. punkts paredzēja, ka šiem

134noteikumiem ir pagaidu raksturs. Redakcijā, kas bija spēkā no

1352011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada

13631. maijam, šis punkts noteica, ka Noteikumi Nr. 299 ir

137spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim. Savukārt ar

138Ministru kabineta 2012. gada 29. maija noteikumu

139Nr. 366 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada

14030. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par

141ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par

142trūcīgu"" 1.12. apakšpunktu noteikumu Nr. 299

14325. punkts tika svītrots un attiecīgi apstrīdētā norma

144ieguva pastāvīga regulējuma raksturu.

145Ministru kabinets paskaidrojis, ka trūcīgas ģimenes un

146personas ienākumu līmenis ar šiem noteikumu grozījumiem saglabāts

147pastāvīgs, pamatojoties uz Valsts kontroles revīzijā izteikto

148priekšlikumu precizēt trūcīgas ģimenes un personas statusa

149piešķiršanas nosacījumus un procedūru.

150Visbeidzot, ar Ministru kabineta 2013. gada

1511. oktobra noteikumu Nr. 1018 "Grozījumi Ministru

152kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299

153"Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

154atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu saistībā

155ar valūtas maiņu valstī Noteikumu Nr. 299 2. punkta

156ievaddaļā skaitlis un vārds "90 latu" tika aizstāti ar

157skaitli un vārdu "128,06 euro". Vēlāk šajā

158normā nekādi grozījumi attiecībā uz vidējo ienākumu apmēru, ar

159kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, nav veikti.

1602014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma

161rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā

162ienākuma līmeņa noteikšanu"". Minētajā koncepcijā tika

163norādīts, ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie

164minimālie ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam

165atbilstošs ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz

166konkrētu aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un

167pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt

168nepastāvot skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Šo ienākumu

169līmeņu noteikšanas metodoloģijas trūkuma dēļ neesot arī iespējams

170sniegt argumentus par to pamatotību un adekvātumu.

171Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā paredzētais

172vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks,

173kuras ir tiesīgas saņemt sociālo palīdzību trūcīgām personām,

174sākotnēji tika noteikts pēc skaidras metodes, piesaistot to

175minimālajai darba algai. Taču ar apstrīdēto normu redakcijā, kādā

176tā ir spēkā kopš 2011. gada, minētais trūcīgas ģimenes vai

177personas vidējo ienākumu līmenis ir noteikts bez skaidras

178aprēķina metodes.

179Līdz ar to apstrīdētajā normā

180ietvertais trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis,

181no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo

182palīdzību trūcīgām personām, ir noteikts bez skaidras

183metodes.

18420. Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

185pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta

186uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu

187un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē,

188bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu

189(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

190sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.1. punktu).

191Lai noskaidrotu, kādam konkrētā gadījumā vajadzētu būt

192sociālās palīdzības minimālajam līmenim, valstij ir jāizdara

193izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās

194organizācijas. Lai gan šīs metodes nav juridiski saistošas, tomēr

195tajās ietvertās idejas, kas balstītas labās prakses piemēros,

196atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus

197arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka

198konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo rīcības

199modeli. Tādējādi, balstoties uz aprēķiniem, tiek noteikts

200ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par optimālu tai ziņā, lai

201personas varētu apmierināt savas pamatvajadzības (sk.

202Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

203lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Turklāt, kā jau

204Satversmes tiesa iepriekš secinājusi, piemērotākās metodes

205izvēlei jābūt pamatotai un argumentētai.

206Pieaicinātā persona Ruta Zilvere norāda, ka tiesībsarga

207argumentus par pamatvajadzību apmierināšanai vajadzīgajiem

208izdevumiem kā iespējamo slieksni uz pieeju sociālajai palīdzībai

209neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt. Neesot akumulēta

210tāda statistika, kas ļautu kaut aptuveni noteikt cilvēka cienīgai

211eksistencei nepieciešamo resursu apjomu un izteikt apgalvojumus

212par attiecīgo mājsaimniecību skaitu un to iespējām realizēt

213tiesības uz sociālo palīdzību.

214Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, valstij ir pienākums noteikt

215tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka trūcīgas personas saņem tām

216nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā, un

217izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru

218padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi

219atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju

220valstī (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

221sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu).

222Tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas

223argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības

224saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām

225uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

226ilgtspējīgas attīstības principu. Valstij ir pienākums sociālās

227palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma

228piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas

229personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta

230pasākumi.

231Valstij ir pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka

232cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā var tikt izraudzīti dažādi

233risinājumi, tostarp palīdzība trūcīgām personām var tikt sniegta

234arī vairāku sociālās drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu

235ietvaros. Tomēr valsts rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības

236nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka

237cieņā balstītas sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts

238principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

23925. jūnija sprieduma lietā

240Nr. 2019-24-03 19.3. punktu).

241Pieaicinātās personas Dr. sc. soc.

242Baiba Bela un Dr. sc. soc.

243Līga Rasnača arī norāda, ka Eiropas Savienības līmeņa

244diskusijās par sociālajām tiesībām un sociālo drošību priekšplānā

245izvirzīts jautājums par cilvēka cienīgu dzīvi, nevis izdzīvošanu

246minimālos apstākļos. Tādēļ arī pieeju, saskaņā ar kuru par

247trūcīguma slieksni tiek izmantoti ienākumi 40 procentu

248apmērā no nacionālā ekvivalentā patērētāja rīcībā esošā ienākuma

249mediānas, turklāt izejas datus ņemot ar piecu gadu nobīdi,

250nevarot atzīt par atbilstošu, tālredzīgu un ilgtspējīgu

251risinājumu.

252Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam ir pienākums

253izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas vērsts uz sociālās

254palīdzības minimuma nodrošināšanu ikvienai personai, kurai šī

255palīdzība nepieciešama pamatvajadzību apmierināšanai un tādas

256dzīves nodrošināšanai, kas atbilstu cilvēka cieņai. Turklāt

257likumdevējam ir pienākums, nosakot sociālās palīdzības minimuma

258piešķiršanas kritērijus, ņemt vērā visus šai sakarā būtiskos

259faktus, kā arī pamatot to, kāpēc izraudzītā metode ir

260attaisnojama. Tāpat Ministru kabinetam, konkretizējot likumdevēja

261noteikto sociālās palīdzības minimumu, ir pienākums šai nolūkā

262izmantot pamatotu un argumentētu metodi, jo tikai tādējādi var

263pārliecināties par to, ka noteiktie atbalsta pasākumi kalpo

264cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai

265un valsts ilgtspējīgai attīstībai (sal. sk. Satversmes tiesas

2662020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

267Nr. 2019-24-03 21.2. punktu). Paredzot trūcīgas

268personas un ģimenes statusa piešķiršanas vidējo ienākumu

269slieksni, ne likumdevējs, ne Ministru kabinets šos pienākumus nav

270izpildījis. Bez pamatotas un argumentētas metodes un aktuāliem

271statistikas datiem par personu vajadzībām nav iespējams skaidri

272un atbilstoši reālajai situācijai valstī noteikt, cik daudzām

273personām ir nepieciešama sociālā palīdzība pamatvajadzību

274apmierināšanai un cilvēka cieņai atbilstošas dzīves

275nodrošināšanai un cik daudzām personām objektīvi būtu

276nepieciešami tādi atbalsta pasākumi, kas paredzēti trūcīgāko

277ģimeņu un personu sociālajai aizsardzībai.

278Tātad valstij ir pienākums

279izvēlēties pamatotu un argumentētu metodi tāda sociālās

280palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai

281personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

282Ar apstrīdēto normu nosakot trūcīgas personas un ģimenes statusam

283atbilstošo vidējo ienākumu līmeni, šis pienākums nav

284izpildīts.

28521. Attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas

286iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem

287un līdz ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida

288ieguldījumus personas sociālo tiesību īstenošanas sistēmā

289(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra

290sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu).

291Tādējādi valstij ir arī pienākums periodiski pārskatīt sociālās

292palīdzības apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

293novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu).

294Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās

295prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Valstij

296ir pienākums to ņemt vērā un ievērot patieso situāciju valstī.

297Tāpēc personas vai ģimenes atzīšanai par trūcīgu noteiktajam

298ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski

299pamatotam un kopumā vērstam uz to, lai ikvienai personai, kura

300pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus,

301radītu iespēju laikā, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība,

302dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

303Nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas

304sociāli atbildīgas valsts principa un valsts ilgtspējas principa

305tiesiskajā ietvarā. Valstij ir pienākums mazināt sociālo

306nevienlīdzību. Līdz ar to likumdevējam ir pienākums regulāri

307pārskatīt sociālās palīdzības minimuma atbilstību aktuālajam

308sabiedrības attīstības līmenim un patiesajiem sabiedrības dzīves

309apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

31025. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

31119.2. punktu).

312Pieaicinātās personas Dr. sc. soc.

313Baiba Bela un Dr. sc. soc.

314Līga Rasnača norāda, ka par orientieri ģimenes vai personas

315trūcīguma līmeņa noteikšanā varot kalpot nabadzības riska

316slieksnis, jo to statistikā nosaka katru gadu, tas ir mainīgs un

317tiek aprēķināts atbilstoši reprezentatīviem, pārbaudītiem

318datiem.

319Satversmes tiesa secina, ka valstij ir jāpārskata regulējums,

320kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā,

321lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas

322sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama

323sociālā palīdzība.

324Līdz ar to valstij ir pienākums arī regulāri pārskatīt un

325aktualizēt sociālās palīdzības minimumu, lai tas atbilstu

326patiesajām personu vajadzībām.

32722. 2013. gadā, pēc tam, kad Latvijai kļuva

328saistoši vairāki Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas panti,

329Labklājības ministrija sagatavoja informatīvo ziņojumu

330"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

331pilnveidošanai" (pieejams: www.mk.gov.lv). Tajā bija

332izanalizēti nepieciešamie sociālās drošības sistēmas uzlabojumi

333un secināts, ka pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu

334decentralizētā finansēšana, krasi atšķirīgās pašvaldību

335finansiālās iespējas, pašvaldību tiesības noteikt atšķirīgu GMI

336līmeni, vienota valsts līmeņa tiesiskā regulējuma trūkums

337attiecībā uz dzīvokļa pabalstu ir iemesli, kuru dēļ pašvaldību

338sniegtā sociālā palīdzība un pārklājums pašvaldību starpā

339atšķiras un līdz ar to veidojas nevienlīdzīga attieksme pret

340pabalstu pieprasītājiem. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma

341un valsts sociālo pabalstu sistēma neesot pietiekami labi

342integrētas vienotā sistēmā ar kopīgu mērķi.

343Labklājības ministrijas informatīvais ziņojums tika izskatīts

344Ministru kabineta 2013. gada 10. decembra sēdē. Tajā

345citstarp nolemts, ka Labklājības ministrijai jāsagatavo un

346labklājības ministram līdz 2014. gada 30. aprīlim

347jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā koncepcijas projekts

348minimālā ienākuma (minimālā nodrošinājuma) līmeņa

349noteikšanai.

350Vienlaikus Valsts kanceleja noslēdza līgumu par pētījuma

351izstrādi ar mērķi veikt sociālās palīdzības sistēmas novērtējumu

352un izstrādāt rekomendācijas reformas variantam, kas vairāk

353motivētu sociālās palīdzības saņēmējus iesaistīties savas

354sociālās situācijas risināšanā. Pētījums veikts Valsts kancelejas

355administrētā Eiropas Sociālā fonda projekta "Atbalsts

356strukturālo reformu ieviešanai valsts pārvaldē" aktivitātes

357"Strukturālo reformu ieviešanas ietekmes novērtēšana"

358ietvaros. Pētījuma rezultātā pieaicinātie eksperti sagatavoja

3592014. gada 25. marta Gala ziņojumu par optimāliem

360risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām, no

361pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un

362piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem

363novērtējumu (pieejams: www.lm.gov.lv). Šajā ziņojumā

364secināts, ka sociālās palīdzības finansēšanas sistēma kopš tās

365pirmsākumiem ir decentralizēta, jo sociālās palīdzības joma lielā

366mērā nodota pašvaldību kompetencē, bet valsts līmenī tiek

367nodrošināta sociālās drošības, tostarp sociālās palīdzības,

368politika. Latvijā darbojoties jaukta tipa sociālās palīdzības

369sistēma, kurā noteikti sociālie pabalsti (GMI pabalsts un

370dzīvokļa pabalsts) ir obligāti izmaksājami visās pašvaldībās,

371taču vienlaicīgi pašvaldībām ar likumā paredzētām autonomām

372funkcijām tiekot nodrošinātas tiesības pēc saviem ieskatiem un

373finansiālajām iespējām paredzēt arī cita veida sociālās

374palīdzības pabalstus un noteikt to apmēru. Ziņojumā tika

375piedāvāts Latvijā saglabāt jaukta tipa sociālās palīdzības

376sistēmu, tomēr mazināt tās decentralizācijas iezīmes un pāriet uz

377centralizētāku sociālās palīdzības sistēmu. Pilnveidotās sistēmas

378ietvaros valsts centrālajai pārvaldei vajadzētu nodrošināt

379līdzfinansējumu pašvaldībām, jo pašvaldībām ar vidēji zemākiem

380budžeta ienākumiem esot apgrūtināta savas sociālās politikas

381īstenošana.

382Jau tobrīd tika secināts, ka, lai arī sociālās palīdzības

383sistēmas mērķis ir nodrošināt sociālo pamatvajadzību

384apmierināšanu, tomēr šīs vajadzības netiekot pilnībā

385apmierinātas. Proti, vairākums respondentu (56,2 procenti)

386nespējot pilnvērtīgi nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus,

387pārtikas iegādi, mājokļa komunālos un īres maksājumus. Mazajos

388novados visvairāk trūkstot finansiālo līdzekļu bērnu vajadzību

389apmierināšanai, vidējos novados - komunālo maksājumu rēķiniem,

390lielajos novados - pārtikas iegādei vai veselības aprūpei,

391savukārt republikas pilsētās visvairāk līdzekļu trūkstot

392veselības aprūpei.

3932014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma

394rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā

395ienākuma līmeņa noteikšanu"". Ar šo rīkojumu tika

396noteikts, ka Labklājības ministrija ir par koncepcijas īstenošanu

397atbildīgā institūcija. Atbilstoši šim rīkojumam labklājības

398ministram bija divu mēnešu laikā pēc koncepcijas apstiprināšanas

399jāizveido darba grupa plānošanas dokumenta "Plāns minimālā

400ienākuma līmeņa ieviešanai" izstrādei. Ar rīkojumu

401apstiprinātās koncepcijas "Par minimālā ienākuma līmeņa

402noteikšanu" mērķis bija citstarp noteikt metodoloģiski

403pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā

404ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās

405drošības sistēmas jomu ietvaros noteikto atbalsta pasākumu

406pilnveidošanai. Kā jau minēts iepriekš, koncepcijā bija norādīts,

407ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie

408ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošs

409ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz konkrētu

410aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību

411finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nepastāvot skaidra

412šo līmeņu indeksācijas kārtība. To noteikšanas metodoloģijas

413trūkuma dēļ neesot iespējams arī sniegt argumentus par to

414pamatotību un adekvātumu. Tāpat koncepcijā bija atzīts, ka

415sociālās drošības sistēmas ietvaros ne valsts, ne pašvaldību

416sociālie maksājumi nav pietiekami (un nav pietiekami mērķēti),

417lai trūcīgākajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un

418mazinātu nabadzības dziļumu.

419Papildus minimālā ienākuma līmeņa noteikšanas metodoloģijai un

420piemērošanai koncepcijā tika ieteikts izstrādāt arī jaunu iztikas

421minimuma grozu. Tā kā iepriekš noteiktie minimālie ienākuma

422līmeņi neesot bijuši pamatoti un balstīti uz konkrētiem to

423noteikšanas kritērijiem, esot lietderīgi ieviestās izmaiņas

424izvērtēt attiecībā pret rādītāju, kas palīdzētu novērtēt to

425efektivitāti un ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem un sociālo

426situāciju. Turklāt, ņemot vērā to, ka iztikas minimuma groza

427saturs var atšķirties gan atkarībā no mājsaimniecībā dzīvojošo

428personu vecuma un skaita, gan arī dzīvesvietas, tika piedāvāts

429izstrādāt iztikas minimuma grozus gan dažādiem mājsaimniecību

430veidiem, gan atbilstoši teritoriālajam sadalījumam.

431Koncepcijas ieviešanai Ministru kabineta sēdē tika izskatīts

432"Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai

4332020.-2021. gadam", kuru Ministru kabinets konceptuāli

434atbalstīja ar 2019. gada 22. augusta rīkojumu

435Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas

436pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Plāns paredzēja

437pārskatīt trūcīgas personas statusam atbilstošo ienākumu līmeni,

438nosakot to 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

439ienākumu mediānas jeb atbilstoši 2017. gada datiem -

440198 euro apmērā pirmajai personai mājsaimniecībā un

441139 euro apmērā pārējām personām mājsaimniecībā.

442Ministru kabinets norāda, ka plānā paredzēto pasākumu ieviešanai

443no 2020. gada līdz 2022. gadam indikatīvi katru gadu

444papildus būtu nepieciešami 27-28 miljoni euro valsts

445budžeta līdzekļu un 4,9-6 miljoni euro pašvaldību budžetu

446līdzekļu.

447Ministru kabinets papildu paskaidrojumos norādījis, ka valsts

448fiskālās telpas ierobežojumu dēļ plānā noteiktos pasākumus

449nevarot īstenot pilnā apmērā. Tādēļ 2020. gada valsts

450budžeta veidošanas procesā prioritārais pasākums "Atbalsts

451minimālā ienākumu līmeņa palielināšanai" tika atbalstīts

452ierobežotā apmērā. Turklāt 2020. gadā neesot nodrošināta

453pilnīga plānā iekļauto pasākumu īstenošana par valsts budžeta

454līdzekļiem, tāpēc no 2021. gada netikšot ieviesti arī tie

455pasākumi, kurus bija paredzēts finansēt no pašvaldību budžetiem,

456tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošā ienākumu līmeņa

457paaugstināšana.

458Eiropas Komisija 2019. gada ziņojumā par Latviju

459attiecībā uz sociālo situāciju secinājusi, ka vispārējā nabadzība

460un sociālā atstumtība ir samazinājusies līdz pirmskrīzes līmenim,

461tomēr mazāk aizsargātās grupas tiekot atstātas novārtā. Ienākumu

462nevienlīdzība joprojām krietni pārsniedzot Eiropas Savienības

463vidējo rādītāju. Labklājības nevienlīdzība Latvijā esot viena no

464augstākajām Eiropas Savienībā. Turklāt ienākumu grupu starpā

465joprojām pastāvot iespēju nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi

466izglītībai un veselības aprūpei. Eiropas Komisija norāda, ka

467Latvija 2016. gadā sociālajai aizsardzībai tērēja tikai

46812 procentus no iekšzemes kopprodukta, tas ir, krietni mazāk

469par Eiropas Savienības vidējo rādītāju - 19,1 procentu.

470Sociālie pārvedumi mazinājuši nevienlīdzību tikai par

47119,3 procentiem, tas arī bijis viens no zemākajiem

472rādītājiem Eiropas Savienībā un krietni zemāks par vidējo

473rādītāju - 40,4 procenti. Lai paātrinātu progresu virzībā uz

474iekļaujošu izaugsmi, būtu vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, kas

475veicinātu nabadzības un sociālās atstumtības apdraudētu cilvēku

476aktīvu iekļaušanu un sociālo integrāciju, t. sk. piekļuvi

477integrētiem sociālajiem pakalpojumiem, pārtikai un materiālajai

478palīdzībai vistrūcīgākajām personām. Minimālo ienākumu pabalstu

479adekvātums esot zemāks par Eiropas Savienības vidējo rādītāju.

480Saskaņā ar valsts datiem no pirmās (zemākās) ienākumu kvintiles

48168,3 procenti ziņojot par grūtībām nodrošināt iztiku, tomēr

482tikai 16,2 procenti esot saņēmuši trūcīgas personas statusu,

483kas tiem dodot iespēju saņemt sociālo palīdzību, un tikai

4846,7 procenti saņemot garantēto ienākumu minimumu. Eiropas

485Komisija arī uzsvērusi, ka 2014. gadā pieņemtais koncepcijas

486dokuments, kas paredz ievērojami palielināt pabalstu adekvātumu,

487neesot īstenots (sk.: Eiropas Komisijas dienestu darba

488dokuments. 2019. gada ziņojums par Latviju. Brisele,

48927.2.2019., SWD(2019) 1013 final. Pieejams:

490https://ec.europa.eu).

491Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes 2020. gada

492informatīvajam apskatam par nabadzības risku un sociālo

493atstumtību Latvijā šiem riskiem pakļauto iedzīvotāju īpatsvars

494kopš 2010. gada ir samazinājies par 12,8 procentpunktiem,

495tomēr Latvija joprojām ir viena no trūcīgākajām Eiropas

496Savienības dalībvalstīm. Starp visām Eiropas Savienības

497dalībvalstīm Latvijā 2017.-2018. gadā bija piektais

498augstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto

499iedzīvotāju īpatsvars. 2018. gadā Latvijā bija otrs

500augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars. Savukārt

501dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto personu īpatsvars

502Latvijā bija devītais augstākais no visām Eiropas Savienības

503dalībvalstīm. 2018. gada dati liecinot, ka Latvijas

504iedzīvotājus visvairāk ietekmē zemie ienākumi un to

505nevienmērīgais sadalījums. 2018. gadā nabadzības riskam bija

506pakļauti 22,9 procenti jeb 434 tūkstoši iedzīvotāju. Šo

507iedzīvotāju ekvivalentie rīcībā esošie ienākumi bija zemāki par

508409 euro mēnesī. Centrālās statistikas pārvaldes

509informatīvajā ziņojumā arī norādīts, ka līdz 2013. gadam

510bija vērojama stabila virzība uz mērķi nabadzības riskam pakļauto

511un/vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo

512personu skaitu mazināt līdz 21 procentam no iedzīvotāju

513kopskaita. 2011. un 2012. gadā šis mērķis gandrīz ticis

514sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu

515nevienlīdzībai, no 2013. gada atkal sācis palielināties

516nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Pēdējos gados

517nabadzības risks Latvijā kopumā pieaudzis tāpēc, ka ienākumi no

518algota darba pieauguši straujāk nekā sociālie maksājumi (sk.:

519Centrālās statistikas pārvaldes informatīvais apskats. Nabadzības

520risks un sociālā atstumtība Latvijā, 2020. Pieejams:

521www.csb.gov.lv).

522Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts

523politiku sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības

524mazināšanai secinājusi, ka šī politika netiek īstenota efektīvi

525un produktīvi un neveicina nabadzības vai sociālās atstumtības

526riskam pakļauto iedzīvotāju skaita mazināšanos (sk.: Valsts

527kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās

528iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības

529mazināšanas jomā? Rīga, 2020. Pieejams: www.lrvk.gov.lv).

530Eiropas Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta

531paraugu tīkls" ietvaros pētīts pārtikas patēriņa grozs

532Latvijas galvaspilsētā 2015. gadā. Pētījumā secināts, ka

533mēneša budžets, kas nepieciešams veselīgam uzturam Latvijā, ir

534153 euro vienai personai un 574 euro

535ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni (sk.: Eiropas

536Komisija. Pārtikas patēriņa grozs Latvijā, 2016. Pieejams:

537http://europa.eu/!CC79TD).

538Latvijas Banka norādījusi, ka kopš 2009. gada ienākumu

539līmenis, kas ļauj ģimeni vai personu atzīt par trūcīgu, neesot

540mainījies, bet tā pirktspēja esot samazinājusies par

54110 procentiem.

542Visbeidzot, arī Ministru kabinets papildu paskaidrojumā

543norāda, ka uzskata trūcīgas ģimenes un personas ienākumu līmeni

544par nepietiekamu, lai novērstu nabadzības risku, neadekvāti zemā

545un nepietiekamā ienākumu atbalsta dēļ.

546Tādējādi kopš 2009. gada, neraugoties uz to, ka valsts

547labklājības līmenis ir paaugstinājies, valsts tomēr nav pēc

548būtības pārskatījusi trūcīgas personas statusam noteikto vidējo

549ienākumu līmeni un situācija ir tāda, ka ļoti daudzām personām

550valsts sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai ir

551nepieciešama, bet nepieejama.

552Kā izriet no iepriekš minētā, valsts apzinās, ka tās izveidotā

553sociālās palīdzības sistēma nenodrošina sociālo atbalstu visām

554personām, kurām tas nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai,

555un ka vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona tiek

556atzīta par trūcīgu, ir noteikts bez pamatotas un argumentētas

557metodes un tāpēc nav nedz pamatojams, nedz objektīvi pārbaudāms

558tā adekvātums. Valsts apzinās arī to, ka izveidotā sociālās

559palīdzības sistēma personām ar viszemākajiem ienākumiem paredz

560atšķirīgas iespējas apmierināt to pamatvajadzības, jo atšķirīgas

561ir pašvaldību iespējas sociālo palīdzību sniegt.

562Satversmes tiesa secina, ka vidējo ienākumu līmenis, kādu

563nepārsniedzot persona vai ģimene tiek atzīta par trūcīgu, pēc

564būtības nav ticis regulāri pārskatīts galvenokārt politiskas

565izšķiršanās dēļ. Valsts un pašvaldību politiska izšķiršanās var

566būt attaisnojama, ja tiek atteikti līdzekļi mazāk svarīgu

567funkciju veikšanai vai arī vispārēju taupības pasākumu ieviešanas

568gadījumā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos (sal. sk.

569Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

570Nr. 2018-21-01 16.3. punktu). Satversmes tiesa ir

571secinājusi, ka valstij ir zināma rīcības brīvība, nosakot sociālā

572atbalsta pasākumus, pabalsta summu un piešķiršanas kārtību, un

573politiskā izšķiršanās var būt attaisnojama šīs rīcības brīvības

574robežās. Taču valstij nav rīcības brīvības tad, kad tā lemj par

575sociālās palīdzības minimuma noteikšanu. Valstij ir pienākums

576nodrošināt tādu sociālās palīdzības minimumu, lai katrai

577personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt

578līdzekļus cilvēka cieņai atbilstošai dzīvei, būtu radīta iespēja

579saņemt tādu palīdzību, lai tā atgūtu spēju sevi nodrošināt

580patstāvīgi, likt lietā savas prasmes un pilnveidot sevi. Līdz ar

581to politiska izšķiršanās nevar kalpot par kritēriju, nosakot

582sociālās palīdzības minimumu trūcīgām personām.

583Tātad apstrīdētā norma negarantē

584ikkatrai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi

585un nav vērsta uz to, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un

586veicinātu valsts ilgtspējīgu attīstību.

58723. Ministru kabinets norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem

588ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāms kompleksi, kā

589noteiktu pasākumu kopums, un kopsakarā ar valsts un pašvaldību

590garantēto atbalstu. Solidāra pieeja iedzīvotāju labklājības

591līmeņa nodrošināšanai ar savstarpēji papildinošiem valsts un

592pašvaldību sniegtajiem atbalsta mehānismiem veicinot dažādu un

593visaptverošu pasākumu kompleksu nodrošināšanu, tādējādi maksimāli

594sekmējot cilvēka iespējas saņemt savām individuālajām vajadzībām

595pietuvinātu atbalstu.

596Arī tiesībsargs piekrīt, ka atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti

597zemiem ienākumiem ir skatāms kā pasākumu kopums, taču norāda, ka

598šobrīd tas pārāk daudzām ģimenēm un personām nenodrošina sociālo

599atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai un tādu dzīvi, kas

600atbilstu cilvēka cieņai. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība

601nenodrošinot ikvienas trūcīgas un maznodrošinātas personas

602pamatvajadzību apmierināšanu.

603Līdz ar to Satversmes tiesa

604pārbaudīs, vai valsts ar citiem sociālā atbalsta pasākumiem ir

605nodrošinājusi to, ka ikvienai personai, kurai nepieciešama

606sociālā palīdzība, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

607dzīvi, šāda palīdzība tiek sniegta.

60823.1. Ministru kabinets norāda, ka ģimenēm un personām,

609kuru ienākumi pārsniedz tādu vidējo ienākumu līmeni, kāds

610paredzēts trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai, esot

611tiesības pretendēt uz sociālā atbalsta pasākumiem, kas noteikti

612maznodrošinātai ģimenei vai personai. Maznodrošinātas ģimenes vai

613personas ienākumu līmenis Latvijas pašvaldībās esot noteikts

614robežās no 128,07 euro līdz 430 euro

615personai mēnesī, un tas ļaujot saņemt dzīvokļa pabalstu un citus

616pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētos sociālās palīdzības

617pabalstus pamatvajadzību nodrošināšanai. Katra pašvaldība pati

618esot tiesīga noteikt atbalsta pasākumu klāstu konkrētajai mērķa

619grupai.

620Saeima norāda, ka arī maznodrošinātām personām saskaņā ar

621Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta

622piekto daļu esot nodrošinātas tiesības uz dzīvokļa pabalstu. Taču

623minētā norma paredz, ka dzīvokļa pabalsta apmēru, izmaksas

624kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, nosaka

625pašvaldība tās saistošajos noteikumos.

626Savukārt tiesībsargs norāda, ka pašvaldību sniegtā sociālā

627palīdzība ir sadrumstalota un fragmentāra. Maznodrošinātības

628kritēriji radot ievērojamu nevienlīdzību starp dažādu pašvaldību

629iedzīvotājiem, bet palīdzība mājokļa izdevumu segšanai esot

630simboliska un nesniedzot atbalstu pēc būtības.

631Satversmes tiesa secina, ka pašvaldību izraudzītie kritēriji

632ģimenes vai personas atzīšanai par maznodrošinātu būtiski

633atšķiras. Ir pašvaldības, kas maznodrošinātas ģimenes vai

634personas vidējo ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu valstī

635spēkā esošajai minimālajai algai. Piemēram, dažās pašvaldībās

636maznodrošinātas ģimenes vai personas statuss tiek piešķirts, ja

637ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā

638nepārsniedz Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba

639algas apmēru un ģimene vai persona atbilst Ministru kabineta

640noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem tiek piešķirts

641trūcīgas ģimenes vai personas statuss (sk. Salaspils novada

642domes 2015. gada 12. augusta saistošo noteikumu

643Nr. 27/2015 "Salaspils novada pašvaldības sociālās

644palīdzības pabalsti un to piešķiršanas kārtība"

6458. punktu). Taču ir arī tādas pašvaldības, kas

646maznodrošinātas ģimenes vai personas statusam atbilstošo vidējo

647ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu trūcīgas ģimenes vai

648personas statusam. Piemēram, ģimene vai persona tiek atzīta par

649maznodrošinātu, ja vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim

650mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 135 euro

651un izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji (sk.

652Valmieras pilsētas pašvaldības 2020. gada 30. janvāra

653saistošo noteikumu Nr. 340 "Par ģimenes vai atsevišķi

654dzīvojošas personas atzīšanu par maznodrošinātu un sociālās

655palīdzības pabalstiem Valmieras pilsētas pašvaldībā"

65612. punktu). Turklāt, kā norāda Ministru kabinets,

657pašvaldība nav ierobežota šo līmeni noteikt arī

658128,07 euro apmērā. Tāpat ir secināms, ka pastāv

659būtiskas atšķirības starp dažādām pašvaldībām dzīvokļa pabalsta

660piešķiršanā maznodrošinātām personām. Piemēram, dažās pašvaldībās

661ik mēnesi maznodrošinātām ģimenēm un personām var tikt segtas

662faktiskās dzīvojamo telpu īres vai apsaimniekošanas izmaksas

663(sk. Rīgas domes 2013. gada 15. janvāra saistošo

664noteikumu Nr. 202 "Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

665personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem

666pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā" 21. un

66748.-58. punktu). Savukārt citās pašvaldībās tiesības uz

668dzīvokļa pabalstu, piemēram, 42,69 euro apmērā ir

669tikai trūcīgām ģimenēm un personām, turklāt tikai vienu reizi

670gadā (sk. Cesvaines novada domes 2011. gada

67129. septembra saistošo noteikumu Nr. 19 "Par

672dzīvokļa pabalstu" 4., 5. un 8. punktu).

673Pamattiesībām uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju

674veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir jābūt nodrošinātām

675ikvienai personai valstī neatkarīgi no pašvaldības, kurā persona

676dzīvo. Līdz ar to sociālā palīdzība maznodrošinātām personām

677nevar tikt atzīta par tādu sociālās palīdzības veidu, kas

678līdztekus trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem katrai

679personai radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

680cieņai, kamēr šāda atbalsta piešķiršanai paredzētais vidējo

681ienākumu līmenis tiek noteikts un atbalsta pasākumi tiek sniegti

682atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, finansiālajām iespējām

683un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas

684atbalsta pasākumiem.

685Līdz ar to sociālā atbalsta pasākumi

686maznodrošinātām personām nenovērš trūcīgas ģimenes un personas

687atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam

688veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

68923.2. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās

690palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai pašvaldība,

691neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var piešķirt tai

692pabalstu krīzes situācijā.

693Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības

694veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina

695sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad personai radušies

696ārkārtēji apstākļi, proti, kad katastrofas vai citu no šīs

697personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ tā pati saviem spēkiem

698nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības (sk. Satversmes tiesas

6992020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

700Nr. 2019-24-03 22.3.2. punktu). Taču šāda palīdzība

701tiek sniegta tikai līdz brīdim, kad ārkārtējie apstākļi ir

702zuduši.

703Satversmes tiesa norāda, ka palīdzība krīzes situācijā ir

704būtisks sociālās palīdzības atbalsta pasākums, kas ļauj

705individuāli un ātri palīdzēt personām nodrošināt to

706pamatvajadzības, bet tas nav vērsts uz ilgstošu problēmu

707risināšanu, tostarp tādu personas dzīves apstākļu uzlabošanu,

708kuri to ilgstoši pakļauj nabadzības riskam. Turklāt problēmas,

709kas traucē ģimenei vai personai patstāvīgi nodrošināt sev cilvēka

710cieņai atbilstošu dzīvi, var būt saistītas ar to, ka personām ir

711grūti iekļauties sabiedriskajā dzīvē vai atgriezties darba tirgū.

712Tādējādi pamatā nepieciešamībai pēc sociālās palīdzības

713pamatvajadzību apmierināšanai var būt ne tikai īslaicīgas, bet

714arī ilgstošas problēmas.

715Līdz ar to sociālā palīdzība krīzes

716situācijā nenovērš trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumu

717nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas

718atbilst cilvēka cieņai.

71923.3. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

7209. panta pirmā daļa noteic, ka pašvaldībai, kuras teritorijā

721ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt

722personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos

723pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši šā likuma

72435. panta trešajai daļai pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot

725ģimenes vai personas ienākumus, no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

726citus pabalstus personu pamatvajadzību apmierināšanai. Pašvaldība

727atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta

728pirmās daļas 7. punktam īsteno autonomo funkciju sociālās

729palīdzības sniegšanā.

730Tādējādi pašvaldības maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm un

731personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus -

732pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbu un apavu

733iegādei, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu samaksai

734u. c. Tomēr tieši valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam

735iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valsts

736nedrīkst atbildību par to, lai personām tiktu nodrošināta iespēja

737īstenot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā, pārcelt uz

738pašvaldībām, kuru iespējas šādu atbalstu sniegt var būt

739atšķirīgas un bieži vien ierobežotas.

740Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts

741sociālās iekļaušanas politiku norādījusi arī uz to, ka valsts

742politikas veidotājiem neesot pietiekamas informācijas par

743pašvaldību sniegto sociālo palīdzību. Pašvaldību sagatavotie

744valsts statistikas pārskati un budžeta dati neesot izmantojami,

745lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par faktiski nodrošināto sociālo

746atbalstu. Turklāt, salīdzinot tikai izlasē iekļautās 21

747pašvaldības budžeta datus ar valsts statistikas pārskatos

748uzrādītajiem brīvprātīgās iniciatīvas pabalstu izdevumiem, Valsts

749kontrole secinājusi, ka 2018. gadā šo pašvaldību valsts

750statistikas gada pārskatos iekļauto brīvprātīgās iniciatīvas

751pabalstu izdevumi bija norādīti par 96 procentiem lielākā

752apmērā nekā budžeta datos. Piemēram, pie brīvprātīgās iniciatīvas

753pabalstiem esot pieskaitītas naudas balvas kultūras un izglītības

754jomā vai dotācijas biedrībām. Lai gan pašvaldības apgalvojot, ka

755tām neesot līdzekļu sociālās palīdzības pabalstu palielināšanai,

756tomēr vairākas pašvaldības no sociālās aizsardzības izdevumiem

757finansējot dažādas politiskās iniciatīvas un svētku pabalstus,

758kuru mērķis nav sociālo problēmu risināšana, kā arī pabalstu

759bijušajiem pašvaldības domes vai padomes priekšsēdētājiem vai

760viņu vietniekiem pat divu valstī noteikto minimālo mēneša algu

761apmērā (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī

762īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos

763mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020).

764Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo

765funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt atbilstošākajā

766veidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

76729. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03

76815.1. punktu). Tādējādi arī pašvaldībām sava autonomā

769funkcija - sniegt sociālo palīdzību iedzīvotāju pamatvajadzību

770nodrošināšanai - ir jāīsteno atbilstoši tās mērķim un saskaņā ar

771cilvēka cieņas, sociāli atbildīgas valsts un valsts ilgtspējīgas

772attīstības principiem.

773Vienlaikus Satversmes tiesa uzsver, ka no tiesiskas valsts

774principa izriet arī valsts pienākums pārraudzīt, kā pašvaldības

775ievēro padotību likumam un tiesībām, un, ja nepieciešams, panākt,

776lai tā tiktu ievērota (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

77729. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05

77814. punktu).

779Pašvaldību sniegtajam atbalstam vajadzētu būt tādam, kas dotu

780nozīmīgu ieguldījumu katras pašvaldības trūcīgāko iedzīvotāju

781dzīves kvalitātes uzlabošanā un citstarp izpaustos kā ātra

782reakcija uz individuālām un pēkšņām pašvaldības iedzīvotāju

783vajadzībām. Taču, kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmē

784ietverto pamattiesību īstenošana nevar būt atkarīga no pašvaldību

785finansiālajām iespējām jeb no tā, kurā pašvaldībā persona dzīvo.

786Personas pamattiesības uz tādu sociālo palīdzību, kas rada

787iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir nodrošināmas

788katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas.

789Turklāt šāda pašvaldības sociālā atbalsta esība neaizstāj valsts

790pienākumu rūpēties par tādu pasākumu nodrošināšanu, kas ikvienam

791sniedz iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

792Līdz ar to pašvaldības autonomās

793funkcijas ietvaros sniegta sociālā palīdzība nenovērš trūcīgas

794ģimenes un personas atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina

795ikvienam iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

796cieņai.

79724. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

798norādītais vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to

799personu loks, kurām ir tiesības saņemt trūcīgas ģimenes vai

800personas sociālās palīdzības atbalsta pasākumus, ir noteikts bez

801pamatotas un argumentētas metodes. Likumdevējs nav noregulējis

802būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu saistītos

803jautājumus, un valsts nav izstrādājusi tādu tiesisko regulējumu,

804kas būtu vērsts uz sociālās nevienlīdzības mazināšanu un radītu

805iespēju ikvienai personai veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

806cieņai. Apstrīdētā norma kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības

807atbalsta pasākumiem nenodrošina ikvienai personai iespēju veidot

808cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

809Tādējādi pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu

810personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi.

811Šie pasākumi nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas

812sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Līdz ar to valsts nav

813izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

814sociālajām pamattiesībām kopsakarā ar pamattiesībām uz cilvēka

815cieņas aizsardzību, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

816ilgtspējīgas attīstības principu.

817Līdz ar to apstrīdētā norma

818neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

81925. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

820trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

821neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

822par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

823dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

824Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

825rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

826atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

827normai.

828Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

829daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās

830jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

831apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

832garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

833kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

834tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

835Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

83616. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

83722. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras,

838bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

839realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

840(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

841sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

842Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

843sociāli nozīmīgu jomu. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā

844norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas

845brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vidējo

846ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par

847trūcīgu, un tādējādi ģimenēm un personām ar zemākajiem ienākumiem

848būtu liegts pretendēt uz trūcīgas ģimenes vai personas statusu.

849Šāds nolēmums radītu būtisku sociālo tiesību īstenošanas

850apdraudējumu.

851Lai vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona

852atzīstama par trūcīgu, tiktu noteikts tā, ka ikvienam būtu

853nodrošināta iespēja veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ka

854sabiedrībā tiktu mazinātas sociālās atšķirības un veicināta

855valsts ilgtspējīga attīstība, ir nepieciešams pienācīgs tiesiskā

856regulējuma izvērtējums un pamatojums. Tādējādi Satversmei

857atbilstoša regulējuma izstrādei nepieciešams noteikt saprātīgu

858laika posmu un ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša

859norma paliek spēkā līdz brīdim, kad likumdevējs, ievērojot šajā

860spriedumā secināto, objektīvi varētu pieņemt jaunu tiesisko

861regulējumu.

862Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams

863tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek

864spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot

865šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

866Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vidējo ienākumu

867līmeņa, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu,

868noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī

869to, ka attiecīgās izmaiņas nepieciešams veidot sistēmiskā

870kopsakarā ar izmaiņām likumā attiecībā uz GMI līmeni un iespējams

871saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam,

872apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada

8731. janvāra.

874Nolēmumu

875daļa

876Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

877Satversmes tiesa

878nosprieda:

879atzīt Ministru kabineta 2010. gada 30. marta

880noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi

881dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta

882vārdus "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim

883mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz

884128,06 euro" par neatbilstošiem Latvijas

885Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā

886neesošiem no 2021. gada 1. janvāra.

887Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

888Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

889Tiesas sēdes priekšsēdētāja

890I. Ziemele