11. pants
paredz, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka

tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tās

ir tiesības uz nepieciešamo uzturu, apģērbu un mājokli un

tiesības nemitīgi uzlabot savas dzīves apstākļus. Eiropas

Savienības Pamattiesību hartas 1. pants noteic, ka cilvēka

cieņa ir neaizskarama, tā ir jārespektē un jāaizsargā. Savukārt

šīs hartas 34. pants noteic, ka, apkarojot sociālo

atstumtību un nabadzību, Eiropas Savienība atzīst un ievēro

tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai

saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu

tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam

nav pietiekamu līdzekļu.

Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 13. pants paredz, ka

valsts apņemas nodrošināt to, lai ikvienai personai, kam trūkst

attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu

pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās

drošības shēmas pabalstiem, tiktu sniegta atbilstoša palīdzība.

Šis pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību, kuras

piešķiršanai galvenais kritērijs ir individuāla nepieciešamība un

tas apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu līdzekļu (sk.

Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada

9. septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social

Rights v. Finland", pieteikums Nr. 88/2012,

110. punktu).

Eiropas Sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka ar pienākumu

nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības

sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai

atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības

(sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums

(Digest of the Case Law of the European Committee of Social

Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lp.).

Sociālā atbalsta pasākumiem ir ne tikai ekonomiskā funkcija -

aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt

indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1.3. punktu). Tāpēc nepietiek ar to vien, ka

personai ir nodrošināti tikai izdzīvošanai nepieciešamie

līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka

sociālajai palīdzībai ir personām vismaz minimālā līmenī

jānodrošina arī dalība sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē

(sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2019. gada

5. novembra spriedumu lietā 1 BvL 7/16,

Rn. 119).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personai, lai tā dzīvotu tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ir jāspēj sev nodrošināt

vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu

to, kas ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai

jebkuram cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz

pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē

personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga

sabiedrības locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 17.3. punktu).

Ministru kabinets norādījis, ka valsts un pašvaldību

atbalstam, ko tās sniedz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, ir

jāsaglabā personu motivēta iesaiste darba tirgū, tādējādi

sekmējot iedzīvotāju spēju gūt pastāvīgus ienākumus.

Lai arī valsts nevar un nedrīkst iestāties personas vietā un

pieņemt tās vietā lēmumus, bet var vienīgi veicināt personas

patstāvību un personisko attīstību, radot ikvienai personai

iespēju nodrošināt sevi patstāvīgi, izmantot savas prasmes un

pilnveidoties, tomēr Satversmē ietvertās ikvienas personas

pamattiesības uz cilvēka cieņas aizsardzību gadījumos, kad

persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus cilvēka cieņai

atbilstošai dzīvei, liedz valstij atstāt šādu personu novārtā vai

veicināt tās patstāvību un personisko attīstību ar tādiem

pasākumiem, kas kavē būtisku sociālo pamattiesību īstenošanu.

Turklāt pieaicinātās personas socioloģijas ekspertes

Dr. sc. soc. Baiba Bela un

Dr. sc. soc. Līga Rasnača norāda uz

pētījumiem, kas liecina: iedzīvotāji, kuriem objektīvi ir tāda

iespēja, daudz labprātāk atbrīvojas no trūcīgas personas statusa

nekā uzkavējas attiecīgajā sociālajā telpā. Labāks sociālais

nodrošinājums un augstāks trūcīguma slieksnis paši par sevi

neesot pietiekami faktori, lai pilngadīgai darbspējīgai personai

mazinātu vēlmi strādāt. Ikvienam brīvam cilvēkam esot svarīgi būt

sociāli akceptētam un dzīvot atbilstoši konkrētās sabiedrības

normām.

Sociālās palīdzības uzdevums ir uzņemties rūpes par grūtībās

nonākušām ģimenēm un personām, palīdzot tām nodrošināt

pamatvajadzības un sekmējot to iekļaušanos sabiedrībā, tikmēr,

kamēr tās nav spējīgas par to parūpēties pašas. Līdz ar to

sociālajai palīdzībai vismaz minimālajā līmenī jābūt tādai, lai

katrai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt

pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai, un tas nozīmē arī iespēju iekļauties

mūsdienīgas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrībā. Šādu

pienākumu valstij uzliek prasība aizsargāt cilvēka cieņu

kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

ilgtspējīgas attīstības principu.

Līdz ar to ikvienam ir tiesības uz

sociālās palīdzības minimumu, savukārt šim minimumam ir

jānodrošina personai iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības

locekļa statusu.

19. Ministru kabineta 2009. gada 3. marta

noteikumu Nr. 214 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi

dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu", kas bija spēkā no

2009. gada 18. marta līdz 2010. gada

31. martam, 2. punkts paredzēja, ka ģimene vai persona

atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli

pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50 procentus no

attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas

valstī un ja izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji.

2010. gada 1. aprīlī stājās spēkā Noteikumi

Nr. 299. Tajos bija saglabāts iepriekš noteiktais ienākumu

apmērs, atbilstoši kuram ģimene vai persona atzīstama par

trūcīgu. To 2. punkts sākotnējā redakcijā paredzēja, ka

ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi

katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā

nepārsniedz 50 procentus no attiecīgā gada 1. janvārī

valstī spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmēra un ja

izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji.

Ar Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra

noteikumu Nr. 1140 "Grozījumi Ministru kabineta

2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299

"Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu tika

atcelta iepriekš pastāvējusī trūcīgas ģimenes un personas

statusam atbilstošo vidējo ienākumu aprēķina kārtība, kas

paredzēja tos noteikt 50 procentu apmērā no valstī spēkā

esošās minimālās mēneša darba algas apmēra. Tā vietā tika

paredzēts, ka ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās

vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju

mēnešu laikā nepārsniedz konkrētu naudas summu - 90 latus.

Ministru kabinets paskaidrojis, ka minētie grozījumi tika

izdarīti saistībā ar 2011. gadā īstenotajiem valsts budžeta

fiskālās konsolidācijas pasākumiem. 2011. gadā minimālā

mēneša darba alga esot paaugstināta līdz 200 latiem, lai primāri

veicinātu strādājošo labklājību, bet trūcīgas ģimenes un personas

ienākumu līmenis noteikts konstantā 90 latu jeb 128,06

euro apmērā.

Noteikumu Nr. 299 25. punkts paredzēja, ka šiem

noteikumiem ir pagaidu raksturs. Redakcijā, kas bija spēkā no

2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada

31. maijam, šis punkts noteica, ka Noteikumi Nr. 299 ir

spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim. Savukārt ar

Ministru kabineta 2012. gada 29. maija noteikumu

Nr. 366 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada

30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par

ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par

trūcīgu"" 1.12. apakšpunktu noteikumu Nr. 299

25. punkts tika svītrots un attiecīgi apstrīdētā norma

ieguva pastāvīga regulējuma raksturu.

Ministru kabinets paskaidrojis, ka trūcīgas ģimenes un

personas ienākumu līmenis ar šiem noteikumu grozījumiem saglabāts

pastāvīgs, pamatojoties uz Valsts kontroles revīzijā izteikto

priekšlikumu precizēt trūcīgas ģimenes un personas statusa

piešķiršanas nosacījumus un procedūru.

Visbeidzot, ar Ministru kabineta 2013. gada

1. oktobra noteikumu Nr. 1018 "Grozījumi Ministru

kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299

"Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu saistībā

ar valūtas maiņu valstī Noteikumu Nr. 299 2. punkta

ievaddaļā skaitlis un vārds "90 latu" tika aizstāti ar

skaitli un vārdu "128,06 euro". Vēlāk šajā

normā nekādi grozījumi attiecībā uz vidējo ienākumu apmēru, ar

kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, nav veikti.

2014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma

rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā

ienākuma līmeņa noteikšanu"". Minētajā koncepcijā tika

norādīts, ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie

minimālie ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam

atbilstošs ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz

konkrētu aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un

pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt

nepastāvot skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Šo ienākumu

līmeņu noteikšanas metodoloģijas trūkuma dēļ neesot arī iespējams

sniegt argumentus par to pamatotību un adekvātumu.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā paredzētais

vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks,

kuras ir tiesīgas saņemt sociālo palīdzību trūcīgām personām,

sākotnēji tika noteikts pēc skaidras metodes, piesaistot to

minimālajai darba algai. Taču ar apstrīdēto normu redakcijā, kādā

tā ir spēkā kopš 2011. gada, minētais trūcīgas ģimenes vai

personas vidējo ienākumu līmenis ir noteikts bez skaidras

aprēķina metodes.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis,

no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo

palīdzību trūcīgām personām, ir noteikts bez skaidras

metodes.

20. Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta

uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu

un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē,

bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.1. punktu).

Lai noskaidrotu, kādam konkrētā gadījumā vajadzētu būt

sociālās palīdzības minimālajam līmenim, valstij ir jāizdara

izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās

organizācijas. Lai gan šīs metodes nav juridiski saistošas, tomēr

tajās ietvertās idejas, kas balstītas labās prakses piemēros,

atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus

arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka

konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo rīcības

modeli. Tādējādi, balstoties uz aprēķiniem, tiek noteikts

ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par optimālu tai ziņā, lai

personas varētu apmierināt savas pamatvajadzības (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Turklāt, kā jau

Satversmes tiesa iepriekš secinājusi, piemērotākās metodes

izvēlei jābūt pamatotai un argumentētai.

Pieaicinātā persona Ruta Zilvere norāda, ka tiesībsarga

argumentus par pamatvajadzību apmierināšanai vajadzīgajiem

izdevumiem kā iespējamo slieksni uz pieeju sociālajai palīdzībai

neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt. Neesot akumulēta

tāda statistika, kas ļautu kaut aptuveni noteikt cilvēka cienīgai

eksistencei nepieciešamo resursu apjomu un izteikt apgalvojumus

par attiecīgo mājsaimniecību skaitu un to iespējām realizēt

tiesības uz sociālo palīdzību.

Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, valstij ir pienākums noteikt

tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka trūcīgas personas saņem tām

nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā, un

izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru

padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi

atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju

valstī (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu).

Tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas

argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības

saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām

uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

ilgtspējīgas attīstības principu. Valstij ir pienākums sociālās

palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma

piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas

personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta

pasākumi.

Valstij ir pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka

cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā var tikt izraudzīti dažādi

risinājumi, tostarp palīdzība trūcīgām personām var tikt sniegta

arī vairāku sociālās drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu

ietvaros. Tomēr valsts rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības

nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka

cieņā balstītas sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts

principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 19.3. punktu).

Pieaicinātās personas Dr. sc. soc.

Baiba Bela un Dr. sc. soc.

Līga Rasnača arī norāda, ka Eiropas Savienības līmeņa

diskusijās par sociālajām tiesībām un sociālo drošību priekšplānā

izvirzīts jautājums par cilvēka cienīgu dzīvi, nevis izdzīvošanu

minimālos apstākļos. Tādēļ arī pieeju, saskaņā ar kuru par

trūcīguma slieksni tiek izmantoti ienākumi 40 procentu

apmērā no nacionālā ekvivalentā patērētāja rīcībā esošā ienākuma

mediānas, turklāt izejas datus ņemot ar piecu gadu nobīdi,

nevarot atzīt par atbilstošu, tālredzīgu un ilgtspējīgu

risinājumu.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam ir pienākums

izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas vērsts uz sociālās

palīdzības minimuma nodrošināšanu ikvienai personai, kurai šī

palīdzība nepieciešama pamatvajadzību apmierināšanai un tādas

dzīves nodrošināšanai, kas atbilstu cilvēka cieņai. Turklāt

likumdevējam ir pienākums, nosakot sociālās palīdzības minimuma

piešķiršanas kritērijus, ņemt vērā visus šai sakarā būtiskos

faktus, kā arī pamatot to, kāpēc izraudzītā metode ir

attaisnojama. Tāpat Ministru kabinetam, konkretizējot likumdevēja

noteikto sociālās palīdzības minimumu, ir pienākums šai nolūkā

izmantot pamatotu un argumentētu metodi, jo tikai tādējādi var

pārliecināties par to, ka noteiktie atbalsta pasākumi kalpo

cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai

un valsts ilgtspējīgai attīstībai (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 21.2. punktu). Paredzot trūcīgas

personas un ģimenes statusa piešķiršanas vidējo ienākumu

slieksni, ne likumdevējs, ne Ministru kabinets šos pienākumus nav

izpildījis. Bez pamatotas un argumentētas metodes un aktuāliem

statistikas datiem par personu vajadzībām nav iespējams skaidri

un atbilstoši reālajai situācijai valstī noteikt, cik daudzām

personām ir nepieciešama sociālā palīdzība pamatvajadzību

apmierināšanai un cilvēka cieņai atbilstošas dzīves

nodrošināšanai un cik daudzām personām objektīvi būtu

nepieciešami tādi atbalsta pasākumi, kas paredzēti trūcīgāko

ģimeņu un personu sociālajai aizsardzībai.

Tātad valstij ir pienākums

izvēlēties pamatotu un argumentētu metodi tāda sociālās

palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai

personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Ar apstrīdēto normu nosakot trūcīgas personas un ģimenes statusam

atbilstošo vidējo ienākumu līmeni, šis pienākums nav

izpildīts.

21. Attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas

iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem

un līdz ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida

ieguldījumus personas sociālo tiesību īstenošanas sistēmā

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu).

Tādējādi valstij ir arī pienākums periodiski pārskatīt sociālās

palīdzības apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu).

Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās

prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Valstij

ir pienākums to ņemt vērā un ievērot patieso situāciju valstī.

Tāpēc personas vai ģimenes atzīšanai par trūcīgu noteiktajam

ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski

pamatotam un kopumā vērstam uz to, lai ikvienai personai, kura

pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus,

radītu iespēju laikā, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība,

dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas

sociāli atbildīgas valsts principa un valsts ilgtspējas principa

tiesiskajā ietvarā. Valstij ir pienākums mazināt sociālo

nevienlīdzību. Līdz ar to likumdevējam ir pienākums regulāri

pārskatīt sociālās palīdzības minimuma atbilstību aktuālajam

sabiedrības attīstības līmenim un patiesajiem sabiedrības dzīves

apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

19.2. punktu).

Pieaicinātās personas Dr. sc. soc.

Baiba Bela un Dr. sc. soc.

Līga Rasnača norāda, ka par orientieri ģimenes vai personas

trūcīguma līmeņa noteikšanā varot kalpot nabadzības riska

slieksnis, jo to statistikā nosaka katru gadu, tas ir mainīgs un

tiek aprēķināts atbilstoši reprezentatīviem, pārbaudītiem

datiem.

Satversmes tiesa secina, ka valstij ir jāpārskata regulējums,

kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā,

lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas

sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama

sociālā palīdzība.

Līdz ar to valstij ir pienākums arī regulāri pārskatīt un

aktualizēt sociālās palīdzības minimumu, lai tas atbilstu

patiesajām personu vajadzībām.

22. 2013. gadā, pēc tam, kad Latvijai kļuva

saistoši vairāki Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas panti,

Labklājības ministrija sagatavoja informatīvo ziņojumu

"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

pilnveidošanai" (pieejams: www.mk.gov.lv). Tajā bija

izanalizēti nepieciešamie sociālās drošības sistēmas uzlabojumi

un secināts, ka pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu

decentralizētā finansēšana, krasi atšķirīgās pašvaldību

finansiālās iespējas, pašvaldību tiesības noteikt atšķirīgu GMI

līmeni, vienota valsts līmeņa tiesiskā regulējuma trūkums

attiecībā uz dzīvokļa pabalstu ir iemesli, kuru dēļ pašvaldību

sniegtā sociālā palīdzība un pārklājums pašvaldību starpā

atšķiras un līdz ar to veidojas nevienlīdzīga attieksme pret

pabalstu pieprasītājiem. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma

un valsts sociālo pabalstu sistēma neesot pietiekami labi

integrētas vienotā sistēmā ar kopīgu mērķi.

Labklājības ministrijas informatīvais ziņojums tika izskatīts

Ministru kabineta 2013. gada 10. decembra sēdē. Tajā

citstarp nolemts, ka Labklājības ministrijai jāsagatavo un

labklājības ministram līdz 2014. gada 30. aprīlim

jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā koncepcijas projekts

minimālā ienākuma (minimālā nodrošinājuma) līmeņa

noteikšanai.

Vienlaikus Valsts kanceleja noslēdza līgumu par pētījuma

izstrādi ar mērķi veikt sociālās palīdzības sistēmas novērtējumu

un izstrādāt rekomendācijas reformas variantam, kas vairāk

motivētu sociālās palīdzības saņēmējus iesaistīties savas

sociālās situācijas risināšanā. Pētījums veikts Valsts kancelejas

administrētā Eiropas Sociālā fonda projekta "Atbalsts

strukturālo reformu ieviešanai valsts pārvaldē" aktivitātes

"Strukturālo reformu ieviešanas ietekmes novērtēšana"

ietvaros. Pētījuma rezultātā pieaicinātie eksperti sagatavoja

2014. gada 25. marta Gala ziņojumu par optimāliem

risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām, no

pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un

piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem

novērtējumu (pieejams: www.lm.gov.lv). Šajā ziņojumā

secināts, ka sociālās palīdzības finansēšanas sistēma kopš tās

pirmsākumiem ir decentralizēta, jo sociālās palīdzības joma lielā

mērā nodota pašvaldību kompetencē, bet valsts līmenī tiek

nodrošināta sociālās drošības, tostarp sociālās palīdzības,

politika. Latvijā darbojoties jaukta tipa sociālās palīdzības

sistēma, kurā noteikti sociālie pabalsti (GMI pabalsts un

dzīvokļa pabalsts) ir obligāti izmaksājami visās pašvaldībās,

taču vienlaicīgi pašvaldībām ar likumā paredzētām autonomām

funkcijām tiekot nodrošinātas tiesības pēc saviem ieskatiem un

finansiālajām iespējām paredzēt arī cita veida sociālās

palīdzības pabalstus un noteikt to apmēru. Ziņojumā tika

piedāvāts Latvijā saglabāt jaukta tipa sociālās palīdzības

sistēmu, tomēr mazināt tās decentralizācijas iezīmes un pāriet uz

centralizētāku sociālās palīdzības sistēmu. Pilnveidotās sistēmas

ietvaros valsts centrālajai pārvaldei vajadzētu nodrošināt

līdzfinansējumu pašvaldībām, jo pašvaldībām ar vidēji zemākiem

budžeta ienākumiem esot apgrūtināta savas sociālās politikas

īstenošana.

Jau tobrīd tika secināts, ka, lai arī sociālās palīdzības

sistēmas mērķis ir nodrošināt sociālo pamatvajadzību

apmierināšanu, tomēr šīs vajadzības netiekot pilnībā

apmierinātas. Proti, vairākums respondentu (56,2 procenti)

nespējot pilnvērtīgi nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus,

pārtikas iegādi, mājokļa komunālos un īres maksājumus. Mazajos

novados visvairāk trūkstot finansiālo līdzekļu bērnu vajadzību

apmierināšanai, vidējos novados - komunālo maksājumu rēķiniem,

lielajos novados - pārtikas iegādei vai veselības aprūpei,

savukārt republikas pilsētās visvairāk līdzekļu trūkstot

veselības aprūpei.

2014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma

rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā

ienākuma līmeņa noteikšanu"". Ar šo rīkojumu tika

noteikts, ka Labklājības ministrija ir par koncepcijas īstenošanu

atbildīgā institūcija. Atbilstoši šim rīkojumam labklājības

ministram bija divu mēnešu laikā pēc koncepcijas apstiprināšanas

jāizveido darba grupa plānošanas dokumenta "Plāns minimālā

ienākuma līmeņa ieviešanai" izstrādei. Ar rīkojumu

apstiprinātās koncepcijas "Par minimālā ienākuma līmeņa

noteikšanu" mērķis bija citstarp noteikt metodoloģiski

pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā

ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās

drošības sistēmas jomu ietvaros noteikto atbalsta pasākumu

pilnveidošanai. Kā jau minēts iepriekš, koncepcijā bija norādīts,

ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie

ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošs

ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz konkrētu

aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību

finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nepastāvot skaidra

šo līmeņu indeksācijas kārtība. To noteikšanas metodoloģijas

trūkuma dēļ neesot iespējams arī sniegt argumentus par to

pamatotību un adekvātumu. Tāpat koncepcijā bija atzīts, ka

sociālās drošības sistēmas ietvaros ne valsts, ne pašvaldību

sociālie maksājumi nav pietiekami (un nav pietiekami mērķēti),

lai trūcīgākajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un

mazinātu nabadzības dziļumu.

Papildus minimālā ienākuma līmeņa noteikšanas metodoloģijai un

piemērošanai koncepcijā tika ieteikts izstrādāt arī jaunu iztikas

minimuma grozu. Tā kā iepriekš noteiktie minimālie ienākuma

līmeņi neesot bijuši pamatoti un balstīti uz konkrētiem to

noteikšanas kritērijiem, esot lietderīgi ieviestās izmaiņas

izvērtēt attiecībā pret rādītāju, kas palīdzētu novērtēt to

efektivitāti un ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem un sociālo

situāciju. Turklāt, ņemot vērā to, ka iztikas minimuma groza

saturs var atšķirties gan atkarībā no mājsaimniecībā dzīvojošo

personu vecuma un skaita, gan arī dzīvesvietas, tika piedāvāts

izstrādāt iztikas minimuma grozus gan dažādiem mājsaimniecību

veidiem, gan atbilstoši teritoriālajam sadalījumam.

Koncepcijas ieviešanai Ministru kabineta sēdē tika izskatīts

"Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai

2020.-2021. gadam", kuru Ministru kabinets konceptuāli

atbalstīja ar 2019. gada 22. augusta rīkojumu

Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas

pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Plāns paredzēja

pārskatīt trūcīgas personas statusam atbilstošo ienākumu līmeni,

nosakot to 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

ienākumu mediānas jeb atbilstoši 2017. gada datiem -

198 euro apmērā pirmajai personai mājsaimniecībā un

139 euro apmērā pārējām personām mājsaimniecībā.

Ministru kabinets norāda, ka plānā paredzēto pasākumu ieviešanai

no 2020. gada līdz 2022. gadam indikatīvi katru gadu

papildus būtu nepieciešami 27-28 miljoni euro valsts

budžeta līdzekļu un 4,9-6 miljoni euro pašvaldību budžetu

līdzekļu.

Ministru kabinets papildu paskaidrojumos norādījis, ka valsts

fiskālās telpas ierobežojumu dēļ plānā noteiktos pasākumus

nevarot īstenot pilnā apmērā. Tādēļ 2020. gada valsts

budžeta veidošanas procesā prioritārais pasākums "Atbalsts

minimālā ienākumu līmeņa palielināšanai" tika atbalstīts

ierobežotā apmērā. Turklāt 2020. gadā neesot nodrošināta

pilnīga plānā iekļauto pasākumu īstenošana par valsts budžeta

līdzekļiem, tāpēc no 2021. gada netikšot ieviesti arī tie

pasākumi, kurus bija paredzēts finansēt no pašvaldību budžetiem,

tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošā ienākumu līmeņa

paaugstināšana.

Eiropas Komisija 2019. gada ziņojumā par Latviju

attiecībā uz sociālo situāciju secinājusi, ka vispārējā nabadzība

un sociālā atstumtība ir samazinājusies līdz pirmskrīzes līmenim,

tomēr mazāk aizsargātās grupas tiekot atstātas novārtā. Ienākumu

nevienlīdzība joprojām krietni pārsniedzot Eiropas Savienības

vidējo rādītāju. Labklājības nevienlīdzība Latvijā esot viena no

augstākajām Eiropas Savienībā. Turklāt ienākumu grupu starpā

joprojām pastāvot iespēju nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi

izglītībai un veselības aprūpei. Eiropas Komisija norāda, ka

Latvija 2016. gadā sociālajai aizsardzībai tērēja tikai

12 procentus no iekšzemes kopprodukta, tas ir, krietni mazāk

par Eiropas Savienības vidējo rādītāju - 19,1 procentu.

Sociālie pārvedumi mazinājuši nevienlīdzību tikai par

19,3 procentiem, tas arī bijis viens no zemākajiem

rādītājiem Eiropas Savienībā un krietni zemāks par vidējo

rādītāju - 40,4 procenti. Lai paātrinātu progresu virzībā uz

iekļaujošu izaugsmi, būtu vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, kas

veicinātu nabadzības un sociālās atstumtības apdraudētu cilvēku

aktīvu iekļaušanu un sociālo integrāciju, t. sk. piekļuvi

integrētiem sociālajiem pakalpojumiem, pārtikai un materiālajai

palīdzībai vistrūcīgākajām personām. Minimālo ienākumu pabalstu

adekvātums esot zemāks par Eiropas Savienības vidējo rādītāju.

Saskaņā ar valsts datiem no pirmās (zemākās) ienākumu kvintiles

68,3 procenti ziņojot par grūtībām nodrošināt iztiku, tomēr

tikai 16,2 procenti esot saņēmuši trūcīgas personas statusu,

kas tiem dodot iespēju saņemt sociālo palīdzību, un tikai

6,7 procenti saņemot garantēto ienākumu minimumu. Eiropas

Komisija arī uzsvērusi, ka 2014. gadā pieņemtais koncepcijas

dokuments, kas paredz ievērojami palielināt pabalstu adekvātumu,

neesot īstenots (sk.: Eiropas Komisijas dienestu darba

dokuments. 2019. gada ziņojums par Latviju. Brisele,

27.2.2019., SWD(2019) 1013 final. Pieejams:

https://ec.europa.eu).

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes 2020. gada

informatīvajam apskatam par nabadzības risku un sociālo

atstumtību Latvijā šiem riskiem pakļauto iedzīvotāju īpatsvars

kopš 2010. gada ir samazinājies par 12,8 procentpunktiem,

tomēr Latvija joprojām ir viena no trūcīgākajām Eiropas

Savienības dalībvalstīm. Starp visām Eiropas Savienības

dalībvalstīm Latvijā 2017.-2018. gadā bija piektais

augstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto

iedzīvotāju īpatsvars. 2018. gadā Latvijā bija otrs

augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars. Savukārt

dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto personu īpatsvars

Latvijā bija devītais augstākais no visām Eiropas Savienības

dalībvalstīm. 2018. gada dati liecinot, ka Latvijas

iedzīvotājus visvairāk ietekmē zemie ienākumi un to

nevienmērīgais sadalījums. 2018. gadā nabadzības riskam bija

pakļauti 22,9 procenti jeb 434 tūkstoši iedzīvotāju. Šo

iedzīvotāju ekvivalentie rīcībā esošie ienākumi bija zemāki par

409 euro mēnesī. Centrālās statistikas pārvaldes

informatīvajā ziņojumā arī norādīts, ka līdz 2013. gadam

bija vērojama stabila virzība uz mērķi nabadzības riskam pakļauto

un/vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo

personu skaitu mazināt līdz 21 procentam no iedzīvotāju

kopskaita. 2011. un 2012. gadā šis mērķis gandrīz ticis

sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu

nevienlīdzībai, no 2013. gada atkal sācis palielināties

nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Pēdējos gados

nabadzības risks Latvijā kopumā pieaudzis tāpēc, ka ienākumi no

algota darba pieauguši straujāk nekā sociālie maksājumi (sk.:

Centrālās statistikas pārvaldes informatīvais apskats. Nabadzības

risks un sociālā atstumtība Latvijā, 2020. Pieejams:

www.csb.gov.lv).

Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts

politiku sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības

mazināšanai secinājusi, ka šī politika netiek īstenota efektīvi

un produktīvi un neveicina nabadzības vai sociālās atstumtības

riskam pakļauto iedzīvotāju skaita mazināšanos (sk.: Valsts

kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās

iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības

mazināšanas jomā? Rīga, 2020. Pieejams: www.lrvk.gov.lv).

Eiropas Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta

paraugu tīkls" ietvaros pētīts pārtikas patēriņa grozs

Latvijas galvaspilsētā 2015. gadā. Pētījumā secināts, ka

mēneša budžets, kas nepieciešams veselīgam uzturam Latvijā, ir

153 euro vienai personai un 574 euro

ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni (sk.: Eiropas

Komisija. Pārtikas patēriņa grozs Latvijā, 2016. Pieejams:

http://europa.eu/!CC79TD).

Latvijas Banka norādījusi, ka kopš 2009. gada ienākumu

līmenis, kas ļauj ģimeni vai personu atzīt par trūcīgu, neesot

mainījies, bet tā pirktspēja esot samazinājusies par

10 procentiem.

Visbeidzot, arī Ministru kabinets papildu paskaidrojumā

norāda, ka uzskata trūcīgas ģimenes un personas ienākumu līmeni

par nepietiekamu, lai novērstu nabadzības risku, neadekvāti zemā

un nepietiekamā ienākumu atbalsta dēļ.

Tādējādi kopš 2009. gada, neraugoties uz to, ka valsts

labklājības līmenis ir paaugstinājies, valsts tomēr nav pēc

būtības pārskatījusi trūcīgas personas statusam noteikto vidējo

ienākumu līmeni un situācija ir tāda, ka ļoti daudzām personām

valsts sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai ir

nepieciešama, bet nepieejama.

Kā izriet no iepriekš minētā, valsts apzinās, ka tās izveidotā

sociālās palīdzības sistēma nenodrošina sociālo atbalstu visām

personām, kurām tas nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai,

un ka vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona tiek

atzīta par trūcīgu, ir noteikts bez pamatotas un argumentētas

metodes un tāpēc nav nedz pamatojams, nedz objektīvi pārbaudāms

tā adekvātums. Valsts apzinās arī to, ka izveidotā sociālās

palīdzības sistēma personām ar viszemākajiem ienākumiem paredz

atšķirīgas iespējas apmierināt to pamatvajadzības, jo atšķirīgas

ir pašvaldību iespējas sociālo palīdzību sniegt.

Satversmes tiesa secina, ka vidējo ienākumu līmenis, kādu

nepārsniedzot persona vai ģimene tiek atzīta par trūcīgu, pēc

būtības nav ticis regulāri pārskatīts galvenokārt politiskas

izšķiršanās dēļ. Valsts un pašvaldību politiska izšķiršanās var

būt attaisnojama, ja tiek atteikti līdzekļi mazāk svarīgu

funkciju veikšanai vai arī vispārēju taupības pasākumu ieviešanas

gadījumā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.3. punktu). Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka valstij ir zināma rīcības brīvība, nosakot sociālā

atbalsta pasākumus, pabalsta summu un piešķiršanas kārtību, un

politiskā izšķiršanās var būt attaisnojama šīs rīcības brīvības

robežās. Taču valstij nav rīcības brīvības tad, kad tā lemj par

sociālās palīdzības minimuma noteikšanu. Valstij ir pienākums

nodrošināt tādu sociālās palīdzības minimumu, lai katrai

personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt

līdzekļus cilvēka cieņai atbilstošai dzīvei, būtu radīta iespēja

saņemt tādu palīdzību, lai tā atgūtu spēju sevi nodrošināt

patstāvīgi, likt lietā savas prasmes un pilnveidot sevi. Līdz ar

to politiska izšķiršanās nevar kalpot par kritēriju, nosakot

sociālās palīdzības minimumu trūcīgām personām.

Tātad apstrīdētā norma negarantē

ikkatrai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi

un nav vērsta uz to, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un

veicinātu valsts ilgtspējīgu attīstību.

23. Ministru kabinets norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem

ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāms kompleksi, kā

noteiktu pasākumu kopums, un kopsakarā ar valsts un pašvaldību

garantēto atbalstu. Solidāra pieeja iedzīvotāju labklājības

līmeņa nodrošināšanai ar savstarpēji papildinošiem valsts un

pašvaldību sniegtajiem atbalsta mehānismiem veicinot dažādu un

visaptverošu pasākumu kompleksu nodrošināšanu, tādējādi maksimāli

sekmējot cilvēka iespējas saņemt savām individuālajām vajadzībām

pietuvinātu atbalstu.

Arī tiesībsargs piekrīt, ka atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti

zemiem ienākumiem ir skatāms kā pasākumu kopums, taču norāda, ka

šobrīd tas pārāk daudzām ģimenēm un personām nenodrošina sociālo

atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai un tādu dzīvi, kas

atbilstu cilvēka cieņai. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība

nenodrošinot ikvienas trūcīgas un maznodrošinātas personas

pamatvajadzību apmierināšanu.

Līdz ar to Satversmes tiesa

pārbaudīs, vai valsts ar citiem sociālā atbalsta pasākumiem ir

nodrošinājusi to, ka ikvienai personai, kurai nepieciešama

sociālā palīdzība, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi, šāda palīdzība tiek sniegta.

23.1. Ministru kabinets norāda, ka ģimenēm un personām,

kuru ienākumi pārsniedz tādu vidējo ienākumu līmeni, kāds

paredzēts trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai, esot

tiesības pretendēt uz sociālā atbalsta pasākumiem, kas noteikti

maznodrošinātai ģimenei vai personai. Maznodrošinātas ģimenes vai

personas ienākumu līmenis Latvijas pašvaldībās esot noteikts

robežās no 128,07 euro līdz 430 euro

personai mēnesī, un tas ļaujot saņemt dzīvokļa pabalstu un citus

pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētos sociālās palīdzības

pabalstus pamatvajadzību nodrošināšanai. Katra pašvaldība pati

esot tiesīga noteikt atbalsta pasākumu klāstu konkrētajai mērķa

grupai.

Saeima norāda, ka arī maznodrošinātām personām saskaņā ar

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta

piekto daļu esot nodrošinātas tiesības uz dzīvokļa pabalstu. Taču

minētā norma paredz, ka dzīvokļa pabalsta apmēru, izmaksas

kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, nosaka

pašvaldība tās saistošajos noteikumos.

Savukārt tiesībsargs norāda, ka pašvaldību sniegtā sociālā

palīdzība ir sadrumstalota un fragmentāra. Maznodrošinātības

kritēriji radot ievērojamu nevienlīdzību starp dažādu pašvaldību

iedzīvotājiem, bet palīdzība mājokļa izdevumu segšanai esot

simboliska un nesniedzot atbalstu pēc būtības.

Satversmes tiesa secina, ka pašvaldību izraudzītie kritēriji

ģimenes vai personas atzīšanai par maznodrošinātu būtiski

atšķiras. Ir pašvaldības, kas maznodrošinātas ģimenes vai

personas vidējo ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu valstī

spēkā esošajai minimālajai algai. Piemēram, dažās pašvaldībās

maznodrošinātas ģimenes vai personas statuss tiek piešķirts, ja

ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā

nepārsniedz Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba

algas apmēru un ģimene vai persona atbilst Ministru kabineta

noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem tiek piešķirts

trūcīgas ģimenes vai personas statuss (sk. Salaspils novada

domes 2015. gada 12. augusta saistošo noteikumu

Nr. 27/2015 "Salaspils novada pašvaldības sociālās

palīdzības pabalsti un to piešķiršanas kārtība"

8. punktu). Taču ir arī tādas pašvaldības, kas

maznodrošinātas ģimenes vai personas statusam atbilstošo vidējo

ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu trūcīgas ģimenes vai

personas statusam. Piemēram, ģimene vai persona tiek atzīta par

maznodrošinātu, ja vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim

mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 135 euro

un izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji (sk.

Valmieras pilsētas pašvaldības 2020. gada 30. janvāra

saistošo noteikumu Nr. 340 "Par ģimenes vai atsevišķi

dzīvojošas personas atzīšanu par maznodrošinātu un sociālās

palīdzības pabalstiem Valmieras pilsētas pašvaldībā"

12. punktu). Turklāt, kā norāda Ministru kabinets,

pašvaldība nav ierobežota šo līmeni noteikt arī

128,07 euro apmērā. Tāpat ir secināms, ka pastāv

būtiskas atšķirības starp dažādām pašvaldībām dzīvokļa pabalsta

piešķiršanā maznodrošinātām personām. Piemēram, dažās pašvaldībās

ik mēnesi maznodrošinātām ģimenēm un personām var tikt segtas

faktiskās dzīvojamo telpu īres vai apsaimniekošanas izmaksas

(sk. Rīgas domes 2013. gada 15. janvāra saistošo

noteikumu Nr. 202 "Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem

pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā" 21. un

48.-58. punktu). Savukārt citās pašvaldībās tiesības uz

dzīvokļa pabalstu, piemēram, 42,69 euro apmērā ir

tikai trūcīgām ģimenēm un personām, turklāt tikai vienu reizi

gadā (sk. Cesvaines novada domes 2011. gada

29. septembra saistošo noteikumu Nr. 19 "Par

dzīvokļa pabalstu" 4., 5. un 8. punktu).

Pamattiesībām uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju

veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir jābūt nodrošinātām

ikvienai personai valstī neatkarīgi no pašvaldības, kurā persona

dzīvo. Līdz ar to sociālā palīdzība maznodrošinātām personām

nevar tikt atzīta par tādu sociālās palīdzības veidu, kas

līdztekus trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem katrai

personai radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai, kamēr šāda atbalsta piešķiršanai paredzētais vidējo

ienākumu līmenis tiek noteikts un atbalsta pasākumi tiek sniegti

atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, finansiālajām iespējām

un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas

atbalsta pasākumiem.

Līdz ar to sociālā atbalsta pasākumi

maznodrošinātām personām nenovērš trūcīgas ģimenes un personas

atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam

veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

23.2. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai pašvaldība,

neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var piešķirt tai

pabalstu krīzes situācijā.

Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības

veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina

sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad personai radušies

ārkārtēji apstākļi, proti, kad katastrofas vai citu no šīs

personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ tā pati saviem spēkiem

nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 22.3.2. punktu). Taču šāda palīdzība

tiek sniegta tikai līdz brīdim, kad ārkārtējie apstākļi ir

zuduši.

Satversmes tiesa norāda, ka palīdzība krīzes situācijā ir

būtisks sociālās palīdzības atbalsta pasākums, kas ļauj

individuāli un ātri palīdzēt personām nodrošināt to

pamatvajadzības, bet tas nav vērsts uz ilgstošu problēmu

risināšanu, tostarp tādu personas dzīves apstākļu uzlabošanu,

kuri to ilgstoši pakļauj nabadzības riskam. Turklāt problēmas,

kas traucē ģimenei vai personai patstāvīgi nodrošināt sev cilvēka

cieņai atbilstošu dzīvi, var būt saistītas ar to, ka personām ir

grūti iekļauties sabiedriskajā dzīvē vai atgriezties darba tirgū.

Tādējādi pamatā nepieciešamībai pēc sociālās palīdzības

pamatvajadzību apmierināšanai var būt ne tikai īslaicīgas, bet

arī ilgstošas problēmas.

Līdz ar to sociālā palīdzība krīzes

situācijā nenovērš trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumu

nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai.

23.3. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

9. panta pirmā daļa noteic, ka pašvaldībai, kuras teritorijā

ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt

personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos

pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši šā likuma

35. panta trešajai daļai pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot

ģimenes vai personas ienākumus, no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

citus pabalstus personu pamatvajadzību apmierināšanai. Pašvaldība

atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta

pirmās daļas 7. punktam īsteno autonomo funkciju sociālās

palīdzības sniegšanā.

Tādējādi pašvaldības maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm un

personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus -

pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbu un apavu

iegādei, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu samaksai

u. c. Tomēr tieši valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam

iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valsts

nedrīkst atbildību par to, lai personām tiktu nodrošināta iespēja

īstenot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā, pārcelt uz

pašvaldībām, kuru iespējas šādu atbalstu sniegt var būt

atšķirīgas un bieži vien ierobežotas.

Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts

sociālās iekļaušanas politiku norādījusi arī uz to, ka valsts

politikas veidotājiem neesot pietiekamas informācijas par

pašvaldību sniegto sociālo palīdzību. Pašvaldību sagatavotie

valsts statistikas pārskati un budžeta dati neesot izmantojami,

lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par faktiski nodrošināto sociālo

atbalstu. Turklāt, salīdzinot tikai izlasē iekļautās 21

pašvaldības budžeta datus ar valsts statistikas pārskatos

uzrādītajiem brīvprātīgās iniciatīvas pabalstu izdevumiem, Valsts

kontrole secinājusi, ka 2018. gadā šo pašvaldību valsts

statistikas gada pārskatos iekļauto brīvprātīgās iniciatīvas

pabalstu izdevumi bija norādīti par 96 procentiem lielākā

apmērā nekā budžeta datos. Piemēram, pie brīvprātīgās iniciatīvas

pabalstiem esot pieskaitītas naudas balvas kultūras un izglītības

jomā vai dotācijas biedrībām. Lai gan pašvaldības apgalvojot, ka

tām neesot līdzekļu sociālās palīdzības pabalstu palielināšanai,

tomēr vairākas pašvaldības no sociālās aizsardzības izdevumiem

finansējot dažādas politiskās iniciatīvas un svētku pabalstus,

kuru mērķis nav sociālo problēmu risināšana, kā arī pabalstu

bijušajiem pašvaldības domes vai padomes priekšsēdētājiem vai

viņu vietniekiem pat divu valstī noteikto minimālo mēneša algu

apmērā (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī

īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos

mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020).

Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo

funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt atbilstošākajā

veidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03

15.1. punktu). Tādējādi arī pašvaldībām sava autonomā

funkcija - sniegt sociālo palīdzību iedzīvotāju pamatvajadzību

nodrošināšanai - ir jāīsteno atbilstoši tās mērķim un saskaņā ar

cilvēka cieņas, sociāli atbildīgas valsts un valsts ilgtspējīgas

attīstības principiem.

Vienlaikus Satversmes tiesa uzsver, ka no tiesiskas valsts

principa izriet arī valsts pienākums pārraudzīt, kā pašvaldības

ievēro padotību likumam un tiesībām, un, ja nepieciešams, panākt,

lai tā tiktu ievērota (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05

14. punktu).

Pašvaldību sniegtajam atbalstam vajadzētu būt tādam, kas dotu

nozīmīgu ieguldījumu katras pašvaldības trūcīgāko iedzīvotāju

dzīves kvalitātes uzlabošanā un citstarp izpaustos kā ātra

reakcija uz individuālām un pēkšņām pašvaldības iedzīvotāju

vajadzībām. Taču, kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmē

ietverto pamattiesību īstenošana nevar būt atkarīga no pašvaldību

finansiālajām iespējām jeb no tā, kurā pašvaldībā persona dzīvo.

Personas pamattiesības uz tādu sociālo palīdzību, kas rada

iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir nodrošināmas

katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas.

Turklāt šāda pašvaldības sociālā atbalsta esība neaizstāj valsts

pienākumu rūpēties par tādu pasākumu nodrošināšanu, kas ikvienam

sniedz iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Līdz ar to pašvaldības autonomās

funkcijas ietvaros sniegta sociālā palīdzība nenovērš trūcīgas

ģimenes un personas atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina

ikvienam iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.

24. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

norādītais vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to

personu loks, kurām ir tiesības saņemt trūcīgas ģimenes vai

personas sociālās palīdzības atbalsta pasākumus, ir noteikts bez

pamatotas un argumentētas metodes. Likumdevējs nav noregulējis

būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu saistītos

jautājumus, un valsts nav izstrādājusi tādu tiesisko regulējumu,

kas būtu vērsts uz sociālās nevienlīdzības mazināšanu un radītu

iespēju ikvienai personai veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai. Apstrīdētā norma kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības

atbalsta pasākumiem nenodrošina ikvienai personai iespēju veidot

cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Tādējādi pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu

personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi.

Šie pasākumi nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas

sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Līdz ar to valsts nav

izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

sociālajām pamattiesībām kopsakarā ar pamattiesībām uz cilvēka

cieņas aizsardzību, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts

ilgtspējīgas attīstības principu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

25. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās

jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras,

bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

sociāli nozīmīgu jomu. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā

norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas

brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vidējo

ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par

trūcīgu, un tādējādi ģimenēm un personām ar zemākajiem ienākumiem

būtu liegts pretendēt uz trūcīgas ģimenes vai personas statusu.

Šāds nolēmums radītu būtisku sociālo tiesību īstenošanas

apdraudējumu.

Lai vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona

atzīstama par trūcīgu, tiktu noteikts tā, ka ikvienam būtu

nodrošināta iespēja veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ka

sabiedrībā tiktu mazinātas sociālās atšķirības un veicināta

valsts ilgtspējīga attīstība, ir nepieciešams pienācīgs tiesiskā

regulējuma izvērtējums un pamatojums. Tādējādi Satversmei

atbilstoša regulējuma izstrādei nepieciešams noteikt saprātīgu

laika posmu un ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša

norma paliek spēkā līdz brīdim, kad likumdevējs, ievērojot šajā

spriedumā secināto, objektīvi varētu pieņemt jaunu tiesisko

regulējumu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams

tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek

spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot

šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vidējo ienākumu

līmeņa, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu,

noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī

to, ka attiecīgās izmaiņas nepieciešams veidot sistēmiskā

kopsakarā ar izmaiņām likumā attiecībā uz GMI līmeni un iespējams

saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam,

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada

1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2010. gada 30. marta

noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi

dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta

vārdus "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim

mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz

128,06 euro" par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā

neesošiem no 2021. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Ziemele