Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam

, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena

1cilvēka tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo

2apdrošināšanu.

3Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

4Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka

5cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.

6Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta

7pirmo daļu Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā

8nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri saskaņā

9ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi

10nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība,

11nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā

12arī darba zaudējums. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz:

13Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

14atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

15mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

16kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

17dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

18Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Eiropas

19Sociālās hartas normas, kas ratificētas ar 2013. gada

2014. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

21hartu". Ar minēto likumu Latvija atzinusi par sev saistošu

22citstarp Eiropas Sociālās hartas 12. pantu. Tas paredz, ka

23valsts, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo drošību

24izmantošanu, apņemas: ieviest un uzturēt sociālās drošības

25sistēmu; uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī,

26vismaz līdzīgā tam līmenim, kas nepieciešams, lai ratificētu

27Eiropas Sociālās drošības kodeksu; progresīvi paaugstināt

28sociālās sistēmas nodrošināšanu līdz augstākam līmenim. Savukārt

29Eiropas Sociālās hartas 23. pants, kuru Latvija nav

30ratificējusi, garantē ikvienam vecāka gadagājuma cilvēkam

31tiesības uz sociālo aizsardzību.

3215.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi

33cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka

34tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

35Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši

36saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā

37- un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk.

38Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

39lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).

4015.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt,

41lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

42aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

43bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

442010. gada 2. februāra sprieduma lietā

45Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības

46princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

47kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

48attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai

49ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas

502005. gada 13. maija sprieduma lietā

51Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu).

52Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības

53principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst

54apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

5511. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

565. punktu).

57Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina,

58precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās

59situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir

60novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust

61nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

62kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

637. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01

6416. punktu).

6515.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

66attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

67rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

68atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti,

69pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī

70tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var

71attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

72jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

73Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru

74pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa,

75konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir

76norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase,

77nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie

78noteiktas sociālās grupas.

79Satversmes tiesa ir secinājusi, ka cilvēktiesības nosaka

80diskriminācijas aizliegumu personas vecuma dēļ (sk. Satversmes

81tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā

82Nr. 2019-27-03 20.3.4. punktu). Tāpat Satversmes

83tiesa ir uzsvērusi, ka pensionāri ir sociālā grupa, kurai

84nepieciešama īpaša aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz

85pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem,

86kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam (sk.

87Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

88lietā Nr. 2012-12-01 8.2. punktu). Tomēr atšķirīga

89attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama, ja attiecīgās valsts

90tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar

91leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi

92un nepieciešami (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada

9320. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

94daļas 1. punktu).

95Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka ar vecumu saistītas

96diskriminācijas aizliegums balstīts uz mūsdienu tiesībfilozofisko

97atziņu, ka visi cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu

98vecuma grupu, piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ

99ir pieļaujama un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta

100komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

101Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga:

102Latvijas Vēstnesis, 2011, 112. lpp.).

103Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes

10491. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir

105atbilstoši jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu

106sociālo iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību.

10715.4. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās

108tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes

109normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā.

110Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un

111objektīvāk spētu noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās

112interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

113Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

114lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Tā Satversmes

115tiesas judikatūrā ar sociālo nodrošinājumu saistīti tiesību

116jautājumi primāri tiek aplūkoti Satversmes 109. panta

117kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar citām

118Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1192016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

120Nr. 2015-21-01 10.2. punktu un 2016. gada

12121. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

122Nr. 2016-03-01 10. punktu). Satversmes tiesa arī

123atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta kādas

124sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes

1251. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

126109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti

127tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk.

128Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

129Nr. 2010-17-01 6.1. punktu).

130No Augstākās tiesas, tiesībsarga un pieaicināto personu

131argumentiem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai ar

132apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

133ir pietiekams, lai apmierinātu šīs pensijas saņēmēja

134pamatvajadzības un nodrošinātu, ka tas var dzīvot tādu dzīvi, kas

135atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi lietā izskatāmais jautājums par

136vecuma pensijas minimālo apmēru ir saistīts ar cilvēka cieņas

137aizsardzību un ietilpst sociālo tiesību jomā.

138Līdz ar to izskatāmajā lietā

139Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību

140Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā

141ietvertajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

142atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, bet pēc tam

143pārbaudīs to atbilstību Satversmes 91. pantam.

14416. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

145ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

146kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

147pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais

148valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot

149tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas

150atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

1512012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

152Nr. 2011-20-01 14. punktu un 2020. gada

15325. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

15417.3. punktu).

15516.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, ar Satversmes

156109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu saprotami

157dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi - gan sociālā

158apdrošināšana, gan valsts sociālie pabalsti, gan arī sociālās

159palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Sociālās

160apdrošināšanas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā

161noteiktiem sociāliem riskiem, tostarp arī pensionēšanās vecumam,

162būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sal.

163sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma

164lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

165Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir

166apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

167iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

168attiecīgu nodrošinājumu" (sk. Satversmes tiesas

1692004. gada 26. marta sprieduma lietā

170Nr. 2003-22-01 11. punktu).

171Tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem,

172atšķirībā no tiesībām saņemt sociālo palīdzību, ir cieši

173saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā

174budžetā (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada

17513. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

176daļu). Viens no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir

177tas, ka saņemamais valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojums

178atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sal. sk.

179Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma

180lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Apdrošināšanas

181iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai nākotnē,

182iestājoties sociālās apdrošināšanas riskam, garantēs sociālo

183nodrošinājumu. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka

184pati persona šajā sistēmā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības

185periodā. Tātad persona Satversmes 109. pantā paredzētās

186tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

187sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

188apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

189apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19019. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01

19119.2. punktu).

192Lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas

193pakalpojumiem, tai jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. No

194apmēra, kādā persona līdzdarbojusies sociālo iemaksu veikšanā, ir

195atkarīgs arī saņemamo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs.

196Tātad vispār personai, lai tā varētu saņemt izmaksas no sociālās

197apdrošināšanas līdzekļiem, ir jāveic sociālās apdrošināšanas

198iemaksas.

199Sociālās apdrošināšanas iemaksu saistība ar izmaksām nodrošina

200arī cita šīs sistēmas pamatprincipa - pašfinansēšanās -

201ievērošanu. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas

202vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī izmaksas no

203šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas

204pakalpojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20521. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

20631.1. punktu).

20716.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo

208apdrošināšanu" 4. panta 1. punktu viens no

209sociālās apdrošināšanas veidiem ir valsts pensiju apdrošināšana.

210Lai garantētu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu

211vecumdienās, Latvijā ieviesta pensiju sistēma. Valsts sociālās

212apdrošināšanas sistēmu veido citstarp likums "Par valsts

213pensijām", kura 7. panta 1. punkts noteic, ka

214vecuma pensija ir viens no valsts pensiju veidiem, kopā ar šim

215likumam pakārtotajiem tiesību aktiem.

216Pensiju sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās

217veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos

218gadījumos pensionēties arī priekšlaicīgi (sk. Satversmes

219tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

220Nr. 2016-11-01 14. punktu). Vecuma pensiju piešķir,

221ja iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums -

222darbspēju zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta

223ar brīdi, kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma

224pensijas mērķis ir nodrošināt personai ienākumus, kad tā vairs

225nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un

226pati sevi nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4.

227decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu).

228Tādējādi vecuma pensijas kā sociālās apdrošināšanas veida

229pamatfunkcija ir nodrošināt (aizstāt) personas ienākumus tad, kad

230iestājies paredzētais sociālais risks - konkrēts, likumā noteikts

231vecums. Pensiju apdrošināšana atšķiras no citiem sociālās

232apdrošināšanas veidiem, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā

233nelabvēlīgā notikuma iestāšanās laiks, proti, darbspēju

234zaudēšanas laiks, tiek prezumēts, turklāt apdrošināmais sociālais

235risks (darbspēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs - viss

236pensionāra atlikušais mūžs pēc pensijas piešķiršanas. Visā šajā

237laikā personas pamatienākumi ir pensija (sk. Satversmes tiesas

2382007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

239Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

240Tā kā arī vecuma pensija ir viens no Latvijā izveidotās

241pensiju sistēmas un sociālās apdrošināšanas veidiem, arī vecuma

242pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās

243apdrošināšanas iemaksām un to apmēra. Latvijā izveidotā sociālās

244apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt vecuma pensiju pieejamību

245ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā

246līdzdarbojusies. Tādējādi šī sistēma orientē personas uz aktīvu

247darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensijas kapitāla

248kontā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2498. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01

25020. punktu). Tādēļ arī personai ir tiesības sekot līdzi

251sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Ikvienai personai ir

252jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana var ietekmēt tai

253piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru (sal. sk. Satversmes

254tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

255Nr. 2011-03-01 27. punktu).

256Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs

257elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties

258pārmaiņām. Pensiju sistēmas ietvaros sabalansējami ienākumi un

259izdevumi, lai izvairītos no deficīta izveidošanās valsts pensiju

260speciālajā budžetā, kā arī nodrošinātu to, ka pensijas izmaksas

261būs iespējamas arī nākotnē. Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga

262darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti

263solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un

264nodrošināta to mijiedarbība (sal. sk. Satversmes tiesas

2652009. gada 21. decembra sprieduma lietā

266Nr. 2009-43-01 27.2. punktu un 2011. gada 19.

267decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

26816.2. punktu).

269Tādējādi Latvijā sociālā apdrošināšana ir viens no tiesību uz

270sociālo nodrošinājumu aspektiem. Sociālā apdrošināšana aptver arī

271pensiju apdrošināšanu, kuras mērķis ir aizstāt personas ienākumus

272tad, kad iestājies paredzētais sociālais risks. Vecuma pensijas

273gadījumā tas ir konkrēts, likumā noteikts vecums. Līdz ar to

274vecuma pensijas saņemšana ietilpst Satversmes 109. panta

275tvērumā.

27617. Kā jau tika norādīts iepriekš, izskatāmajā lietā

277Satversmes tiesai jāvērtē minimālās vecuma pensijas apmēra

278satversmība. Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām"

27912. panta otro daļu uz pensiju vismaz šādā apmērā ir

280tiesības jebkurai personai, kam piešķirta vecuma pensija. Tādēļ,

281lai izdarītu secinājumus par minimālās vecuma pensijas apmēra

282atbilstību Satversmei, sākotnēji aplūkojama tās vieta pensiju

283sistēmā.

28417.1. Līdz 1991. gada 1. janvārim Latvijā

285pensijas piešķīra saskaņā ar PSRS 1956. gada 14. jūlija

286Valsts pensiju likumu. Pensija tika piešķirta, personai

287sasniedzot likumā noteikto vecumu, ja bija uzkrāts nepieciešamais

288darba stāžs. Šis likums neparedzēja sociālo iemaksu ieturēšanu no

289personas ienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

290decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

2911. punktu).

2921990. gada 29. novembrī tika pieņemts likums

293"Par valsts pensijām". Tajā noteiktā pensiju shēma bija

294balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem. Latvijai

295nostiprinot valstisko neatkarību, bija nepieciešams izveidot

296jaunu, ilgtspējīgu un uz obligātām individualizētām sociālās

297apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju sistēmu. Tādēļ Saeima

2981995. gada 2. novembrī, uzsākot pensiju sistēmas

299reformu, pieņēma likumu ar tādu pašu nosaukumu "Par valsts

300pensijām". Viens no šīs reformas sociālajiem mērķiem bija

301garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas

302sakārtošanu (sk. Ministru kabineta 1995. gada

30331. janvāra Pensiju reformas koncepciju. Latvijas Vēstnesis,

3041995. gada 9. februāris, Nr. 21).

305Ar 1995. gada likumu "Par valsts pensijām"

306Latvijā tika ieviesti arī šobrīd spēkā esošie uz apdrošināšanas

307iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas

308sistēmas principi, tostarp arī norma, ka pensijas apmērs ir

309atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Apdrošināšanas stāžu veido

310likumā noteiktie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi

311neatkarīgi no personas pilsonības (sal. sk. Satversmes tiesas

3122001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

313Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

314Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

315sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

316nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu. Atbilstoši

317likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmajai

318daļai tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri

319sasnieguši 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks

320par 20 gadiem. Šā panta ceturtajā un sestajā daļā noteikti

321izņēmuma gadījumi, kuros persona var saņemt pensiju arī

322priekšlaicīgi. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas

323noteikumu 8.1 punkts noteic, ka vecuma pensijas

324piešķiršanai nepieciešamais vecums līdz šā likuma 11. pantā

325minētajam pieaug pakāpeniski.

326Tādējādi pensiju sistēma, kas Latvijā izveidota atbilstoši

3271995. gada likumam "Par valsts pensijām" un

328darbojas arī šobrīd, veido saikni starp iemaksu apmēru un

329pensijas apmēru. Šī sistēma rada tiesības paļauties uz to, ka

330pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos

331aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai (sal. sk.

332Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

333Nr. 2007-01-01 20. punktu). Līdz ar to jau vairāk

334nekā 20 gadus Latvijā darbojas pensiju sistēma, kas paredz

335personu aktīvu darbību un rūpes par regulārām iemaksām savā

336pensijas kapitāla kontā.

33717.2. Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma.

338Pirmo līmeni veido obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un

339tajā piedalās visi iemaksu veicēji. Satversmes tiesa jau iepriekš

340norādījusi, ka valsts pensiju sistēmas pirmā līmeņa mērķis ir

341nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma

342iedzīvotājiem. Pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās

343apdrošināšanas principu bāzētais raksturs veido zināmu saiti

344starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās

345apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu

346līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

34721. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34823. punktu). Līdz ar to pensiju pirmais līmenis

349ietver arī vecuma pensijas minimālo apmēru, kas pieejams papildus

350sociālās palīdzības pabalstiem, kuru pamatā ir ienākuma

351izvērtējums (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia,

3522018, p. 29). Tādējādi arī minimālās pensijas apmērs

353tika piesaistīts sociālās apdrošināšanas iemaksām un šīs pensijas

354izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas sistēmas.

355Otrajā līmenī daļa no obligātajām sociālās apdrošināšanas

356iemaksām ar līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldīta

357finanšu tirgū. Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants paredz, ka

358valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa, kuru veido

359uzkrātais fondētās pensijas kapitāls. Fondēto pensiju shēma ir

360valsts organizēts iemaksu veikšanas, iemaksāto līdzekļu

361administrēšanas, pensiju izmaksas un fondētās pensijas kapitāla

362izmantošanas pasākumu kopums, kas, nepalielinot kopējo iemaksu

363apmēru vecuma pensijām, dod iespēju iegūt papildu pensijas

364kapitālu, daļu no iemaksām vecuma pensijām ieguldot finanšu

365instrumentos un citos aktīvos šā likuma 12. pantā noteiktajā

366kārtībā.

367Atbilstoši Valsts fondēto pensiju likuma 3. panta

368pirmajai un otrajai daļai otrais pensiju līmenis ir obligāts

369visiem sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem, kas dzimuši pēc

3701971. gada 1. jūlija. Brīvprātīgi otrajam pensiju

371līmenim var pievienoties personas, kas dzimušas no

3721951. gada 2. jūlija līdz 1971. gada

3731. jūlijam.

374Savukārt pensiju trešo līmeni veido brīvprātīgās iemaksas,

375kuras veic darba devējs vai nodarbinātais privātā pensiju fondā

376un kuras tālāk tiek ieguldītas finanšu tirgū. Privāto pensiju

377fondu likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka pensiju fonds

378saskaņā ar šo likumu un pensiju plāniem uzkrāj un iegulda pensiju

379plānu dalībnieku pašu veiktās un viņu labā veiktās naudas

380līdzekļu iemaksas, lai nodrošinātu viņiem papildpensiju.

381Atbilstoši šā likuma 17. panta sestajai daļai šo pensiju

382attiecīgo iemaksu veicējs var saņemt no 55 gadu vecuma, tas ir,

383pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

384Līdz ar to pensiju sistēma Latvijā ir veidota tādējādi, ka

385strādājošajam ienākumu gūšanas laikā tiek veiktas obligātās

386sociālās apdrošināšanas iemaksas, taču persona var izvēlēties

387papildus veikt arī brīvprātīgās iemaksas. Tādējādi persona,

388rūpējoties par to, lai tiktu veiktas obligātās sociālās

389apdrošināšanas iemaksas, kā arī veicot papildu jeb brīvprātīgās

390iemaksas, nodrošina sev ienākumus, ko saņems pēc

391pensionēšanās.

39217.3. Pensiju sistēmu ir ietekmējis gan sociālās

393apdrošināšanas sistēmas veidošanās process, gan Latvijas valsts

394vēsture.

395Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada

39629. novembrī pieņēma likumu "Par valsts pensijām".

397Saskaņā ar šā likuma 1. pantu tiesības uz valsts pensijām

398bija gan Latvijas Republikas pilsoņiem, gan arī visiem Latvijas

399iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās

400brīdī bija Latvijas Republika. Tādējādi Latvijā pēc tās

401neatkarības atjaunošanas tika nolemts izveidot tādu sociālā

402nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visas personas, kuras

4031991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā. Veidojot jaunu

404sociālās apdrošināšanas sistēmu, Latvijai bija jāpārvar

405ievērojamas ar PSRS sabrukumu un valsts neatkarības atjaunošanos

406saistītas grūtības, jo personu uzkrājumi sociālās apdrošināšanas

407gadījumiem bija veidojušies citādas sistēmas un pat citas valsts

408ietvaros (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

40917. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106

41012.2. punktu). Kā tiesas sēdē norādīja Ministru kabineta

411un Labklājības ministrijas pārstāves, no pastāvošās sociālās

412apdrošināšanas sistēmas tiek izmaksātas pensijas arī personām,

413kas pensionējušās vai lielāko daļu savu aktīvo darba gaitu

414vadījušas līdz 1996. gadam, tādējādi vai nu nemaz neveicot

415apdrošināšanas iemaksas, vai tās veicot nelielā apmērā.

416Kā jau tika norādīts iepriekš, aplūkojot Latvijā izveidotās

417sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp

418ietver personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un sava

419sociālā nodrošinājuma apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas

420ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu

421nākotnē. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati

422persona tajā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā.

423Tātad vispārīgi persona Satversmes 109. pantā paredzētās

424tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

425sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

426apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

427apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

428oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu).

429Līdz ar to katra persona dzīves laikā ar savu rīcību var ietekmēt

430tai nākotnē piešķiramās vecuma pensijas apjomu.

431Tomēr jāņem vērā, ka vēsturisku, dažkārt no pašām personām

432gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas šobrīd saņem

433vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās

434apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju

435apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt

436cilvēka cienīgu eksistenci. Personu iespējas veikt apdrošināšanas

437iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši

438dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši

439okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas

440apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta

441deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība

442piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī.

443Tādēļ ne visām personām, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, ir

444bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas

445iemaksas.

446Tādējādi šobrīd no sociālās drošības sistēmas vecuma pensija

447tiek izmaksāta arī personām, kas nav veikušas iemaksas Latvijas

448sociālās apdrošināšanas sistēmā vai ir tās veikušas nelielā

449apmērā.

45017.4. Likuma "Par valsts pensijām"

45112. panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz

4522019. gada 31. decembrim, noteica, ka personām, kurām

453piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

454Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. Attiecīgi

455Noteikumu Nr. 924 2. punkts noteica, ka vecuma pensijas

456minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā

457nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem

458aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram

459atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots

460noteikts koeficients. Savukārt Noteikumu Nr. 1605

4612.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz

4622019. gada 31. decembrim) noteica, ka valsts sociālā

463nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī.

464Ar 2019. gada 13. novembra grozījumiem likuma

465"Par valsts pensijām" 12. panta otrajā daļā

466noteikts: personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas

467apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru.

468Likumdevējs paredzēja, ka Ministru kabinetam jānosaka minimālās

469vecuma pensijas aprēķina bāze, kā arī minimālās vecuma pensijas

470apmērs, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtība. Atsaucoties uz šo

471pilnvarojumu, tika pieņemti Noteikumi Nr. 579, kuru

4722. punkts paredzēja, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina

473bāze ir 80,00 euro, personām ar invaliditāti kopš bērnības

474- 122,69 euro. Saskaņā ar šo punktu minimālās vecuma

475pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības

476ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām,

477izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

478Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredz

479koeficientus, kas piemērojami minimālās vecuma pensijas aprēķina

480bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados),

481par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma

482pensija. Proti, personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15

483gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs

484ir no 21 gada līdz 30 gadiem, - 1,3; personām, kuru

485apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5;

486personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, -

4871,7.

488Tādējādi likums "Par valsts pensijām" gan pirms

4892020. gada 1. janvāra, gan pēc tam noteica, ka

490personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs

491nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Šā

492apmēra noteikšana deleģēta Ministru kabinetam. Līdz

4932020. gada 1. janvārim minimālās vecuma pensijas apmērs

494bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru,

495bet pēc tam saskaņā ar Ministru kabineta veidoto regulējumu

496minimālajai vecuma pensijai tika noteikta atsevišķa aprēķina

497bāze.

498Līdz ar to vispār vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no

499personas veiktajām apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

500atbilstoši personas uzkrājumam personīgajā pensijas kontā tai

501piešķiramā vecuma pensija ir mazāka par minimālo pensijas apmēru,

502šai personai tik un tā izmaksājama vecuma pensija minimālā

503apmērā. Tādējādi šīm personām izmaksājamā pensija tikai daļēji ir

504balstīta uz konkrētās personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

505iemaksām. Proti, personai izmaksājamo pensiju veido ne tikai tās

506personīgajā pensijas kontā uzkrātie līdzekļi, bet arī papildu

507piemaksa, lai izmaksājamā pensija sasniegtu vecuma pensijas

508minimālo apmēru.

509Piemēram, kā norādījusi Augstākā tiesa, tās tiesvedībā esošajā

510lietā pieteicējam, kas lielāko daļu apdrošināšanas iemaksu veicis

511pirms pašreizējās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas,

512sākotnēji aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bijis 68,03

513euro mēnesī. Secinot, ka tas ir mazāks par valstī noteikto

514vecuma pensijas minimālo apmēru, Aģentūra paaugstināja pensiju

515līdz minimālajam apmēram - 83,24 euro mēnesī (sk.

516lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.). Līdz ar to vecuma

517pensijas apmēru, kas šai personai aprēķināts ikmēneša izmaksai,

518veido 68,03 euro, kas uzkrāti personas personīgajā

519pensijas kontā, un 15,21 euro piemaksa, kas nepieciešama,

520lai pensija sasniegtu vecuma pensijas minimālo apmēru.

521Tātad personai, lai tā saņemtu vecuma pensiju minimālajā

522apmērā, ir pienākums noteiktu laiku, kas nepieciešams, lai vispār

523kvalificētos vecuma pensijas saņemšanai, līdzdarboties sociālās

524apdrošināšanas sistēmā. Ja šajā laika posmā veiktās sociālās

525iemaksas ir nelielas, persona nevar izveidot pietiekamu

526uzkrājumu, lai pati sev nodrošinātu vecuma pensiju vismaz

527minimālajā apmērā. Šādā gadījumā valsts papildina personai

528izmaksājamo pensiju, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu -

529no sociālās apdrošināšanas sistēmas līdzekļiem, ar piemaksu, kas

530nepieciešama, lai personai izmaksātu vecuma pensiju minimālajā

531apmērā.

532Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka vismaz attiecībā uz

533personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas

534pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas

535ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba.

536No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas

537sistēmu, jo personai jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai, lai

538tā varētu saņemt vecuma pensiju šādā apmērā. No otras puses,

539piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina

540valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, nav saistīta ar personas

541veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā vairāk līdzinās

542tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, kas nav saistīts ar

543sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir

544personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. Pie

545šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts

546sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un

547sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

54825. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. un

54918.2. punktu). Minētajiem sociālās palīdzības sistēmas

550pasākumiem līdzīgu funkciju pilda arī vecuma pensijas minimālais

551apmērs.

552Ministru kabinets likumprojekta "Par valsts budžetu

5532021. gadam" paketē iekļāvis arī likumprojektu

554"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu

5552021. gadam"". Saskaņā ar to minimālās vecuma

556pensijas aprēķina bāzei no 2021. gada 1. janvāra

557vajadzētu būt 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš

558bērnības - 163 euro. Šā likumprojekta anotācijā norādīts,

559ka, "lai nodrošinātu pakalpojuma izmaksu minimālā apmērā,

560apmēra daļa, kas personai aprēķināta no iepriekš veiktajām

561sociālās apdrošināšanas iemaksām, arī turpmāk tiks izmaksāta no

562sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt iztrūkstošā

563starpība līdz jaunajam minimumam - no Labklājības ministrijas

564pamatbudžeta programmas 04.00.00 "Valsts atbalsts sociālajai

565apdrošināšanai"". Tādējādi redzams, ka, arī pēc

566Ministru kabineta ieskata, piemaksa, kas nepieciešama, lai

567personai nodrošinātu vecuma pensiju minimālā apmērā, nav saistāma

568ar sociālās apdrošināšanas sistēmu.

569Minimālās vecuma pensijas un vispār vecuma pensijas atšķirības

570ir atzīmējušas arī vairākas pieaicinātās personas. Piemēram,

571Valsts kontrole norādījusi: lai minimālo vecuma pensiju

572pielīdzinātu minimālā ienākuma līmenim, jāapsver iespēja grozīt

573vecuma pensijas struktūru, nosakot, ka pensija sastāv no divām

574daļām - bāzes jeb sociālās pensijas, ko izmaksā no valsts

575pamatbudžeta, un sociālās apdrošināšanas pensijas, kas aprēķināta

576no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām

577iemaksām un tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas speciālā

578budžeta (sk. lietas materiālu 4. sēj.

57973. lp.).

580Pieaicinātā persona Edgars Voļskis argumentēja, ka vecuma

581pensijas minimālais apmērs nav saistīts ar sociālās

582apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tam neesot vietas sociālās

583apdrošināšanas sistēmā un ka sociālās palīdzības, nevis sociālās

584apdrošināšanas sistēmas uzdevums esot nodrošināt to, lai arī

585pensionāri, kuri saņem nelielu pensiju, varētu apmierināt savas

586pamatvajadzības (sk. 2020. gada 10. novembra tiesas

587sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

58858. lp.).

589Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija,

590analizējot Latvijas pensiju sistēmu, norādījusi, ka minimālā

591pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts, kuru saņem

592pensionēšanās vecumu sasniegušas personas, kam nav tiesību saņemt

593valsts pensiju, pilda vienādas funkcijas. Proti, gan vecuma

594pensijas minimālais apmērs, gan šis sociālā nodrošinājuma

595pabalsts papildina no ienākumiem atkarīgās shēmas, nodrošinot

596noteiktus ienākumus gandrīz katrai personai, kas ir vecāka par

597pensionēšanās vecumu (sk: OECD Reviews of Pension Systems:

598Latvia, 2018, p. 40).

599Tātad vispār vecuma pensija, kuras apmērs ir saistīts ar

600personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto

601personas iepriekšējos ienākumus, savukārt minimālās vecuma

602pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās

603apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām

604personām.

605Līdz ar to secināms, ka minimālā

606vecuma pensija, kaut gan šobrīd ir daļa no Latvijas sociālās

607apdrošināšanas sistēmas, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

608pasākuma funkcijas.

60918. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

610Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz

611konkrēta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem

612vai konkrētā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir

613paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai

614valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas

615valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

61631. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01

6176.1. punktu). Tas pats attiecas arī uz citiem sociālās

618apdrošināšanas veidiem un sociālās palīdzības pasākumiem.

619Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības brīvību,

620ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju,

621tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir

622pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības brīvības

623robežas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

624sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 13. punktu).

625Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība nodrošināt,

626lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,

627ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā

628izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un

629109. pantā ietverto pienākumu, jāpārbauda, vai:

6301) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

631iespēju izmantot sociālās tiesības;

6322) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

633nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

634minimālā apmērā:

6353) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

636Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma

637lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada

63815. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01

63914. punktu).

64019. Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

641lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

642Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

643lai personas pensijas vecumā varētu īstenot tiesības uz vecuma

644pensijas minimālo apmēru (sk. Satversmes tiesas

6452020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

646Nr. 2019-24-03 18. punktu).

647Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti

648nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības,

649jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās

650situācijas un pieejamiem resursiem - tā ir cieši saistīta ar

651katras valsts iespējām. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības

652uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir

653pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas

654mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir,

655panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos

656resursus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

6576. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01

6586. punktu).

659Šā sprieduma 17. punktā jau aplūkota Latvijā izveidotā

660sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēma. Saskaņā ar valstī

661radīto sociālās apdrošināšanas sistēmu personai, sasniedzot

662noteiktu vecumu un uzkrājot noteiktu sociālās apdrošināšanas

663iemaksu periodu, ir tiesības saņemt vecuma pensiju. Saskaņā ar

664likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu

665šī pensija nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto

666minimālās pensijas apmēru. Šis apmērs līdz 2020. gada

6671. janvārim bija noteikts Noteikumos Nr. 924 un

668Noteikumos Nr. 1605, bet pēc šā datuma - Noteikumos

669Nr. 579.

670Tiesas sēdē tiesībsargs un vairāku pieaicināto personu,

671tostarp Saeimas un Tieslietu ministrijas, pārstāvji, kas

672kritizēja minimālā pensijas apmēra adekvātumu, piekrita tam, ka

673likumdevējs ir radījis pensiju sistēmu un tādējādi veicis

674pasākumus, lai nodrošinātu personu iespējas īstenot sociālās

675tiesības.

676Arī Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir radījis

677regulējumu, kas ļauj ikvienai personai ar obligātajām un

678brīvprātīgajām iemaksām piedalīties sociālās apdrošināšanas

679sistēmā un, iestājoties noteiktiem apstākļiem, saņemt vecuma

680pensiju. Likums "Par valsts pensijām" kopā ar tam

681pakārtotajiem tiesību aktiem veido valsts sociālās apdrošināšanas

682sistēmu, kuras ietvaros ikviena persona var saņemt veiktajām

683iemaksām atbilstošu vecuma pensiju. Lai veicinātu ikvienas

684personas cilvēka cienīgu eksistenci, likumdevējs noteicis, ka arī

685personas, kas veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas,

686saņem minimālo vecuma pensiju.

687Līdz ar to valsts ir veikusi

688pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot

689sociālās tiesības.

69020. Pārbaudot to, vai pasākumi, kas veikti personas

691tiesību uz sociālo apdrošināšanu īstenošanai, ir veikti

692pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai personām ir

693nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

694minimālā apmērā.

695Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka demokrātiskā

696tiesiskā valstī pienākums izveidot sociālās drošības sistēmu, kā

697arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

698noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Likumdevējam ir

699rīcības brīvība, nosakot sociālā nodrošinājuma minimumu, taču tā

700apmērs ir jānosaka ar tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

701personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā

702apmērā, kā arī jāveicina valsts ilgtspējīga attīstība, nodrošinot

703saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

704sabiedrības attīstības vajadzībām. Ja personu tiesības uz sociālo

705nodrošinājumu ir konkretizētas likumā, tad attiecīgajam sociālās

706drošības sistēmas pasākumam kopsakarā ar citiem valsts

707īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt

708tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai

709atbilstoša dzīve (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

71025. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

71119. punktu).

712Vecuma pensija ir daļa no Latvijas sociālās drošības sistēmas.

713Likumdevējs normatīvajā regulējumā paredzējis vecuma pensijas

714minimālo apmēru, kurš, kā tika secināts iepriekš, pilda arī

715sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas.

716Tādējādi, lai izvērtētu, vai, nosakot minimālās vecuma

717pensijas apmēru, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas

718sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai

719jānoskaidro:

7201) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar minimālo

721vecuma pensiju saistītos jautājumus;

7222) vai vecuma pensijas minimālais apmērs ir noteikts,

723pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

724cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

725valsts ilgtspējīgu attīstību;

7263) vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas

727minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

728pasākumiem ikvienai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi,

729kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

7302020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

731Nr. 2019-24-03 19.4. punktu).

73221. Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

733aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs

734sabiedriskās dzīves jautājums. Cilvēktiesību aizsardzībai,

735ievērošanai vai īstenošanai būtiski lēmumi ir jāpieņem

736likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas

7372010. gada 20. decembra sprieduma lietā

738Nr. 2010-44-01 11. punktu).

73921.1. Saskaņā ar likumu "Par sociālo

740apdrošināšanu" Latvijā ir izveidota valsts sociālās

741apdrošināšanas sistēma, kas nodrošina personai aizsardzību

742noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā un ir balstīta uz

743sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras tiek veiktas, kamēr

744persona ir nodarbināta. Tādējādi sociālās apdrošināšanas mērķis

745ir atvietot personas ienākumus šādu risku, tostarp vecuma,

746iestāšanās gadījumā. Kā jau tika norādīts iepriekš, vecuma

747pensijas minimālais apmērs pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

748pasākuma funkcijas. Tādējādi šā apmēra mērķis atšķiras no

749sociālās apdrošināšanas mērķa.

750Likuma "Par valsts pensijām" 12. pants līdz

7512020. gada 1. janvārim noteica, ka personām, kurām

752piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

753Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. No

7542020. gada 1. janvāra šā panta otrā daļa paredz:

755"Ministru kabinets nosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina

756bāzi, kā arī minimālās vecuma pensijas apmēru, piešķiršanas un

757pārskatīšanas kārtību." Tādējādi likumdevējs ir pilnvarojis

758Ministru kabinetu noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina

759bāzi, apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību.

760Likuma "Par valsts pensijām" 2019. gada

76128. novembra grozījumu anotācijā norādīts, ka ir

762nepieciešami grozījumi šā likuma 12. pantā, lai turpmāk par

763pamatu vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanai tiktu

764izmantota Ministru kabineta noteikta minimālās vecuma pensijas

765aprēķina bāze, bet, tāpat kā līdz šo grozījumu izstrādei, vecuma

766pensijas minimālā apmēra noteikšanā ņemams vērā personas

767uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Anotācijā nav norādīts nedz

768mērķis, kādēļ būtu nosakāma minimālās vecuma pensijas aprēķina

769bāze, nedz arī mērķis, kas ar šo bāzi vai piešķirto pensijas

770apmēru būtu jāsasniedz.

771Tādējādi nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz arī

772citos normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās

773normas īstenošanas kritēriji. Šādi kritēriji nav atrodami arī

774normatīvā regulējuma izstrādes dokumentos. Proti, nav noteikts

775nedz līmenis, līdz kādam atvietojami personas ienākumi, nedz

776konkrētas pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs

777paredzējis atbalstu tieši vecuma pensijas minimālā apmēra veidā

778(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

779sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 20. punktu).

780Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka minimālās pensijas

781apmēra noteikšanu varētu deleģēt Ministru kabinetam, taču tā

782noteikšanas pamatprincipiem vajadzētu būt izskaidrotiem likumā,

783nevis kādā citā normatīvajā aktā (sk. 2020. gada

7844. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

7855. sēj. 17. lp.). Arī Tieslietu ministrijas

786pārstāves argumentēja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām

787izriet likumdevēja pienākums normatīvi noteikt minimālās pensijas

788apmēra aprēķināšanas metodi (sk. 2020. gada

7895. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

7905. sēj. 38. lp.). Gan Saeimas pārstāvis, gan

791Tieslietu ministrijas pārstāves atzina, ka šobrīd likumdevējs nav

792šos minimālās vecuma pensijas aspektus iestrādājis likumā.

79321.2. Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka arī

794Ministru kabinets ar tām nav noteicis minimālās vecuma pensijas

795mērķus. Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts: "Lai

796garantētu tiesības uz sociālo nodrošinājumu (vismaz minimālā

797līmenī), svarīgi saglabāt vecuma pensiju minimālos apmērus

798atkarībā no personu kopējā apdrošināšanas stāža"

799(sk. lietas materiālu 3. sēj. 32. lp.).

800Savukārt Noteikumu Nr. 579 anotācijā norādīts vien tas, ka

801minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta atbilstoši

802valsts budžeta fiskālajam ietvaram.

803Šīs neskaidrības dēļ arī lietas dalībnieki un pieaicinātās

804personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, kāds tad īsti ir

805vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

806Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka personām ir tiesības

807uz sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju - vismaz minimālajā

808apmērā, kas ļautu šīm personām vecumdienās saglabāt cilvēka

809cienīgu dzīvi. Pēc Augstākās tiesas ieskata, šim sociālajam

810nodrošinājumam vajadzētu būt tādam, lai persona varētu nodrošināt

811sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, proti,

812visu, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai,

813tāpat arī piekļuvi kultūras iestādēm. Tātad valsts vecuma

814pensijas sistēmai vajadzētu būt tādai, kas palīdzētu mazināt

815konkrētajā sabiedrības daļā valdošo nabadzības līmeni, nodrošinot

816šīm personām vecumdienās reālu iespēju atļauties cilvēka cienīgai

817dzīvei nepieciešamos materiālos labumus (sk. lietas materiālu

8181. sēj. 5., 7. un 8. lp.).

819Tiesībsargs norādījis, ka sociālās apdrošināšanas sistēmai

820būtu jānodrošina personām cilvēka cienīgs dzīves līmenis. Vecuma

821pensijas mērķis esot garantēt personai ienākumus sociālā riska -

822vecuma - iestāšanās gadījumā. Tādējādi, pēc tiesībsarga ieskata,

823arī minimālajam vecuma pensijas apmēram būtu jānodrošina tās

824saņēmējam vismaz cilvēka cienīga dzīve un jāapmierina viņa

825pamatvajadzības - pēc ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes

826- un, ja saņēmējs ir persona ar invaliditāti, arī tās vajadzības,

827kas saistītas ar īpašo veselības stāvokli (sk. lietas

828materiālu 4. sēj. 11., 12. un 25. lp. un

8292020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

830materiālu 4. sēj. 141. lp.).

831Ministru kabinets, kā norādījis savā atbildes rakstā, piekrīt

832tam, ka Noteikumos Nr. 924 noteiktais vecuma pensijas

833minimālais apmērs nav bijis pietiekami liels, taču nepiekrīt

834tiesībsarga pieteikumā minētajam, ka "sociālās

835apdrošināšanas sistēmas ideja ir nodrošināt nevis minimālu

836iztikšanu, bet gan cienīgu dzīves līmeni". Pēc Ministru

837kabineta ieskata, sociālās apdrošināšanas un arī vecuma pensijas

838minimālā apmēra mērķis ir sniegt cilvēkam zaudēto darba ienākumu

839kompensāciju, iestājoties kādam no normatīvajā regulējumā

840ietvertajiem apdrošināšanas riskiem (sk. lietas materiālu

8412. sēj. 62. un 67. lp.). Vecuma pensijas minimālais

842apmērs esot noteikts, lai nodrošinātu personai regulārus

843ienākumus samērīgā proporcijā ar tiem ienākumiem, ko tā guvusi

844pirms pensionēšanās (sk. 2020. gada 4. novembra

845tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

84697. lp.).

847Saeima savā rakstveida viedoklī nav norādījusi minimālā vecuma

848pensijas apmēra noteikšanas mērķi, tomēr no Saeimas argumentiem

849par to, ka persona papildus vecuma pensijai var saņemt arī cita

850veida sociālo palīdzību savu pamatvajadzību apmierināšanai,

851secināms, ka, pēc Saeimas ieskata, minimālajai vecuma pensijai

852nav obligāti jānodrošina personas pamatvajadzību apmierināšana

853(sk. lietas materiālu 3. sēj. 101. un

854102. lp.).

855Arī Labklājības ministrija savā rakstveida viedoklī

856norādījusi, ka vecuma pensijai primāri jābūt saistītai ar

857veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

858personai pēc vecuma pensijas saņemšanas nepietiek līdzekļu

859pamatvajadzību apmierināšanai, tā varot saņemt arī citus sociālās

860drošības sistēmas pabalstus un pakalpojumus (sk. lietas

861materiālu 3. sēj. 89. un 90. lp.). Labklājības

862ministrijas 2013. gada informatīvajā ziņojumā

863"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

864pilnveidošanai" norādīts, ka, no vienas puses, vecuma

865pensijas minimālajam apmēram jābūt tādam, lai tiktu segtas

866indivīda pamatvajadzības, tomēr, no otras puses, tas nedrīkst

867ietekmēt cilvēku motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas

868iemaksas (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

869informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

870sistēmas pilnveidošanai" 21. lpp.).

871Valsts kontrole savā rakstveida viedoklī paudusi viedokli, ka

872pensiju sistēmas mērķis ir garantēt pensionāru sociālo drošību un

873pensiju sistēmas sakārtošanu, tostarp nodrošinot izmaksu tiešu

874saistību ar konkrētas personas veiktajām iemaksām, bet pensiju

875pirmā līmeņa mērķis esot nodrošināt minimālu ienākumu līmeni

876pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs

877iedzīvotāju grupas vidū. Valsts kontrole 2015. gadā

878revīzijas rezultātā secinājusi, ka šis mērķis attiecībā uz visiem

879pensiju saņēmējiem pilnībā īstenots netiek (sk. lietas

880materiālu 4. sēj. 80. un 81. lp.).

881Tieslietu ministrija savā rakstveida viedoklī atzinusi, ka

882apstrīdētās normas nespēj garantēt tādu sociālā nodrošinājuma

883līmeni, kas būtu vērtējams kā adekvāts vecuma gadījumā, un

884pievienojas Ministru kabineta argumentam par to, ka personas

885sociālā nodrošinājuma apjomu nosaka visu tai paredzēto sociālās

886drošības atbalsta pasākumu, ieskaitot uz sociālajām iemaksām

887nebalstītu pabalstu, kopums. Tādēļ valsts vecuma pensijas apmērs,

888kas nespēj nodrošināt visu personas pamatvajadzību apmierināšanu

889vismaz minimālā līmenī, vēl neesot pamats secinājumam, ka valsts

890nav īstenojusi no Satversmes 109. panta izrietošās personu

891tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā (sk. lietas

892materiālu 3. sēj. 105. lp.).

893Tādējādi secināms: lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

894piekrīt tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis atšķiras

895no vecuma pensijas mērķa, kas ir ienākumu atvietojums, tomēr

896lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi

897viedokļi par to, kāds ir vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

898Tiesībsargs un Augstākā tiesa norāda, ka šā apmēra mērķis ir

899panākt, lai tiktu nodrošināta attiecīgās pensijas saņēmēju

900pamatvajadzību apmierināšana. Ministru kabinets, Saeima,

901Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija piekrīt tam, ka

902vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt adekvātam, taču

903uzskata, ka tas skatāms kopsakarā ar citiem personām pieejamiem

904sociālās drošības pasākumiem un līdz ar to šim apmēram pašam par

905sevi neesot jābūt tādam, kas nodrošinātu personu pamatvajadzību

906apmierināšanu.

90721.3. Vecuma pensija atvieto personas ienākumus tad,

908kad persona sasniedz normatīvajā regulējumā noteiktu vecumu. Tiek

909prezumēts, ka, sasniedzot šo vecumu, persona kļūst darbnespējīga.

910Turklāt šī darbnespēja, atšķirībā no pārejošas darbnespējas, ir

911pastāvīga un turpinās līdz pat personas dzīves beigām. Līdz ar

912algota darba pārtraukšanu samazinās pensijas saņēmēju ienākumi un

913attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves

914norisēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

91521. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

91628.2. punktu). Tādējādi vecuma pensija kļūst par

917personas galveno ienākumu avotu.

918Kā jau tika norādīts iepriekš, pensionāri ir uzskatāmi par

919sociālo grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo

920vairāk attiecas uz tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un

921uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam

922nodrošinājumam. Pie šādiem pensionāriem pieskaitāmi arī tie

923pensionāri, kuri saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā. Jāņem

924vērā arī tas, ka jebkura ekonomiskā krīze visvairāk ietekmē tieši

925personas ar salīdzinoši zemiem ienākumiem. Recesija visnegatīvāk

926ietekmē zemo ienākumu grupas, kuras arī vislēnāk izjūt

927ekonomiskās situācijas uzlabošanos (sk.: World Bank Scientific

928Research: Latvia: "Who is Unemployed, Inactive or Needy?

929Assessing PostCrisis Policy Options", 2013, p. 5).

930Ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru, it īpaši

931to pensionāru, kuri saņem minimālo vecuma pensiju, labklājības

932nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana,

933kā arī šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir

934jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie jāizlemj pašam

935likumdevējam. Nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz

936arī citā regulējumā šādi pamatprincipi nav ietverti un attiecīgi

937nav atrodami arī Ministru kabineta izdotajās apstrīdētajās

938normās.

939Tādējādi likumdevējs pats nav

940noregulējis būtiskākos ar vecuma pensijas minimālā apmēra

941noteikšanu saistītos jautājumus.

94222. Tiesībsargs pieteikumā Satversmes tiesai norādījis,

943ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta, nevis

944pamatojoties uz konkrētu metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts

945finansiālās iespējas konkrētajā brīdī (sk. lietas materiālu

9461. sēj. 7. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs šo

947apgalvojumu papildināja ar to, ka vecuma pensijas apmērs šķiet

948noteikts uz politiskās vienošanās pamata (sk. 2020. gada

94910. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

9505. sēj. 94. lp.).

951Gan Ministru kabinets atbildes rakstā, gan Ministru kabineta

952pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka vecuma pensijas minimālais

953apmērs noteikts, ņemot vērā fiskālo situāciju valstī. Arī visas

954pieaicinātās personas gan rakstveidā, gan tiesas sēdē paustajos

955viedokļos norādījušas, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas

956noteikts ar apstrīdētajām normām, ir tāds, kādu, pēc likumdevēja

957ieskata, pieļauj valsts budžeta iespējas. Gan Saeimas, gan

958Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja: vecuma

959pensijas minimālais apmērs nav noteikts ar ekonomiskos rādītājos

960balstītu metodi, kas saistīta ar personu ienākumu līmeni, tādēļ

961apstrīdētās normas neatbilst Satversmei (sk. 2020. gada

9624. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

9635. sēj. 14. lp. un 2020. gada 5. novembra

964tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

96538. lp.).

96622.1. Vecuma pensijas apmēru un piešķiršanas kārtību

967reglamentē likums "Par valsts pensijām". Tā

noteic, ka vecuma pensija tiek aprēķināta pēc

1šādas formulas: P = K / G, kur P - gada pensija, kuras

2divpadsmitā daļa ir mēneša pensija; K - apdrošinātās personas

3pensijas kapitāls, kas reģistrēts šīs personas personīgajā kontā

4un aktualizēts, ņemot vērā ikgadējos apdrošināšanas iemaksu algas

5indeksus. Ikgadējā apdrošināšanas iemaksu algas indeksa

6noteikšanā piemēro apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā

7pieauguma robežu, kas nepārsniedz 15 procentus. Pensijas kapitāla

8aktualizēšanas un apdrošināšanas iemaksu algas indeksu

9aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pensijas

10kapitāls, kuram piemēroti apdrošināšanas iemaksu algas indeksi,

11ņemot vērā apdrošinātās personas izvēli, pieprasot vecuma

12pensiju, papildināms ar fondētās pensijas kapitālu, kas uzkrāts

13atbilstoši Valsts fondēto pensiju likumam; G - laika posms

14(gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota

15vecuma pensijas izmaksa. Obligāto un brīvprātīgo apdrošināšanas

16iemaksu likme, kas veido apdrošināšanas iemaksu summu, noteikta

17likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

1818. pantā.

19Tādējādi normatīvajā regulējumā noteikts, ka vecuma pensijas

20atvietojuma līmeni ietekmē gan individuālais apdrošināšanas stāžs

21un vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras veiktas sociālās

22iemaksas, gan pensijas kapitāla indeksi un pensionēšanās vecums,

23gan pensijas aprēķināšanā piemērojamās garantijas un papildu

24atvieglojumi (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

25informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

26sistēmas pilnveidošanai" 20. lpp.).

27Līdz ar to secināms, ka viens no būtiskākajiem normatīvajā

28regulējumā noteiktās vecuma pensijas rādītājiem, kas ņemams vērā

29vecuma pensijas aprēķināšanā, ir personas veiktās sociālās

30apdrošināšanas iemaksas. Tātad vecuma pensijas aprēķināšanas

31metode ir vērsta uz jau iepriekš minēto mērķi - personas

32iepriekšējā ienākumu līmeņa atvietošanu.

3322.2. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir

34jāvērtē metode, pēc kuras tiek noteikts vecuma pensijas

35minimālais apmērs. Izvērtējot piemērojamo metodi, jāņem vērā, ka

36vecuma pensijas minimālā apmēra būtība ir atšķirīga no vecuma

37pensijas būtības. Proti, kā jau tika norādīts iepriekš, kaut arī

38vecuma pensijas minimālais apmērs ir daļa no sociālās

39apdrošināšanas sistēmas, tas pilda arī sociālās palīdzības

40sistēmas pasākuma funkciju - nodrošināt ar minimālajiem

41ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas

42sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi Satversmes tiesai

43jāvērtē, vai vecuma pensijas minimālais apmērs noteikts,

44pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

45cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

46valsts ilgtspējīgu attīstību.

47Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: lai noskaidrotu,

48kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais

49līmenis, valstij jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto

50dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šo metožu statuss

51nav vispārsaistošs, tomēr tajās ietvertās idejas atzīstamas par

52avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami

53autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas

54risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Šajās metodēs ir

55ņemtas vērā mājsaimniecību vajadzības, kas ir atkarīgas no to

56lieluma un sastāva. Ir pieejams plašs šādu izvērtējumu spektrs

57(sk.: Atkinson A. B., Rainwater L.,

58Smeeding T. M. Income Distribution in OECD Countries.

59Paris: OECD, 1995, pp.20, 21.). Tā kā rezultāti var

60atšķirties atkarībā no izraudzītās metodes, tieši Latvijas

61situācijai vispiemērotākās metodes argumentēta izvēle ir

62likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums (sk., piemēram,

63Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

64lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu).

65Kaut arī likumdevējam ir rīcības brīvība vecuma pensijas

66minimālā apmēra noteikšanas metodes izvēlē, Satversmes tiesa

67norāda, ka Latvijai ir saistošas Eiropas Sociālās hartas normas,

68tostarp šā dokumenta 12. pants, kas regulē tiesības uz

69sociālo drošību. Eiropas Sociālo tiesību komiteja, interpretējot

70šo normu, norādījusi, ka valstu sociālās drošības sistēmām

71jānodrošina efektīvas tiesības uz sociālo drošību. Saskaņā ar

72Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktu ikvienam

73ienākumus aizvietojošam pabalstam jābūt saprātīgi proporcionālam

74ar aizvietojamiem ienākumiem un tas nedrīkst būt zemāks par

75nabadzības slieksni, kas noteikts 50 procentu apmērā no ienākumu

76mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, kas aprēķināta,

77balstoties uz Eurostat noteikto nabadzības riska slieksni.

78Ja ienākumus aizvietojošais pabalsts noteikts 40 līdz 50 procentu

79apmērā no šīs mediānas, tad vērtējami arī citi personai pieejami

80pabalsti un pakalpojumi. Savukārt tad, ja ienākumus aizvietojošā

81pabalsta līmenis ir zemāks par 40 procentiem no ienākumu mediānas

82uz vienu ekvivalento patērētāju, tas acīmredzami neatbilst

83Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam (sk.:

84Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

85of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

862018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

87Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas, tostarp

88Labklājības ministrija, rakstveida viedokļos norādījušas un arī

89to pārstāvji tiesas sēdē argumentējuši, ka iepriekš minētie

90Eiropas Sociālo tiesību komitejas norādījumi uztverami nevis kā

91prasība, bet gan kā ilgtermiņa mērķis, uz ko tiekties. Tomēr

92Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja jau

932018. gada janvārī sniegtajā ziņojumā par Latviju

94norādījusi, ka minimālā pensija tieši tās zemā apmēra dēļ

95neatbilst Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta

96prasībām (sk.: European Committee of Social Rights,

97Conclusions 2017, Latvia: Articles 11, 12, 13, 14, 23 and

9830 of the European Social Charter, January 2018, pp. 27,

9928). Tāpat šī komiteja savos secinājumos par Eiropas Sociālās

100hartas 12. panta 1. punktu norādījusi, ka ienākumus

101atvietojošā pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks kā 40 procenti no

102ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju. Tātad šāds

103līmenis, pēc komitejas ieskata, uzturams pastāvīgi (sk.:

104Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

105of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

1062018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

107Jāatzīmē gan, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi,

108ka var būt arī tādi gadījumi, kad kādu Eiropas Sociālajā hartā

109nostiprināto tiesību nodrošināšana ir ļoti sarežģīta un, lai šīs

110tiesības pilnībā nodrošinātu, nepieciešami būtiski finanšu

111ieguldījumi. Šādos gadījumos dalībvalstij ir jāveic apzinātas un

112novērtējamas darbības pieejamā budžeta ietvaros, lai tā saprātīgā

113laika posmā progresīvi virzītos uz Eiropas Sociālajā hartā

114noteiktajiem mērķiem (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

115judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

116Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris,

11741. lpp.). Tiesas sēdē ne Ministru kabineta, ne

118Labklājības ministrijas pārstāves nevarēja Satversmes tiesai

119norādīt uz plānošanas vai cita veida dokumentiem, kas saturētu

120plānu par to, kā un kad Latvijā tiks pilnībā nodrošinātas Eiropas

121Sociālās hartas 12. panta 1. punkta prasības. Vēl jo

122vairāk, nedz apstrīdēto normu, nedz grozījumu likumā "Par

123valsts pensijām" anotācijā nav norādes uz to, ka šie

124normatīvie akti ietekmētu Eiropas Sociālās hartas darbības

125jomu.

12622.2.1. 1995. gada likuma "Par valsts

127pensijām" tā sākotnējā redakcijā 12. panta otrā daļa

128noteica: apdrošinātajām personām, kuras aizgājušas pensijā 60

129gadu vecumā vai vēlāk, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks

130par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Ar

1312001. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā

132"Par valsts pensijām"" 5. pantā iekļauto likuma

133"Par valsts pensijām" 12. panta otrās daļas grozījumu

134tika paredzēts aizstāt regulējumu, ka minimālā vecuma pensija

135nosakāma saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, ar

136pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimālo vecuma pensiju.

137Vienlaikus likuma "Par valsts pensijām" pārejas

138noteikumos tika iekļauts 34. punkts, kas paredzēja, ka līdz

1392006. gada 31. decembrim minimālā vecuma pensija

140nosakāma, piemērojot koeficientu valsts sociālā nodrošinājuma

141pabalstam. Šis pārejas noteikumos paredzētais termiņš tika

142vairākkārt pagarināts, līdz par tā pēdējo dienu tika noteikts

1432011. gada 31. decembris.

144Likumdevēja piešķirtais pilnvarojums tika īstenots, Ministru

145kabinetam pieņemot Noteikumus Nr. 924, kuru 2. punkts

146paredzēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks

147par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā

148ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

149apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža

150piemērots noteikts koeficients. Šo noteikumu anotācijā norādīts,

151ka tie pieņemti, lai izpildītu likuma "Par valsts

152pensijām" 12. panta otrās daļas un pārejas noteikumu

15334. punkta prasības. Kā regulējuma mērķis norādīta esošo

154vecuma pensiju minimālo apmēru saglabāšana, nosakot, ka vecuma

155pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā

156nodrošinājuma pabalsta apmēru (sk. lietas materiālu 3. sēj.

15718. lp.).

158Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts, ka, gatavojot

159noteikumu projektu, tika izvērtēta situācija saistībā ar minimālo

160vecuma pensiju. Sociālā politika, it īpaši pensiju sistēma

161Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, esot

162nesaraujami saistīta ar valsts ekonomisko attīstību. Noteikumu

163sagatavošanas laikā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

164budžeta ieņēmumi neesot seguši izdevumus. Tādēļ minimālās vecuma

165pensijas apmēru palielināt neesot iespējams, jo līdz ar to

166palielinātos valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

167izdevumi. Jebkurām papildu garantijām, kas tiek piemērotas

168pensiju aprēķinā, lai palielinātu piešķirtās pensijas apmēru,

169neesot reālu sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma, un līdz ar

170to šāds palielinājums esot uzskatāms par papildu finanšu slogu

171visai pensiju sistēmai. Savukārt, samazinot minimālās pensijas

172apmēru, būtu konstatējama nevienlīdzīga attieksme pret personām

173ar vienādu apdrošināšanas stāžu atkarībā no pensijas piešķiršanas

174laika. Minimālās vecuma pensijas apmērs arī turpmāk būtu jānosaka

175atkarībā no personas apdrošināšanas stāža.

176Tādējādi Noteikumu Nr. 924 darbības laikā vecuma pensijas

177minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma

178pabalsta apmēru. Šo noteikumu izstrādes materiāli ietver

179vispārīgas norādes uz to, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs

180nebūtu paaugstināms vai pazemināms salīdzinājumā ar iepriekš

181noteikto. Taču izstrādes materiālos nav rodama skaidrība par to,

182kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir saistāms ar sociālā

183nodrošinājuma pabalsta apmēru un pēc kādas metodes nosakāms

184sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs.

18522.2.2. Sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir

186noteikts Noteikumu Nr. 1605 2. punktā. Satversmes tiesa

187jau ir vērtējusi šīs normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā

188attiecas uz nenodarbinātiem sociālā nodrošinājuma pabalsta

189saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. Satversmes

190tiesa citstarp secināja, ka Ministru kabinets valsts sociālā

191nodrošinājuma pabalsta apmēru gadiem ilgi ir noteicis atkarībā no

192valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī

193un neņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo

194faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas paredzēts Noteikumu

195Nr. 1605 3. punktā. Tādējādi Ministru kabinets nav

196paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi noteikt tādu pabalsta

197apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

198pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu

199un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

200(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

201sprieduma lietā Nr. 2019-27-03

20226.2.-26.3. punktu).

203Satversmes tiesa norāda, ka šie argumenti par sociālā

204nodrošinājuma pabalsta apmēru ir piemērojami arī izskatāmajā

205lietā tiktāl, ciktāl šā pabalsta apmērs tika izmantots kā bāze

206valsts vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķinam. Nedz no

207rakstveidā, nedz tiesas sēdē sniegtajiem lietas dalībnieku un

208pieaicināto personu argumentiem neizriet tas, ka Ministru

209kabinets, sasaistot valsts vecuma pensijas minimālo apmēru ar

210valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, būtu ņēmis vērā

211ekonomisko situāciju vai vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu

212valstī. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

213minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta tādā pašā apmērā

214kā sociālā nodrošinājuma pabalsts tādēļ, ka tā jau vēsturiski

215esot bijis (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes

216stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 161. lp.).

21722.2.3. Kopš 2020. gada 1. janvāra vecuma

218pensijas minimālā apmēra aprēķinā ir izmantojami noteikumi

219Nr. 579, kuru 2. punkts noteic, ka minimālās vecuma

220pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, bet personām ar

221invaliditāti kopš bērnības tā noteikta 122,69 euro apmērā.

222Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru

223kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts

224budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

225Noteikumu Nr. 579 anotācijā atzīmēts, ka valsts sociālā

226nodrošinājuma pabalsta apmērs nav mainīts kopš 2006. gada

2271. janvāra, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības -

228kopš 2009. gada 1. janvāra. Ministru kabinets atbalstot

229vairākus Labklājības ministrijas prioritāri risināmos pasākumus,

230tostarp to, ka no 2020. gada paaugstināms minimālās vecuma

231pensijas apmērs, par pamatu ņemot minimālās vecuma pensijas

232aprēķina bāzi, nevis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

233apmēru, kā tas bijis līdz šim. Noteikumu projektā ietvertā

234minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta atbilstoši

235valsts budžeta fiskālajam ietvaram, kas ļaujot vienoti palielināt

236aprēķina bāzi par 15,97 euro, to pieskaitot pašreizējam

237valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram 64,03 euro

238vispārējā gadījumā un 106,72 euro personām ar invaliditāti

239kopš bērnības.

240Labklājības ministrija 2019. gadā izstrādājusi un

241iesniegusi Ministru kabinetam izskatīšanai Plānu, kas citstarp

242paredzējis minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi noteikt 99

243euro apmērā jeb 20 procentu apmērā no ienākumu mediānas.

244Tomēr, kā norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, sastādot

2452020. gada budžetu, šis Labklājības ministrijas priekšlikums

246tika atbalstīts tikai daļēji (sk. lietas materiālu

2472. sēj. 62. lp.).

248Satversmes tiesa secina: kaut arī kopš Noteikumu Nr. 579

249pieņemšanas vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts

250ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, arī pēc šā regulējuma

251izstrādes materiāliem nav iespējams pārliecināties, kādēļ vecuma

252pensijas minimālais apmērs ir tāds, kāds tas noteikts. Proti, nav

253skaidrs, kādēļ šā apmēra aprēķina bāze paaugstināta tieši par

25415,97 euro un kādēļ izraudzīti konkrētie koeficienti par

255konkrētajiem darba stāža periodiem. Ministru kabineta, kā arī

256Labklājības ministrijas un citu pieaicināto personu pārstāvji

257tiesas sēdē piekrita tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra

258paaugstināšanai ir izmantota nevis kāda noteikta metode, bet gan

259valsts budžeta iespēju novērtējums.

260Līdz ar to nedz regulējums, kas bija spēkā līdz

2612020. gada 1. janvārim, nedz regulējums, kas stājās

262spēkā šajā datumā, nav paredzējis, ka vecuma pensijas minimālais

263apmērs aprēķināms, izmantojot kādu konkrētu metodi, kas saistīta

264ar ekonomikas rādītājiem un prognozēs balstītiem aprēķiniem.

26522.3. Satversmes tiesa atzīmē, ka uz vecuma pensijas

266minimālā apmēra aprēķināšanas metodes trūkumu likumdevējam un

267Ministru kabinetam jau vairākkārt ir norādīts. Labklājības

268ministrija jau 2013. gada informatīvajā ziņojumā

269"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

270pilnveidošanai" norādīja: lai nodrošinātu sociālās drošības

271pasākumu mērķētību un piedāvātu atbilstošus risinājumus efektīvai

272nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, primārais

273nosacījums ir noteikt objektīviem iedzīvotāju ienākumus

274raksturojošiem rādītājiem piesaistītu atskaites sistēmu. Pēc

275ministrijas ieskata, tiesību aktos definētie minimālo ienākumu,

276tostarp vecuma pensijas minimālā apmēra, sliekšņi nebija pamatoti

277un tādēļ bija nepieciešams noteikt juridiski precīzu un

278metodoloģiski pamatotu minimālā ienākuma slieksni, kas kalpotu

279par pamatu turpmākā atbalsta plānošanā un novērstu sistēmas

280nepilnības, vienlaikus pastāvot vairākiem minimālo ienākumu

281sliekšņiem dažādām iedzīvotāju kategorijām (sk. Labklājības

282ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi

283sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 15. lpp.).

284Tādējādi Labklājības ministrija jau 2013. gadā ir atzinusi,

285ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts, balstoties uz

286kādu ekonomiski pamatotu metodi.

287Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

2882018. gadā norādījusi, ka vecuma pensijas minimālajam

289apmēram jābūt automātiski saistītam vismaz ar tirgus cenām, lai

290saglabātu pirktspēju. Šajā kontekstā organizācija kritizējusi

291metodoloģijas trūkumu vecuma pensijas minimālā apmēra

292aprēķināšanā un norādījusi, ka Latvijā minimālās pensijas sākuma

293līmenis tiek koriģēts diskrecionāri. Tas, ka trūkst saiknes ar

294jebkādiem ekonomikas pasākumiem, nozīmējot to, ka fiskālu grūtību

295gadījumā korekcijas, visticamāk, tiks vērstas pret pensijām un

296tādējādi tiks ietekmēti tie, kuriem ir viszemākie ienākumi

297(sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p.

29851).

299Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas tiesas

300sēdē norādīja, ka ekonomiskā situācija valstī neļaujot

301paaugstināt vecuma pensijas minimālo apjomu vai piešķirt to

302citādā kārtībā. Tomēr Valsts kontroles pārstāves tiesas sēdē

303pauda nostāju, ka, sakārtojot sociālās drošības sistēmu, skaidri

304noformulējot prioritātes un padarot pasākumus mērķtiecīgākus,

305būtu iespējams, nepalielinot izdevumus, palielināt atbalstu

306vismaz atsevišķām sabiedrības grupām (sk. 2020. gada

3075. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3085. sēj. 52. lp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un

309attīstības organizācija, vērtējot vecuma pensijas minimālā apmēra

310piešķiršanas kārtību, norādījusi uz uzlabojumiem, kas, pēc šīs

311organizācijas ieskata, neprasītu papildu izdevumus no sociālās

312apdrošināšanas sistēmas (sk: OECD. Reviews of Pension Systems:

313Latvia, 2018, pp. 46, 47). No tiesas sēdē

314izskanējušajiem argumentiem nav secināms, ka apstrīdēto normu

315izstrādes procesā būtu izvērtētas šīs un citas alternatīvas

316vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanai.

317Līdz ar to vecuma pensijas

318minimālais apmērs, kas ietverts apstrīdētajās normās, nav

319noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kura izrietētu no mērķa

320aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un

321nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

32223. Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka

323minimālajai pensijai pašai par sevi ir jānodrošina tās saņēmējam

324cilvēka cienīga eksistence (sk., piemēram, lietas materiālu 1.

325sēj. 8. lp.). Tiesībsargs rakstveidā norādījis, ka personas

326tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā

327nevar aizstāt ar sociālo palīdzību (sk. lietas materiālu

3284. sēj. 12. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs papildināja

329savu argumentāciju, norādot, ka minimālajai vecuma pensijai pašai

330par sevi būtu jānodrošina tās saņēmēju pamatvajadzību

331apmierināšana. Sociālās palīdzības pasākumu mērķis esot sniegt

332īslaicīgu palīdzību grūtību pārvarēšanai. Turklāt sociālās

333palīdzības sistēma Latvijā esot ļoti sadrumstalota un tādējādi

334nespējot nodrošināt personām adekvātu sociālo palīdzību (sk.

3354. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3364. sēj. 143. lp.).

337Ministru kabineta un vairāku pieaicināto personu, tostarp

338Saeimas un Labklājības ministrijas, pārstāvji tiesas sēdē

339norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas

340minimālais apmērs esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās

341drošības sistēmas ietvaros un tādēļ, vērtējot to, vai personām,

342kas saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā, ir nodrošināta

343iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā,

344esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma kopumā. Ministru

345kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves argumentēja, ka

346vecuma pensijas minimālais apmērs kopā ar citiem sociālās

347palīdzības pasākumiem nodrošinot personām iespēju dzīvot tādu

348dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Savukārt Saeimas pārstāvis

349norādīja: tā kā vecuma pensijas minimālais apmērs nav balstīts uz

350ekonomiski pamatotu metodi, kā arī nav izvērtēti personām

351pieejamie sociālās palīdzības pasākumi, nav iespējams

352pārliecināties par to, vai vecuma pensija minimālajā apmērā kopā

353ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nodrošina personu

354pamatvajadzību apmierināšanu (sk. 2020. gada

3554. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3565. sēj. 16. lp.).

35723.1. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

358sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska

359nozīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

36021. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

36131.2. punktu). Ar pienākumu nodrošināt sociālās

362palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai,

363lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi

364apmierināt savas pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību

365komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law

366of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31.

367decembris, 144. lpp.).

368Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas tiek

369izmaksāts senioriem, kuri nav nodarbināti, Satversmes tiesa

370atzinusi, ka šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu

371avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai

372(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

373sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 22.2. punktu).

374Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka

375minimālajai vecuma pensijai jābūt noteiktai vismaz tādā pašā

376apmērā kā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Kā jau tika

377norādīts iepriekš, šāda atziņa ietverta arī Noteikumu

378Nr. 924 anotācijā. Lielākā daļa personu, kas saņem vecuma

379pensiju, tostarp arī vecuma pensiju minimālā apmērā, nav

380nodarbinātas. Tādējādi secināms, ka vecuma pensija šīm personām

381ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam jākalpo pamatvajadzību

382apmierināšanai.

383Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

3841. panta 11. punktā ir noteikts, ka sociālā palīdzība

385tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību nodrošināšanai kā

386pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība.

387Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams ikvienam. Tātad, lai

388dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, personai ir

389jāspēj nodrošināt sev vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli, obligāto

390izglītību un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams

391elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam. Tāpat

392personai jābūt iespējai piedalīties sociālajā, politiskajā un

393kultūras dzīvē, tādā veidā nodrošinot sev pilnvērtīga sabiedrības

394locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

39525. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

39617.3. punktu).

397Tādējādi, lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo

398nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai,

399kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev

400nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas

401garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga

402sabiedrības locekļa statusu.

403Kā Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, likumdevējam,

404izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un

405realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, ir

406pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizēt

407likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

40821. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

40924. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma

410lietā Nr.2010-29-01 14. punktu). Tātad likumdevējam ir

411pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas

412aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties

413dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka palīdzība personām ar

414nelieliem ienākumiem tiek sniegta vairāku sociālās drošības

415sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai,

416īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos

417pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli

418atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem. Tātad, ja vecuma

419pensijas saņēmēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

420konkretizētas normatīvajā regulējumā, ar apstrīdētajām normām

421nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru, tad šim apmēram

422kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības

423sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu

424nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve (sk. Satversmes

425tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

426Nr. 2019-24-03 19.3. punktu).

427Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētajās normās

428noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem

429sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienam tā saņēmējam

430nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

431cieņai.

43223.2. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

433gan rakstveidā, gan mutvārdos paustajos viedokļos piekrita tam,

434ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

435pieejami dažādi sociālās palīdzības pasākumi, kā arī piekrita

436tam, ka nav skaidrs, tieši kādi sociālās palīdzības pasākumi un

437kādā apmērā šādām personām ir pieejami.

438Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka personas, kas

439saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, nevar saņemt sociālā

440nodrošinājuma pabalstu, bet - iespējams, teorētiski - var saņemt

441pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

442(sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu

443lietas materiālu 5. sēj. 33. lp.). Ministru

444kabineta pārstāve norādīja, ka šīm personām ir pieejami dažādi

445pašvaldību nodrošinātie sociālās palīdzības pasākumi (sk.

4462020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

447materiālu 5. sēj. 1. lp.).

448Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir noteicis, ka

449Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana un

450sociālās palīdzības sistēmas pasākumi. Sociālās palīdzības

451sistēmas pasākumos ietilpst gan valsts sociālie pabalsti, gan

452citi sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk.

453Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

454Nr. 2019-24-03 22.1. punktu). Lai noskaidrotu, vai

455apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

456kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

457ikvienam minimālās pensijas saņēmējam nodrošina iespēju dzīvot

458tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesai

459jāaplūko, kādi pasākumi pieejami personai, kas saņem vecuma

460pensiju minimālā apmērā.

46123.2.1. Pretstatā, piemēram, pabalsta garantētā

462minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai regulējumam, minimālās

463vecuma pensijas regulējums pats par sevi nenoteic, kādi sociālās

464drošības sistēmas pasākumi pieejami šādas pensijas saņēmējiem.

465Tomēr zināmi ierobežojumi izriet no citu sociālās drošības

466sistēmas pasākumu regulējuma.

467Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu

468personām pieejami 11 regulāri izmaksājamo pabalstu veidi. Taču ne

469visi tie pieejami visām personām, kuras saņem vecuma pensiju.

470Piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts,

471pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai, atlīdzība par

472audžuģimenes pienākumu pildīšanu, atlīdzība par adoptējamā bērna

473aprūpi, bērna invalīda kopšanas pabalsts un bērna adopcijas

474pabalsts izmaksājams, lai sniegtu regulāru atbalstu ģimenēm ar

475bērniem dažādās situācijās. Savukārt Valsts sociālo pabalstu

476likuma 13. pants noteic, ka valsts sociālā nodrošinājuma

477pabalstu piešķir tikai personai, kurai nav tiesību saņemt valsts

478pensiju.

479Personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

480tiesības saņemt citos normatīvajos aktos noteiktos pabalstus,

481piemēram, pabalstu par asistenta izmantošanu. Tomēr Satversmes

482tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, kā

483arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek

484izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām

485(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

486sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

487Tādējādi šie sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta

488pasākumi nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami

489minimālās vecuma pensijas saņēmēja pamatvajadzību

490nodrošināšanai.

49123.2.2. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

4929. panta pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir

493deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt šai

494personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos

495pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši likuma "Par

496pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. un

4979. punktam sociālās palīdzības nodrošināšana, kā arī

498palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir viena no pašvaldības

499autonomajām funkcijām.

500Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

50135. panta pirmajā un otrajā daļā likumdevējs ir noteicis

502trīs obligāti izmaksājamos sociālās palīdzības pabalstus, ko

503pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta līdzekļiem: pabalstu

504garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa

505pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo

506daļu pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

507personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

508citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību

509apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

51025. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

51122.3. punktu).

512Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

513noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto

514minimālo ienākumu līmeni" 2. un 3. punkta redakciju,

515kas bija spēkā no 2018. gada 1. janvāra līdz

5162019. gada 31. decembrim, garantētais minimālais

517ienākumu līmenis šajā laika posmā personai bija nosakāms vismaz

51853 euro apmērā mēnesī. Kopš 2020. gada

5191. janvāra šis līmenis noteikts 64 euro apmērā

520mēnesī. Vecuma pensijas minimālais apmērs gan 2018. un

5212019. gadā bija lielāks par garantētā minimālā ienākumu

522līmeņa apmēru, un tāds tas ir arī 2020. gadā. Tādējādi

523persona, kas saņēma vai saņem vecuma pensiju minimālā apmērā,

524pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai var

525saņemt tikai tad, ja pašvaldība, kurā deklarēta tās dzīvesvieta,

526noteikusi augstāku garantēto minimālo ienākumu līmeni, nekā tas

527paredzēts minētajos noteikumos, vai arī tad, ja šī persona dzīvo

528kopā ģimenē ar citām personām, kuru ienākumi ir vēl mazāki.

529Attiecībā uz dzīvokļa pabalstu Satversmes tiesa jau iepriekš

530secinājusi, ka trūcīgām personām gan ir paredzēts atbalsts

531dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas iespējas saņemt šo

532pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā atkarīgs no tā, kurā

533pašvaldībā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Kamēr

534likumdevējs pieļauj, ka ar mājokli saistīti atbalsta pasākumi

535trūcīgām personām tiek nodrošināti atkarībā no pašvaldību

536sociālās politikas un finansiālajām iespējām, attiecīgo sociālās

537palīdzības pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai

538personai nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos. Arī citu

539sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā pašvaldībā ir

540atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien ierobežotajām

541iespējām šādu atbalstu sniegt (sk. Satversmes tiesas

5422020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

543Nr. 2019-24-03 22.3.2. un 22.3.3. punktu).

544Nav secināms, ka laikā, kopš Satversmes tiesa pauda

545iepriekšminēto atziņu, situācija pašvaldību sniegto sociālo

546pabalstu jomā būtu mainījusies. Līdz ar to pašvaldību piešķirtie

547sociālās palīdzības pabalsti nesasniedz mērķi nodrošināt personām

548nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

549nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

550cieņai.

55123.2.3. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis

552pensionāriem atvieglojumus dažādās jomās. Pensionāriem, kas

553atzīti par trūcīgām personām, pieejami arī atvieglojumi, kas

554paredzēti trūcīgām personām. Tāpat pensionāriem var būt pieejami

555dažādi sociālās palīdzības pakalpojumi.

556Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie

557atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem

558sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu personām,

559kuras saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Tomēr jāņem vērā, ka

560ne visi atvieglojumi ir mērķēti uz trūcīgas personas

561pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti

562noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs

563dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus personām ar

564zemiem ienākumiem, pats par sevi neapliecina, ka šīm personām

565būtu nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība.

566Turklāt, neraugoties uz to, ka šāda novērtējuma trūkums

567Satversmes tiesas praksē tika atzīmēts jau iepriekš, neviens no

568lietas dalībniekiem vai pieaicinātajām personām Satversmes tiesai

569nespēja apstiprināt, ka tā rīcībā būtu tāds pamatvajadzību

570apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu

571un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas

572ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to, cik lielā mērā

573attiecīgie atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt sociālo palīdzību

574saņemošai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

575dzīvi.

576Satversmes tiesa vēlas uzsvērt, ka, kā Ministru kabinets

577norādījis jau 2014. gadā, pensiju saņēmējiem galvenais

578ienākumu avots ir pensija, un pensionāru iespējas strādāt ir

579ierobežotas. Tādējādi daļa pensijas vecuma cilvēku, it īpaši tie,

580kuri saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, pieder pie iedzīvotāju

581grupas, kura ir pakļauta dziļas materiālās nenodrošinātības

582riskam zemo ienākumu dēļ (sk. Ministru kabineta

5832014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 par

584Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu).

585Visaugstākais nabadzības risks ir senioriem. Piemēram, vecumā

586virs 65 gadiem nabadzības riskam pakļauti 45,7 procenti senioru.

587Ja seniors dzīvo viens, tad nabadzības risks pieaug vēl būtiskāk

588(sk.: Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta

589rīkojums Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta

590sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", Latvijas

591Vēstnesis, 2019. gada 26. augusts, Nr. 173.4).

592Tādēļ valstij jo īpaši būtu jārūpējas par šo personu iespējām

593dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

594Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka personai, kas saņem

595vecuma pensiju minimālā apmērā, gan ir pieejami dažādi sociālās

596drošības sistēmas pasākumi, tostarp valsts un pašvaldības

597sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības

598pasākumi, tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami ikkatrai

599personai, kura saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Liela daļa

600no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispār pamatvajadzību

601apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs

602dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Valstī nav veikts sociālo

603pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt

604secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to

605saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu.

606Līdz ar to secināms, ka

607apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

608kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

609nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot

610tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

61124. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

612secina, ka likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar

613minimālo vecuma pensiju saistītos jautājumus, vecuma pensijas

614minimālais apmērs nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas

615izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

616nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. Tāpat

617apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

618kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

619nenodrošina ikvienai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas

620atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ jāatzīst, ka likumdevēja veiktie

621pasākumi nolūkā nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās

622tiesības nav bijuši pienācīgi. Proti, personām nav nodrošināta

623iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

624apmērā.

625Līdz ar to apstrīdētās normas

626neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

62725. Tiesībsargs lūdzis Satversmes tiesu izvērtēt

628apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 91. pantam. Tomēr

629šajā lietā Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdēto

630normu atbilstību minētajai augstāka juridiska spēka normai, jo ir

631konstatēta to neatbilstība Satversmes 1. un 109. pantam.

63226. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

633daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

634neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

635par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

636dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma

637norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no

638kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

639augstāka juridiska spēka tiesību normai.

640Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

641daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās

642jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

643apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

644garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

645kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

646tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

647Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

64816. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

64922. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras,

650bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

651realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

652(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

653sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

654Noteikumi Nr. 924 ir zaudējuši spēku, un apstrīdētā

655Noteikumu Nr. 1605 norma vairs nenoteic vecuma pensijas

656minimālo apmēru. Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav

657jālemj par šo normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes

658tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

659Nr. 2003-19-0103 11. punktu).

66026.1. Taču Augstākā tiesa lūdz Satversmes tiesu

661attiecībā uz pieteicēju tās tiesvedībā esošajā administratīvajā

662lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu

663Nr. 1605 normas atzīt par spēkā neesošām no brīža, kad radās

664tā pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdēto normu

665piemērošanas brīža. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 579

666normas Augstākā tiesa lūdz atzīt par spēkā neesošām no to spēkā

667stāšanās brīža jeb no tā brīža, kad spēkā stāsies paredzamais

668aizskārums.

669Satversmes tiesa ir informēta arī par divām citām

670administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta,

671gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt

672iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdētajām normām

673aizskarto pamattiesību aizsardzības labad ir vērsusies tiesā.

674Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

675apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kuras savu tiesību

676aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā

677vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process

678tiesā vēl nav noslēdzies, zaudē spēku no šo personu pamattiesību

679aizskāruma rašanās brīža.

680Satversmes tiesa norāda, ka, izvērtējot to, vai vecuma

681pensijas minimālais apmērs katrā konkrētajā gadījumā nodrošina

682pieteicējam iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

683cieņai, piemērojamas šajā spriedumā paustās atziņas. Citstarp

684vērtējams tas, kādas pamatvajadzības persona spējusi apmierināt

685ar minimālo vecuma pensiju un vai šī pensija kopsakarā ar citiem

686sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina šai personai

687iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

68826.2. Attiecībā uz citām personām norādāms: Satversmes

689tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem

690vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga valsts

691darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6922009. gada 21. decembra sprieduma lietā

693Nr. 2009-43-01 34. punktu). Vecuma pensijas

694minimālā apmēra noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

695paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

696tautsaimniecību kopumā. Tādēļ Noteikumu Nr. 579 2. un

6973. punkta atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē

698izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

699Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts skar sociāli

700nozīmīgu jautājumu - vecuma pensijas minimālo apmēru. Ja

701Satversmes tiesa lemtu, ka šīs apstrīdētās normas atzīstamas par

702spēkā neesošām no sprieduma pasludināšanas brīža, tad

703normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vecuma pensijas

704minimālais apmērs un attiecīgi nebūtu iespējams izmaksāt vecuma

705pensiju personām, kurām saskaņā ar likuma "Par valsts

706pensijām" 12. panta otro daļu pensija šādā apmērā

707jāsaņem. Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu cilvēkiem, kas

708veikuši nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis

709nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti,

710skaidrību un mieru.

711No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

712izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

713tas jāievēro arī, nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru. Līdz

714ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka

715Satversmei neatbilstošās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

716lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

717spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

718Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

719piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

720budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums

721ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs

722situācijas risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

72319. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 22.

724punktu).

725Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vecuma pensijas

726minimālā apmēra noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas

727aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams

728saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam,

729likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā regulējuma

730pieņemšanai. Tādējādi Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts

731atzīstams par spēkā neesošu no 2021. gada

7321. jūnija.

733Nolēmumu

734daļa

735Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

736Satversmes tiesa

737nosprieda:

7381. Atzīt Ministru kabineta

7392019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

740"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

7412. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

742Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

7432021. gada 1. jūnija.

7442. Atzīt Ministru kabineta

7452011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924

746"Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru"

7472. punktu, Ministru kabineta 2009. gada

74822. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par

749valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

750apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un

751izmaksas kārtību" 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

752līdz 2019. gada 31. decembrim) un Ministru kabineta

7532019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

754"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

7552. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

756Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

757personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz

758personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa

759likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām

760administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.

761Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

762Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada

76310. decembrī.

764Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

765Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

766Osipova