9. punkts, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena

, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena

1cilvēka tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo

2apdrošināšanu.

3Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

4Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka

5cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.

6Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta

7pirmo daļu Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā

8nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri saskaņā

9ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi

10nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība,

11nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā

12arī darba zaudējums. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz:

13Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

14atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

15mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

16kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

17dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

18Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Eiropas

19Sociālās hartas normas, kas ratificētas ar 2013. gada

2014. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

21hartu". Ar minēto likumu Latvija atzinusi par sev saistošu

22citstarp Eiropas Sociālās hartas 12. pantu. Tas paredz, ka

23valsts, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo drošību

24izmantošanu, apņemas: ieviest un uzturēt sociālās drošības

25sistēmu; uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī,

26vismaz līdzīgā tam līmenim, kas nepieciešams, lai ratificētu

27Eiropas Sociālās drošības kodeksu; progresīvi paaugstināt

28sociālās sistēmas nodrošināšanu līdz augstākam līmenim. Savukārt

29Eiropas Sociālās hartas 23. pants, kuru Latvija nav

30ratificējusi, garantē ikvienam vecāka gadagājuma cilvēkam

31tiesības uz sociālo aizsardzību.

3215.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi

33cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka

34tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

35Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši

36saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā

37- un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk.

38Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

39lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).

4015.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt,

41lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

42aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

43bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

442010. gada 2. februāra sprieduma lietā

45Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības

46princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

47kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

48attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai

49ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas

502005. gada 13. maija sprieduma lietā

51Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu).

52Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības

53principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst

54apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

5511. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

565. punktu).

57Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina,

58precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās

59situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir

60novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust

61nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

62kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

637. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01

6416. punktu).

6515.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

66attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

67rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

68atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti,

69pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī

70tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var

71attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

72jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

73Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru

74pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa,

75konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir

76norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase,

77nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie

78noteiktas sociālās grupas.

79Satversmes tiesa ir secinājusi, ka cilvēktiesības nosaka

80diskriminācijas aizliegumu personas vecuma dēļ (sk. Satversmes

81tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā

82Nr. 2019-27-03 20.3.4. punktu). Tāpat Satversmes

83tiesa ir uzsvērusi, ka pensionāri ir sociālā grupa, kurai

84nepieciešama īpaša aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz

85pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem,

86kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam (sk.

87Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

88lietā Nr. 2012-12-01 8.2. punktu). Tomēr atšķirīga

89attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama, ja attiecīgās valsts

90tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar

91leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi

92un nepieciešami (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada

9320. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

94daļas 1. punktu).

95Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka ar vecumu saistītas

96diskriminācijas aizliegums balstīts uz mūsdienu tiesībfilozofisko

97atziņu, ka visi cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu

98vecuma grupu, piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ

99ir pieļaujama un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta

100komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

101Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga:

102Latvijas Vēstnesis, 2011, 112. lpp.).

103Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes

10491. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir

105atbilstoši jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu

106sociālo iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību.

10715.4. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās

108tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes

109normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā.

110Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un

111objektīvāk spētu noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās

112interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

113Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

114lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Tā Satversmes

115tiesas judikatūrā ar sociālo nodrošinājumu saistīti tiesību

116jautājumi primāri tiek aplūkoti Satversmes 109. panta

117kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar citām

118Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1192016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

120Nr. 2015-21-01 10.2. punktu un 2016. gada

12121. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

122Nr. 2016-03-01 10. punktu). Satversmes tiesa arī

123atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta kādas

124sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes

1251. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

126109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti

127tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk.

128Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

129Nr. 2010-17-01 6.1. punktu).

130No Augstākās tiesas, tiesībsarga un pieaicināto personu

131argumentiem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai ar

132apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

133ir pietiekams, lai apmierinātu šīs pensijas saņēmēja

134pamatvajadzības un nodrošinātu, ka tas var dzīvot tādu dzīvi, kas

135atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi lietā izskatāmais jautājums par

136vecuma pensijas minimālo apmēru ir saistīts ar cilvēka cieņas

137aizsardzību un ietilpst sociālo tiesību jomā.

138Līdz ar to izskatāmajā lietā

139Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību

140Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā

141ietvertajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

142atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, bet pēc tam

143pārbaudīs to atbilstību Satversmes 91. pantam.

14416. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

145ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

146kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

147pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais

148valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot

149tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas

150atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

1512012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

152Nr. 2011-20-01 14. punktu un 2020. gada

15325. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

15417.3. punktu).

15516.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, ar Satversmes

156109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu saprotami

157dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi - gan sociālā

158apdrošināšana, gan valsts sociālie pabalsti, gan arī sociālās

159palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Sociālās

160apdrošināšanas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā

161noteiktiem sociāliem riskiem, tostarp arī pensionēšanās vecumam,

162būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sal.

163sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma

164lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

165Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir

166apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

167iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

168attiecīgu nodrošinājumu" (sk. Satversmes tiesas

1692004. gada 26. marta sprieduma lietā

170Nr. 2003-22-01 11. punktu).

171Tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem,

172atšķirībā no tiesībām saņemt sociālo palīdzību, ir cieši

173saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā

174budžetā (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada

17513. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

176daļu). Viens no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir

177tas, ka saņemamais valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojums

178atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sal. sk.

179Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma

180lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Apdrošināšanas

181iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai nākotnē,

182iestājoties sociālās apdrošināšanas riskam, garantēs sociālo

183nodrošinājumu. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka

184pati persona šajā sistēmā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības

185periodā. Tātad persona Satversmes 109. pantā paredzētās

186tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

187sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

188apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

189apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19019. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01

19119.2. punktu).

192Lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas

193pakalpojumiem, tai jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. No

194apmēra, kādā persona līdzdarbojusies sociālo iemaksu veikšanā, ir

195atkarīgs arī saņemamo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs.

196Tātad vispār personai, lai tā varētu saņemt izmaksas no sociālās

197apdrošināšanas līdzekļiem, ir jāveic sociālās apdrošināšanas

198iemaksas.

199Sociālās apdrošināšanas iemaksu saistība ar izmaksām nodrošina

200arī cita šīs sistēmas pamatprincipa - pašfinansēšanās -

201ievērošanu. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas

202vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī izmaksas no

203šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas

204pakalpojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20521. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

20631.1. punktu).

20716.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo

208apdrošināšanu" 4. panta 1. punktu viens no

209sociālās apdrošināšanas veidiem ir valsts pensiju apdrošināšana.

210Lai garantētu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu

211vecumdienās, Latvijā ieviesta pensiju sistēma. Valsts sociālās

212apdrošināšanas sistēmu veido citstarp likums "Par valsts

213pensijām", kura 7. panta 1. punkts noteic, ka

214vecuma pensija ir viens no valsts pensiju veidiem, kopā ar šim

215likumam pakārtotajiem tiesību aktiem.

216Pensiju sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās

217veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos

218gadījumos pensionēties arī priekšlaicīgi (sk. Satversmes

219tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

220Nr. 2016-11-01 14. punktu). Vecuma pensiju piešķir,

221ja iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums -

222darbspēju zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta

223ar brīdi, kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma

224pensijas mērķis ir nodrošināt personai ienākumus, kad tā vairs

225nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un

226pati sevi nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4.

227decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu).

228Tādējādi vecuma pensijas kā sociālās apdrošināšanas veida

229pamatfunkcija ir nodrošināt (aizstāt) personas ienākumus tad, kad

230iestājies paredzētais sociālais risks - konkrēts, likumā noteikts

231vecums. Pensiju apdrošināšana atšķiras no citiem sociālās

232apdrošināšanas veidiem, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā

233nelabvēlīgā notikuma iestāšanās laiks, proti, darbspēju

234zaudēšanas laiks, tiek prezumēts, turklāt apdrošināmais sociālais

235risks (darbspēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs - viss

236pensionāra atlikušais mūžs pēc pensijas piešķiršanas. Visā šajā

237laikā personas pamatienākumi ir pensija (sk. Satversmes tiesas

2382007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

239Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

240Tā kā arī vecuma pensija ir viens no Latvijā izveidotās

241pensiju sistēmas un sociālās apdrošināšanas veidiem, arī vecuma

242pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās

243apdrošināšanas iemaksām un to apmēra. Latvijā izveidotā sociālās

244apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt vecuma pensiju pieejamību

245ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā

246līdzdarbojusies. Tādējādi šī sistēma orientē personas uz aktīvu

247darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensijas kapitāla

248kontā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2498. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01

25020. punktu). Tādēļ arī personai ir tiesības sekot līdzi

251sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Ikvienai personai ir

252jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana var ietekmēt tai

253piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru (sal. sk. Satversmes

254tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

255Nr. 2011-03-01 27. punktu).

256Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs

257elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties

258pārmaiņām. Pensiju sistēmas ietvaros sabalansējami ienākumi un

259izdevumi, lai izvairītos no deficīta izveidošanās valsts pensiju

260speciālajā budžetā, kā arī nodrošinātu to, ka pensijas izmaksas

261būs iespējamas arī nākotnē. Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga

262darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti

263solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un

264nodrošināta to mijiedarbība (sal. sk. Satversmes tiesas

2652009. gada 21. decembra sprieduma lietā

266Nr. 2009-43-01 27.2. punktu un 2011. gada 19.

267decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

26816.2. punktu).

269Tādējādi Latvijā sociālā apdrošināšana ir viens no tiesību uz

270sociālo nodrošinājumu aspektiem. Sociālā apdrošināšana aptver arī

271pensiju apdrošināšanu, kuras mērķis ir aizstāt personas ienākumus

272tad, kad iestājies paredzētais sociālais risks. Vecuma pensijas

273gadījumā tas ir konkrēts, likumā noteikts vecums. Līdz ar to

274vecuma pensijas saņemšana ietilpst Satversmes 109. panta

275tvērumā.

27617. Kā jau tika norādīts iepriekš, izskatāmajā lietā

277Satversmes tiesai jāvērtē minimālās vecuma pensijas apmēra

278satversmība. Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām"

27912. panta otro daļu uz pensiju vismaz šādā apmērā ir

280tiesības jebkurai personai, kam piešķirta vecuma pensija. Tādēļ,

281lai izdarītu secinājumus par minimālās vecuma pensijas apmēra

282atbilstību Satversmei, sākotnēji aplūkojama tās vieta pensiju

283sistēmā.

28417.1. Līdz 1991. gada 1. janvārim Latvijā

285pensijas piešķīra saskaņā ar PSRS 1956. gada 14. jūlija

286Valsts pensiju likumu. Pensija tika piešķirta, personai

287sasniedzot likumā noteikto vecumu, ja bija uzkrāts nepieciešamais

288darba stāžs. Šis likums neparedzēja sociālo iemaksu ieturēšanu no

289personas ienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

290decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

2911. punktu).

2921990. gada 29. novembrī tika pieņemts likums

293"Par valsts pensijām". Tajā noteiktā pensiju shēma bija

294balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem. Latvijai

295nostiprinot valstisko neatkarību, bija nepieciešams izveidot

296jaunu, ilgtspējīgu un uz obligātām individualizētām sociālās

297apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju sistēmu. Tādēļ Saeima

2981995. gada 2. novembrī, uzsākot pensiju sistēmas

299reformu, pieņēma likumu ar tādu pašu nosaukumu "Par valsts

300pensijām". Viens no šīs reformas sociālajiem mērķiem bija

301garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas

302sakārtošanu (sk. Ministru kabineta 1995. gada

30331. janvāra Pensiju reformas koncepciju. Latvijas Vēstnesis,

3041995. gada 9. februāris, Nr. 21).

305Ar 1995. gada likumu "Par valsts pensijām"

306Latvijā tika ieviesti arī šobrīd spēkā esošie uz apdrošināšanas

307iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas

308sistēmas principi, tostarp arī norma, ka pensijas apmērs ir

309atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Apdrošināšanas stāžu veido

310likumā noteiktie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi

311neatkarīgi no personas pilsonības (sal. sk. Satversmes tiesas

3122001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

313Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

314Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

315sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

316nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu. Atbilstoši

317likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmajai

318daļai tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri

319sasnieguši 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks

320par 20 gadiem. Šā panta ceturtajā un sestajā daļā noteikti

321izņēmuma gadījumi, kuros persona var saņemt pensiju arī

322priekšlaicīgi. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas

323noteikumu 8.1 punkts noteic, ka vecuma pensijas

324piešķiršanai nepieciešamais vecums līdz šā likuma 11. pantā

325minētajam pieaug pakāpeniski.

326Tādējādi pensiju sistēma, kas Latvijā izveidota atbilstoši

3271995. gada likumam "Par valsts pensijām" un

328darbojas arī šobrīd, veido saikni starp iemaksu apmēru un

329pensijas apmēru. Šī sistēma rada tiesības paļauties uz to, ka

330pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos

331aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai (sal. sk.

332Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

333Nr. 2007-01-01 20. punktu). Līdz ar to jau vairāk

334nekā 20 gadus Latvijā darbojas pensiju sistēma, kas paredz

335personu aktīvu darbību un rūpes par regulārām iemaksām savā

336pensijas kapitāla kontā.

33717.2. Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma.

338Pirmo līmeni veido obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un

339tajā piedalās visi iemaksu veicēji. Satversmes tiesa jau iepriekš

340norādījusi, ka valsts pensiju sistēmas pirmā līmeņa mērķis ir

341nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma

342iedzīvotājiem. Pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās

343apdrošināšanas principu bāzētais raksturs veido zināmu saiti

344starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās

345apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu

346līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

34721. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34823. punktu). Līdz ar to pensiju pirmais līmenis

349ietver arī vecuma pensijas minimālo apmēru, kas pieejams papildus

350sociālās palīdzības pabalstiem, kuru pamatā ir ienākuma

351izvērtējums (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia,

3522018, p. 29). Tādējādi arī minimālās pensijas apmērs

353tika piesaistīts sociālās apdrošināšanas iemaksām un šīs pensijas

354izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas sistēmas.

355Otrajā līmenī daļa no obligātajām sociālās apdrošināšanas

356iemaksām ar līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldīta

357finanšu tirgū. Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants paredz, ka

358valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa, kuru veido

359uzkrātais fondētās pensijas kapitāls. Fondēto pensiju shēma ir

360valsts organizēts iemaksu veikšanas, iemaksāto līdzekļu

361administrēšanas, pensiju izmaksas un fondētās pensijas kapitāla

362izmantošanas pasākumu kopums, kas, nepalielinot kopējo iemaksu

363apmēru vecuma pensijām, dod iespēju iegūt papildu pensijas

364kapitālu, daļu no iemaksām vecuma pensijām ieguldot finanšu

365instrumentos un citos aktīvos šā likuma 12. pantā noteiktajā

366kārtībā.

367Atbilstoši Valsts fondēto pensiju likuma 3. panta

368pirmajai un otrajai daļai otrais pensiju līmenis ir obligāts

369visiem sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem, kas dzimuši pēc

3701971. gada 1. jūlija. Brīvprātīgi otrajam pensiju

371līmenim var pievienoties personas, kas dzimušas no

3721951. gada 2. jūlija līdz 1971. gada

3731. jūlijam.

374Savukārt pensiju trešo līmeni veido brīvprātīgās iemaksas,

375kuras veic darba devējs vai nodarbinātais privātā pensiju fondā

376un kuras tālāk tiek ieguldītas finanšu tirgū. Privāto pensiju

377fondu likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka pensiju fonds

378saskaņā ar šo likumu un pensiju plāniem uzkrāj un iegulda pensiju

379plānu dalībnieku pašu veiktās un viņu labā veiktās naudas

380līdzekļu iemaksas, lai nodrošinātu viņiem papildpensiju.

381Atbilstoši šā likuma 17. panta sestajai daļai šo pensiju

382attiecīgo iemaksu veicējs var saņemt no 55 gadu vecuma, tas ir,

383pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

384Līdz ar to pensiju sistēma Latvijā ir veidota tādējādi, ka

385strādājošajam ienākumu gūšanas laikā tiek veiktas obligātās

386sociālās apdrošināšanas iemaksas, taču persona var izvēlēties

387papildus veikt arī brīvprātīgās iemaksas. Tādējādi persona,

388rūpējoties par to, lai tiktu veiktas obligātās sociālās

389apdrošināšanas iemaksas, kā arī veicot papildu jeb brīvprātīgās

390iemaksas, nodrošina sev ienākumus, ko saņems pēc

391pensionēšanās.

39217.3. Pensiju sistēmu ir ietekmējis gan sociālās

393apdrošināšanas sistēmas veidošanās process, gan Latvijas valsts

394vēsture.

395Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada

39629. novembrī pieņēma likumu "Par valsts pensijām".

397Saskaņā ar šā likuma 1. pantu tiesības uz valsts pensijām

398bija gan Latvijas Republikas pilsoņiem, gan arī visiem Latvijas

399iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās

400brīdī bija Latvijas Republika. Tādējādi Latvijā pēc tās

401neatkarības atjaunošanas tika nolemts izveidot tādu sociālā

402nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visas personas, kuras

4031991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā. Veidojot jaunu

404sociālās apdrošināšanas sistēmu, Latvijai bija jāpārvar

405ievērojamas ar PSRS sabrukumu un valsts neatkarības atjaunošanos

406saistītas grūtības, jo personu uzkrājumi sociālās apdrošināšanas

407gadījumiem bija veidojušies citādas sistēmas un pat citas valsts

408ietvaros (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

40917. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106

41012.2. punktu). Kā tiesas sēdē norādīja Ministru kabineta

411un Labklājības ministrijas pārstāves, no pastāvošās sociālās

412apdrošināšanas sistēmas tiek izmaksātas pensijas arī personām,

413kas pensionējušās vai lielāko daļu savu aktīvo darba gaitu

414vadījušas līdz 1996. gadam, tādējādi vai nu nemaz neveicot

415apdrošināšanas iemaksas, vai tās veicot nelielā apmērā.

416Kā jau tika norādīts iepriekš, aplūkojot Latvijā izveidotās

417sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp

418ietver personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un sava

419sociālā nodrošinājuma apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas

420ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu

421nākotnē. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati

422persona tajā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā.

423Tātad vispārīgi persona Satversmes 109. pantā paredzētās

424tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

425sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

426apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

427apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

428oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu).

429Līdz ar to katra persona dzīves laikā ar savu rīcību var ietekmēt

430tai nākotnē piešķiramās vecuma pensijas apjomu.

431Tomēr jāņem vērā, ka vēsturisku, dažkārt no pašām personām

432gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas šobrīd saņem

433vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās

434apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju

435apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt

436cilvēka cienīgu eksistenci. Personu iespējas veikt apdrošināšanas

437iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši

438dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši

439okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas

440apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta

441deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība

442piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī.

443Tādēļ ne visām personām, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, ir

444bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas

445iemaksas.

446Tādējādi šobrīd no sociālās drošības sistēmas vecuma pensija

447tiek izmaksāta arī personām, kas nav veikušas iemaksas Latvijas

448sociālās apdrošināšanas sistēmā vai ir tās veikušas nelielā

449apmērā.

45017.4. Likuma "Par valsts pensijām"

45112. panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz

4522019. gada 31. decembrim, noteica, ka personām, kurām

453piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

454Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. Attiecīgi

455Noteikumu Nr. 924 2. punkts noteica, ka vecuma pensijas

456minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā

457nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem

458aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram

459atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots

460noteikts koeficients. Savukārt Noteikumu Nr. 1605

4612.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz

4622019. gada 31. decembrim) noteica, ka valsts sociālā

463nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī.

464Ar 2019. gada 13. novembra grozījumiem likuma

465"Par valsts pensijām" 12. panta otrajā daļā

466noteikts: personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas

467apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru.

468Likumdevējs paredzēja, ka Ministru kabinetam jānosaka minimālās

469vecuma pensijas aprēķina bāze, kā arī minimālās vecuma pensijas

470apmērs, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtība. Atsaucoties uz šo

471pilnvarojumu, tika pieņemti Noteikumi Nr. 579, kuru

4722. punkts paredzēja, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina

473bāze ir 80,00 euro, personām ar invaliditāti kopš bērnības

474- 122,69 euro. Saskaņā ar šo punktu minimālās vecuma

475pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības

476ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām,

477izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

478Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredz

479koeficientus, kas piemērojami minimālās vecuma pensijas aprēķina

480bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados),

481par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma

482pensija. Proti, personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15

483gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs

484ir no 21 gada līdz 30 gadiem, - 1,3; personām, kuru

485apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5;

486personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, -

4871,7.

488Tādējādi likums "Par valsts pensijām" gan pirms

4892020. gada 1. janvāra, gan pēc tam noteica, ka

490personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs

491nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Šā

492apmēra noteikšana deleģēta Ministru kabinetam. Līdz

4932020. gada 1. janvārim minimālās vecuma pensijas apmērs

494bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru,

495bet pēc tam saskaņā ar Ministru kabineta veidoto regulējumu

496minimālajai vecuma pensijai tika noteikta atsevišķa aprēķina

497bāze.

498Līdz ar to vispār vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no

499personas veiktajām apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

500atbilstoši personas uzkrājumam personīgajā pensijas kontā tai

501piešķiramā vecuma pensija ir mazāka par minimālo pensijas apmēru,

502šai personai tik un tā izmaksājama vecuma pensija minimālā

503apmērā. Tādējādi šīm personām izmaksājamā pensija tikai daļēji ir

504balstīta uz konkrētās personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

505iemaksām. Proti, personai izmaksājamo pensiju veido ne tikai tās

506personīgajā pensijas kontā uzkrātie līdzekļi, bet arī papildu

507piemaksa, lai izmaksājamā pensija sasniegtu vecuma pensijas

508minimālo apmēru.

509Piemēram, kā norādījusi Augstākā tiesa, tās tiesvedībā esošajā

510lietā pieteicējam, kas lielāko daļu apdrošināšanas iemaksu veicis

511pirms pašreizējās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas,

512sākotnēji aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bijis 68,03

513euro mēnesī. Secinot, ka tas ir mazāks par valstī noteikto

514vecuma pensijas minimālo apmēru, Aģentūra paaugstināja pensiju

515līdz minimālajam apmēram - 83,24 euro mēnesī (sk.

516lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.). Līdz ar to vecuma

517pensijas apmēru, kas šai personai aprēķināts ikmēneša izmaksai,

518veido 68,03 euro, kas uzkrāti personas personīgajā

519pensijas kontā, un 15,21 euro piemaksa, kas nepieciešama,

520lai pensija sasniegtu vecuma pensijas minimālo apmēru.

521Tātad personai, lai tā saņemtu vecuma pensiju minimālajā

522apmērā, ir pienākums noteiktu laiku, kas nepieciešams, lai vispār

523kvalificētos vecuma pensijas saņemšanai, līdzdarboties sociālās

524apdrošināšanas sistēmā. Ja šajā laika posmā veiktās sociālās

525iemaksas ir nelielas, persona nevar izveidot pietiekamu

526uzkrājumu, lai pati sev nodrošinātu vecuma pensiju vismaz

527minimālajā apmērā. Šādā gadījumā valsts papildina personai

528izmaksājamo pensiju, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu -

529no sociālās apdrošināšanas sistēmas līdzekļiem, ar piemaksu, kas

530nepieciešama, lai personai izmaksātu vecuma pensiju minimālajā

531apmērā.

532Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka vismaz attiecībā uz

533personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas

534pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas

535ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba.

536No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas

537sistēmu, jo personai jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai, lai

538tā varētu saņemt vecuma pensiju šādā apmērā. No otras puses,

539piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina

540valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, nav saistīta ar personas

541veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā vairāk līdzinās

542tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, kas nav saistīts ar

543sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir

544personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. Pie

545šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts

546sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un

547sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

54825. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. un

54918.2. punktu). Minētajiem sociālās palīdzības sistēmas

550pasākumiem līdzīgu funkciju pilda arī vecuma pensijas minimālais

551apmērs.

552Ministru kabinets likumprojekta "Par valsts budžetu

5532021. gadam" paketē iekļāvis arī likumprojektu

554"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu

5552021. gadam"". Saskaņā ar to minimālās vecuma

556pensijas aprēķina bāzei no 2021. gada 1. janvāra

557vajadzētu būt 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš

558bērnības - 163 euro. Šā likumprojekta anotācijā norādīts,

559ka, "lai nodrošinātu pakalpojuma izmaksu minimālā apmērā,

560apmēra daļa, kas personai aprēķināta no iepriekš veiktajām

561sociālās apdrošināšanas iemaksām, arī turpmāk tiks izmaksāta no

562sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt iztrūkstošā

563starpība līdz jaunajam minimumam - no Labklājības ministrijas

564pamatbudžeta programmas 04.00.00 "Valsts atbalsts sociālajai

565apdrošināšanai"". Tādējādi redzams, ka, arī pēc

566Ministru kabineta ieskata, piemaksa, kas nepieciešama, lai

567personai nodrošinātu vecuma pensiju minimālā apmērā, nav saistāma

568ar sociālās apdrošināšanas sistēmu.

569Minimālās vecuma pensijas un vispār vecuma pensijas atšķirības

570ir atzīmējušas arī vairākas pieaicinātās personas. Piemēram,

571Valsts kontrole norādījusi: lai minimālo vecuma pensiju

572pielīdzinātu minimālā ienākuma līmenim, jāapsver iespēja grozīt

573vecuma pensijas struktūru, nosakot, ka pensija sastāv no divām

574daļām - bāzes jeb sociālās pensijas, ko izmaksā no valsts

575pamatbudžeta, un sociālās apdrošināšanas pensijas, kas aprēķināta

576no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām

577iemaksām un tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas speciālā

578budžeta (sk. lietas materiālu 4. sēj.

57973. lp.).

580Pieaicinātā persona Edgars Voļskis argumentēja, ka vecuma

581pensijas minimālais apmērs nav saistīts ar sociālās

582apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tam neesot vietas sociālās

583apdrošināšanas sistēmā un ka sociālās palīdzības, nevis sociālās

584apdrošināšanas sistēmas uzdevums esot nodrošināt to, lai arī

585pensionāri, kuri saņem nelielu pensiju, varētu apmierināt savas

586pamatvajadzības (sk. 2020. gada 10. novembra tiesas

587sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

58858. lp.).

589Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija,

590analizējot Latvijas pensiju sistēmu, norādījusi, ka minimālā

591pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts, kuru saņem

592pensionēšanās vecumu sasniegušas personas, kam nav tiesību saņemt

593valsts pensiju, pilda vienādas funkcijas. Proti, gan vecuma

594pensijas minimālais apmērs, gan šis sociālā nodrošinājuma

595pabalsts papildina no ienākumiem atkarīgās shēmas, nodrošinot

596noteiktus ienākumus gandrīz katrai personai, kas ir vecāka par

597pensionēšanās vecumu (sk: OECD Reviews of Pension Systems:

598Latvia, 2018, p. 40).

599Tātad vispār vecuma pensija, kuras apmērs ir saistīts ar

600personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto

601personas iepriekšējos ienākumus, savukārt minimālās vecuma

602pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās

603apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām

604personām.

605Līdz ar to secināms, ka minimālā

606vecuma pensija, kaut gan šobrīd ir daļa no Latvijas sociālās

607apdrošināšanas sistēmas, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

608pasākuma funkcijas.

60918. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

610Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz

611konkrēta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem

612vai konkrētā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir

613paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai

614valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas

615valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

61631. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01

6176.1. punktu). Tas pats attiecas arī uz citiem sociālās

618apdrošināšanas veidiem un sociālās palīdzības pasākumiem.

619Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības brīvību,

620ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju,

621tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir

622pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības brīvības

623robežas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

624sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 13. punktu).

625Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība nodrošināt,

626lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,

627ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā

628izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un

629109. pantā ietverto pienākumu, jāpārbauda, vai:

6301) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

631iespēju izmantot sociālās tiesības;

6322) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

633nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

634minimālā apmērā:

6353) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

636Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma

637lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada

63815. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01

63914. punktu).

64019. Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

641lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

642Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

643lai personas pensijas vecumā varētu īstenot tiesības uz vecuma

644pensijas minimālo apmēru (sk. Satversmes tiesas

6452020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

646Nr. 2019-24-03 18. punktu).

647Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti

648nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības,

649jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās

650situācijas un pieejamiem resursiem - tā ir cieši saistīta ar

651katras valsts iespējām. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības

652uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir

653pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas

654mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir,

655panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos

656resursus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

6576. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01

6586. punktu).

659Šā sprieduma 17. punktā jau aplūkota Latvijā izveidotā

660sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēma. Saskaņā ar valstī

661radīto sociālās apdrošināšanas sistēmu personai, sasniedzot

662noteiktu vecumu un uzkrājot noteiktu sociālās apdrošināšanas

663iemaksu periodu, ir tiesības saņemt vecuma pensiju. Saskaņā ar

664likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu

665šī pensija nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto

666minimālās pensijas apmēru. Šis apmērs līdz 2020. gada

6671. janvārim bija noteikts Noteikumos Nr. 924 un

668Noteikumos Nr. 1605, bet pēc šā datuma - Noteikumos

669Nr. 579.

670Tiesas sēdē tiesībsargs un vairāku pieaicināto personu,

671tostarp Saeimas un Tieslietu ministrijas, pārstāvji, kas

672kritizēja minimālā pensijas apmēra adekvātumu, piekrita tam, ka

673likumdevējs ir radījis pensiju sistēmu un tādējādi veicis

674pasākumus, lai nodrošinātu personu iespējas īstenot sociālās

675tiesības.

676Arī Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir radījis

677regulējumu, kas ļauj ikvienai personai ar obligātajām un

678brīvprātīgajām iemaksām piedalīties sociālās apdrošināšanas

679sistēmā un, iestājoties noteiktiem apstākļiem, saņemt vecuma

680pensiju. Likums "Par valsts pensijām" kopā ar tam

681pakārtotajiem tiesību aktiem veido valsts sociālās apdrošināšanas

682sistēmu, kuras ietvaros ikviena persona var saņemt veiktajām

683iemaksām atbilstošu vecuma pensiju. Lai veicinātu ikvienas

684personas cilvēka cienīgu eksistenci, likumdevējs noteicis, ka arī

685personas, kas veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas,

686saņem minimālo vecuma pensiju.

687Līdz ar to valsts ir veikusi

688pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot

689sociālās tiesības.

69020. Pārbaudot to, vai pasākumi, kas veikti personas

691tiesību uz sociālo apdrošināšanu īstenošanai, ir veikti

692pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai personām ir

693nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

694minimālā apmērā.

695Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka demokrātiskā

696tiesiskā valstī pienākums izveidot sociālās drošības sistēmu, kā

697arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

698noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Likumdevējam ir

699rīcības brīvība, nosakot sociālā nodrošinājuma minimumu, taču tā

700apmērs ir jānosaka ar tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

701personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā

702apmērā, kā arī jāveicina valsts ilgtspējīga attīstība, nodrošinot

703saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

704sabiedrības attīstības vajadzībām. Ja personu tiesības uz sociālo

705nodrošinājumu ir konkretizētas likumā, tad attiecīgajam sociālās

706drošības sistēmas pasākumam kopsakarā ar citiem valsts

707īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt

708tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai

709atbilstoša dzīve (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

71025. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

71119. punktu).

712Vecuma pensija ir daļa no Latvijas sociālās drošības sistēmas.

713Likumdevējs normatīvajā regulējumā paredzējis vecuma pensijas

714minimālo apmēru, kurš, kā tika secināts iepriekš, pilda arī

715sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas.

716Tādējādi, lai izvērtētu, vai, nosakot minimālās vecuma

717pensijas apmēru, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas

718sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai

719jānoskaidro:

7201) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar minimālo

721vecuma pensiju saistītos jautājumus;

7222) vai vecuma pensijas minimālais apmērs ir noteikts,

723pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

724cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

725valsts ilgtspējīgu attīstību;

7263) vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas

727minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

728pasākumiem ikvienai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi,

729kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

7302020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

731Nr. 2019-24-03 19.4. punktu).

73221. Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

733aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs

734sabiedriskās dzīves jautājums. Cilvēktiesību aizsardzībai,

735ievērošanai vai īstenošanai būtiski lēmumi ir jāpieņem

736likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas

7372010. gada 20. decembra sprieduma lietā

738Nr. 2010-44-01 11. punktu).

73921.1. Saskaņā ar likumu "Par sociālo

740apdrošināšanu" Latvijā ir izveidota valsts sociālās

741apdrošināšanas sistēma, kas nodrošina personai aizsardzību

742noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā un ir balstīta uz

743sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras tiek veiktas, kamēr

744persona ir nodarbināta. Tādējādi sociālās apdrošināšanas mērķis

745ir atvietot personas ienākumus šādu risku, tostarp vecuma,

746iestāšanās gadījumā. Kā jau tika norādīts iepriekš, vecuma

747pensijas minimālais apmērs pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

748pasākuma funkcijas. Tādējādi šā apmēra mērķis atšķiras no

749sociālās apdrošināšanas mērķa.

750Likuma "Par valsts pensijām" 12. pants līdz

7512020. gada 1. janvārim noteica, ka personām, kurām

752piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

753Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. No

7542020. gada 1. janvāra šā panta otrā daļa paredz:

755"Ministru kabinets nosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina

756bāzi, kā arī minimālās vecuma pensijas apmēru, piešķiršanas un

757pārskatīšanas kārtību." Tādējādi likumdevējs ir pilnvarojis

758Ministru kabinetu noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina

759bāzi, apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību.

760Likuma "Par valsts pensijām" 2019. gada

76128. novembra grozījumu anotācijā norādīts, ka ir

762nepieciešami grozījumi šā likuma 12. pantā, lai turpmāk par

763pamatu vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanai tiktu

764izmantota Ministru kabineta noteikta minimālās vecuma pensijas

765aprēķina bāze, bet, tāpat kā līdz šo grozījumu izstrādei, vecuma

766pensijas minimālā apmēra noteikšanā ņemams vērā personas

767uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Anotācijā nav norādīts nedz

768mērķis, kādēļ būtu nosakāma minimālās vecuma pensijas aprēķina

769bāze, nedz arī mērķis, kas ar šo bāzi vai piešķirto pensijas

770apmēru būtu jāsasniedz.

771Tādējādi nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz arī

772citos normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās

773normas īstenošanas kritēriji. Šādi kritēriji nav atrodami arī

774normatīvā regulējuma izstrādes dokumentos. Proti, nav noteikts

775nedz līmenis, līdz kādam atvietojami personas ienākumi, nedz

776konkrētas pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs

777paredzējis atbalstu tieši vecuma pensijas minimālā apmēra veidā

778(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

779sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 20. punktu).

780Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka minimālās pensijas

781apmēra noteikšanu varētu deleģēt Ministru kabinetam, taču tā

782noteikšanas pamatprincipiem vajadzētu būt izskaidrotiem likumā,

783nevis kādā citā normatīvajā aktā (sk. 2020. gada

7844. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

7855. sēj. 17. lp.). Arī Tieslietu ministrijas

786pārstāves argumentēja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām

787izriet likumdevēja pienākums normatīvi noteikt minimālās pensijas

788apmēra aprēķināšanas metodi (sk. 2020. gada

7895. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

7905. sēj. 38. lp.). Gan Saeimas pārstāvis, gan

791Tieslietu ministrijas pārstāves atzina, ka šobrīd likumdevējs nav

792šos minimālās vecuma pensijas aspektus iestrādājis likumā.

79321.2. Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka arī

794Ministru kabinets ar tām nav noteicis minimālās vecuma pensijas

795mērķus. Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts: "Lai

796garantētu tiesības uz sociālo nodrošinājumu (vismaz minimālā

797līmenī), svarīgi saglabāt vecuma pensiju minimālos apmērus

798atkarībā no personu kopējā apdrošināšanas stāža"

799(sk. lietas materiālu 3. sēj. 32. lp.).

800Savukārt Noteikumu Nr. 579 anotācijā norādīts vien tas, ka

801minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta atbilstoši

802valsts budžeta fiskālajam ietvaram.

803Šīs neskaidrības dēļ arī lietas dalībnieki un pieaicinātās

804personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, kāds tad īsti ir

805vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

806Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka personām ir tiesības

807uz sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju - vismaz minimālajā

808apmērā, kas ļautu šīm personām vecumdienās saglabāt cilvēka

809cienīgu dzīvi. Pēc Augstākās tiesas ieskata, šim sociālajam

810nodrošinājumam vajadzētu būt tādam, lai persona varētu nodrošināt

811sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, proti,

812visu, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai,

813tāpat arī piekļuvi kultūras iestādēm. Tātad valsts vecuma

814pensijas sistēmai vajadzētu būt tādai, kas palīdzētu mazināt

815konkrētajā sabiedrības daļā valdošo nabadzības līmeni, nodrošinot

816šīm personām vecumdienās reālu iespēju atļauties cilvēka cienīgai

817dzīvei nepieciešamos materiālos labumus (sk. lietas materiālu

8181. sēj. 5., 7. un 8. lp.).

819Tiesībsargs norādījis, ka sociālās apdrošināšanas sistēmai

820būtu jānodrošina personām cilvēka cienīgs dzīves līmenis. Vecuma

821pensijas mērķis esot garantēt personai ienākumus sociālā riska -

822vecuma - iestāšanās gadījumā. Tādējādi, pēc tiesībsarga ieskata,

823arī minimālajam vecuma pensijas apmēram būtu jānodrošina tās

824saņēmējam vismaz cilvēka cienīga dzīve un jāapmierina viņa

825pamatvajadzības - pēc ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes

826- un, ja saņēmējs ir persona ar invaliditāti, arī tās vajadzības,

827kas saistītas ar īpašo veselības stāvokli (sk. lietas

828materiālu 4. sēj. 11., 12. un 25. lp. un

8292020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

830materiālu 4. sēj. 141. lp.).

831Ministru kabinets, kā norādījis savā atbildes rakstā, piekrīt

832tam, ka Noteikumos Nr. 924 noteiktais vecuma pensijas

833minimālais apmērs nav bijis pietiekami liels, taču nepiekrīt

834tiesībsarga pieteikumā minētajam, ka "sociālās

835apdrošināšanas sistēmas ideja ir nodrošināt nevis minimālu

836iztikšanu, bet gan cienīgu dzīves līmeni". Pēc Ministru

837kabineta ieskata, sociālās apdrošināšanas un arī vecuma pensijas

838minimālā apmēra mērķis ir sniegt cilvēkam zaudēto darba ienākumu

839kompensāciju, iestājoties kādam no normatīvajā regulējumā

840ietvertajiem apdrošināšanas riskiem (sk. lietas materiālu

8412. sēj. 62. un 67. lp.). Vecuma pensijas minimālais

842apmērs esot noteikts, lai nodrošinātu personai regulārus

843ienākumus samērīgā proporcijā ar tiem ienākumiem, ko tā guvusi

844pirms pensionēšanās (sk. 2020. gada 4. novembra

845tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

84697. lp.).

847Saeima savā rakstveida viedoklī nav norādījusi minimālā vecuma

848pensijas apmēra noteikšanas mērķi, tomēr no Saeimas argumentiem

849par to, ka persona papildus vecuma pensijai var saņemt arī cita

850veida sociālo palīdzību savu pamatvajadzību apmierināšanai,

851secināms, ka, pēc Saeimas ieskata, minimālajai vecuma pensijai

852nav obligāti jānodrošina personas pamatvajadzību apmierināšana

853(sk. lietas materiālu 3. sēj. 101. un

854102. lp.).

855Arī Labklājības ministrija savā rakstveida viedoklī

856norādījusi, ka vecuma pensijai primāri jābūt saistītai ar

857veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

858personai pēc vecuma pensijas saņemšanas nepietiek līdzekļu

859pamatvajadzību apmierināšanai, tā varot saņemt arī citus sociālās

860drošības sistēmas pabalstus un pakalpojumus (sk. lietas

861materiālu 3. sēj. 89. un 90. lp.). Labklājības

862ministrijas 2013. gada informatīvajā ziņojumā

863"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

864pilnveidošanai" norādīts, ka, no vienas puses, vecuma

865pensijas minimālajam apmēram jābūt tādam, lai tiktu segtas

866indivīda pamatvajadzības, tomēr, no otras puses, tas nedrīkst

867ietekmēt cilvēku motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas

868iemaksas (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

869informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

870sistēmas pilnveidošanai" 21. lpp.).

871Valsts kontrole savā rakstveida viedoklī paudusi viedokli, ka

872pensiju sistēmas mērķis ir garantēt pensionāru sociālo drošību un

873pensiju sistēmas sakārtošanu, tostarp nodrošinot izmaksu tiešu

874saistību ar konkrētas personas veiktajām iemaksām, bet pensiju

875pirmā līmeņa mērķis esot nodrošināt minimālu ienākumu līmeni

876pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs

877iedzīvotāju grupas vidū. Valsts kontrole 2015. gadā

878revīzijas rezultātā secinājusi, ka šis mērķis attiecībā uz visiem

879pensiju saņēmējiem pilnībā īstenots netiek (sk. lietas

880materiālu 4. sēj. 80. un 81. lp.).

881Tieslietu ministrija savā rakstveida viedoklī atzinusi, ka

882apstrīdētās normas nespēj garantēt tādu sociālā nodrošinājuma

883līmeni, kas būtu vērtējams kā adekvāts vecuma gadījumā, un

884pievienojas Ministru kabineta argumentam par to, ka personas

885sociālā nodrošinājuma apjomu nosaka visu tai paredzēto sociālās

886drošības atbalsta pasākumu, ieskaitot uz sociālajām iemaksām

887nebalstītu pabalstu, kopums. Tādēļ valsts vecuma pensijas apmērs,

888kas nespēj nodrošināt visu personas pamatvajadzību apmierināšanu

889vismaz minimālā līmenī, vēl neesot pamats secinājumam, ka valsts

890nav īstenojusi no Satversmes 109. panta izrietošās personu

891tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā (sk. lietas

892materiālu 3. sēj. 105. lp.).

893Tādējādi secināms: lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

894piekrīt tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis atšķiras

895no vecuma pensijas mērķa, kas ir ienākumu atvietojums, tomēr

896lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi

897viedokļi par to, kāds ir vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

898Tiesībsargs un Augstākā tiesa norāda, ka šā apmēra mērķis ir

899panākt, lai tiktu nodrošināta attiecīgās pensijas saņēmēju

900pamatvajadzību apmierināšana. Ministru kabinets, Saeima,

901Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija piekrīt tam, ka

902vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt adekvātam, taču

903uzskata, ka tas skatāms kopsakarā ar citiem personām pieejamiem

904sociālās drošības pasākumiem un līdz ar to šim apmēram pašam par

905sevi neesot jābūt tādam, kas nodrošinātu personu pamatvajadzību

906apmierināšanu.

90721.3. Vecuma pensija atvieto personas ienākumus tad,

908kad persona sasniedz normatīvajā regulējumā noteiktu vecumu. Tiek

909prezumēts, ka, sasniedzot šo vecumu, persona kļūst darbnespējīga.

910Turklāt šī darbnespēja, atšķirībā no pārejošas darbnespējas, ir

911pastāvīga un turpinās līdz pat personas dzīves beigām. Līdz ar

912algota darba pārtraukšanu samazinās pensijas saņēmēju ienākumi un

913attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves

914norisēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

91521. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

91628.2. punktu). Tādējādi vecuma pensija kļūst par

917personas galveno ienākumu avotu.

918Kā jau tika norādīts iepriekš, pensionāri ir uzskatāmi par

919sociālo grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo

920vairāk attiecas uz tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un

921uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam

922nodrošinājumam. Pie šādiem pensionāriem pieskaitāmi arī tie

923pensionāri, kuri saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā. Jāņem

924vērā arī tas, ka jebkura ekonomiskā krīze visvairāk ietekmē tieši

925personas ar salīdzinoši zemiem ienākumiem. Recesija visnegatīvāk

926ietekmē zemo ienākumu grupas, kuras arī vislēnāk izjūt

927ekonomiskās situācijas uzlabošanos (sk.: World Bank Scientific

928Research: Latvia: "Who is Unemployed, Inactive or Needy?

929Assessing PostCrisis Policy Options", 2013, p. 5).

930Ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru, it īpaši

931to pensionāru, kuri saņem minimālo vecuma pensiju, labklājības

932nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana,

933kā arī šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir

934jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie jāizlemj pašam

935likumdevējam. Nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz

936arī citā regulējumā šādi pamatprincipi nav ietverti un attiecīgi

937nav atrodami arī Ministru kabineta izdotajās apstrīdētajās

938normās.

939Tādējādi likumdevējs pats nav

940noregulējis būtiskākos ar vecuma pensijas minimālā apmēra

941noteikšanu saistītos jautājumus.

94222. Tiesībsargs pieteikumā Satversmes tiesai norādījis,

943ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta, nevis

944pamatojoties uz konkrētu metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts

945finansiālās iespējas konkrētajā brīdī (sk. lietas materiālu

9461. sēj. 7. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs šo

947apgalvojumu papildināja ar to, ka vecuma pensijas apmērs šķiet

948noteikts uz politiskās vienošanās pamata (sk. 2020. gada

94910. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

9505. sēj. 94. lp.).

951Gan Ministru kabinets atbildes rakstā, gan Ministru kabineta

952pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka vecuma pensijas minimālais

953apmērs noteikts, ņemot vērā fiskālo situāciju valstī. Arī visas

954pieaicinātās personas gan rakstveidā, gan tiesas sēdē paustajos

955viedokļos norādījušas, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas

956noteikts ar apstrīdētajām normām, ir tāds, kādu, pēc likumdevēja

957ieskata, pieļauj valsts budžeta iespējas. Gan Saeimas, gan

958Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja: vecuma

959pensijas minimālais apmērs nav noteikts ar ekonomiskos rādītājos

960balstītu metodi, kas saistīta ar personu ienākumu līmeni, tādēļ

961apstrīdētās normas neatbilst Satversmei (sk. 2020. gada

9624. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

9635. sēj. 14. lp. un 2020. gada 5. novembra

964tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

96538. lp.).

96622.1. Vecuma pensijas apmēru un piešķiršanas kārtību

967reglamentē likums "Par valsts pensijām". Tā