9. pants
, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena

cilvēka tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo

apdrošināšanu.

Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka

cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta

pirmo daļu Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā

nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri saskaņā

ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi

nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība,

nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā

arī darba zaudējums. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz:

Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Eiropas

Sociālās hartas normas, kas ratificētas ar 2013. gada

14. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

hartu". Ar minēto likumu Latvija atzinusi par sev saistošu

citstarp Eiropas Sociālās hartas 12. pantu. Tas paredz, ka

valsts, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo drošību

izmantošanu, apņemas: ieviest un uzturēt sociālās drošības

sistēmu; uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī,

vismaz līdzīgā tam līmenim, kas nepieciešams, lai ratificētu

Eiropas Sociālās drošības kodeksu; progresīvi paaugstināt

sociālās sistēmas nodrošināšanu līdz augstākam līmenim. Savukārt

Eiropas Sociālās hartas 23. pants, kuru Latvija nav

ratificējusi, garantē ikvienam vecāka gadagājuma cilvēkam

tiesības uz sociālo aizsardzību.

15.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka

tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši

saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā

- un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).

15.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt,

lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 2. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu).

Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības

principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst

apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

5. punktu).

Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina,

precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās

situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir

novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust

nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01

16. punktu).

15.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti,

pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī

tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var

attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru

pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa,

konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir

norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase,

nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie

noteiktas sociālās grupas.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka cilvēktiesības nosaka

diskriminācijas aizliegumu personas vecuma dēļ (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-27-03 20.3.4. punktu). Tāpat Satversmes

tiesa ir uzsvērusi, ka pensionāri ir sociālā grupa, kurai

nepieciešama īpaša aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecas uz

pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem,

kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2012-12-01 8.2. punktu). Tomēr atšķirīga

attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama, ja attiecīgās valsts

tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar

leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi

un nepieciešami (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

daļas 1. punktu).

Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka ar vecumu saistītas

diskriminācijas aizliegums balstīts uz mūsdienu tiesībfilozofisko

atziņu, ka visi cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu

vecuma grupu, piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ

ir pieļaujama un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta

komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2011, 112. lpp.).

Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes

91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir

atbilstoši jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu

sociālo iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību.

15.4. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās

tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes

normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā.

Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un

objektīvāk spētu noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās

interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Tā Satversmes

tiesas judikatūrā ar sociālo nodrošinājumu saistīti tiesību

jautājumi primāri tiek aplūkoti Satversmes 109. panta

kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar citām

Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-21-01 10.2. punktu un 2016. gada

21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-03-01 10. punktu). Satversmes tiesa arī

atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta kādas

sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes

1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti

tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-17-01 6.1. punktu).

No Augstākās tiesas, tiesībsarga un pieaicināto personu

argumentiem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai ar

apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

ir pietiekams, lai apmierinātu šīs pensijas saņēmēja

pamatvajadzības un nodrošinātu, ka tas var dzīvot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi lietā izskatāmais jautājums par

vecuma pensijas minimālo apmēru ir saistīts ar cilvēka cieņas

aizsardzību un ietilpst sociālo tiesību jomā.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā

ietvertajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, bet pēc tam

pārbaudīs to atbilstību Satversmes 91. pantam.

16. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais

valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot

tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-20-01 14. punktu un 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.3. punktu).

16.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, ar Satversmes

109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu saprotami

dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi - gan sociālā

apdrošināšana, gan valsts sociālie pabalsti, gan arī sociālās

palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Sociālās

apdrošināšanas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā

noteiktiem sociāliem riskiem, tostarp arī pensionēšanās vecumam,

būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sal.

sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma

lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir

apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

attiecīgu nodrošinājumu" (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 11. punktu).

Tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem,

atšķirībā no tiesībām saņemt sociālo palīdzību, ir cieši

saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā

budžetā (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu). Viens no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir

tas, ka saņemamais valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojums

atbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Apdrošināšanas

iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai nākotnē,

iestājoties sociālās apdrošināšanas riskam, garantēs sociālo

nodrošinājumu. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka

pati persona šajā sistēmā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības

periodā. Tātad persona Satversmes 109. pantā paredzētās

tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01

19.2. punktu).

Lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas

pakalpojumiem, tai jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. No

apmēra, kādā persona līdzdarbojusies sociālo iemaksu veikšanā, ir

atkarīgs arī saņemamo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs.

Tātad vispār personai, lai tā varētu saņemt izmaksas no sociālās

apdrošināšanas līdzekļiem, ir jāveic sociālās apdrošināšanas

iemaksas.

Sociālās apdrošināšanas iemaksu saistība ar izmaksām nodrošina

arī cita šīs sistēmas pamatprincipa - pašfinansēšanās -

ievērošanu. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas

vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī izmaksas no

šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas

pakalpojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

31.1. punktu).

16.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 4. panta 1. punktu viens no

sociālās apdrošināšanas veidiem ir valsts pensiju apdrošināšana.

Lai garantētu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu

vecumdienās, Latvijā ieviesta pensiju sistēma. Valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmu veido citstarp likums "Par valsts

pensijām", kura 7. panta 1. punkts noteic, ka

vecuma pensija ir viens no valsts pensiju veidiem, kopā ar šim

likumam pakārtotajiem tiesību aktiem.

Pensiju sistēmas ietvaros ikviena persona var saņemt tās

veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos

gadījumos pensionēties arī priekšlaicīgi (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-01 14. punktu). Vecuma pensiju piešķir,

ja iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums -

darbspēju zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta

ar brīdi, kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma

pensijas mērķis ir nodrošināt personai ienākumus, kad tā vairs

nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un

pati sevi nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4.

decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu).

Tādējādi vecuma pensijas kā sociālās apdrošināšanas veida

pamatfunkcija ir nodrošināt (aizstāt) personas ienākumus tad, kad

iestājies paredzētais sociālais risks - konkrēts, likumā noteikts

vecums. Pensiju apdrošināšana atšķiras no citiem sociālās

apdrošināšanas veidiem, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā

nelabvēlīgā notikuma iestāšanās laiks, proti, darbspēju

zaudēšanas laiks, tiek prezumēts, turklāt apdrošināmais sociālais

risks (darbspēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs - viss

pensionāra atlikušais mūžs pēc pensijas piešķiršanas. Visā šajā

laikā personas pamatienākumi ir pensija (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

Tā kā arī vecuma pensija ir viens no Latvijā izveidotās

pensiju sistēmas un sociālās apdrošināšanas veidiem, arī vecuma

pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām un to apmēra. Latvijā izveidotā sociālās

apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt vecuma pensiju pieejamību

ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā

līdzdarbojusies. Tādējādi šī sistēma orientē personas uz aktīvu

darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensijas kapitāla

kontā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01

20. punktu). Tādēļ arī personai ir tiesības sekot līdzi

sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Ikvienai personai ir

jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana var ietekmēt tai

piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru (sal. sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 27. punktu).

Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs

elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties

pārmaiņām. Pensiju sistēmas ietvaros sabalansējami ienākumi un

izdevumi, lai izvairītos no deficīta izveidošanās valsts pensiju

speciālajā budžetā, kā arī nodrošinātu to, ka pensijas izmaksas

būs iespējamas arī nākotnē. Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga

darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti

solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un

nodrošināta to mijiedarbība (sal. sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 27.2. punktu un 2011. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

16.2. punktu).

Tādējādi Latvijā sociālā apdrošināšana ir viens no tiesību uz

sociālo nodrošinājumu aspektiem. Sociālā apdrošināšana aptver arī

pensiju apdrošināšanu, kuras mērķis ir aizstāt personas ienākumus

tad, kad iestājies paredzētais sociālais risks. Vecuma pensijas

gadījumā tas ir konkrēts, likumā noteikts vecums. Līdz ar to

vecuma pensijas saņemšana ietilpst Satversmes 109. panta

tvērumā.

17. Kā jau tika norādīts iepriekš, izskatāmajā lietā

Satversmes tiesai jāvērtē minimālās vecuma pensijas apmēra

satversmība. Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām"

12. panta otro daļu uz pensiju vismaz šādā apmērā ir

tiesības jebkurai personai, kam piešķirta vecuma pensija. Tādēļ,

lai izdarītu secinājumus par minimālās vecuma pensijas apmēra

atbilstību Satversmei, sākotnēji aplūkojama tās vieta pensiju

sistēmā.

17.1. Līdz 1991. gada 1. janvārim Latvijā

pensijas piešķīra saskaņā ar PSRS 1956. gada 14. jūlija

Valsts pensiju likumu. Pensija tika piešķirta, personai

sasniedzot likumā noteikto vecumu, ja bija uzkrāts nepieciešamais

darba stāžs. Šis likums neparedzēja sociālo iemaksu ieturēšanu no

personas ienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

1. punktu).

1990. gada 29. novembrī tika pieņemts likums

"Par valsts pensijām". Tajā noteiktā pensiju shēma bija

balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem. Latvijai

nostiprinot valstisko neatkarību, bija nepieciešams izveidot

jaunu, ilgtspējīgu un uz obligātām individualizētām sociālās

apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju sistēmu. Tādēļ Saeima

1995. gada 2. novembrī, uzsākot pensiju sistēmas

reformu, pieņēma likumu ar tādu pašu nosaukumu "Par valsts

pensijām". Viens no šīs reformas sociālajiem mērķiem bija

garantēt pensionāru sociālo drošību un pensiju sistēmas

sakārtošanu (sk. Ministru kabineta 1995. gada

31. janvāra Pensiju reformas koncepciju. Latvijas Vēstnesis,

1995. gada 9. februāris, Nr. 21).

Ar 1995. gada likumu "Par valsts pensijām"

Latvijā tika ieviesti arī šobrīd spēkā esošie uz apdrošināšanas

iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas

sistēmas principi, tostarp arī norma, ka pensijas apmērs ir

atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Apdrošināšanas stāžu veido

likumā noteiktie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi

neatkarīgi no personas pilsonības (sal. sk. Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu. Atbilstoši

likuma "Par valsts pensijām" 11. panta pirmajai

daļai tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri

sasnieguši 65 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks

par 20 gadiem. Šā panta ceturtajā un sestajā daļā noteikti

izņēmuma gadījumi, kuros persona var saņemt pensiju arī

priekšlaicīgi. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas

noteikumu 8.1 punkts noteic, ka vecuma pensijas

piešķiršanai nepieciešamais vecums līdz šā likuma 11. pantā

minētajam pieaug pakāpeniski.

Tādējādi pensiju sistēma, kas Latvijā izveidota atbilstoši

1995. gada likumam "Par valsts pensijām" un

darbojas arī šobrīd, veido saikni starp iemaksu apmēru un

pensijas apmēru. Šī sistēma rada tiesības paļauties uz to, ka

pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos

aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 20. punktu). Līdz ar to jau vairāk

nekā 20 gadus Latvijā darbojas pensiju sistēma, kas paredz

personu aktīvu darbību un rūpes par regulārām iemaksām savā

pensijas kapitāla kontā.

17.2. Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma.

Pirmo līmeni veido obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un

tajā piedalās visi iemaksu veicēji. Satversmes tiesa jau iepriekš

norādījusi, ka valsts pensiju sistēmas pirmā līmeņa mērķis ir

nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma

iedzīvotājiem. Pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās

apdrošināšanas principu bāzētais raksturs veido zināmu saiti

starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās

apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu

līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

23. punktu). Līdz ar to pensiju pirmais līmenis

ietver arī vecuma pensijas minimālo apmēru, kas pieejams papildus

sociālās palīdzības pabalstiem, kuru pamatā ir ienākuma

izvērtējums (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia,

2018, p. 29). Tādējādi arī minimālās pensijas apmērs

tika piesaistīts sociālās apdrošināšanas iemaksām un šīs pensijas

izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas sistēmas.

Otrajā līmenī daļa no obligātajām sociālās apdrošināšanas

iemaksām ar līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldīta

finanšu tirgū. Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants paredz, ka

valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa, kuru veido

uzkrātais fondētās pensijas kapitāls. Fondēto pensiju shēma ir

valsts organizēts iemaksu veikšanas, iemaksāto līdzekļu

administrēšanas, pensiju izmaksas un fondētās pensijas kapitāla

izmantošanas pasākumu kopums, kas, nepalielinot kopējo iemaksu

apmēru vecuma pensijām, dod iespēju iegūt papildu pensijas

kapitālu, daļu no iemaksām vecuma pensijām ieguldot finanšu

instrumentos un citos aktīvos šā likuma 12. pantā noteiktajā

kārtībā.

Atbilstoši Valsts fondēto pensiju likuma 3. panta

pirmajai un otrajai daļai otrais pensiju līmenis ir obligāts

visiem sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem, kas dzimuši pēc

1971. gada 1. jūlija. Brīvprātīgi otrajam pensiju

līmenim var pievienoties personas, kas dzimušas no

1951. gada 2. jūlija līdz 1971. gada

1. jūlijam.

Savukārt pensiju trešo līmeni veido brīvprātīgās iemaksas,

kuras veic darba devējs vai nodarbinātais privātā pensiju fondā

un kuras tālāk tiek ieguldītas finanšu tirgū. Privāto pensiju

fondu likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka pensiju fonds

saskaņā ar šo likumu un pensiju plāniem uzkrāj un iegulda pensiju

plānu dalībnieku pašu veiktās un viņu labā veiktās naudas

līdzekļu iemaksas, lai nodrošinātu viņiem papildpensiju.

Atbilstoši šā likuma 17. panta sestajai daļai šo pensiju

attiecīgo iemaksu veicējs var saņemt no 55 gadu vecuma, tas ir,

pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

Līdz ar to pensiju sistēma Latvijā ir veidota tādējādi, ka

strādājošajam ienākumu gūšanas laikā tiek veiktas obligātās

sociālās apdrošināšanas iemaksas, taču persona var izvēlēties

papildus veikt arī brīvprātīgās iemaksas. Tādējādi persona,

rūpējoties par to, lai tiktu veiktas obligātās sociālās

apdrošināšanas iemaksas, kā arī veicot papildu jeb brīvprātīgās

iemaksas, nodrošina sev ienākumus, ko saņems pēc

pensionēšanās.

17.3. Pensiju sistēmu ir ietekmējis gan sociālās

apdrošināšanas sistēmas veidošanās process, gan Latvijas valsts

vēsture.

Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada

29. novembrī pieņēma likumu "Par valsts pensijām".

Saskaņā ar šā likuma 1. pantu tiesības uz valsts pensijām

bija gan Latvijas Republikas pilsoņiem, gan arī visiem Latvijas

iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās

brīdī bija Latvijas Republika. Tādējādi Latvijā pēc tās

neatkarības atjaunošanas tika nolemts izveidot tādu sociālā

nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visas personas, kuras

1991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā. Veidojot jaunu

sociālās apdrošināšanas sistēmu, Latvijai bija jāpārvar

ievērojamas ar PSRS sabrukumu un valsts neatkarības atjaunošanos

saistītas grūtības, jo personu uzkrājumi sociālās apdrošināšanas

gadījumiem bija veidojušies citādas sistēmas un pat citas valsts

ietvaros (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106

12.2. punktu). Kā tiesas sēdē norādīja Ministru kabineta

un Labklājības ministrijas pārstāves, no pastāvošās sociālās

apdrošināšanas sistēmas tiek izmaksātas pensijas arī personām,

kas pensionējušās vai lielāko daļu savu aktīvo darba gaitu

vadījušas līdz 1996. gadam, tādējādi vai nu nemaz neveicot

apdrošināšanas iemaksas, vai tās veicot nelielā apmērā.

Kā jau tika norādīts iepriekš, aplūkojot Latvijā izveidotās

sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp

ietver personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un sava

sociālā nodrošinājuma apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas

ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu

nākotnē. Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati

persona tajā līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā.

Tātad vispārīgi persona Satversmes 109. pantā paredzētās

tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies

sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tādā gadījumā sociālās

apdrošināšanas pakalpojuma apmērs ir proporcionāls veiktajām

apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu).

Līdz ar to katra persona dzīves laikā ar savu rīcību var ietekmēt

tai nākotnē piešķiramās vecuma pensijas apjomu.

Tomēr jāņem vērā, ka vēsturisku, dažkārt no pašām personām

gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas šobrīd saņem

vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās

apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju

apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt

cilvēka cienīgu eksistenci. Personu iespējas veikt apdrošināšanas

iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši

dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši

okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas

apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta

deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība

piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī.

Tādēļ ne visām personām, kas šobrīd saņem vecuma pensiju, ir

bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas

iemaksas.

Tādējādi šobrīd no sociālās drošības sistēmas vecuma pensija

tiek izmaksāta arī personām, kas nav veikušas iemaksas Latvijas

sociālās apdrošināšanas sistēmā vai ir tās veikušas nelielā

apmērā.

17.4. Likuma "Par valsts pensijām"

12. panta otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz

2019. gada 31. decembrim, noteica, ka personām, kurām

piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. Attiecīgi

Noteikumu Nr. 924 2. punkts noteica, ka vecuma pensijas

minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem

aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram

atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots

noteikts koeficients. Savukārt Noteikumu Nr. 1605

2.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2019. gada 31. decembrim) noteica, ka valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 64,03 euro mēnesī.

Ar 2019. gada 13. novembra grozījumiem likuma

"Par valsts pensijām" 12. panta otrajā daļā

noteikts: personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas

apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru.

Likumdevējs paredzēja, ka Ministru kabinetam jānosaka minimālās

vecuma pensijas aprēķina bāze, kā arī minimālās vecuma pensijas

apmērs, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtība. Atsaucoties uz šo

pilnvarojumu, tika pieņemti Noteikumi Nr. 579, kuru

2. punkts paredzēja, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina

bāze ir 80,00 euro, personām ar invaliditāti kopš bērnības

- 122,69 euro. Saskaņā ar šo punktu minimālās vecuma

pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības

ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām,

izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredz

koeficientus, kas piemērojami minimālās vecuma pensijas aprēķina

bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados),

par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma

pensija. Proti, personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15

gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs

ir no 21 gada līdz 30 gadiem, - 1,3; personām, kuru

apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5;

personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, -

1,7.

Tādējādi likums "Par valsts pensijām" gan pirms

2020. gada 1. janvāra, gan pēc tam noteica, ka

personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs

nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Šā

apmēra noteikšana deleģēta Ministru kabinetam. Līdz

2020. gada 1. janvārim minimālās vecuma pensijas apmērs

bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru,

bet pēc tam saskaņā ar Ministru kabineta veidoto regulējumu

minimālajai vecuma pensijai tika noteikta atsevišķa aprēķina

bāze.

Līdz ar to vispār vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no

personas veiktajām apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

atbilstoši personas uzkrājumam personīgajā pensijas kontā tai

piešķiramā vecuma pensija ir mazāka par minimālo pensijas apmēru,

šai personai tik un tā izmaksājama vecuma pensija minimālā

apmērā. Tādējādi šīm personām izmaksājamā pensija tikai daļēji ir

balstīta uz konkrētās personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

iemaksām. Proti, personai izmaksājamo pensiju veido ne tikai tās

personīgajā pensijas kontā uzkrātie līdzekļi, bet arī papildu

piemaksa, lai izmaksājamā pensija sasniegtu vecuma pensijas

minimālo apmēru.

Piemēram, kā norādījusi Augstākā tiesa, tās tiesvedībā esošajā

lietā pieteicējam, kas lielāko daļu apdrošināšanas iemaksu veicis

pirms pašreizējās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas,

sākotnēji aprēķinātais vecuma pensijas apmērs bijis 68,03

euro mēnesī. Secinot, ka tas ir mazāks par valstī noteikto

vecuma pensijas minimālo apmēru, Aģentūra paaugstināja pensiju

līdz minimālajam apmēram - 83,24 euro mēnesī (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.). Līdz ar to vecuma

pensijas apmēru, kas šai personai aprēķināts ikmēneša izmaksai,

veido 68,03 euro, kas uzkrāti personas personīgajā

pensijas kontā, un 15,21 euro piemaksa, kas nepieciešama,

lai pensija sasniegtu vecuma pensijas minimālo apmēru.

Tātad personai, lai tā saņemtu vecuma pensiju minimālajā

apmērā, ir pienākums noteiktu laiku, kas nepieciešams, lai vispār

kvalificētos vecuma pensijas saņemšanai, līdzdarboties sociālās

apdrošināšanas sistēmā. Ja šajā laika posmā veiktās sociālās

iemaksas ir nelielas, persona nevar izveidot pietiekamu

uzkrājumu, lai pati sev nodrošinātu vecuma pensiju vismaz

minimālajā apmērā. Šādā gadījumā valsts papildina personai

izmaksājamo pensiju, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu -

no sociālās apdrošināšanas sistēmas līdzekļiem, ar piemaksu, kas

nepieciešama, lai personai izmaksātu vecuma pensiju minimālajā

apmērā.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka vismaz attiecībā uz

personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas

pirms šobrīd pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas

ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba.

No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas

sistēmu, jo personai jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai, lai

tā varētu saņemt vecuma pensiju šādā apmērā. No otras puses,

piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina

valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, nav saistīta ar personas

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā vairāk līdzinās

tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, kas nav saistīts ar

sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir

personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. Pie

šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts

sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un

sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. un

18.2. punktu). Minētajiem sociālās palīdzības sistēmas

pasākumiem līdzīgu funkciju pilda arī vecuma pensijas minimālais

apmērs.

Ministru kabinets likumprojekta "Par valsts budžetu

2021. gadam" paketē iekļāvis arī likumprojektu

"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu

2021. gadam"". Saskaņā ar to minimālās vecuma

pensijas aprēķina bāzei no 2021. gada 1. janvāra

vajadzētu būt 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš

bērnības - 163 euro. Šā likumprojekta anotācijā norādīts,

ka, "lai nodrošinātu pakalpojuma izmaksu minimālā apmērā,

apmēra daļa, kas personai aprēķināta no iepriekš veiktajām

sociālās apdrošināšanas iemaksām, arī turpmāk tiks izmaksāta no

sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt iztrūkstošā

starpība līdz jaunajam minimumam - no Labklājības ministrijas

pamatbudžeta programmas 04.00.00 "Valsts atbalsts sociālajai

apdrošināšanai"". Tādējādi redzams, ka, arī pēc

Ministru kabineta ieskata, piemaksa, kas nepieciešama, lai

personai nodrošinātu vecuma pensiju minimālā apmērā, nav saistāma

ar sociālās apdrošināšanas sistēmu.

Minimālās vecuma pensijas un vispār vecuma pensijas atšķirības

ir atzīmējušas arī vairākas pieaicinātās personas. Piemēram,

Valsts kontrole norādījusi: lai minimālo vecuma pensiju

pielīdzinātu minimālā ienākuma līmenim, jāapsver iespēja grozīt

vecuma pensijas struktūru, nosakot, ka pensija sastāv no divām

daļām - bāzes jeb sociālās pensijas, ko izmaksā no valsts

pamatbudžeta, un sociālās apdrošināšanas pensijas, kas aprēķināta

no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām

iemaksām un tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta (sk. lietas materiālu 4. sēj.

73. lp.).

Pieaicinātā persona Edgars Voļskis argumentēja, ka vecuma

pensijas minimālais apmērs nav saistīts ar sociālās

apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tam neesot vietas sociālās

apdrošināšanas sistēmā un ka sociālās palīdzības, nevis sociālās

apdrošināšanas sistēmas uzdevums esot nodrošināt to, lai arī

pensionāri, kuri saņem nelielu pensiju, varētu apmierināt savas

pamatvajadzības (sk. 2020. gada 10. novembra tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

58. lp.).

Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija,

analizējot Latvijas pensiju sistēmu, norādījusi, ka minimālā

pensija un sociālā nodrošinājuma pabalsts, kuru saņem

pensionēšanās vecumu sasniegušas personas, kam nav tiesību saņemt

valsts pensiju, pilda vienādas funkcijas. Proti, gan vecuma

pensijas minimālais apmērs, gan šis sociālā nodrošinājuma

pabalsts papildina no ienākumiem atkarīgās shēmas, nodrošinot

noteiktus ienākumus gandrīz katrai personai, kas ir vecāka par

pensionēšanās vecumu (sk: OECD Reviews of Pension Systems:

Latvia, 2018, p. 40).

Tātad vispār vecuma pensija, kuras apmērs ir saistīts ar

personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atvieto

personas iepriekšējos ienākumus, savukārt minimālās vecuma

pensijas apmērs nav tieši saistīts ar personas veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām un ir noteikts vienāds visām

personām.

Līdz ar to secināms, ka minimālā

vecuma pensija, kaut gan šobrīd ir daļa no Latvijas sociālās

apdrošināšanas sistēmas, pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

pasākuma funkcijas.

18. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz

konkrēta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem

vai konkrētā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir

paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai

valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas

valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01

6.1. punktu). Tas pats attiecas arī uz citiem sociālās

apdrošināšanas veidiem un sociālās palīdzības pasākumiem.

Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības brīvību,

ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju,

tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir

pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības brīvības

robežas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 13. punktu).

Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība nodrošināt,

lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,

ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā

izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un

109. pantā ietverto pienākumu, jāpārbauda, vai:

1) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

iespēju izmantot sociālās tiesības;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā:

3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada

15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01

14. punktu).

19. Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

lai personas pensijas vecumā varētu īstenot tiesības uz vecuma

pensijas minimālo apmēru (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 18. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti

nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības,

jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās

situācijas un pieejamiem resursiem - tā ir cieši saistīta ar

katras valsts iespējām. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības

uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir

pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas

mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir,

panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos

resursus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01

6. punktu).

Šā sprieduma 17. punktā jau aplūkota Latvijā izveidotā

sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēma. Saskaņā ar valstī

radīto sociālās apdrošināšanas sistēmu personai, sasniedzot

noteiktu vecumu un uzkrājot noteiktu sociālās apdrošināšanas

iemaksu periodu, ir tiesības saņemt vecuma pensiju. Saskaņā ar

likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu

šī pensija nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto

minimālās pensijas apmēru. Šis apmērs līdz 2020. gada

1. janvārim bija noteikts Noteikumos Nr. 924 un

Noteikumos Nr. 1605, bet pēc šā datuma - Noteikumos

Nr. 579.

Tiesas sēdē tiesībsargs un vairāku pieaicināto personu,

tostarp Saeimas un Tieslietu ministrijas, pārstāvji, kas

kritizēja minimālā pensijas apmēra adekvātumu, piekrita tam, ka

likumdevējs ir radījis pensiju sistēmu un tādējādi veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personu iespējas īstenot sociālās

tiesības.

Arī Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir radījis

regulējumu, kas ļauj ikvienai personai ar obligātajām un

brīvprātīgajām iemaksām piedalīties sociālās apdrošināšanas

sistēmā un, iestājoties noteiktiem apstākļiem, saņemt vecuma

pensiju. Likums "Par valsts pensijām" kopā ar tam

pakārtotajiem tiesību aktiem veido valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmu, kuras ietvaros ikviena persona var saņemt veiktajām

iemaksām atbilstošu vecuma pensiju. Lai veicinātu ikvienas

personas cilvēka cienīgu eksistenci, likumdevējs noteicis, ka arī

personas, kas veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas,

saņem minimālo vecuma pensiju.

Līdz ar to valsts ir veikusi

pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot

sociālās tiesības.

20. Pārbaudot to, vai pasākumi, kas veikti personas

tiesību uz sociālo apdrošināšanu īstenošanai, ir veikti

pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka demokrātiskā

tiesiskā valstī pienākums izveidot sociālās drošības sistēmu, kā

arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Likumdevējam ir

rīcības brīvība, nosakot sociālā nodrošinājuma minimumu, taču tā

apmērs ir jānosaka ar tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā

apmērā, kā arī jāveicina valsts ilgtspējīga attīstība, nodrošinot

saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

sabiedrības attīstības vajadzībām. Ja personu tiesības uz sociālo

nodrošinājumu ir konkretizētas likumā, tad attiecīgajam sociālās

drošības sistēmas pasākumam kopsakarā ar citiem valsts

īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt

tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai

atbilstoša dzīve (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

19. punktu).

Vecuma pensija ir daļa no Latvijas sociālās drošības sistēmas.

Likumdevējs normatīvajā regulējumā paredzējis vecuma pensijas

minimālo apmēru, kurš, kā tika secināts iepriekš, pilda arī

sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai, nosakot minimālās vecuma

pensijas apmēru, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas

sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar minimālo

vecuma pensiju saistītos jautājumus;

2) vai vecuma pensijas minimālais apmērs ir noteikts,

pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

valsts ilgtspējīgu attīstību;

3) vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas

minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem ikvienai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi,

kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 19.4. punktu).

21. Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs

sabiedriskās dzīves jautājums. Cilvēktiesību aizsardzībai,

ievērošanai vai īstenošanai būtiski lēmumi ir jāpieņem

likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-44-01 11. punktu).

21.1. Saskaņā ar likumu "Par sociālo

apdrošināšanu" Latvijā ir izveidota valsts sociālās

apdrošināšanas sistēma, kas nodrošina personai aizsardzību

noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā un ir balstīta uz

sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras tiek veiktas, kamēr

persona ir nodarbināta. Tādējādi sociālās apdrošināšanas mērķis

ir atvietot personas ienākumus šādu risku, tostarp vecuma,

iestāšanās gadījumā. Kā jau tika norādīts iepriekš, vecuma

pensijas minimālais apmērs pilda arī sociālās palīdzības sistēmas

pasākuma funkcijas. Tādējādi šā apmēra mērķis atšķiras no

sociālās apdrošināšanas mērķa.

Likuma "Par valsts pensijām" 12. pants līdz

2020. gada 1. janvārim noteica, ka personām, kurām

piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par

Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. No

2020. gada 1. janvāra šā panta otrā daļa paredz:

"Ministru kabinets nosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina

bāzi, kā arī minimālās vecuma pensijas apmēru, piešķiršanas un

pārskatīšanas kārtību." Tādējādi likumdevējs ir pilnvarojis

Ministru kabinetu noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina

bāzi, apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību.

Likuma "Par valsts pensijām" 2019. gada

28. novembra grozījumu anotācijā norādīts, ka ir

nepieciešami grozījumi šā likuma 12. pantā, lai turpmāk par

pamatu vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanai tiktu

izmantota Ministru kabineta noteikta minimālās vecuma pensijas

aprēķina bāze, bet, tāpat kā līdz šo grozījumu izstrādei, vecuma

pensijas minimālā apmēra noteikšanā ņemams vērā personas

uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Anotācijā nav norādīts nedz

mērķis, kādēļ būtu nosakāma minimālās vecuma pensijas aprēķina

bāze, nedz arī mērķis, kas ar šo bāzi vai piešķirto pensijas

apmēru būtu jāsasniedz.

Tādējādi nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz arī

citos normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās

normas īstenošanas kritēriji. Šādi kritēriji nav atrodami arī

normatīvā regulējuma izstrādes dokumentos. Proti, nav noteikts

nedz līmenis, līdz kādam atvietojami personas ienākumi, nedz

konkrētas pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs

paredzējis atbalstu tieši vecuma pensijas minimālā apmēra veidā

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 20. punktu).

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka minimālās pensijas

apmēra noteikšanu varētu deleģēt Ministru kabinetam, taču tā

noteikšanas pamatprincipiem vajadzētu būt izskaidrotiem likumā,

nevis kādā citā normatīvajā aktā (sk. 2020. gada

4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 17. lp.). Arī Tieslietu ministrijas

pārstāves argumentēja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām

izriet likumdevēja pienākums normatīvi noteikt minimālās pensijas

apmēra aprēķināšanas metodi (sk. 2020. gada

5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 38. lp.). Gan Saeimas pārstāvis, gan

Tieslietu ministrijas pārstāves atzina, ka šobrīd likumdevējs nav

šos minimālās vecuma pensijas aspektus iestrādājis likumā.

21.2. Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka arī

Ministru kabinets ar tām nav noteicis minimālās vecuma pensijas

mērķus. Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts: "Lai

garantētu tiesības uz sociālo nodrošinājumu (vismaz minimālā

līmenī), svarīgi saglabāt vecuma pensiju minimālos apmērus

atkarībā no personu kopējā apdrošināšanas stāža"

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 32. lp.).

Savukārt Noteikumu Nr. 579 anotācijā norādīts vien tas, ka

minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta atbilstoši

valsts budžeta fiskālajam ietvaram.

Šīs neskaidrības dēļ arī lietas dalībnieki un pieaicinātās

personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, kāds tad īsti ir

vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka personām ir tiesības

uz sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju - vismaz minimālajā

apmērā, kas ļautu šīm personām vecumdienās saglabāt cilvēka

cienīgu dzīvi. Pēc Augstākās tiesas ieskata, šim sociālajam

nodrošinājumam vajadzētu būt tādam, lai persona varētu nodrošināt

sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, proti,

visu, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai,

tāpat arī piekļuvi kultūras iestādēm. Tātad valsts vecuma

pensijas sistēmai vajadzētu būt tādai, kas palīdzētu mazināt

konkrētajā sabiedrības daļā valdošo nabadzības līmeni, nodrošinot

šīm personām vecumdienās reālu iespēju atļauties cilvēka cienīgai

dzīvei nepieciešamos materiālos labumus (sk. lietas materiālu

1. sēj. 5., 7. un 8. lp.).

Tiesībsargs norādījis, ka sociālās apdrošināšanas sistēmai

būtu jānodrošina personām cilvēka cienīgs dzīves līmenis. Vecuma

pensijas mērķis esot garantēt personai ienākumus sociālā riska -

vecuma - iestāšanās gadījumā. Tādējādi, pēc tiesībsarga ieskata,

arī minimālajam vecuma pensijas apmēram būtu jānodrošina tās

saņēmējam vismaz cilvēka cienīga dzīve un jāapmierina viņa

pamatvajadzības - pēc ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes

- un, ja saņēmējs ir persona ar invaliditāti, arī tās vajadzības,

kas saistītas ar īpašo veselības stāvokli (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 11., 12. un 25. lp. un

2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 4. sēj. 141. lp.).

Ministru kabinets, kā norādījis savā atbildes rakstā, piekrīt

tam, ka Noteikumos Nr. 924 noteiktais vecuma pensijas

minimālais apmērs nav bijis pietiekami liels, taču nepiekrīt

tiesībsarga pieteikumā minētajam, ka "sociālās

apdrošināšanas sistēmas ideja ir nodrošināt nevis minimālu

iztikšanu, bet gan cienīgu dzīves līmeni". Pēc Ministru

kabineta ieskata, sociālās apdrošināšanas un arī vecuma pensijas

minimālā apmēra mērķis ir sniegt cilvēkam zaudēto darba ienākumu

kompensāciju, iestājoties kādam no normatīvajā regulējumā

ietvertajiem apdrošināšanas riskiem (sk. lietas materiālu

2. sēj. 62. un 67. lp.). Vecuma pensijas minimālais

apmērs esot noteikts, lai nodrošinātu personai regulārus

ienākumus samērīgā proporcijā ar tiem ienākumiem, ko tā guvusi

pirms pensionēšanās (sk. 2020. gada 4. novembra

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

97. lp.).

Saeima savā rakstveida viedoklī nav norādījusi minimālā vecuma

pensijas apmēra noteikšanas mērķi, tomēr no Saeimas argumentiem

par to, ka persona papildus vecuma pensijai var saņemt arī cita

veida sociālo palīdzību savu pamatvajadzību apmierināšanai,

secināms, ka, pēc Saeimas ieskata, minimālajai vecuma pensijai

nav obligāti jānodrošina personas pamatvajadzību apmierināšana

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 101. un

102. lp.).

Arī Labklājības ministrija savā rakstveida viedoklī

norādījusi, ka vecuma pensijai primāri jābūt saistītai ar

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet tādā gadījumā, ja

personai pēc vecuma pensijas saņemšanas nepietiek līdzekļu

pamatvajadzību apmierināšanai, tā varot saņemt arī citus sociālās

drošības sistēmas pabalstus un pakalpojumus (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 89. un 90. lp.). Labklājības

ministrijas 2013. gada informatīvajā ziņojumā

"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

pilnveidošanai" norādīts, ka, no vienas puses, vecuma

pensijas minimālajam apmēram jābūt tādam, lai tiktu segtas

indivīda pamatvajadzības, tomēr, no otras puses, tas nedrīkst

ietekmēt cilvēku motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas

iemaksas (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

sistēmas pilnveidošanai" 21. lpp.).

Valsts kontrole savā rakstveida viedoklī paudusi viedokli, ka

pensiju sistēmas mērķis ir garantēt pensionāru sociālo drošību un

pensiju sistēmas sakārtošanu, tostarp nodrošinot izmaksu tiešu

saistību ar konkrētas personas veiktajām iemaksām, bet pensiju

pirmā līmeņa mērķis esot nodrošināt minimālu ienākumu līmeni

pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs

iedzīvotāju grupas vidū. Valsts kontrole 2015. gadā

revīzijas rezultātā secinājusi, ka šis mērķis attiecībā uz visiem

pensiju saņēmējiem pilnībā īstenots netiek (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 80. un 81. lp.).

Tieslietu ministrija savā rakstveida viedoklī atzinusi, ka

apstrīdētās normas nespēj garantēt tādu sociālā nodrošinājuma

līmeni, kas būtu vērtējams kā adekvāts vecuma gadījumā, un

pievienojas Ministru kabineta argumentam par to, ka personas

sociālā nodrošinājuma apjomu nosaka visu tai paredzēto sociālās

drošības atbalsta pasākumu, ieskaitot uz sociālajām iemaksām

nebalstītu pabalstu, kopums. Tādēļ valsts vecuma pensijas apmērs,

kas nespēj nodrošināt visu personas pamatvajadzību apmierināšanu

vismaz minimālā līmenī, vēl neesot pamats secinājumam, ka valsts

nav īstenojusi no Satversmes 109. panta izrietošās personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 105. lp.).

Tādējādi secināms: lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

piekrīt tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis atšķiras

no vecuma pensijas mērķa, kas ir ienākumu atvietojums, tomēr

lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi

viedokļi par to, kāds ir vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis.

Tiesībsargs un Augstākā tiesa norāda, ka šā apmēra mērķis ir

panākt, lai tiktu nodrošināta attiecīgās pensijas saņēmēju

pamatvajadzību apmierināšana. Ministru kabinets, Saeima,

Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija piekrīt tam, ka

vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt adekvātam, taču

uzskata, ka tas skatāms kopsakarā ar citiem personām pieejamiem

sociālās drošības pasākumiem un līdz ar to šim apmēram pašam par

sevi neesot jābūt tādam, kas nodrošinātu personu pamatvajadzību

apmierināšanu.

21.3. Vecuma pensija atvieto personas ienākumus tad,

kad persona sasniedz normatīvajā regulējumā noteiktu vecumu. Tiek

prezumēts, ka, sasniedzot šo vecumu, persona kļūst darbnespējīga.

Turklāt šī darbnespēja, atšķirībā no pārejošas darbnespējas, ir

pastāvīga un turpinās līdz pat personas dzīves beigām. Līdz ar

algota darba pārtraukšanu samazinās pensijas saņēmēju ienākumi un

attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves

norisēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

28.2. punktu). Tādējādi vecuma pensija kļūst par

personas galveno ienākumu avotu.

Kā jau tika norādīts iepriekš, pensionāri ir uzskatāmi par

sociālo grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo

vairāk attiecas uz tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un

uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam

nodrošinājumam. Pie šādiem pensionāriem pieskaitāmi arī tie

pensionāri, kuri saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā. Jāņem

vērā arī tas, ka jebkura ekonomiskā krīze visvairāk ietekmē tieši

personas ar salīdzinoši zemiem ienākumiem. Recesija visnegatīvāk

ietekmē zemo ienākumu grupas, kuras arī vislēnāk izjūt

ekonomiskās situācijas uzlabošanos (sk.: World Bank Scientific

Research: Latvia: "Who is Unemployed, Inactive or Needy?

Assessing PostCrisis Policy Options", 2013, p. 5).

Ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru, it īpaši

to pensionāru, kuri saņem minimālo vecuma pensiju, labklājības

nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana,

kā arī šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir

jāuzskata par tik būtiskiem jautājumiem, ka tie jāizlemj pašam

likumdevējam. Nedz likumā "Par valsts pensijām", nedz

arī citā regulējumā šādi pamatprincipi nav ietverti un attiecīgi

nav atrodami arī Ministru kabineta izdotajās apstrīdētajās

normās.

Tādējādi likumdevējs pats nav

noregulējis būtiskākos ar vecuma pensijas minimālā apmēra

noteikšanu saistītos jautājumus.

22. Tiesībsargs pieteikumā Satversmes tiesai norādījis,

ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta, nevis

pamatojoties uz konkrētu metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts

finansiālās iespējas konkrētajā brīdī (sk. lietas materiālu

1. sēj. 7. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs šo

apgalvojumu papildināja ar to, ka vecuma pensijas apmērs šķiet

noteikts uz politiskās vienošanās pamata (sk. 2020. gada

10. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 94. lp.).

Gan Ministru kabinets atbildes rakstā, gan Ministru kabineta

pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka vecuma pensijas minimālais

apmērs noteikts, ņemot vērā fiskālo situāciju valstī. Arī visas

pieaicinātās personas gan rakstveidā, gan tiesas sēdē paustajos

viedokļos norādījušas, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas

noteikts ar apstrīdētajām normām, ir tāds, kādu, pēc likumdevēja

ieskata, pieļauj valsts budžeta iespējas. Gan Saeimas, gan

Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja: vecuma

pensijas minimālais apmērs nav noteikts ar ekonomiskos rādītājos

balstītu metodi, kas saistīta ar personu ienākumu līmeni, tādēļ

apstrīdētās normas neatbilst Satversmei (sk. 2020. gada

4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 14. lp. un 2020. gada 5. novembra

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

38. lp.).

22.1. Vecuma pensijas apmēru un piešķiršanas kārtību

reglamentē likums "Par valsts pensijām". Tā