12. pants
noteic, ka vecuma pensija tiek aprēķināta pēc

šādas formulas: P = K / G, kur P - gada pensija, kuras

divpadsmitā daļa ir mēneša pensija; K - apdrošinātās personas

pensijas kapitāls, kas reģistrēts šīs personas personīgajā kontā

un aktualizēts, ņemot vērā ikgadējos apdrošināšanas iemaksu algas

indeksus. Ikgadējā apdrošināšanas iemaksu algas indeksa

noteikšanā piemēro apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā

pieauguma robežu, kas nepārsniedz 15 procentus. Pensijas kapitāla

aktualizēšanas un apdrošināšanas iemaksu algas indeksu

aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pensijas

kapitāls, kuram piemēroti apdrošināšanas iemaksu algas indeksi,

ņemot vērā apdrošinātās personas izvēli, pieprasot vecuma

pensiju, papildināms ar fondētās pensijas kapitālu, kas uzkrāts

atbilstoši Valsts fondēto pensiju likumam; G - laika posms

(gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota

vecuma pensijas izmaksa. Obligāto un brīvprātīgo apdrošināšanas

iemaksu likme, kas veido apdrošināšanas iemaksu summu, noteikta

likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

18. pantā.

Tādējādi normatīvajā regulējumā noteikts, ka vecuma pensijas

atvietojuma līmeni ietekmē gan individuālais apdrošināšanas stāžs

un vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras veiktas sociālās

iemaksas, gan pensijas kapitāla indeksi un pensionēšanās vecums,

gan pensijas aprēķināšanā piemērojamās garantijas un papildu

atvieglojumi (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

sistēmas pilnveidošanai" 20. lpp.).

Līdz ar to secināms, ka viens no būtiskākajiem normatīvajā

regulējumā noteiktās vecuma pensijas rādītājiem, kas ņemams vērā

vecuma pensijas aprēķināšanā, ir personas veiktās sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Tātad vecuma pensijas aprēķināšanas

metode ir vērsta uz jau iepriekš minēto mērķi - personas

iepriekšējā ienākumu līmeņa atvietošanu.

22.2. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir

jāvērtē metode, pēc kuras tiek noteikts vecuma pensijas

minimālais apmērs. Izvērtējot piemērojamo metodi, jāņem vērā, ka

vecuma pensijas minimālā apmēra būtība ir atšķirīga no vecuma

pensijas būtības. Proti, kā jau tika norādīts iepriekš, kaut arī

vecuma pensijas minimālais apmērs ir daļa no sociālās

apdrošināšanas sistēmas, tas pilda arī sociālās palīdzības

sistēmas pasākuma funkciju - nodrošināt ar minimālajiem

ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas

sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi Satversmes tiesai

jāvērtē, vai vecuma pensijas minimālais apmērs noteikts,

pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

valsts ilgtspējīgu attīstību.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: lai noskaidrotu,

kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais

līmenis, valstij jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto

dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šo metožu statuss

nav vispārsaistošs, tomēr tajās ietvertās idejas atzīstamas par

avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami

autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas

risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Šajās metodēs ir

ņemtas vērā mājsaimniecību vajadzības, kas ir atkarīgas no to

lieluma un sastāva. Ir pieejams plašs šādu izvērtējumu spektrs

(sk.: Atkinson A. B., Rainwater L.,

Smeeding T. M. Income Distribution in OECD Countries.

Paris: OECD, 1995, pp.20, 21.). Tā kā rezultāti var

atšķirties atkarībā no izraudzītās metodes, tieši Latvijas

situācijai vispiemērotākās metodes argumentēta izvēle ir

likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu).

Kaut arī likumdevējam ir rīcības brīvība vecuma pensijas

minimālā apmēra noteikšanas metodes izvēlē, Satversmes tiesa

norāda, ka Latvijai ir saistošas Eiropas Sociālās hartas normas,

tostarp šā dokumenta 12. pants, kas regulē tiesības uz

sociālo drošību. Eiropas Sociālo tiesību komiteja, interpretējot

šo normu, norādījusi, ka valstu sociālās drošības sistēmām

jānodrošina efektīvas tiesības uz sociālo drošību. Saskaņā ar

Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktu ikvienam

ienākumus aizvietojošam pabalstam jābūt saprātīgi proporcionālam

ar aizvietojamiem ienākumiem un tas nedrīkst būt zemāks par

nabadzības slieksni, kas noteikts 50 procentu apmērā no ienākumu

mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, kas aprēķināta,

balstoties uz Eurostat noteikto nabadzības riska slieksni.

Ja ienākumus aizvietojošais pabalsts noteikts 40 līdz 50 procentu

apmērā no šīs mediānas, tad vērtējami arī citi personai pieejami

pabalsti un pakalpojumi. Savukārt tad, ja ienākumus aizvietojošā

pabalsta līmenis ir zemāks par 40 procentiem no ienākumu mediānas

uz vienu ekvivalento patērētāju, tas acīmredzami neatbilst

Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam (sk.:

Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

2018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas, tostarp

Labklājības ministrija, rakstveida viedokļos norādījušas un arī

to pārstāvji tiesas sēdē argumentējuši, ka iepriekš minētie

Eiropas Sociālo tiesību komitejas norādījumi uztverami nevis kā

prasība, bet gan kā ilgtermiņa mērķis, uz ko tiekties. Tomēr

Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja jau

2018. gada janvārī sniegtajā ziņojumā par Latviju

norādījusi, ka minimālā pensija tieši tās zemā apmēra dēļ

neatbilst Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta

prasībām (sk.: European Committee of Social Rights,

Conclusions 2017, Latvia: Articles 11, 12, 13, 14, 23 and

30 of the European Social Charter, January 2018, pp. 27,

28). Tāpat šī komiteja savos secinājumos par Eiropas Sociālās

hartas 12. panta 1. punktu norādījusi, ka ienākumus

atvietojošā pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks kā 40 procenti no

ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju. Tātad šāds

līmenis, pēc komitejas ieskata, uzturams pastāvīgi (sk.:

Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

2018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

Jāatzīmē gan, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi,

ka var būt arī tādi gadījumi, kad kādu Eiropas Sociālajā hartā

nostiprināto tiesību nodrošināšana ir ļoti sarežģīta un, lai šīs

tiesības pilnībā nodrošinātu, nepieciešami būtiski finanšu

ieguldījumi. Šādos gadījumos dalībvalstij ir jāveic apzinātas un

novērtējamas darbības pieejamā budžeta ietvaros, lai tā saprātīgā

laika posmā progresīvi virzītos uz Eiropas Sociālajā hartā

noteiktajiem mērķiem (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris,

41. lpp.). Tiesas sēdē ne Ministru kabineta, ne

Labklājības ministrijas pārstāves nevarēja Satversmes tiesai

norādīt uz plānošanas vai cita veida dokumentiem, kas saturētu

plānu par to, kā un kad Latvijā tiks pilnībā nodrošinātas Eiropas

Sociālās hartas 12. panta 1. punkta prasības. Vēl jo

vairāk, nedz apstrīdēto normu, nedz grozījumu likumā "Par

valsts pensijām" anotācijā nav norādes uz to, ka šie

normatīvie akti ietekmētu Eiropas Sociālās hartas darbības

jomu.

22.2.1. 1995. gada likuma "Par valsts

pensijām" tā sākotnējā redakcijā 12. panta otrā daļa

noteica: apdrošinātajām personām, kuras aizgājušas pensijā 60

gadu vecumā vai vēlāk, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks

par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Ar

2001. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā

"Par valsts pensijām"" 5. pantā iekļauto likuma

"Par valsts pensijām" 12. panta otrās daļas grozījumu

tika paredzēts aizstāt regulējumu, ka minimālā vecuma pensija

nosakāma saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, ar

pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimālo vecuma pensiju.

Vienlaikus likuma "Par valsts pensijām" pārejas

noteikumos tika iekļauts 34. punkts, kas paredzēja, ka līdz

2006. gada 31. decembrim minimālā vecuma pensija

nosakāma, piemērojot koeficientu valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstam. Šis pārejas noteikumos paredzētais termiņš tika

vairākkārt pagarināts, līdz par tā pēdējo dienu tika noteikts

2011. gada 31. decembris.

Likumdevēja piešķirtais pilnvarojums tika īstenots, Ministru

kabinetam pieņemot Noteikumus Nr. 924, kuru 2. punkts

paredzēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks

par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā

ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža

piemērots noteikts koeficients. Šo noteikumu anotācijā norādīts,

ka tie pieņemti, lai izpildītu likuma "Par valsts

pensijām" 12. panta otrās daļas un pārejas noteikumu

34. punkta prasības. Kā regulējuma mērķis norādīta esošo

vecuma pensiju minimālo apmēru saglabāšana, nosakot, ka vecuma

pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru (sk. lietas materiālu 3. sēj.

18. lp.).

Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts, ka, gatavojot

noteikumu projektu, tika izvērtēta situācija saistībā ar minimālo

vecuma pensiju. Sociālā politika, it īpaši pensiju sistēma

Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, esot

nesaraujami saistīta ar valsts ekonomisko attīstību. Noteikumu

sagatavošanas laikā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta ieņēmumi neesot seguši izdevumus. Tādēļ minimālās vecuma

pensijas apmēru palielināt neesot iespējams, jo līdz ar to

palielinātos valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

izdevumi. Jebkurām papildu garantijām, kas tiek piemērotas

pensiju aprēķinā, lai palielinātu piešķirtās pensijas apmēru,

neesot reālu sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma, un līdz ar

to šāds palielinājums esot uzskatāms par papildu finanšu slogu

visai pensiju sistēmai. Savukārt, samazinot minimālās pensijas

apmēru, būtu konstatējama nevienlīdzīga attieksme pret personām

ar vienādu apdrošināšanas stāžu atkarībā no pensijas piešķiršanas

laika. Minimālās vecuma pensijas apmērs arī turpmāk būtu jānosaka

atkarībā no personas apdrošināšanas stāža.

Tādējādi Noteikumu Nr. 924 darbības laikā vecuma pensijas

minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta apmēru. Šo noteikumu izstrādes materiāli ietver

vispārīgas norādes uz to, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs

nebūtu paaugstināms vai pazemināms salīdzinājumā ar iepriekš

noteikto. Taču izstrādes materiālos nav rodama skaidrība par to,

kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir saistāms ar sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru un pēc kādas metodes nosakāms

sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs.

22.2.2. Sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir

noteikts Noteikumu Nr. 1605 2. punktā. Satversmes tiesa

jau ir vērtējusi šīs normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā

attiecas uz nenodarbinātiem sociālā nodrošinājuma pabalsta

saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. Satversmes

tiesa citstarp secināja, ka Ministru kabinets valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru gadiem ilgi ir noteicis atkarībā no

valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī

un neņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo

faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas paredzēts Noteikumu

Nr. 1605 3. punktā. Tādējādi Ministru kabinets nav

paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi noteikt tādu pabalsta

apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu

un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-27-03

26.2.-26.3. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka šie argumenti par sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru ir piemērojami arī izskatāmajā

lietā tiktāl, ciktāl šā pabalsta apmērs tika izmantots kā bāze

valsts vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķinam. Nedz no

rakstveidā, nedz tiesas sēdē sniegtajiem lietas dalībnieku un

pieaicināto personu argumentiem neizriet tas, ka Ministru

kabinets, sasaistot valsts vecuma pensijas minimālo apmēru ar

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, būtu ņēmis vērā

ekonomisko situāciju vai vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu

valstī. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta tādā pašā apmērā

kā sociālā nodrošinājuma pabalsts tādēļ, ka tā jau vēsturiski

esot bijis (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 161. lp.).

22.2.3. Kopš 2020. gada 1. janvāra vecuma

pensijas minimālā apmēra aprēķinā ir izmantojami noteikumi

Nr. 579, kuru 2. punkts noteic, ka minimālās vecuma

pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, bet personām ar

invaliditāti kopš bērnības tā noteikta 122,69 euro apmērā.

Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru

kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts

budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

Noteikumu Nr. 579 anotācijā atzīmēts, ka valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmērs nav mainīts kopš 2006. gada

1. janvāra, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības -

kopš 2009. gada 1. janvāra. Ministru kabinets atbalstot

vairākus Labklājības ministrijas prioritāri risināmos pasākumus,

tostarp to, ka no 2020. gada paaugstināms minimālās vecuma

pensijas apmērs, par pamatu ņemot minimālās vecuma pensijas

aprēķina bāzi, nevis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

apmēru, kā tas bijis līdz šim. Noteikumu projektā ietvertā

minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta atbilstoši

valsts budžeta fiskālajam ietvaram, kas ļaujot vienoti palielināt

aprēķina bāzi par 15,97 euro, to pieskaitot pašreizējam

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram 64,03 euro

vispārējā gadījumā un 106,72 euro personām ar invaliditāti

kopš bērnības.

Labklājības ministrija 2019. gadā izstrādājusi un

iesniegusi Ministru kabinetam izskatīšanai Plānu, kas citstarp

paredzējis minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi noteikt 99

euro apmērā jeb 20 procentu apmērā no ienākumu mediānas.

Tomēr, kā norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, sastādot

2020. gada budžetu, šis Labklājības ministrijas priekšlikums

tika atbalstīts tikai daļēji (sk. lietas materiālu

2. sēj. 62. lp.).

Satversmes tiesa secina: kaut arī kopš Noteikumu Nr. 579

pieņemšanas vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts

ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, arī pēc šā regulējuma

izstrādes materiāliem nav iespējams pārliecināties, kādēļ vecuma

pensijas minimālais apmērs ir tāds, kāds tas noteikts. Proti, nav

skaidrs, kādēļ šā apmēra aprēķina bāze paaugstināta tieši par

15,97 euro un kādēļ izraudzīti konkrētie koeficienti par

konkrētajiem darba stāža periodiem. Ministru kabineta, kā arī

Labklājības ministrijas un citu pieaicināto personu pārstāvji

tiesas sēdē piekrita tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra

paaugstināšanai ir izmantota nevis kāda noteikta metode, bet gan

valsts budžeta iespēju novērtējums.

Līdz ar to nedz regulējums, kas bija spēkā līdz

2020. gada 1. janvārim, nedz regulējums, kas stājās

spēkā šajā datumā, nav paredzējis, ka vecuma pensijas minimālais

apmērs aprēķināms, izmantojot kādu konkrētu metodi, kas saistīta

ar ekonomikas rādītājiem un prognozēs balstītiem aprēķiniem.

22.3. Satversmes tiesa atzīmē, ka uz vecuma pensijas

minimālā apmēra aprēķināšanas metodes trūkumu likumdevējam un

Ministru kabinetam jau vairākkārt ir norādīts. Labklājības

ministrija jau 2013. gada informatīvajā ziņojumā

"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

pilnveidošanai" norādīja: lai nodrošinātu sociālās drošības

pasākumu mērķētību un piedāvātu atbilstošus risinājumus efektīvai

nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, primārais

nosacījums ir noteikt objektīviem iedzīvotāju ienākumus

raksturojošiem rādītājiem piesaistītu atskaites sistēmu. Pēc

ministrijas ieskata, tiesību aktos definētie minimālo ienākumu,

tostarp vecuma pensijas minimālā apmēra, sliekšņi nebija pamatoti

un tādēļ bija nepieciešams noteikt juridiski precīzu un

metodoloģiski pamatotu minimālā ienākuma slieksni, kas kalpotu

par pamatu turpmākā atbalsta plānošanā un novērstu sistēmas

nepilnības, vienlaikus pastāvot vairākiem minimālo ienākumu

sliekšņiem dažādām iedzīvotāju kategorijām (sk. Labklājības

ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi

sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 15. lpp.).

Tādējādi Labklājības ministrija jau 2013. gadā ir atzinusi,

ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts, balstoties uz

kādu ekonomiski pamatotu metodi.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

2018. gadā norādījusi, ka vecuma pensijas minimālajam

apmēram jābūt automātiski saistītam vismaz ar tirgus cenām, lai

saglabātu pirktspēju. Šajā kontekstā organizācija kritizējusi

metodoloģijas trūkumu vecuma pensijas minimālā apmēra

aprēķināšanā un norādījusi, ka Latvijā minimālās pensijas sākuma

līmenis tiek koriģēts diskrecionāri. Tas, ka trūkst saiknes ar

jebkādiem ekonomikas pasākumiem, nozīmējot to, ka fiskālu grūtību

gadījumā korekcijas, visticamāk, tiks vērstas pret pensijām un

tādējādi tiks ietekmēti tie, kuriem ir viszemākie ienākumi

(sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p.

51).

Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas tiesas

sēdē norādīja, ka ekonomiskā situācija valstī neļaujot

paaugstināt vecuma pensijas minimālo apjomu vai piešķirt to

citādā kārtībā. Tomēr Valsts kontroles pārstāves tiesas sēdē

pauda nostāju, ka, sakārtojot sociālās drošības sistēmu, skaidri

noformulējot prioritātes un padarot pasākumus mērķtiecīgākus,

būtu iespējams, nepalielinot izdevumus, palielināt atbalstu

vismaz atsevišķām sabiedrības grupām (sk. 2020. gada

5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 52. lp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācija, vērtējot vecuma pensijas minimālā apmēra

piešķiršanas kārtību, norādījusi uz uzlabojumiem, kas, pēc šīs

organizācijas ieskata, neprasītu papildu izdevumus no sociālās

apdrošināšanas sistēmas (sk: OECD. Reviews of Pension Systems:

Latvia, 2018, pp. 46, 47). No tiesas sēdē

izskanējušajiem argumentiem nav secināms, ka apstrīdēto normu

izstrādes procesā būtu izvērtētas šīs un citas alternatīvas

vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanai.

Līdz ar to vecuma pensijas

minimālais apmērs, kas ietverts apstrīdētajās normās, nav

noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kura izrietētu no mērķa

aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un

nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

23. Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka

minimālajai pensijai pašai par sevi ir jānodrošina tās saņēmējam

cilvēka cienīga eksistence (sk., piemēram, lietas materiālu 1.

sēj. 8. lp.). Tiesībsargs rakstveidā norādījis, ka personas

tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā

nevar aizstāt ar sociālo palīdzību (sk. lietas materiālu

4. sēj. 12. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs papildināja

savu argumentāciju, norādot, ka minimālajai vecuma pensijai pašai

par sevi būtu jānodrošina tās saņēmēju pamatvajadzību

apmierināšana. Sociālās palīdzības pasākumu mērķis esot sniegt

īslaicīgu palīdzību grūtību pārvarēšanai. Turklāt sociālās

palīdzības sistēma Latvijā esot ļoti sadrumstalota un tādējādi

nespējot nodrošināt personām adekvātu sociālo palīdzību (sk.

4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 143. lp.).

Ministru kabineta un vairāku pieaicināto personu, tostarp

Saeimas un Labklājības ministrijas, pārstāvji tiesas sēdē

norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas

minimālais apmērs esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās

drošības sistēmas ietvaros un tādēļ, vērtējot to, vai personām,

kas saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā, ir nodrošināta

iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā,

esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma kopumā. Ministru

kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves argumentēja, ka

vecuma pensijas minimālais apmērs kopā ar citiem sociālās

palīdzības pasākumiem nodrošinot personām iespēju dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Savukārt Saeimas pārstāvis

norādīja: tā kā vecuma pensijas minimālais apmērs nav balstīts uz

ekonomiski pamatotu metodi, kā arī nav izvērtēti personām

pieejamie sociālās palīdzības pasākumi, nav iespējams

pārliecināties par to, vai vecuma pensija minimālajā apmērā kopā

ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nodrošina personu

pamatvajadzību apmierināšanu (sk. 2020. gada

4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 16. lp.).

23.1. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska

nozīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

31.2. punktu). Ar pienākumu nodrošināt sociālās

palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai,

lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi

apmierināt savas pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību

komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law

of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31.

decembris, 144. lpp.).

Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas tiek

izmaksāts senioriem, kuri nav nodarbināti, Satversmes tiesa

atzinusi, ka šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu

avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 22.2. punktu).

Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka

minimālajai vecuma pensijai jābūt noteiktai vismaz tādā pašā

apmērā kā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Kā jau tika

norādīts iepriekš, šāda atziņa ietverta arī Noteikumu

Nr. 924 anotācijā. Lielākā daļa personu, kas saņem vecuma

pensiju, tostarp arī vecuma pensiju minimālā apmērā, nav

nodarbinātas. Tādējādi secināms, ka vecuma pensija šīm personām

ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam jākalpo pamatvajadzību

apmierināšanai.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

1. panta 11. punktā ir noteikts, ka sociālā palīdzība

tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību nodrošināšanai kā

pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība.

Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams ikvienam. Tātad, lai

dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, personai ir

jāspēj nodrošināt sev vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli, obligāto

izglītību un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams

elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam. Tāpat

personai jābūt iespējai piedalīties sociālajā, politiskajā un

kultūras dzīvē, tādā veidā nodrošinot sev pilnvērtīga sabiedrības

locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.3. punktu).

Tādējādi, lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai,

kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev

nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas

garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga

sabiedrības locekļa statusu.

Kā Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, likumdevējam,

izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un

realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, ir

pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizēt

likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

24. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma

lietā Nr.2010-29-01 14. punktu). Tātad likumdevējam ir

pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas

aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties

dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka palīdzība personām ar

nelieliem ienākumiem tiek sniegta vairāku sociālās drošības

sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai,

īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos

pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli

atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem. Tātad, ja vecuma

pensijas saņēmēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

konkretizētas normatīvajā regulējumā, ar apstrīdētajām normām

nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru, tad šim apmēram

kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības

sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu

nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 19.3. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētajās normās

noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienam tā saņēmējam

nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.

23.2. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

gan rakstveidā, gan mutvārdos paustajos viedokļos piekrita tam,

ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

pieejami dažādi sociālās palīdzības pasākumi, kā arī piekrita

tam, ka nav skaidrs, tieši kādi sociālās palīdzības pasākumi un

kādā apmērā šādām personām ir pieejami.

Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka personas, kas

saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, nevar saņemt sociālā

nodrošinājuma pabalstu, bet - iespējams, teorētiski - var saņemt

pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

(sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 5. sēj. 33. lp.). Ministru

kabineta pārstāve norādīja, ka šīm personām ir pieejami dažādi

pašvaldību nodrošinātie sociālās palīdzības pasākumi (sk.

2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 5. sēj. 1. lp.).

Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir noteicis, ka

Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana un

sociālās palīdzības sistēmas pasākumi. Sociālās palīdzības

sistēmas pasākumos ietilpst gan valsts sociālie pabalsti, gan

citi sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 22.1. punktu). Lai noskaidrotu, vai

apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

ikvienam minimālās pensijas saņēmējam nodrošina iespēju dzīvot

tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesai

jāaplūko, kādi pasākumi pieejami personai, kas saņem vecuma

pensiju minimālā apmērā.

23.2.1. Pretstatā, piemēram, pabalsta garantētā

minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai regulējumam, minimālās

vecuma pensijas regulējums pats par sevi nenoteic, kādi sociālās

drošības sistēmas pasākumi pieejami šādas pensijas saņēmējiem.

Tomēr zināmi ierobežojumi izriet no citu sociālās drošības

sistēmas pasākumu regulējuma.

Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu

personām pieejami 11 regulāri izmaksājamo pabalstu veidi. Taču ne

visi tie pieejami visām personām, kuras saņem vecuma pensiju.

Piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts,

pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai, atlīdzība par

audžuģimenes pienākumu pildīšanu, atlīdzība par adoptējamā bērna

aprūpi, bērna invalīda kopšanas pabalsts un bērna adopcijas

pabalsts izmaksājams, lai sniegtu regulāru atbalstu ģimenēm ar

bērniem dažādās situācijās. Savukārt Valsts sociālo pabalstu

likuma 13. pants noteic, ka valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu piešķir tikai personai, kurai nav tiesību saņemt valsts

pensiju.

Personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

tiesības saņemt citos normatīvajos aktos noteiktos pabalstus,

piemēram, pabalstu par asistenta izmantošanu. Tomēr Satversmes

tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, kā

arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek

izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

Tādējādi šie sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta

pasākumi nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami

minimālās vecuma pensijas saņēmēja pamatvajadzību

nodrošināšanai.

23.2.2. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

9. panta pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir

deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt šai

personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos

pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. un

9. punktam sociālās palīdzības nodrošināšana, kā arī

palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir viena no pašvaldības

autonomajām funkcijām.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

35. panta pirmajā un otrajā daļā likumdevējs ir noteicis

trīs obligāti izmaksājamos sociālās palīdzības pabalstus, ko

pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta līdzekļiem: pabalstu

garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa

pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo

daļu pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību

apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

22.3. punktu).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto

minimālo ienākumu līmeni" 2. un 3. punkta redakciju,

kas bija spēkā no 2018. gada 1. janvāra līdz

2019. gada 31. decembrim, garantētais minimālais

ienākumu līmenis šajā laika posmā personai bija nosakāms vismaz

53 euro apmērā mēnesī. Kopš 2020. gada

1. janvāra šis līmenis noteikts 64 euro apmērā

mēnesī. Vecuma pensijas minimālais apmērs gan 2018. un

2019. gadā bija lielāks par garantētā minimālā ienākumu

līmeņa apmēru, un tāds tas ir arī 2020. gadā. Tādējādi

persona, kas saņēma vai saņem vecuma pensiju minimālā apmērā,

pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai var

saņemt tikai tad, ja pašvaldība, kurā deklarēta tās dzīvesvieta,

noteikusi augstāku garantēto minimālo ienākumu līmeni, nekā tas

paredzēts minētajos noteikumos, vai arī tad, ja šī persona dzīvo

kopā ģimenē ar citām personām, kuru ienākumi ir vēl mazāki.

Attiecībā uz dzīvokļa pabalstu Satversmes tiesa jau iepriekš

secinājusi, ka trūcīgām personām gan ir paredzēts atbalsts

dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas iespējas saņemt šo

pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā atkarīgs no tā, kurā

pašvaldībā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Kamēr

likumdevējs pieļauj, ka ar mājokli saistīti atbalsta pasākumi

trūcīgām personām tiek nodrošināti atkarībā no pašvaldību

sociālās politikas un finansiālajām iespējām, attiecīgo sociālās

palīdzības pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai

personai nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos. Arī citu

sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā pašvaldībā ir

atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien ierobežotajām

iespējām šādu atbalstu sniegt (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 22.3.2. un 22.3.3. punktu).

Nav secināms, ka laikā, kopš Satversmes tiesa pauda

iepriekšminēto atziņu, situācija pašvaldību sniegto sociālo

pabalstu jomā būtu mainījusies. Līdz ar to pašvaldību piešķirtie

sociālās palīdzības pabalsti nesasniedz mērķi nodrošināt personām

nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.

23.2.3. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis

pensionāriem atvieglojumus dažādās jomās. Pensionāriem, kas

atzīti par trūcīgām personām, pieejami arī atvieglojumi, kas

paredzēti trūcīgām personām. Tāpat pensionāriem var būt pieejami

dažādi sociālās palīdzības pakalpojumi.

Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie

atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem

sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu personām,

kuras saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Tomēr jāņem vērā, ka

ne visi atvieglojumi ir mērķēti uz trūcīgas personas

pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti

noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs

dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus personām ar

zemiem ienākumiem, pats par sevi neapliecina, ka šīm personām

būtu nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība.

Turklāt, neraugoties uz to, ka šāda novērtējuma trūkums

Satversmes tiesas praksē tika atzīmēts jau iepriekš, neviens no

lietas dalībniekiem vai pieaicinātajām personām Satversmes tiesai

nespēja apstiprināt, ka tā rīcībā būtu tāds pamatvajadzību

apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu

un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas

ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to, cik lielā mērā

attiecīgie atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt sociālo palīdzību

saņemošai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi.

Satversmes tiesa vēlas uzsvērt, ka, kā Ministru kabinets

norādījis jau 2014. gadā, pensiju saņēmējiem galvenais

ienākumu avots ir pensija, un pensionāru iespējas strādāt ir

ierobežotas. Tādējādi daļa pensijas vecuma cilvēku, it īpaši tie,

kuri saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, pieder pie iedzīvotāju

grupas, kura ir pakļauta dziļas materiālās nenodrošinātības

riskam zemo ienākumu dēļ (sk. Ministru kabineta

2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 par

Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu).

Visaugstākais nabadzības risks ir senioriem. Piemēram, vecumā

virs 65 gadiem nabadzības riskam pakļauti 45,7 procenti senioru.

Ja seniors dzīvo viens, tad nabadzības risks pieaug vēl būtiskāk

(sk.: Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta

rīkojums Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta

sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", Latvijas

Vēstnesis, 2019. gada 26. augusts, Nr. 173.4).

Tādēļ valstij jo īpaši būtu jārūpējas par šo personu iespējām

dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka personai, kas saņem

vecuma pensiju minimālā apmērā, gan ir pieejami dažādi sociālās

drošības sistēmas pasākumi, tostarp valsts un pašvaldības

sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības

pasākumi, tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami ikkatrai

personai, kura saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Liela daļa

no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispār pamatvajadzību

apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs

dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Valstī nav veikts sociālo

pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt

secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to

saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu.

Līdz ar to secināms, ka

apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot

tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

24. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar

minimālo vecuma pensiju saistītos jautājumus, vecuma pensijas

minimālais apmērs nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas

izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. Tāpat

apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

nenodrošina ikvienai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas

atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ jāatzīst, ka likumdevēja veiktie

pasākumi nolūkā nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās

tiesības nav bijuši pienācīgi. Proti, personām nav nodrošināta

iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

apmērā.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

25. Tiesībsargs lūdzis Satversmes tiesu izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 91. pantam. Tomēr

šajā lietā Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdēto

normu atbilstību minētajai augstāka juridiska spēka normai, jo ir

konstatēta to neatbilstība Satversmes 1. un 109. pantam.

26. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma

norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās

jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras,

bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

Noteikumi Nr. 924 ir zaudējuši spēku, un apstrīdētā

Noteikumu Nr. 1605 norma vairs nenoteic vecuma pensijas

minimālo apmēru. Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav

jālemj par šo normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes

tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 11. punktu).

26.1. Taču Augstākā tiesa lūdz Satversmes tiesu

attiecībā uz pieteicēju tās tiesvedībā esošajā administratīvajā

lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu

Nr. 1605 normas atzīt par spēkā neesošām no brīža, kad radās

tā pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdēto normu

piemērošanas brīža. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 579

normas Augstākā tiesa lūdz atzīt par spēkā neesošām no to spēkā

stāšanās brīža jeb no tā brīža, kad spēkā stāsies paredzamais

aizskārums.

Satversmes tiesa ir informēta arī par divām citām

administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta,

gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt

iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdētajām normām

aizskarto pamattiesību aizsardzības labad ir vērsusies tiesā.

Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kuras savu tiesību

aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā

vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process

tiesā vēl nav noslēdzies, zaudē spēku no šo personu pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Satversmes tiesa norāda, ka, izvērtējot to, vai vecuma

pensijas minimālais apmērs katrā konkrētajā gadījumā nodrošina

pieteicējam iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai, piemērojamas šajā spriedumā paustās atziņas. Citstarp

vērtējams tas, kādas pamatvajadzības persona spējusi apmierināt

ar minimālo vecuma pensiju un vai šī pensija kopsakarā ar citiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina šai personai

iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

26.2. Attiecībā uz citām personām norādāms: Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem

vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga valsts

darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 34. punktu). Vecuma pensijas

minimālā apmēra noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

tautsaimniecību kopumā. Tādēļ Noteikumu Nr. 579 2. un

3. punkta atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē

izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts skar sociāli

nozīmīgu jautājumu - vecuma pensijas minimālo apmēru. Ja

Satversmes tiesa lemtu, ka šīs apstrīdētās normas atzīstamas par

spēkā neesošām no sprieduma pasludināšanas brīža, tad

normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vecuma pensijas

minimālais apmērs un attiecīgi nebūtu iespējams izmaksāt vecuma

pensiju personām, kurām saskaņā ar likuma "Par valsts

pensijām" 12. panta otro daļu pensija šādā apmērā

jāsaņem. Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu cilvēkiem, kas

veikuši nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis

nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti,

skaidrību un mieru.

No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

tas jāievēro arī, nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru. Līdz

ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka

Satversmei neatbilstošās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums

ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs

situācijas risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 22.

punktu).

Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vecuma pensijas

minimālā apmēra noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas

aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams

saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam,

likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā regulējuma

pieņemšanai. Tādējādi Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts

atzīstams par spēkā neesošu no 2021. gada

1. jūnija.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Ministru kabineta

2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

2021. gada 1. jūnija.

2. Atzīt Ministru kabineta

2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924

"Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru"

2. punktu, Ministru kabineta 2009. gada

22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un

izmaksas kārtību" 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2019. gada 31. decembrim) un Ministru kabineta

2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz

personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa

likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām

administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada

10. decembrī.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova