12. punktsnoteic, ka vecuma pensija tiek aprēķināta pēc

noteic, ka vecuma pensija tiek aprēķināta pēc

1šādas formulas: P = K / G, kur P - gada pensija, kuras

2divpadsmitā daļa ir mēneša pensija; K - apdrošinātās personas

3pensijas kapitāls, kas reģistrēts šīs personas personīgajā kontā

4un aktualizēts, ņemot vērā ikgadējos apdrošināšanas iemaksu algas

5indeksus. Ikgadējā apdrošināšanas iemaksu algas indeksa

6noteikšanā piemēro apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā

7pieauguma robežu, kas nepārsniedz 15 procentus. Pensijas kapitāla

8aktualizēšanas un apdrošināšanas iemaksu algas indeksu

9aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pensijas

10kapitāls, kuram piemēroti apdrošināšanas iemaksu algas indeksi,

11ņemot vērā apdrošinātās personas izvēli, pieprasot vecuma

12pensiju, papildināms ar fondētās pensijas kapitālu, kas uzkrāts

13atbilstoši Valsts fondēto pensiju likumam; G - laika posms

14(gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota

15vecuma pensijas izmaksa. Obligāto un brīvprātīgo apdrošināšanas

16iemaksu likme, kas veido apdrošināšanas iemaksu summu, noteikta

17likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

1818. pantā.

19Tādējādi normatīvajā regulējumā noteikts, ka vecuma pensijas

20atvietojuma līmeni ietekmē gan individuālais apdrošināšanas stāžs

21un vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras veiktas sociālās

22iemaksas, gan pensijas kapitāla indeksi un pensionēšanās vecums,

23gan pensijas aprēķināšanā piemērojamās garantijas un papildu

24atvieglojumi (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada

25informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības

26sistēmas pilnveidošanai" 20. lpp.).

27Līdz ar to secināms, ka viens no būtiskākajiem normatīvajā

28regulējumā noteiktās vecuma pensijas rādītājiem, kas ņemams vērā

29vecuma pensijas aprēķināšanā, ir personas veiktās sociālās

30apdrošināšanas iemaksas. Tātad vecuma pensijas aprēķināšanas

31metode ir vērsta uz jau iepriekš minēto mērķi - personas

32iepriekšējā ienākumu līmeņa atvietošanu.

3322.2. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir

34jāvērtē metode, pēc kuras tiek noteikts vecuma pensijas

35minimālais apmērs. Izvērtējot piemērojamo metodi, jāņem vērā, ka

36vecuma pensijas minimālā apmēra būtība ir atšķirīga no vecuma

37pensijas būtības. Proti, kā jau tika norādīts iepriekš, kaut arī

38vecuma pensijas minimālais apmērs ir daļa no sociālās

39apdrošināšanas sistēmas, tas pilda arī sociālās palīdzības

40sistēmas pasākuma funkciju - nodrošināt ar minimālajiem

41ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas

42sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi Satversmes tiesai

43jāvērtē, vai vecuma pensijas minimālais apmērs noteikts,

44pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt

45cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

46valsts ilgtspējīgu attīstību.

47Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: lai noskaidrotu,

48kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais

49līmenis, valstij jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto

50dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šo metožu statuss

51nav vispārsaistošs, tomēr tajās ietvertās idejas atzīstamas par

52avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami

53autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas

54risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Šajās metodēs ir

55ņemtas vērā mājsaimniecību vajadzības, kas ir atkarīgas no to

56lieluma un sastāva. Ir pieejams plašs šādu izvērtējumu spektrs

57(sk.: Atkinson A. B., Rainwater L.,

58Smeeding T. M. Income Distribution in OECD Countries.

59Paris: OECD, 1995, pp.20, 21.). Tā kā rezultāti var

60atšķirties atkarībā no izraudzītās metodes, tieši Latvijas

61situācijai vispiemērotākās metodes argumentēta izvēle ir

62likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums (sk., piemēram,

63Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

64lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu).

65Kaut arī likumdevējam ir rīcības brīvība vecuma pensijas

66minimālā apmēra noteikšanas metodes izvēlē, Satversmes tiesa

67norāda, ka Latvijai ir saistošas Eiropas Sociālās hartas normas,

68tostarp šā dokumenta 12. pants, kas regulē tiesības uz

69sociālo drošību. Eiropas Sociālo tiesību komiteja, interpretējot

70šo normu, norādījusi, ka valstu sociālās drošības sistēmām

71jānodrošina efektīvas tiesības uz sociālo drošību. Saskaņā ar

72Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktu ikvienam

73ienākumus aizvietojošam pabalstam jābūt saprātīgi proporcionālam

74ar aizvietojamiem ienākumiem un tas nedrīkst būt zemāks par

75nabadzības slieksni, kas noteikts 50 procentu apmērā no ienākumu

76mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, kas aprēķināta,

77balstoties uz Eurostat noteikto nabadzības riska slieksni.

78Ja ienākumus aizvietojošais pabalsts noteikts 40 līdz 50 procentu

79apmērā no šīs mediānas, tad vērtējami arī citi personai pieejami

80pabalsti un pakalpojumi. Savukārt tad, ja ienākumus aizvietojošā

81pabalsta līmenis ir zemāks par 40 procentiem no ienākumu mediānas

82uz vienu ekvivalento patērētāju, tas acīmredzami neatbilst

83Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam (sk.:

84Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

85of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

862018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

87Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas, tostarp

88Labklājības ministrija, rakstveida viedokļos norādījušas un arī

89to pārstāvji tiesas sēdē argumentējuši, ka iepriekš minētie

90Eiropas Sociālo tiesību komitejas norādījumi uztverami nevis kā

91prasība, bet gan kā ilgtermiņa mērķis, uz ko tiekties. Tomēr

92Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja jau

932018. gada janvārī sniegtajā ziņojumā par Latviju

94norādījusi, ka minimālā pensija tieši tās zemā apmēra dēļ

95neatbilst Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta

96prasībām (sk.: European Committee of Social Rights,

97Conclusions 2017, Latvia: Articles 11, 12, 13, 14, 23 and

9830 of the European Social Charter, January 2018, pp. 27,

9928). Tāpat šī komiteja savos secinājumos par Eiropas Sociālās

100hartas 12. panta 1. punktu norādījusi, ka ienākumus

101atvietojošā pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks kā 40 procenti no

102ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju. Tātad šāds

103līmenis, pēc komitejas ieskata, uzturams pastāvīgi (sk.:

104Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest

105of the Case Law of the European Committee of Social Rights),

1062018. gada 31. decembris, 144. lpp.).

107Jāatzīmē gan, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi,

108ka var būt arī tādi gadījumi, kad kādu Eiropas Sociālajā hartā

109nostiprināto tiesību nodrošināšana ir ļoti sarežģīta un, lai šīs

110tiesības pilnībā nodrošinātu, nepieciešami būtiski finanšu

111ieguldījumi. Šādos gadījumos dalībvalstij ir jāveic apzinātas un

112novērtējamas darbības pieejamā budžeta ietvaros, lai tā saprātīgā

113laika posmā progresīvi virzītos uz Eiropas Sociālajā hartā

114noteiktajiem mērķiem (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

115judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

116Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris,

11741. lpp.). Tiesas sēdē ne Ministru kabineta, ne

118Labklājības ministrijas pārstāves nevarēja Satversmes tiesai

119norādīt uz plānošanas vai cita veida dokumentiem, kas saturētu

120plānu par to, kā un kad Latvijā tiks pilnībā nodrošinātas Eiropas

121Sociālās hartas 12. panta 1. punkta prasības. Vēl jo

122vairāk, nedz apstrīdēto normu, nedz grozījumu likumā "Par

123valsts pensijām" anotācijā nav norādes uz to, ka šie

124normatīvie akti ietekmētu Eiropas Sociālās hartas darbības

125jomu.

12622.2.1. 1995. gada likuma "Par valsts

127pensijām" tā sākotnējā redakcijā 12. panta otrā daļa

128noteica: apdrošinātajām personām, kuras aizgājušas pensijā 60

129gadu vecumā vai vēlāk, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks

130par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Ar

1312001. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā

132"Par valsts pensijām"" 5. pantā iekļauto likuma

133"Par valsts pensijām" 12. panta otrās daļas grozījumu

134tika paredzēts aizstāt regulējumu, ka minimālā vecuma pensija

135nosakāma saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, ar

136pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimālo vecuma pensiju.

137Vienlaikus likuma "Par valsts pensijām" pārejas

138noteikumos tika iekļauts 34. punkts, kas paredzēja, ka līdz

1392006. gada 31. decembrim minimālā vecuma pensija

140nosakāma, piemērojot koeficientu valsts sociālā nodrošinājuma

141pabalstam. Šis pārejas noteikumos paredzētais termiņš tika

142vairākkārt pagarināts, līdz par tā pēdējo dienu tika noteikts

1432011. gada 31. decembris.

144Likumdevēja piešķirtais pilnvarojums tika īstenots, Ministru

145kabinetam pieņemot Noteikumus Nr. 924, kuru 2. punkts

146paredzēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks

147par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā

148ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

149apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža

150piemērots noteikts koeficients. Šo noteikumu anotācijā norādīts,

151ka tie pieņemti, lai izpildītu likuma "Par valsts

152pensijām" 12. panta otrās daļas un pārejas noteikumu

15334. punkta prasības. Kā regulējuma mērķis norādīta esošo

154vecuma pensiju minimālo apmēru saglabāšana, nosakot, ka vecuma

155pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā

156nodrošinājuma pabalsta apmēru (sk. lietas materiālu 3. sēj.

15718. lp.).

158Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts, ka, gatavojot

159noteikumu projektu, tika izvērtēta situācija saistībā ar minimālo

160vecuma pensiju. Sociālā politika, it īpaši pensiju sistēma

161Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, esot

162nesaraujami saistīta ar valsts ekonomisko attīstību. Noteikumu

163sagatavošanas laikā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

164budžeta ieņēmumi neesot seguši izdevumus. Tādēļ minimālās vecuma

165pensijas apmēru palielināt neesot iespējams, jo līdz ar to

166palielinātos valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

167izdevumi. Jebkurām papildu garantijām, kas tiek piemērotas

168pensiju aprēķinā, lai palielinātu piešķirtās pensijas apmēru,

169neesot reālu sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma, un līdz ar

170to šāds palielinājums esot uzskatāms par papildu finanšu slogu

171visai pensiju sistēmai. Savukārt, samazinot minimālās pensijas

172apmēru, būtu konstatējama nevienlīdzīga attieksme pret personām

173ar vienādu apdrošināšanas stāžu atkarībā no pensijas piešķiršanas

174laika. Minimālās vecuma pensijas apmērs arī turpmāk būtu jānosaka

175atkarībā no personas apdrošināšanas stāža.

176Tādējādi Noteikumu Nr. 924 darbības laikā vecuma pensijas

177minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma

178pabalsta apmēru. Šo noteikumu izstrādes materiāli ietver

179vispārīgas norādes uz to, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs

180nebūtu paaugstināms vai pazemināms salīdzinājumā ar iepriekš

181noteikto. Taču izstrādes materiālos nav rodama skaidrība par to,

182kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir saistāms ar sociālā

183nodrošinājuma pabalsta apmēru un pēc kādas metodes nosakāms

184sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs.

18522.2.2. Sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir

186noteikts Noteikumu Nr. 1605 2. punktā. Satversmes tiesa

187jau ir vērtējusi šīs normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā

188attiecas uz nenodarbinātiem sociālā nodrošinājuma pabalsta

189saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. Satversmes

190tiesa citstarp secināja, ka Ministru kabinets valsts sociālā

191nodrošinājuma pabalsta apmēru gadiem ilgi ir noteicis atkarībā no

192valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī

193un neņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo

194faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas paredzēts Noteikumu

195Nr. 1605 3. punktā. Tādējādi Ministru kabinets nav

196paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi noteikt tādu pabalsta

197apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas

198pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu

199un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

200(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

201sprieduma lietā Nr. 2019-27-03

20226.2.-26.3. punktu).

203Satversmes tiesa norāda, ka šie argumenti par sociālā

204nodrošinājuma pabalsta apmēru ir piemērojami arī izskatāmajā

205lietā tiktāl, ciktāl šā pabalsta apmērs tika izmantots kā bāze

206valsts vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķinam. Nedz no

207rakstveidā, nedz tiesas sēdē sniegtajiem lietas dalībnieku un

208pieaicināto personu argumentiem neizriet tas, ka Ministru

209kabinets, sasaistot valsts vecuma pensijas minimālo apmēru ar

210valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, būtu ņēmis vērā

211ekonomisko situāciju vai vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu

212valstī. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

213minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta tādā pašā apmērā

214kā sociālā nodrošinājuma pabalsts tādēļ, ka tā jau vēsturiski

215esot bijis (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes

216stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 161. lp.).

21722.2.3. Kopš 2020. gada 1. janvāra vecuma

218pensijas minimālā apmēra aprēķinā ir izmantojami noteikumi

219Nr. 579, kuru 2. punkts noteic, ka minimālās vecuma

220pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, bet personām ar

221invaliditāti kopš bērnības tā noteikta 122,69 euro apmērā.

222Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru

223kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts

224budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī.

225Noteikumu Nr. 579 anotācijā atzīmēts, ka valsts sociālā

226nodrošinājuma pabalsta apmērs nav mainīts kopš 2006. gada

2271. janvāra, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības -

228kopš 2009. gada 1. janvāra. Ministru kabinets atbalstot

229vairākus Labklājības ministrijas prioritāri risināmos pasākumus,

230tostarp to, ka no 2020. gada paaugstināms minimālās vecuma

231pensijas apmērs, par pamatu ņemot minimālās vecuma pensijas

232aprēķina bāzi, nevis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

233apmēru, kā tas bijis līdz šim. Noteikumu projektā ietvertā

234minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta atbilstoši

235valsts budžeta fiskālajam ietvaram, kas ļaujot vienoti palielināt

236aprēķina bāzi par 15,97 euro, to pieskaitot pašreizējam

237valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram 64,03 euro

238vispārējā gadījumā un 106,72 euro personām ar invaliditāti

239kopš bērnības.

240Labklājības ministrija 2019. gadā izstrādājusi un

241iesniegusi Ministru kabinetam izskatīšanai Plānu, kas citstarp

242paredzējis minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi noteikt 99

243euro apmērā jeb 20 procentu apmērā no ienākumu mediānas.

244Tomēr, kā norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, sastādot

2452020. gada budžetu, šis Labklājības ministrijas priekšlikums

246tika atbalstīts tikai daļēji (sk. lietas materiālu

2472. sēj. 62. lp.).

248Satversmes tiesa secina: kaut arī kopš Noteikumu Nr. 579

249pieņemšanas vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts

250ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, arī pēc šā regulējuma

251izstrādes materiāliem nav iespējams pārliecināties, kādēļ vecuma

252pensijas minimālais apmērs ir tāds, kāds tas noteikts. Proti, nav

253skaidrs, kādēļ šā apmēra aprēķina bāze paaugstināta tieši par

25415,97 euro un kādēļ izraudzīti konkrētie koeficienti par

255konkrētajiem darba stāža periodiem. Ministru kabineta, kā arī

256Labklājības ministrijas un citu pieaicināto personu pārstāvji

257tiesas sēdē piekrita tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra

258paaugstināšanai ir izmantota nevis kāda noteikta metode, bet gan

259valsts budžeta iespēju novērtējums.

260Līdz ar to nedz regulējums, kas bija spēkā līdz

2612020. gada 1. janvārim, nedz regulējums, kas stājās

262spēkā šajā datumā, nav paredzējis, ka vecuma pensijas minimālais

263apmērs aprēķināms, izmantojot kādu konkrētu metodi, kas saistīta

264ar ekonomikas rādītājiem un prognozēs balstītiem aprēķiniem.

26522.3. Satversmes tiesa atzīmē, ka uz vecuma pensijas

266minimālā apmēra aprēķināšanas metodes trūkumu likumdevējam un

267Ministru kabinetam jau vairākkārt ir norādīts. Labklājības

268ministrija jau 2013. gada informatīvajā ziņojumā

269"Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

270pilnveidošanai" norādīja: lai nodrošinātu sociālās drošības

271pasākumu mērķētību un piedāvātu atbilstošus risinājumus efektīvai

272nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, primārais

273nosacījums ir noteikt objektīviem iedzīvotāju ienākumus

274raksturojošiem rādītājiem piesaistītu atskaites sistēmu. Pēc

275ministrijas ieskata, tiesību aktos definētie minimālo ienākumu,

276tostarp vecuma pensijas minimālā apmēra, sliekšņi nebija pamatoti

277un tādēļ bija nepieciešams noteikt juridiski precīzu un

278metodoloģiski pamatotu minimālā ienākuma slieksni, kas kalpotu

279par pamatu turpmākā atbalsta plānošanā un novērstu sistēmas

280nepilnības, vienlaikus pastāvot vairākiem minimālo ienākumu

281sliekšņiem dažādām iedzīvotāju kategorijām (sk. Labklājības

282ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi

283sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 15. lpp.).

284Tādējādi Labklājības ministrija jau 2013. gadā ir atzinusi,

285ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts, balstoties uz

286kādu ekonomiski pamatotu metodi.

287Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

2882018. gadā norādījusi, ka vecuma pensijas minimālajam

289apmēram jābūt automātiski saistītam vismaz ar tirgus cenām, lai

290saglabātu pirktspēju. Šajā kontekstā organizācija kritizējusi

291metodoloģijas trūkumu vecuma pensijas minimālā apmēra

292aprēķināšanā un norādījusi, ka Latvijā minimālās pensijas sākuma

293līmenis tiek koriģēts diskrecionāri. Tas, ka trūkst saiknes ar

294jebkādiem ekonomikas pasākumiem, nozīmējot to, ka fiskālu grūtību

295gadījumā korekcijas, visticamāk, tiks vērstas pret pensijām un

296tādējādi tiks ietekmēti tie, kuriem ir viszemākie ienākumi

297(sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p.

29851).

299Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas tiesas

300sēdē norādīja, ka ekonomiskā situācija valstī neļaujot

301paaugstināt vecuma pensijas minimālo apjomu vai piešķirt to

302citādā kārtībā. Tomēr Valsts kontroles pārstāves tiesas sēdē

303pauda nostāju, ka, sakārtojot sociālās drošības sistēmu, skaidri

304noformulējot prioritātes un padarot pasākumus mērķtiecīgākus,

305būtu iespējams, nepalielinot izdevumus, palielināt atbalstu

306vismaz atsevišķām sabiedrības grupām (sk. 2020. gada

3075. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3085. sēj. 52. lp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un

309attīstības organizācija, vērtējot vecuma pensijas minimālā apmēra

310piešķiršanas kārtību, norādījusi uz uzlabojumiem, kas, pēc šīs

311organizācijas ieskata, neprasītu papildu izdevumus no sociālās

312apdrošināšanas sistēmas (sk: OECD. Reviews of Pension Systems:

313Latvia, 2018, pp. 46, 47). No tiesas sēdē

314izskanējušajiem argumentiem nav secināms, ka apstrīdēto normu

315izstrādes procesā būtu izvērtētas šīs un citas alternatīvas

316vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanai.

317Līdz ar to vecuma pensijas

318minimālais apmērs, kas ietverts apstrīdētajās normās, nav

319noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kura izrietētu no mērķa

320aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un

321nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

32223. Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka

323minimālajai pensijai pašai par sevi ir jānodrošina tās saņēmējam

324cilvēka cienīga eksistence (sk., piemēram, lietas materiālu 1.

325sēj. 8. lp.). Tiesībsargs rakstveidā norādījis, ka personas

326tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā

327nevar aizstāt ar sociālo palīdzību (sk. lietas materiālu

3284. sēj. 12. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs papildināja

329savu argumentāciju, norādot, ka minimālajai vecuma pensijai pašai

330par sevi būtu jānodrošina tās saņēmēju pamatvajadzību

331apmierināšana. Sociālās palīdzības pasākumu mērķis esot sniegt

332īslaicīgu palīdzību grūtību pārvarēšanai. Turklāt sociālās

333palīdzības sistēma Latvijā esot ļoti sadrumstalota un tādējādi

334nespējot nodrošināt personām adekvātu sociālo palīdzību (sk.

3354. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3364. sēj. 143. lp.).

337Ministru kabineta un vairāku pieaicināto personu, tostarp

338Saeimas un Labklājības ministrijas, pārstāvji tiesas sēdē

339norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas

340minimālais apmērs esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās

341drošības sistēmas ietvaros un tādēļ, vērtējot to, vai personām,

342kas saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā, ir nodrošināta

343iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā,

344esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma kopumā. Ministru

345kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves argumentēja, ka

346vecuma pensijas minimālais apmērs kopā ar citiem sociālās

347palīdzības pasākumiem nodrošinot personām iespēju dzīvot tādu

348dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Savukārt Saeimas pārstāvis

349norādīja: tā kā vecuma pensijas minimālais apmērs nav balstīts uz

350ekonomiski pamatotu metodi, kā arī nav izvērtēti personām

351pieejamie sociālās palīdzības pasākumi, nav iespējams

352pārliecināties par to, vai vecuma pensija minimālajā apmērā kopā

353ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nodrošina personu

354pamatvajadzību apmierināšanu (sk. 2020. gada

3554. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3565. sēj. 16. lp.).

35723.1. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

358sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska

359nozīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

36021. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

36131.2. punktu). Ar pienākumu nodrošināt sociālās

362palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai,

363lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi

364apmierināt savas pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību

365komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law

366of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31.

367decembris, 144. lpp.).

368Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas tiek

369izmaksāts senioriem, kuri nav nodarbināti, Satversmes tiesa

370atzinusi, ka šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu

371avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai

372(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

373sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 22.2. punktu).

374Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka

375minimālajai vecuma pensijai jābūt noteiktai vismaz tādā pašā

376apmērā kā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Kā jau tika

377norādīts iepriekš, šāda atziņa ietverta arī Noteikumu

378Nr. 924 anotācijā. Lielākā daļa personu, kas saņem vecuma

379pensiju, tostarp arī vecuma pensiju minimālā apmērā, nav

380nodarbinātas. Tādējādi secināms, ka vecuma pensija šīm personām

381ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam jākalpo pamatvajadzību

382apmierināšanai.

383Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

3841. panta 11. punktā ir noteikts, ka sociālā palīdzība

385tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību nodrošināšanai kā

386pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība.

387Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams ikvienam. Tātad, lai

388dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, personai ir

389jāspēj nodrošināt sev vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli, obligāto

390izglītību un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams

391elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam. Tāpat

392personai jābūt iespējai piedalīties sociālajā, politiskajā un

393kultūras dzīvē, tādā veidā nodrošinot sev pilnvērtīga sabiedrības

394locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

39525. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

39617.3. punktu).

397Tādējādi, lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo

398nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai,

399kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev

400nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas

401garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga

402sabiedrības locekļa statusu.

403Kā Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, likumdevējam,

404izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un

405realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, ir

406pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizēt

407likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

40821. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

40924. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma

410lietā Nr.2010-29-01 14. punktu). Tātad likumdevējam ir

411pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas

412aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties

413dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka palīdzība personām ar

414nelieliem ienākumiem tiek sniegta vairāku sociālās drošības

415sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai,

416īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos

417pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli

418atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem. Tātad, ja vecuma

419pensijas saņēmēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

420konkretizētas normatīvajā regulējumā, ar apstrīdētajām normām

421nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru, tad šim apmēram

422kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības

423sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu

424nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve (sk. Satversmes

425tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

426Nr. 2019-24-03 19.3. punktu).

427Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētajās normās

428noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem

429sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienam tā saņēmējam

430nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

431cieņai.

43223.2. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

433gan rakstveidā, gan mutvārdos paustajos viedokļos piekrita tam,

434ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

435pieejami dažādi sociālās palīdzības pasākumi, kā arī piekrita

436tam, ka nav skaidrs, tieši kādi sociālās palīdzības pasākumi un

437kādā apmērā šādām personām ir pieejami.

438Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka personas, kas

439saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, nevar saņemt sociālā

440nodrošinājuma pabalstu, bet - iespējams, teorētiski - var saņemt

441pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

442(sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu

443lietas materiālu 5. sēj. 33. lp.). Ministru

444kabineta pārstāve norādīja, ka šīm personām ir pieejami dažādi

445pašvaldību nodrošinātie sociālās palīdzības pasākumi (sk.

4462020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

447materiālu 5. sēj. 1. lp.).

448Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir noteicis, ka

449Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana un

450sociālās palīdzības sistēmas pasākumi. Sociālās palīdzības

451sistēmas pasākumos ietilpst gan valsts sociālie pabalsti, gan

452citi sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk.

453Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

454Nr. 2019-24-03 22.1. punktu). Lai noskaidrotu, vai

455apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

456kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

457ikvienam minimālās pensijas saņēmējam nodrošina iespēju dzīvot

458tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesai

459jāaplūko, kādi pasākumi pieejami personai, kas saņem vecuma

460pensiju minimālā apmērā.

46123.2.1. Pretstatā, piemēram, pabalsta garantētā

462minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai regulējumam, minimālās

463vecuma pensijas regulējums pats par sevi nenoteic, kādi sociālās

464drošības sistēmas pasākumi pieejami šādas pensijas saņēmējiem.

465Tomēr zināmi ierobežojumi izriet no citu sociālās drošības

466sistēmas pasākumu regulējuma.

467Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu

468personām pieejami 11 regulāri izmaksājamo pabalstu veidi. Taču ne

469visi tie pieejami visām personām, kuras saņem vecuma pensiju.

470Piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts,

471pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai, atlīdzība par

472audžuģimenes pienākumu pildīšanu, atlīdzība par adoptējamā bērna

473aprūpi, bērna invalīda kopšanas pabalsts un bērna adopcijas

474pabalsts izmaksājams, lai sniegtu regulāru atbalstu ģimenēm ar

475bērniem dažādās situācijās. Savukārt Valsts sociālo pabalstu

476likuma 13. pants noteic, ka valsts sociālā nodrošinājuma

477pabalstu piešķir tikai personai, kurai nav tiesību saņemt valsts

478pensiju.

479Personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir

480tiesības saņemt citos normatīvajos aktos noteiktos pabalstus,

481piemēram, pabalstu par asistenta izmantošanu. Tomēr Satversmes

482tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, kā

483arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek

484izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām

485(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

486sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

487Tādējādi šie sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta

488pasākumi nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami

489minimālās vecuma pensijas saņēmēja pamatvajadzību

490nodrošināšanai.

49123.2.2. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

4929. panta pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir

493deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt šai

494personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos

495pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši likuma "Par

496pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. un

4979. punktam sociālās palīdzības nodrošināšana, kā arī

498palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir viena no pašvaldības

499autonomajām funkcijām.

500Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

50135. panta pirmajā un otrajā daļā likumdevējs ir noteicis

502trīs obligāti izmaksājamos sociālās palīdzības pabalstus, ko

503pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta līdzekļiem: pabalstu

504garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa

505pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo

506daļu pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

507personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

508citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību

509apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

51025. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

51122.3. punktu).

512Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

513noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto

514minimālo ienākumu līmeni" 2. un 3. punkta redakciju,

515kas bija spēkā no 2018. gada 1. janvāra līdz

5162019. gada 31. decembrim, garantētais minimālais

517ienākumu līmenis šajā laika posmā personai bija nosakāms vismaz

51853 euro apmērā mēnesī. Kopš 2020. gada

5191. janvāra šis līmenis noteikts 64 euro apmērā

520mēnesī. Vecuma pensijas minimālais apmērs gan 2018. un

5212019. gadā bija lielāks par garantētā minimālā ienākumu

522līmeņa apmēru, un tāds tas ir arī 2020. gadā. Tādējādi

523persona, kas saņēma vai saņem vecuma pensiju minimālā apmērā,

524pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai var

525saņemt tikai tad, ja pašvaldība, kurā deklarēta tās dzīvesvieta,

526noteikusi augstāku garantēto minimālo ienākumu līmeni, nekā tas

527paredzēts minētajos noteikumos, vai arī tad, ja šī persona dzīvo

528kopā ģimenē ar citām personām, kuru ienākumi ir vēl mazāki.

529Attiecībā uz dzīvokļa pabalstu Satversmes tiesa jau iepriekš

530secinājusi, ka trūcīgām personām gan ir paredzēts atbalsts

531dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas iespējas saņemt šo

532pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā atkarīgs no tā, kurā

533pašvaldībā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Kamēr

534likumdevējs pieļauj, ka ar mājokli saistīti atbalsta pasākumi

535trūcīgām personām tiek nodrošināti atkarībā no pašvaldību

536sociālās politikas un finansiālajām iespējām, attiecīgo sociālās

537palīdzības pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai

538personai nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos. Arī citu

539sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā pašvaldībā ir

540atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien ierobežotajām

541iespējām šādu atbalstu sniegt (sk. Satversmes tiesas

5422020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

543Nr. 2019-24-03 22.3.2. un 22.3.3. punktu).

544Nav secināms, ka laikā, kopš Satversmes tiesa pauda

545iepriekšminēto atziņu, situācija pašvaldību sniegto sociālo

546pabalstu jomā būtu mainījusies. Līdz ar to pašvaldību piešķirtie

547sociālās palīdzības pabalsti nesasniedz mērķi nodrošināt personām

548nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

549nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

550cieņai.

55123.2.3. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis

552pensionāriem atvieglojumus dažādās jomās. Pensionāriem, kas

553atzīti par trūcīgām personām, pieejami arī atvieglojumi, kas

554paredzēti trūcīgām personām. Tāpat pensionāriem var būt pieejami

555dažādi sociālās palīdzības pakalpojumi.

556Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie

557atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem

558sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu personām,

559kuras saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Tomēr jāņem vērā, ka

560ne visi atvieglojumi ir mērķēti uz trūcīgas personas

561pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti

562noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs

563dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus personām ar

564zemiem ienākumiem, pats par sevi neapliecina, ka šīm personām

565būtu nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība.

566Turklāt, neraugoties uz to, ka šāda novērtējuma trūkums

567Satversmes tiesas praksē tika atzīmēts jau iepriekš, neviens no

568lietas dalībniekiem vai pieaicinātajām personām Satversmes tiesai

569nespēja apstiprināt, ka tā rīcībā būtu tāds pamatvajadzību

570apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu

571un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas

572ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to, cik lielā mērā

573attiecīgie atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt sociālo palīdzību

574saņemošai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

575dzīvi.

576Satversmes tiesa vēlas uzsvērt, ka, kā Ministru kabinets

577norādījis jau 2014. gadā, pensiju saņēmējiem galvenais

578ienākumu avots ir pensija, un pensionāru iespējas strādāt ir

579ierobežotas. Tādējādi daļa pensijas vecuma cilvēku, it īpaši tie,

580kuri saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, pieder pie iedzīvotāju

581grupas, kura ir pakļauta dziļas materiālās nenodrošinātības

582riskam zemo ienākumu dēļ (sk. Ministru kabineta

5832014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 par

584Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu).

585Visaugstākais nabadzības risks ir senioriem. Piemēram, vecumā

586virs 65 gadiem nabadzības riskam pakļauti 45,7 procenti senioru.

587Ja seniors dzīvo viens, tad nabadzības risks pieaug vēl būtiskāk

588(sk.: Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta

589rīkojums Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta

590sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", Latvijas

591Vēstnesis, 2019. gada 26. augusts, Nr. 173.4).

592Tādēļ valstij jo īpaši būtu jārūpējas par šo personu iespējām

593dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

594Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka personai, kas saņem

595vecuma pensiju minimālā apmērā, gan ir pieejami dažādi sociālās

596drošības sistēmas pasākumi, tostarp valsts un pašvaldības

597sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības

598pasākumi, tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami ikkatrai

599personai, kura saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Liela daļa

600no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispār pamatvajadzību

601apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs

602dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Valstī nav veikts sociālo

603pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt

604secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to

605saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu.

606Līdz ar to secināms, ka

607apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

608kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

609nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot

610tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

61124. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

612secina, ka likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar

613minimālo vecuma pensiju saistītos jautājumus, vecuma pensijas

614minimālais apmērs nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas

615izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

616nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. Tāpat

617apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs

618kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

619nenodrošina ikvienai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas

620atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ jāatzīst, ka likumdevēja veiktie

621pasākumi nolūkā nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās

622tiesības nav bijuši pienācīgi. Proti, personām nav nodrošināta

623iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

624apmērā.

625Līdz ar to apstrīdētās normas

626neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

62725. Tiesībsargs lūdzis Satversmes tiesu izvērtēt

628apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 91. pantam. Tomēr

629šajā lietā Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdēto

630normu atbilstību minētajai augstāka juridiska spēka normai, jo ir

631konstatēta to neatbilstība Satversmes 1. un 109. pantam.

63226. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

633daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

634neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

635par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

636dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma

637norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no

638kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

639augstāka juridiska spēka tiesību normai.

640Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

641daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās

642jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

643apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

644garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

645kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

646tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

647Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

64816. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

64922. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras,

650bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

651realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

652(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

653sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

654Noteikumi Nr. 924 ir zaudējuši spēku, un apstrīdētā

655Noteikumu Nr. 1605 norma vairs nenoteic vecuma pensijas

656minimālo apmēru. Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav

657jālemj par šo normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes

658tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

659Nr. 2003-19-0103 11. punktu).

66026.1. Taču Augstākā tiesa lūdz Satversmes tiesu

661attiecībā uz pieteicēju tās tiesvedībā esošajā administratīvajā

662lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu

663Nr. 1605 normas atzīt par spēkā neesošām no brīža, kad radās

664tā pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdēto normu

665piemērošanas brīža. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 579

666normas Augstākā tiesa lūdz atzīt par spēkā neesošām no to spēkā

667stāšanās brīža jeb no tā brīža, kad spēkā stāsies paredzamais

668aizskārums.

669Satversmes tiesa ir informēta arī par divām citām

670administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta,

671gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt

672iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdētajām normām

673aizskarto pamattiesību aizsardzības labad ir vērsusies tiesā.

674Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

675apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kuras savu tiesību

676aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā

677vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process

678tiesā vēl nav noslēdzies, zaudē spēku no šo personu pamattiesību

679aizskāruma rašanās brīža.

680Satversmes tiesa norāda, ka, izvērtējot to, vai vecuma

681pensijas minimālais apmērs katrā konkrētajā gadījumā nodrošina

682pieteicējam iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

683cieņai, piemērojamas šajā spriedumā paustās atziņas. Citstarp

684vērtējams tas, kādas pamatvajadzības persona spējusi apmierināt

685ar minimālo vecuma pensiju un vai šī pensija kopsakarā ar citiem

686sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina šai personai

687iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

68826.2. Attiecībā uz citām personām norādāms: Satversmes

689tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem

690vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga valsts

691darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6922009. gada 21. decembra sprieduma lietā

693Nr. 2009-43-01 34. punktu). Vecuma pensijas

694minimālā apmēra noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

695paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

696tautsaimniecību kopumā. Tādēļ Noteikumu Nr. 579 2. un

6973. punkta atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē

698izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

699Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts skar sociāli

700nozīmīgu jautājumu - vecuma pensijas minimālo apmēru. Ja

701Satversmes tiesa lemtu, ka šīs apstrīdētās normas atzīstamas par

702spēkā neesošām no sprieduma pasludināšanas brīža, tad

703normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vecuma pensijas

704minimālais apmērs un attiecīgi nebūtu iespējams izmaksāt vecuma

705pensiju personām, kurām saskaņā ar likuma "Par valsts

706pensijām" 12. panta otro daļu pensija šādā apmērā

707jāsaņem. Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu cilvēkiem, kas

708veikuši nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis

709nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti,

710skaidrību un mieru.

711No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

712izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

713tas jāievēro arī, nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru. Līdz

714ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka

715Satversmei neatbilstošās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

716lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

717spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

718Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

719piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

720budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums

721ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs

722situācijas risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

72319. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 22.

724punktu).

725Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vecuma pensijas

726minimālā apmēra noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas

727aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams

728saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam,

729likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā regulējuma

730pieņemšanai. Tādējādi Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts

731atzīstams par spēkā neesošu no 2021. gada

7321. jūnija.

733Nolēmumu

734daļa

735Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

736Satversmes tiesa

737nosprieda:

7381. Atzīt Ministru kabineta

7392019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

740"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

7412. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

742Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

7432021. gada 1. jūnija.

7442. Atzīt Ministru kabineta

7452011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924

746"Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru"

7472. punktu, Ministru kabineta 2009. gada

74822. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par

749valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

750apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un

751izmaksas kārtību" 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

752līdz 2019. gada 31. decembrim) un Ministru kabineta

7532019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579

754"Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru"

7552. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

756Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

757personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz

758personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa

759likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām

760administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies.

761Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

762Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada

76310. decembrī.

764Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

765Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

766Osipova