6. punkts

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka likumdevējs apstrīdētajās normās nav noteicis faktiskajai

3ekonomiskajai situācijai atbilstošus kritērijus un apmēru, kādā

4valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas.

5Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajās normās ietvertajam

6pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

7tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības

8izdevumiem. Izdodot Noteikumus Nr. 859, esot pieņemts, ka praksē

9apmērs, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

10izmaksas, tiek noteikts pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493.

11Likumdevējs esot vēlējies, lai vienāds juridiskās palīdzības

12izdevumu atlīdzinājuma apmērs tiktu noteikts gan situācijās, kad

13valsts ir nodrošinājusi personai juridisko palīdzību par valsts

14līdzekļiem, gan situācijās, kad valsts atlīdzina juridiskās

15palīdzības izdevumus personai. Tomēr Noteikumi Nr. 1493 kopš to

16spēkā stāšanās 2010. gada 1. janvārī esot grozīti ik gadu, bet

17Noteikumi Nr. 859 pēc būtības grozīti tikai 2020. gadā. Turklāt

18arī ar šiem grozījumiem neesot panākta vienveidība ar Noteikumiem

19Nr. 1493, kuros paredzētais maksimālais juridiskās palīdzības

20izmaksu atlīdzinājuma apmērs vairākās pozīcijās esot būtiski

21atšķirīgs. No Ministru kabineta atbildes raksta izrietot arī tā

22nodoms saglabāt sākotnēji noteikto mērķi - Noteikumos Nr. 859

23izmaksu apmēru noteikt pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr.

241493.

25Atbilstoši labas likumdošanas principam tiesību normu

26izdevējam esot pienākums izstrādāt ilgtspējīgu tiesisko

27regulējumu. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, esot regulējuma

28periodiska pārskatīšana un attiecīga grozīšana. Tā kā konkrētajā

29situācijā apstrīdētās normas esot saistītas ar noteiktu

30pakalpojumu izmaksu segšanu un šīs izmaksas mainoties līdz ar

31ekonomisko situāciju valstī, tas esot īpaši svarīgi.

32Pieteikuma iesniedzējas situācija apliecinot, ka praksē ir

33iespējamas tādas lietas, kas neiekļaujas apstrīdētajās normās

34noteiktajos limitos. Likumdevējam neesot pienākuma segt visas ar

35juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tomēr būtu jādomā par

36tādu skaidru kritēriju ieviešanu, pēc kādiem atlīdzināmas ar

37juridisko palīdzību saistītās izmaksas, lai tos piesaistītu

38faktiskajai ekonomiskajai situācijai, turklāt šie kritēriji būtu

39regulāri pārskatāmi. Tas līdz šim neesot ticis ievērots.

40Pieteikuma iesniedzējai neesot liegtas tiesības uz pieeju

41tiesai pēc būtības, jo personām esot plaša rīcības brīvība

42juridiskās palīdzības sniedzēja izvēlē, tostarp iespēja

43izvēlēties savām finansiālajām iespējām atbilstošāko risinājumu.

44Tomēr likumdevējam būtu jārūpējas par Noteikumos Nr. 859 ietvertā

45tiesiskā regulējuma periodisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu

46juridiskās palīdzības izmaksu atbilstību sociālajai un

47ekonomiskajai realitātei, bet tas neesot ievērots arī spēkā

48esošajā Noteikumu Nr. 859 redakcijā. Tādēļ apmērs, kādā

49atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, būtu

50palielināms.