6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka likumdevējs apstrīdētajās normās nav noteicis faktiskajai

ekonomiskajai situācijai atbilstošus kritērijus un apmēru, kādā

valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas.

Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajās normās ietvertajam

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības

izdevumiem. Izdodot Noteikumus Nr. 859, esot pieņemts, ka praksē

apmērs, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

izmaksas, tiek noteikts pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493.

Likumdevējs esot vēlējies, lai vienāds juridiskās palīdzības

izdevumu atlīdzinājuma apmērs tiktu noteikts gan situācijās, kad

valsts ir nodrošinājusi personai juridisko palīdzību par valsts

līdzekļiem, gan situācijās, kad valsts atlīdzina juridiskās

palīdzības izdevumus personai. Tomēr Noteikumi Nr. 1493 kopš to

spēkā stāšanās 2010. gada 1. janvārī esot grozīti ik gadu, bet

Noteikumi Nr. 859 pēc būtības grozīti tikai 2020. gadā. Turklāt

arī ar šiem grozījumiem neesot panākta vienveidība ar Noteikumiem

Nr. 1493, kuros paredzētais maksimālais juridiskās palīdzības

izmaksu atlīdzinājuma apmērs vairākās pozīcijās esot būtiski

atšķirīgs. No Ministru kabineta atbildes raksta izrietot arī tā

nodoms saglabāt sākotnēji noteikto mērķi - Noteikumos Nr. 859

izmaksu apmēru noteikt pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr.

1493.

Atbilstoši labas likumdošanas principam tiesību normu

izdevējam esot pienākums izstrādāt ilgtspējīgu tiesisko

regulējumu. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, esot regulējuma

periodiska pārskatīšana un attiecīga grozīšana. Tā kā konkrētajā

situācijā apstrīdētās normas esot saistītas ar noteiktu

pakalpojumu izmaksu segšanu un šīs izmaksas mainoties līdz ar

ekonomisko situāciju valstī, tas esot īpaši svarīgi.

Pieteikuma iesniedzējas situācija apliecinot, ka praksē ir

iespējamas tādas lietas, kas neiekļaujas apstrīdētajās normās

noteiktajos limitos. Likumdevējam neesot pienākuma segt visas ar

juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tomēr būtu jādomā par

tādu skaidru kritēriju ieviešanu, pēc kādiem atlīdzināmas ar

juridisko palīdzību saistītās izmaksas, lai tos piesaistītu

faktiskajai ekonomiskajai situācijai, turklāt šie kritēriji būtu

regulāri pārskatāmi. Tas līdz šim neesot ticis ievērots.

Pieteikuma iesniedzējai neesot liegtas tiesības uz pieeju

tiesai pēc būtības, jo personām esot plaša rīcības brīvība

juridiskās palīdzības sniedzēja izvēlē, tostarp iespēja

izvēlēties savām finansiālajām iespējām atbilstošāko risinājumu.

Tomēr likumdevējam būtu jārūpējas par Noteikumos Nr. 859 ietvertā

tiesiskā regulējuma periodisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu

juridiskās palīdzības izmaksu atbilstību sociālajai un

ekonomiskajai realitātei, bet tas neesot ievērots arī spēkā

esošajā Noteikumu Nr. 859 redakcijā. Tādēļ apmērs, kādā

atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, būtu

palielināms.