Par Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru" 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā paustajiem

3apsvērumiem un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

492. panta pirmajam teikumam.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka likumdevējs apstrīdētajās normās nav noteicis faktiskajai

3ekonomiskajai situācijai atbilstošus kritērijus un apmēru, kādā

4valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas.

5Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajās normās ietvertajam

6pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

7tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības

8izdevumiem. Izdodot Noteikumus Nr. 859, esot pieņemts, ka praksē

9apmērs, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

10izmaksas, tiek noteikts pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493.

11Likumdevējs esot vēlējies, lai vienāds juridiskās palīdzības

12izdevumu atlīdzinājuma apmērs tiktu noteikts gan situācijās, kad

13valsts ir nodrošinājusi personai juridisko palīdzību par valsts

14līdzekļiem, gan situācijās, kad valsts atlīdzina juridiskās

15palīdzības izdevumus personai. Tomēr Noteikumi Nr. 1493 kopš to

16spēkā stāšanās 2010. gada 1. janvārī esot grozīti ik gadu, bet

17Noteikumi Nr. 859 pēc būtības grozīti tikai 2020. gadā. Turklāt

18arī ar šiem grozījumiem neesot panākta vienveidība ar Noteikumiem

19Nr. 1493, kuros paredzētais maksimālais juridiskās palīdzības

20izmaksu atlīdzinājuma apmērs vairākās pozīcijās esot būtiski

21atšķirīgs. No Ministru kabineta atbildes raksta izrietot arī tā

22nodoms saglabāt sākotnēji noteikto mērķi - Noteikumos Nr. 859

23izmaksu apmēru noteikt pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr.

241493.

25Atbilstoši labas likumdošanas principam tiesību normu

26izdevējam esot pienākums izstrādāt ilgtspējīgu tiesisko

27regulējumu. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, esot regulējuma

28periodiska pārskatīšana un attiecīga grozīšana. Tā kā konkrētajā

29situācijā apstrīdētās normas esot saistītas ar noteiktu

30pakalpojumu izmaksu segšanu un šīs izmaksas mainoties līdz ar

31ekonomisko situāciju valstī, tas esot īpaši svarīgi.

32Pieteikuma iesniedzējas situācija apliecinot, ka praksē ir

33iespējamas tādas lietas, kas neiekļaujas apstrīdētajās normās

34noteiktajos limitos. Likumdevējam neesot pienākuma segt visas ar

35juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tomēr būtu jādomā par

36tādu skaidru kritēriju ieviešanu, pēc kādiem atlīdzināmas ar

37juridisko palīdzību saistītās izmaksas, lai tos piesaistītu

38faktiskajai ekonomiskajai situācijai, turklāt šie kritēriji būtu

39regulāri pārskatāmi. Tas līdz šim neesot ticis ievērots.

40Pieteikuma iesniedzējai neesot liegtas tiesības uz pieeju

41tiesai pēc būtības, jo personām esot plaša rīcības brīvība

42juridiskās palīdzības sniedzēja izvēlē, tostarp iespēja

43izvēlēties savām finansiālajām iespējām atbilstošāko risinājumu.

44Tomēr likumdevējam būtu jārūpējas par Noteikumos Nr. 859 ietvertā

45tiesiskā regulējuma periodisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu

46juridiskās palīdzības izmaksu atbilstību sociālajai un

47ekonomiskajai realitātei, bet tas neesot ievērots arī spēkā

48esošajā Noteikumu Nr. 859 redakcijā. Tādēļ apmērs, kādā

49atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, būtu

50palielināms.

1Pieaicinātā persona - Juridiskās palīdzības

2administrācija - savu funkciju ietvaros slēdz juridiskās

3palīdzības līgumus ar juridiskās palīdzības sniedzējiem. Samaksa

4par valsts sniegto juridisko palīdzību tiekot noteikta saskaņā ar

5Noteikumiem Nr. 1493, kuri nosakot valsts nodrošinātās juridiskās

6palīdzības veidus, apjomu, samaksas apmēru un atlīdzināmos

7izdevumus. Noteikumu Nr. 859 izstrādes materiāli apliecinot, ka

8šie noteikumi izstrādāti pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr.

91493.

10Juridiskās palīdzības pieejamība esot būtiska tiesību uz

11taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Tas nozīmējot, ka tiesībām uz

12juridisko palīdzību jābūt tādām, lai tās, no vienas puses,

13nodrošinātu efektīvu pieeju tiesai, ļaujot personai kvalitatīvi

14nodrošināt savu tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

15aizsardzību, taču, no otras puses, tās nevarot būt absolūtas,

16proti, valsts atbalstam vajagot būt mērķētam, un tas varot tikt

17ierobežots.

18Izstrādājot Noteikumus Nr. 1493, esot ņemti vērā Ministru

19kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumi Nr. 1068

20"Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

21apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to

22izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1068). To

23izstrādei tikusi izveidota darba grupa, kas, pamatojoties uz

24veiktās izpētes rezultātiem, noteikusi juridiskās palīdzības

25veidus, apjomu un atlīdzināmos izdevumus. Izstrādes ietvaros esot

26ņemts vērā, ka lietas var būt atšķirīgas, un, lai personai

27netiktu liegtas tiesības uz pieeju tiesai, noteikumos iekļauta

28norma, kas paredz tiesības juridiskās palīdzības apjomu

29palielināt. Vienlaikus darba grupā esot izstrādāts konkrēta

30valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības izdevumu apmēra

31ekonomiskais pamatojums. Ņemot vērā pieejamos valsts budžeta

32līdzekļus, esot noteikts arī pakāpenisks atlīdzināmo izmaksu

33apmēra palielinājums.

34Noteikumi Nr. 1493 kopš stāšanās spēkā esot grozīti desmit

35reizes. Mainoties situācijai, nolūkā veicināt juridiskās

36palīdzības kvalitāti un nodrošināt tiesības uz pieeju tiesai

37tikuši noteikti jauni juridiskās palīdzības veidi, palielināts

38tās apjoms un samaksas apmērs.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

2padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Izskatāmās lietas pamatā esošais tiesību jautājums par

5juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu būtu vērtējams

6Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, jo administratīvajā

7procesā un administratīvā pārkāpuma procesā tiesību uz brīvu

8pieeju tiesai tvērumā ietilpstot valsts pienākums atlīdzināt ar

9juridisko palīdzību saistītos izdevumus. Tomēr ar apstrīdētajām

10normām netiekot nodrošināta taisnīga un samērīga ar juridisko

11palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšana. Pieteikuma

12iesniedzējas situācijā piešķirtais apmērs, kādā tika atlīdzinātas

13ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, esot tik mazs, ka

14varot uzskatīt - šīs izmaksas tai nemaz nav atlīdzinātas.

15Visbiežāk administratīvā pārkāpuma lietas esot vienkāršākas,

16turpretī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā gan procesa ilgums, gan

17prasījuma priekšmets apliecinot, ka arī šādās lietās personai var

18būt pamatota interese saņemt kvalificēta speciālista palīdzību.

19Turklāt personai labvēlīgais rezultāts šo interesi attaisnojot.

20Taču apstrīdētās normas neparedzot atlīdzības noteikšanā ņemt

21vērā citus būtiskus faktorus, kas ietekmē un attaisno radušās

22juridiskās palīdzības izmaksas. Minētais liecinot, ka kārtībai,

23kādā tiek atlīdzinātas izmaksas par juridiskās palīdzības

24sniegšanu administratīvajā procesā un administratīvā pārkāpuma

25procesā, jābūt pēc iespējas individualizētai, lai katra procesa

26nianses un konkrētās izmaksas tiktu izvērtētas.

27Ar apstrīdētajām normām noteiktais apmērs, kādā atlīdzināmas

28ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, kā arī izraudzītais

29atlīdzināšanas mehānisms neesot samērīgs. Izmaksām, ko atlīdzina

30valsts, būtu jāsasniedz tāds līmenis, lai personas tiesības uz

31brīvu pieeju tiesai nebūtu liegtas pilnībā. Valstij būtu jāņem

32vērā katra procesa specifika un nianses, lai izprastu, vai

33juridiskās palīdzības sniedzēja darbības bijušas objektīvi

34nepieciešamas.

35Noteikumu Nr. 859 izstrādes materiāli apliecinot, ka šie

36noteikumi izstrādāti pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493. Taču

37Noteikumi Nr. 1493 par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

38izmaksām kopš 2011. gada esot grozīti vairākkārt. Pēc Latvijas

39Zvērinātu advokātu padomes ieskata, šāda diferenciācija neesot

40pamatota. Šobrīd vidēji advokāta atlīdzība par vienu darba stundu

41Latvijā esot 60 euro. Apstrīdētās normas gan esot

42zaudējušas spēku, tomēr arī spēkā esošajā Noteikumu Nr. 859

43redakcijā ietvertās un paaugstinātās atlīdzināmās juridiskās

44palīdzības izmaksas nenovēršot izskatāmajā lietā aktualizētos

45problēmjautājumus.

46Secinājumu

47daļa

1Pieteikumā apstrīdēta Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

2punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz

32020. gada 9. aprīlim) atbilstība Satversmei. Pēc Pieteikuma

4iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas ir savstarpēji cieši

5saistītas un kopsakarā veido vienotu tiesību institūtu -

6juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma apmēra tiesisko

7regulējumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. lp.). Arī

8Ministru kabinets un lietā pieaicinātās personas sniedza viedokli

9par apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma atbilstību

10Satversmē ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu (sk.,

11piemēram, Ministru kabineta atbildes rakstu 1. sēj. 88.-103. lp.

12un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes viedokli lietas materiālu

132. sēj. 1.-3. lp.).

14Noteikumi Nr. 859 noteic maksimālo apmēru, kādā ar juridisko

15palīdzību saistītās izmaksas atlīdzina privātpersonai, ja tai

16valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ nodarīts mantisks zaudējums

17vai personisks kaitējums. Šo noteikumu 3. punktā precizēti ar

18juridisko palīdzību saistīto izdevumu veidi un apmērs, kādā

19valsts tos atlīdzina personai. Savukārt šo noteikumu 4. un 5.

20punktā paredzēts maksimālais apjoms, ko personai atlīdzina par šo

21noteikumu 3. punktā minētajām pozīcijām vienas lietas ietvaros.

22No minētā izriet, ka apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais

23regulējums noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

24atlīdzinājumu privātpersonai vienas lietas ietvaros. Tāpēc

25izskatāmajā lietā ir pamats vērtēt apstrīdēto normu kā vienota

26tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei.

27Apstrīdētās normas noteic ar juridisko palīdzību saistīto

28izdevumu atlīdzinājuma veidus, apjomu un maksimālo apmēru. Ņemot

29vērā Pieteikuma iesniedzējas argumentāciju un izskatāmās lietas

30apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka šajā lietā ir jāizvērtē

31apstrīdētajās normās noteiktā ar juridisko palīdzību saistīto

32izdevumu atlīdzinājuma apmēra atbilstība Satversmei.

33Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas

34kā vienots tiesiskais regulējums, ciktāl tas noteic ar juridisko

35palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēru privātpersonai

36vienas lietas ietvaros gadījumā, kad tai valsts pārvaldes

37iestādes rīcības dēļ nodarīts mantisks zaudējums vai personisks

38kaitējums, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir paredzēts:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

5tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

6tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

7lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

8valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga

9tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process

10nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma

11un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver

12vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības (sk.,

13piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā

14Nr. 2016-13-01 12. punktu). Iztiesāšanas procesa taisnīgumam

15nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība.

16Tiesas pieejamības nodrošināšana ir veids, kā persona var īstenot

17savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt

18taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

19galīgo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa

20sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 8.1. punktu).

21Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver ne tikai negatīvos, bet arī

22pozitīvos valsts pienākumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka

23valstij ir pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesu

24institūcijas un pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju.

25Tas nozīmē, ka valstij ir jānosaka tiesiskais regulējums un, ja

26nepieciešams, jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi,

27lai nodrošinātu personai pieeju tiesai (sal. sk. Satversmes

28tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 18.

29punktu).

30Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir

31vispārējs tiesību princips. Šā panta teikumos ir ietverta daļa šā

32vispārējā tiesību principa konkretizācijas elementu, kas

33izskatāmajā lietā ir cieši saistīti. Lai gan izskatāmā lieta ir

34ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta

35pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāņem vērā arī citos šā

36panta teikumos garantētās tiesības, tostarp Satversmes 92. panta

37ceturtajā teikumā ietvertās ikvienas personas tiesības uz

38advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta

39sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 13. punktu). Noskaidrojot

40Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikuma saturu to

41kopsakarā, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikviena tiesības uz

42advokāta palīdzību saprotamas kā personas subjektīvās tiesības uz

43kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu. Tiesības saņemt

44kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas

45nodrošina citu tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2003.

46gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

475. punktu un 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

482013-04-01 19.4. punktu). Tāpēc, nodrošinot personas tiesības

49uz pieeju tiesai, ir būtiski, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas

50Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās personas

51tiesības izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi lietā (sal.

52sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. novembra sprieduma

53lietā Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 6. punktu).

5410.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka

55Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā

56ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

57konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu un Eiropas

58Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram,

59Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

602017‑08‑01 12. punktu). Konkretizējot Satversmes normu

61saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

62Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

632020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14.

64punktu).

65Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no

66Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu

67valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt tiesisko regulējumu,

68kas nodrošinātu personai tiesības uz pieeju tiesai (sk.,

69piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 9. oktobra

70sprieduma lietā "Airey v. Ireland", pieteikums Nr.

716289/73, 25. un 27. punktu). Ja tiesas procesa laikā

72radušies izdevumi ir pārāk lieli, tie var liegt personām iespēju

73izmantot tiesības uz tiesas pieejamību (sk. Eiropas

74Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā

75"Perdigão v. Portugal", pieteikums Nr. 24768/06, 74.

76punktu). No Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz

77taisnīgu tiesu izriet arī personas tiesības uz tādas juridiskās

78palīdzības izdevumu atlīdzinājumu, kura bijusi nepieciešama

79valsts iestādes prettiesiskas rīcības dēļ (sk., piemēram,

80Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu

81lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania",

82pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, un 2006. gada 6. aprīļa

83sprieduma lietā "Stankiewicz v. Poland", pieteikums Nr.

8446917/99, 60. punktu).

8510.2. Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā

86daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un

87piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju

88stiprinoši Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības

89Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk.

90Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

912018-11-01 16.2. punktu).

92Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktam

93Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas

94izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk -

95Harta), un Hartai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas

96Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Satversmes

97tiesa ir atzinusi, ka Hartā pēc būtības ir ietverti arī Eiropas

98Savienības vispārējie tiesību principi (sk., piemēram,

99Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

1002018-18-01 15.2.1. punktu).

101Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka

102ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas

103Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu

104tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā

105pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un

106laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību

107aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt

108konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

109Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir Eiropas Savienības

110vispārējs tiesību princips, kas pamatots dalībvalstu kopīgās

111konstitucionālās tradīcijās, kā arī Konvencijas 6. un 13. pantā.

112Minētais princips attiecas arī uz dalībvalstīm, īstenojot Eiropas

113Savienības tiesību aktus (sk.: Paskaidrojums par 47.

114pantu - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu

115tiesu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izstrādājušā

116Konventa 2007. gada 14. decembra Paskaidrojumi (2007/C303/02)

117attiecībā uz Pamattiesību hartu). Tas nozīmē, ka tiesības uz

118tiesas pieejamību ir piemērojamas visās situācijās, kurās

119iesaistītas Eiropas Savienības tiesībās garantētās tiesības un

120brīvības. Minētais princips nozīmē arī to, ka Eiropas Savienības

121dalībvalstīm ir jāizveido tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma

122un kārtība, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu saskaņā ar

123Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1242007. gada 13. marta sprieduma lietā C-432/05

125"Unibet" 37.-42. punktu), un valsts tiesību akti

126nedrīkst mazināt tiesību efektīvu tiesisko aizsardzību (sk.

127Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā

128C-279/09 "DEB" 59. punktu).

12910.3. Izvērtējot valsts pienākuma saturu un valsts

130rīcības brīvības apjomu attiecībā uz juridiskās palīdzības

131izdevumu atlīdzināšanu, secināms, ka no Satversmes 92. panta

132pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

133normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

134atlīdzināšanu saistītos jautājumus (sk. Satversmes tiesas

1352014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3.

136punktu). Tas aptver arī valsts pienākumu noteikt atlīdzināmo

137ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai

138vienlaikus tiktu nodrošinātas arī personas tiesības saņemt

139kvalificētu juridisko palīdzību (sal. sk. Satversmes

140tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.1.

141punktu).

142Līdz ar to no Satversmes 92. panta

143pirmā teikuma valstij izriet pienākums taisnīgi noregulēt

144juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver

145pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto

146izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības

147saņemt kvalificētu juridisko palīdzību.

1Apstrīdētās normas skar valsts pozitīvo pienākumu

2noteikt tādu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

3atlīdzinājuma apmēra tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesas

4pieejamību un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz

5kvalificētu juridisko palīdzību.

6Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav pienākuma pilnā

7apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos

8izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo

9aktu vai iestādes faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010.

10gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

112010-11-01 8. punktu). Tiesas pieejamība būtībā tiek

12nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties

13juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir

14izveidojusi tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumā, kad lieta

15izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto

16izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā (sal. sk.

17Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

182013-04-01 28. punktu).

19Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz pieeju tiesai,

20tostarp jautājumus par juridiskās palīdzības pieejamību, Eiropas

21Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas satura

22noskaidrošanā vērā ņemamu avotu citstarp uzskata Eiropas Padomes

23Ministru komitejas rekomendāciju Nr. R(81) 7 "Par justīcijas

24pieejamības veicināšanas pasākumiem" (sk., piemēram,

25Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā

26"Siałkowska v. Poland", pieteikums Nr. 8932/05, 53.

27punktu). Šajā rekomendācijā Eiropas Padomes Ministru komiteja

28ir norādījusi, ka, izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei

29principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās nodevas

30un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus advokāta

31honorāra apmaksai, kas tai bijuši saprātīgi vajadzīgi procesa

32laikā (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14.

33maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

34justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

35"Principi" 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

36arī lietās, kur zaudējusī puse ir valsts, norādījusi, ka valsts

37nedrīkst atstāt personu, kas bija nolēmusi uzsākt tiesvedību savu

38aizskarto tiesību aizstāvēšanai, neizdevīgākā situācijā kā pirms

39vēršanās tiesā. Valsts iestādes pieļautās kļūdas risks ir

40jāuzņemas valstij pašai, un kļūdas nedrīkst tikt novērstas uz

41attiecīgo personu rēķina (sk. Eiropas Cilvēktiesību

42tiesas 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius

43and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un

44Nr. 14620/18, 71. punktu). Tāpēc būtu jāatlīdzina tie ar

45juridisko palīdzību saistītie izdevumi, kas bijuši nepieciešami

46efektīvai lietas vešanai un kas ir radušies saprātīgā apmērā

47(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

482001. gada 10. maija sprieduma lietā "Z and others v. The

49United Kingdom", pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu un

502016. gada 21. septembra sprieduma lietā "Khan v.

51Germany", pieteikums Nr. 38030/12, 47. punktu).

52Arī Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par

53apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie

54izdevumi, jāņem vērā, ciktāl šie izdevumi bijuši saprātīgi

55nepieciešami un ciktāl visi lietas dalībniekam radušies izdevumi

56nav pārmērīgi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13.

57februāra sprieduma lietā C‑530/11 "Komisija/Apvienotā

58Karaliste" 47.-49. punktu).

59Lai nodrošinātu tiesas pieejamību un tiesības uz kvalificētu

60juridisko palīdzību, likumdevējam jānosaka tāds tiesiskais

61regulējums, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai,

62kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošinātu iespēju saņemt ar

63juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

64saprātīgā apmērā.

65Līdz ar to Satversmes 92. panta

66pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas

67tiesību normas, kas nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto

68nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

2plaša rīcības brīvība ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu,

3tostarp to apmēra, noregulēšanā. Gadījumos, kad valstij no

4Satversmes 92. panta izriet pienākums veikt pasākumus šajā pantā

5ietverto tiesību īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts

6šo pienākumu ir izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz

7izstrādāt un pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa

8vērtē šā pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu

9ir izpildījis pienācīgi, tostarp ievērojot vispārējos tiesību

10principus (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra

11sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 11. punktu un 2014. gada 7.

12februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.4. punktu).

13Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai Ministru

14kabinets ar apstrīdētajām normām, ciktāl tās noteic ar juridisko

15palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēru, ir izpildījis

16Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pienākumu

17atbilstoši tiesībām uz pieeju tiesai noteikt tādu tiesisko

18regulējumu, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai,

19kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošina iespēju saņemt ar

20juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

21saprātīgā apmērā un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz

22kvalificētu juridisko palīdzību.

23Ņemot vērā izskatāmās lietas pamatjautājumu un Satversmes 92.

24panta pirmā teikuma saturu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

25vai:

261) ir veikti pasākumi, proti, noteikts tiesiskais regulējums,

27kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

28atlīdzināšanu, ja šie izdevumi radušies valsts prettiesiskas

29rīcības rezultātā;

302) šie pasākumi veikti pienācīgi - atbilstoši vispārējiem

31tiesību principiem un citām Satversmes normām.

1Lai izvērtētu, vai likumdevējs ir ievērojis rīcības

2brīvību un nodrošinājis tiesas pieejamību un tiesības uz

3kvalificētu juridisko palīdzību, Satversmes tiesai ir

4jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus, proti, noteikusi

5tiesisko regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto

6izdevumu atlīdzināšanu tad, ja šie izdevumi radušies valsts

7prettiesiskas rīcības rezultātā.

813.1. Atlīdzināšanas likumā ietverti zaudējuma

9atlīdzinājuma pamati, tā apmēra noteikšanas nosacījumi, kā arī

10kārtība, kādā iestāde izvērtē zaudējuma atlīdzināšanas gadījumus

11un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājumu, kā arī nodrošina

12lēmuma par zaudējuma atlīdzinājumu izpildi. Šā likuma mērķis ir

13nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa

14likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par

15mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts ar

16valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai

17prettiesisku faktisko rīcību. Līdz 2018. gada 28. februārim, kad

18stājās spēkā 2018. gada 15. februāra likums "Grozījumi

19Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

20likumā", šā likuma nosacījumi par to zaudējumu

21atlīdzināšanu, kuri privātpersonai nodarīti ar iestādes

22prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko

23rīcību, bija attiecināmi arī uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu,

24kuri privātpersonai nodarīti ar iestādes prettiesisku lēmumu

25administratīvā pārkāpuma lietā.

26Atlīdzināšanas likuma izpratnē mantiskais zaudējums aptver arī

27izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Šā likuma 7.

28panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā

29paredz ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu pēc

30tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta

31vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums (sk. Satversmes

32tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

33lietā Nr. 2010-11-01 9. punktu). Atbilstoši šai tiesību

34normai Ministru kabinetam ir piešķirts pilnvarojums noteikt

35atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu maksimālo

36apmēru.

3713.2. Atbilstoši likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam

38apmērs, kādā nosakāma atlīdzība par konkrētu darbību veikšanu

39juridiskās palīdzības ietvaros, ir atkarīgs tieši no Ministru

40kabineta veiktā izvērtējuma un tā pieņemtajos noteikumos

41ietvertajām prasībām (sk. Saeimas viedokli lietas materiālu 2.

42sēj. 14. lp.).

43Ministru kabinets 2011. gada 8. novembrī pieņēma Noteikumus

44Nr. 859, kas stājās spēkā 2011. gada 11. novembrī. Tajos bija

45noteikts privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu

46maksimālais apmērs gadījumā, ja valsts pārvaldes iestādes rīcības

47dēļ privātpersonai nodarīts mantisks zaudējums vai personisks

48kaitējums. Ministru kabinets, izdodot šos noteikumus, ņēma vērā,

49ka praksē pirms to pieņemšanas tiesību normu piemērotāji ar

50juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēru

51noteica pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493, kuros ietverts

52tiesiskais regulējums par valsts nodrošinātās juridiskās

53palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un

54to izmaksas kārtību. Tāpēc arī Noteikumi Nr. 859 tika izstrādāti

55pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493 (sk. Ministru

56kabineta noteikumu projekta Nr. TA-2432 "Noteikumi par

57privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu

58maksimālo apmēru" sākotnējās ietekmes izvērtējumu

59(anotāciju)). Pieņemot Noteikumus Nr. 1493, tika ņemts vērā

60jau Noteikumos Nr. 1068 ietvertais tiesiskais regulējums.

61Savukārt, izstrādājot Noteikumus Nr. 1068, tika veikta juridiskās

62palīdzības sniedzēju aptauja un veikts pētījums par juridisko

63pakalpojumu tirgus cenām, ņemot vērā arī katra tiesvedības

64procesa īpatnības. Pamatojoties uz izpētes rezultātiem, tika

65noteikti juridiskās palīdzības veidi, apjoms un atlīdzināmie

66izdevumi (sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli

67lietas materiālu 2. sēj. 2. lp.).

68Pēc 2011. gada 8. novembra, kad Noteikumi Nr. 859 tika

69pieņemti, tie ir grozīti 2015. gadā, pieņemot Noteikumus Nr. 210.

70Tomēr ar šiem noteikumiem maksimālais juridiskās palīdzības

71izmaksu atlīdzinājuma apmērs netika grozīts pēc būtības, bet

72tikai pielāgots euro ieviešanai, aizstājot latus ar

73euro (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta Nr.

74TA-693 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859" sākotnējās

75ietekmes izvērtējumu (anotāciju)). Līdz brīdim, kad

76apstrīdētās normas tika piemērotas Pieteikuma iesniedzējai, tās

77vairs nav grozītas un tādējādi pēc būtības ir saglabāts sākotnēji

78pieņemtais tiesiskais regulējums.

79Ministru kabinets 2020. gada 7. aprīlī pieņēma noteikumus Nr.

80195, ar kuriem palielināja citstarp apstrīdētajās normās noteikto

81apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

82izmaksas. Pamatojot šo palielinājumu, Ministru kabinets uzsvēra,

83ka attiecīgo izmaksu apmērs neesot grozīts un palielināts kopš

842011. gada, tāpēc esot nepieciešams nodrošināt taisnīgu un

85samērīgu privātpersonai atlīdzināmo ar juridisko palīdzību

86saistīto izdevumu noteikšanu un to pēc iespējas vienādot ar

87Noteikumiem Nr. 1493 (sk. Ministru kabineta noteikumu

88projekta Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr.

89859" sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju)).

90Administratīvā tiesa bija vērsusi Ministru kabineta uzmanību

91uz Noteikumos Nr. 859 ietvertā tiesiskā regulējuma nepilnību.

92Piemērojot Noteikumus Nr. 859 (redakcijā, kas bija spēkā līdz

932020. gada 9. aprīlim), tā atzina, ka Noteikumos Nr. 859 ir

94konstatējama nepilnība attiecībā uz gadījumu, kad juridiskās

95palīdzības sniedzējs ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs.

96Tāpēc, lai novērstu šādu nepilnību, pēc analoģijas būtu

97piemērojams Noteikumu Nr. 1493 tiesiskais regulējums. Tādējādi,

98novēršot situācijas, kad privātpersonai netiek atmaksāta pilna

99summa par saņemto juridisko palīdzību, jo tajā netiek ieskaitīts

100pievienotās vērtības nodoklis, Noteikumos Nr. 859 būtu nosakāms,

101ka pievienotās vērtības nodokļa summa ir pieskaitāma samaksai par

102juridiskās palīdzības sniegšanu (sk. Senāta Administratīvo

103lietu departamenta 2019. gada 18. oktobra spriedumu un blakus

104lēmumu lietā Nr. SKA-227/2019). Minētās atziņas

105Ministru kabinets ņēmis vērā, pieņemot Noteikumus Nr. 195, un

106paredzējis, ka papildus Noteikumu Nr. 859 3. punktā minētajām

107izmaksām valsts atlīdzina arī pievienotās vērtības nodokļa summu,

108ja juridiskās palīdzības sniedzējs ir reģistrējies kā pievienotās

109vērtības nodokļa maksātājs un savā rēķinā par sniegto juridisko

110palīdzību šo nodokli ir iekļāvis.

111Līdz ar to Ministru kabinets ir

112noteicis tiesisko regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību

113saistīto izdevumu atlīdzināšanu, ja šie izdevumi radušies valsts

114prettiesiskas rīcības rezultātā.

1Lai izvērtētu, vai šie pasākumi ir veikti

2pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un

3citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

4Ministru kabineta noteiktais tiesiskais regulējums, atbilstoši

5kuram valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītos

6nepieciešamos izdevumus, nodrošina tiesas pieejamību un tiesības

7uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī paredz šo izdevumu

8atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi radušies

9valsts prettiesiskas rīcības rezultātā.

10No lietas materiāliem izriet, ka pēc tam, kad administratīvā

11pārkāpuma lietā tika konstatēta Valsts ieņēmumu dienesta

12prettiesiska rīcība, izņemot Pieteikuma iesniedzējai piederošo

13zeltu (monētas un stieņus), Pieteikuma iesniedzēja vērsās iestādē

14un tiesā, lai saņemtu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

15atlīdzinājumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5.

16lp.).

17Pieteikuma iesniedzējai atbilstoši apstrīdētajām normām tika

18aprēķināts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

19atlīdzinājums. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

20iesniedzēja saņēmusi ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

21atlīdzinājumu 421,86 euro apmērā (sk. Valsts ieņēmumu

22dienesta 2017. gada 17. janvāra lēmumu lietas materiālu 2. sēj.

23109. lp., Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra

24spriedumu lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 45. lp.

25un Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 9. oktobra spriedumu

26lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 57. lp.).

27Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai zvērināts advokāts sniedzis

28juridisko palīdzību 334,4 stundu apjomā un tiesvedība ilgusi

29vairāk nekā astoņus gadus. Lai aizstāvētu savas aizskartās

30tiesības un panāktu sev labvēlīgu rezultātu - valsts iestādes

31prettiesiskas rīcības konstatāciju -, Pieteikuma iesniedzēja

32vienas un tās pašas lietas ietvaros vērsusies gan

33administratīvajā tiesā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā, gan

34Satversmes tiesā. Tāpēc faktiski radušies ar juridisko palīdzību

35saistītie izdevumi esot ievērojami lielāki, proti, vairāk nekā 22

36tūkstoši euro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli

37(sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp. un 2. sēj. 101.

38lp.).

3914.1. Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās

40personas uzsver, ka apstrīdētās normas neparedz ar juridisko

41palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā.

42Apstrīdētajās normās neesot noteikts pienācīgs ar juridisko

43palīdzību saistīto atlīdzināmo izdevumu apmērs, jo tās liedzot

44saņemt lielāku atlīdzinājumu netipiskās un sarežģītās lietās, par

45kādu būtu atzīstama Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija.

46Apmērs, kādā tiek atlīdzināti šie izdevumi, neesot atbilstošs

47sociālajai realitātei un ekonomiskajai situācijai valstī (sk.,

48piemēram, Pieteikuma iesniedzējas papildu viedokli lietas

49materiālu 2. sēj. 162.-163. lp. un Latvijas Zvērinātu Advokātu

50padomes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 19. lp.).

51Ministru kabinets norāda, ka Noteikumos Nr. 859 ietvertās

52atlīdzināmās izmaksas ir uzskatāmas par atbilstošu atlīdzinājumu

53un tās noteiktas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas

54vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī

55sabiedrības un indivīda interešu saskaņošanu. Tomēr Ministru

56kabinets piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas gadījums, kad tai

57labvēlīgs tiesas nolēmums tika panākts ļoti ilgā tiesas procesā,

58būtu uzskatāms par netipisku. Tomēr, nosakot ar juridisko

59palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus, esot jāņem vērā

60valsts budžeta intereses un iespēja prognozēt izdevumus, kā arī

61jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visām personām (sk.

62lietas materiālu 1. sēj. 100. lp.).

6314.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam

64neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

65kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

66situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi

67visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas

68izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7.

69februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Tomēr

70no Satversmes 92. panta neizriet, ka ikvienai tiesību normai

71vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Lai

72cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs

73vienmēr būs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā

74(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra

75sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu).

7614.2.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka,

77vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

78saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā, jāņem vērā tas, cik

79attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi tajā

80risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas process (sk. Eiropas

81Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2005. gada 19. oktobra

82sprieduma lietā "Roche v. The United Kingdom",

83pieteikums Nr. 32555/96, 182.-185. punktu un 2001. gada 10. maija

84sprieduma lietā "Z and others v. The United Kingdom",

85pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu). Arī Eiropas Savienības

86Tiesa norādījusi, ka tiesai katrā lietā ir jāveic juridiskās

87palīdzības izdevumu apmēra objektīva analīze, proti, jānovērtē,

88cik objektīvi un atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem pamatoti

89šie izdevumi ir radušies, tostarp jānovērtē arī piemērojamā

90tiesiskā regulējuma un procedūru sarežģītība (sk. Eiropas

91Savienības Tiesas 2013. gada 11. aprīļa sprieduma lietā C-260/11

92"Edwards un Pallikaropoulos" 40.-42. punktu).

93Tiesas lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva.

94Tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības,

95vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas

96izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā

97varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam

98(sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 6.

99maija sprieduma lietā Nr. SKA-155/2011 13.2. punktu). Jāņem

100vērā, ka personu nolīgtā samaksa par juridisko palīdzību pati par

101sevi ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un faktiski

102ieguldītajam darbam. Līdz ar to, lemjot par personai piešķiramā

103atlīdzinājuma apmēru, ir nepieciešams, no vienas puses,

104nodrošināt ikviena indivīda tiesības uz kvalificētu juridisko

105palīdzību un, no otras puses, saprātīgi un efektīvi izmantot

106valsts budžeta līdzekļus (sk. Senāta Administratīvo

107lietu departamenta 2020. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmumu

108lietā Nr. SKA-398/2020 lietas materiālu 1. sēj. 59.-60.

109lp.).

110Juridiskās palīdzības izdevumi ir procesuāla rakstura

111izmaksas, kas personai rodas tādēļ, ka persona izvēlējusies

112aizsargāt savas tiesības tiesā, lai tā izvērtētu tiesību

113aizskāruma pamatotību (sk.: Priekulis J. Efektīvs tiesību

114aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas

115Vēstnesis, 2021, 365.-366. lpp.). Šie izdevumi var būt ļoti

116dažādi un ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem gan atsevišķi, gan

117to kopsakarā, piemēram, no konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem,

118tiesvedības procesa veida un gaitas, izraudzītā juridiskās

119palīdzības sniedzēja prakses vietas, reputācijas, kā arī

120praktizēšanas ilguma (sal. sk. Konceptuālā ziņojuma par

121advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās 3.

122pielikumu un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 10.

123lp.).

124Ministru kabinets Noteikumos Nr. 859 ir noteicis maksimālo

125apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridiskās palīdzības izdevumiem

126saistītās izmaksas. Tiesiskas valsts principa konkretizācija

127ietver to, ka gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, ir

128paredzēts zaudējušās puses pienākums atlīdzināt personai ar

129saņemto juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus

130saprātīgā apmērā. Tā kā ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi

131ne vienmēr ir objektīvi pamatoti, tiesību normu piemērotāja

132kompetencē ir lietā objektīvi nepieciešamo izdevumu izvērtēšana.

133Likums tiesību normu piemērotājam piešķir plašas tiesības

134izvērtēt atlīdzināmos izdevumus un noteikt nevis pilnīgu, bet gan

135lietas apstākļiem atbilstošu izdevumu apmēru, proti, konkrētos

136lietas apstākļus vērtēt kopsakarā ar nepieciešamajiem juridiskās

137palīdzības izdevumiem un noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā

138apmērā.

139Administratīvo tiesu kompetencē ir lemšana par apmēru, kārtību

140vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par

141juridiskās palīdzības izdevumiem, kas tai radušies, vēršoties

142pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes

143faktisko rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11.

144jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8.

145punktu). Tomēr, vērtējot jautājumu par to pieteicējam

146nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kuri izpaužas kā izdevumi par

147juridiskās palīdzības saņemšanu, tiesai jāņem vērā, ka Noteikumos

148Nr. 859 ir noteikts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

149maksimālais apmērs (sk., piemēram, Administratīvās

150apgabaltiesas 2021. gada 10. martā spriedumu lietā Nr. A420225219

151un Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 6. septembra

152spriedumu lietā Nr. A42-01856-21/20). Gan no apstrīdēto normu

153teksta, gan no šo normu piemērošanas prakses izriet, ka tiesību

154normu piemērotājs ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos

155izdevumus noteic, ievērojot to, ka likumdevējs nepārprotami

156paredzējis šo izdevumu atlīdzināšanu tikai tādā apmērā, kas

157nepārsniedz apstrīdētajās normās noteikto taksi.

15814.2.2. Šā sprieduma 13. punktā jau secināts, ka

159Noteikumi Nr. 859 izstrādāti pēc līdzības ar noteikumiem par

160valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ministru kabinets

161atzinis, ka ir pamatoti salīdzināt Noteikumos Nr. 1493 un

162Noteikumos Nr. 859 noteiktos atlīdzinājuma apmērus. Ja valsts

163spēj nodrošināt adekvātu juridisko palīdzību par attiecīgu

164atlīdzību, tad nav pamata uzskatīt, ka atlīdzināmajiem izdevumiem

165vajadzētu būtiski atšķirties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93.

166lp.).

167Taču Noteikumu Nr. 1493 18. punkts aptver arī tādus gadījumus,

168kad pieļaujami izņēmumi no šajos noteikumos paredzētā maksimāli

169atlīdzināmā apjoma vienas lietas ietvaros. Šajā normā, ņemot vērā

170to, ka katra lieta ir atšķirīga un ka personai nedrīkst tikt

171liegtas tiesības uz pieeju tiesai, ir paredzētas tiesību normu

172piemērotāja tiesības noteiktos gadījumos ar juridisko palīdzību

173saistīto izdevumu atlīdzinājuma apjomu palielināt (sk.

174Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas materiālu

1752. sēj. 2. lp.). Tādējādi tiesību normu piemērotājam ir

176piešķirta kompetence lemt par lielāku un konkrētajai lietai

177atbilstošu ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

178atlīdzinājumu. No apstrīdēto normu izstrādes materiāliem

179neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis nepieciešamību

180līdzīgu tiesisko regulējumu ietvert arī Noteikumos Nr. 859. Tāpat

181Ministru kabinets šo nepieciešamību nav apsvēris, pieņemot

182Noteikumus Nr. 195, ar kuriem paaugstinājis apmēru, kādā

183atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, lai gan ir

184norādījis, ka tie pēc iespējas jāvienādo ar Noteikumos Nr. 1493

185ietverto tiesisko regulējumu (sk. Ministru kabineta noteikumu

186projekta Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859"

187sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju)).

188Ministru kabinetam ir rīcības brīvība noteikt apmēru, kādā

189atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, tomēr

190tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas tiesību normu

191piemērotājam ļautu vērtēt katru individuālo ar juridiskās

192palīdzības izdevumu atlīdzinājumu saistīto gadījumu un, ņemot

193vērā lietā radušos nepieciešamo izdevumu objektīvu pamatotību,

194noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Tādējādi tiktu

195nodrošināts līdzsvars starp valsts finanšu līdzekļu efektīvu

196izmantošanu un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz

197kvalificētu juridisko palīdzību.

198No izskatāmās lietas apstākļiem un apstrīdēto normu izstrādes

199materiāliem neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis personas

200tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

201izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, kas, ņemot vērā

202individuālos lietas apstākļus, nodrošinātu personas tiesības

203saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

204atlīdzinājumu arī lielākā apjomā vai apmērā.

20514.3. Ministru kabinetam, ņemot vērā tā rīcības brīvību

206ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

207noteikšanā, ir jāievēro tiesiskas valsts princips un vienlaikus

208jālīdzsvaro valsts budžeta iespējas ar Satversmes 92. pantā

209ietvertajām personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām saņemt

210kvalificētu juridisko palīdzību.

211Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas

212tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

213izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

214sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Šis princips

215ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti (sk.

216Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2172001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Konvencija

218garantē tiesības, kas ir ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas

219un efektīvas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.

220gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius and Rinkevičius v.

221Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, 68.

222punktu).

223Taisnīga rezultāta sasniegšanu un tiesas procesa ekonomiju

224sekmē kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana. Turklāt

225persona, kas uzskatāma par zaudējušo pusi, tiek pasargāta no

226pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā

227tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu

228varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts

229iekārtas netraucētu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2014.

230gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu).

231Arī Eiropas Padomes Ministru komiteja noteikusi, ka nevienam

232prāvniekam nedrīkstētu liegt izmantot jurista palīdzību (sk.

233Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija

234rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas

235pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

236"Principi" 4.punktu).

237Tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

238izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi

239radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, ir būtisks

240tiesību uz pieeju tiesai elements, kas personām demokrātiskā

241tiesiskā valstī nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Konkrētajā

242gadījumā apstrīdētās normas ir saistītas ar tādu noteiktu

243pakalpojumu izmaksu segšanu, kuras brīvajā tirgū, mainoties

244ekonomiskajai situācijai valstī, ir pakļautas izmaiņām (sk.

245tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.).

246Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tā

247noteiktais ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

248apmērs ir samērīgs un joprojām atbilst sociālajai realitātei un

249personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu

250juridisko palīdzību, kā arī to, vai šajā jomā spēkā esošo

251tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot (sk., piemēram,

252Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr.

2532013-08-01 18.2. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

254Nr. 2017-35-03 18. punktu).

255Noteikumi Nr. 1493 kopš to stāšanās spēkā 2010. gada 1.

256janvārī ir grozīti gandrīz katru gadu. Mainoties situācijai, lai

257veicinātu juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinātu tiesības

258uz pieeju tiesai, tika noteikti arvien jauni juridiskās

259palīdzības veidi, palielināts tās apjoms un samaksas apmērs

260(sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas

261materiālu 2. sēj. 2.-3. lp.). Tātad Ministru kabinets ir

262regulāri izvērtējis Noteikumos Nr. 1493 ietverto ar juridisko

263palīdzību saistīto atlīdzinājuma apmēru atbilstoši pieejamiem

264valsts budžeta līdzekļiem nolūkā nodrošināt personas tiesības uz

265pieeju tiesai un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību.

266Tomēr, kā secināts šā sprieduma 13.2. punktā, apstrīdētās normas

267Ministru kabinets nebija grozījis līdz brīdim, kad tās piemērotas

268Pieteikuma iesniedzējai, proti, līdz 2017. gada 17. janvārim.

269Tādējādi pēc būtības bija saglabāts sākotnēji 2011. gadā

270pieņemtais tiesiskais regulējums.

271Atbilstoši tiesiskas valsts principam, lai tiktu nodrošinātas

272personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības saņemt kvalificētu

273juridisko palīdzību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas

274neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu

275situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli

276neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies

277izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami. Šāds

278tiesiskais regulējums sasniegtu mērķi - atlīdzināt ar juridisko

279palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus saprātīgā apmērā.

280Tātad Ministru kabinets nav pienācīgi - atbilstoši vispārējiem

281tiesību principiem un citām Satversmes normām - noteicis tiesisko

282regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto

283nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

284Līdz ar to apstrīdētās normas,

285ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

286izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92.

287panta pirmajam teikumam.

1Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā lūgusi atzīt

2Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

3no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) par

4neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Turklāt gan

5Pieteikuma iesniedzēja, gan vairākas lietā pieaicinātās personas

6vērsušas uzmanību uz to, ka par neatbilstošu Satversmes 92. panta

7pirmajam teikumam būtu atzīstams arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un

85. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa),

9ciktāl tas noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru

10(sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 9. lp. un

11Latvijas Zvērinātu advokātu padomes viedokli lietas materiālu 2.

12sēj. 19. lp.). Proti, Noteikumu Nr. 859 3. punkts noteic, ka

13valsts atlīdzina izmaksas vienai personai šādā apmērā:

143.1. par sniegtu juridisko konsultāciju - 30 euro

15stundā;

163.2. par pieteikuma, blakus sūdzības vai administratīvā līguma

17(izlīguma) sastādīšanu - 50 euro;

183.3. par apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības

19sastādīšanu - 65 euro;

203.4. par kasācijas sūdzības sastādīšanu - 80 euro;

213.5. par tāda dokumenta sastādīšanu, kas nepieciešams lietas

22izlemšanai (iesniegumi, lūgumi vai paskaidrojumi (izņemot

23dokumentu par informācijas pieprasīšanu un šo noteikumu 3.2.,

243.3. un 3.4. apakšpunktā minētos dokumentus)) - 26

25euro;

263.6. par šo noteikumu 3.2., 3.3. un 3.4. apakšpunktā minēto

27dokumentu papildinājumu sastādīšanu - 26 euro;

283.7. par pārstāvību tiesas sēdē - 40 euro stundā;

293.8. par iepazīšanos ar lietas materiālu vienu sējumu vienas

30tiesas instances ietvaros - 20 euro.

31Noteikumu Nr. 859 4. punkts noteic, ka valsts sedz izdevumus

32par sniegtu juridisko konsultāciju šo noteikumu 3.1. apakšpunktā

33minētajā apmērā ne vairāk kā par piecām stundām vienas lietas

34ietvaros. Savukārt šo noteikumu 5. punkts paredz, ka valsts sedz

35izdevumus ne vairāk kā par piecu šo noteikumu 3.2. līdz 3.6.

36apakšpunktā minēto dokumentu sastādīšanu vienas lietas

37ietvaros.

38Tādējādi ar šīm normām Ministru kabinets ir palielinājis

39apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

40izmaksas, mēģinot tiesisko regulējumu pēc iespējas pielīdzināt

41Noteikumiem Nr. 1493 (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

42Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859" sākotnējās

43ietekmes izvērtējumu (anotāciju)). Lai arī lieta par

44Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas ir spēkā no

452020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas noteic ar juridisko palīdzību

46saistīto izdevumu apmēru, atbilstību augstāka juridiska spēka

47tiesību normai (aktam) netika ierosināta, atzīstams, ka šajos

48punktos ietverts apstrīdētajām normām līdzīgs tiesiskais

49regulējums.

50Satversmes tiesa secina, ka Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

51punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl

52tas noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru, ir

53cieši saistīts ar apstrīdētajām normām un pēc būtības tās

54aizstāj. Minētie noteikumu punkti tāpat neparedz ar juridisko

55palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

56apmērā. Proti, arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts

57(redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa) satur tādu

58tiesisko regulējumu, ko Satversmes tiesa ir atzinusi par

59neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

60No procesuālās ekonomijas principa izriet, ka nebūtu

61lietderīgi atkārtoti lemt par jautājumiem, kas var tikt izlemti

62šīs lietas ietvaros. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prasījuma

63robežu paplašināšana spriedumā ir iespējama un pat nepieciešama,

64lai nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību un

65sprieduma izpildi. Satversmes tiesas procesā iespējami gadījumi,

66kad ir pieļaujams un pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma

67robežām, iekļaujot pārbaudē arī tādas normas, kuras nav tikušas

68apstrīdētas (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 14. oktobra

69sprieduma lietā Nr. 2021-03-03 25. punktu).

70Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var

71paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās

72saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā

73ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas

74attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas,

75attiecībā uz kurām prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši

76saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana

77iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās

78lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir

79nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai

80(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā

81Nr. 2010-06-01 17.1. punktu).

82Kā apstrīdētās normas, tā arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

83punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa) ir

84pieņemts, pamatojoties uz likumdevēja paredzēto pilnvarojumu

85noteikt privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu

86maksimālo apmēru, tādējādi visas šīs normas ir cieši saistītas.

87Turklāt ir nepieciešams izvērtēt Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

88punkta (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa)

89atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Satversmes

90tiesas procesa principu ievērošanas aspektā. Visu šo normu,

91ciktāl tās noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

92apmēru, atzīšana par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam

93teikumam ir iespējama tā paša pamatojuma ietvaros.

94Satversmes tiesa jau šā sprieduma 14. punktā ir norādījusi uz

95principiem, kas Ministru kabinetam jāievēro, īstenojot rīcības

96brīvību ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

97atlīdzinājuma apmēra noteikšanā, lai tiktu nodrošināta tiesību

98normu atbilstība vispārējiem tiesību principiem un citām

99Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības

100tiesību normām. Līdz ar to Satversmes tiesa pēc būtības jau ir

101izspriedusi arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkta (redakcijā,

102kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar

103juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

104saprātīgā apmērā, atbilstību Satversmei.

105Līdz ar to arī Noteikumu Nr. 859 3.,

1064. un 5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10.

107aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto

108nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst

109Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1Tā kā Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas un

2Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu (redakcijā, kas ir spēkā no

32020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko

4palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

5apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,

6tai nepieciešams lemt par brīdi, ar kuru minētās normas zaudē

7spēku.

8Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

9tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

10augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

11neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

12Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt šā likuma 31.

13panta 11. punkts paredz Satversmes tiesas tiesības spriedumā

14norādīt brīdi, ar kuru šāda tiesību norma zaudē spēku.

1516.1. Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdētās

16normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, proti, 2015.

17gada 5. maija. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

18iesniedzējai ir piemērotas apstrīdētās normas redakcijā, kas bija

19spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim.

20Izmantojot Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktā

21piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas

22pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas

23pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

24decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

25Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu

26veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

27jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

28nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sal. sk.

29Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

302010-71-01 26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma

31lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

32Minēto tiesību normu atzīšana par spēku zaudējušām no

33Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir

34vienīgā iespēja aizsargāt šīs personas pamattiesības. Tādēļ

35attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju tās atzīstamas par spēkā

36neesošām no 2017. gada 17. janvāra, kad Valsts ieņēmumu dienests

37pieņēma lēmumu par Pieteikuma iesniedzējai atlīdzināmajiem

38juridiskās palīdzības izdevumiem (sk. lietas materiālu 2. sēj.

39105.-109. lp.).

40Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar

41juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

42saprātīgā apmērā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju atzīstamas

43par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma rašanās

44brīža.

4516.2. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

46zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi

47apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

48spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ne tikai attiecībā uz

49Pieteikuma iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

50decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu).

51Nevar izslēgt tādu iespējamību, ka apstrīdētās normas un

52Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no

532020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko

54palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

55apmērā, vēl kādai personai ir piemērots un radījis tai Satversmes

5692. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu

57aizskārumu. Tiesiskajai situācijai piemērots risinājums būtu

58atzīt, ka attiecībā uz tām personām, kuras uzsākušas un turpina

59savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

60līdzekļiem, minētās normas zaudē spēku no to pamattiesību

61aizskāruma rašanās brīža.

62Līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru Ministru

63kabinets būs izpildījis savu pienākumu, kas tam noteikts

64Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, tiesību normu piemērotājam

65tām personām, kurām ar juridisko palīdzību saistīti izdevumi

66radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, tiesības uz

67taisnīgu tiesu jānodrošina, tieši piemērojot Satversmes 92. panta

68pirmo teikumu un šā sprieduma atziņas un nosakot ar juridisko

69palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

70apmērā.

71Nolēmumu

72daļa

73Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

74Satversmes tiesa

75nosprieda: