25. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma

Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura

brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 35.1. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

sociāli nozīmīgu jautājumu - sociālās palīdzības minimumu, kas

nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu. Ja

Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos

vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams

trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai.

Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu vistrūcīgākajiem

cilvēkiem, nevis nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē

tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku

laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga

valsts darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu).

GMI līmeņa noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

tautsaimniecību kopumā. Tādēļ apstrīdētās normas atzīšana par

spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības

principa apdraudējumu.

No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas,

ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana

ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka

attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu

nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par

spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu

līmeni" 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1.

janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 25. jūnijā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele