25. punkts

1Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma

6Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura

7brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

8augstāka juridiska spēka tiesību normai.

9Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

10piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

11to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

12norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

13pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

14valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005.

15gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

162015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

17punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

18uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

19nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

20Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

212009-43-01 35.1. punktu).

22Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

23sociāli nozīmīgu jautājumu - sociālās palīdzības minimumu, kas

24nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu

25dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu. Ja

26Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

27neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos

28vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams

29trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai.

30Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu vistrūcīgākajiem

31cilvēkiem, nevis nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē

32tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.

33Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku

34laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga

35valsts darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

36gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu).

37GMI līmeņa noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

38paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

39tautsaimniecību kopumā. Tādēļ apstrīdētās normas atzīšana par

40spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības

41principa apdraudējumu.

42No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

43izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

44šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni.

45Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas,

46ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

47lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

48spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

49Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana

50ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka

51attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu

52nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par

53spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

54Nolēmumu

55daļa

56Pamatojoties uz Satversmes tiesas

57likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

58nosprieda:

59atzīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

60noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu

61līmeni" 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

62Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1.

63janvāra.

64Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

65Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 25. jūnijā.

66Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

67Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

68Ziemele