Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam

1Ministru kabinets 2012. gada 18. decembrī pieņēma

2noteikumus Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

3ienākumu līmeni" (turpmāk - Noteikumi Nr. 913).

4Noteikumu Nr. 913 2. punkts paredzēja, ka garantētais

5minimālais ienākumu līmenis personai ir 35 lati jeb 49,80

6euro mēnesī.

71.1. Ar 2017. gada 12. decembra noteikumiem Nr. 731

8"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

9noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

10ienākumu līmeni"", kas stājās spēkā 2018. gada 1.

11janvārī, Noteikumu Nr. 913 2. punktā skaitlis "49,80"

12tika aizstāts ar skaitli "53".

13Tādējādi pēc šiem grozījumiem Noteikumu Nr. 913 2. punkts

14noteica: "Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai

15ir 53 euro mēnesī" (turpmāk - apstrīdētais

16regulējums).

171.2. Ar 2019. gada 1. oktobra noteikumiem Nr. 454

18"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

19noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

20ienākumu līmeni"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 454), kas

21stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, Noteikumu Nr. 913 2. punktā

22skaitlis "53" tika aizstāts ar skaitli

23"64".

24Tādējādi pēc šiem grozījumiem Noteikumu Nr. 913 2. punkts

25noteic, ka garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 64

26euro mēnesī.

1Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas

3Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam.

4Tiesībsargs ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli ir vērsies pie

5Ministru kabineta, aicinot garantētā minimālā ienākuma (turpmāk -

6GMI) līmeņa noteikšanā ievērot Satversmi. Tomēr Ministru kabinets

7neesot novērsis vēstulē minētos trūkumus, jo GMI līmeni atstājis

8apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apmērā.

92.1. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot

10valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

11Sociālajai palīdzībai vajagot būt tādai, kas nodrošina vismaz

12minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Proti,

13tai esot jānodrošina ne tikai cilvēka fiziska izdzīvošana, bet

14arī iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

15Pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un obligātā

16izglītība esot tas mimimums, kam vajagot būt nodrošinātam

17ikvienam.

18Likumdevējs esot izveidojis sociālās drošības sistēmu, kurā

19ietilpstot sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Viens no

20sociālās palīdzības pabalsta veidiem, ko piešķir ģimenēm vai

21atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ

22negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām,

23esot pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Tas esot pēdējais

24iespējamais pabalsts no publiskiem resursiem, kas pieejams

25iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai vispār bez

26ienākumiem. Tātad to saņemot visnabadzīgākie iedzīvotāji. Saskaņā

27ar statistikas datiem apmēram puse no visām personām, kuras saņem

28pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, piederot pie kādas no mazāk

29aizsargāto personu grupām, proti, tie esot bērni, personas ar

30invaliditāti vai pensijas vecuma cilvēki.

31Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

32(turpmāk - Sociālās palīdzības likums) 35. panta pirmajai daļai

33minēto pabalstu, tāpat kā dzīvokļa pabalstu, personai izmaksājot

34pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Tādējādi likumdevējs

35esot nodrošinājis trūcīgām personām iespēju saņemt palīdzību

36pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta

37veidā.

38Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā esot

39ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt GMI

40līmeni. Kopš 2018. gada 1. janvāra GMI līmenis esot tāds, kāds

41noteikts apstrīdētajā regulējumā, - 53 euro mēnesī.

42Saskaņā ar Noteikumu Nr. 913 3. punktu pašvaldības esot tiesīgas

43noteikt arī augstāku GMI līmeni, kas nepārsniedz personas

44atzīšanai par trūcīgu personu noteikto ienākumu līmeni, proti,

45128,06 euro. Tomēr GMI līmenis joprojām esot pārāk zems,

46lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences

47priekšnoteikumus. Saskaņā ar pētījumiem vienai personai tikai

48veselīgam uzturam vien esot nepieciešami vismaz 153 euro

49mēnesī. Taču GMI līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par šo

50summu.

51Papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības

52trūcīgai personai izmaksājot arī citus pabalstus, piemēram,

53dzīvokļa pabalstu, pabalstus veselības aprūpei un izglītības

54ieguvei. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas dzīvokļa

55pabalsta izmaksai. Turklāt vairums pašvaldību dzīvokļa pabalstu

56izmaksājot tikai apkures sezonā, tādējādi trūcīgai personai

57netiekot sniegts ikmēneša atbalsts mājokļa nodrošināšanā. Saskaņā

58ar statistikas datiem vidēji mājokļa izdevumi 2018. gadā bijuši

59150 euro mēnesī uz vienu mājsaimniecību. Tāpat pētījumi

60liecinot, ka, lai gan veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu

61segšanā ir paredzēta gan valsts, gan pašvaldības iesaiste,

62atbalsts nav pietiekams pienācīgai veselības aprūpei. Arī

63pašvaldību pabalsts izglītības ieguvei esot simbolisks - parasti

64to izmaksājot tikai reizi gadā pirms mācību gada sākuma. Tādējādi

65pašreizējais atbalsta pasākumu kopums pašvaldību sociālo pabalstu

66veidā neesot pietiekams.

672.2. GMI līmeņa noteikšanas mērķis esot sniegt personai

68materiālo atbalstu pārtikas, apģērba un daļēji arī mājokļa,

69veselības aprūpes un obligātās izglītības nodrošināšanai. Saskaņā

70ar aprēķiniem šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamais GMI

71līmenis būtu 1,77 euro dienā. Tas esot pielīdzināms

72Pasaules Bankas atzītajam absolūtas nabadzības līmenim. Tā kā

73Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par

74valsti ar augstiem ienākumiem, nabadzības robežvērtībai vajadzētu

75būt 19,79 euro dienā jeb 594 euro mēnesī.

76GMI līmenis neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem vai

77indikatoriem, bet esot noteikts Labklājības ministrijas un

78Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās rezultātā. Turklāt

79valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt šo

80līmeni. Lai gan Latvijā turpinoties stabila ekonomiskā izaugsme,

81paaugstinoties vidējā darba alga un vidējais patēriņa cenu

82līmenis, GMI līmenis no 2013. gada līdz 2017. gadam esot

83pārskatīts tikai vienu reizi un paaugstināts par 3,20 euro

84mēnesī. Savukārt 2019. gadā tas esot paaugstināts par 11

85euro mēnesī un noteikts 64 euro apmērā. Tomēr GMI

86līmenis nedz 53 euro apmērā, nedz arī 64 euro

87apmērā neesot pietiekams, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu

88dzīves līmeni. Līdzšinējā valdības attieksme, ilgstoši ignorējot

89vistrūcīgākos cilvēkus, viņu tiesības un vajadzības, liecinot par

90cieņas trūkumu attiecībā uz šiem cilvēkiem.

91Turklāt, pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot

92pārkāpis Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

93diskriminācijas aizlieguma principu. Noteiktais GMI līmenis

94liedzot trūcīgām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību,

95kā arī pilnvērtīgu pieeju veselības un kultūras

96pakalpojumiem.

972.3. Tiesas sēdē tiesībsargs un viņa pārstāve Ineta

98Rezevska atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus

99norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums un ar to cieši

100saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais

101atbalsta mehānisms, kas pieejams personai ar ļoti zemiem

102ienākumiem, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts nav

103pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā

104apmērā. Savukārt valsts sociālie pabalsti tiekot piešķirti

105noteiktam personu lokam - ģimenēm ar bērniem, personām ar

106invaliditāti, un tiem esot konkrēts mērķis, kas neesot saistīts

107ar pamatvajadzību nodrošināšanu.

108Tiesībsargs tiesas sēdē uzsvēra, ka GMI līmenis tiek noteikts,

109politiski vienojoties, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem

110pamatotas metodoloģijas. Šāda kārtība esot pretrunā ar sociāli

111atbildīgas valsts principu. GMI līmeņa noteikšanas principi un

112metode esot būtisks jautājums, kas būtu jāizlemj

113likumdevējam.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka

3apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

43.1. Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 esot

5paaugstinājis GMI līmeni, nosakot, ka no 2020. gada 1. janvāra

6tas ir 64 euro mēnesī. Tas esot viens no pēdējo desmit

7gadu laikā veiktajiem nozīmīgākajiem pasākumiem atbalsta

8uzlabošanai personām ar ļoti zemiem ienākumiem. Grozījumi

9apstrīdētājā regulējumā varot būt par pamatu tam, lai tiesvedība

10lietā tiktu izbeigta.

113.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot naudas un

12mantisks pabalsts vai naudas vai mantisks pabalsts, ko

13pašvaldības piešķirot ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām,

14kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un

15kuras ir atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošinot noteikto

16GMI līmeni katram ģimenes loceklim.

17GMI līmeni saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma

18projektu katru gadu pārskatot Ministru kabinets. To nosakot

19Ministru kabineta noteikumos, iepriekš politiski vienojoties

20Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai. Kopš

212006. gada Labklājības ministrija sarunās ar Latvijas Pašvaldību

22savienību vienmēr esot rosinājusi paaugstināt GMI līmeni.

23Piedāvātie risinājumi esot bijuši sagatavoti, analizējot gan

24valsts un pašvaldību sociālās palīdzības pasākumus, gan arī

25inflācijas līmeni valstī un minimālo ienākumu līmeni. Tomēr

26Latvijas Pašvaldību savienība neesot piekritusi GMI līmeņa

27paaugstināšanai, norādot uz atsevišķu pašvaldību finansiālo

28nespēju nodrošināt atbalstu tādā gadījumā, ja GMI līmenis tiktu

29paaugstināts, kā arī uz valsts līdzfinansējuma trūkumu. Laikā no

302009. gada līdz 2013. gadam, kad sociālās palīdzības saņēmēju

31bijis ļoti daudz, valsts sniegusi atbalstu pašvaldībām pabalsta

32GMI līmeņa nodrošināšanai samaksai. Tomēr šobrīd minētais

33pabalsts tiekot maksāts vienīgi no pašvaldību budžeta

34līdzekļiem.

35Esot jāņem vērā, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

36aprēķināšanas metodika dod personai iespēju saņemt šo pabalstu

37arī tādā gadījumā, ja tās reālie ienākumi pārsniedz 53

38euro mēnesī. Proti, novērtējot to personu materiālo

39situāciju, kuras pretendē uz sociālo palīdzību, netiekot ņemti

40vērā šādi ienākumi: ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes

41valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti

42kopšanas pabalsts, pabalsts personai ar invaliditāti, kurai

43nepieciešama kopšana, pabalsts par asistenta izmantošanu personām

44ar I grupas redzes invaliditāti, pabalsts transporta izdevumu

45kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta

46pārvietošanās, pabalsts ar celiakiju slimam bērnam, pabalsts

47bērna piedzimšanas gadījumā, pabalsts personas nāves gadījumā, kā

48arī dažādi citi Sociālās palīdzības likumā noteiktie sociālās

49palīdzības pabalsti.

503.3. Personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa

51nodrošināšanai, tiekot izmaksāts arī dzīvokļa pabalsts un citi

52pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktie sociālās palīdzības

53pabalsti, piemēram, pabalsts skolas piederumu, apģērba un apavu

54iegādei, veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Lai nodrošinātu

55atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām, pašvaldībai esot rīcības

56brīvība sniegt arī cita veida palīdzību.

57Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai galvenais mērķis esot

58nodrošināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas. Saskaņā ar

59Centrālās statistikas pārvaldes apsekojuma datiem vistrūcīgāko

60personu izdevumi pārtikas iegādei 2016. gadā bijuši 60,95

61euro uz vienu mājsaimniecības locekli. Tātad GMI līmenis

62nodrošinot vajadzību pēc pārtikas 80 procentu apmērā. Esot jāņem

63vērā, ka krīzes situācijā nonākušas personas var saņemt atbalstu

64arī no Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām. Tāpat

65Latvijas teritorijā 2018. gadā esot bijušas 458 pārtikas un

66pamata materiālās palīdzības izdales vietas un 23 maltīšu izdales

67vietas.

68Latvijā 2017. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23,3

69procenti iedzīvotāju. Tie esot cilvēki ar ienākumiem zem 367

70euro uz vienu mājsaimniecības ekvivalento personu.

71Apzinoties nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību un

72nabadzību, politikas plānošanas dokumentos esot paredzēti dažādi

73pasākumi, lai pakāpeniski pilnveidotu trūcīgām personām paredzētā

74atbalsta sistēmu, tostarp 2014. gadā Ministru kabinets esot

75apstiprinājis koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa

76noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Koncepcija paredzot

77minimālo ienākuma līmeni noteikt 40 procentu apmērā no

78mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas uz ekvivalento

79patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Attiecībā uz GMI

80līmeni tie esot 20 procenti no mājsaimniecības rīcībā esošo

81ienākumu mediānas.

82Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. un

83109. pantam, tas esot jāskata kompleksi ar citiem personām ar

84ļoti zemiem ienākumiem paredzētā valsts un pašvaldību atbalsta

85veidiem. Šīm personām paredzētajiem valsts un pašvaldību atbalsta

86pasākumiem vajagot būt ekonomiski pamatotiem un samērīgiem ar

87visas sabiedrības interesēm un finansiālajām iespējām. Turklāt

88šai sistēmai vajagot būt tādai, kas motivētu personu iesaistīties

89darba tirgū, lai tādējādi patstāvīgi gūtu ienākumus atbilstoša to

90līmeņa nodrošināšanai.

913.4. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve Elīna

92Celmiņa atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos

93argumentus un norādīja, ka Latvijā izveidotā sociālā

94nodrošinājuma sistēma atbilst tādiem kritērijiem kā šīs sistēmas

95esība, adekvātums un pieejamība. Lai gan GMI līmenis noteikts

96Ministru kabineta noteikumos, šā līmeņa nodrošināšanai

97nepieciešamā pabalsta izmaksa esot pašvaldību autonomā

98kompetence.

99Sociālās drošības sistēmas ietvaros papildus pabalstam GMI

100līmeņa nodrošināšanai personai esot pieejami arī citi valsts un

101pašvaldību atbalsta pasākumi pamatvajadzību apmierināšanai. Šo

102pasākumu kopums ļaujot personai īstenot Satversmes 109. pantā

103ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar sociālās

104palīdzības pabalstiem, tostarp pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai

105galvenokārt vajagot tikt nodrošinātām personas pamatvajadzībām

106pēc pārtikas, apģērba un mājokļa. Tomēr sociālā palīdzība pēc

107sava rakstura esot individuāla, un tāpēc tās izlietošanas mērķis

108netiekot regulēts.

109Līdz šim neesot izstrādāta viena pasaulē vispāratzīta metode,

110pēc kuras būtu nosakāms minimālais ienākuma līmenis. Tādēļ

111valstij esot rīcības brīvība piemērotākā risinājuma izvēlē.

112Līdzšinējā metode, atbilstoši kurai GMI līmenis tiek noteikts,

113vienojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, neesot pretrunā ar

114Satversmi. Tomēr, apstiprinot Koncepciju, Ministru kabinets esot

115atzinis, ka līdzšinējā pieeja GMI līmeņa noteikšanai ir

116uzlabojama, un paredzējis metodi tā noteikšanai. Turklāt tiekot

117izstrādāts arī iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu

118grozs dažādiem mājsaimniecību veidiem.

1Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

2valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot

3ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu

4valsts pienākumu izpilde. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai

5neesot atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

6iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ

7valstij esot plaša rīcības brīvība ar GMI līmeni saistīta

8normatīvā regulējuma pieņemšanā.

94.1. Satversme neparedzot valsts pienākumu noteikt GMI

10līmeni vai paredzēt konkrētus šā līmeņa noteikšanas nosacījumus

11vai tā apmēru. Konkrētajā gadījumā valsts Sociālās palīdzības

12likumā ir paredzējusi GMI līmeni un ar to cieši saistīto pabalstu

13šā līmeņa nodrošināšanai. Tomēr, vērtējot GMI līmeņa atbilstību

14Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālās

15drošības sistēmas pasākumi, kas papildus pabalstam GMI līmeņa

16nodrošināšanai paredzēti trūcīgām personām. Proti, trūcīgām

17personām esot paredzēts arī dzīvokļa pabalsts, kuru izmaksājot

18pašvaldība no sava pamatbudžeta. Tāpat šīm personām esot tiesības

19īrēt sociālo dzīvokli. Pašvaldība esot tiesīga noteikt arī citus

20pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai, paredzēt

21atbalstu bērnu izglītošanai un audzināšanai, darba un dzīvokļa

22meklējumos.

23Esot jāņem vērā arī normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi

24trūcīgām personām. Turklāt atbalstu trūcīgām personām varot

25nodrošināt arī privātpersonas. Lai sekmētu sociālās atstumtības

26riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot

27sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi,

28esot pieņemts Sociālā uzņēmuma likums. Tāpat esot pieņemts

29Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt

30biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to

31iestāžu sabiedriskā labuma darbību, proti, labdarību.

324.2. Personu labklājības veicināšanas nolūkā esot

33svarīgi nodrošināt tādus apstākļus, lai personas varētu

34patstāvīgi gūt pietiekamus ienākumus no sava darba un sasniegt

35atbilstošu dzīves līmeni neatkarīgi no valstī noteiktajiem

36sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Tā esot arī pašas

37personas atbildība - rūpēties par to, lai sev nodrošinātu cilvēka

38cienīgus dzīves apstākļus.

39GMI līmeņa noteikšanas pamatprincipi neesot tāds jautājums,

40kura izlemšana atbilstoši būtiskuma teorijai ietilptu likumdevēja

41ekskluzīvajā kompetencē. Pamatojoties uz likumdevēja

42pilnvarojumu, šo jautājumu varētu noregulēt arī Ministru kabinets

43savos noteikumos. Turklāt likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

44jau esot noregulējis svarīgus ar GMI līmeni saistītus jautājumus,

45proti, noteicis, ka tā nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs

46pabalsts, noteicis šā pabalsta izmaksas mērķi un kārtību, kā arī

47paredzējis, ka Ministru kabinetam katru gadu saistībā ar

48gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu ir pienākums pārskatīt

49GMI līmeni.

50Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Jānis Priekulis

51atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

52un uzsvēra, ka Satversme neparedz konkrētu GMI līmeni, ko valstij

53būtu pienākums nodrošināt. Apstrīdētais regulējums un ar to cieši

54saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no

55pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Ministru

56kabinets esot izpildījis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu

57noteikt GMI līmeni. Šā līmeņa noteikšanas metodoloģija varētu

58tikt pilnveidota, tomēr tas pats par sevi nevarot būt par pamatu

59apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

60Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, esot

61jāņem vērā arī citi trūcīgām personām pieejami atbalsta

62pasākumi.

1Pieaicinātā persona - Labklājības

2ministrija - pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā

3norādītajam un uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst

4Satversmes 1. un 109. pantam.

5Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāves Ilze

6Skrodele-Dubrovska, Līga Āboliņa un Maruta Pavasare papildināja

7rakstveida viedoklī paustos argumentus un norādīja: lai mazinātu

8nabadzību un sociālo atstumtību, ir nepieciešams pilnveidot

9minimālo ienākumu līmeņu, tostarp GMI līmeņa, noteikšanu. Šajā

10nolūkā Ministru kabinets 2014. gadā apstiprinājis Koncepciju.

11Apstrīdētajā regulējumā noteiktais GMI līmenis neesot ekonomiski

12pamatots, un to nevarot uzskatīt par pietiekamu. Tomēr esot jāņem

13vērā, ka GMI līmenis un ar to cieši saistītais pabalsts šā līmeņa

14nodrošināšanai ir tikai viens no valsts un pašvaldību izveidotās

15sociālās drošības sistēmas elementiem un tā mērķis ir galvenokārt

16apmierināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas.

1Pieaicinātās personas - Tieslietu

2ministrijas - pārstāve Laila Medina tiesas sēdē norādīja, ka,

3īstenojot sociālās tiesības, valstij ir plaša rīcības brīvība.

4Taču šīs rīcības brīvības īstenošanas ietvars esot saistīts gan

5ar valsts ekonomisko situāciju, gan Satversmes normām un

6principiem.

7Valsts īstenoto sociālo pasākumu kopumam attiecībā uz trūcīgām

8personām esot jānodrošina minimālie cilvēka cienīgas dzīves

9priekšnoteikumi, proti, tādi pasākumi, kas nodrošina cilvēka

10fizisku eksistenci un ļauj viņam saglabāt pilnvērtīga sabiedrības

11locekļa statusu. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka no Satversmes

12neizriet personas tiesības uz konkrētu sociālās palīdzības

13pabalstu vai noteiktu tā apmēru. Apstrīdētā regulējuma atbilstība

14Satversmei esot jāvērtē kontekstā ar valsts un pašvaldību

15izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu, pārbaudot, vai

16attiecīgo pasākumu kopums sasniedz savu mērķi - nodrošina

17minimālos cilvēka cienīgas dzīves priekšnoteikumus. Izraudzītajam

18risinājumam vajagot būt arī salāgotam ar visas sabiedrības

19interesi - izveidot tādu ilgspējīgu sociālās drošības sistēmu,

20kura motivētu pašas personas iesaistīties darba tirgū, un

21tādējādi līdzsvarot sociālās palīdzības sistēmas pasākumu ietekmi

22uz valsts un pašvaldību budžetiem. Valstij esot jārūpējas par to,

23lai tās izraudzītais risinājums sasniegtu mērķi nodrošināt

24personas pamatvajadzību apmierināšanu.

25Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā esot noregulējis

26būtiskākos jautājumus un pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt

27GMI līmeni. Tā kā GMI līmeņa noteikšana esot saistīta ar

28nepieciešamību vērtēt faktiskos apstākļus un iepriekš spēkā

29bijušā regulējuma piemērošanas efektivitāti, pilnīgi pamatoti

30esot tas, ka GMI līmeni nosaka Ministru kabinets. Ministru

31kabinetam piešķirtais pilnvarojums ļaujot arī detalizēti iztrādāt

32GMI līmeņa noteikšanas metodoloģiju. Labklājības ministrijas un

33Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās par GMI līmeņa

34noteikšanu esot būtiska šā procesa sastāvdaļa. Esot svarīgi, lai

35šāds dialogs starp pašvaldībām un Ministru kabinetu notiktu, jo

36sociālā palīdzība pamatoti esot nodota pašvaldību autonomajā

37kompetencē. Esot būtiski tas, lai katra puse šajā dialogā

38izmantotu metodoloģiski pamatotus apsvērumus, tomēr galīgais

39lēmums par konkrētu risinājumu tiekot panākts, pusēm

40vienojoties.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

2norāda, ka GMI līmenis ir viens no valsts sociālās drošības

3sistēmas elementiem, tāpēc apstrīdētā regulējuma atbilstība

4Satversmes 1. un 109. pantam esot vērtējama kontekstā ar valstī

5izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu.

6Ienākumu sadalījums Latvijā esot viens no nevienlīdzīgākajiem

7Eiropas Savienībā. Tāpat nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju

8īpatsvars Latvijā esot viens no augstākajiem Eiropas Savienībā,

9proti, 2018. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23 procenti

10iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa esot pensionāri. Turklāt šim

11skaitlim pēdējos gados esot tendence palielināties. Darbaspēka

12nodokļu regulējuma pārmaiņas neesot efektīvākie instrumenti

13ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju

14īpatsvara mazināšanai. Šajā ziņā daudz efektīvāki esot sociālie

15pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgo mājsaimniecību

16atbalstu.

172018. gadā izdevumi sociālās drošības funkcijas īstenošanai

18esot veidojuši 11,7 procentus no iekšzemes kopprodukta jeb

19aptuveni 30 procentus no kopējiem vispārējiem valdības sektora

20izdevumiem. Esot jāņem vērā tas, ka pabalsts GMI līmeņa

21nodrošināšanai ir tikai maza daļa no kopējās sociālās drošības

22sistēmas. Proti, šobrīd no ienākuma līmeņa atkarīgie pabalsti

23veidojot tikai 1,1 procentu no izdevumiem sociālajai drošībai, un

24šo izdevumu apjoms pēdējos gados esot samazinājies. Sociālās

25politikas veidotājiem būtu pamats apsvērt, vai nevajadzētu

26palielināt to īpatsvaru Latvijas sociālās drošības sistēmā.

27Kopš 2003. gada, kad Latvijā tika ieviests GMI līmenis, tas

28esot pieaudzis straujāk nekā cenu līmenis. Turklāt vistrūcīgāko

29mājsaimniecību patēriņa grozam cenu pieaugums bijis zemāks nekā

30vidēji valstī. Tas nozīmējot, ka pabalsta GMI līmeņa

31nodrošināšanai saņēmēju pirktspēja laika gaitā ir pieaugusi.

32Tomēr šis pieaugums bijis ievērojami mazāks nekā tautsaimniecībā

33nodarbinātajiem vidējās algas saņēmējiem.

34Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvji Edvards Kušners un

35Uldis Rutkaste papildināja rakstveida viedoklī paustos argumentus

36un norādīja, ka pastāv divas metodoloģijas, pēc kurām var

37aprēķināt GMI, - absolūtā un relatīvā metode. Absolūtās metodes

38piemērošanas gadījumā tiesību normās esot precīzi definējams

39regulējuma mērķis un nosakāms preču un pakalpojumu grozs, kas

40nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Savukārt relatīvās metodes

41gadījumā minimālais līmenis esot nosakāms salīdzinājumā ar citām

42sociālajām grupām. Šī metode ļaujot noteikt tādu līmeni, kas

43atbilstu sociālajai realitātei valstī konkrētajā brīdī.

44Ilgtspējīgas attīstības princips prasa, lai sociālās palīdzības

45minimums būtu samērīgs ar valstī noteikto minimālo algu un

46tādējādi motivētu cilvēkus patstāvīgi gūt ienākumus.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību

2savienība - piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā

3norādītajam, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un

4109. pantam jāvērtē, ņemot vērā to, ka pabalsts GMI līmeņa

5nodrošināšanai ir tikai viens no valsts izveidotās sociālās

6drošības sistēmas elementiem.

7Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis neesot nodrošināt

8itin visas personas pamatvajadzības - pārtiku, apģērbu, mājokli,

9veselības aprūpi, obligāto izglītību. Daudzu vajadzību

10apmierināšanai esot pieejami arī citi sociālās palīdzības

11pabalsta veidi un pakalpojumi, piemēram, dzīvokļa pabalsts,

12turklāt trūcīgās personas esot atbrīvotas no pacienta iemaksas un

13līdzmaksājuma par kompensējamiem medikamentiem, obligātā

14izglītība esot bez maksas un bērniem valsts nodrošinātā veselības

15aprūpe arī tiekot sniegta bez maksas.

16GMI līmenis tiekot noteikts katru gadu, Labklājības

17ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai vienojoties. Tātad

18tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot

19pamatots ar konkrētiem aprēķiniem. Viens no iemesliem, kuru dēļ

20līdz šim nav noteikts augstāks GMI līmenis, esot tas, ka pabalsts

21šā līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no pašvaldību budžeta

22līdzekļiem. Tiesības uz sociālo palīdzību ietilpstot Satversmes

23109. panta tvērumā, tāpēc valstij vajadzētu līdzdarboties šo

24tiesību nodrošināšanā. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

25esot pilnvarojis pašvaldības nodrošināt personas tiesības uz

26sociālo palīdzību, proti, izmaksāt pabalstu GMI līmeņa

27nodrošināšanai, tomēr līdzekļus šīs funkcijas izpildei neesot

28piešķīris.

29Nosakot GMI līmeni, tas būtu jāpiesaista minimālās algas

30apmēram, jo pretējā gadījumā cilvēki nebūšot motivēti patstāvīgi

31gūt ienākumus. Neesot pieļaujams tas, ka darbspējīga vecuma

32persona, kura nestrādā, no sociālās palīdzības sistēmas saņem

33tikpat vai pat vairāk nekā persona, kura strādā un saņem minimālo

34algu.

35Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Māris Pūķis

36atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

37un īpaši uzsvēra: ja Ministru kabinets ir noteicis GMI līmeni,

38tad tā esot valsts atbildība - nodrošināt cilvēka cienīgas dzīves

39līmeni. Valstij vajadzētu piešķirt pašvaldībām finansējumu šā

40līmeņa nodrošināšanai. Tieši tas apstāklis, ka valsts nav

41piešķīrusi līdzekļus GMI līmeņa nodrošināšanai, arī liedzis GMI

42paaugstināt atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī.

43Pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina vienīgi

44tie atbalsta pasākumi, kas ir paredzēti papildus pabalstam GMI

45līmeņa nodrošināšanai.

1Pieaicinātā persona - biedrība

2"EAPN-Latvia" - uzskata, ka apstrīdētais regulējums

3neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

4Nosakot GMI līmeni, esot jāņem vērā iztikas minimuma patēriņa

5preču un pakalpojumu groza vērtība dažādām personu grupām,

6piemēram, nodarbinātajiem, bērniem vai personām ar invaliditāti.

7Vienīgi pēc šā rādītāja varot noteikt personu reālo vajadzību

8nodrošināšanai nepieciešamo līdzekļu apmēru. Tomēr kopš 2014.

9gada iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība

10valstī netiekot aprēķināta.

11Ar apstrīdēto regulējumu noteiktais GMI līmenis nenodrošinot

12personu pamatvajadzību apmierināšanu pat minimālajā apmērā.

13Neesot pieļaujams arī tas, ka GMI līmeni nosaka Labklājības

14ministrija un Pašvaldību savienība, politiski vienojoties. Valsts

15neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt GMI līmeni

16un nodrošināt tā atbilstību sociālajai realitātei un dzīves

17dārdzībai.

18Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Andris Burtnieks

19atkārtoja rakstveida viedoklī minētos argumentus un īpaši

20norādīja, ka pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai būtu jāapmierina

21visas trūcīgu personu pamatvajadzības.

1Pieaicinātā persona - sociālās politikas

2eksperte Ruta Zilvere - uzskata, ka apstrīdētais regulējums

3atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

4Lai gan Latvijā esot salīdzinoši augsts ienākumu

5nevienlīdzības un nabadzības līmenis, tomēr jautājums par to, vai

6noteiktais GMI līmenis ir adekvāts, būtu jānošķir no jautājuma,

7vai tas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

8Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot viens no sociālās

9palīdzības pabalstu veidiem. Sociālā palīdzība balstoties uz

10personas (mājsaimes vai ģimenes) situācijas izvērtējumu, un tās

11mērķis esot piedāvāt personai individualizētus un daudzveidīgus

12pasākumus. Persona vienlaikus ar pabalstu GMI līmeņa

13nodrošināšanai varot saņemt arī citus sociālās palīdzības

14pabalstus un pakalpojumus gan no valsts, gan pašvaldības, gan arī

15no nevalstiskajām organizācijām. Tādēļ, pamatojoties uz

16vispārējiem datiem un vidējiem statistikas rādītājiem,

17neanalizējot katru gadījumu individuāli, neesot iespējams

18secināt, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 109.

19pantam.

20Tā kā sociālajai palīdzībai esot izteikti individuāls

21raksturs, neesot arī neviena starptautiska instrumenta, kas

22noteiktu minimālo apmēru, kādā sociālā palīdzība ir nodrošināma.

23Pārskatītā Eiropas Sociālā harta nosakot vienīgi to, ka valstij

24ir pienākums nodrošināt, lai ikvienai personai, kurai trūkst

25attiecīgu līdzekļu un kura nespēj šos līdzekļus nodrošināt vai nu

26pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, tiek sniegta atbilstoša

27palīdzība. Pienākums "nodrošināt" nenozīmējot, ka

28valstij pašai būtu obligāti jāizmaksā personai noteikta naudas

29summa vai jāsniedz kāds mantisks pakalpojums. Tas nozīmējot

30vienīgi to, ka valstij ir pienākums izveidot un uzturēt sistēmu,

31kas palīdzētu personai pie nepieciešamajiem resursiem tikt.

32Sociālās palīdzības pabalstu apmēram vajagot būt samērīgam ar

33citiem ienākumu veidiem. Proti, sociālās palīdzības pabalstiem,

34kurus piešķir neatkarīgi no personas individuālā ieguldījuma

35sabiedrības kopīgā labuma veidošanā, pēc to apmēra nevajadzētu

36būt pārāk tuvu strādājošas personas vai ģimenes darba ienākumiem

37un apdrošināšanas pensijām vai pabalstiem, citādi personas

38netiekot motivētas izkļūt no trūkuma un piedalīties darba tirgū.

39No sabiedrības kopējo interešu viedokļa raugoties, prioritāte

40esot piešķirama personas tiesībām uz cilvēka cienīgu darbu un

41taisnīgu atalgojumu, kā arī pietiekamu sociālo drošību riska

42gadījumos, kas saistīti ar darba ienākumu zaudējumu. Sociālās

43palīdzības pabalsti un pakalpojumi esot nepieciešami, tomēr tikai

44kā pēdējais līdzeklis nabadzības mazināšanai.

45Apstrīdētais regulējums atbilstot arī Satversmes 1. pantam.

46GMI līmeni nosakot valdība, ieklausoties arī pašvaldību viedoklī

47un ņemot to vērā. Turklāt pašvaldībām esot plaša rīcības brīvība

48dažādu sociālās palīdzības pabalstu un pakalpojumu izvēlē. Lai

49arī kopumā likumdevējs un valdība neesot pievērsuši pienācīgu

50uzmanību ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai, tomēr

51neliels progress šajā jomā esot vērojams. Par to citstarp

52liecinot arī tas apstāklis, ka no 2020. gada 1. janvāra GMI

53līmenis ir paaugstināts līdz 64 euro mēnesī.

54Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildināja rakstveida

55viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka apstrīdētajā normā

56noteiktais GMI līmenis ir tikai daļa no sociālās palīdzības

57sistēmas. Neesot iespējams viena atsevišķa sociālās palīdzības

58pabalsta veida adekvātumu vērtēt atrauti no citiem sociālās

59palīdzības pasākumiem, tostarp sociālajiem pakalpojumiem un

60atvieglojumiem. Turklāt Latvijā ļoti neliels procents līdzekļu

61tiekot novirzīts sociālajiem pakalpojumiem. Lai gan pabalsta GMI

62līmeņa nodrošināšanai palielināšana esot pamatota, tomēr bieži

63vien tikai palīdzība sociālā pakalpojuma veidā, nevis mantiska

64pabalsta veidā varot nodrošināt personai tai nepieciešamo

65atbalstu.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes lektore Mg. iur. Zane Vorslava -

3uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109.

4pantam.

5Sociālo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts

6ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Sociālās

7palīdzības likuma izpratnē sociālajai palīdzībai vajagot

8nodrošināt personas pamatvajadzības, proti, pārtiku, apģērbu,

9mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr esot jāņem

10vērā, ka sociālo tiesību kontekstā "cilvēka cienīgas dzīves

11līmeņa nodrošināšana" ir jānošķir no "dzīves kvalitātes

12nodrošināšanas". Dzīves kvalitāte esot personas, ģimenes,

13personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietverot

14fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu,

15izglītību, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt

16lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu. Tātad to

17raksturojot vairāku kompleksu apstākļu kopums.

18Ikvienai personai, kura objektīvu apstākļu dēļ negūst

19pietiekamus ienākumus un kura ir atzīta par trūcīgu, esot

20tiesības saņemt ne tikai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, bet

21arī citādu valsts un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību - gan

22naudas, gan dažādu pakalpojumu veidā. Tātad šādām personām esot

23visas iespējas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Esot

24jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454

25ir paaugstinājis GMI līmeni.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - tiesas sēdē

3norādīja, ka sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu un

4valstij ir pienākums to aizsargāt. Cilvēka cieņa esot

5nozīmīgākais princips, kas izriet no Satversmes, un pamattiesību

6būtība. Taču, lai persona varētu aizsargāt savu cieņu tās

7aizskāruma gadījumā, cilvēka cieņai jābūt definētai kā

8pamattiesībai.

9Cilvēka cieņa prasot, lai valsts katrai personai nodrošinātu

10nepieciešamo eksistences minimumu - pārtiku, apģērbu, mājokli,

11veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr ar to vien esot par

12maz. Cilvēka cienīgas dzīves līmenis nozīmējot arī to, ka vismaz

13minimāli ir nodrošināta cilvēka iekļaušanās sociālajā dzīvē,

14saglabājot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Proti,

15cilvēkam vajagot būt nodrošinātai iespējai apmierināt kultūras

16vajadzības, kā arī piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Latvijā

17šāds cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais minimums neesot

18aprēķināts. Līdz ar to neesot iespējams pārbaudīt, vai

19apstrīdētais regulējums kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības

20pasākumiem atbilst Satversmei. Taču, lai motivētu cilvēkus pašiem

21gūt ienākumus, sociālās palīdzības kopumam vajagot būt

22līdzsvarotam ar valsts noteikto minimālo algu pēc nodokļu

23nomaksas. Turklāt mājsaimniecības eksistencei nepieciešamais

24minimums un tā noteikšanas pamatprincipi esot tik būtisks

25jautājums, ka tas būtu jāizlemj likumdevējam pašam.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Socioloģijas nodaļas vadītāja Dr. sc. soc. Baiba Bela

3- tiesas sēdē norādīja, ka absolūtās nabadzības slieksnis esot

4aptuveni 1,74 euro dienā. Latvija esot viena no valstīm ar

5augstu attīstības indeksu, tāpēc neesot saprotams, kāpēc atbalsts

6trūcīgām personām ir noteikts absolūtās nabadzības sliekšņa

7līmenī. Arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja un Ekonomiskās

8sadarbības un attīstības organizācija Latvijā noteiktos minimālos

9ienākumu sliekšņus esot novērtējusi kā pārāk zemus.

10Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2018.

11gadu mājsaimniecību ienākumi 1. kvintiļu grupā jeb iedzīvotāju

12grupā ar viszemākajiem ienākumiem esot 162 euro uz vienu

13personu mājsaimniecībā. Tomēr iedzīvotāji norādot, ka šiem

14ienākumiem vajadzētu būt vismaz 414 euro apmērā, citādi

15pienācīga dzīve nebūs nodrošināta. Ja personas ienākumi mēnesī ir

16aptuveni 170 euro, tad apmierināt visas pamatvajadzības un

17nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi neesot iespējams. To varot

18nodrošināt tikai tad, ja ienākumi uz vienu personu mājsaimniecībā

19pārsniedz 400 euro mēnesī.

20Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņemot arī darbspējīgas

21personas, tostarp strādājošas personas. Tas liecinot par to, ka

22arī valstī noteiktā minimālā alga nav adekvāta un nemotivē

23cilvēkus iesaistīties darba tirgū un gūt ienākumus. Saskaņā ar

24statistikas datiem par 2018. gadu vidēji persona pabalstu GMI

25līmeņa nodrošināšanai saņēmusi aptuveni piecus mēnešus un tā

26vidējais apmērs bijis 42 euro. Pabalsta apmērs esot ļoti

27mazs, tātad tas neesot piemērotākais līdzeklis cilvēku

28motivēšanai iekļauties darba tirgū un sociālās nevienlīdzības

29mazināšanai. Jo ilgāk cilvēks pakļauts nabadzībai, jo grūtāk

30viņam esot atgriezties darba tirgū. Eiropas Savienības

31labklājības valstu piemēri pierādot, ka, lai gan tajās pabalsti

32ir lieli, tomēr nodarbinātības līmenis saglabājas augsts. Tādēļ

33neesot pamata uzskatīt, ka labāks sociālais nodrošinājums mazinās

34cilvēka vēlmi pašam par sevi rūpēties.

35Sociālā palīdzība pašvaldībās tiekot sniegta atkarībā no to

36finansiālajām iespējām un izpratnes. Tāpēc personām ar

37līdzvērtīgu ienākumu līmeni un materiālo stāvokli neesot

38nodrošināta iespēja saņemt līdzvērtīgu sociālo atbalstu noteiktās

39dzīves situācijās. Neesot arī pamata uzskatīt, ka citi sociālās

40palīdzības veidi ļauj personai apmierināt tās pamatvajadzības,

41kuru apmierināšanai nav domāts pabalsts GMI līmeņa

42nodrošināšanai.

43Lai noteiktu sociālās palīdzības minimumu, varot tikt ņemts

44vērā nabadzības riska slieksnis vai arī izmantota absolūtā

45metode, ar aptauju vai citu līdzekļu palīdzību nosakot

46nepieciešamos izdevumus atkarībā no mājsaimniecības tipa.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības

2universitātes Uztura katedras docente Dr. oec. Ingrīda

3Millere - tiesas sēdē norādīja, ka cilvēkam ar zemu enerģijas

4patēriņu dienā veselīgam uzturam nepieciešamas 2000 kalorijas.

5Kopējās attiecīgo produktu izmaksas veidojot 3,12 euro

6dienā jeb 93,60 euro mēnesī. Ja cilvēka enerģijas patēriņš

7ir augstāks, tad šīs izmaksas esot vismaz par 10 procentiem

8lielākas.

9Atšķirīgs pārtikas patēriņa grozs esot noteikts Eiropas

10Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta paraugu

11tīkls" ietvaros veiktajā pētījumā. Proti, tajā secināts, ka

122015. gadā Rīgā veselīgam uzturam vienai personai bija

13nepieciešami 153 euro, bet ģimenei, kurā ir divi bērni, -

14574 euro mēnesī. Atšķirības varētu būt saistītas ar to, ka

15pārtikas patēriņa grozs aprēķināts cilvēkiem ar augstāku

16enerģijas līmeni. Savukārt trūcīgām personām piešķirtās pārtikas

17pakas, kurās bieži vien iekļauti termiski apstrādāti produkti,

18ilgtermiņā nevarot nodrošināt sabalansētu un veselīgu uzturu, jo

19šādi produkti nesaturot visas uzturvielas, kas cilvēkam

20nepieciešamas.

1Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars

2Voļskis - tiesas sēdē norādīja, ka sociālā nodrošinājuma

3sistēma balstās uz tādiem principiem kā solidaritāte, taisnīgums

4un brīvprātīgums. Lai nodrošinātu sociālekonomisku aizsardzību

5personai apstākļos, kad tai nepieciešama palīdzība un tā negūst

6ienākumus no sociālās apdrošināšanas sistēmas, esot izveidota

7sociālās palīdzības sistēma. Tās uzdevums esot sniegt terminētu

8un ekonomiski limitētu sociālo palīdzību ar mērķi integretēt

9personu sociālās apdrošināšanas sistēmā. Savukārt personai,

10saņemot sociālo palīdzību, esot pienākums līdzdarboties.

11Sociālās palīdzības pabalstu, tostarp pabalsta GMI līmeņa

12nodrošināšanai atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam esot

13vērtējama, ņemot vērā arī valstī un pašvaldībās pieejamos

14sociālekonomiskos resursus un noskaidrojot, kāds atbalsts

15konkrētā mājsaimniecībā ir nepieciešams.

16Sociālās palīdzības sistēmu veidojot ne tikai sociālie

17pabalsti, bet arī sociālie pakalpojumi, un tie arī esot ņemami

18vērā, vērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību. Arī sociālo

19pakalpojumu vērtību esot iespējams pārvērst monetārā izteiksmē.

20Par sociālās palīdzības adekvātuma kritēriju nevarot tikt

21izmantots konkrēts procents no mājsaimniecību rīcībā esošo

22ienākumu mediānas, jo mājsaimniecības esot dažādas un arī to

23ienākumi esot atšķirīgi. Vajagot izmantot ienākumu atvietojamības

24līmeni, kas nosakāms, ņemot vērā iepriekš gūtos ienākumus un

25mājsaimniecības konkrētās vajadzības noteiktā ģeogrāfiskā

26vienībā.

27Secinājumu

28daļa

1Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc

2būtības izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, ir skatāmi visi

3procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes

4tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.

5punktu).

6Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

7noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

8pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

9Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

10procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

11kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd

12procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

13aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

14punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju

15izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās

16normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats

17tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

182011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

192010-68-01 8. punktu).

20Ar Noteikumiem Nr. 454, kas stājās spēkā 2020. gada 1.

21janvārī, apstrīdētais regulējums ir izteikts jaunā redakcijā.

22Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams

23turpināt tiesvedību lietā.

2416.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes

25tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav

26saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts

27teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru

28pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka

29juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad

30apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts

31no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā

32rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai

33izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes

34tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14.

35punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

36lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, nepieciešams

37pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā

38situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015.

39gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

402014-33-01 7. punktu).

41Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31.

42decembrim, paredzēja, ka GMI līmenis personai ir 53 euro

43mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 454 apstrīdētajā regulējumā skaitlis

44"53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi

45ar šiem grozījumiem Ministru kabinets ir paaugstinājis personai

46GMI līmeni par 11 euro un noteicis, ka tas ir 64

47euro mēnesī.

48Tiesībsargs norāda, ka, lai gan Ministru kabinets ir grozījis

49apstrīdēto regulējumu, tomēr tā noteiktais GMI līmenis vēl

50joprojām neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Proti, no 2020.

51gada 1. janvāra noteiktais GMI līmenis - 64 euro mēnesī -

52vēl joprojām esot nepietiekams trūcīgu personu pamatvajadzību

53apmierināšanai un nenodrošinot šīm personām iespēju dzīvot tādu

54dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi ar šiem grozījumiem

55GMI līmeņa satversmības problēma pēc būtības neesot atrisināta

56(sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-46. lp.).

57Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama no 2020.

58gada 1. janvāra spēkā esošā Noteikumu Nr. 913 2. punkta

59atbilstība Satversmei. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē

60piekrita, ka tiesvedība ir turpināma, izvērtējot minētās tiesību

61normas satversmību (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes

62stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un 56. lp.).

63Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem

64Nr. 454 ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr grozītā tiesību

65norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības.

66Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes

67tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un tai ir

68jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un

69papildu paskaidrojumos minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu

70Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1.

71janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru

72kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie

73argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir attiecināmi uz

74minētās tiesību normas atbilstības Satversmes 1. un 109. pantam

75izvērtējumu.

7616.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga

77pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8.

78punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka

79tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas

80ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

81apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi

82viņa konstatētos trūkumus.

83Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai ir ievērota

84Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un

85Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība.

86Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir

87pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms

88Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir

89jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību jau

90pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas

91nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

92tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas

93neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

94tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā

95uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā

96apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie

97institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja

98apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga

99ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību

100izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma

101lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu).

102No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 12. aprīlī

103tiesībsargs nosūtījis Ministru kabinetam vēstuli "Par

104Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstību Satversmes 1. un 109.

105pantam". Tajā norādīts, ka Ministru kabineta noteiktais GMI

106līmenis - 53 euro mēnesī - nenodrošina personai tiesības

107uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Ministru

108kabinets ticis aicināts līdz 2019. gada 12. jūnijam noteikt tādu

109GMI līmeni, kas būtu pamatots ar konkrētiem aprēķiniem un

110tuvināts nabadzības riska slieksnim (sk. lietas materiālu 1.

111sēj. 22.-28. lp.). Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas

112tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2019. gada 8.

113novembrī nosūtījis Ministru kabinetam un Saeimai vēstuli

114"Par Noteikumu Nr. 454 atbilstību Satversmes 1. un 109.

115pantam". Tajā tiesībsargs pēc būtības uzturējis iepriekš

116paustos argumentus, norādot, ka GMI palielinājums par 11

117euro mēnesī ir nepietiekams un neatbilstošs pašreizējai

118sociālekonomiskajai situācijai, kā arī starptautiskajiem

119cilvēktiesību standartiem. Tiesībsargs aicinājis Ministru

120kabinetu līdz 2019. gada 6. decembrim novērst konstatētos

121trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei (sk.

122lietas materiālu 2. sēj. 48.-51. lp.).

123Satversmes tiesa secina, ka tiesībsargs ir darījis Ministru

124kabinetam zināmus savus apsvērumus par tā noteiktā GMI līmeņa

125satversmību un tādējādi ievērojis Satversmes tiesas likuma 17.

126panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8.

127punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem pirms vēršanās

128Satversmes tiesā.

129Līdz ar to tiesvedība lietā ir

130turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas

131atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam.

1Tiesībsargs pieteikumā lūdzis izvērtēt apstrīdētās

2normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo uzskata, ka

3noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai persona varētu

4nodrošināt savas pamatvajadzības, un šāds stāvoklis ir pretrunā

5ar sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts principu. Tiesas sēdē

6tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas

7atbilstība arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

8diskriminācijas aizlieguma principam (sk. 2020. gada 19. maija

9tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 23.

10lp.).

11Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes

12normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

13būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

14izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

15sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Satversmes

16tiesa arī atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta

17kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan

18Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

19109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta

20kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas

212010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1.

22punktu).

23Tiesībsarga sniegtais juridiskais pamatojums balstīts uz to,

24ka valsts ir pārkāpusi Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošos

25sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principus, jo nav

26izpildījusi pienākumu izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu,

27kas nodrošinātu trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu

28dzīvi. Šie argumenti ir saistīti ar tiesībsarga apsvērumiem par

29Satversmes 109. pantu un no tā izrietošā pienākuma nodrošināt

30personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā

31apmērā.

32Ņemot vērā tiesībsarga sniegtos argumentus un citus lietas

33materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai

34apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai

35un sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to izskatāmajā

36lietā Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas

37atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109.

38pantu, bet pēc tam pārbaudīs tās atbilstību Satversmes 91. panta

39otrajam teikumam.

4017.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

41neatkarīga demokrātiska republika."

42Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts

43konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Katra indivīda vērtība

44ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā

45augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā

46gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

47attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam,

48pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir

49jārespektē cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2017.

50gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un

512019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11.

52punktu).

53Satversmes ievada ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā

54demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz

55cilvēka cieņu. Sociāli atbildīgas valsts princips ir no

56demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips,

57kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā.

58Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam

59neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. No cilvēka cieņā balstītas

60sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

61rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, izlīdzinot sabiedrībā

62būtiskākās sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanos un

63katrai iedzīvotāju grupai nodrošinot iespēju dzīvot tādu dzīvi,

64kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

652006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006‑07‑01 18.

66punktu).

67Sociālā nevienlīdzība ilgtermiņā var būtiski samazināt cilvēku

68ekonomisko potenciālu un izaugsmes iespējas, tādēļ

69sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana

70ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā (sk.: Latvijas

71ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 24.

72lpp.). Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem

73principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību

74aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017.

75gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu).

76Tā ir tāda sabiedrības labklājības un ekonomikas integrēta un

77līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

78sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu

79vajadzību apmierināšanas iespējas (sal. sk. Satversmes tiesas

802018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 16.

81punktu). Satversmes ievada piektajā rindkopā ir noteikts, ka

82ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka

83primāri tā ir pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai

84nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tikai

85tad, ja persona to nespēj, valsts rūpējas par šo personu. Valsts

86nevar pilnībā uzņemties rūpes par personas sociālajām un

87ekonomiskajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2006.

88gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3.

89punktu). Šis elements arī ir būtisks valsts ilgtspējīgas

90attīstības aspektā.

91Tādējādi no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

92principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo

93nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas

94tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās

95nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

9617.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

97tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

98un citos likumā noteiktajos gadījumos."

99Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo

100nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa

101satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams,

102nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam

103nodrošinātu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

104(sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

105lietā Nr. 2009‑08‑01 14. punktu un 2013. gada 13. februāra

106sprieduma lietā Nr. 2012‑12‑01 8.2. punktu). Satversmes 109.

107pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

108kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu

109(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

110lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu).

111Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto

112sociālā nodrošinājuma jēdzienu, norādījusi, ka ar to ir saprotami

113dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, tostarp arī sociālā

114palīdzība (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

115sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Sociālās

116palīdzības likuma 1. panta 17. punktā noteikts, ka sociālā

117palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana

118balstās uz materiālo resursu novērtēšanu atsevišķi dzīvojošai

119personai vai ģimenei, kurai trūkst līdzekļu pamatvajadzību

120apmierināšanai.

121Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

122vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

123Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir noteikts, ka

124visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.

125Saskaņā ar deklarācijas 25. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz

126tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko

127aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un

128viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Tāpat Starptautiskā pakta

129par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir

130noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz viņam un viņa ģimenei

131atbilstošu dzīves līmeni.

132Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

133Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka cilvēka

134cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā. Saskaņā ar

135Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta trešo daļu

136Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

137atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

138mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

139kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

140dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

141Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Pārskatītās

142Eiropas Sociālās hartas normas, kuras ratificētas ar 2013. gada

14314. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

144hartu". Ar minēto likumu Latvija atzina par sev saistošu

145citstarp hartas 13. pantu, kas noteic: valsts apņemas nodrošināt

146to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas

147nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem, vai no

148citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem,

149tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Pārskatītās Eiropas Sociālās

150hartas 13. pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību.

151Galvenais tās piešķiršanas kritērijs ir individuāla

152nepieciešamība un apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu

153līdzekļu (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 9.

154septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social Rights v.

155Finland", pieteikums Nr. 88/2013, 110. punktu).

156Tātad ar Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošo sociālā

157nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav

158saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko

159valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo

160palīdzību.

16117.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

162ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

163kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

164pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais valsts

165pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz

166sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

167cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

168sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu).

169Sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktā ir noteikts, ka

170sociālā palīdzība tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību

171nodrošināšanai kā pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe,

172obligātā izglītība. Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams

173ikvienam.

174Vienlaikus sociālās palīdzības pasākumiem ir jānodrošina arī

175indivīda iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

176statusu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma

177lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Ar

178pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas

179palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka

180cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas

181pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

182judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

183Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144.

184lp.). Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai

185nepietiek ar to, ka tiek garantēti vienīgi izdzīvošanai

186nepieciešamie līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā

187tiesa atzinusi, ka sociālajai palīdzībai ir personām vismaz

188minimālā līmenī jānodrošina dalība sociālajā, politiskajā un

189kultūras dzīvē. Valstij ir jānodrošina personai pienācīga

190sabiedrības locekļa statuss (sk. Vācijas Federālās

191konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu lietā

192BvL 7/16, Rn. 119). Šim uzskatam tiesas sēdē piekrita arī

193Jānis Lazdiņš, paskaidrojot, ka iztikas minumam ir jānodrošina ne

194tikai personas fiziska izdzīvošana, bet arī vismaz minimāla

195iekļaušanās sociālajā dzīvē, iespēja apmierināt kultūras

196vajadzības, kā arī iespēja piedalīties valsts politiskajā dzīvē

197(sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas

198materiālu 3. sēj. 98.-99. lp.).

199Tātad, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

200cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt

201tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un

202medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras

203izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt

204ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz

205pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē

206personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

207dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga

208sabiedrības locekļa statusu.

20917.4. Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība

210nodrošināt to, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

211cilvēka cieņai, ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai

212izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi šo savu

213pienākumu, jāpārbauda, vai:

2141) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

215iespēju izmantot sociālās tiesības;

2162) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

217nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

218minimālā apmērā;

2193) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

220Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2212007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

222Nr. 2016-11-0114. punktu).

1Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

2lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

3Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

4lai trūcīgas personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

5nodrošinājumu.

618.1. Apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis ir

7zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu

8līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz

9noteikta veida sociālo palīdzību (sk.: Koncepcija "Par

10minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (informatīvā daļa),

11Rīga, 2014, 15. lpp.).

12Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā kā viens no

13sociālās palīdzības pabalstu veidiem ir noteikts pabalsts GMI

14līmeņa nodrošināšanai. Atbilstoši minētā likuma 1. panta 10.

15punktam šis pabalsts ir naudas un mantiskais pabalsts vai naudas

16vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi

17dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst

18pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Minētais

19pabalsts nodrošina GMI līmeni katram ģimenes loceklim. Tātad

20pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai ir sociālās palīdzības pabalsts

21tiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu ienākumu vai kuru ienākumi ir

22ļoti zemi.

23Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija noteikumu

24Nr. 550 "Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams

25pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un

26slēdzama vienošanās par līdzdarbību" (turpmāk - Noteikumi

27Nr. 550) 4. punktu pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķina kā

28starpību starp apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni katram

29ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes vai personas kopējiem

30ienākumiem.

31Atbilstoši Noteikumu Nr. 913 3. punktam pašvaldības dome ir

32tiesīga noteikt dažādām iedzīvotāju grupām (piemēram, bērniem,

33vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem) citu GMI līmeni, kas

34nav zemāks par apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni un

35nepārsniedz Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr.

36299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

37atzīšanu par trūcīgu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 299) noteikto

38ienākumu līmeni ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

39atzīšanai par trūcīgu, tas ir, 128,06 euro. Tādā gadījumā,

40aprēķinot personai izmaksājamā pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

41apmēru, tiek ņemts vērā pašvaldības noteiktais GMI līmenis. Kā

42norāda Ministru kabinets, tiesības noteikt augstāku GMI līmeni

432018. gadā izmantoja 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām

44pašvaldībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. lp.).

45Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, pamatojoties uz personas

46iesniegumu, aprēķina, piešķir un izmaksā tās pašvaldības

47sociālais dienests, kuras teritorijā persona deklarējusi savu

48dzīvesvietu. Par pabalsta izmaksas veidu katrā konkrētajā

49gadījumā vienojas tā saņēmējs un sociālā darba speciālists, un

50šis pabalsts tiek izmaksāts uz laiku, kurā ģimenei vai atsevišķi

51dzīvojošai personai noteikts trūcīgas ģimenes vai personas

52statuss. Turklāt līdz ar pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

53piešķiršanu ar pabalsta saņēmēju tiek noslēgta vienošanās par

54līdzdarbību, kas noteic personai dažādus pasākumus tās sociālās

55situācijas uzlabošanai (sk. Noteikumu Nr. 550 3., 10. un 14.

56punktu).

57Tātad, lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

58nodrošinājumu, ir pieņemta apstrīdētā norma. Tās mērķis ir sniegt

59atbalstu trūcīgām personām, kurām trūkst attiecīgu līdzekļu un

60kuras nespēj nodrošināt šos līdzekļus pašu spēkiem.

6118.2. Ministru kabinets un pieaicinātās personas Saeima

62un Labklājības ministrija norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar

63ļoti zemiem ienākumiem ir skatāms kā komplekss pasākumu kopums,

64jo trūcīgās personas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

65saņem arī citu atbalstu sociālā nodrošinājuma pasākumu ietvaros

66(sk. lietas materiālu 1. sēj. 64. lp. un 2. sēj. 70. un

67135. lp.).

68Likumdevējam ir pienākums Satversmes 109. pantā ietverto

69sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos, un šie likumi kļūst

70par valsts sociālā nodrošinājuma sastāvdaļu (sal. sk.

71Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

722010-21-01 15. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības

73uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos

74ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo

75drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā

76sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti,

77kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

78Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

793. panta pirmajai daļai sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros

80personai tiek izmaksāti valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti

81un valsts pensijas, kuru mērķis ir nodrošināt personai ienākumu

82atvietojumu, aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot

83invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties

84pirmsdzemdību un pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā,

85ciešot nelaimes gadījumā darbā vai iegūstot arodslimību.

86Likumdevējs likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

874. pantā ir paredzējis vairākus sociālās apdrošināšanas veidus:

88valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba

89gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā

90un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu, maternitātes,

91paternitātes un slimības apdrošināšanu, vecāku apdrošināšanu un

92veselības apdrošināšanu.

93Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir valsts

94sociālie pabalsti. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2.

95pantu tie sniedz atbalstu naudas izmaksu veidā pie noteiktām

96iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad ir

97nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

98ienākumus. Minētajā likumā ir noteikti 11 regulāri izmaksājami

99valsts sociālie pabalsti: ģimenes valsts pabalsts; bērna kopšanas

100pabalsts; pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai; atlīdzība

101par aizbildņa pienākumu pildīšanu; atlīdzība par audžuģimenes

102pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai

103personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās;

104valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; atlīdzība par adoptējamā

105bērna aprūpi; bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; pabalsts

106personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un bērna

107adopcijas pabalsts. Tāpat Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta

108otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trīs vienreiz izmaksājamos

109valsts sociālos pabalstus: bērna piedzimšanas pabalstu,

110apbedīšanas pabalstu un atlīdzību par adopciju. Vairāki valsts

111sociālo pabalstu veidi ir paredzēti arī citos normatīvajos aktos,

112piemēram, Invaliditātes likumā ir noteikts pabalsts par asistenta

113izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti.

114Sociālās palīdzības sistēmu veido sociālās palīdzības pabalsti

115un sociālie pakalpojumi. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

11635. pantu pašvaldība no sava budžeta izmaksā pabalstu GMI līmeņa

117nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā.

118Atšķirībā no pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai, kura apmērs ir

119piesaistīts visā valstī noteiktajam GMI līmenim, dzīvokļa

120pabalsta apmēru, kā arī izmaksas nosacījumus reglamentē

121pašvaldības saistošajos noteikumos (sk. Sociālās palīdzības

122likuma 35. panta piekto daļu). Savukārt pabalstu krīzes

123situācijā pašvaldības izmaksā, neizvērtējot personas ienākumus,

124situācijā, kad katastrofas vai citu no ģimenes vai personas

125gribas neatkarīgu apstākļu dēļ ģimene vai persona pati saviem

126spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un tai ir

127nepieciešama psihosociāla vai materiāla palīdzība (sk.

128Sociālās palīdzības likuma 1. panta 39. punktu un 35. panta otro

129daļu).

130Sociālās palīdzības likuma 35. panta trešajā daļā likumdevējs

131ir paredzējis pašvaldībai tiesības no tās budžeta līdzekļiem

132trūcīgām personām vai ģimenēm izmaksāt arī citus pabalstus. Kā

133norāda Ministru kabinets, papildus pabalstam GMI līmeņa

134nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstam pašvaldības saistošajos

135noteikumos ir noteikušas, piemēram, pabalstu skolas piederumu

136iegādei bērniem no trūcīgām ģimenēm, pabalstu izglītības ieguves

137atbalstam, pabalstu apģērbam un apaviem bērniem no trūcīgām

138ģimenēm, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, kā arī

139citus atbalsta pasākumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. un

14059. lp.).

141Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību" 13. pantam

142trūcīgām personām paredzētajā sociālās palīdzības sistēmā

143ietilpst arī sociālie pakalpojumi. Tie ir pasākumi pakalpojumu

144veidā, lai veicinātu personas sociālo tiesību pilnvērtīgu

145īstenošanu. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 1. panta 20. un

14623. punktu sociālie pakalpojumi ir, piemēram, sociālās aprūpes un

147sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

148Izvērtējot to, vai ir veikti pasākumi, lai trūcīgas personas

149varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, jāņem vērā arī

150tas, ka likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis trūcīgām

151ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām atvieglojumus dažādās

152jomās. Piemēram, trūcīgām personām tiek nodrošināta bezmaksas

153juridiskā palīdzība, samazināta maksa par elektroenerģiju,

154nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, atbrīvojums

155no pacienta iemaksas veselības aprūpes iestādē, zāļu vai

156medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija, kā arī

157samazināta maksa par vairāku kultūras iestāžu apmeklējumiem

158(sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām

159ģimenēm (personām), pieejams: www.lm.gov.lv).

160Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju

161grupu, tostarp trūcīgu personu, nodarbinātību, likumdevējs ir

162pieņēmis Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt

163sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi

164(sk. Sociālā uzņēmuma likuma 1. pantu un Ministru kabineta

1652018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par

166sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un

167sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un

168uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai

169veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgu personu sociālās

170labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma

171organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju

172likuma 1. un 2. pantu).

17318.3. Ņemot vērā šajā punktā minēto, Satversmes tiesa

174secina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu

175sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju

176īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Viens no sociālās

177drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis

178ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst

179apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais

180pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo

181līmeni.

182Līdz ar to likumdevējs ir veicis

183pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, kas

184nodrošinātu trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās

185tiesības.

1Pārbaudot to, vai veiktie pasākumi trūcīgas

2personas sociālo tiesību īstenošanai ir veikti pienācīgi,

3Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šādām personām ir nodrošināta

4iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

5apmērā.

619.1. Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu

7pabalsta summu. Tomēr cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas

8valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas

9vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības

10izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai

11formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu

12funkcionēšanu.

13Demokrātiskā tiesiskā valstī pienākums izveidot šādu sistēmu,

14kā arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

15noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Satversmes tiesa

16ir atzinusi, ka likumdevējam likumdošanas procesā jāizlemj

17svarīgākie jautājumi, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai

18dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot

19Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram,

20Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

212005-03-0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

22Nr. 2017-11-03 14.1. punktu).

2319.2. Lai sasniegtu šo mērķi, valstij jāizdara izvēle

24starp dažādām metodēm un jāizraugās kritēriji, pēc kādiem šis

25minimums tiek noteikts.

26Lai arī vispiemērotākās metodes izvēle ir politiskās

27izšķiršanās jautājums, tomēr, nosakot sociālās palīdzības

28minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli

29atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa

30tiesiskajā ietvarā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

31decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Proti,

32valstij ir pienākums noteikt tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

33trūcīgas personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz

34minimālā apmērā. Turklāt izraudzītajai metodei būtu jāparedz arī

35iespēja veicināt valsts ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot

36saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

37sabiedrības attīstības vajadzībām.

38Tātad izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo

39apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi

40atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju

41valstī. Pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis Edvards

42Kušners tiesas sēdē norādīja, ka sociālās palīdzības minimuma

43noteikšanā var tikt izmantotas divas metodes - absolūtā un

44relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā katrai

45pamatvajadzībai, kura šim minimumam ir jānodrošina, tiek

46noteiktas konkrētas izmaksas. Tomēr iedzīvotāju vajadzības

47mainās, tāpēc ir nepieciešama regulāra šo izdevumu pārskatīšana.

48Savukārt relatīvās metodes piemērošanas gadījumā sociālās

49palīdzības minimums tiek noteikts kā konstanta proporcija no

50mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

51ekvivalentajam patērētājam vai no mājsaimniecību vidējiem

52ienākumiem. Pēc Latvijas Bankas un vairāku citu pieaicināto

53personu ieskata, šī metode ir vislabāk piemērota sociālās

54palīdzības minimuma noteikšanai, jo nodrošina to, ka, mainoties

55ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī šis minimums.

56Relatīvā metode ļauj noteikt tādu līmeni, kas atbilst

57ekonomiskajai realitātei valstī konkrētajā brīdī (sk. 2020.

58gada 19. un 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

593. sēj. 108. un 112. lp., 4. sēj. 23. un 82. lp.). Šo metodi,

60izmantojot nabadzības riska slieksni kā atskaites punktu minimālā

61ienākumu līmeņa noteikšanai, lieto lielākā daļa Eiropas

62Savienības valstu. Šajās valstīs nabadzības riska slieksnis tiek

63noteikts 40 līdz 60 procentu apmērā no mediānas vai vidējiem

64mājsaimniecību ienākumiem (sk.: Koncepcija (informatīvā daļa),

65Rīga, 2014, 34. un 35. lpp.).

66Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir arī pienākums

67regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra pietiekamību,

68lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei un trūcīgām

69personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Tātad

70valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības

71apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

72sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Šo pienākumu ir

73iespējams īstenot tad, ja ir izstrādāta metode un izraudzīti

74kritēriji sociālās palīdzības minimuma noteikšanai.

7519.3. Likumdevējam, izmantojot savu kompetenci sociālās

76politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

77noteikšanā, ir pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību

78saturu konkretizēt likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

79gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un

802011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 14.

81punktu). Tātad likumdevējam ir pienākums veikt pasākumus, kas

82nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs

83ir tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka

84palīdzība trūcīgām personām tiek sniegta vairāku sociālās

85drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts

86rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai

87nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas

88sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem.

89Tātad, ja trūcīgu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

90konkretizētas likumā, ar apstrīdēto normu nosakot GMI līmeni, tad

91šim līmenim kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās

92drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai

93trūcīgai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša

94dzīve.

9519.4. Lai izvērtētu, vai trūcīgām personām ir

96nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

97minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro:

981) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar GMI

99līmeni saistītos jautājumus;

1002) vai GMI līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi,

101kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

102nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību;

1033) vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar

104citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai

105personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

106cieņai.

1Likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo

2drošību" un Sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka

3personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt

4īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita

5pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu

6palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai

7un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās

8palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu citstarp trūcīgām

9ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, lai nodrošinātu to

10pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību

11savas situācijas uzlabošanā (sk. likuma "Par sociālo

12drošību" 11. pantu un Sociālās palīdzības likuma 32.

13pantu).

14Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir noteikts,

15ka GMI līmeņa nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts un

16ka to izmaksā pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Šā

17pabalsta mērķis ir nodrošināt GMI līmeni katram ģimenes loceklim

18(sk. Sociālās palīdzības likuma 1. panta 10. punktu).

19Savukārt Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā ir

20ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt un

21katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu

22pārskatīt GMI līmeni.

23Tādējādi nolūkā nodrošināt atbalstu trūcīgām personām

24likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt un katru

25gadu pārskatīt GMI līmeni. No Sociālās palīdzības likuma 36.

26panta pirmās daļas izriet arī tas, ka šā līmeņa noteikšana ir

27cieši saistīta ar gadskārtējā valsts budžetā paredzētajiem

28izdevumiem un to plānošanu. Tātad likumdevēja rīcībā ir

29informācija par to, kādi līdzekļi piešķirti pašvaldībām to

30pienākumu izpildei. Lai nodrošinātu budžeta līdzekļu efektīvu un

31racionālu izlietojumu, normatīvajos aktos vajadzētu būt skaidri

32noteiktam mērķim, ar kādu pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek

33maksāts. Taču nedz Sociālās palīdzības likumā, nedz citos

34normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās normas

35īstenošanas kritēriji. Proti, nav noteiktas konkrētas

36pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs ir paredzējis

37trūcīgām personām atbalstu tieši pabalsta GMI līmeņa

38nodrošināšanai veidā. Šā iemesla dēļ arī tiesas sēdē lietas

39dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus

40par pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksas mērķi. Saeimas

41pārstāvis Jānis Priekulis norādīja, ka sociālās palīdzības mērķis

42ir pēc iespējas nodrošināt tādas trūcīgās personas

43pamatvajadzības kā pārtika, apģērbs, mājoklis un veselības

44aprūpe. Tāpat esot jānodrošina iespējas ikvienai personai

45izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Sociālajā realitātē

46daudzas šīs pamatvajadzības nodrošinot nevis pabalsts GMI līmeņa

47nodrošināšanai, bet gan citi atbalsta pasākumi. Arī Ministru

48kabineta pārstāve Elīna Celmiņa skaidroja, ka, pastāvot citiem

49sociālās drošības sistēmas pasākumiem, sociālās palīdzības

50pabalsti, tostarp pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, galvenokārt

51esot izlietojami, lai segtu trūcīgas personas pamatvajadzības pēc

52pārtikas, apģērba un mājokļa. Savukārt Labklājības ministrijas

53pārstāves skaidroja, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis

54ir segt trūcīgo personu izdevumus par pārtiku (sk. 2020. gada

5519., 20. un 26. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

563. sēj. 88. lp., 4. sēj. 8. un 121. lp.). Turklāt

57likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt un katru gadu

58pārskatīt GMI līmeni, nav noteicis tādas metodes pamatprincipus,

59pēc kuras Ministru kabinetam būtu jāvadās GMI līmeņa

60noteikšanā.

61Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas

62kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju

63noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums.

64Cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtiski

65lēmumi ir jāpieņem likumdevējam pašam (sal. sk.

66Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

672010-44-01 11. punktu).

68GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts

69pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina

70cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību

71izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt, kā jau

72tika norādīts iepriekš, GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos

73noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj

74personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida

75sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites

76punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta

77pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.

78Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā

79arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik

80būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam.

81Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis

82būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus.

1Tiesībsargs tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā

2normā noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai ikviena trūcīga

3persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. GMI

4līmenis tiekot noteikts nevis uz kādas metodes pamata, bet gan

5Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

6politiskas vienošanās rezultātā. Valsts sociālekonomiskie

7rādītāji netiekot ņemti vērā (sk. 2020. gada 19. maija

8tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 19.

9lp.).

10Savukārt Ministru kabineta pilnvarotā pārstāve Elīna Celmiņa

11tiesas sēdē atzina, ka šobrīd GMI līmenis tiekot noteikts,

12vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

13savienībai, taču šāda kārtība neesot pretrunā ar Satversmi.

14Turklāt esot jāņem vērā, ka valdība ir izstrādājusi metodi GMI

15līmeņa noteikšanai, tādējādi apliecinot nepieciešamību šo procesu

16pilnveidot (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu

17lietas materiālu 3. sēj. 55. lp.).

1821.1. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvajā

19ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

20pilnveidošanai" secināts, ka normatīvajos aktos noteiktie

21nabadzības jeb minimālo ienākumu sliekšņi, tostarp GMI līmenis,

22nav pamatoti un nav saistīti ar sociālekonomiskiem rādītājiem,

23kas raksturotu iedzīvotāju situāciju. Atšķirībā no Latvijas

24daudzās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs minimālā

25nodrošinājuma shēmas, kas ir līdzīgas GMI līmenim, tiek veidotas,

26balstoties uz nabadzības sliekšņiem vai citiem minimālajiem

27iztikas standartiem, kuri tiek aktualizēti atbilstoši darba algas

28vai patēriņa cenu pieaugumam (sk. Labklājības ministrijas

292013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās

30drošības sistēmas pilnveidošanai" 13. lpp.).

31Lai noteiktu metodoloģiski pamatotus un sociālekonomiskajai

32situācijai atbilstošus minimālo ienākumu sliekšņus, Ministru

33kabinets ar 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 "Par

34minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" atbalstīja Koncepciju.

35Tajā norādīts, ka normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu

36līmeņi, tostarp GMI līmenis, ir noteikti nevis pamatojoties uz

37konkrētu aprēķina metodi, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību

38finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nav noteikta

39skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Minimālo ienākumu līmeņu

40noteikšanas metodes trūkuma dēļ nav iespējams sniegt argumentus

41par to pamatotību. Sociālās palīdzības sistēmas ietvaros ne

42valsts, ne pašvaldību sociālie maksājumi nav pietiekami mērķēti,

43lai trūcīgajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un

44mazinātu nabadzības dziļumu. Koncepcijā paredzēts noteikt

45metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai

46atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites

47punktu sociālās palīdzības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un

48pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem

49ienākumiem. Kā viens no risinājumiem piedāvāts minimālo ienākuma

50līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

51ienākumu mediānas, kas pārrēķināta attiecībā uz ekvivalento

52patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Papildus tam piedāvāts

53izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un

54pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimniecību veidiem atbilstoši

55teritoriālajam sadalījumam (sk. Koncepcijas kopsavilkuma 3. un

566. lpp.).

57Tomēr Koncepcijas ieviešanas plāns tika apstiprināts tikai pēc

58gandrīz pieciem gadiem ar Ministru kabineta 2019. gada 22.

59augusta rīkojumu Nr. 408 "Plāns minimālo ienākumu atbalsta

60sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Tas citstarp

61paredz pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu,

62pārskatot arī GMI līmeni un no 2021. gada to nosakot 50 procentu

63apmērā no trūcīgās personas ienākuma sliekšņa pirmajai personai

64mājsaimniecībā, bet pārējām personām mājsaimniecībā paredzot

65koeficientu 0,7 no pirmās personas mājsaimniecībā. Savukārt

66trūcīgās personas ienākumu slieksni plānots noteikt 40 procentu

67apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

68ekvivalentajam patērētājam pirmajai personai mājsaimniecībā, bet

69nākamajām personām mājsaimniecībā piemērot koeficientu 0,7

70(sk. Plāna minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai

712020.-2021. gadam 1. tabulu).

72Tādējādi Satversmes tiesa konstatē, ka valdība jau kopš 2013.

73gada ir apzinājusies to, ka GMI līmeņa noteikšanai ir

74nepieciešama konkrēta aprēķina metode, jo citādi nav iespējams

75pārliecināties par tā atbilstību. Tomēr GMI līmeņa noteikšana,

76pamatojoties uz noteiktu metodi, ir plānota tikai no 2021.

77gada.

7821.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek maksāts

79no pašvaldības pamatbudžeta līdzekļiem. Tādēļ atbilstoši Ministru

80kabineta 2004. gada 6. jūlija noteikumiem Nr. 585 "Kārtība,

81kādā Ministru kabinets saskaņo ar pašvaldībām jautājumus, kas

82skar pašvaldību intereses" GMI līmenis tiek pārskatīts,

83vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

84savienībai.

85Ministru kabinets atzīst, ka GMI līmenis tiek noteikts nevis

86uz konkrētu aprēķinu vai sociālekonomisku rādītāju pamata, bet

87gan Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

88politiskas vienošanās rezultātā. Proti, tas esot kompromisa

89rezultātā noteikts lielums, kas neesot saistīts ar kādu no

90mājsaimniecības ienākumus un izdevumus raksturojošiem lielumiem

91un neesot pamatots ar kādu metodoloģisku aprēķinu (sk. lietas

92materiālu 2. sēj. 58. lp.). Labklājības ministrija norāda, ka

93tā katru gadu, analizējot dažādus datus, piedāvājusi paaugstināt

94GMI līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība iebildusi pret

95GMI līmeņa paaugstināšanu, norādot uz atsevišķu pašvaldību

96ierobežotajām finansiālajām iespējām, kā arī argumentējot, ka GMI

97līmeņa paaugstināšanai ir nepieciešams valsts līdzfinansējums

98(sk. lietas materiālu 2. sēj. 68. lp.). Latvijas

99Pašvaldību savienība uzskata, ka sociālajai realitātei atbilstošs

100GMI līmenis neesot noteikts tāpēc, ka pašvaldībām uzlikts

101pienākums pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai maksāt no sava

102pamatbudžeta līdzekļiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 83.

103lp.).

104Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir viens no Sociālās

105palīdzības likuma 35. pantā noteiktajiem sociālās palīdzības

106pabalstiem, kuri tiek izmaksāti no pašvaldības budžeta

107līdzekļiem. Tādējādi pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir valsts

108noteikts sociālās palīdzības pabalsts un par tā atbilstību

109Satversmei visupirms ir atbildīga valsts. Tā kā likumdevējs

110Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir paredzējis,

111ka šis pabalsts tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem,

112atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības

113brīvība pielāgot tai likumā noteiktā pienākuma izpildi konkrētajā

114administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem. Tomēr

115atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmajai

116daļai pašvaldībai Ministru kabineta noteiktie uzdevumi jāpilda,

117ņemot vērā tās iedzīvotāju vajadzības. Tātad, īstenojot sociālās

118tiesības, arī pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, ka ikviena

119trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

120cieņai. Satversmes tiesa norāda: lai gan valsts un pašvaldību

121finansiālās iespējas ietekmē sociālo tiesību īstenošanu, tomēr

122valstij ir pienākums nodrošināt to, ka ikviena persona saņem tai

123nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā (sal.

124sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

1252006-07-01 13.5. punktu). Tādēļ pašvaldību finansiālās

126iespējas nevar kalpot par vienīgo kritēriju, izlemjot jautājumu

127par GMI līmeni, īpaši ņemot vērā faktu, ka šā līmeņa noteikšana

128izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu un izlīdzināt sociālo

129nevienlīdzību.

130No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

131izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja

132piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un

133argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams

134pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas

135aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts

136ilgtspējīgai attīstībai. Tas, vai pabalsts GMI līmeņa

137nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta

138līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr

139likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI

140līmeņa noteikšanu. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir

141secinājusi, ka, nosakot iztikas minimumu, valstij sava izvēle

142jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un

143pierādījumos balstītu metodoloģiju. Iztikas minimuma noteikšana

144bez pamatojuma ir pretrunā ar cilvēka cieņu un sociāli atbildīgas

145valsts principu (sal.: Vācijas Federālās konstitucionālās

146tiesas 2010. gada 9. februāra spriedums lietā BvL 1-3, 4/09 Rn.

147167.-172.).

14821.3. Ministru kabineta noteikumu projekta

149"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

150noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

151ienākumu līmeni"" sākotnējās ietekmes novērtējuma

152ziņojumā norādīts, ka pamats GMI līmeņa noteikšanai apstrīdētajā

153normā noteiktajā apmērā ir 2019. gada 15. maijā starp Labklājības

154ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību panāktā vienošanās.

155Saskaņā ar sarunu protokolu šāds GMI līmenis veido aptuveni 50

156procentus no trūcīgās personas ienākumu līmeņa, tas ir, no 128,06

157euro. Labklājības ministrija piedāvājusi noteikt GMI

158līmeni 15 procentu apmērā no ienākumu mediānas jeb 74

159euro. Tomēr šo risinājumu Latvijas Pašvaldību savienība

160neatbalstīja (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

161"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

162noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

163ienākumu līmeni"" anotāciju un Labklājības ministrijas

164un Latvijas Pašvaldību savienības 2019. maija 15. maija sarunu

165protokolu).

166No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav izsecināms

167pamatojums tam, kādēļ GMI līmenis ir tāds, kāds noteikts

168apstrīdētajā normā. Arī pieaicinātās personas Labklājības

169ministrijas pārstāves tiesas sēdē atzina, ka apstrīdētajā normā

170noteiktais GMI līmenis nav pamatots, jo ir politiskas vienošanās

171rezultāts (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu

172lietas materiālu 4. sēj. 24. lp.). Satversmes tiesa secina,

173ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā

174nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai.

175Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI

176līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

177ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu

178dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Par šā pienākuma izpildi ir

179atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktie

180uzdevumi jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās

181teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Apstrīdētās normas

182pieņemšanas kārtība ir pretrunā ar cilvēka cieņā balstītas

183sociāli atbildīgas valsts principu.

184Līdz ar to GMI līmenis nav noteikts,

185pamatojoties uz tādu metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt

186cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

187valsts ilgtspējīgu attīstību.

1Ministru kabineta, Saeimas un Labklājības

2ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma

3un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot

4tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas

5ietvaros. Tādēļ, vērtējot to, vai trūcīgām personām ir

6nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

7minimālā apmērā, esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma

8kopumā (sk. 2020. gada 19. un 20. maija tiesas sēdes

9stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 47.-48., 78. lp. un 4. sēj.

1011. lp.).

11Savukārt tiesībsargs, analizējot vienīgi sociālās palīdzības

12pabalstus, norāda: lai gan trūcīgām personām ir pieejams

13pašvaldību atbalsts pamatvajadzību nodrošināšanai, tas tik un tā

14nav pietiekams, lai segtu visus personas izdevumus saistībā ar

15mājokļa uzturēšanu, veselības aprūpi, apģērbu, kā arī tiesību uz

16pamatizglītību izmantošanu. Ar apstrīdēto normu cieši saistītais

17pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot izlietojams ne tikai

18vajadzības pēc pārtikas, bet arī citu pamatvajadzību

19apmierināšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj.

208.-12. lp.).

2122.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir

22noteicis, ka Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā

23apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās

24palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

25Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2.

26punktu, aprēķinot pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai apmēru, par

27ienākumiem neuzskata noteiktus valsts sociālos pabalstus, kā arī

28sociālās palīdzības pabalstus. Tāpat atbilstoši Noteikumu Nr. 299

2914. punktam par ienākumiem nav uzskatāmi arī sociālās drošības

30sistēmas un atbalsta pasākumi bārenim un bez vecāku gādības

31palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās.

32Tas nozīmē, ka papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

33trūcīga persona var saņemt vienīgi minētajā likuma normā

34noteiktos valsts sociālos pabalstus un sociālās palīdzības

35pabalstus, kā arī Noteikumu Nr. 299 14. punktā minētos citus

36atbalsta pasākumus. Sociālās apdrošināšanas ietvaros gūtie

37ienākumi, kā arī Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas

382. punktā neminētie valsts sociālie pabalsti tiek ņemti vērā,

39aprēķinot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tādēļ tie nevar

40tikt vērtēti kā papildu sociālā atbalsta pasākumi trūcīgām

41personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai.

42Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs vienīgi Sociālās palīdzības

43likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā un Noteikumos Nr. 299

44noteiktos sociālās drošības sistēmas pasākumus, tostarp sociālos

45pakalpojumus, kā arī citus atbalsta pasākumus.

4622.2. Kā jau iepriekš minēts, aprēķinot pabalsta GMI

47līmeņa nodrošināšanai apmēru, par ienākumiem netiek uzskatīti

48vairāki pabalsti, kas noteikti Valsts sociālo pabalstu likumā,

49proti: ģimenes valsts pabalsts un piemaksas pie šā pabalsta;

50bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; bērna piedzimšanas

51pabalsts; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar

52invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās; pabalsts

53personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un

54apbedīšanas pabalsts. Tāpat personai ir tiesības saņemt citos

55normatīvajos aktos noteiktos pabalstus, piemēram, pabalstu par

56asistenta izmantošanu un pabalstu ar celiakiju slimam bērnam.

57Turklāt no Noteikumu Nr. 299 14. punkta izriet, ka trūcīgas

58personas ienākumus papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

59veido arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības

60pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības

61palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī

62naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā

63kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais

64labums.

65Satversmes tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas

66pasākumiem, kā arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis

67un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām

68personām. Piemēram, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2.

69un 6. pantu ģimenes valsts pabalsta mērķis ir sniegt regulāru

70atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi sakarā ar bērna

71audzināšanu. Savukārt bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta

72mērķis ir īpaši palīdzēt bērniem ar invaliditāti (sk. Valsts

73sociālo pabalstu likuma 7.1 pantu). Tādējādi šie

74sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta pasākumi

75nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami trūcīgās

76personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību

77nodrošināšanai.

7822.3. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 9. panta

79pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas

80dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās

81vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo

82palīdzību. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15.

83panta pirmās daļas 7. un 9. punktam sociālās palīdzības

84nodrošināšana, kā arī palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir

85viena no pašvaldības autonomajām funkcijām.

86Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā un otrajā daļā

87likumdevējs ir noteicis trīs obligāti izmaksājamos sociālās

88palīdzības pabalstus, ko pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta

89līdzekļiem: pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu

90un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo daļu

91gadījumā, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāja

92pieprasījums pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa

93pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

94personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

95citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību

96apmierināšanai.

9722.3.1. No Labklājības ministrijas sniegtās

98informācijas Satversmes tiesai izriet, ka 2018. gadā papildus

99pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai dzīvokļa pabalsts ir veidojis

100lielāko daļu no pašvaldību kopumā izmaksātajiem sociālās

101palīdzības pabalstiem trūcīgām personām (sk. lietas materiālu

1022. sēj. 112. un 113. lp.).

103Lai gan dzīvokļa pabalsts Sociālās palīdzības likumā ir

104noteikts kā obligāti izmaksājams pabalsts trūcīgām personām,

105jautājums par tā izmaksas kārtību un apmēru ir pašvaldības

106kompetencē. Tas nozīmē, ka šā pabalsta aprēķināšanas metodika,

107apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir regulēta

108atšķirīgi. Labklājības ministrija norāda, ka ne visās pašvaldībās

109dzīvokļa pabalsts tiek piešķirts katru mēnesi, tāpēc trūcīgo

110personu saņemtās pabalstu summas ir atšķirīgas. Piemēram, Rīgā

1112018. gadā vidējais pabalsta apmērs trūcīgai personai bija 60,14

112euro mēnesī, bet citās pašvaldībās - vidēji 1-2

113euro mēnesī. Turklāt, neraugoties uz to, ka trūcīgām

114personām jābūt iespējai saņemt dzīvokļa pabalstu, esot arī tādas

115pašvaldības, kurās 2018. gadā dzīvokļa pabalsts nav izmaksāts.

116Savukārt citās pašvaldībās trūcīgai personai dzīvokļa pabalsts

117īres un komunālo pakalpojumu samaksai tiek maksāts katru mēnesi,

118bet reizi gadā tiek izmaksāts pabalsts kurināmā iegādei (sk.

119lietas materiālu 2. sēj. 110. lp.). Tas, ka dzīvokļa pabalsta

120apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir atšķirīgi,

121atzīts arī Sākotnējās ietekmes novērtējumā par iecerētajām

122strukturālajām reformām sociālās palīdzības politikas jomā. Tajā

123secināts, ka iedzīvotāji atrodas nevienlīdzīgā situācijā, risinot

124ar mājokļa izdevumiem saistītos jautājumus (sk.: Sākotnējās

125ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām

126reformām sociālās palīdzības politikas jomā (2014), SIA

127"KPMG Baltics". Gala ziņojums par optimālākajiem

128risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām un no

129pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un

130piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem

131novērtējums, 7. lpp.).

132Satversmes tiesa secina: lai gan trūcīgām personām ir

133paredzēts atbalsts dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas

134iespējas saņemt šo pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā

135atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā persona deklarējusi savu

136dzīvesvietu. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka ikvienai trūcīgai

137personai, kurai papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai ir

138tiesības saņemt arī dzīvokļa pabalstu, šāds atbalsts mājokļa

139izmaksu segšanai faktiski tiek piešķirts. Tādējādi, kamēr

140likumdevējs pieļauj, ka atbalsta pasākumi mājokļa jautājumos

141trūcīgām personām tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās

142politikas un finansiālajām iespējām, šo sociālās palīdzības

143pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai personai

144nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos.

14522.3.2. Atbilstoši Sociālās palīdzības likuma 35. panta

146otrajai daļai pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai atsevišķi

147dzīvojošas personas ienākumus, var piešķirt ģimenei vai personai

148pabalstu krīzes situācijā.

149Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības

150veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina

151sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad trūcīgai personai

152radušies ārkārtēji apstākļi, proti, kad tā katastrofas vai citu

153no šīs personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ pati saviem

154spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības. Tomēr šāds

155atbalsts personai tiek sniegts tikai līdz brīdim, kad šādi

156ārkārtēji apstākļi ir izzuduši. Tādējādi šāds sociālās palīdzības

157pabalsta veids pats par sevi nav vērsts uz to, lai risinātu

158jautājumus, kas saistīti ar tādiem trūcīgas personas dzīves

159apstākļiem, kas to pakļauj nabadzības riskam. Tiesas sēdē arī

160Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa atzina, ka šis pabalsts

161tiek izmaksāts konkrētām personām, kad tās nonākušas krīzes

162situācijā, un tāpēc, iespējams, nebūtu vērtējams kā atbalsta

163pasākums trūcīgām personām pamatvajadzību apmierināšanai (sk.

1642020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3.

165sēj. 62. lp.).

16622.3.3. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, pašvaldības

167trūcīgām personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus

168- pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbiem un

169apaviem, veselības aprūpes pakalpojumu samaksai, kā arī citus

170pabalstus.

171Tomēr šo sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā

172pašvaldībā ir atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien

173ierobežotajām iespējām šādu atbalstu sniegt. Valsts kontrole jau

1742014. gadā ir secinājusi, ka pašvaldībās nav veikts mērķtiecīgs

175izvērtējums par iedzīvotāju sociālo situāciju un to

176pamatvajadzībām, lai izveidotu efektīvu sociālās palīdzības

177sistēmu. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma lielākoties tiek

178veidota atbilstoši pašvaldību finanšu iespējām (sk.: Valsts

179kontroles revīzijas ziņojums. Pašvaldību sniegtās sociālās

180palīdzības tiesiskums un efektivitāte, Rīga, 2014, 5. un 6.

181lpp.). Arī 2020. gada Valsts kontroles revīzijas ziņojumā

182secināts, ka pašvaldībās arvien pastāv arī atšķirīga pieeja

183sociālo pabalstu veidu, to skaita un saņēmēju loka noteikšanā.

184Pašvaldību izlietotie līdzekļi, kas paredzēti sociālajai

185palīdzībai, visos gadījumos nav mērķēti nabadzības riskam

186pakļautajām iedzīvotāju grupām. Turklāt visbiežāk pašvaldību

187sociālo dienestu rīcībā nemaz nav aktuālas informācijas par

188pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju struktūru, tajā skaitā par tādām

189iedzīvotāju grupām, kas visvairāk ir pakļautas nabadzības un

190sociālās atstumtības riskam (sk.: Valsts kontroles revīzijas

191ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika

192sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga,

1932020, 8., 104. un 112. lpp.). Pieaicinātā persona Baiba Bela

194tiesas sēdē norādīja, ka bieži vien trūcīgām personām arī nav

195skaidrs, kāda veida atbalstu pašvaldības sociālās palīdzības

196veidā tām ir tiesības saņemt (sk. 2020. gada 26. maija tiesas

197sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 86. lp.).

198Ņemot vērā šos apstākļus, Satversmes tiesa nav guvusi

199apstiprinājumu tam, ka pašvaldību piešķirtie sociālās palīdzības

200pabalsti sasniegtu mērķi nodrošināt trūcīgām personām

201nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

202nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

203cieņai.

20422.4. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis

205trūcīgām personām arī atvieglojumus dažādās jomās. Piemēram,

206trūcīgām personām ir samazināta maksa par elektroenerģiju un

207paredzēta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā,

208kā arī zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija.

209Tāpat, lai veicinātu personas sociālo tiesību īstenošanu, ir

210paredzēti dažādi valsts un pašvaldību nodrošināti sociālie

211pakalpojumi, piemēram, sociālās aprūpes un sociālās

212rehabilitācijas pakalpojumi. Kā tiesas sēdē norādīja pieaicinātā

213persona Ruta Zilvere, bieži vien tieši palīdzība sociālā

214pakalpojuma veidā ir vispiemērotākais līdzeklis ar trūcīgas

215personas dzīves apstākļiem saistītu problēmu risināšanai (sk.

2162020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4.

217sēj. 56. lp.).

218Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie

219atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem

220sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu trūcīgām

221personām. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi atvieglojumi, piemēram,

222bezmaksas juridiskā palīdzība, ir saistīti ar trūcīgas personas

223pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti

224noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs

225dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus trūcīgām

226personām, pats par sevi neliecina, ka šīm personām būtu

227nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Turklāt nav veikts

228pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī

229sociālo pakalpojumu un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu

230novērtējums, kas ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to,

231cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt trūcīgai

232personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

233To, ka šāds novērtējums nav veikts, tiesas sēdē apstiprināja arī

234Ministru kabineta pārstāve (sk. 2020. gada 19. maija tiesas

235sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 60. lp.).

23622.5. Satversmes tiesa secina, ka sociālās drošības

237sistēmas ietvaros trūcīgai personai ir pieejami dažādi sociālā

238atbalsta pasākumi. Tomēr valsts sociālie pabalsti nav vērtējami

239kā tādi, kas būtu izmantojami personas pamatvajadzību

240apmierināšanai, jo to mērķi ir citi. Turklāt tie tiek piešķirti

241pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām konkrētās

242situācijās. Tādējādi šādu pabalstu esība pati par sevi neliecina,

243ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām personām iespēju

244izmantot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā. Savukārt

245sociālās palīdzības ietvaros šo personu iespējas saņemt sociālo

246atbalstu ir atšķirīgas. Tādējādi nav iespējams apgalvot, ka GMI

247līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

248visām trūcīgajām personām visā valsts teritorijā nodrošinātu

249iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Arī

250Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā ir secinājusi, ka

251sociālā politika nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai netiek

252īstenota efektīvi. Nav veikts visaptverošs esošā valsts un

253pašvaldību atbalsta izvērtējums, lai novērtētu, vai pieejamais

254atbalsts ir pietiekams, efektīvs un apmierina mērķgrupas

255vajadzības (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai

256valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai

257izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020, 7. un

2589. lpp.).

259Turklāt, pat pieņemot, ka ar pabalstu GMI līmeņa

260nodrošināšanai primāri tiek segti trūcīgas personas izdevumi par

261pārtiku, acīmredzams ir tas, ka GMI līmenis nav atbilstošs šīs

262pamatvajadzības nodrošināšanai. Eiropas Komisijas finansētā

263projekta "Eiropas Budžeta paraugu tīkls" ietvaros tika

264pētīts pārtikas patēriņa grozs Rīgā 2015. gadā un secināts, ka

265veselīgam uzturam vienai personai ir nepieciešami 153

266euro, bet ģimenei, kurā ir divi bērni, - 574 euro

267mēnesī (sk.: Eiropas Komisija. Pārtikas patēriņa grozs

268Latvijā, 2016, 2. lpp.). Arī pieaicinātā persona Ingrīda

269Millere tiesas sēdē apstiprināja, ka veselīgam uzturam

270nepieciešamo līdzekļu apmērs mēnesī vienai personai pārsniedz GMI

271līmeni. Proti, cilvēkam ar zemu enerģijas patēriņu dienā veselīga

272uztura nodrošināšanai nepieciešami vismaz 93,60

273euro mēnesī, bet cilvēkam ar augstāku enerģijas patēriņu

274dienā šis nepieciešamo līdzekļu apmērs esot vēl vismaz par 10

275procentiem lielāks (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes

276stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.).

277Ministru kabinets atzīst, ka pabalsts GMI līmeņa

278nodrošināšanai pilnībā nesedz trūcīgas personas izdevumus par

279pārtiku, bet norāda, ka esot paredzēti arī citi atbalsta

280pasākumi. Ar Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām

281atbalstu trūcīgām personām tiekot izsniegtas pārtikas un pamata

282materiālā nodrošinājuma pakas, tāpat darbojoties vairākas gatavo

283maltīšu un pārtikas izdales vietas (sk. lietas materiālu 2.

284sēj. 60. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka pakalpojumi, ko

285sniedz dažādas organizācijas un privātpersonas, var tikt

286uzskatīti par sociālās drošības sistēmas pasākumiem, tomēr

287visupirms tieši valsts un pašvaldības ir atbildīgas par to, lai

288ikvienai trūcīgai personai būtu nodrošinātas iespējas dzīvot tādu

289dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

290Tādējādi apstrīdētajā normā

291noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības

292sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga persona

293var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

1Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

2secina, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI līmeņa

3noteikšanu saistītos jautājumus, jo nav definējis, tieši kādām

4pamatvajadzībām pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek

5izmaksāts, kā arī nav izstrādājis GMI līmeņa noteikšanas metodes

6pamatprincipus. GMI līmenis nav noteikts, pamatojoties uz tādu

7metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu,

8izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu

9attīstību. Turklāt šis līmenis kopsakarā ar citiem sociālās

10drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga

11persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ

12nevar atzīt, ka Ministru kabinets būtu pienācīgā kārtībā veicis

13pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu trūcīgām personām

14iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā.

15Līdz ar to apstrīdētā norma

16neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

1Tiesībsargs tiesas sēdē lūdza Satversmes tiesu

2vērtēt apstrīdētās normas atbilstību arī Satversmes 91. panta

3otrajam teikumam. Tomēr šajā lietā Satversmes tiesai nav

4nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību minētajai

5augstāka juridiska spēka normai, jo ir konstatēta tās

6neatbilstība Satversmes 1. un 109. pantam.

1Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma

6Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura

7brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu

8augstāka juridiska spēka tiesību normai.

9Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

10piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

11to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

12norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

13pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

14valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005.

15gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

162015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

17punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

18uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

19nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

20Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

212009-43-01 35.1. punktu).

22Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

23sociāli nozīmīgu jautājumu - sociālās palīdzības minimumu, kas

24nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu

25dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu. Ja

26Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

27neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos

28vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams

29trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai.

30Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu vistrūcīgākajiem

31cilvēkiem, nevis nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē

32tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.

33Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku

34laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga

35valsts darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

36gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu).

37GMI līmeņa noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā

38paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz

39tautsaimniecību kopumā. Tādēļ apstrīdētās normas atzīšana par

40spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības

41principa apdraudējumu.

42No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

43izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un

44šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni.

45Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas,

46ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

47lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā

48spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

49Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana

50ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka

51attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu

52nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par

53spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

54Nolēmumu

55daļa

56Pamatojoties uz Satversmes tiesas

57likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

58nosprieda:

59atzīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

60noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu

61līmeni" 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

62Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1.

63janvāra.

64Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

65Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 25. jūnijā.

66Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

67Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

68Ziemele