12. punkts

1Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

2ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

3tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

4tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

5(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta

6sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu).

7Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka tiesības uz

8īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada

1027. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103

1132. punktu un 2023. gada 21. decembra sprieduma

12lietā Nr. 2022-28-03 13.1. punktu). Tomēr Ministru

13kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien

14tiktāl, ciktāl likumā tam šāds pilnvarojums ir piešķirts.

15Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

16ietvertais personas tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts

17ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

18apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 64. pantam. Proti,

19Elektroenerģijas tirgus likumā neesot ietverts pilnvarojums

20Ministru kabinetam noteikt speciālo tiesisko regulējumu attiecībā

21uz civiltiesisko atbildību elektroenerģijas lietošanas noteikumu

22pārkāpuma gadījumā. Šim Pieteikuma iesniedzējas secinājumam

23pievienojas arī lietā pieaicinātā persona Saeima. Savukārt

24Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma atbilstoši

25Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajā daļā

26ietvertajam pilnvarojumam nosaka sistēmas operatora un

27elektroenerģijas sistēmas lietotāja tiesības un pienākumus

28norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Līdzīgus apsvērumus pauž

29arī Tieslietu ministrija un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

30komisija.

31Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības

32pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un

33apmēros. Lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas

34īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

35visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek

36sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos

37jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

38nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru

39kabinetu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

4028. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103

4125.3.1. punktu).

42Lai vērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

4364. pantam, pirmkārt, jānoskaidro pilnvarojošās normas

44saturs un mērķis un, otrkārt, jāpārbauda, vai Ministru kabinets,

45izdodot attiecīgo normu, ir ievērojis tam likumā noteiktā

46pilnvarojuma robežas (sal. sk. Satversmes tiesas

472018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

48Nr. 2017-33-03 13. punktu).

4912.1. Apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz

50Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piekto daļu. Minētā

51tiesību norma nosaka: "Kārtību, kādā lietotājiem piegādā

52elektroenerģiju un pārtrauc tās piegādi, tirgotāju, sistēmas

53operatoru, elektroenerģijas ražotāju un lietotāju tiesības un

54pienākumus elektroenerģijas piegādē, ražošanā un lietošanā, kā

55arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem un tirgotāju maiņas

56kārtību nosaka Ministru kabinets."

57Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai

58viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un

59mērķi tiesību sistēmas ietvarā. Pilnvarojuma mērķis ir tas, ko

60likumdevējs iecerējis panākt vai sasniegt, piešķirot Ministru

61kabinetam tiesības noregulēt vai detalizēt kādu jautājumu

62(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra

63sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 18.1.1. punktu).

64Elektroenerģijas pārvade, ražošana, sadale un tirdzniecība ir

65regulējams sabiedriskais pakalpojums enerģētikas nozarē (sk.

66likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

672. panta otrās daļas 1. punktu, Enerģētikas likuma

681. panta 11. punktu un Ministru kabineta

692009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1227

70"Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu

71veidiem" 2. punktu). No likuma "Par

72sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 1. panta un

732. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

74mērķi nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

75kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

76ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

77sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

78sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

79attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

80tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

81jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

82nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

83otrkārt, ar patērētāju interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un

84kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem

85(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra

86sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu).

87Elektroenerģijas tirgus likums nosaka elektroenerģijas apgādes

88tiesisko attiecību dalībnieku privāttiesisko attiecību būtiskākos

89jautājumus. Tātad šīs tiesiskās attiecības regulē ne vien

90vispārējās civiltiesību normas, bet arī speciālās tiesību

91normas.

92Enerģētikas, tostarp elektroenerģijas apgādes, nozare ir tāda

93nozare, kurā nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura

94jautājumus atbilstoši elektroenerģijas apgādes infrastruktūras

95attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām. Līdz ar to

96likumdevēja noteiktais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares

97tehniskā rakstura dēļ var būt plašs un salīdzinoši abstrakts

98(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

99sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.2. punktu un

1002020. gada 28. septembra sprieduma lietā

101Nr. 2019-37-0103 18.3.2. punktu). Proti, valsts

102varas efektīvas īstenošanas interesēs nebūtu pamatoti pieprasīt,

103lai likumdevējs pats pilnībā izlemtu elektroenerģijas apgādes

104tiesisko attiecību dalībnieku tiesību un pienākumu saturu

105elektroenerģijas piegādē, lietošanā un norēķinos par saņemtajiem

106pakalpojumiem. Tomēr arī tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums

107konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai

108salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo

109likuma normu, ir jāievēro ne tikai likumā ietvertie mērķi un

110vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, bet arī no

111tiesību sistēmas izrietošas prasības (sal. sk. Satversmes

112tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā

113Nr. 2015-05-03 13.3. punktu).

114Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs Elektroenerģijas

115tirgus likuma 32. panta piektajā daļā ir pilnvarojis

116Ministru kabinetu detalizēt atsevišķus šajā likumā ietvertā

117elektroenerģijas apgādes speciālā tiesiskā regulējuma jautājumus,

118tostarp detalizēti noteikt, kādas ir elektroenerģijas tirgus

119dalībnieku tiesības un pienākumi visā elektroenerģijas

120tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par

121saņemtajiem pakalpojumiem.

12212.2. Elektroenerģijas noteikumi paredz, ka

123elektroenerģijas tirdzniecība lietotājam notiek saskaņā ar šiem

124noteikumiem un elektroenerģijas tirdzniecības līgumu (sk.

125Elektroenerģijas noteikumu 19. un 30. punktu).

126Elektroenerģijas tirgotājam ir pienākums noslēgt sistēmas

127lietošanas līgumu ar sistēmas operatoru, kurš nodrošina

128elektroenerģijas sistēmas lietotājam elektroenerģijas piegādi

129līdz elektroietaišu piederības robežai - līgumā noteiktai robežai

130starp sistēmas operatora un lietotāja vai ražotāja

131elektroietaisēm vai starp lietotāja un apakšlietotāja

132elektroietaisēm (sk. Elektroenerģijas noteikumu

1332.12. apakšpunktu, 19. un 81. punktu).

134Savukārt elektroenerģijas sistēmas lietotājam ir pienākums sniegt

135elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta faktiskajiem

136rādījumiem atbilstošu informāciju, kā arī laikus un rēķinā

137norādītajā apmērā norēķināties par saņemtajiem sistēmas

138pakalpojumiem (sk. Elektroenerģijas noteikumu 48. punktu

139un 65.5. apakšpunktu). Tādējādi Elektroenerģijas

140noteikumi paredz sistēmas operatora pienākumu piegādāt

141elektroenerģiju elektroenerģijas sistēmas lietotājam un lietotāja

142pienākumu norēķināties par saņemto elektroenerģiju un citiem

143sistēmas pakalpojumiem.

144Tomēr ir iespējami arī tādi gadījumi, kad elektroenerģijas

145sistēmas lietotājs elektroenerģiju lieto prettiesiski, proti,

146pārkāpjot elektroenerģijas lietošanas noteikumus, un tā rezultātā

147elektroenerģijas patēriņa rādījums tiek samazināts vai tiek

148radīta iespēja elektroenerģiju lietot, par to nemaksājot. Lai

149nodrošinātu to, ka sistēmas operators saņem samaksu par piegādāto

150elektroenerģiju, ir nepieciešams noregulēt gadījumus, kad

151konstatēta prettiesiska elektroenerģijas lietošana, kā arī šāda

152pārkāpuma tiesiskās sekas. Viens no priekšnoteikumiem tam, lai

153nodrošinātu sistēmas operatora tiesības saņemt atbilstošu

154atlīdzību par piegādāto elektroenerģiju, ir elektroenerģijas

155sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto

156pakalpojumu apjoma konstatēšana. Taču ne visos gadījumos, kad

157elektroenerģijas sistēmas lietotājs pieļāvis elektroenerģijas

158lietošanas noteikumu pārkāpumu, faktiski izlietotās

159elektroenerģijas daudzumu un saņemto pakalpojumu apjomu ir

160iespējams konstatēt.

161Arī dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarē ir iespējamas

162tādas situācijas, ka enerģija tiek lietota prettiesiski un

163noteikt faktiski patērētās enerģijas daudzumu nav iespējams. Līdz

1642016. gada 8. martam, kad spēkā stājās 2016. gada

16511. februāra likums "Grozījumi Enerģētikas

166likumā", likumdevējs Enerģētikas likuma

16742.3 panta pirmajā daļā bija tieši pilnvarojis

168Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā aprēķina faktiski

169patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un

170aprēķināšanas kārtību gadījumā, ja energoapgādes komersants

171konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta

172noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par

173dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir

174samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta

175iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas. Attiecībā uz gadījumiem,

176kad energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir

177pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par siltumenerģijas piegādi

178un lietošanu vai līgumu par siltumenerģijas piegādi, Enerģētikas

179likuma 46.1 panta trešā daļa joprojām paredz

180Ministru kabineta tiesības noteikt kompensācijas apmēru un

181aprēķināšanas kārtību. Tāpat Ministru kabinetam joprojām ir

182tiesības arī noteikt gadījumus, kādos kompensācija

183aprēķināma.

184Elektroenerģijas apgādes nozarē šāda speciālā tiesību norma,

185kas tieši pilnvarotu Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiek

186aprēķināts faktiski patērētās elektroenerģijas daudzums

187elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, nekad

188nav tikusi pieņemta. Tādējādi secināms, ka elektroenerģijas

189nozarē atšķirībā no dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarēm

190likumdevējam nav bijis nolūka šādu speciālo pilnvarojumu

191regulējumā iekļaut. Turklāt elektroenerģijas tirgū iedibinātā

192prakse, ka Ministru kabinets saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus

193likuma 32. panta piekto daļu ir pilnvarots regulēt kārtību,

194kādā tiek aprēķināts patvaļīgi lietotās elektroenerģijas

195daudzums, pastāv kopš šī likuma spēkā stāšanās 2005. gada

1968.jūnijā.

197Līdz ar to ir pamats secināt, ka Elektroenerģijas tirgus

198likuma 32. panta piektā daļa ietver likumdevēja pilnvarojumu

199Ministru kabinetam noregulēt to, kā nosakāms elektroenerģijas

200sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto

201pakalpojumu apjoms. Proti, Ministru kabinetam saskaņā ar minēto

202normu ir tiesības noteikt, kādas tiesiskās sekas elektroenerģijas

203sistēmas lietotājam iestājas tad, ja tas pārkāpj elektroenerģijas

204lietošanas noteikumus un neievēro pienākumus, kas noteikti

205Elektroenerģijas noteikumu 65. punktā.

206Apstrīdētā norma noteic, ka gadījumā, kad elektroenerģijas

207sistēmas lietotājs ir pieļāvis elektroenerģijas lietošanas

208noteikumu pārkāpumu - iejaucies komercuzskaites mēraparāta

209darbībā vai pieslēdzies pirmsuzskaites ķēdēm - un šīs darbības

210nebija iespējams atklāt, veicot kārtējo komercuzskaites

211mēraparāta kontroli, sistēmas operatoram ir tiesības aprēķināt

212patērētās elektroenerģijas apjomu atbilstoši pārrēķinam.

213Pārrēķina veikšanas metodi apstrīdētajā normā ir noteicis

214Ministru kabinets. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets,

215izdodot apstrīdēto normu, ir rīkojies likumdevēja piešķirtā

216pilnvarojuma robežās, jo ir noteicis tiesiskās sekas, kas izriet

217no savstarpējo tiesību un pienākumu neievērošanas

218elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā.

219Saeimas norādītie apsvērumi par to, ka Ministru kabinets,

220izdodot apstrīdēto normu, ir pārkāpis tam piešķirtā pilnvarojuma

221robežas, tiek saistīti ar to, ka Ministru kabinets esot rīkojies

222pretēji vispārējam civiltiesību regulējumam par neatļautas

223darbības rezultātā radīto zaudējumu aprēķināšanu un

224atlīdzināšanu. Proti, sistēmas operators, izmantojot apstrīdētajā

225normā ietvertos kritērijus patvaļīgi patērētās elektroenerģijas

226daudzuma aprēķināšanai, šo aprēķinu veicot bez jebkādas konkrētā

227gadījuma individualizācijas, un tas varot novest pie realitātei

228neatbilstoša, nesamērīga maksājuma pieprasīšanas no

229elektroenerģijas sistēmas lietotāja. Tomēr minētie apsvērumi ir

230saistīti ar apstrīdētās normas satversmības vērtējumu pēc

231būtības.

232Savukārt tas, ka apstrīdētā norma paredz speciālu regulējumu

233patvaļīgi patērētās elektroenerģijas un sistēmas pakalpojumu

234apjoma aprēķināšanai atšķirībā no civiltiesībās spēkā esošā

235vispārējā zaudējumu aprēķināšanas regulējuma, nenozīmē, ka

236Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā

237pilnvarojuma robežas, jo šis pilnvarojums ietver tiesības

238detalizēt elektroenerģijas tirgus dalībnieku tiesības un

239pienākumus visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes

240procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem.

241Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

242tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieejama

243atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri

244formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

245pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī ir

246izdota tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas

247principam.

248Līdz ar to apstrīdētajā normā

249ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos

250aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.