12. pants

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta

sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu).

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka tiesības uz

īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103

32. punktu un 2023. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2022-28-03 13.1. punktu). Tomēr Ministru

kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien

tiktāl, ciktāl likumā tam šāds pilnvarojums ir piešķirts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais personas tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts

ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 64. pantam. Proti,

Elektroenerģijas tirgus likumā neesot ietverts pilnvarojums

Ministru kabinetam noteikt speciālo tiesisko regulējumu attiecībā

uz civiltiesisko atbildību elektroenerģijas lietošanas noteikumu

pārkāpuma gadījumā. Šim Pieteikuma iesniedzējas secinājumam

pievienojas arī lietā pieaicinātā persona Saeima. Savukārt

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma atbilstoši

Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajā daļā

ietvertajam pilnvarojumam nosaka sistēmas operatora un

elektroenerģijas sistēmas lietotāja tiesības un pienākumus

norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Līdzīgus apsvērumus pauž

arī Tieslietu ministrija un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

komisija.

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un

apmēros. Lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas

īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek

sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos

jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru

kabinetu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103

25.3.1. punktu).

Lai vērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

64. pantam, pirmkārt, jānoskaidro pilnvarojošās normas

saturs un mērķis un, otrkārt, jāpārbauda, vai Ministru kabinets,

izdodot attiecīgo normu, ir ievērojis tam likumā noteiktā

pilnvarojuma robežas (sal. sk. Satversmes tiesas

2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-33-03 13. punktu).

12.1. Apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz

Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piekto daļu. Minētā

tiesību norma nosaka: "Kārtību, kādā lietotājiem piegādā

elektroenerģiju un pārtrauc tās piegādi, tirgotāju, sistēmas

operatoru, elektroenerģijas ražotāju un lietotāju tiesības un

pienākumus elektroenerģijas piegādē, ražošanā un lietošanā, kā

arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem un tirgotāju maiņas

kārtību nosaka Ministru kabinets."

Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai

viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un

mērķi tiesību sistēmas ietvarā. Pilnvarojuma mērķis ir tas, ko

likumdevējs iecerējis panākt vai sasniegt, piešķirot Ministru

kabinetam tiesības noregulēt vai detalizēt kādu jautājumu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 18.1.1. punktu).

Elektroenerģijas pārvade, ražošana, sadale un tirdzniecība ir

regulējams sabiedriskais pakalpojums enerģētikas nozarē (sk.

likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

2. panta otrās daļas 1. punktu, Enerģētikas likuma

1. panta 11. punktu un Ministru kabineta

2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1227

"Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu

veidiem" 2. punktu). No likuma "Par

sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 1. panta un

2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

mērķi nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

otrkārt, ar patērētāju interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra

sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu).

Elektroenerģijas tirgus likums nosaka elektroenerģijas apgādes

tiesisko attiecību dalībnieku privāttiesisko attiecību būtiskākos

jautājumus. Tātad šīs tiesiskās attiecības regulē ne vien

vispārējās civiltiesību normas, bet arī speciālās tiesību

normas.

Enerģētikas, tostarp elektroenerģijas apgādes, nozare ir tāda

nozare, kurā nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura

jautājumus atbilstoši elektroenerģijas apgādes infrastruktūras

attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām. Līdz ar to

likumdevēja noteiktais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares

tehniskā rakstura dēļ var būt plašs un salīdzinoši abstrakts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.2. punktu un

2020. gada 28. septembra sprieduma lietā

Nr. 2019-37-0103 18.3.2. punktu). Proti, valsts

varas efektīvas īstenošanas interesēs nebūtu pamatoti pieprasīt,

lai likumdevējs pats pilnībā izlemtu elektroenerģijas apgādes

tiesisko attiecību dalībnieku tiesību un pienākumu saturu

elektroenerģijas piegādē, lietošanā un norēķinos par saņemtajiem

pakalpojumiem. Tomēr arī tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums

konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai

salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo

likuma normu, ir jāievēro ne tikai likumā ietvertie mērķi un

vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, bet arī no

tiesību sistēmas izrietošas prasības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2015-05-03 13.3. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs Elektroenerģijas

tirgus likuma 32. panta piektajā daļā ir pilnvarojis

Ministru kabinetu detalizēt atsevišķus šajā likumā ietvertā

elektroenerģijas apgādes speciālā tiesiskā regulējuma jautājumus,

tostarp detalizēti noteikt, kādas ir elektroenerģijas tirgus

dalībnieku tiesības un pienākumi visā elektroenerģijas

tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par

saņemtajiem pakalpojumiem.

12.2. Elektroenerģijas noteikumi paredz, ka

elektroenerģijas tirdzniecība lietotājam notiek saskaņā ar šiem

noteikumiem un elektroenerģijas tirdzniecības līgumu (sk.

Elektroenerģijas noteikumu 19. un 30. punktu).

Elektroenerģijas tirgotājam ir pienākums noslēgt sistēmas

lietošanas līgumu ar sistēmas operatoru, kurš nodrošina

elektroenerģijas sistēmas lietotājam elektroenerģijas piegādi

līdz elektroietaišu piederības robežai - līgumā noteiktai robežai

starp sistēmas operatora un lietotāja vai ražotāja

elektroietaisēm vai starp lietotāja un apakšlietotāja

elektroietaisēm (sk. Elektroenerģijas noteikumu

2.12. apakšpunktu, 19. un 81. punktu).

Savukārt elektroenerģijas sistēmas lietotājam ir pienākums sniegt

elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta faktiskajiem

rādījumiem atbilstošu informāciju, kā arī laikus un rēķinā

norādītajā apmērā norēķināties par saņemtajiem sistēmas

pakalpojumiem (sk. Elektroenerģijas noteikumu 48. punktu

un 65.5. apakšpunktu). Tādējādi Elektroenerģijas

noteikumi paredz sistēmas operatora pienākumu piegādāt

elektroenerģiju elektroenerģijas sistēmas lietotājam un lietotāja

pienākumu norēķināties par saņemto elektroenerģiju un citiem

sistēmas pakalpojumiem.

Tomēr ir iespējami arī tādi gadījumi, kad elektroenerģijas

sistēmas lietotājs elektroenerģiju lieto prettiesiski, proti,

pārkāpjot elektroenerģijas lietošanas noteikumus, un tā rezultātā

elektroenerģijas patēriņa rādījums tiek samazināts vai tiek

radīta iespēja elektroenerģiju lietot, par to nemaksājot. Lai

nodrošinātu to, ka sistēmas operators saņem samaksu par piegādāto

elektroenerģiju, ir nepieciešams noregulēt gadījumus, kad

konstatēta prettiesiska elektroenerģijas lietošana, kā arī šāda

pārkāpuma tiesiskās sekas. Viens no priekšnoteikumiem tam, lai

nodrošinātu sistēmas operatora tiesības saņemt atbilstošu

atlīdzību par piegādāto elektroenerģiju, ir elektroenerģijas

sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto

pakalpojumu apjoma konstatēšana. Taču ne visos gadījumos, kad

elektroenerģijas sistēmas lietotājs pieļāvis elektroenerģijas

lietošanas noteikumu pārkāpumu, faktiski izlietotās

elektroenerģijas daudzumu un saņemto pakalpojumu apjomu ir

iespējams konstatēt.

Arī dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarē ir iespējamas

tādas situācijas, ka enerģija tiek lietota prettiesiski un

noteikt faktiski patērētās enerģijas daudzumu nav iespējams. Līdz

2016. gada 8. martam, kad spēkā stājās 2016. gada

11. februāra likums "Grozījumi Enerģētikas

likumā", likumdevējs Enerģētikas likuma

42.3 panta pirmajā daļā bija tieši pilnvarojis

Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā aprēķina faktiski

patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un

aprēķināšanas kārtību gadījumā, ja energoapgādes komersants

konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta

noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par

dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir

samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta

iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas. Attiecībā uz gadījumiem,

kad energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir

pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par siltumenerģijas piegādi

un lietošanu vai līgumu par siltumenerģijas piegādi, Enerģētikas

likuma 46.1 panta trešā daļa joprojām paredz

Ministru kabineta tiesības noteikt kompensācijas apmēru un

aprēķināšanas kārtību. Tāpat Ministru kabinetam joprojām ir

tiesības arī noteikt gadījumus, kādos kompensācija

aprēķināma.

Elektroenerģijas apgādes nozarē šāda speciālā tiesību norma,

kas tieši pilnvarotu Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiek

aprēķināts faktiski patērētās elektroenerģijas daudzums

elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, nekad

nav tikusi pieņemta. Tādējādi secināms, ka elektroenerģijas

nozarē atšķirībā no dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarēm

likumdevējam nav bijis nolūka šādu speciālo pilnvarojumu

regulējumā iekļaut. Turklāt elektroenerģijas tirgū iedibinātā

prakse, ka Ministru kabinets saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus

likuma 32. panta piekto daļu ir pilnvarots regulēt kārtību,

kādā tiek aprēķināts patvaļīgi lietotās elektroenerģijas

daudzums, pastāv kopš šī likuma spēkā stāšanās 2005. gada

8.jūnijā.

Līdz ar to ir pamats secināt, ka Elektroenerģijas tirgus

likuma 32. panta piektā daļa ietver likumdevēja pilnvarojumu

Ministru kabinetam noregulēt to, kā nosakāms elektroenerģijas

sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto

pakalpojumu apjoms. Proti, Ministru kabinetam saskaņā ar minēto

normu ir tiesības noteikt, kādas tiesiskās sekas elektroenerģijas

sistēmas lietotājam iestājas tad, ja tas pārkāpj elektroenerģijas

lietošanas noteikumus un neievēro pienākumus, kas noteikti

Elektroenerģijas noteikumu 65. punktā.

Apstrīdētā norma noteic, ka gadījumā, kad elektroenerģijas

sistēmas lietotājs ir pieļāvis elektroenerģijas lietošanas

noteikumu pārkāpumu - iejaucies komercuzskaites mēraparāta

darbībā vai pieslēdzies pirmsuzskaites ķēdēm - un šīs darbības

nebija iespējams atklāt, veicot kārtējo komercuzskaites

mēraparāta kontroli, sistēmas operatoram ir tiesības aprēķināt

patērētās elektroenerģijas apjomu atbilstoši pārrēķinam.

Pārrēķina veikšanas metodi apstrīdētajā normā ir noteicis

Ministru kabinets. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets,

izdodot apstrīdēto normu, ir rīkojies likumdevēja piešķirtā

pilnvarojuma robežās, jo ir noteicis tiesiskās sekas, kas izriet

no savstarpējo tiesību un pienākumu neievērošanas

elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā.

Saeimas norādītie apsvērumi par to, ka Ministru kabinets,

izdodot apstrīdēto normu, ir pārkāpis tam piešķirtā pilnvarojuma

robežas, tiek saistīti ar to, ka Ministru kabinets esot rīkojies

pretēji vispārējam civiltiesību regulējumam par neatļautas

darbības rezultātā radīto zaudējumu aprēķināšanu un

atlīdzināšanu. Proti, sistēmas operators, izmantojot apstrīdētajā

normā ietvertos kritērijus patvaļīgi patērētās elektroenerģijas

daudzuma aprēķināšanai, šo aprēķinu veicot bez jebkādas konkrētā

gadījuma individualizācijas, un tas varot novest pie realitātei

neatbilstoša, nesamērīga maksājuma pieprasīšanas no

elektroenerģijas sistēmas lietotāja. Tomēr minētie apsvērumi ir

saistīti ar apstrīdētās normas satversmības vērtējumu pēc

būtības.

Savukārt tas, ka apstrīdētā norma paredz speciālu regulējumu

patvaļīgi patērētās elektroenerģijas un sistēmas pakalpojumu

apjoma aprēķināšanai atšķirībā no civiltiesībās spēkā esošā

vispārējā zaudējumu aprēķināšanas regulējuma, nenozīmē, ka

Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā

pilnvarojuma robežas, jo šis pilnvarojums ietver tiesības

detalizēt elektroenerģijas tirgus dalībnieku tiesības un

pienākumus visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes

procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieejama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri

formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī ir

izdota tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos

aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.