115. pants
noteic, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties

par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 111. panta tvērumu,

ir atzinusi, ka no minētā panta izriet valsts pienākums ievērot,

aizsargāt un nodrošināt personas tiesības uz veselību. Pirmkārt,

pienākums ievērot tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir

jāatturas no iejaukšanās personas tiesībās un brīvībās. Tātad

jāatturas arī no tādām darbībām, kas ierobežo katras personas

iespējas pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Otrkārt,

pienākums aizsargāt tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir

jāaizsargā persona no citu privātpersonu iejaukšanās tās

pamattiesību īstenošanā. Treškārt, pienākums nodrošināt tiesības

uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāveic konkrēti pasākumi

pamattiesību īstenošanai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1.

punktu).

Tādējādi par būtisku personas tiesību uz veselību aspektu

Satversmes tiesa ir atzinusi valsts pienākumu aizsargāt personu

no citu privātpersonu iejaukšanās šo pamattiesību īstenošanā.

Tāpat valstij ir jāveic konkrēti pasākumi, lai persona varētu

īstenot savas tiesības uz veselību. Tas citstarp nozīmē valsts

pienākumu aizsargāt vienu personu grupu no citas personu grupas

darbību rezultātā radītas kaitīgas ietekmes uz veselību.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 8. nodaļā

ietverto pamattiesību, tostarp Satversmes 111. panta, saturs

noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 11.2. punktu). Satversmes 89. pants

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no

šā Satversmes panta izriet valsts pienākums ņemt vērā

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā

likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5.

punktu).

Personas tiesību uz veselību saturs pilnīgāk atklājams,

ievērojot 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts)

12. pantu. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja

norādījusi, ka Pakta 12. pantā ir nostiprinātas personas tiesības

sasniegt visaugstāko iespējamo fiziskās un psihiskās veselības

līmeni. Tiesības uz veselību ietver dažādus sociālekonomiskus

faktorus, kas veicina personas veselīgai dzīvei piemērotu

apstākļu veidošanos. Tiesības uz veselību ietver ne tikai

savlaicīgu un atbilstošu veselības aprūpi, bet arī tiesības uz

veselību veicinošiem faktoriem, tostarp veselīgas vides

apstākļiem [sk.: General Comment No. 14: The Right to

the Highest Attainable Standard of Health (Art. 12): 11/08/2000.

CESCR/E/C.12/2000/4].

Tādējādi Satversmes 111. pantā ietvertās tiesības uz veselību

citstarp ietver arī tiesības uz veselīgiem vides apstākļiem.

Savukārt Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 115. panta

tvērumu, ir atzinusi, ka minētā Satversmes norma visupirms

valstij uzliek pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides

aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 1. punktu). Šajā

pantā noteiktās pamattiesības paredz valsts pienākumu aizsargāt

personu gan no faktiski jau notiekošām darbībām, kas var radīt

draudus cilvēku veselībai vai videi, gan arī no šādām nākotnē

paredzētām darbībām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13.1. punktu).

Troksnis kā vidi piesārņojoša darbība ir citstarp aplūkojams

Satversmes 115. panta kontekstā (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.9.

punktu).

Troksnis kā vides piesārņojums ietekmē tās vides kvalitāti,

kurā persona uzturas. Tas, izplatoties apkārtējā vidē, var

nodarīt kaitējumu personas veselībai. Līdz ar to tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē ietver arī tiesības uz veselīgiem vides

apstākļiem.

No minētā secināms, ka Satversmes 115. pants, līdzīgi kā 111.

pants, noteic arī valsts pienākumu aizsargāt personas veselību.

Proti, Satversmes 111. pants aptver visas jomas, kas skar

personas veselību. Savukārt Satversmes 115. panta kontekstā šis

pienākums pamatā aplūkojams no vides aizsardzības viedokļa. Lai

gan šajās normās valsts pienākums personas veselības aizsardzības

jomā ir noteikts atšķirīgi, tomēr uz personas veselības

aizsardzību no vides piesārņojuma - trokšņa - ir attiecināmas

abas šīs pamattiesības.

Satversmes 111. un 115. pants

aizsargā personas tiesības uz veselību un tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē. Tādējādi apstrīdēto normu satversmība ir

izvērtējama, aplūkojot minētās Satversmes normas kopsakarā.

17. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts varas

institūcijām jāizveido efektīva vides aizsardzības sistēma. Tas

citstarp nozīmē šo institūciju pienākumu ņemt vērā vides

aizsardzības intereses tad, kad tiek izstrādāti un pieņemti

politikas mērķi vai tiesību akti, kā arī tad, kad pieņemtie

tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti.

Būtiska nozīme, izvērtējot vides jomā valsts varas institūciju

veikto pasākumu tiesiskumu, ir šīs jomas tiesību principiem

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu un 2008. gada 17.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20. punktu). Savukārt

personas tiesībām uz veselību atbilst valsts pienākums rūpēties

par apstākļiem, kas ietekmē personu iespējas sasniegt pēc

iespējas augstāku veselības līmeni (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

11.2. punktu).

Valstij attiecībā uz pamattiesībām ir pienākums gan tās

ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt. Lai valsts rīkotos

saskaņā ar pamattiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan

pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie,

piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību

apmierināšanu. No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums

atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī pienākums

veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 7. punktu un 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-21-01 7. punktu). Personas veselības aizsardzības

jomā valstij ir arī pienākums līdzsvarot atsevišķu indivīdu un

visas sabiedrības intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12.1.3.

punktu).

No pieteikumiem, Ministru kabineta atbildes rakstiem un

pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka izskatāmā lieta pamatā

skar jautājumu par to, vai valsts ir atbilstošā veidā izpildījusi

pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no Satversmes 111. un 115.

panta. Tādējādi izskatāmajā lietā valsts pienākumi pamatā tiks

aplūkoti to pozitīvajā aspektā, proti, tiks vērtēts, vai valsts

ir pienācīgā veidā veikusi minēto pamattiesību nodrošināšanai

nepieciešamās darbības.

Satversmes tiesa norāda, ka valstij, īstenojot pasākumus ar

mērķi aizsargāt personas tiesības uz veselību un tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, ir plaša rīcības brīvība. Valsts šo rīcības

brīvību bauda tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību

principi un citas Satversmes normas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01

25.2. punktu). Turklāt valstij sava rīcības brīvība jāizmanto

tādā veidā, lai iespējami taisnīgākajā un konkrētajai situācijai

atbilstošākajā veidā tiktu ievērotas visu iesaistīto personu

dažādās intereses.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai valsts ir

izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

tiesībām uz veselību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Lai to

pārbaudītu, Satversmes tiesa izvērtēs:

1) vai valsts ir veikusi pasākumus, kas vērsti uz šo

pamattiesību nodrošināšanu un aizsardzību;

2) vai pasākumi ir veikti pienācīgā kārtībā.

Savukārt, lai izvērtētu, vai šie pasākumi veikti pienācīgā

kārtībā, ir jāpārbauda:

1) vai, aizsargājot personas tiesības uz veselību, ir ievēroti

vides tiesību principi;

2) vai ir panākts taisnīgs līdzsvars starp iesaistīto personu

interesēm.

18. Satversmes tiesa secinājusi, ka mūsdienās troksnis

ir atzīts par nozīmīgu cilvēka dzīves kvalitāti un veselību

ietekmējošu faktoru (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 16.2.

punktu).

Latvijā vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību īsteno

atbilstoši likumam "Par piesārņojumu", ar ko ieviesta

Direktīva 2002/49/EK. Tās mērķis ir izstrādāt vienotus pasākumus,

lai prioritārajās jomās nepieļautu, novērstu vai samazinātu

kaitīgās sekas, kā arī samazinātu troksni, ko rada galvenie

trokšņa avoti. Ministru kabinets īpaši uzsver, ka šī direktīva

nosaka dalībvalstu pienākumu izstrādāt vienotus pasākumus trokšņa

samazināšanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 39. lp.). Tā

citstarp noteic arī katras valsts rīcības brīvību trokšņa

robežlielumu noteikšanā, ņemot vērā konkrēta trokšņa avota

īpašības (sk. pieaicinātās personas Vides pārraudzības valsts

biroja viedokli lietas materiālu 3. sēj. 33. lp.).

Ministru kabinets nolūkā aizsargāt personas no trokšņa

nelabvēlīgās ietekmes ir pieņēmis Noteikumus Nr. 16, citstarp to

2. pielikuma 2. punktā paredzot gan specifiskus apdzīvotās vietās

izvietotās atklātās autosporta un motosporta bāzēs radītā vides

trokšņa robežlielumus, gan arī to novērtēšanas un mērīšanas

noteikumus salīdzinājumā ar citiem vides trokšņa avotiem.

Tiesībsargs norāda, ka Ministru kabinets, pieņemot Noteikumu

Nr. 16 2. pielikuma 2. punktu, ir pārkāpis likumdevēja piešķirto

pilnvarojumu, jo tas neparedzot Ministru kabinetam kompetenci

paaugstināt pieļaujamos vides trokšņa robežlielumus (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 78. lp.).

Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkts ir izdots, ievērojot

likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.

18.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka saskaņā ar varas

dalīšanas principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus

tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar

Satversmi un likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998.

gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

daļu]. Ministru kabinets ārējo normatīvo tiesību aktu var

izdot tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis

pilnvarojumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma robežas

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-23-03 16. punktu).

Satversmes tiesai, vērtējot Ministru kabinetam likumdevēja

piešķirtā pilnvarojuma apjomu, ir jānoskaidro pilnvarojošo normu

saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav

pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-23-03 16. punktu).

18.1.1. Noteikumi Nr. 16 izdoti, pamatojoties uz likuma

"Par piesārņojumu" 18.1 panta trešo daļu.

Likumdevējs šajā normā ir noteicis Ministru kabineta kompetenci

trokšņa novērtēšanā un mazināšanā. Ministru kabinetam ir

kompetence pieņemt attiecīgus normatīvos tiesību aktus, uzsākot

nelabvēlīga vai kaitīga vides trokšņa apzināšanu, lai nepieļautu

tā kaitīgās sekas (sk. 2009. gada 8. septembrī Saeimā

iesniegtā likumprojekta Nr. 1428/Lp9 "Grozījumi likumā

"Par piesārņojumu"" anotāciju). No likuma

"Par piesārņojumu" 18.1 panta trešās daļas

izriet arī to prasību un pasākumu kopums, kas Ministru kabinetam

ir jāregulē, lai novērtētu un samazinātu troksni (sk.

pieaicinātās personas Saeimas viedokli lietas materiālu 4. sēj.

87. lp.). Saskaņā ar tā paša panta trešās daļas 1. punktu

Ministru kabinets nosaka trokšņa rādītājus, to piemērošanas

kārtību un novērtēšanas metodes.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi

saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru

kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-04-03 19. punktu). Ar likumdevēja doto pilnvarojumu

izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību

norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4.

punktu).

Likuma "Par piesārņojumu" 18.1 panta

trešā daļa ir vērtējama kopsakarā ar 2. panta 7. punktā definēto

šā likuma mērķi, proti, novērst vai mazināt piesārņojuma dēļ

cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu, novērst

kaitējuma radītās sekas, kā arī novērst vai samazināt vides

trokšņa iedarbību uz cilvēkiem. Saeima norāda, ka likumdevējs ar

pilnvarojošo normu - likuma "Par piesārņojumu"

18.1 panta trešo daļu - ir piešķīris Ministru

kabinetam rīcības brīvību attiecībā uz likuma mērķa īstenošanu -

trokšņa iedarbības uz cilvēkiem novēršanu vai samazināšanu - ar

tehnisku noteikumu palīdzību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 88.

lp.). Likumdevējs Ministru kabinetam ir piešķīris rīcības

brīvību noteikt tādus pasākumus un pieļaujamos robežlielumus, kas

palīdzētu novērst vai samazināt trokšņa iedarbību uz cilvēkiem un

tādējādi mazināt trokšņa radītās kaitīgās sekas.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs pilnvarojošajā normā

ir ietvēris Ministru kabineta kompetenci regulēt vides trokšņa

robežlielumus apdzīvotās vietās izvietotās atklātās autosporta un

motosporta bāzēs, kā arī noteikt trokšņa rādītāju novērtēšanas

metodes.

18.1.2. Pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku,

kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 14.

punktu).

Tiesībsargs norāda, ka Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkts

ir izdots, pārkāpjot likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

Likumdevējs esot Ministru kabinetu pilnvarojis noteikt līdzekļus,

ar kuriem īstenojams likuma "Par piesārņojumu" 2. panta

7. punktā noteiktais mērķis. Tomēr Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma

2. punktā noteiktie vides trokšņa robežlielumi un to novērtēšanas

nosacījumi trokšņa iedarbību nevis novēršot un samazinot, bet gan

salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu palielinot un tādējādi

radot kaitīgas sekas attiecībā uz apkārtējo iedzīvotāju veselību

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 75. lp.).

Savukārt Ministru kabinets uzsver, ka vides trokšņa

robežlielumi, kaut arī tie salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo

redakciju ir paaugstināti, esot jāvērtē kopsakarā ar citiem

Noteikumos Nr. 16 paredzētajiem trokšņa iedarbības mazināšanas un

kontroles pasākumiem (sk. lietas materiālu 4. sēj. 41.-42.

lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeimas dotā pilnvarojuma

ietvaros Ministru kabinets var izvēlēties konkrētajai situācijai

piemērotāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2012.

gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 19. punktu).

Ministru kabineta noteikumu izdošana atzīstama par

tiesībpolitisku lēmumu īstenošanas mehānismu, proti, izpildvara

izvēlas, kuru no vairākiem iespējamiem tiesiskiem kāda jautājuma

risinājumiem normatīvi nostiprināt (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03

13. punktu).

Pieļaujamo vides trokšņa robežlielumu paaugstināšana pati par

sevi vēl nenozīmē, ka Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkts

būtu izdots, pārkāpjot likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 16 kopumā ir noteicis veidu,

kādā tiek ierobežota vides trokšņa izplatība. Atbilstoši dotajam

pilnvarojumam Ministru kabinets ir izvēlējies kompleksu konkrētās

situācijas risinājumu, citstarp šo noteikumu 2. pielikuma 2.

punktā nosakot konkrētus vides trokšņa robežlielumus, to

piemērošanas kārtību un novērtēšanas metodes.

Arī Saeima uzskata, ka Ministru kabinets ir rīkojies

atbilstoši pilnvarojošās normas 1. punktam. Ministru kabinets

noteicis ierobežojumus vides trokšņa izplatībai, normatīvi

regulējot vides trokšņa robežlielumus apdzīvotās vietās

izvietotās atklātās autosporta un motosporta bāzēs un trokšņa

rādītāju novērtēšanas metodes. Noteikumi Nr. 16 detalizējot un

precizējot likumā "Par piesārņojumu" noteikto (sk.

lietas materiālu 4. sēj. 88. lp.).

Līdz ar to Ministru kabinets,

izdodot Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punktu, ir rīkojies

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros un šī norma atbilst

likuma "Par piesārņojumu" 18.1 panta

trešajai daļai.

18.2. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās

normas iekļautas Noteikumos Nr. 16 un ir publiski pieejamas

atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām. Izskatāmajā lietā nav

strīda par to, ka apstrīdētās normas ir izskatītas, pieņemtas un

publicētas Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā kārtībā un

formulētas skaidri.

Tādējādi apstrīdētās normas ir

pieņemtas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu

prasībām.

18.3. Vērtējot, vai valsts ir veikusi pasākumus, kas

vērsti uz personas tiesību uz veselību un tiesību dzīvot

labvēlīgā vidē nodrošināšanu un aizsardzību, Satversmes tiesa

norāda, ka likumdevējs ir pieņēmis vairākus normatīvos tiesību

aktus, tostarp likumu "Par piesārņojumu". Saskaņā ar šā

likuma 1. panta 7. punktu cilvēka rīcības izraisīta trokšņa tieša

vai netieša novadīšana gaisā ir atzīstama par vienu no

piesārņojuma veidiem. Savukārt saskaņā ar šā likuma 1. panta 16.

punktu par vides troksni ir atzīstams nevēlams vai kaitīgs

cilvēka darbības radīts āra troksnis, citstarp tāds troksnis, ko

rada dažādu veidu transportlīdzekļi. Šā likuma 18.1

pantā ir noteikti pasākumi un rīcība trokšņa novērtēšanai un

samazināšanai. Likumdevējs ir pieņēmis arī Vides aizsardzības

likumu, kura mērķis ir nodrošināt vides kvalitātes saglabāšanu un

atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Šajā

likumā noteikti valsts un pašvaldību iestāžu pienākumi attiecībā

uz vides informācijas sniegšanu un izplatīšanu un sabiedrības

iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā. Šā likuma 13. pantā paredzēta

sabiedrības iesaistīšana vides normatīvo aktu izstrādē, nosakot,

ka iestādei iespējami agrākā stadijā ir jāiesaista sabiedrība vai

tās pārstāvji vides normatīvo aktu, arī to grozījumu,

sagatavošanā un apspriešanā.

Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 16, ir ievērojis ar

autosportu un motosportu saistītā trokšņa avotiem raksturīgās

īpašības un trokšņa iedarbības laiku ne tikai dienas, bet arī

visa gada laikā un noteicis šā trokšņa novērtēšanas un

pārvaldības kārtību, citstarp vides trokšņa robežlielumus

treniņiem un sacensību dienām, kā arī attiecīgo dienu skaitu.

Papildus ir noteikts, ka troksnis tiek novērtēts ārpus telpām un

robežlielumi ir attiecināmi uz konkrētu trases darbības laiku un

noteiktu treniņu un sacensību skaitu. Ministru kabinets

Noteikumos Nr. 16 paredzējis arī mototrases īpašnieka vai

valdītāja pienākumu veikt noteiktus prettrokšņa pasākumus, lai

ierobežotu trokšņa robežlielumu pārsniegumu. Papildu prettrokšņa

pasākumi norādīti Noteikumu Nr. 312 4.3. nodaļā.

Savukārt Noteikumu Nr. 16 2.4. apakšpunktā noteikts izņēmums

attiecībā uz šo noteikumu piemērošanu publiskiem pasākumiem, kuru

rīkošanai saņemta tās pašvaldības atļauja, kuras administratīvajā

teritorijā paredzēts konkrēto pasākumu rīkot. Saskaņā ar Publisko

pasākumu likuma 1. panta 1. punktu publisks pasākums ir fiziskās

vai juridiskās personas plānots un organizēts sabiedrībai

pieejams svētku, piemiņas, izklaides, sporta vai atpūtas pasākums

publiskā vietā neatkarīgi no īpašuma piederības. Šā likuma 5.

panta otrā daļa paredz, ka publisku sporta pasākumu rīkošanai

autosportā, motosportā un ūdens motosportā neatkarīgi no to

norises vietas ir nepieciešama attiecīgās pašvaldības atļauja

publisku pasākumu rīkošanai.

Tādējādi likumdevējs un Ministru

kabinets ir veikuši pasākumus, kas vērsti uz personas tiesību uz

veselību un tiesību dzīvot labvēlīgā vidē nodrošināšanu un

aizsardzību, turklāt nosakot arī pašvaldības kompetenci šādu

pasākumu īstenošanā.

19. Satversmes tiesa, izvērtējot, vai pasākumi, kas

vērsti uz personas tiesību uz veselību un tiesību dzīvot

labvēlīgā vidē nodrošināšanu un aizsardzību, ir veikti pienācīgā

kārtībā, noskaidros, vai, aizsargājot personas tiesības uz

veselību, ir ievēroti vides tiesību principi.

19.1. Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir

cilvēktiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan

likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu

piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa

(sk., piemēram: Barak A. Human Dignity: The

Constitutional Value and the Constitutional Right. Cambridge:

Cambridge University, 2015, p. 108). Demokrātija un cilvēka

cieņa ir savstarpēji atkarīgas un viena otru nostiprinošas

vērtības (sk., piemēram: Vienna Declaration and Programme of

Action. Adopted by the World Conference on Human Rights in Vienna

on 25 June 1993. Pieejams: http://www.ohchr.org/).

Demokrātiskā tiesiskā valstī pienācīgi veikti pozitīvie

pasākumi, kas tai izriet no personas tiesībām uz veselību un

tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, ir tādi, kur tiesību normas

pieņēmēja veiktais izvērtējums visupirms ir vērsts uz cilvēka kā

augstākās vērtības aizsardzību. Tās ietver arī cilvēka cieņu kā

vērtību, kas vienlaikus ir gan jāaizsargā, gan jānodrošina.

Līdz ar to likumdevējam uz vidi jāraugās no

"antropocentriska" viedokļa, proti, kā uz cilvēka vidi

jeb tādu vidi, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai un vajadzību

apmierināšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008.

gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.1.

punktu). Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē primāri aizsargā

personu, tās intereses, proti, personas iespējas dzīvot tādā

vidē, kurā tā var pilnvērtīgi, cilvēka cieņai atbilstoši

funkcionēt un attīstīties.

19.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka viens no vides

tiesību principiem ir piesardzības princips. Tas piemērojams arī

potenciāla riska gadījumos - pat tad, ja risku nevar pilnībā

konstatēt, prognozēt vai arī paredzēt tā sekas informācijas vai

zinātnisku datu nepietiekamības dēļ. Saskaņā ar piesardzības

principu vides aizsardzība neaprobežojas tikai ar aizsardzību

pret jau draudošām briesmām un jau iestājušos seku likvidēšanu,

bet tā mērķis ir mazināt arī nākotnē iespējamas negatīvās sekas

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2007-11-03 20.1. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka piesardzības

princips ir piemērojams citstarp arī tādēļ, lai nodrošinātu pēc

iespējas augstāku cilvēka veselības un vides drošības līmeni.

Piesardzības princips noteic, ka valsts nedrīkst izvairīties no

tādu efektīvu un samērīgu pasākumu veikšanas, kuri nepieciešami,

lai novērstu risku, ka personas veselībai un videi varētu tikt

nodarīts smags un neatgriezenisks kaitējums tikai tāpēc, ka

attiecīgajā brīdī pieejamā tehniskā un zinātniskā informācija

nesniedza noteiktu atbildi uz jautājumu par šāda riska pakāpi. Ja

pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta sūdzības

iesniedzēju veselība un labklājība, tad valstij ir pozitīvs

pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai

aizsargātu cilvēka tiesības un vispār veicinātu vides veselību un

aizsardzību jau tikmēr, kamēr negatīvās sekas vēl nav radušās.

Tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanas procesā visupirms ir veicama

pienācīga izpēte, kas ļautu jau iepriekš izvērtēt iespaidu, ko

noteiktas darbības varētu atstāt uz vidi un indivīdu tiesībām,

novērst nelabvēlīgu ietekmi, kā arī nodrošināt taisnīgu līdzsvaru

starp dažādām konkurējošām interesēm (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 27. janvāra sprieduma lietā

"Tatar v. Romania", pieteikums Nr. 67021/01,

69., 88., 107. un 120. punktu).

Savukārt Eiropas Savienības Tiesa piesardzības principu

uzskata par vienu no pamatiem Eiropas Savienības politikai, kas

vērsta uz pastiprinātu vides aizsardzību, un citstarp piemēro šo

principu arī lietās, kas saistītas ar personas tiesību uz

veselību aizsardzību (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

1998. gada 5. maija spriedumus lietā Nr. C-180/96 un lietā Nr.

C-157/96). Eiropas Komisija, vērtējot Vides trokšņa

direktīvas īstenošanu, ir norādījusi, ka trokšņa piesārņojums

joprojām ir būtiska vides veselības problēma Eiropā. Zinātniskie

pētījumi pierāda, ka ilgstoša trokšņa iedarbība var atstāt

ievērojamu negatīvu ietekmi uz cilvēka organisma funkcijām. Tomēr

tiek atzīts, ka šobrīd trūkst izpratnes par ilgtermiņa sekām, ko

attiecībā uz cilvēka veselību rada pārāk liels transportlīdzekļu

izraisīts troksnis, un tāpēc joprojām trokšņa mazināšanas

pasākumiem netiek piešķirta pietiekami augsta prioritāte. Taču ir

jārīkojas tādā veidā, lai mazinātu trokšņa ietekmi, tuvinoties

Pasaules Veselības organizācijas ieteiktajiem līmeņiem [sk.

Eiropas Komisijas ziņojuma Eiropas Parlamentam un Padomei par

Vides trokšņa direktīvas īstenošanu saskaņā ar Direktīvas

2002/49/EK 11. pantu. 2017. gada 30. marts, COM(2017) 151 final

4. un 6. punktu].

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra lēmuma

Nr. 1386/2013/ES "Par vispārējo Savienības vides rīcības

programmu līdz 2020. gadam "Labklājīga dzīve ar pieejamajiem

planētas resursiem"" 49. punktā ir noteikts, ka

"pieejamie dati par ilgtermiņa vidēja stipruma ietekmi

parāda, ka 65 procentus Eiropas iedzīvotāju, kas dzīvo lielo

pilsētu teritorijās, ietekmē augsts trokšņa līmenis".

Savukārt jēdziens "augsts trokšņa līmenis" tiek

definēts kā tāds troksnis, kas pārsniedz 55 dB(A) dienā un 50

dB(A) naktī.

Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas detalizēti

apraksta dažādās sekas, ko pārmērīgs troksnis var atstāt uz

cilvēka veselību, kā arī uzskaita ieteicamos trokšņa

robežlielumus dažādos kontekstos. Kaut arī šīs vadlīnijas nav

juridiski saistošas, tomēr tajās ietvertais regulējums atzīstams

par avotu ar rekomendējošu, bet vienlaikus arī ar autoritatīvu

raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā

izvēlēties optimālo rīcības modeli (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

16. punktu un 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01

22. punktu).

Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās ar autosportu un

motosportu saistītais troksnis nav izdalīts kā atsevišķs trokšņa

veids, tomēr tas kā satiksmes radīts troksnis var tikt

pielīdzināts sadzīves troksnim. Vadlīnijās citstarp norādīts, ka

paaugstināta līmeņa troksnis var nelabvēlīgi ietekmēt personas

veselību, proti, izraisīt dzirdes, artikulācijas un miega

traucējumus, kā arī mazināt personas darbspējas. Saskaņā ar šīm

vadlīnijām par ārējā vidē ieteicamiem trokšņa robežlielumiem tiek

uzskatīti 55 dB(A) dienā un 50 dB(A) vakarā. Par ārējā vidē

kaitīgas sekas radošu tiek uzskatīts 65-70 dB(A) troksnis.

19.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Ministru

kabinets par pieļaujama līmeņa troksni ir atzinis tādu troksni,

kas var apdraudēt personas veselību. Proti, Ministru kabineta

noteiktie trokšņa robežlielumi pārsniedzot trokšņa līmeni, kāds

būtu pieļaujams, lai tiktu nodrošināta dzīves kvalitāte vidē,

kurā persona uzturas ilgstoši (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5.

lp. un 3. sēj. 75. lp.).

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka atkarībā no trokšņa

izplatības vides ir pieļaujams diferencēt pieļaujamos vides

trokšņa robežlielumus. Pilsētvidē pilnībā novērst vides trokšņa

iedarbību neesot iespējams, tāpēc tur personām esot jārēķinās ar

ārējo apstākļu negatīvo ietekmi un pilsētvidē esošiem

blakusefektiem - troksni, izplūdes gāzēm, smakām, transporta

radītām vibrācijām. Turklāt ārpus telpām izvietotās mototrasēs

radītā trokšņa negatīvā ietekme uz personu veselību neesot

pierādīta (sk. lietas materiālu 2. sēj. 98. lp. un 4. sēj. 44.

lp.).

No lietas materiāliem izriet, ka personas apdzīvotā vietā

pastāvīgi ir pakļautas paaugstinātam vides troksnim, ko rada

dažādi trokšņa avoti, piemēram, autotransports vai dzelzceļš.

Tomēr ar autosportu un motosportu saistītais troksnis ir

nošķirams no ikdienas satiksmes radītā trokšņa. Autosportam un

motosportam parasti ir raksturīgas ievērojamas trokšņa līmeņa

svārstības gan dienas, gan visa gada griezumā (sk. Ministru

kabineta noteikumu projekta Nr. TA-1780 "Grozījumi Ministru

kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumos Nr. 16 "Trokšņa

novērtēšanas un pārvaldības kārtība"" sākotnējās

ietekmes novērtējuma anotāciju). Autosporta un motosporta

radītais troksnis ir mainīgs, tā līmeņa svārstības un noteiktas

frekvences varot radīt lielāku apgrūtinājumu sabiedrībai nekā

monotons autosatiksmes troksnis uz intensīvi noslogotām ielām vai

dzelzceļa radītais troksnis (sk. lietas materiālu 4. sēj. 82.

lp.). Rīgas Stradiņa universitātes aģentūras "Darba

drošības un vides veselības institūts" eksperti uzsver, ka

trokšņa apgrūtinājums citstarp var izpausties veselības

traucējumos. Vides troksnis, atšķirībā no darba vides trokšņa,

kura līmeņi ir augstāki, rada netiešos veselības traucējumus,

piemēram, komunikācijas un miega traucējumus, kognitīvās un

emocionālās atbildes apgrūtinājumus, autonomās nervu sistēmas un

endokrīnās sistēmas traucējumus. Mototrasēs radītā trokšņa

apgrūtinājums var būt lielāks nekā autosatiksmes trokšņa

apgrūtinājums un var izraisīt netiešos veselības traucējumus

atkarībā no trokšņa līmeņa, ekspozīcijas laika un cilvēka

individuālajām īpašībām. Turklāt lielāku apgrūtinājumu rada

pēkšņas dabas troksnis (sk. lietas materiālu 4. sēj. 80.-81.

lp.). Tomēr Ministru kabinets ārpus telpām izvietotajām

mototrasēm ir noteicis augstākus pieļaujamos vides trokšņa

robežlielumus nekā citiem, mazāk kaitīgiem vides trokšņa

avotiem.

Noteikumu Nr. 539 pieņemšanas procesā pret šobrīd Noteikumu

Nr. 16 2. pielikuma 2. punktā noteiktajiem vides trokšņa

robežlielumiem iebildumus izteica Veselības ministrija, norādot

tieši uz iespējamām kaitīgām sekām saistībā ar personu veselību

(sk., piemēram, izziņu par atzinumos sniegtajiem iebildumiem

par Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA-1780

"Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra

noteikumos Nr.16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības

kārtība"" projektu un tā sākotnējās ietekmes

novērtējuma anotāciju lietas materiālu 2. sēj. 25.-37. lp.).

Atsaucoties uz Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām,

Veselības ministrija uzsvēra, ka nepieciešams samazināt

pieļaujamās trokšņa robežvērtības vismaz par 5 dB(A), lai

maksimālais trokšņa līmenis nepārsniegtu Pasaules Veselības

organizācijas ieteiktos 70 dB(A). Tāpat Veselības ministrija

ieteikusi saīsināt treniņu laiku darba dienās un sacensību ilgumu

brīvdienās, kā arī noteikt trašu pārvaldītājiem pienākumu

nodrošināt atbilstošus trokšņa slāpētājus un norobežot

paaugstināta trokšņa teritorijas ar slāpējošiem objektiem, lai

nodrošinātu veselībai nekaitīgu trokšņa līmeni ārpus trasēm

esošajās dzīvojamās apbūves telpās (sk. Ministru kabineta

2015. gada 22. septembra sēdes protokola Nr. 50 18. punktu lietas

materiālu 3. sēj. 147. lp.).

Vides pārraudzības valsts birojs norāda, ka Noteikumu Nr. 16

2. pielikuma 2. punktā noteiktie vides trokšņa robežlielumi nav

tiešā veidā matemātiski salīdzināmi ar Pasaules Veselības

organizācijas vadlīnijās iekļautajiem rekomendējošajiem trokšņa

intensitātes rādītājiem, kā arī vides trokšņa robežvērtībām

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 35. lp.). Arī biedrība

"Latvijas Motosporta federācija" un biedrība

"Latvijas Autosporta federācija" uzsver, ka Pasaules

Veselības organizācijas vadlīnijas nav tieši attiecināmas uz

konkrēto situāciju, jo tajās norādītā līmeņa trokšņa kaitīgums

izpaustos tikai tad, ja šāds troksnis būtu pastāvīgs un ilgstošs,

bet par tādu nevarot atzīt troksni, kura ietekme jau esot

ierobežota, pieļaujot atsevišķu sacensību rīkošanu tikai

noteiktos laika periodos diennakts ietvaros (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 40.-41. lp. un 43.-44. lp.).

Pirms Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkta pieņemšanas

attiecībā uz apdzīvotā vietā izvietotās atklātās autosporta un

motosporta bāzēs radīto troksni bija piemērojami vispārīgie

noteikumi. Proti, mototrašu īpašniekiem vai valdītājiem pienākums

aprīkot trases ar skaņas ierobežotājiem vai teritoriju norobežot

ar troksni slāpējošiem objektiem bija saistošs jau tad, ja vides

troksnis pārsniedza maksimāli pieļaujamo robežlielumu 55 dB(A).

Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets nav apsvēris un

pamatojis pēc būtības to, kāpēc šāds mototrašu īpašnieku vai

valdītāju pienākums - nodrošināt atbilstošus trokšņa slāpētājus

un norobežot paaugstināta trokšņa teritorijas ar troksni

slāpējošiem objektiem - kopš Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2.

punkta spēkā stāšanās ir sasaistīts ar paaugstinātiem vides

trokšņa robežlielumiem.

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punktā noteikto pieļaujamo

vides trokšņa robežlielumu intervāls ir 65 dB(A) līdz 80 dB(A)

atkarībā no sporta treniņu un sacensību laika. Savukārt publiskam

motosporta un autosporta pasākumam, kura rīkošanai atbilstoši

Publisko pasākumu likumam ir piešķirta attiecīgās pašvaldības

atļauja, saskaņā ar Noteikumu Nr. 16 2.4. apakšpunktu vides

trokšņa robežlielumi vispār nav piemērojami. Šāda situācija

izveidojusies kopš 2016. gada 12. maija, kad stājās spēkā likums

"Grozījumi Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības

likumā". Noteikumu Nr. 16 2.4. apakšpunkts kopsakarā ar

Publisko pasākumu likuma 5. panta otro daļu paredz, ka apdzīvotās

vietās ārpus telpām izvietotās mototrasēs notiekošajām sacensībām

vairs nav piemērojams Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2.2. un 2.3.

apakšpunktā noteiktais regulējums, kas ierobežo sacensību dienu

skaitu, ilgumu un noteic trokšņa robežlielumus.

Ar apstrīdētajām normām pieļautais troksnis ir ne tikai

pietuvināts cilvēka veselībai kaitīgas sekas radošam troksnim,

bet atsevišķos gadījumos pat lielāks par to un pārsniedz arī

Pasaules Veselības organizācijas noteiktos trokšņa robežlielumus

(sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 68. lp.). Lai gan

autosportam, motosportam un tā darbībai raksturīgi specifiski

noteikumi, atbilstoši apstrīdētajām normām trašu tuvumā dzīvojoša

persona visas nedēļas garumā var tikt pakļauta tāda līmeņa

troksnim, kas nelabvēlīgi ietekmē tās veselību, jo, piemēram,

nedēļas ietvaros ir atļauti pieci treniņi darba dienās, kuros

pieļaujamais trokšņa līmenis ir 65 dB(A), turklāt šie treniņi var

notikt ilgstoši - 12 stundu garumā dienas laikā. Savukārt

sacensībās, kuras notiek brīvdienās, trokšņa līmenis vispār nav

ierobežots.

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkta sagatavošanas ietvaros

tikuši apkopoti dati par autosporta un motosporta aktivitāšu

rezultātā radītā trokšņa novērtēšanas metodoloģiju un trokšņa

pārvaldības normatīvajiem aktiem dažādās valstīs (sk.,

piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības 2015. gada

22. decembra vēstuli Nr. 18-1e/10468 lietas materiālu 3. sēj.

131. lp.). Ministru kabinets ir norādījis, ka pirms Noteikumu

Nr. 16 2. pielikuma 2. punkta pieņemšanas ir izvērtēta dažādu

valstu pieredze. Tomēr Ministru kabinets ņēmis vērā tieši

Austrijas un Vācijas piemērus, kaut arī šajās valstīs mototrašu

izvietojums ir pavisam citāds nekā teritorijā, kur piemērojami

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punktā noteiktie trokšņa

robežlielumi. Tātad šie robežlielumi nav vērtēti kopsakarā ar

konkrētā trokšņa izplatības vietu, attiecīgajam troksnim

raksturīgajām īpašībām un šā trokšņa radītajām sekām.

Vērtējot trokšņa negatīvo ietekmi apdzīvotā vietā, jāņem vērā,

ka pilsētā vides trokšņa iedarbība ne vienmēr ir tieša, taču tas

var radīt netiešas sekas, vienlaikus atsevišķas problēmas tas var

tikai saasināt vai veicināt. Veselības ministrija apstrīdēto

normu pieņemšanas procesā minējusi argumentus tam, ka autotrasēs

un mototrasēs radītais troksnis var kaitēt personu tiesībām uz

veselību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, un norādījusi arī uz

robežlielumiem, kas būtu saudzīgāki pret cilvēku. Tātad

iespējamās kaitīgās sekas Ministru kabinetam bija uzrādītas un

tās tam bija zināmas. No Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkta

izstrādes un pieņemšanas materiāliem kopsakarā ar šo noteikumu

2.4. apakšpunktu neizriet, ka Ministru kabinets, nosakot trokšņa

novērtēšanas un pārvaldības regulējumu attiecībā uz apdzīvotās

vietās ārpus telpām izvietotām mototrasēm, būtu apsvēris

iespējamās attiecīgā trokšņa radītās kaitīgās sekas.

Piesardzības princips demokrātiskā tiesiskā valstī pieprasa,

ka nav jāsagaida reāls un faktisks cilvēka veselībai nodarīts

kaitējums, bet pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma

iespējamību, lai valstij būtu savlaicīgi jāveic efektīvi un

samērīgi pasākumi, lai nepieļautu kaitējuma iestāšanos. Pienācīgs

kaitējuma iespējamības novērtējums citstarp ir nesaraujami

saistīts ar valsts pienākumu veikt pienācīgu izpēti un darīt visu

iespējamo, lai šo kaitējumu efektīvi novērstu vai iespēju robežās

samazinātu jau pirms tā rašanās.

Tādējādi Ministru kabinets, izdodot

apstrīdētās normas, nav rīkojies atbilstoši piesardzības

principam, nodrošinot un aizsargājot cilvēka cieņu kā

demokrātiskas tiesiskas valsts augstāko vērtību.

20. Satversmes tiesa, izvērtējot, vai pasākumi, kas

vērsti uz personas tiesību uz veselību un tiesību dzīvot

labvēlīgā vidē nodrošināšanu un aizsardzību, ir veikti pienācīgā

kārtībā, noskaidros arī to, vai ir panākts taisnīgs līdzsvars

starp iesaistīto personu interesēm.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, no vienas puses, dabiskajai

videi piemīt estētiska un garīga vērtība, kas noteic cilvēka

dzīves kvalitāti un personas labklājības nemateriālo aspektu.

Tāpēc degradēta dabiskā vide negatīvi ietekmē ikvienas personas

(sabiedrības) labklājību. Taču, no otras puses, sabiedrības

materiālā labklājība bieži ir atkarīga no tādu projektu

īstenošanas, kuri samazina pašas sabiedrības iespēju izmantot

publisko ārtelpu vai arī degradē vidi. Šādā situācijā gan dabisko

vidi degradējošas darbības aizliegums, gan arī tās atļaušana

dažādos aspektos skar un samazina ikvienas personas labklājību.

Līdz ar to, izlemjot jautājumus, kas saistīti ar vides

izmantošanu, vienmēr ir jāizvēlas, kurai no interesēm - vides

aizsardzībai vai ekonomiskajām interesēm - konkrētajos apstākļos

dodama priekšroka (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9. punktu).

Tādējādi, vērtējot iespējamos Satversmes 115. panta pārkāpumus,

pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība dzīvot

labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās attīstības

veicināšana, no otras puses (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13.2.

punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot valsts pieņemtus lēmumus

vides jomā, vērtē gan šo lēmumu materiālo aspektu, gan arī

procesuālo aspektu, turklāt procesuālajā aspektā ņemot vērā to,

vai lēmuma pieņemšanas procesā pietiekama vērība ir pievērsta

indivīdu interesēm (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2003. gada 8. jūlija sprieduma lietā "Hatton

and Others v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 36022/97,

99. un 104. punktu). Tātad tiek izvērtēts, vai lēmuma

pieņemšanas procesā sabiedrības dažādās intereses ir taisnīgi

samērotas. Pienācīgs un taisnīgs līdzsvars ir panākts tad, ja šīs

intereses ir ņemtas vērā ne tikai formāli, bet arī pēc

būtības.

Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabinets, nosakot atsevišķus

trokšņa robežlielumus un pieļaujot to paaugstināšanu

salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu, nav pienācīgi

apsvēris trokšņa iespējamo ietekmi uz personu veselību. Proti,

mototrasēs un autotrasēs pieļaujamie trokšņa robežlielumi ir

paaugstināti līdz tādam līmenim, kas rada negatīvu ietekmi.

Turklāt uz Noteikumu Nr. 16 2.4. apakšpunktā paredzētajiem

gadījumiem šie robežlielumi vispār neesot attiecināmi. Trokšņa

ietekmes novērtēšana esot atkarīga no pašvaldības izvēles un

izvērtējuma (sk. lietas materiālu 3. sēj. 78.-80.

lp.).

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka attiecīgie trokšņa

robežlielumi noteikti, lai nodrošinātu iespējas Latvijā rīkot

starptautiskas sacīkstes. Proti, "ir nepieciešams atbilstošs

tiesiskais regulējums trokšņa jomā (autosporta un motosporta

bāzēm apdzīvotās vietās), kurš nav pretrunā ar starptautisko

organizāciju prasībām". Turklāt esot vajadzējis pieņemt tādu

normatīvo regulējumu, kas faktiski atbilstu troksnim, kāds rodas

lielākajā daļā autosporta un motosporta bāzu (sk. Ministru

kabineta noteikumu projekta Nr. TA-1780 "Grozījumi Ministru

kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumos Nr. 16 "Trokšņa

novērtēšanas un pārvaldības kārtība"" sākotnējās

ietekmes novērtējuma anotāciju).

No lietas materiāliem izriet, ka Ministru kabinets Noteikumu

Nr. 16 2. pielikuma 2. punktu izdevis galvenokārt tāpēc, lai

veicinātu starptautisko autosporta un motosporta sacīkšu rīkošanu

Latvijā, un tādējādi primāri ir atbalstījis sportistu, kā arī

attiecīgo komersantu intereses. Treniņi un sacensības autotrasēs

un mototrasēs nodrošina ekonomisku ieguvumu sabiedrībai, kā arī

infrastruktūras saglabāšanu, turklāt dod iespēju personām,

tostarp bērniem, nodarboties ar sportu (sk. lietas materiālu

3. sēj. 40. lp. un 3. sēj. 43. lp.). Būtisks arguments par

labu pieļaujamo trokšņa robežlielumu paaugstināšanai bijusi arī

nepieciešamība atjaunot Kandavas kartodroma darbību (sk.

Latvijas Nacionālās sporta padomes 2015. gada 2. jūlija sēdes

audioierakstu lietas materiālu 3. sēj.). Kandavas novadā

šādas trases darbība pozitīvi ietekmējot pašvaldības ekonomiku

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 98. lp.).

Ministru kabinets uzsver, ka apstrīdētās normas aplūkojamas

kopsakarā ar visu Noteikumu Nr. 16 regulējumu. Proti, lai pēc

iespējas nodrošinātu personu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

Ministru kabinets noteicis papildu pasākumus, proti, diferencējis

pieļaujamos trokšņa robežlielumus treniņu un sacensību dienās, kā

arī ierobežojis sacensību skaitu gadā. Tāpat arī mototrašu

īpašniekiem esot noteikti atsevišķi pienākumi, tostarp pienākums

aprīkot trasi ar trokšņa monitoringa iekārtu un veikt

nepārtrauktus trokšņa mērījumus mototrases darbības laikā.

Speciāla kārtība paredzēta arī trokšņa novērtēšanai, proti,

jāizmanto tikai vides trokšņa robežlielumi, bet nav jāveic

trokšņa rādītāju novērtēšana telpās (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 101.-102. lp. un 4. sēj. 48.-49. lp.). Normēts trokšņa

monitorings uzlabojot dzīves sakārtotību un vienlaikus

neapdraudot starptautisku sacensību norisi (sk. Ministru

kabineta noteikumu projekta Nr. TA-1780 "Grozījumi Ministru

kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumos Nr. 16 "Trokšņa

novērtēšanas un pārvaldības kārtība"" sākotnējās

ietekmes novērtējuma anotāciju). Savukārt Noteikumu Nr. 16

14. punktā noteikts, ka trokšņa robežlieluma pārsniegšanas

gadījumā trokšņa avoti ir jāaprīko ar skaņas ierobežotājiem vai

teritorija jānorobežo ar troksni slāpējošiem objektiem.

Tomēr Satversmes tiesa secina, ka troksni slāpējošie pasākumi

ir jāveic tikai tad, ja pieļaujamie trokšņa robežlielumi tiek

pārsniegti. Tas neierobežo vai neuzliek papildu pienākumu jau

pieļaujamo trokšņa robežlielumu ietvaros novērst personām radušos

kaitīgo ietekmi. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka

apstrīdētās normas tika izdotas, tās pielāgojot troksnim, kāds

faktiski rodas lielākajā daļā autosporta un motosporta bāzu, un

tādējādi trasēm Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punktā noteiktie

trokšņa robežlielumi praksē netiek pārsniegti, taču ir tieši

pietuvināti maksimāli pieļaujamajai trokšņa robežai (sk.,

piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 67. lp. un 4. sēj. 17.

lp.).

Tāpat Noteikumos Nr. 16 minētie pasākumi un šo noteikumu 2.

pielikuma 2. punktā noteiktie vides trokšņa robežlielumi nav

attiecināmi uz publiskiem autosporta un motosporta pasākumiem,

kuru rīkošanai izsniegta attiecīgās pašvaldības atļauja.

Pašvaldībai, izsniedzot atļauju publisku pasākumu rīkošanai, ir

plaša rīcības brīvība trokšņa pārvaldības un kaitīgās ietekmes

novērtēšanas jomā. Pašvaldība nenosaka pieļaujamos vides trokšņa

robežlielumus (sk. lietas materiālu 4. sēj. 1. lp. un 4. sēj.

17. lp.). Tomēr pašvaldības kompetencē citstarp tiek nodots

izvērtēt, vai pasākuma laikā radītais troksnis neradīs negatīvu

ietekmi uz pašvaldības iedzīvotājiem, vai tas neapdraudēs

sabiedrisko kārtību un drošību, cilvēku dzīvību un veselību.

Savukārt Ministru kabinets uzsvēris, ka pašvaldības kompetencē ir

teritorijas plānošanas procesā novērst riskus, kas varētu rasties

personu tiesībām dzīvot veselīgā vidē (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 101.-102. lp. un 4. sēj. 48.-49. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mērķus un uzdevumus, ko

mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt vienīgi

cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī

privātpersonām. Līdz ar to Satversmes 115. pantā lietotais

termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to

saprotamas arī pašvaldības, kurām kopīgi ar valsts iestādēm ir

pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11.

punktu).

Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādāšana ir process, kura

mērķis ir identificēt un izsvērt dažādas intereses un noteikt,

kurām no tām piešķirama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu

iesaistīto pušu interešu taisnīga līdzsvarošana un ieinteresētās

sabiedrības interešu nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

secinājumu daļas 5.1. punktu). Teritorijas plānošanai

īpaši būtiska nozīme ir situācijā, kad nepieciešams kompleksi

atrisināt visus jautājumus, ja blakus pastāv kvalitatīvi un

kvantitatīvi atšķirīgi infrastruktūras objekti ar dažādām

funkcijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 11.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2008-24-03

10. punktu).

Arī attiecībā uz lietā izvērtējamo tiesību jautājumu

pašvaldībai teritorijas plānošanas procesā ir taisnīgi

jālīdzsvaro dažādas - gan autotrašu un mototrašu īpašnieku, gan

sporta pasākumu apmeklētāju, gan arī vietējo iedzīvotāju

intereses. Ja, piemēram, pašvaldības rīcībā ir informācija, ka

konkrēts infrastruktūras objekts rada paaugstinātu risku, ka var

tikt negatīvi ietekmēta vide un cilvēka veselība, vai ja

sabiedrības interese par kādu infrastruktūras objektu ir īpaši

liela, tad pašvaldībai teritorijas plānojuma publiskās

apspriešanas gaitā jārīkojas proaktīvi un jāieplāno atsevišķas

aktivitātes tieši attiecībā uz šādiem objektiem.

Ministru kabinets un vairākas lietā pieaicinātās personas

īpaši uzsver, ka pašvaldībai jārīkojas sabiedrības interesēs,

ievērojot labas pārvaldības principu un cilvēktiesības,

teritorijas plānojuma izstrādes procesā salāgojot atšķirīgas un

pretrunīgas sabiedrības intereses atbilstoši teritorijas

plānošanas un konstitucionālajiem principiem (sk., piemēram,

Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj.

101.-102. lp. un 4. sēj. 48.-49. lp, kā arī pieaicinātās personas

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedokli

4. sēj. 90.-96. lp.). Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka šī

pašvaldības kompetence nekādā ziņā nemazina Ministru kabineta

pienākumu izdot vides jomu regulējošus noteikumus pienācīgā

kārtībā.

Pienācīgs, taisnīguma principam atbilstošs un uz cilvēka

cieņas aizsardzību vērsts izvērtējums nozīmē, ka ir izsvērtas un

līdzsvarotas iesaistīto personu intereses, uzlūkojot katru

cilvēku kā augstāko vērtību demokrātiskā tiesiskā valstī. Izdodot

tiesību normas, kas var būtiski ietekmēt personas tiesības uz

veselību un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, Ministru kabinetam ir

pienākums atbilstoša procesa ietvaros apsvērt ne tikai

ekonomiskās un citas likumiskās intereses, bet arī iespējamo

kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību.

Lai secinātu, ka Ministru kabinets ir pienācīgi līdzsvarojis

personu intereses līdzekļiem, ar kuriem tas paredzējis novērst

iespējamo negatīvo ietekmi uz personu veselību, ir jābūt

efektīviem. Trokšņa novērtēšana un pārvaldība ir kompleksi

risināmu jautājumu un pasākumu kopums, tomēr tam jābūt tādam, kas

pienācīgi līdzsvaro personu intereses un pēc iespējas novērš

personām trokšņa radītās kaitīgās sekas. Tas nevar būt vērsts

tikai uz vienas personu grupas interešu prevalēšanu.

Līdz ar to pienācīgā kārtībā veikti personas tiesības uz

veselību un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē nodrošinoši un

aizsargājoši pasākumi ir tādi, kas ietver ne tikai cilvēka cieņai

un piesardzības principam atbilstošu preventīvu Ministru kabineta

izvērtējumu, kas vērsts uz kaitīgu seku paredzēšanu un iespējamu

to mazināšanu, bet arī uz iesaistīto personu interešu taisnīgu

līdzsvarošanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar atzīt, ka

Ministru kabinets būtu pienācīgā kārtībā veicis pasākumus, kas

nepieciešami, lai nodrošinātu un aizsargātu personas tiesības uz

veselību un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Tādējādi apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 111. un 115. pantam.

21. Konstatējot apstrīdēto normu neatbilstību kaut

vienai augstāka juridiska spēka tiesību normai, tās atzīstamas

par prettiesiskām. Turklāt apsvērumi par apstrīdēto normu

neatbilstību likuma "Par piesārņojumu" 2. panta 7.

punktam tika aplūkoti, vērtējot to atbilstību Satversmes 111. un

115. pantam.

Līdz ar to nav nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu

atbilstību arī likuma "Par piesārņojumu" 2. panta 7.

punktam.

22. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai.

Satversmes tiesas likums konstitucionālajai tiesai ne vien dod

pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti un

noteiktību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2011.

gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 24. punktu).

Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst

radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-19-01 17. punktu).

Administratīvā rajona tiesa savā pieteikumā norāda, ka tās

izskatīšanā ir lieta Nr. A420346615, kas ierosināta pēc personas

pieteikuma, kurā lūgts atzīt par prettiesisku Kandavas novada

domes 2015. gada 29. oktobra lēmumu Nr. 17, atcelt Kandavas

novada domes 2015. gada 22. decembra lēmumu Nr. 19 un atlīdzināt

personisko kaitējumu. Administratīvā rajona tiesa uzskata, ka

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkts būtu atzīstams par spēkā

neesošu attiecībā uz administratīvās lietas dalībniekiem:

pieteicēju - Elzu Freibergu -, trešo personu - KARTODROMS SIA -

un atbildētāju - Kandavas novada pašvaldību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 7.-8. lp.).

Minētos novada domes lēmumus administratīvajai tiesai būtu

pamats atzīt par prettiesiskiem citstarp tādā gadījumā, ja

Noteikumu Nr. 16 2. pielikuma 2. punkts būtu atzīts par spēkā

neesošu un tādējādi nepiemērojamu jau no 2015. gada 29. oktobra,

proti, no brīža, kad tika pieņemts Kandavas novada domes pagaidu

lēmums.

Pieteicēja - Elza Freiberga - ir vērsusies Administratīvajā

rajona tiesā, lai aizsargātu savas tiesības. Arī Administratīvā

rajona tiesa pieteikumu Satversmes tiesai iesniegusi šīs personas

pamattiesību aizsardzības labad. Tādējādi Noteikumu Nr. 16 2.

pielikuma 2. punkts ir atzīstams par spēkā neesošu attiecībā uz

pieteicēju - Elzu Freibergu - no brīža, kad radās viņas

pamattiesību aizskārums.

Tomēr Satversmes tiesa nesaskata pamatu apstrīdēto normu

atzīšanai par spēkā neesošām arī attiecībā uz publisko tiesību

subjektu - Kandavas novada pašvaldību - un privātpersonu -

KARTODROMS SIA. Arī no lietas materiāliem un apstākļiem kopumā

neizriet tas, ka konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams atzīt

apstrīdētās normas par spēkā neesošām attiecībā uz minētajiem

subjektiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Ministru kabineta 2014.

gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un

pārvaldības kārtība" 2. pielikuma 2. punktu par atbilstošu

likuma "Par piesārņojumu" 18.1 panta

trešajai daļai.

2. Atzīt Ministru kabineta 2014.

gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un

pārvaldības kārtība" 2. pielikuma 2. punktu, kā arī šo

noteikumu 2.4. apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz publiskiem

pasākumiem autosportā un motosportā, kas norisinās apdzīvotā

vietā (pilsētā vai ciemā) izvietotā atklātā autosporta un

motosporta bāzē un kuriem Publisku izklaides un svētku pasākumu

drošības likumā noteiktajā kārtībā ir izsniegta atļauja publisku

pasākumu rīkošanai, par neatbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 111. un 115. pantam.

3. Atzīt Ministru kabineta 2014.

gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un

pārvaldības kārtība" 2. pielikuma 2. punktu attiecībā uz

pieteicēju administratīvajā lietā Nr. A420346615 - Elzu Freibergu

- par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 111. un 115.

pantam un spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele