10. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

Personas tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes 105.

pantā, citstarp aptverot personas tiesības gūt mantisku labumu no

tai piederošas lietas, iznomājot to citai personai par tādu

samaksu, kas ne vien ļautu uzturēt konkrēto īpašumu, bet arī

nestu lietas īpašniekam peļņu. Tādējādi apstrīdētais regulējums

lielo tirdzniecības centru telpu iznomātājiem ierobežojot

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Vienlaikus

apstrīdētais regulējums ierobežojot šīs pamattiesības arī tiem

komersantiem, kas veic savu komercdarbību lielā tirdzniecības

centra telpās. Šis pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un

tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība,

veicinot sabiedrības epidemioloģisko drošību.

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem

vērā, ka saskaņā ar Covid‑19 pārvaldības likuma 3. pantu

privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi tad, ja

sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid‑19 infekcijas

izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā

tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus, un šie

ierobežojumi ir atceļami, ja vairs nepastāv objektīva

nepieciešamība tos saglabāt. Apstrīdētā norma 1 ieviesta tiesību

sistēmā ar Noteikumiem Nr. 191. No šo noteikumu anotācijā

norādītās informācijas par aktuālo epidemioloģisko situāciju

izrietot, ka saslimstības pieauguma iespējamība bija atkarīga no

drošības pasākumu efektivitātes. Turklāt bijis jāņem vērā arī

tas, kas slimnīcās ievietoto Covid‑19 pacientu skaits bija visai

liels un tā samazināšanās tendences - ļoti lēnas. Tādēļ neesot

bijusi pieļaujama strauja cilvēku mobilitātes un pulcēšanās

veicināšana. Ievērojot to, ka darba kolektīvu ietvaros bija

novērojams augsts SARS‑CoV‑2 izplatības risks, esot bijis

nepieciešams mazināt lielu darba kolektīvu pulcēšanos citstarp

arī lielajos tirdzniecības centros. Apstrīdētais regulējums ļāvis

samazināt cilvēku mobilitāti un pulcēšanos lielajos tirdzniecības

centros un attiecīgi mazinājis arī koronavīrusa SARS‑CoV‑2

izplatības risku. Tādējādi pamattiesību ierobežojums esot

piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Esot apšaubāms tas, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi varētu sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, jo iespēja iekļūt veikalā, izmantojot atsevišķu

ieeju, nenozīmējot, ka veikala apmeklētāji nedosies uz pārējo

tirdzniecības centra daļu un koplietošanas telpām. Ministru

kabinets vēlāk pieņēmis regulējumu, kas ļāva lielajos

tirdzniecības centros strādāt tiem komersantiem, kuru darbības

vietai ir nodrošināta atsevišķa ārējā piekļuve. Ar šo regulējumu

Ministru kabinets esot turpinājis pakāpenisku pāreju uz drošas

iepirkšanās vides ieviešanu.

Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem bijušas pieejamas

vairākas valsts atbalsta programmas, kas tika radītas, lai pēc

iespējas novērstu ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto

ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas. Esot jāņem vērā tas, ka

Covid‑19 infekcijas izplatība apdraud ne vien personu un

sabiedrības veselību, bet arī ekonomiku. Tādējādi sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma izpaužoties ne vien kā epidemioloģiskās drošības un

sabiedrības veselības aizsardzība, bet arī kā ekonomikas

aizsardzība.

Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka

komersanti, kas pārvalda lielos tirdzniecības centrus un iznomā

to telpas, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

komersantiem, kas šajās telpās veic savu komercdarbību.

Apstrīdētais regulējums paredzējis atšķirīgu attieksmi pret

atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, jo neesot attiecināts

uz komersantiem, kas savu darbību veica ārpus lielajiem

tirdzniecības centriem. Šī attieksme esot noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un

tai esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Tieslietu ministrija pievienojas Ministru kabineta argumentiem

par šīs atšķirīgās attieksmes samērīgumu.