Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 7. aprīļa līdz 1. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kā arī 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētais regulējums

3atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

4pirmajam un trešajam teikumam.

5Apstrīdētajā regulējumā noteiktie ierobežojumi neesot vērsti

6uz konkrēta tirgotāja darbības ierobežošanu, bet gan uz

7tirdzniecības ierobežošanu noteiktās tirdzniecības vietās -

8lielajos tirdzniecības centros. Tātad vienādos un pēc noteiktiem

9kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties visi tie tirgotāji,

10kas darbojas lielajos tirdzniecības centros. Savukārt tad, ja

11būtu uzskatāms, ka vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

12salīdzināmos apstākļos esošo personu grupas nosakāmas pēc kāda

13cita kritērija, atšķirīgā attieksme būtu attaisnojama ar

14sabiedrības interešu aizsardzību.

15Apstrīdētais regulējums tirgotājam un lielā tirdzniecības

16centra īpašniekam ierobežojis Satversmes 105. panta pirmajā un

17trešajā teikumā ietvertās pamattiesības. Šis pamattiesību

18ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktā kārtībā

19pieņemtu tiesību normu. Proti, apstrīdētais regulējums esot

20pieņemts Ministru kabinetam likumā noteiktā pilnvarojuma

21ietvaros, kā arī pieņemts, izsludināts un stājies spēkā likumā

22paredzētajā kārtībā. Turklāt ikvienam bijuši pieejami

23informatīvie materiāli par tajā paredzēto ierobežojumu

24piemērošanu. Izstrādājot apstrīdēto regulējumu, Ministru kabinets

25esot atbilstoši izvērtējis tajā ietvertos ierobežojumus,

26samērojot to nepieciešamību ar tirgotājiem radītajām

27nelabvēlīgajām sekām. Pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz

28sabiedrības aizsardzību no SARS‑CoV-2 vīrusa un tā izraisītās

29slimības Covid‑19. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam esot

30leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība -, un tas

31tiekot sasniegts, veicinot epidemioloģisko drošību.

32Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums

33atbilstot samērīguma principam. Satversmes tiesa esot atzinusi,

34ka tādu ierobežojumu, kas saistīts ar Covid‑19 izraisošā vīrusa

35izplatības novēršanu, varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad, ja

36tas nebūtu piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes

37tiesa arī esot atzinusi, ka 2020. gada martā Latvijā pakāpeniski

38pieauga saslimstība ar Covid‑19 un tādēļ valstij bija pienākums

39operatīvi un efektīvi rīkoties, lai novērstu pandēmijas tālāku

40izplatību un tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību. Lai gan

41apstrīdētā norma 1 pieņemta atšķirīgos apstākļos, kopš pandēmijas

42sākuma gūtā pieredze liecinot, ka straujas ierobežojumu

43atcelšanas rezultātā palielinās Covid‑19 infekcijas izplatība.

44Tādēļ situācijā, kad saslimstības rādītāji ir samērā augsti,

45noteikto ierobežojumu atcelšana varot tikt veikta pakāpeniski,

46pārliecinoties par mazāk stingro ierobežojumu efektivitāti.

47Vērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, būtiska nozīme esot

48piesardzības principam. Atbilstoši šim principam valsts varot

49veikt efektīvus un samērīgus pasākumus, lai nepieļautu kaitējuma

50rašanos, ja pastāv pamatotas aizdomas par kaitējuma

51iespējamību.

52Ministru kabinets, vērtējot pēc ārkārtējā stāvokļa atcelšanas

53saglabājamo ierobežojumu samērīgumu, esot ņēmis vērā

54epidemioloģisko situāciju valstī, augsto Covid‑19 izplatības

55risku, kā arī slimnīcu noslodzi. Vairāki būtiski apsvērumi

56liecinājuši, ka pārsteidzīga tirdzniecības ierobežojumu atcelšana

57varētu radīt paaugstinātus epidemioloģiskās drošības riskus. Par

58šādu iespējamību liecinājuši pētījumi par cilvēku pulcēšanos

59lielajos tirdzniecības centros. Tas, ka veikalam ir atsevišķa

60ieeja, nevarot nodrošināt to, ka šā veikala apmeklētājs neieies

61arī lielajā tirdzniecības centrā. Turklāt esot jāņem vērā arī

62tas, ka 2021. gada aprīlī bija vērojams samērā straujš

63saslimstības rādītāju kāpums. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā

64ietvertais pamattiesību ierobežojums bijis piemērots tā leģitīmā

65mērķa sasniegšanai. Neesot citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar

66kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, jo ar

67pandēmiju saistītos komercdarbības ierobežojumus vajagot atcelt

68pakāpeniski, lai saglabātu kontroli pār situāciju un modelētu

69iespējamos situācijas attīstības scenārijus.

70Ministru kabinets esot nodrošinājis vairākus atbalsta

71pasākumus ar Covid‑19 pandēmiju saistīto ierobežojumu skartajiem

72komersantiem un to darbiniekiem, tai skaitā dīkstāves pabalstu,

73algu subsīdijas un apgrozāmo līdzekļu granta atbalsta mehānismu.

74Papildus Ministru kabinets 2021. gada 8. aprīlī apstiprinājis

75jaunu atbalsta programmu Covid‑19 izraisītās krīzes skartajiem

76tirdzniecības centriem. Valsts savu iespēju robežās esot

77mazinājusi komersantiem radīto kaitējumu un nodrošinājusi

78atbilstošu līdzsvaru starp sabiedrības ieguvumu un konkrētām

79personām radīto kaitējumu. Tādējādi sabiedrības ieguvums no

80apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma esot

81daudz lielāks nekā personām radītais kaitējums, kuru valsts

82centusies mazināt.

83Tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti arī vairākās citās

84Eiropas valstīs un papildus citiem ierobežojumiem ļāvuši būtiski

85samazināt SARS‑CoV‑2 izplatību. Apstrīdētajā regulējumā ietvertie

86tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti tieši lielajiem

87tirdzniecības centriem, jo tajos pastāvot augstāks ilgstošas

88pulcēšanās risks un lielāks iespējamo kontaktu skaits starp

89dažādu mājsaimniecību locekļiem. Apstrīdētā norma 1 esot

90izstrādāta, ņemot vērā epidemioloģiskos datus, tai skaitā datus

91par Covid‑19 izplatību darbavietās un iespējamību, ka Covid‑19

92izplatīsies lielo tirdzniecības centru darbinieku vidū.

93Vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību

94ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka kompleksa

95ierobežojumu noteikšana tirdzniecības nozarei 2020. gada nogalē

96ietekmēja apmeklētāju plūsmas dinamiku tirdzniecības centros un

97tādējādi samazināja SARS‑CoV‑2 izplatības risku. Šis mērķis esot

98sasniegts, ierobežojot cilvēku pulcēšanos tirdzniecības vietās,

99tai skaitā samazinot to apmeklēšanas biežumu un ilgumu. 2021.

100gada pavasarī Latvijā pastāvējis augsts SARS‑CoV‑2 izplatības

101risks, situācija bijusi nestabila, tā ka nepietiekamu drošības

102vai piesardzības pasākumu dēļ saslimstība ar Covid‑19 būtu

103varējusi strauji pieaugt. Šis pieaugums savukārt radītu būtisku

104slogu uz veselības aprūpes sistēmu un apdraudētu veselības

105aprūpes pakalpojumu nepārtrauktību. Šāda situācija atstātu

106būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz valsts ekonomiku un

107sabiedrību.

108Komersantiem pieejamā apgrozāmo līdzekļu atbalsta programma

109esot veidota, ievērojot lielo potenciālo atbalsta pretendentu

110skaitu, valsts budžeta iespējas un aizņēmumu ilgtermiņa ietekmi

111uz valsts budžeta fiskālo stabilitāti. Visi atbalsta instrumenti

112esot veidoti tā, lai nodrošinātu atbalstu pēc iespējas plašākam

113Covid‑19 krīzes skarto uzņēmumu lokam, ievērojot vienotus

114principus un valsts budžeta iespējas.

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

2apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

4Izskatāmās lietas pamatjautājums esot par to, vai bija

5pieļaujama noteikta veida veikalu darbības apturēšana, un tas

6visupirms attiecoties uz Satversmes 105. pantā ietvertajām

7personas pamattiesībām. Savukārt apstrīdētā regulējuma atbilstība

8Satversmes 91. panta pirmajam teikumam esot vērtējama, balstoties

9uz secinājumiem par tās atbilstību Satversmes 105. pantam. Tādēļ

10Saeima sniedzot apsvērumus par apstrīdētā regulējuma atbilstību

11Satversmes 105. pantam. Ar apstrīdēto regulējumu esot ierobežotas

12SIA "Jysk", SIA "VRPB" un SIA

13"Domina" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) iespējas

14veikt komercdarbību, un tādējādi šīm komercsabiedrībām esot

15ierobežotas Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz

16īpašumu.

17Ministru kabinets šo pamattiesību ierobežojumu noteicis,

18ievērojot tam likumā noteikto pilnvarojumu. Covid‑19 pārvaldības

19likuma 4. panta pirmās daļas 1.1 un 1.2

20punktā minētās Ministru kabineta tiesības epidemioloģiskās

21drošības nolūkā noteikt publisko personu un privātpersonu sniegto

22pakalpojumu ierobežojumus vai aizliegumus, kā arī prasības

23attiecībā uz tirdzniecību un citiem saimniecisko pakalpojumu

24veidiem esot noteiktas, lai nodrošinātu Ministru kabinetam

25pietiekami plašu rīcības brīvību lemt par konkrētai

26epidemioloģiskajai situācijai piemērotāko risinājumu. Ministru

27kabinetam, lemjot par Covid‑19 pārvaldības likuma 4. panta pirmās

28daļas 1.1 punktā norādīto ierobežojumu un aizliegumu

29noteikšanu, esot pienākums citstarp īpaši izvērtēt to

30nepieciešamību un samērīgumu, ietekmi uz tiesiskās vienlīdzības

31principa ievērošanu, kā arī nepieciešamību nodrošināt atbalsta

32pasākumus to ietekmētajām personām vai personu grupām. Ministru

33kabinets esot ievērojis šo pienākumu, izstrādājot apstrīdēto

34regulējumu, jo esot vērtējis Slimību profilakses un kontroles

35centra sniegto informāciju par epidemioloģisko situāciju un

36SARS‑CoV‑2 izplatības riskiem lielajos tirdzniecības centros, kā

37arī ņēmis vērā nevienlīdzīgas konkurences risku un citu valstu

38pieredzi. Turklāt Ministru kabinets esot nodrošinājis atbalsta

39pasākumus apstrīdētā regulējuma skartajiem komersantiem.

40Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

41noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

42normu.

43Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku

44tiesību aizsardzība -, un Saeima pievienojoties Ministru kabineta

45argumentiem par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Līdzīgi

46tirdzniecības ierobežojumi esot apstrīdēti arī citu Eiropas

47Savienības valstu konstitucionālajās tiesās, un tās tos atzinušas

48par atbilstošiem šo valstu konstitūcijām. Turklāt esot jāievēro

49arī epidemioloģiskā situācija, kas Latvijā pastāvēja apstrīdētā

50regulējuma darbības laikā, un komersantiem pieejamie valsts

51atbalsta mehānismi.

1Pieaicinātā persona - Veselības ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai apstrīdētajā

6regulējumā noteiktajam Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā

7teikumā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumam ir leģitīms

8mērķis un vai šis ierobežojums ir samērīgs. Pamattiesību

9ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā

10kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo Ministru kabinets ievērojis

11tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, kā arī atbilstoši

12Covid‑19 pārvaldības likuma 4. panta otrajai daļai citstarp

13izvērtējis tajā noteiktos apstākļus, kas jāņem vērā, nosakot ar

14Covid‑19 izplatību saistītos ierobežojumus. Apstrīdētais

15regulējums esot pieņemts likumā paredzētajā kārtībā.

16Veselības ministrija uzsver, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 191

17anotāciju šo noteikumu mērķis bija pakāpeniski ieviest drošu

18iepirkšanās vidi un mazināt tirdzniecības centriem noteiktos

19ierobežojumus, ievērojot tirdzniecības centriem raksturīgo

20paaugstināto SARS‑CoV‑2 izplatības risku, ar tirdzniecības centru

21apmeklēšanu saistīto cilvēku mobilitāti, kā arī tirdzniecības

22ierobežojumu ietekmi uz konkurenci. Apstrīdētajā regulējumā

23noteiktais pamattiesību ierobežojums esot atbilstoši izvērtēts,

24apzinoties tā nepieciešamību un ietekmi uz konkrētiem

25komersantiem. Līdzīgi tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti

26arī citās Eiropas valstīs. Šādi īslaicīgi ierobežojumi kopā ar

27citiem ierobežojumiem efektīvi samazinot SARS‑CoV‑2 izplatību.

28Apstrīdētā regulējuma mērķis esot nodrošināt sabiedrības

29veselības aizsardzību, ierobežojot cilvēku pulcēšanos lielās

30tirdzniecības vietās - lielajos tirdzniecības centros -, kur

31cilvēki pavadot vairāk laika un kur varot notikt vairāk kontaktu

32starp dažādu mājsaimniecību locekļiem. Proti, ar apstrīdēto

33regulējumu sabiedrībai esot dots signāls, ka lielie tirdzniecības

34centri nav pieejami epidemioloģiskās drošības apsvērumu dēļ,

35izņemot veikalus, kuros tiek pārdotas pirmās nepieciešamības

36preces.

37Apstrīdētā regulējuma mērķis esot minimizēt epidemioloģiskās

38drošības riskus, kas saistīti ar to, ka tirdzniecības centri tiek

39izmantoti kā izklaides un brīvā laika pavadīšanas vieta, kas

40veicina cilvēku pulcēšanos un mobilitāti. Epidemioloģiskā drošība

41esot visas sabiedrības un katras personas veselības aizsardzības

42priekšnoteikums. No epidemioloģiskās drošības līmeņa esot

43atkarīga arī valsts funkcionēšana un ekonomika. Indivīda un

44sabiedrības veselība esot vērtība, kuras nozīme sabiedrības

45labklājības nodrošināšanā neesot apšaubāma. Tādējādi apstrīdētajā

46regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts

47leģitīma mērķa labad.

48Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Ministru

49kabinets esot ņēmis vērā epidemioloģisko situāciju valstī, tai

50skaitā veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risku SARS‑CoV‑2

51straujas izplatības gadījumā, kā arī to, ka lielos darba

52kolektīvos pastāvēja augsts vīrusa izplatības risks. Ministru

53kabinets esot ņēmis vērā pētījumus par cilvēku pulcēšanos

54tirdzniecības centros, kā arī to, ka 2021. gada aprīlī pēc citu

55ar Covid‑19 pandēmiju saistīto ierobežojumu atcelšanas bija

56vērojams samērā straujš saslimstības rādītāju kāpums. Iespēja

57nodrošināt veikalam atsevišķu ieeju nenovēršot iespējamību, ka tā

58apmeklētāji dosies arī uz citiem tirdzniecības centrā esošajiem

59veikaliem. Novērojumi par tirdzniecības vietu apmeklētību

60liecinot, ka kompleksi ierobežojumi tirdzniecības jomā 2020. gada

61nogalē būtiski ietekmēja apmeklētāju plūsmu un mazināja cilvēku

62pulcēšanos tirdzniecības vietās, tādējādi mazinot Covid‑19

63izplatības riskus. Turklāt, vērtējot pamattiesību ierobežojuma

64samērīgumu, esot jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets

65izveidojis vairākus atbalsta mehānismus, lai nodrošinātu atbalstu

66pēc iespējas plašākam Covid‑19 izraisītās krīzes skarto

67komersantu lokam, ievērojot valsts budžeta iespējas un balstoties

68uz vienotiem principiem.

1Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. pantam

3un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

4Ekonomikas ministrija pievienojas Ministru kabineta atbildes

5rakstos sniegtajiem argumentiem un papildus norāda, ka visas

6Pieteikumu iesniedzējas saņēmušas finansiālu atbalstu Ministru

7kabineta noteikto un Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem

8paredzēto valsts atbalsta pasākumu ietvaros.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Personas tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes 105.

6pantā, citstarp aptverot personas tiesības gūt mantisku labumu no

7tai piederošas lietas, iznomājot to citai personai par tādu

8samaksu, kas ne vien ļautu uzturēt konkrēto īpašumu, bet arī

9nestu lietas īpašniekam peļņu. Tādējādi apstrīdētais regulējums

10lielo tirdzniecības centru telpu iznomātājiem ierobežojot

11Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Vienlaikus

12apstrīdētais regulējums ierobežojot šīs pamattiesības arī tiem

13komersantiem, kas veic savu komercdarbību lielā tirdzniecības

14centra telpās. Šis pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar

15normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un

16tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība,

17veicinot sabiedrības epidemioloģisko drošību.

18Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem

19vērā, ka saskaņā ar Covid‑19 pārvaldības likuma 3. pantu

20privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi tad, ja

21sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid‑19 infekcijas

22izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā

23tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus, un šie

24ierobežojumi ir atceļami, ja vairs nepastāv objektīva

25nepieciešamība tos saglabāt. Apstrīdētā norma 1 ieviesta tiesību

26sistēmā ar Noteikumiem Nr. 191. No šo noteikumu anotācijā

27norādītās informācijas par aktuālo epidemioloģisko situāciju

28izrietot, ka saslimstības pieauguma iespējamība bija atkarīga no

29drošības pasākumu efektivitātes. Turklāt bijis jāņem vērā arī

30tas, kas slimnīcās ievietoto Covid‑19 pacientu skaits bija visai

31liels un tā samazināšanās tendences - ļoti lēnas. Tādēļ neesot

32bijusi pieļaujama strauja cilvēku mobilitātes un pulcēšanās

33veicināšana. Ievērojot to, ka darba kolektīvu ietvaros bija

34novērojams augsts SARS‑CoV‑2 izplatības risks, esot bijis

35nepieciešams mazināt lielu darba kolektīvu pulcēšanos citstarp

36arī lielajos tirdzniecības centros. Apstrīdētais regulējums ļāvis

37samazināt cilvēku mobilitāti un pulcēšanos lielajos tirdzniecības

38centros un attiecīgi mazinājis arī koronavīrusa SARS‑CoV‑2

39izplatības risku. Tādējādi pamattiesību ierobežojums esot

40piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

41Esot apšaubāms tas, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

42mērķi varētu sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

43līdzekļiem, jo iespēja iekļūt veikalā, izmantojot atsevišķu

44ieeju, nenozīmējot, ka veikala apmeklētāji nedosies uz pārējo

45tirdzniecības centra daļu un koplietošanas telpām. Ministru

46kabinets vēlāk pieņēmis regulējumu, kas ļāva lielajos

47tirdzniecības centros strādāt tiem komersantiem, kuru darbības

48vietai ir nodrošināta atsevišķa ārējā piekļuve. Ar šo regulējumu

49Ministru kabinets esot turpinājis pakāpenisku pāreju uz drošas

50iepirkšanās vides ieviešanu.

51Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem bijušas pieejamas

52vairākas valsts atbalsta programmas, kas tika radītas, lai pēc

53iespējas novērstu ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto

54ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas. Esot jāņem vērā tas, ka

55Covid‑19 infekcijas izplatība apdraud ne vien personu un

56sabiedrības veselību, bet arī ekonomiku. Tādējādi sabiedrības

57ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību

58ierobežojuma izpaužoties ne vien kā epidemioloģiskās drošības un

59sabiedrības veselības aizsardzība, bet arī kā ekonomikas

60aizsardzība.

61Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 91.

62panta pirmajam teikumam Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka

63komersanti, kas pārvalda lielos tirdzniecības centrus un iznomā

64to telpas, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

65komersantiem, kas šajās telpās veic savu komercdarbību.

66Apstrīdētais regulējums paredzējis atšķirīgu attieksmi pret

67atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, jo neesot attiecināts

68uz komersantiem, kas savu darbību veica ārpus lielajiem

69tirdzniecības centriem. Šī attieksme esot noteikta ar

70normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un

71tai esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.

72Tieslietu ministrija pievienojas Ministru kabineta argumentiem

73par šīs atšķirīgās attieksmes samērīgumu.

1Pieaicinātā persona - Slimību profilakses un

2kontroles centrs - norāda, ka saskaņā ar zinātniskiem

3pētījumiem koronavīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība iekštelpās ir

4atkarīga ne vien no telpu platības, bet arī no dažādu citu

5apstākļu kopuma - ventilācijas vai telpu vēdināšanas kvalitātes,

6apmeklētāju skaita, uzturēšanās laika, apmeklētāju savstarpējās

7distances, elpošanas intensitātes un masku lietošanas.

8Koronavīruss SARS‑CoV‑2 ir elpceļu vīruss, kas izplatās gaisa

9pilienu un aerosola veidā, tāpēc galvenais šā vīrusa izplatības

10ierobežošanas kritērijs esot pietiekama gaisa apmaiņa telpā -

11ventilācija vai vēdināšana. Ierobežojumi, kas noteikti atkarībā

12no tirdzniecības centra platības un veikalos tirgoto preču

13veidiem, neesot pietiekami efektīvi. Apstrīdētajā regulējumā

14paredzētie ierobežojumi esot pieņemti ar mērķi mazināt cilvēku

15pulcēšanos un ierobežot laiku, ko cilvēki pavada, iepērkoties

16tirdzniecības vietās.

17Slimību profilakses un kontroles centrs nevarot izdarīt

18secinājumus tieši par tirdzniecības ierobežojumu efektivitāti, jo

19Covid‑19 infekcijas izplatības intensitāte esot atkarīga no

20ierobežojošo pasākumu ievērošanas, vīrusa mutācijām un citiem

21faktoriem. Kopš pandēmijas sākuma visās Eiropas valstīs Covid‑19

22izplatības mazināšanai esot noteikti pilnīgi vai daļēji

23ierobežojumi attiecībā uz mazāk nozīmīgu preču tirdzniecību.

1Pieaicinātā persona - Konkurences padome -

2norāda, ka ierobežojumiem attiecībā uz pieļaujamo apmeklētāju

3skaitu noteikta lieluma tirdzniecības vietā jābūt rūpīgi

4izsvērtiem un nediskriminējošiem pret tirgus dalībniekiem

5neatkarīgi no tā, vai tirdzniecības vieta atrodas tirdzniecības

6centrā vai ir atsevišķa, kā arī no tirgoto preču kategorijas,

7tirdzniecības centra platības un citiem apstākļiem, lai ļautu

8turpināt savu darbību tiem komersantiem, kuri spēj nodrošināt

9epidemioloģiski drošas tirdzniecības prasību izpildi.

10Apstrīdētajā regulējumā ietvertie ierobežojumi veidojuši

11nevienlīdzīgus konkurences apstākļus arī tirdzniecības telpu

12nomas tirgū, proti, starp komersantiem, kas iznomāja lielo

13tirdzniecības centru telpas, un citu tirdzniecības telpu

14iznomātājiem. Apstrīdētā norma 3 esot papildināta ar 10.

15apakšpunktu, kas paredzēja, ka lielajos tirdzniecības centros var

16darboties tie tirgotāji, kuru tirdzniecības telpām bija iespējams

17nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Tādējādi esot novērsti

18nevienlīdzīgi konkurences apstākļi tādiem komersantiem kā SIA

19"Jysk". Tomēr nevienlīdzīgi konkurences apstākļi esot

20saglabājušies citiem komersantiem, kuri savu komercdarbību veica

21lielajos tirdzniecības centros un kuriem nebija iespējas

22nodrošināt atsevišķu ārēju piekļuvi to darbības vietai.

23Konkurences padome aicinājusi Ministru kabinetu precizēt šos

24ierobežojumus, ievērojot minētos apsvērumus.

25Konkurences padome neesot padziļināti pētījusi apstrīdētajā

26regulējumā noteikto lielo tirdzniecības centru darbības

27ierobežojumu ietekmi uz tirgu un komersantiem šā regulējuma spēkā

28esības laikā, un tai neesot statistikas datu par šo ierobežojumu

29ietekmi. Konkurences padomei būtu pamats veikt šādu izpēti par

30ievērojamu laika posmu gadījumā, ja pirmšķietami konstatēta

31nelabvēlīga ietekme uz konkurenci tirgū, piemēram, būtiski

32samazinājies konkurentu skaits. Tirgus dalībniekiem attiecīgo

33ierobežojumu radīto zaudējumu aplēses neesot pietiekamas, lai

34novērtētu šo ierobežojumu ietekmi uz konkurenci. Konkurences

35padome neesot pētījusi arī Covid‑19 krīzes skartajiem

36komersantiem paredzēto valsts atbalsta mehānismu

37efektivitāti.

38Konkurences padome publiski paudusi viedokli par tirdzniecības

39ierobežojumu ietekmi uz konkurenci vairākās komersantiem,

40Ministru kabinetam un atsevišķām ministrijām - Ekonomikas

41ministrijai un Finanšu ministrijai - adresētās vēstulēs, citstarp

42atsaucoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas

43publikāciju par Covid‑19 pandēmijas nelabvēlīgo ietekmi uz

44komersantiem.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Apstrīdētā regulējuma dēļ esot samazinājušies tajā

6paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem pakļauto komersantu

7ienākumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu personām esot

8ierobežotas Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

9ietvertās tiesības uz īpašumu. Turklāt apstrīdētais regulējums

10radot atšķirīgu attieksmi pret komersantiem, kas veic

11komercdarbību lielajos tirdzniecības centros, un komersantiem,

12kas iznomā lielo tirdzniecības centru telpas. Šie komersanti

13atrodoties salīdzināmos apstākļos ar komersantiem, kas veica tādu

14pašu komercdarbību citās vietās un varēja gūt normālus ienākumus,

15jo abās grupās ietilpstošie komersanti esot spējīgi nodrošināt

16epidemioloģisko prasību ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēju

17argumenti par to, kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc

18noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot pamatoti.

19Ievērojot faktiskos apstākļus apstrīdētā regulējuma

20pieņemšanas un spēkā esības laikā, Pieteikumu iesniedzēju

21apsvērumi par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

22normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, paši

23par sevi neesot pietiekami, lai atzītu apstrīdēto regulējumu par

24neatbilstošu Satversmei. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas,

25vai apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums

26ir samērīgs.

27Apstrīdētajā regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu

28ierobežojums un atšķirīgā attieksme esot noteikti vairāku mērķu

29labad: pirmkārt, lai ierobežotu cilvēku mobilitāti un, otrkārt,

30lai ierobežotu sabiedriskā transporta noslodzi. Šie mērķi esot

31atzīstami par leģitīmiem. Vērtējot apstrīdētā regulējuma

32atbilstību gan Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, gan 105.

33panta pirmajam un trešajam teikumam, galvenokārt esot jāapsver

34apstrīdētajā regulējumā ietverto tirdzniecības ierobežojumu

35samērīgums.

36Šie tirdzniecības ierobežojumi esot piemēroti to leģitīmo

37mērķu sasniegšanai, tomēr neesot bijuši nepieciešami. Ministru

38kabinets norādījis, ka apstrīdētais regulējums izstrādāts,

39ievērojot vispārējo epidemioloģisko situāciju valstī, pētījumus

40par cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un

41novērojumus par cilvēku paradumiem saistībā ar lielo

42tirdzniecības centru apmeklēšanu. Šādi apsvērumi esot pārāk

43vispārīgi. Šāds uz riskiem balstīts pamatojums varētu būt

44attaisnojams pandēmijas sākumā. Apstrīdētās normas 1 pieņemšanas

45brīdī un spēkā esības laikā valstī neesot bijusi izsludināta

46ārkārtējā situācija, bijusi uzkrāta zināma pieredze cīņā ar

47pandēmiju, kā arī bijuši pieejami zinātniski pētījumi.

48Pieteikumu iesniedzēji esot norādījuši uz pētījumiem par gaisa

49kvalitātes ietekmi uz Covid‑19 infekcijas izplatību. Vairāki

50apstākļi liecinot, ka Ministru kabinetam bija zināmi šie pētījumi

51un bija zināmi dati par gaisa kvalitāti daudzās Latvijas

52tirdzniecības vietās, taču šie pētījumi un dati neesot

53atspoguļoti Ministru kabineta sniegtajā apstrīdētā regulējuma

54nepieciešamības pamatojumā. Tāpat Ministru kabinets neesot

55pienācīgi izvērtējis citu, jau iepriekš tirdzniecības jomā

56noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu efektivitāti, kā arī

57datus par cilvēku paradumu maiņu attiecībā uz tirdzniecības

58centru apmeklēšanu. Tāds regulējums, kas ļautu tirgotājiem, kuru

59tirdzniecības vietai ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārēju

60piekļuvi, darboties, ievērojot citus epidemioloģiskās drošības

61pasākumus, nodrošinātu līdzsvaru starp komersantu un sabiedrības

62interesēm. Tāpat Ministru kabinets varējis noteikt, piemēram,

63stingrākas epidemioloģiskās drošības prasības attiecībā uz

64tirdzniecības vietu apmeklēšanu vai gaisa kvalitāti tirdzniecības

65vietās.

66Esot pamats uzskatīt, ka apstrīdētais regulējums nemazināja

67Covid‑19 izplatības riskus, jo iespējams, ka cilvēki devās uz

68citām tirdzniecības vietām, tostarp izmantojot sabiedrisko

69transportu. Esot jāņem vērā, ka ārpus tirdzniecības centra

70vienkopus esoši veikali, kuri darbojās par 7000 m2

71lielākā teritorijā un kuriem bija nodrošināta atsevišķa ieeja,

72varēja turpināt savu darbību. Tāpat neesot ierobežota lielu

73veikalu, piemēram, būvmateriālu veikalu, darbība. Tādējādi neesot

74saskatāms sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā

75paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem. Savukārt Ministru

76kabineta noteiktie valsts atbalsta pasākumi neesot pietiekami,

77lai varētu attaisnot indivīda tiesību ierobežojumu.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības

3fakultātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras

4profesors Dr. med. Ģirts Briģis - norāda, ka

5tirdzniecības centri ir publiskas vietas - slēgtas telpas, kurās

6parasti pulcējas relatīvi liels cilvēku daudzums. Koronavīruss

7SARS‑CoV‑2, kas izraisa Covid‑19 slimību, izplatoties no viena

8cilvēka uz citu galvenokārt ar gaisa pilienu un aerosolu

9starpniecību. Inficēšanās esot iespējama arī pēc saskarsmes ar

10netīru virsmu, ja cilvēks ar rokām nogādā uz tās esošo vīrusu

11deguna, mutes vai acu tuvumā. Tirdzniecības centros, kuros ir

12relatīvi liels apmeklētāju blīvums, varbūtība inficēties ar

13SARS‑CoV‑2 esot paaugstināta. Šī varbūtība pieaugot gadījumā, kad

14parādās jauni, vēl lipīgāki vīrusa varianti. Tādēļ, izņemot

15vakcināciju, galvenais līdzeklis, kas ļauj ierobežot vīrusa

16izplatību, esot cilvēku kontaktēšanās iespēju mazināšana.

17Tirdzniecības centros vīrusa pārnese esot iespējama ne vien

18tirdzniecības, bet arī koplietošanas telpās, kurās apmeklētāju

19plūsma var būt īpaši liela. Turklāt mūsdienās tirdzniecības

20centri esot kļuvuši ne vien par iepirkšanās, bet arī par brīvā

21laika pavadīšanas vietu, jo tajos varot darboties, piemēram,

22kinoteātri un restorāni. Esot jāņem vērā arī tas, ka cilvēku

23došanās uz tirdzniecības centriem palielina sabiedriskā

24transporta noslodzi un tādējādi rada papildu kontaktēšanās

25iespējas. To, ka cilvēku pulcēšanās tirdzniecības centros ietekmē

26saslimstības līmeni, apliecinot ne tikai citās pasaules valstīs,

27bet arī Latvijā 2020. gada nogalē gūtā pieredze. Ņemot vērā

28minēto, visi tirdzniecības centri esot atzīstami par paaugstināta

29inficēšanās riska objektiem. Tādēļ augstas saslimstības

30apstākļos, kas pastāvējuši arī apstrīdētā regulējuma izstrādes

31laikā, tirdzniecības centru darbības un cilvēku pulcēšanās

32ierobežošana esot zinātniski pamatota un atbilstot sabiedrības

33veselības interesēm.

34Apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bijušas noteiktas arī

35citas prasības, kas vērstas uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu.

36Šīs prasības nevarot uzskatīt par apstrīdētajā regulējumā

37paredzēto ierobežojumu alternatīvām. Visu ierobežojošo pasākumu

38efektivitāte esot vērtējama kopsakarā. Ierobežojumi tiekot

39noteikti atbilstoši principam, ka nepieciešams samazināt jebkādas

40cilvēku kontaktu un tādējādi arī vīrusa transmisijas iespējas,

41savukārt par izņēmumiem no šiem ierobežojumiem varot tikt

42noteikti cilvēku eksistencei un sabiedrības funkcionēšanai

43nepieciešamie pasākumi. Šo nepieciešamo pasākumu minimums un tā

44paplašināšana esot kompromisu rezultātā pieņemts politisks

45lēmums, kura pieņemšanā tiekot ņemti vērā ne vien

46epidemioloģiskie un sabiedrības veselības apsvērumi, bet arī citi

47aspekti.

48Ierobežojumi, kas nosaka maksimālo tirdzniecības telpu

49piepildījuma proporciju, tikuši noteikti visām tirdzniecības

50vietām. Šajā aspektā tirdzniecības centru darbības apturēšana un

51telpu piepildījuma ierobežošana esot uzskatāma par efektīvu

52vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu. Noteiktu kategoriju

53preču tirdzniecības ierobežojumiem neesot mērķa tiešā veidā

54ierobežot vīrusa izplatību, jo tā neesot atkarīga no konkrēto

55preču rakstura. Šādu ierobežojumu mērķis esot maksimāli ierobežot

56apmeklētāju plūsmu, ļaujot tirgot vien pirmās nepieciešamības

57preces. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais šādu preču

58uzskaitījums neesot balstīts uz zinātniskiem pētījumiem vai

59vispārpieņemtiem kritērijiem.

60Vīrusa izplatību varētu ierobežot vēl efektīvāk, nosakot

61stingrākus ierobežojumus, proti, sašaurinot pirmās

62nepieciešamības preču un attiecīgi arī pieejamo veikalu loku,

63atļaujot tirdzniecību vienīgi ārtelpās, nosakot vēl mazāku

64pieļaujamo telpu piepildījumu, ievērojami stingrāk kontrolējot

65ierobežojumu ievērošanu. Atšķirīga rakstura ierobežojumi nevarot

66kalpot par apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu

67alternatīvu, bet varot tos papildināt. Apstrīdētajā regulējumā

68noteiktie ierobežojumi esot samērīgi ar sabiedrības veselības

69interesēm.

1Pieaicinātā persona - Paula Stradiņa Klīniskās

2universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs

3infektologs Dr. med. Uga Dumpis - norāda, ka ir grūti

4identificēt zinātniskus kritērijus, uz kuriem varētu balstīt

5tādus ierobežojumus, kādi paredzēti apstrīdētajā regulējumā, un

6vienmēr ir iespējami arī labāki risinājumi.

7Visefektīvākie līdzekļi cīņā pret pandēmiju esot vakcinācija

8un nefarmaceitiskie pasākumi. Nefarmaceitisko pasākumu mērķis

9esot ierobežot cilvēku mobilitāti un savstarpējos kontaktus. To

10efektivitāte parasti tiekot mērīta procentos. Izvēle par to, kādi

11nefarmaceitiskie pasākumi ir nosakāmi, esot politiska - dažās

12valstīs tiekot aizliegta došanās ārpus dzīvesvietas, bet citās

13tiekot slēgti veikali.

14Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram esot pieejams

15modelētāju izstrādāts kalkulators, kas ļaujot prognozēt

16nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti konkrētā valstī. Saskaņā ar

17aprēķiniem, kas veikti šajā kalkulatorā attiecībā uz Latviju,

18tādu veikalu aizvēršanai, kuri netirgo pirmās nepieciešamības

19preces, esot prognozēta astoņu procentu efektivitāte. Esot jāņem

20vērā arī tas, ka cilvēku došanās uz veikaliem ir saistīta ar

21atrašanos sabiedriskajā transportā un cita veida pulcēšanos.

22Tādēļ došanās uz veikaliem esot jāpadara maksimāli nepievilcīga,

23lai cilvēki dotos iepirkties tikai galējas nepieciešamības

24gadījumā. Tieši šāds esot apstrīdētajā regulējumā noteikto

25ierobežojumu mērķis.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību zinātņu katedras

3docente Dr. iur. Karina Palkova - uzskata, ka

4apstrīdētais regulējums pēc savas būtības ir vērsts uz to, lai

5tiktu izpildīts valsts pienākums aizsargāt sabiedrības veselību

6un drošību.

7Vēsturiski valstīm esot bijušas plašas pilnvaras noteikt

8komercdarbības ierobežojumus, lai aizsargātu sabiedrības

9veselību. Šādi ierobežojumi vienlaikus esot arī personas tiesību

10uz īpašumu ierobežojumi un esot pieļaujami, ja tie ir pamatoti ar

11sabiedrības interesēm un atbilst tiesiskās vienlīdzības

12principam. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz komercdarbības

13ierobežošanu noteiktās vietās - lielajos tirdzniecības centros -,

14un tā mērķis neesot ierobežot tieši Pieteikumu iesniedzēju

15komercdarbību. No Noteikumu Nr. 191 anotācijas izrietot, ka

16apstrīdētā regulējuma mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību un

17tā izstrādes procesā ir ņemta vērā informācija par SARS‑CoV‑2

18izplatību un saslimstību ar Covid‑19, ir veikta risku analīze,

19izdarītas prognozes, kā arī identificēta nepieciešamība mazināt

20cilvēku pulcēšanos lielos darba kolektīvos, kas ir raksturīga

21tieši lielajiem tirdzniecības centriem. Ministru kabineta

22atbildes raksti un Ministru kabineta 2021. gada 26. marta sēdes

23protokols Nr. 30 liecinot, ka Ministru kabinets, izstrādājot

24apstrīdēto normu 1, ņēma vērā epidemioloģiskos datus par

25inficēšanos ar SARS‑CoV‑2, ekspertu un zinātnieku atzinumus, kā

26arī citu Slimību profilakses un kontroles centra sniegto

27informāciju. Tomēr no Noteikumu Nr. 191 anotācijas neesot

28iespējams gūt pārliecību par to, vai Ministru kabinets izvērtējis

29iespēju sasniegt šo noteikumu mērķus bez tirdzniecības centru

30darbības ierobežošanas un izvērtējis līdzsvaru starp tiesiskuma

31principu un tiesiskās paļāvības principu.

32Satversmes 111. pantā noteikts valsts pienākums aizsargāt

33cilvēku veselību. Tādējādi sabiedrības veselība esot viena no tām

34Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuru

35aizsardzības labad valsts var ierobežot atsevišķu personu

36pamattiesības, ievērojot samērīguma principu. Šādu ierobežojumu

37pieļaujamība izrietot arī no Starptautiskajiem veselības

38aizsardzības noteikumiem un Pasaules Veselības organizācijas

39ieteikumiem, kas izdoti uz šo noteikumu pamata. Lai gan Pasaules

40Veselības organizācijas ieteikumi nav minēti Noteikumu Nr. 191

41anotācijā, no tajā norādītajiem apsvērumiem izrietot tas, ka šie

42noteikumi pēc būtības atbilst Pasaules Veselības organizācijas

43ieteikumiem sabiedrības veselības aizsardzības jomā. Ja

44epidemioloģiskā situācija liecina par augstu vīrusa izplatīšanās

45risku, šādi ierobežojumi esot atzīstami par attaisnojamiem.

46Beļģijas Karalistes Valsts padome esot atzinusi dažādus

47tirdzniecības ierobežojumus par tiesiskiem, ievērojot pieaugošos

48saslimstības rādītājus un slimnīcu noslodzi. Arī apstrīdētajā

49regulējumā noteikto ierobežojumu satversmība esot vērtējama

50līdzīgi. No Beļģijas Karalistes Valsts padomes nolēmumiem

51izrietot, ka personas tiesības uz veselību un dzīvību ir aktīvi

52aizsargājamas un valstij ir jāizvairās no veselības aprūpes

53sistēmas krīzes. Šādi valsts pienākumi esot ietverti arī

54Satversmes 111. un 116. pantā. No starptautisko veselības tiesību

55viedokļa, lemjot par to, cik būtiski personu tiesību ierobežojumi

56nosakāmi sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā, prioritāte

57esot piešķirama nepieciešamībai nodrošināt šo aizsardzību pēc

58iespējas ātrāk. Horvātijas Konstitucionālā tiesa esot atzinusi

59Horvātijas Civilās aizsardzības dienesta noteiktos komercdarbības

60ierobežojumus par neatbilstošiem konstitūcijai tādēļ, ka dienests

61nebija pienācīgi izvērtējis iespēju izmantot personas tiesības

62mazāk ierobežojošus līdzekļus. Šos apsvērumus nevarot attiecināt

63uz izskatāmo lietu, jo Ministru kabinets esot izvērtējis

64apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu

65nepieciešamību.

1Pieaicinātā persona - biedrība

2"Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera"

3(turpmāk arī - Biedrība) - norāda, ka tiesiskais regulējums, kurā

4paredzēti tirdzniecības nosacījumi, vienlīdz attiecas gan uz

5tirgotājiem, kas veic komercdarbību lielajos tirdzniecības

6centros, gan arī uz tiem tirgotājiem, kas veic komercdarbību

7citās tirdzniecības vietās. Tādēļ vienādos un pēc noteiktiem

8kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties lielo tirdzniecības

9centru telpu iznomātāji un citu tirdzniecības centru telpu

10iznomātāji. Vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

11apstākļos atrodoties arī komersanti, uz kuriem attiecas

12apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi, un citi komersanti,

13kas veic tāda paša veida komercdarbību ārpus lielajiem

14tirdzniecības centriem.

15Biedrība esot vairākkārt paudusi savu viedokli par konkrētiem

16epidemioloģiskās drošības pasākumiem tirdzniecībā un vienmēr

17iestājusies par tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu strādāt pēc

18iespējas lielākam komersantu skaitam, kā arī neierobežotu

19konkrētu kategoriju veikalu darbību un nekaitētu konkurencei.

20Biedrība esot vērsusi vairāku amatpersonu uzmanību uz to, ka

21laikā, kad bija spēkā prasība nodrošināt vismaz 25 m2

22lielu tirdzniecības platību uz vienu apmeklētāju, veidojās

23pārmērīgas rindas ārpus mazajiem veikaliem, kuru platība ir līdz

241000 m2. Šie novērojumi liecinot, ka noteiktu

25tirdzniecības vietu darbības ierobežojumi novirza pircējus uz

26citām, atvērtām tirdzniecības vietām. Šis apsvērums attiecoties

27arī uz apstrīdētajā regulējumā lielajiem tirdzniecības centriem

28noteiktajiem ierobežojumiem, kuru dēļ pircēju plūsma

29novirzījusies uz mazākām tirdzniecības vietām.

30Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija

31liecinot, ka apstrīdētā regulējuma ietekme uz tirdzniecības

32nozari ir ilgstoša un turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētais

33regulējums zaudēja spēku. Apstrīdētais regulējums esot radījis

34nevienlīdzīgus apstākļus tirgotāju starpā un būtiski ietekmējis

35to komercdarbību atkarībā no tā, kur atrodas viņu tirdzniecības

36vieta. Saskaņā ar Latvijas Bankas publicēto informāciju

37tirdzniecības nozarē esot liels dīkstāves pabalstu un algu

38subsīdiju saņēmēju skaits. Savukārt Biedrības biedre - biedrība

39"Nekustamo īpašumu attīstītāju alianse" - norāda, ka

40SARS‑CoV‑2 izplatības ierobežošanai noteiktie pasākumi radīja

41būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecības centru telpu

42nomniekiem, kuri nespēja norēķināties par telpu nomu un tādēļ

43lūdza nomas maksas samazinājumu vai izbeidza savu saimniecisko

44darbību. Tā rezultātā būtiskus zaudējumus cietuši arī lielo

45tirdzniecības centru telpu iznomātāji. Savukārt valsts

46nodrošinātie atbalsta pasākumi neesot bijuši efektīvi, jo

47nodrošinājuši tikai daļēju zaudējumu kompensāciju.

48Biedrība norāda, ka neatbalsta ierobežojumu noteikšanu

49atsevišķām tautsaimniecības nozarēm, jo šādi pasākumi ne tikai

50neļautu būtiski ierobežot koronavīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību, bet

51arī radītu kaitējumu komersantiem. Epidemioloģiskās drošības

52pasākumiem vajagot būt vērstiem uz epidemioloģiski drošas vides

53radīšanu.

54Secinājumu

55daļa

1Ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas

2Osipovas 2021. gada 2. novembra lēmumu lieta Nr. 2021‑24‑03 tika

3nodota izskatīšanai. Satversmes tiesa 2021. gada 10. novembra

4rīcības sēdē citstarp nolēma izskatīt lietu rakstveida procesā.

5Paziņojums par lietas izskatīšanu rakstveida procesā Pieteikumu

6iesniedzējām nosūtīts ar elektroniskā pasta starpniecību 2021.

7gada 15. novembrī (sk. lietas materiālu 4. sēj. 147. lp. un 5.

8sēj. 41. lp.).

9Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 28.1 panta otro

10daļu piecpadsmit dienu laikā pēc tam, kad saņemts paziņojums par

11lietas izskatīšanu rakstveida procesā, lietas dalībniekiem ir

12tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un rakstveidā izteikt

13savu viedokli par tiem. Saskaņā ar Paziņošanas likuma 9. panta

14otrās daļas piekto teikumu paziņojums uzskatāms par saņemtu

15otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Tādējādi konkrētajā

16gadījumā uzskatāms, ka SIA "Domina" saņēma paziņojumu

17par lietas izskatīšanu rakstveida procesā 2021. gada 17. novembrī

18un bija tiesīga izmantot tai Satversmes tiesas likuma

1928.1 panta otrajā daļā paredzētās tiesības līdz 2021.

20gada 2. decembrim.

21SIA "Domina" iesniedza Satversmes tiesai savu

22rakstveida viedokli par izskatāmās lietas materiāliem 2022. gada

2328. janvārī (reģ. Nr. 91), proti, pēc minētā termiņa beigām.

24Procesuālos dokumentus, kas iesniegti pēc procesuālā termiņa

25beigām, tiesa nepieņem. Līdz ar to SIA "Domina"

26rakstveida viedoklis nav pievienojams lietas materiāliem.

1Apstrīdētais regulējums zaudēja spēku 2021. gada 2.

2jūnijā. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

3daļas 2. punktu līdz sprieduma pasludināšanai tiesvedību lietā

4var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

5norma vai akts ir zaudējis spēku. Tomēr likums paredz Satversmes

6tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt.

7Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai nepastāv tādi apstākļi, kas

8tomēr prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas 2020.

9gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 8.

10punktu).

11Izskatāmajā lietā apvienotas vairākas pēc konstitucionālajām

12sūdzībām ierosinātas lietas. Konstitucionālo sūdzību persona

13iesniedz, lai aizstāvētu tai Satversmē ietvertās pamattiesības.

14Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas

15ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai

16citstarp jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai Satversmē

17noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12.

18februāra sprieduma lietā Nr. 2007‑15‑01 4. punktu). Par

19nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka

20konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

21normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Satversmes tiesas

22spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā

23konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto

24tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18.

25aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑15‑01 7.

26punktu).

27Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto

28regulējumu par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma

29rašanās brīža, proti, 2021. gada 7. aprīļa, kad stājās spēkā

30apstrīdētā norma 1. Tādējādi tiesvedības turpināšana lietā ir

31nepieciešama, lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību

32aizsardzību, izskatot lietu pēc būtības.

33Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tās nolēmumiem

34ir būtiska nozīme tiesiskuma principa nodrošināšanā un tādēļ tās

35pienākums ir sniegt savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgā

36jautājumā arī tad, ja apstrīdētā norma zaudējusi spēku (sk.,

37piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par

38tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu).

39Tādējādi par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var

40liecināt arī lietas pamatā esošā jautājuma nozīmīgums

41sabiedrībai.

42Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts tiesiskais regulējums, kas

43tika izdots Covid‑19 pandēmijas apstākļos, lai ierobežotu

44Covid‑19 infekcijas izplatību. Valsts noteiktajiem Covid‑19

45infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumiem ir raksturīga

46būtiska ietekme uz plašu personu loku. Ievērojot to, ka šīs

47lietas izskatīšanas laikā Covid‑19 pandēmija vēl turpinās,

48Satversmes tiesa atzīst, ka jautājums par Covid‑19 infekcijas

49izplatības ierobežošanai paredzēta tiesiskā regulējuma

50satversmību ir sabiedrībai nozīmīgs jautājums, par kuru

51Satversmes tiesai nepieciešams sniegt savu vērtējumu.

52Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

53lietā ir turpināma.

1Izskatāmajā lietā apstrīdēta vairāku Noteikumu Nr.

2360 24.18 punkta redakciju - apstrīdētā regulējuma -

3atbilstība vairākām Satversmes normām. Tādēļ Satversmes tiesai

4visupirms ir nepieciešams noteikt efektīvāko pieeju apstrīdētā

5regulējuma satversmības izvērtēšanai.

620.1. Apstrīdētais regulējums noteica lielā

7tirdzniecības centra veikalu darbības ierobežojumus. Atšķirīgos

8laika posmos bija spēkā trīs atšķirīgas apstrīdētā regulējuma

9redakcijas - apstrīdētā norma 1, apstrīdētā norma 2 un apstrīdētā

10norma 3. Visās šajās redakcijās apstrīdētais regulējums noteica

11aizliegumu darboties visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem,

12izņemot tos veikalus, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā

13noteiktie izņēmumi.

14SIA "Jysk" ir komercsabiedrība, kas nodarbojas ar

15mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu

16mazumtirdzniecību specializētajos veikalos. No tās pieteikuma un

17tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka vairums šīs

18komercsabiedrības veikalu atrodas lielo tirdzniecības centru

19telpās un šiem veikaliem ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārējo

20piekļuvi. SIA "Jysk" pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar

21apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 darboties nebija tiesīgi

22citstarp arī tādi lielo tirdzniecības centru veikali, kurus var

23norobežot no pārējām tirdzniecības centra telpām un kuriem var

24nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Šāds regulējums, pēc SIA

25"Jysk" ieskata, nepamatoti ierobežo tirgotājam, kura

26veikals iekārtots lielā tirdzniecības centra telpās, kurām var

27nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un uz kura veikalu

28neattiecas apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktie

29izņēmumi, (turpmāk - aizskartais tirgotājs) Satversmes 105. panta

30pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, kā arī

31pārkāpj Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās

32vienlīdzības principu.

33Savukārt SIA "VRPB" un SIA "Domina" ir

34lielo tirdzniecības centru īpašnieces, kas savas komercdarbības

35ietvaros iznomā savu lielo tirdzniecības centru telpas

36tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Šīs komercsabiedrības

37iebilst pret to, ka saskaņā ar apstrīdēto regulējumu lielajā

38tirdzniecības centrā varēja darboties vien atsevišķi veikali. Šo

39komercsabiedrību pieteikumos norādīts, ka apstrīdētā regulējuma

40dēļ tirgotājiem, ar kuriem jau bija noslēgts līgums par lielā

41tirdzniecības centra telpu nomu, radās grūtības samaksāt nomas

42maksu, savukārt citiem tirgotājiem zuda interese nomāt brīvās

43lielā tirdzniecības centra telpas. Pēc SIA "VRPB" un

44SIA "Domina" ieskata, ar apstrīdēto regulējumu lielā

45tirdzniecības centra īpašniekam ir nepamatoti ierobežotas

46Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās

47tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpts Satversmes 91. panta pirmajā

48teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.

49Tādējādi SIA "Jysk" pieteikumā sniegti argumenti par

50aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojumu, kas izrietēja no

51apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2. Savukārt SIA

52"VRPB" un SIA "Domina" pieteikumos sniegti

53argumenti par lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

54ierobežojumu, kas izrietēja no apstrīdētā regulējuma kopumā.

55Pieteikumu iesniedzēju pieteikumos norādītie apsvērumi par to,

56vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos

57paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, attiecas tieši uz

58Noteikumiem Nr. 191, ar kuriem pieņemta apstrīdētā norma 1. Arī

59citi Pieteikumu iesniedzēju argumenti par apstrīdētā regulējuma

60neatbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam,

61kā arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās

62vienlīdzības principam ir līdzīgi. Turklāt SIA "VRPB"

63un SIA "Domina" norāda uz ciešo saikni, kas pastāv

64starp apstrīdētā regulējuma ietekmi uz tirgotājiem, kuru veikali

65atrodas lielā tirdzniecības centra telpās, un lielo tirdzniecības

66centru īpašniekiem.

67Ievērojot lietas faktiskos apstākļus, Pieteikumu iesniedzēju

68sniegtos argumentus un nepieciešamību nodrošināt efektīvu,

69vispusīgu un objektīvu apstrīdētā regulējuma satversmības

70izvērtējumu, izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vienlaikus

71izvērtēs visa apstrīdētā regulējuma satversmību, pārbaudot tā

72atbilstību Satversmei gan attiecībā uz aizskarto tirgotāju, gan

73attiecībā uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, atsevišķi

74norādot tos vērtējuma aspektus, kas attiecas vienīgi uz konkrētu

75apstrīdētā regulējuma redakciju vai subjektu.

7620.2. Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

77atzīt apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu Satversmes 91. panta

78pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ja

79ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes

80normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

81būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

82izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26.

83aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 23. punktu).

84No lietas materiāliem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par

85aizskartajam tirgotājam un lielā tirdzniecības centra īpašniekam

86noteiktā Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

87ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību. Savukārt pēc tam,

88kad pārbaudīta apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 105.

89panta pirmajam un trešajam teikumam, Satversmes tiesa izvērtēs šā

90regulējuma atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

91ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

92Līdz ar to Satversmes tiesa

93visupirms izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

94105. panta pirmajam un trešajam teikumam, bet pēc tam -

95atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

2rakstura tiesību garantiju. Satversmes 105. panta pirmie trīs

3teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas mantiska

4rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot par labu

5sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī nosaka

6īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot īpašumu

7pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma tiesības

8var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7.

9oktobra sprieduma lietā Nr. 2020‑59‑01 16. punktu).

10Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi

11iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar

12likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs (sk.,

13piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

14Nr. 2014‑34‑01 12.3. punktu).

15Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par tiesību uz īpašumu

16ierobežojumu ir uzskatāma arī valsts iejaukšanās komercdarbības

17veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

18sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 10.2. punktu). Lai

19noskaidrotu, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums iejaucas

20komercdarbības veikšanā un tādējādi ierobežo personu tiesības uz

21īpašumu, ir jānoskaidro, vai tas ietekmē attiecīgo personu

22komercdarbību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

23februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 17.2. punktu).

24Apstrīdētais regulējums aizliedza darboties visiem lielā

25tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem nebija attiecināmi tajā

26noteiktie izņēmumi. Šāds aizliegums traucēja attiecīgajiem

27tirgotājiem gūt ienākumus, atstājot tos bez ienākumiem pavisam

28(gadījumā, ja tirgotājs darbojas vienīgi lielo tirdzniecības

29centru telpās iekārtotos veikalos) vai noteiktā daļā (gadījumā,

30ja tirgotājam ir veikali arī citās tirdzniecības vietās vai

31tirgotājs var veikt tirdzniecību ar distances saziņas līdzekļu

32palīdzību). Saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2

33aizskartais tirgotājs nevarēja nodarboties ar tirdzniecību savā

34veikalā, kas ierīkots lielā tirdzniecības centra telpās. Tādējādi

35apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ietekmēja aizskartā

36tirgotāja komercdarbību un ierobežoja tā tiesības uz īpašumu.

37Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmajā

38teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka

39tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc

40iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk., piemēram, Satversmes

41tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015‑07‑03

4212.2. punktu). Tiesības uz īpašumu citstarp ietver tiesības

43iznomāt sev piederošu lietu un tādējādi gūt labumu. Ja īpašnieks

44nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp iznomāt, gūstot no tās

45iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas

46(sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma

47lietā Nr. 2005‑16‑01 10. punktu un 2018. gada 12. aprīļa

48sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 18.2. punktu).

49Apstrīdētajā regulējumā nav noteikts tiešs aizliegums lielā

50tirdzniecības centra īpašniekam iznomāt tirdzniecības centra

51telpas un gūt no tā labumu. Tajā noteiktais veikalu darbības

52aizliegums bija vērsts pret konkrētām tirdzniecības vietām -

53lielajiem tirdzniecības centriem. Tomēr lielā tirdzniecības

54centra īpašnieka iespēja gūt labumu no lielā tirdzniecības centra

55telpu iznomāšanas ir cieši saistīta ar telpu nomnieku tiesībām

56izmantot šīs telpas tirdzniecībai. Saskaņā ar apstrīdēto

57regulējumu lielajā tirdzniecības centrā varēja darboties vien

58atsevišķi veikali, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā

59noteiktie izņēmumi. Ir pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētā

60regulējuma dēļ tirgotāji nebija ieinteresēti nomāt lielā

61tirdzniecības centra telpas, ja apstrīdētais regulējums pēc tam

62liegtu šajās telpās veikt tirdzniecību. Tātad apstrīdētais

63regulējums pēc būtības traucēja lielā tirdzniecības centra

64īpašniekam izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības

65centra telpas un gūt no tā labumu. Tādējādi no apstrīdētā

66regulējuma izriet arī lielā tirdzniecības centra īpašnieka

67tiesību uz īpašumu ierobežojums.

68Līdz ar to apstrīdētais regulējums

69ierobežoja gan aizskartā tirgotāja, gan lielā tirdzniecības

70centra īpašnieka pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105.

71panta pirmajā un trešajā teikumā.

1Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

2ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē, vai:

31) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos

4paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

52) pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

63) pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi

7(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma

8lietā Nr. 2020‑26‑0106 12. punktu).

9No apstrīdētā regulējuma izriet divu atšķirīgu subjektu

10pamattiesību ierobežojumi. Pirmkārt, no apstrīdētā regulējuma

11izriet aizskartā tirgotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums. Šā

12subjekta pamattiesību ierobežojums izpaužas kā tā komercdarbības

13traucējums, kas izriet no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās

14normas 2, ciktāl šīs normas aizliedz veikt tirdzniecību tādā

15lielā tirdzniecības centra telpās iekārtotā veikalā, uz kuru

16neattiecas šajās normās noteiktie izņēmumi, bet kuram var

17nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Otrkārt, no apstrīdētā

18regulējuma izriet lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesību uz

19īpašumu ierobežojums. Šā subjekta pamattiesību ierobežojums

20izpaužas kā traucējums izmantot savas tiesības iznomāt lielā

21tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Šis pamattiesību

22ierobežojums izriet no apstrīdētajā regulējumā paredzētā

23vispārējā lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības

24aizlieguma, kam ir tikai daži izņēmumi.

25Ievērojot minēto subjektu pamattiesību ierobežojumu atšķirīgo

26izpausmi, Satversmes tiesa atsevišķi izvērtēs, vai Satversmes

27105. panta pirmajam un trešajam teikumam atbilst, pirmkārt, no

28apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais

29aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums un, otrkārt, no

30visa apstrīdētā regulējuma izrietošais lielā tirdzniecības centra

31īpašnieka pamattiesību ierobežojums.

32Līdz ar to Satversmes tiesa

33visupirms izvērtēs no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas

342 izrietošā aizskartā tirgotāja tiesību uz īpašumu ierobežojuma

35satversmību.

1Lai izvērtētu to, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

3normu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

41) vai apstrīdētais regulējums ir izdots, pamatojoties uz

5likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību;

62) vai apstrīdētais regulējums ir izsludināts un publiski

7pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

83) vai apstrīdētais regulējums ir pietiekami skaidri

9formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un

10pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sal. sk.

11Satversmes tiesas 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

122018‑23‑03 14. punktu).

13Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā normatīvā

14tiesību akta izdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas

15principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6.

16aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑31‑01 15. punktu).

1Apstrīdētā norma 1 tika pieņemta ar Noteikumiem Nr.

2191, kuru projekts TA‑790 tika apstiprināts Ministru kabineta

32021. gada 1. aprīļa sēdē. Noteikumi Nr. 191 publicēti oficiālajā

4izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2021. gada 1. aprīlī

5(oficiālā publikācija Nr. 2021/64B.1). Savukārt apstrīdētā norma

62 tika pieņemta ar Noteikumiem Nr. 208, kuros ietvertas normas no

7Ministru kabineta noteikumu projektiem TA‑813, TA‑819 un TA‑828,

8kas tika apstiprināti Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa

9sēdē. Noteikumi Nr. 208 publicēti oficiālajā izdevumā

10"Latvijas Vēstnesis" 2021. gada 9. aprīlī (oficiālā

11publikācija Nr. 2021/68B.1).

12Noteikumos Nr. 191 un Noteikumos Nr. 208 norādīts, ka tie

13izdoti, pamatojoties uz vairākām Epidemioloģiskās drošības likuma

14un Covid‑19 pārvaldības likuma normām. Attiecīgajās

15Epidemioloģiskās drošības likuma normās citstarp paredzētas

16Ministru kabineta tiesības noteikt epidemioloģiskās drošības

17pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai.

18Savukārt attiecīgajās Covid‑19 pārvaldības likuma normās

19noteiktas Ministru kabineta tiesības paredzēt nosacījumus un

20ierobežojumus konkrētās jomās, lai ierobežotu tieši Covid‑19

21infekcijas izplatību.

22Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus saistībā ar to, ka

23Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu 1 vai apstrīdēto

24normu 2, būtu pārkāpis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas,

25kā arī to, ka šīs normas nebūtu pieejamas vai pietiekami skaidras

26un paredzamas. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka

27apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ir izdotas Ministru

28kabinetam likumā noteiktā pilnvarojuma ietvaros, ir pieejamas

29atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

30formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību

31un pienākumu saturu un to piemērošanas sekas.

3224.1. SIA "Jysk" uzskata, ka apstrīdētajā

33normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais pamattiesību

34ierobežojums nav noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā

35pieņemtu tiesību normu, jo Ministru kabinets apstrīdētās normas 1

36izstrādes procesā neesot ievērojis labas likumdošanas principu.

37Pēc SIA "Jysk" ieskata, Ministru kabinetam bija

38pienākums padziļināti izpētīt apstrīdētajā regulējumā ietverto

39lielā tirdzniecības centra veikalu darbības ierobežojumu ietekmi,

40citstarp konsultējoties ar ieinteresētajām personām, jo šis

41regulējums tika izstrādāts, lai regulētu tirdzniecību pēc

42ārkārtējās situācijas beigām. Ministru kabinets neesot pienācīgi

43izvērtējis lielā tirdzniecības centra darbības ierobežojumu

44nepieciešamību un šo ierobežojumu ietekmi uz komersantiem, kā arī

45neesot izvērtējis iespēju noteikt atšķirīgu, mazāk ierobežojošu

46regulējumu. Turpretim Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā

47regulējuma izstrādes procesā ir pienācīgi samērotas komersantu un

48sabiedrības intereses, ievērojot informāciju par epidemioloģisko

49situāciju valstī un par Covid‑19 izplatības risku lielā

50tirdzniecības centra darbinieku vidū.

51Labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā

52akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, tostarp arī uz

53Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu (sk.

54Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

552019‑20‑03 24. punktu). Saskaņā ar labas likumdošanas

56principu Ministru kabinetam citstarp jāizvērtē likumprojektā

57paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka

58tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas

59Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā ietvertās

60un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši

61racionāla likumdevēja principam. Tāpat paredzētais tiesiskais

62regulējums, ja tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar

63izskaidrojošiem pētījumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2022.

64gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021‑06‑01 16. punktu).

65Ministru kabinetam ir jānodrošina, ka tiesiskā regulējuma

66izstrādes procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto

67personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi

68pret izstrādājamo tiesisko regulējumu. Ieinteresēto personu

69uzklausīšanu var nodrošināt, arī uzklausot attiecīgo personu

70grupu pārstāvjus (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13.

71novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑22‑01 17. punktu).

72Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tikai būtiski

73procedūras pārkāpumi ir pamats tam, lai atzītu, ka pieņemtajam

74aktam nav juridiska spēka (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 7.

75janvāra sprieduma lietā Nr. 2021‑06‑01 16. punktu).

76Vienlaikus labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai

77personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana

78ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir

79demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un

80analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām

81konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot

82Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus

83(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

84Nr. 2018‑12‑01 24.1. punktu).

85Laba likumdošana nozīmē arī to, ka Ministru kabinets savas

86kompetences ietvaros var efektīvi lemt par valstij nozīmīgiem

87jautājumiem, par attiecībām, kas izveidojušās, un par to

88noregulējumu. Pretējā gadījumā tiesiskā regulējuma izstrādes

89process nevis veicinātu, bet gan mazinātu personu uzticēšanos

90valstij un tiesībām. Būtiski ir tas, vai tiesiskā regulējuma

91izstrādes process kopumā dod iespēju saprast, kāpēc Ministru

92kabinets noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu

93apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir

94nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija

95sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 24.2. punktu). Satversmes

96tiesa ir atzinusi, ka parastā situācijā tiesiskais regulējums, ja

97tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

98pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu

99izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas

100pasākumi (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

101sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 16.1. punktu). Tomēr, ņemot

102vērā konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, no minētajiem

103informēšanas un pamatošanas pienākumiem ir pieļaujami izņēmumi,

104sverot un līdzsvarojot labas likumdošanas principu ar citiem

105vispārējiem tiesību principiem, tostarp piesardzības

106principu.

107Piesardzības principa tvērums dažādās nozarēs var būt

108atšķirīgs. Konkretizējot piesardzības principa saturu attiecībā

109uz tiesiskā regulējuma izstrādi Covid‑19 pandēmijas apstākļos,

110Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij atbilstoši piesardzības

111principam nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir

112faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda

113kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un

114samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja

115pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība

116un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un

117piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau

118tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un

119neskaidrā situācijā valstij ir tiesības pieņemt lēmumus, kas ir,

120pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt, vērsti uz

121pamattiesību aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020.

122gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106. 16.1.

123punktu).

12424.2. Apstrīdētā norma 1 tika izstrādāta ārkārtējās

125situācijas laikā. Ārkārtējā situācija ar Ministru kabineta 2020.

126gada 6. novembra rīkojuma Nr. 655 "Par ārkārtējas situācijas

127izsludināšanu" (turpmāk - Rīkojums Nr. 655) 1. punktu tika

128izsludināta valstī no 2020. gada 9. novembra līdz 2021. gada 6.

129aprīlim. Ārkārtējās situācijas laikā bija spēkā Rīkojumā Nr. 655

130noteiktie ierobežojumi, kas attiecās citstarp uz

131mazumtirdzniecības jomu. Atbilstoši Rīkojuma Nr. 655 5.7.

132apakšpunktam mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē varēja

133sniegt vien tādi veikali, kuros tirgo pirmās nepieciešamības

134preces, savukārt saskaņā ar 5.8. apakšpunktu tirdzniecības vietās

135varēja arī izsniegt citas preces, ja tās iegādātas ar distances

136saziņas līdzekļu palīdzību.

137Apstrīdētā norma 1 stājās spēkā 2021. gada 7. aprīlī, proti,

138uzreiz pēc ārkārtējās situācijas beigām. No Noteikumu Nr. 191

139anotācijas, kā arī apstrīdētās normas 1 izstrādes materiāliem

140izriet, ka tā tika izstrādāta kā daļa no tiesiskā regulējuma,

141kura mērķis bija pakāpeniski, vairāku secīgu soļu ietvaros

142mīkstināt ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistītos

143ierobežojumus pēc ārkārtējās situācijas beigām un nodrošināt

144tirdzniecību epidemioloģiski drošā vidē (sk. Ministru kabineta

145noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020.

146gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

147pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

148anotāciju un Ministru kabineta 2021. gada 26. marta

149ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejami: www.mk.gov.lv).

150No Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijas izriet, ka šis

151noteikumu projekts tika izstrādāts, pamatojoties uz

152Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas (turpmāk -

153Koordinācijas grupa) priekšlikumiem par pakāpenisku ar Covid‑19

154infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu mīkstināšanu pēc

155valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas beigām (sk. Valsts

156kancelejas ziņojuma TA-714 materiālus, pieejami:

157www.mk.gov.lv). Koordinācijas grupa izstrādāja šos

158priekšlikumus, citstarp konsultējoties ar vairākas nozares

159pārstāvošu analītisko ekspertu grupu, kas vērtēja Koordinācijas

160grupas piedāvātos ierobežojumus no četriem dažādiem skatpunktiem:

1611) ietekme uz Covid‑19 izplatību; 2) sabiedrības attieksme; 3)

162sociālās sekas un ietekme uz sabiedrību; 4) ietekme uz ekonomisko

163aktivitāti. Koordinācijas grupa ieteica Ministru kabinetam veikt

164pāreju uz mazāk stingrām epidemioloģiskās drošības prasībām četru

165secīgu soļu ietvaros, pirmajā solī lielākoties saglabājot tādu

166regulējumu, kas ir līdzīgs Rīkojumā Nr. 655 ietvertajam.

167Koordinācijas grupa citstarp rosināja pirmajā solī attiecībā uz

168lielo tirdzniecības centru darbību brīvdienās saglabāt tajos

169esošo veikalu darbības aizliegumu, izņemot veikalus, kas tirgo

170pirmās nepieciešamības preces, bet atsevišķās telpās iekārtotiem

171veikaliem un citām tirdzniecības vietām ļaut atsākt darbību,

172ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības (sk. Valsts

173kancelejas ziņojumam (projekts TA‑714) pievienoto

174Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas prezentāciju

175"Priekšlikumi Covid-19 izplatību ierobežojošo pasākumu

176pārskatīšanai", pieejama: www.mk.gov.lv).

177Minētie priekšlikumi visupirms tika apspriesti Ministru

178kabineta 2021. gada 24. marta sēdē. Tomēr Ministru kabinets šajā

179sēdē nolēma atlikt lemšanu par attiecīgajiem priekšlikumiem, jo

180konstatēja, ka analītiskās ekspertu grupas izvērtējumam tika

181sniegti citādi priekšlikumi nekā tie, kas iesniegti Ministru

182kabinetam. Ministru kabinets nolēma dot analītiskajai ekspertu

183grupai laiku to Koordinācijas grupas priekšlikumu izvērtēšanai,

184kuri tika iesniegti izskatīšanai šajā Ministru kabineta sēdē

185(sk. Ministru kabineta 2021. gada 24. marta sēdes

186videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv).

187Analītiskā ekspertu grupa tika aicināta sniegt savu viedokli

188Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdē uzreiz pēc

189tam, kad Ministru kabinets uzklausīja aktuālo informāciju par

190epidemioloģisko situāciju Latvijā un citās Eiropas valstīs

191(sk. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas

192sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Analītiskā

193ekspertu grupa sagatavoja un sniedza Ministru kabinetam viedokli

194par Koordinācijas grupas sagatavotajiem priekšlikumiem, kurā

195atspoguļoja savus secinājumus par šo ierobežojumu iespējamo

196ietekmi uz Covid‑19 izplatību, ekonomiku un sabiedrību, kā arī

197par iespējamo sabiedrības attieksmi pret tiem (sk. Valsts

198kancelejas ziņojumam (projekts TA‑714) pievienoto Koordinācijas

199grupas analītiskās ekspertu grupas prezentāciju "Ekspertu

200grupas viedoklis par starpinstitucionālās darba grupas (OVG)

201izstrādāto Covid‑19 ierobežojošo pasākumu scenāriju",

202pieejama: www.mk.gov.lv). 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdē

203Ministru kabinets citstarp uzklausīja arī biedrības

204"Latvijas Darba devēju konfederācija" un biedrības

205"Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera"

206pārstāvjus (sk. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta

207ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv).

208Savukārt 2021. gada 1. aprīļa sēdē Ministru kabinets apstiprināja

209noteikumu Nr. 191 projektu, tostarp apstiprinot arī apstrīdēto

210normu 1, kas bija sagatavota, ievērojot Ministru kabineta 26.

211marta ārkārtas sēdē pieņemtos lēmumus (sk. Ministru kabineta

2122021. gada 1. aprīļa sēdes videoierakstu, pieejams:

213www.mk.gov.lv).

214Tādējādi Ministru kabinets 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdē

215uzklausīja ne vien informāciju par epidemioloģisko situāciju

216Latvijā un citās Eiropas valstīs, tostarp par saslimstības un

217hospitalizācijas rādītājiem, bet arī analītiskās ekspertu grupas

218viedokli par Koordinācijas grupas priekšlikumos paredzētā

219regulējuma ietekmi uz Covid‑19 izplatību, ekonomiku un sabiedrību

220kopumā, kā arī darba devēju un tirgotāju pārstāvjus. Turklāt no

221lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas 1 izstrādes

222procesā Ministru kabinets saņēma biedrības "Latvijas

223Tirgotāju asociācija" viedokli par dažādiem ierobežojumiem,

224tostarp lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumiem

225(sk. lietas materiālu 3. sēj. 101.-108. lp.).

226Ar Noteikumu Nr. 208 1. punktu Noteikumu Nr. 360

22724.18 punkts izteikts apstrīdētās normas 2 redakcijā,

228proti, papildināts ar 9. apakšpunktu, saskaņā ar kuru darbību

229varēja atsākt arī tie lielo tirdzniecības centru veikali, kuros

230tirgoja datorus, to perifērās iekārtas un programmatūru, kā arī

231telekomunikācijas iekārtas. Arī apstrīdētās normas 2 izstrādes

232procesā Ministru kabinets citstarp uzklausīja informāciju par

233Covid‑19 infekcijas izplatību, ārstniecības iestāžu noslodzi un

234Covid‑19 ierobežojumu ietekmi uz ekonomiku (sk. Ministru

235kabineta 2021. gada 8. aprīļa sēdes videoierakstu, pieejams:

236www.mk.gov.lv). No Noteikumos Nr. 208 iekļautā Ministru

237kabineta noteikumu projekta TA‑819 anotācijas izriet, ka

238apstrīdētā norma 2 izstrādāta, ņemot vērā to, ka datortehnika ir

239nepieciešama personām, lai veiktu savus darba pienākumus un

240piedalītos mācību procesā attālinātā režīmā (sk. Ministru

241kabineta noteikumu projekta TA‑819 "Grozījumi Ministru

242kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360

243"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas

244izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama:

245www.mk.gov.lv).

24624.3. Tas vien, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā

247situācija, nenozīmē, ka vairs nepastāvētu tādi būtiski draudi

248personu veselībai un labklājībai, kuru novēršanai var būt

249nepieciešama steidzama valsts rīcība. Covid‑19 pandēmijas

250radītajiem apstākļiem ir raksturīga nenoteiktība un salīdzinoši

251straujas pārmaiņas. Salīdzinājumā ar pandēmijas sākumu

252apstrīdētās normas 1 izstrādes laikā Ministru kabinetam bija

253pieejama plašāka un daudzpusīgāka informācija gan par vīrusu

254SARS‑CoV‑2, gan par tā izraisīto Covid‑19 slimību. Tomēr šo

255informāciju, it sevišķi ņemot vērā jaunu SARS‑CoV‑2 vīrusa

256paveidu rašanos, nevar uzskatīt par tādu, uz kuras pamata varētu

257izdarīt absolūti precīzas prognozes par situācijas attīstību un

258to, cik lielu risku sabiedrības drošībai un veselībai radītu

259konkrētu epidemioloģiskās drošības prasību mīkstināšana vai

260atcelšana. Arī zinātniskajos pētījumos ir atzīts, ka nav

261iespējams izdarīt absolūti precīzas prognozes par nefarmaceitisko

262Covid‑19 izplatības ierobežošanas pasākumu efektivitāti, jo to

263konkrētā valstī ietekmē vairāki faktori, kas katrā valstī

264izpaužas atšķirīgi, - iedzīvotāju gatavība labprātīgi ievērot

265dažādus nosacījumus un ierobežojumus, iedzīvotāju izvēle

266labprātīgi izvairīties no sociāliem kontaktiem, sabiedrības

267informētība u. tml. (sk., piemēram: Yacong B., Guo C., et al.

268Effectiveness of non-pharmaceutical interventions on COVID-19

269transmission in 190 countries from 23 January to 13 April 2020.

270Pieejams: www.ijidonline.com).

271Noteikumu Nr. 191 anotācijā norādīts, ka tajos ietvertā

272regulējuma izstrādes laikā joprojām saglabājas augsts Covid‑19

273infekcijas izplatības risks un nav novērojama Covid-19

274saslimstības samazināšanās tendence. Kā papildu risku Ministru

275kabinets esot ņēmis vērā jaunu, ievērojami infekciozāku

276SARS-CoV‑2 vīrusa paveidu izplatību Latvijā. Tādējādi

277epidemioloģiskā situācija apstrīdētās normas 1 izstrādes laikā

278esot liecinājusi par to, ka ir iespējams gan saslimstības kāpums,

279gan pieaugums un tas ir atkarīgs no piesardzības un drošības

280pasākumu efektivitātes. Turklāt slimnīcās joprojām atradušies

281gandrīz 700 Covid-19 pacientu un stacionēto pacientu skaita

282samazināšanās tendences bijušas ļoti lēnas (sk. Ministru

283kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru

284kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360

285"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas

286izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama:

287www.mk.gov.lv).

288Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdē tam tika

289sniegta informācija, ka 14 dienu kumulatīvais Covid‑19 gadījumu

290skaits uz 100 000 iedzīvotājiem ir 377,8, bet septiņu dienu

291kumulatīvais skaits - 188,2. Savukārt stacionāros bija ievietoti

292704 Covid‑19 pacienti, un 74 pacientu veselības stāvoklis bija

293raksturojams kā smags. Šajā sēdē Ministru kabinetam tika sniegta

294arī informācija par būtisku veselības aprūpes iestāžu noslodzi

295saistībā ar lielu Covid‑19 pacientu skaitu (sk. Ministru

296kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes videoierakstu,

297pieejams: www.mk.gov.lv). Attiecīgi Ministru kabinets

298ņēma vērā to, ka straujš Covid-19 saslimstības pieaugums var

299radīt nopietnu slogu ārstniecības iestādēm un apdraudēt

300sabiedrības veselību kopumā (sk. Ministru kabineta noteikumu

301projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9.

302jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

303pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

304anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv).

305No Noteikumu Nr. 191 izstrādes materiāliem un šo noteikumu

306projekta anotācijas izriet, ka Ministru kabinets apstrīdētās

307normas 1 izstrādes procesā ir izvērtējis tās nepieciešamību un

308ietekmi uz komersantiem un tirgu, kā arī izsvēris sabiedrības un

309komersantu intereses. Savukārt tas, vai konkrētā rīcība patiešām

310bija nepieciešama, ir izvērtējams, noskaidrojot, vai

311ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai tie ir samērīgi. Proti,

312argumenti par to, vai Ministru kabineta noteiktajam tiesiskajam

313regulējumam, kas izraisīja personas pamattiesību ierobežojumu,

314bija mazāk ierobežojošas alternatīvas, ir izvērtējami, pārbaudot

315attiecīgā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

316principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11.

317decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 16.1.

318punktu).

319Ministru kabineta sēdēs uzklausītā informācija, citstarp

320uzklausītie ekspertu viedokļi, ļauj secināt, kāpēc tika

321izstrādāta apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2. Proti,

322apstrīdētā norma 1 tika izstrādāta kā daļa no tiesiskā

323regulējuma, kas bija paredzēts kā pirmais solis ar Covid‑19

324infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu pakāpeniskā

325mīkstināšanā pēc ārkārtējās situācijas beigām, savukārt

326apstrīdētā norma 2 tika pieņemta, lai nodrošinātu personām

327plašākas iespējas iegādāties datortehniku, ievērojot tās

328nepieciešamību attālinātā darba un attālināto mācību procesā.

329Ministru kabinets apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā

330uzklausīja gan dažādu jomu, tostarp veselības aprūpes un

331ekonomikas, ekspertus, gan arī darba devēju un tirgotāju

332pārstāvjus. Ievērojot Covid‑19 pandēmijas radīto nepieciešamību

333nekavējoties rīkoties un reaģēt uz situācijas pārmaiņām, tas

334apstāklis, ka apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā Ministru

335kabinets nolūkā operatīvi pieņemt efektīvus lēmumus veica vien

336pašus nepieciešamākos pētījumus un konsultācijas, nevar būt par

337pamatu secinājumam, ka būtu pārkāpts labas likumdošanas princips.

338Ņemot vērā pieejamo informāciju par apstrīdētās normas 1 un

339apstrīdētās normas 2 izstrādes procesu, kā arī nepieciešamību

340Covid‑19 pandēmijas apstākļos piemērot citstarp arī piesardzības

341principu, Satversmes tiesa nekonstatē būtiskus pārkāpumus

342apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izstrādes un

343izdošanas procesā.

344Līdz ar to no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2

345izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir

346noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

347normu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad. Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt

5un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

6procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

7konkrētajā gadījumā - Ministru kabinetam (sal. sk., piemēram,

8Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr.

92019‑11‑01 14. punktu).

10Ministru kabinets norāda, ka no apstrīdētās normas 1 un

11apstrīdētās normas 2 izrietošā aizskartā tirgotāja pamattiesību

12ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību

13aizsardzība, mazinot cilvēku - apmeklētāju un darbinieku -

14pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazinot

15sabiedriskā transporta noslodzi, lai tādējādi ierobežotu Covid‑19

16infekcijas izplatību.

1725.1. Saskaņā ar Satversmes 111. pantu valsts aizsargā

18cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības

19minimumu.

20Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 111. panta

21izriet valsts pienākums ievērot, aizsargāt un nodrošināt personas

22tiesības uz veselību. Pirmkārt, pienākums ievērot tiesības uz

23veselību nozīmē to, ka valstij ir jāatturas no iejaukšanās

24personas tiesībās un brīvībās. Tātad jāatturas arī no tādām

25darbībām, kas ierobežo katras personas iespējas pašai rūpēties

26par savas veselības aizsardzību. Otrkārt, pienākums aizsargāt

27tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāaizsargā persona no

28citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību īstenošanā.

29Treškārt, pienākums nodrošināt tiesības uz veselību nozīmē, ka

30valstij ir jāveic konkrēti pasākumi pamattiesību īstenošanai.

31Proti, valstij ir jāveic konkrēti pasākumi, lai persona varētu

32īstenot savas tiesības uz veselību. Tas citstarp nozīmē valsts

33pienākumu aizsargāt vienu personu grupu no citas personu grupas

34darbību rezultātā radītas kaitīgas ietekmes uz veselību (sk.

35Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

362017‑02‑03 16. punktu).

37No apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais

38aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz

39cilvēku pulcēšanās ierobežošanu lielajos tirdzniecības centros,

40kā arī ar došanos uz lielajiem tirdzniecības centriem saistītās

41cilvēku mobilitātes un sabiedriskā transporta noslodzes

42mazināšanu, lai ierobežotu vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību un

43novērstu personu saslimšanu ar Covid‑19. Tādējādi apstrīdētajā

44normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums

45ir vērsts uz to, lai nodrošinātu personas tiesības uz veselību.

46Līdz ar to no šīm normām izrietošajam aizskartā tirgotāja

47pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

48tiesību aizsardzība.

4925.2. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta sēdē

50uzklausītā informācija par personām, kas saslimušas ar Covid‑19,

51kā arī veselības aprūpes iestāžu pārstāvju viedokļi liecina, ka

52ievērojamai daļai no personām, kas saslimušas ar Covid‑19, bija

53nepieciešama hospitalizācija un hospitalizēto personu skaits

54radīja būtisku slodzi veselības aprūpes sistēmai. Konkrētajos

55apstākļos jāņem vērā arī tas, ka personām ar diagnosticētu

56Covid‑19, kurām hospitalizācija nav nepieciešama, atbilstoši

57Noteikumu Nr. 360 IX nodaļas regulējumam ir pienākums ievērot

58izolāciju. Ar Covid‑19 saslimušai personai, kas ievēro izolāciju,

59saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 2.5. apakšpunktu varēja tikt

60izsniegta darbnespējas lapa. Arī tām ar Covid‑19 saslimušajām

61personām, kurām nebija nepieciešama hospitalizācija, varēja būt

62nepieciešama veselības aprūpe.

63Tādējādi strauja, nekontrolēta Covid‑19 infekcijas izplatība

64ir saistīta ar būtiskiem visas sabiedrības apdraudējumiem, proti,

65nekontrolēta Covid‑19 izplatība varēja izraisīt veselības nozares

66pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības

67pakalpojumu nepārtrauktību. Šādas situācijas novēršana var prasīt

68veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības ierobežošanu. Piemēram,

69ārkārtējā situācija ar Rīkojumu Nr. 655 tika izsludināta citstarp

70veselības aprūpes sistēmas pārslodzes riska mazināšanas nolūkā,

71un saskaņā ar šo rīkojumu tika ierobežota atsevišķu ārstniecības

72pakalpojumu sniegšana (sk. Rīkojuma Nr. 655 5.46., 5.47. un

735.48. apakšpunktu). Veselības aprūpes sistēmas pārslodzes

74novēršana ir svarīga visas sabiedrības labklājībai, jo no

75pienācīgas veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas ir atkarīga

76visu iedzīvotāju iespēja saņemt veselības aprūpi un tādējādi

77īstenot savas tiesības uz veselības aizsardzību ne vien

78saslimstot ar Covid‑19, bet arī citu veselības traucējumu

79gadījumā.

80Līdz ar to no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2

81izrietošā aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmie

82mērķi ir citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

83aizsardzība.

1Noskaidrojot, vai tiesību normā ietvertais

2pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē,

3vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai tā

4leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

5pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko

6gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par

7indivīdam nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

8atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst

9kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst

10samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram,

11Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.

122019-37-0103 20.punktu).

1Izvērtējot to, vai Ministru kabineta izraudzītie

2līdzekļi ir piemēroti aizskartā tirgotāja pamattiesību

3ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesai

4jāpārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt šos

5leģitīmos mērķus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11.

6decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 19.

7punktu).

8SIA "Jysk" uzskata, ka Ministru kabineta izraudzītie

9līdzekļi nav piemēroti minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo

10pircēji, nespēdami iepirkties lielajos tirdzniecības centros,

11izmantojuši sabiedrisko transportu, lai dotos uz citiem

12veikaliem, un tā rezultātā ne vien neesot mazinājusies

13sabiedriskā transporta noslodze, bet arī palielinājusies

14pulcēšanās citās, mazākās tirdzniecības vietās. Turpretim

15Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajā normā 1 un

16apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ir

17piemērots citu cilvēku tiesību aizsardzībai, jo tas ļāvis mazināt

18gan pircēju, gan lielā tirdzniecības centra darbinieku pulcēšanos

19lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazināt sabiedriskā

20transporta noslodzi.

21Apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 bija noteikti

22lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības

23ierobežojumi. Šīs normas neparedzēja ierobežojumus sabiedriskā

24transporta pakalpojumu sniedzējiem vai nosacījumus sabiedriskā

25transporta lietošanai, kā arī neregulēja tirdzniecību citās

26tirdzniecības vietās. Tādējādi šo normu ietekme uz sabiedriskā

27transporta noslodzi un citu tirdzniecības vietu apmeklētību

28varēja būt vienīgi netieša. No Rīgas pašvaldības sabiedrības ar

29ierobežotu atbildību "Rīgas Satiksme" sniegtajiem

30datiem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem izriet, ka šo

31normu spēkā esības laikā vidēji dienā pārvadāto pasažieru skaits

32svārstījās ik nedēļu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 37.-40.

33lp.). Taču šī informācija pati par sevi neļauj izdarīt

34secinājumus par šo svārstību iemesliem. Cilvēku mobilitāte un

35sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana ir atkarīga no

36dažādiem faktoriem - cilvēku individuālajām vajadzībām, izpratnes

37par nepieciešamību Covid‑19 pandēmijas apstākļos apmeklēt

38konkrētas vietas un citiem faktoriem. Tādēļ Satversmes tiesa

39nekonstatē tādus faktiskos apstākļus un nesaskata tādus

40argumentus, kas varētu pamatot Ministru kabineta izraudzīto

41līdzekļu piemērotību sabiedriskā transporta noslodzes

42mazināšanai.

43Ministru kabinets norāda, ka tā izraudzītie līdzekļi ir

44piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai,

45jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais

46tiesiskais regulējums novērsis arī lielo tirdzniecības centru

47veikalu darbinieku pulcēšanos darba kolektīvos, tādējādi mazinot

48Covid‑19 infekcijas izplatību darba kolektīva locekļu starpā.

49Ministru kabineta Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijā

50norādījis, ka tieši lielos darba kolektīvos, kas raksturīgi

51lielajiem tirdzniecības centriem, pastāv augsts Covid‑19

52infekcijas izplatības risks (sk. Ministru kabineta noteikumu

53projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9.

54jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

55pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

56anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). Taču ir jāņem vērā tas,

57ka ārkārtējās situācijas laikā saskaņā ar Rīkojuma Nr. 655 5.7.

58apakšpunktu mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē bija tiesīgi

59sniegt vienīgi tie tirgotāji, kuri tirgoja šajā normā noteiktās

60preces. Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 191, nolēma

61atļaut visiem veikaliem un tirdzniecības vietām, izņemot lielo

62tirdzniecības centru veikalus, atsākt savu darbību. Turklāt arī

63lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un

64apstrīdēto normu 2 darbību varēja turpināt tikai šajās normās

65norādītajās izņēmuma kategorijās ietilpstošie veikali. Ievērojot

66minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā 1 un

67apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums nav

68piemērots tam, lai novērstu Covid‑19 infekcijas izplatību

69tirdzniecības darbinieku vidū.

70Tomēr apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais

71tiesiskais regulējums ļāva būtiski samazināt lielo tirdzniecības

72centru apmeklētāju skaitu un tādējādi arī pulcēšanos lielajos

73tirdzniecības centros.

74Koronavīruss SARS‑CoV‑2, kas izraisa saslimšanu ar Covid‑19,

75izplatās ar nelieliem pilieniem, kas no elpceļiem izdalās,

76cilvēkam runājot, klepojot vai šķaudot. Nefarmaceitiskie pasākumi

77- sociālā distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, pienākums

78valkāt sejas masku, roku mazgāšana, virsmu dezinfekcija - ir

79zinātnē vispāratzīti efektīvi līdzekļi, lai ierobežotu tādu

80vīrusu izplatību, kuri izplatās ar elpceļu pilieniem, tai skaitā

81arī SARS‑CoV‑2 izplatību. Šādu pasākumu efektivitāte bija atzīta

82jau pirms Covid‑19 pandēmijas (sk., piemēram, Pasaules

83Veselības organizācijas 2019. gada 19. septembra publikāciju

84"Non-pharmoceutical public health measures for mitigating

85the risk and impact of epidemic and pandemic influenza".

86Pieejama: www.who.int). Eiropas Slimību profilakses un

87kontroles centrs rekomendēja izmantot nefarmaceitiskos pasākumus

88arī Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai, uzsverot to,

89ka, izņemot vakcināciju, nefarmaceitiskie pasākumi ir

90efektīvākais līdzeklis infekcijas izplatības ierobežošanai

91(sk. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2020.

92gada 24. septembra publikāciju "Guidelines for the

93implementation of nonpharmaceutical interventions against

94COVID-19". Pieejama: www.ecdc.europa.eu).

95No zinātniskajām publikācijām, kurās aprakstīti pētījumi par

96nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti SARS‑CoV‑2 izplatības

97ierobežošanā, izriet atšķirīgi secinājumi par to, cik augsta ir

98konkrētu nefarmaceitisko pasākumu efektivitāte. Šīs atšķirības ir

99iespējams izskaidrot ar pētījumiem izraudzīto metodoloģiju,

100zinātniekiem pieejamo un izmantoto datu izlasi, kā arī attiecīgo

101valstu individuālajiem faktoriem, kurus grūti iekļaut

102efektivitātes novērtējumā, piemēram, ar demogrāfisko stāvokli

103valstī, konkrēto nefarmaceitisko pasākumu regulējuma niansēm un

104vairāku nefarmaceitisko līdzekļu vienlaicīgu piemērošanu un

105ieviešanas secību. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet

106nepārprotams secinājums, ka nefarmaceitiskie pasākumi, it sevišķi

107tādi pasākumi, kuru rezultātā cilvēki vispār nevar pulcēties

108konkrētās augstas cilvēku koncentrācijas vietās, proti, skolu,

109universitāšu, darbavietu, tirdzniecības vietu slēgšana, ļauj

110būtiski samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību (sk., piemēram:

111Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness

112of government interventions against COVID-19. Pieejams:

113www.science.org; Hunter P. R., Colón-González F. J. et al. Impact

114of non-pharmaceutical interventions against COVID-19 in Europe in

1152020: a quasi-experimental non-equivalent group and time series

116design study. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov; Sharma M.,

117Mindermann S. et al. Understanding the effectiveness of

118government interventions against the resurgence of COVID-19 in

119Europe. Pieejams: www.nature.com). Arī Dr. med. Uga

120Dumpis un Dr. med. Ģirts Briģis uzsver, ka

121nefarmaceitiskie pasākumi, kuru piemērošanas rezultātā cilvēku

122iespējas kontaktēties tiek ierobežotas, ļauj efektīvi samazināt

123vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību.

124Tādējādi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2

125paredzētie nefarmaceitiskie pasākumi, proti, lielo tirdzniecības

126centru veikalu darbības ierobežojumi, ļauj efektīvi samazināt

127personu risku saslimt ar Covid‑19 un pakļaut šādam riskam citas

128personas. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir

129piemēroti leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība -

130sasniegšanai.

131Valsts spēja nodrošināt ikvienam Satversmes 111. pantā

132ietvertās personas pamattiesības ir tieši atkarīga no veselības

133aprūpes sistēmas spējas sniegt personai, kurai radušies veselības

134traucējumi, tai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā kā

135veselības aprūpes sistēmas resursi ir ierobežoti, pēkšņs un

136straujš pacientu skaita pieaugums var apgrūtināt veselības

137aprūpes sistēmas darbību vai pat vispār apdraudēt veselības

138aprūpes sistēmas funkcionēšanu.

139Vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība radīja būtiskus veselības aprūpes

140sistēmas pārslodzes draudus jau kopš pandēmijas sākuma un ne

141tikai saistībā ar Covid‑19 slimnieku aprūpi. Noteiktu

142specializāciju ārstiem, tostarp arī ģimenes ārstiem, papildu

143slodzi radīja arī Covid‑19 izplatības netiešās sekas, piemēram,

144grūtības, kas saistītas ar nepieciešamību novērtēt pacienta

145veselības stāvokli attālinātas konsultācijas ietvaros, attālinātu

146konsultāciju radītais papildu administratīvais slogs, ievērojams

147tādu pacientu skaits, kuru ārstēšana tika atlikta ierobežotās

148veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības dēļ un kuri vērsās

149ārstniecības iestādēs vēlāk, pēc valstī iepriekš izsludinātās

150ārkārtējās situācijas beigām (sk. valsts pētījumu programmas

151"Covid‑19 seku mazināšanai" projekta Nr.

152VPP‑COVID‑2020/1‑0011 "Covid-19 pandēmijas ietekme uz

153veselības aprūpes sistēmu Latvijā: pieredze un nākotnes

154risinājumi" ziņojuma 46.-74. lp. Pieejams:

155www.rsu.lv).

156Nefarmaceitiskie pasākumi, kas ļauj ierobežot vīrusa

157SARS‑CoV‑2 izplatību un tādējādi samazina saslimstību ar

158Covid‑19, ļauj palēnināt tempu, kādā pieaug to ar Covid‑19

159saslimušo pacientu skaits, kuriem nepieciešams vērsties pie

160ārstniecības personas, lai saņemtu veselības aprūpi. Nepieļaujot

161strauju Covid‑19 pacientu skaita pieaugumu, tiek mazināts

162veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risks. Tādējādi tiek

163nodrošināta veselības aprūpes sistēmas spēja Covid‑19 pandēmijas

164apstākļos funkcionēt un iespēju robežās nodrošināt nepieciešamo

165veselības aprūpi arī tiem pacientiem, kuriem ir citi veselības

166traucējumi. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir

167piemēroti arī sabiedrības labklājības aizsardzībai.

168Līdz ar to Ministru kabineta

169izraudzītie līdzekļi ir piemēroti tam, lai sasniegtu aizskartā

170tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - nodrošināt

171citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.

1Tiesību normā noteiktais pamattiesību ierobežojums

2ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

3iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

4ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

5bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

6vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

72010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14.

8punktu).

9SIA "Jysk" uzskata, ka no apstrīdētās normas 1 un

10apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību

11ierobežojums nav nepieciešams, jo tā leģitīmos mērķus varot

12sasniegt tādā pašā kvalitātē ar citiem, personu pamattiesības

13mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, šos leģitīmos mērķus tādā

14pašā kvalitātē varot sasniegt tāds regulējums, kas ļautu turpināt

15darbu tiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem

16neattiecas apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktie

17izņēmumi, bet kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi.

18Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka nav citu, saudzējošāku

19līdzekļu, ar kuriem šos mērķus varētu sasniegt tādā pašā

20kvalitātē, jo pēc ārkārtējās situācijas beigām bijis nepieciešams

21nodrošināt pakāpenisku ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto

22ierobežojumu mīkstināšanu, lai būtu iespējams novērot faktisko

23apstākļu pārmaiņas un prognozēt iespējamo situācijas

24attīstību.

25Apstākļos, kad pastāv nenoteiktība un ir nepieciešama valsts

26tūlītēja rīcība, lai aizsargātu svarīgas personu vai sabiedrības

27tiesības un likumiskās intereses, arī pamattiesību ierobežojuma

28samērīguma vērtējumā būtiska nozīme ir piesardzības principam.

29Atbilstoši šim principam institūcijai, kas izdod normatīvo aktu

30un citstarp vērtē, vai tiesiskajā regulējumā paredzētā

31pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus nevarētu sasniegt tādā

32pašā kvalitātē ar saudzējošākiem līdzekļiem, ir tiesības šaubu

33gadījumā no vairākām iespējamām alternatīvām izvēlēties to

34risinājumu, kas ar augstāku varbūtības pakāpi nodrošinās personu

35vai sabiedrības tiesību un interešu aizsardzību. Tomēr

36piesardzības princips nenozīmē, ka institūcija, kas izdod

37normatīvo aktu, būtu atbrīvota no pienākuma izvērtēt un

38noskaidrot, vai nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, kas varētu

39nodrošināt attiecīgo leģitīmo mērķu sasniegšanu tādā pašā

40kvalitātē.

41Noteikumu Nr. 360 II1 nodaļas normas redakcijā, kas

42bija spēkā no 2021. gada 7. aprīļa līdz 1. jūnijam, dažādu

43tirdzniecības vietu īpašniekiem un tirgotājiem noteica dažādus

44tirdzniecības nosacījumus. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360

4524.1-24.6 punktu tirdzniecības vietā uz

46katru apmeklētāju bija jānodrošina ne mazāk kā 25 m2

47liela publiski pieejamo telpu platība, kā arī jānodrošina

48apmeklētāju plūsmas kontrole, citstarp izvietojot informāciju par

49maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu tirdzniecības vietā,

50nodrošinot atbilstošu iepirkuma grozu, ratu vai somu skaitu un

51novēršot apmeklētāju drūzmēšanos. Noteikumu Nr. 360

5224.9 punkts noteica prasības tirgus pārvaldītājam

53attiecībā uz tirdzniecību tirgus paviljonos - tirgus teritorijā

54esošās slēgta tipa ēkās, kuras iekārtotas pastāvīgai un

55sistemātiskai tirdzniecībai un kurās darbojas vismaz 10

56tirgotāji. Savukārt Noteikumu Nr. 360 24.7,

5724.8, kā arī 24.10-24.14 punktā

58bija paredzēti tirgotāja, tirdzniecības centra īpašnieka vai

59tiesiskā valdītāja un tirgus pārvaldnieka pienākumi attiecībā uz

60attiecīgās tirdzniecības vietas apmeklētāju skaita un plūsmas

61kontroles nosacījumu izpildi. Visas minētās normas saskaņā ar

62Noteikumu Nr. 360 24.15 punktu attiecās vienīgi uz

63tirdzniecību iekštelpās. Tirdzniecību ārtelpās - ielu

64tirdzniecību un tirdzniecību atklātajā tirgus teritorijā -

65regulēja Noteikumu Nr. 360 24.15-24.17

66punkts. Savukārt Noteikumu Nr. 360 24.18 punktā bija

67ietverts apstrīdētais regulējums, kas attiecās vienīgi uz

68lielajiem tirdzniecības centriem.

69Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 II1 nodaļas normām

70apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā savu darbību varēja

71turpināt ikviens veikals un tirdzniecības vieta, un vienīgi

72lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto regulējumu

73varēja darboties tikai atsevišķi veikali, uz kuriem bija

74attiecināmi tajā paredzētie izņēmumi. Saskaņā ar apstrīdēto normu

751 un apstrīdēto normu 2 lielajos tirdzniecības centros varēja

76darboties vien tie veikali, kas tirgo noteiktu kategoriju preces.

77Šajās normās nebija noteikts izņēmums attiecībā uz veikaliem,

78kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, - šāds izņēmums

79apstrīdētajā regulējumā tika iekļauts tikai ar apstrīdēto normu

1Satversmes tiesai izskatāmajā lietā jāizvērtē arī

2tas, vai Satversmei atbilst no visa apstrīdētā regulējuma

3izrietošais lielā tirdzniecības centra īpašniekam noteiktais

4Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību

5uz īpašumu ierobežojums, kas izpaužas kā vispārējs lielā

6tirdzniecības centra veikalu darbības aizliegums ar atsevišķiem

7izņēmumiem. SIA "VRPB" un SIA "Domina" pēc

8būtības lūdz Satversmes tiesu atzīt šādu lielā tirdzniecības

9centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu par neatbilstošu

10Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

11Satversmes tiesa šā sprieduma 21. un 22. punktā jau secināja,

12ka no apstrīdētā regulējuma izriet gan aizskartā tirgotāja, gan

13lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums un

14šie ierobežojumi to atšķirīgā rakstura dēļ ir vērtējami

15atsevišķi. Vienlaikus jāņem vērā tas, ka abi šie pamattiesību

16ierobežojumi izriet no apstrīdētajā regulējumā noteiktajiem lielā

17tirdzniecības centra veikalu darbības ierobežojumiem.

18Satversmes tiesa šā sprieduma 24. punktā jau izvērtēja to, vai

19no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais

20aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

21normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

22Minētie Satversmes tiesas secinājumi vienlīdz attiecināmi arī uz

23lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu,

24kas izriet no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2. Līdz

25ar to Satversmes tiesai nav nepieciešams atsevišķi vērtēt, vai no

26apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais lielā

27tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir

28noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

29normu.

30Savukārt apstrīdētā norma 3 stājās spēkā pēc tam, kad Ministru

31kabinets pieņēma Noteikumus Nr. 309, kuros ietvertas normas no

32Ministru kabineta noteikumu projektiem TA‑1158, TA‑1153, TA‑1156

33un TA‑1159, kas apstiprināti Ministru kabineta 2021. gada 18.

34maija sēdē. Noteikumi Nr. 309 publicēti oficiālajā izdevumā

35"Latvijas Vēstnesis" 2021. gada 19. maijā (oficiālā

36publikācija Nr. 2021/95A.1). Saskaņā ar Noteikumu Nr. 309 3.

37punktu Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts tika papildināts

38ar 10. apakšpunktu, kas noteica, ka var darboties arī tādi lielo

39tirdzniecības centru veikali, kuros apmeklētājiem ir nodrošināta

40atsevišķa ārējā piekļuve (ārējā ieeja) tirdzniecības vietai.

41Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus par Noteikumu Nr. 309

423. punkta izstrādes procesa atbilstību tiesību normu prasībām.

43Arī Satversmes tiesa nekonstatē, ka šīs normas izstrādes un

44izdošanas procesā būtu pieļauti būtiski pārkāpumi. Ievērojot

45minēto, Satversmes tiesa secina, ka no apstrīdētā regulējuma

46izrietošais lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

47ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā

48pieņemtu tiesību normu.

49Vienīgā atšķirība starp apstrīdētā regulējuma redakcijām -

50apstrīdēto normu 1, apstrīdēto normu 2 un apstrīdēto normu 3 - ir

51tajās noteikto izņēmumu uzskaitījumā, kas ar katru nākamo

52redakciju tika papildināts ar jaunu izņēmumu. No katras

53apstrīdētā regulējuma redakcijas pēc būtības izriet viens un tas

54pats lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

55ierobežojums - ar apstrīdēto regulējumu bija ierobežotas lielā

56tirdzniecības centra īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu

57mantu, proti, iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no

58tā labumu. Satversmes tiesa šā sprieduma 25. punktā jau

59noskaidroja no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2

60izrietošā aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos

61mērķus un šā sprieduma 27. punktā jau izvērtēja Ministru kabineta

62izraudzīto līdzekļu piemērotību šo leģitīmo mērķu

63sasniegšanai.

64Ievērojot to, ka gan aizskartā tirgotāja, gan lielā

65tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums izriet

66no apstrīdētā regulējuma un turklāt no katras apstrīdētā

67regulējuma redakcijas izriet pēc būtības vienāds lielā

68tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums,

69Satversmes tiesas secinājumi par aizskartā tirgotāja pamattiesību

70ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem un Ministru kabineta izraudzīto

71līdzekļu piemērotību šo leģitīmo mērķu sasniegšanai ir vienlīdz

72attiecināmi arī uz lielā tirdzniecības centra īpašnieka

73pamattiesību ierobežojumu. Tādējādi arī no apstrīdētā regulējuma

74izrietošajam lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

75ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un

76sabiedrības labklājības aizsardzība - un Ministru kabineta

77izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šo leģitīmo mērķu

78sasniegšanai.

79Līdz ar to Satversmes tiesa atsevišķi izvērtēs vienīgi lielā

80tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma

81nepieciešamību, kā arī pārbaudīs, vai labums, ko gūst sabiedrība

82no lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

83ierobežojuma, ir lielāks par tā tiesībām nodarīto kaitējumu.

1SIA "VRPB" un SIA "Domina"

2uzskata, ka lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

3ierobežojuma leģitīmos mērķus var vienlīdz efektīvi sasniegt ar

4citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Par saudzējošāku līdzekli esot

5uzskatāms tāds regulējums, kas ļautu darboties visiem lielā

6tirdzniecības centra veikaliem, nosakot tiem stingrākas

7epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp prasības attiecībā uz

8ventilāciju un gaisa kvalitāti. Savukārt Ministru kabinets

9uzskata, ka nav saudzējošāku līdzekļu pamattiesību ierobežojuma

10leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar apstrīdēto regulējumu bija

11nepieciešams nodrošināt pakāpenisku pāreju uz mazāk stingriem ar

12Covid‑19 infekcijas izplatību saistītiem ierobežojumiem,

13atbilstoši piesardzības principam vērtējot faktiskās situācijas

14izmaiņas un prognozējot tās iespējamo attīstību.

15Zinātniskajos pētījumos par atsevišķu nefarmaceitisko pasākumu

16efektivitāti, kā arī vairāku nefarmaceitisko pasākumu

17vienlaicīgas piemērošanas efektivitāti ir secināts, ka nav

18iespējams sniegt absolūti precīzas prognozes par konkrētas

19nefarmaceitisko pasākumu kombinācijas efektivitāti konkrētā

20valstī, jo ir jāņem vērā jau minētie valstīm raksturīgie

21individuālie apstākļi, kā arī tas, ka valstis mēdz noteikt

22atšķirīgas nefarmaceitisko pasākumu kombinācijas, kuras nevar

23tieši salīdzināt ar citām, atšķirīgām nefarmaceitisko pasākumu

24kombinācijām. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet vairāki

25būtiski secinājumi par šo pasākumu kombināciju efektivitāti.

26Pirmkārt, jauna pasākuma noteikšana papildus jau iepriekš

27noteiktajiem pasākumiem parasti paaugstina visa noteikto

28nefarmaceitisko pasākumu kopuma efektivitāti. Otrkārt, kā

29Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, tādi nefarmaceitiskie

30pasākumi, kas vispār nepieļauj cilvēku kontaktēšanos vietās,

31kurām raksturīgs augsts vīrusa izplatības risks, piemēram, skolu,

32universitāšu, darbavietu, izklaides vietu, veikalu slēgšana, ir

33daudz efektīvāki par tādiem pasākumiem, kas paredzēti cilvēku

34aizsardzībai apstākļos, kad viņi turpina pulcēties un

35kontaktēties, piemēram, tādiem pasākumiem kā sociālā

36distancēšanās un pienākums valkāt sejas masku (sk., piemēram:

37Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness

38of government interventions against COVID-19. Pieejams:

39https://www.science.org).

40Arī Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi: ņemot vērā

41vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatīšanās veidu, nevar būt šaubu par to, ka

42tādu pulcēšanās vietu slēgšana, kurās personām ir viegli nonākt

43tuvā saskarsmē ar citām personām, bija viens no nepieciešamajiem

44drošības pasākumiem, kas veicami gan šādu vietu apmeklētāju, gan

45arī visas sabiedrības veselības aizsardzības ietvaros. Proti,

46tādējādi tika novērsta iespēja, ka cilvēki cits citu inficēs,

47uzturoties vienās telpās, savstarpēji saskaroties un lietojot

48vienus un tos pašus priekšmetus (sal. sk. Satversmes

49tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106

5020.2. punktu).

51Apstrīdētajā regulējumā noteiktie lielo tirdzniecības centru

52veikalu darbības ierobežojumi nepieļāva apmeklētāju pulcēšanos

53lielo tirdzniecības centru veikalos, uz kuriem neattiecas

54apstrīdētajā regulējumā noteiktie ierobežojumi, un tādējādi

55būtiski mazināja apmeklētāju pulcēšanās un kontaktēšanās iespēju

56arī lielā tirdzniecības centra koplietošanas telpās. Personu

57pulcēšanās un kontaktēšanās vienmēr ir saistīta ar SARS‑CoV‑2

58izplatības risku, ko var būtiski mazināt, ievērojot tādus

59nefarmaceitiskos pasākumus kā sejas masku valkāšana, sociālā

60distancēšanās, kontaktēšanās laika ierobežošana u. c., taču nevar

61novērst pavisam, it sevišķi ņemot vērā to, ka šādi

62nefarmaceitiskie pasākumi zaudē efektivitāti tad, ja praksē to

63ievērošanu nav iespējams efektīvi kontrolēt. Tādējādi par

64saudzējošāku līdzekli, kas ļautu sasniegt lielā tirdzniecības

65centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā

66pašā kvalitātē, nevar uzskatīt tādu regulējumu, kas ļautu

67turpināt darbu visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem,

68proti, pieļautu cilvēku pulcēšanos un kontaktēšanos šajās

69tirdzniecības vietās, pat ja šīm tirdzniecības vietām vai

70lielajiem tirdzniecības centriem kopumā būtu noteiktas stingrākas

71epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp prasības attiecībā uz

72gaisa kvalitāti, apmeklētāju skaitu un apmeklētāju plūsmas

73kontroli.

74Līdz ar to nav saudzējošāku

75līdzekļu, ar kuriem no apstrīdētā regulējuma izrietošā lielā

76tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma

77leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

1Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto regulējumu ir

2panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības ieguvumu no šā

3regulējuma un lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesībām

4nodarīto kaitējumu, ir jāizvērtē, vai nelabvēlīgās sekas, kas

5lielā tirdzniecības centra īpašniekam radītas tā pamattiesību

6ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

7ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir

8salīdzināmas lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības brīvi

9rīkoties ar savu īpašumu, proti, iznomāt tam piederoša lielā

10tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu, no vienas puses,

11un pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās cilvēku

12veselības un labklājības intereses, no otras puses.

1331.1. SIA "VRPB" un SIA "Domina"

14uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma radītās nelabvēlīgās sekas

15lielo tirdzniecības centru īpašniekiem ir lielākas par

16sabiedrības ieguvumu no apstrīdētā regulējuma, ievērojot tā

17ietekmi uz viņu ienākumiem šā regulējuma darbības laikā, kā arī

18tā ilgtermiņa ietekmi uz konkurenci un pircēju iepirkšanās

19paradumiem. Turklāt šīs komercsabiedrības uzskata, ka lielā

20tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums nav

21samērīgs, jo tas neatbilstot arī tiesiskās paļāvības principam.

22Pēc SIA "VRPB" un SIA "Domina" ieskata,

23Ministru kabinetam bija pienākums noteikt pārejas periodu pirms

24apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā, kā arī bija jānosaka

25konkrēts apstrīdētā regulējuma spēkā esības laiks. Turpretim

26Ministru kabinets uzskata, ka ir nodrošinājis saprātīgu lielā

27tirdzniecības centra īpašnieka tiesību un sabiedrības interešu

28līdzsvaru, citstarp nosakot lielo tirdzniecības centru

29īpašniekiem valsts atbalsta pasākumus.

30Apstrīdētais regulējums traucēja lielā tirdzniecības centra

31īpašnieka tiesības izmantot īpašumu pēc saviem ieskatiem, tostarp

32iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu,

33ietekmējot lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības vairākos

34aspektos. Pirmkārt, tika ierobežota lielā tirdzniecības centra

35īpašnieka iespēja gūt ienākumus no tirgotājiem, kuriem iznomātas

36lielā tirdzniecības centra telpas. Otrkārt, lielā tirdzniecības

37centra telpas kļuva mazāk pievilcīgas jaunu nomnieku acīs.

38Tādējādi tika nelabvēlīgi ietekmēta lielo tirdzniecības centru

39īpašnieku spēja tirdzniecības telpu nomas tirgū konkurēt ar citu

40tirdzniecības vietu īpašniekiem. Ministru kabinets apzinājās, ka

41apstrīdētā regulējuma dēļ tirgū ir izveidojušies nevienlīdzīgas

42konkurences apstākļi, un ņēma vērā šo ietekmi, gan izstrādājot un

43pieņemot apstrīdēto normu 1, gan lemjot par apstrīdētās normas 3

44svītrošanu no Noteikumiem Nr. 360 (sk. Ministru kabineta

45noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020.

46gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

47pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

48un Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑1254 "Grozījumi

49Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360

50"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

51izplatības ierobežošanai"" anotācijas, pieejamas:

52www.mk.gov.lv). Nav šaubu arī par to, ka komercdarbība ir

53svarīga valsts ekonomikas attīstībai un komercdarbības traucējumi

54nelabvēlīgi ietekmē ne vien pašus tirgotājus un tirdzniecības

55vietu īpašniekus, bet arī valsts ekonomiku kopumā.

56Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā apstrīdētā regulējuma

57aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Tiesības uz

58veselības aizsardzību tieši attiecas uz ikvienu personu un ir

59būtisks priekšnoteikums jebkuru citu personas pamattiesību

60īstenošanai. Satversmes tiesa iepriekš, izvērtējot līdzsvaru

61starp komersantu tiesībām un interesēm un sabiedrības veselības

62aizsardzību citu Covid‑19 izplatības ierobežošanai noteiktu

63pasākumu sakarā, atzina, ka šādu pasākumu aizsargātās sabiedrības

64locekļu tiesības un sabiedrības intereses ir būtiskas daudz

65plašākam personu lokam nekā tikai atsevišķu komersantu tiesības

66un likumiskās intereses. Proti, labumu no šāda ierobežojuma gūst

67visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais

68regulējums pasargā gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan

69arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Ievērojot Covid-19

70izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos draudus veselības

71sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt

72nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm (sal.

73sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

74Nr. 2020‑26‑0106 22.1. punktu).

75SIA "VRPB" un SIA "Domina" pauž viedokli,

76ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ

77ir radīts būtisks kaitējums sabiedrībai un valstij, kas esot

78izpaudies kā bezdarba līmeņa pieaugums, mazāki valsts budžeta

79ieņēmumi, nepieciešamība sniegt valsts atbalstu pamattiesību

80ierobežojuma skartajiem komersantiem un tiesu sistēmas noslodze

81saistībā ar strīdiem par nomas maksu un jauniem maksātnespējas

82procesiem. Taču izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī tas, ka

83apstrīdētais regulējums neaizliedza lielo tirdzniecības centru

84darbību pilnībā, kā arī Noteikumu Nr. 360 normas neaizliedza to

85tirgotāju darbību, kuri darbojās ārpus lielajiem tirdzniecības

86centriem. Turklāt apstrīdētais regulējums bija spēkā īsu laika

87posmu - aptuveni divus mēnešus. Tātad apstrīdētais regulējums

88vien īslaicīgi skāra atsevišķas tirgotāju un tirdzniecības telpu

89īpašnieku grupas. Tādēļ šā regulējuma nelabvēlīgo ietekmi uz

90ekonomiku un konkurenci nevar uzskatīt par tādu, kas būtu lielāka

91par sabiedrības ieguvumu no cilvēka tiesību uz veselību un

92sabiedrības labklājības aizsardzības Covid‑19 pandēmijas

93apstākļos.

94Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka Covid‑19 izplatības

95ierobežošanai noteikto pasākumu skartajiem komersantiem bija

96nodrošināta iespēja saņemt valsts atbalstu, kas ļāva mazināt tiem

97nodarītos zaudējumus. Lielo tirdzniecības centru īpašniekiem

98saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumiem Nr.

99229 "Noteikumi par atbalstu Covid‑19 krīzes skartajiem

100tirdzniecības centriem" bija nodrošināta iespēja saņemt

101grantu to īpašumā esošo tirdzniecības centru nomas apgrozījuma

102krituma kompensācijai.

10331.2. SIA "VRPB" un SIA "Domina"

104uzskata, ka pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, jo Ministru

105kabinets ar apstrīdēto regulējumu esot pārkāpis tiesiskās

106paļāvības principu, nenosakot saprātīgu pārejas periodu pirms

107apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā. Proti, apstrīdētā norma 1

108esot stājusies spēkā sešas dienas pēc tās pieņemšanas, un tas

109esot pārāk īss laika posms, lai komersants varētu pielāgoties

110jaunajam tiesiskajam regulējumam.

111Tiesiskās drošības princips garantē paredzamu vidi un noteic,

112ka cilvēkiem jābūt spējīgiem droši plānot savu dzīvi, apzinoties

113savas rīcības juridiskās sekas. Viens no tiesiskās drošības

114principa aspektiem ir tiesiskās paļāvības aizsardzība (sk.

115Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr.

1162020‑23‑01 21.4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

117tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka

118reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Šis princips

119ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā

120tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu

121pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Attiecīgi arī

122Ministru kabinetam, pieņemot normatīvos aktus, ir jānodrošina no

123tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret

124nekonsekventu valsts rīcību, taču šo pienākumu nevar skatīt

125atrauti no apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgā regulējuma

126izstrādi un pieņemšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

12727. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 29.3. punktu).

128Šā sprieduma 24.2. punktā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka

129Noteikumi Nr. 191 tika pieņemti, lai pakāpeniski mīkstinātu

130ārkārtējās situācijas laikā pastāvējušos tirdzniecības

131ierobežojumus. Attiecībā uz tirdzniecību lielajos tirdzniecības

132centros Ministru kabinets nolēma saglabāt tāda paša rakstura

133ierobežojumus, kādi ārkārtējās situācijas laikā bija noteikti

134Rīkojumā Nr. 655, proti, vispārēju lielā tirdzniecības centra

135veikalu darbības aizliegumu ar atsevišķiem izņēmumiem. Tādējādi

136nav konstatējams, ka apstrīdētais regulējums būtu ieviesis tādas

137pārmaiņas tiesiskajos apstākļos, kuras liktu lielā tirdzniecības

138centra īpašniekam veikt būtiskus pielāgošanās pasākumus. No

139tiesiskās paļāvības principa neizriet Ministru kabineta pienākums

140obligāti noteikt pārejas periodu, ja tā pieņemtais jaunais

141tiesiskais regulējums pēc būtības nemaina tiesiskos

142apstākļus.

143SIA "VRPB" un SIA "Domina" uzskata, ka

144Ministru kabinets pārkāpis tiesiskās paļāvības principu arī

145tādējādi, ka nav noteicis konkrētu apstrīdētā regulējuma spēkā

146esības termiņu.

147Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka likumdevējam ir

148pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais

149regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai

150tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums ir vienlīdz

151attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas

1522015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19.

153punktu). Proti, ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos

154aktus, ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko

155regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko

156un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas

157brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt (sal. sk.

158Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

1592011‑17‑03 14.2. punktu un 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā

160Nr. 2021‑12‑03 8.2. punktu). Tādējādi tiek nodrošināta

161tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām sabiedrības

162vajadzībām.

163Konkrēts tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņš nodrošinātu

164lielāku tiesisko drošību, ļautu personām plānot savu rīcību

165ilgtermiņā un varētu radīt tām aizsargājamu tiesisko paļāvību.

166Tomēr tad, ja institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, būtu

167pienākums noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības

168termiņu un tā nebūtu tiesīga grozīt attiecīgo tiesisko regulējumu

169pirms noteiktā termiņa beigām vai saglabāt tiesisko regulējumu

170spēkā pēc šā termiņa beigām, tiktu būtiski ierobežota tās spēja

171operatīvi reaģēt uz faktisko un tiesisko apstākļu pārmaiņām.

172Institūcija, kas pieņem normatīvos aktus, vispār ir tiesīga

173noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņu, ja tā

174uzskata šādu pieeju par lietderīgu un efektīvu, citstarp arī

175tādēļ, lai nodrošinātu lielāku tiesisko drošību. Tomēr nedz no

176tiesiskās paļāvības principa, nedz no tiesiskās drošības principa

177neizriet institūcijas pienākums šādu termiņu noteikt.

178Tādējādi Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

179nav pārkāpis tiesiskās paļāvības principu un arī sabiedrības

180ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā lielā tirdzniecības

181centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par viņa

182tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

183Līdz ar to apstrīdētais regulējums,

184ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku,

185atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

1Pieteikumu iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdēto

2regulējumu par neatbilstošu arī Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam, kurā ietverts tiesiskās vienlīdzības princips. Tās

4uzskata, ka ar apstrīdēto regulējumu ir nepamatoti noteikta

5atšķirīga attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

6salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

7Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam

8Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

9neesošu, tādēļ nav nepieciešams papildus vērtēt tās atbilstību

10citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

112020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020‑14‑01 13.

12punktu). Satversmes tiesa šā sprieduma 28. punktā jau atzina

13apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2, ciktāl tās attiecas uz

14aizskarto tirgotāju, par neatbilstošām Satversmes 105. panta

15pirmajam un trešajam teikumam. Tomēr, ievērojot Covid‑19

16izplatības ierobežošanai paredzētā tiesiskā regulējuma būtisko

17ietekmi uz personu pamattiesībām, šā regulējuma aizsargāto

18sabiedrības locekļu tiesību un likumisko interešu nozīmi, kā arī

19tiesiskās vienlīdzības principa būtisko nozīmi jebkura tiesiskā

20regulējuma izstrādē, Satversmes tiesa uzskata par nepieciešamu

21konkrētajā gadījumā izvērtēt arī to, vai tiesiskās vienlīdzības

22principam atbilst apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2,

23ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju.

24SIA "Jysk" ir sniegusi argumentus par apstrīdētās

25normas 1 un apstrīdētās normas 2 neatbilstību tiesiskās

26vienlīdzības principam, ciktāl tās attiecas uz aizskarto

27tirgotāju. Savukārt SIA "VRPB" un SIA

28"Domina" ir sniegušas argumentus par visa apstrīdētā

29regulējuma neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam

30attiecībā uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku. Līdz ar to

31Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas 1 un

32apstrīdētās normas 2 atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam

33attiecībā uz aizskarto tirgotāju, bet pēc tam - visa apstrīdētā

34regulējuma atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam attiecībā

35uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku.

1Lai pārbaudītu, vai apstrīdētais regulējums atbilst

2Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

3jānoskaidro:

41) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

5vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

62) vai apstrīdētais regulējums paredz vienādu attieksmi pret

7atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

8pret vienādos apstākļos esošām personām;

93) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

10paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

114) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

12proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

13princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

14sprieduma lietā Nr. 2020‑14‑01 8. punktu).

1Satversmes tiesa ir atzinusi: izvērtējot, vai un

2kuras personas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

3apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu

4grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus Satversmes tiesai ir

5jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas

6norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas savstarpēji

7salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021.

8gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 32.

9punktu).

10SIA "Jysk" pēc būtības uzskata, ka vienādos un pēc

11noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas aizskartais

12tirgotājs un tirgotājs, kura veikals iekārtots citā tirdzniecības

13telpā vai tirdzniecības vietā. Savukārt Ministru kabinets

14uzskata, ka šādi tirgotāji neatrodas vienādos un pēc noteiktiem

15kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesai

16visupirms ir jānoskaidro, kuras personu grupas atrodas vienādos

17un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

18Tirdzniecība lielā tirdzniecības centra veikalā no juridiskā

19un praktiskā viedokļa ir līdzīga tirdzniecībai atsevišķās telpās

20iekārtotā veikalā. Tomēr izskatāmajā lietā, ievērojot apstrīdētā

21regulējuma mērķi ierobežot Covid‑19 infekcijas izplatību, lai

22noskaidrotu, kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc

23noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, izšķiroša nozīme

24ir tieši Covid‑19 infekcijas izplatības riskam attiecīgajās

25tirdzniecības vietās.

26Satversmes tiesa šā sprieduma 28. punktā jau secināja, ka tādi

27lielo tirdzniecības centru veikali, kurus var norobežot no

28tirdzniecības centra koplietošanas telpām un kuriem var

29nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, Covid‑19 infekcijas

30izplatības riska ziņā būtiski neatšķiras no atsevišķās telpās

31iekārtotiem veikaliem. Proti, abās minētajās tirdzniecības vietās

32apmeklētāju plūsma notiek caur atsevišķu ārējo ieeju un

33apmeklētāji nevar izmantot koplietošanas telpas, lai nokļūtu no

34viena veikala citā. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzīst, ka

35aizskartais tirgotājs atrodas vienādos un pēc noteiktiem

36kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar tādu tirgotāju, kas tirgo

37tādas pašas preces atsevišķās telpās iekārtotā veikalā.

38Ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 tika aizliegta to

39lielā tirdzniecības centra veikalu darbība, uz kuriem neattiecas

40šajās normās noteiktie izņēmumi, neatkarīgi no tā, vai konkrētam

41veikalam iespējams nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Turpretim

42citās tirdzniecības vietās iekārtotie veikali, tai skaitā

43atsevišķās telpās iekārtotie veikali, saskaņā ar Noteikumu Nr.

44360 II1 nodaļas normām varēja turpināt savu darbību,

45ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības. Tādējādi ar

46apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 bija paredzēta atšķirīga

47attieksme pret aizskarto tirgotāju salīdzinājumā ar tirgotāju,

48kas tirgo tādas pašas preces atsevišķās telpās iekārtotā

49veikalā.

50Līdz ar to apstrīdētā norma 1 un

51apstrīdētā norma 2 paredz atšķirīgu attieksmi pret vienādos un

52pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

53grupām.

1Atšķirīga attieksme var tikt noteikta vienīgi ar

2normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Lai

3izvērtētu, vai tiesību normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir

4noteikta ar likumu, jāpārbauda, vai:

51) tiesību norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

6kārtībā;

72) tā ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo

8aktu prasībām;

93) tā ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu

10izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

11tās piemērošanas sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

122. maija sprieduma lietā Nr. 2018‑14‑01 17. punktu).

13Šā sprieduma 24. punktā Satversmes tiesa jau izvērtēja

14apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izstrādes un

15izdošanas procesu un secināja, ka šīs normas izdotas normatīvajos

16aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludinātas un pieejamas atbilstoši

17normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulētas, lai

18persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu

19saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. Satversmes tiesa arī

20nekonstatēja būtiskus labas likumdošanas principa pārkāpumus

21apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā.

22Līdz ar to apstrīdētajā normā 1 un

23apstrīdētajā normā 2 noteiktā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

24normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību

25normu.

1Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

2atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

3apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis. Satversmes tiesas

4procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir

5institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

6Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

72018‑14‑01 18. punktu). Ja tiesību normā noteiktajai

8atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams

9izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk.

10Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

112018‑21‑01 16. punktu).

12Ministru kabinets pēc būtības norāda, ka gadījumā, ja

13Satversmes tiesa uzskatīs, ka no apstrīdētās normas 1 un

14apstrīdētās normas 2 izriet atšķirīga attieksme pret vienādos un

15salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, šī attieksme esot

16attaisnojama ar tādiem pašiem argumentiem, ko Ministru kabinets

17sniedzis attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

18105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ministru kabinets nav

19sniedzis papildu argumentus tieši par apstrīdētās normas 1 un

20apstrīdētās normas 2 radītās atšķirīgās attieksmes iespējamo

21leģitīmo mērķi. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

22izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību

23vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. turpat, 16.1.

24punktu).

25Lai secinātu, ka tiesiskajā regulējumā paredzēta atšķirīgā

26attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

27salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām atbilst tiesiskās

28vienlīdzības principam, ir jākonstatē tādi objektīvi apstākļi un

29argumenti, kas attaisno pašu atšķirīgo attieksmi, proti,

30jākonstatē tieši atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis un

31jānoskaidro, vai tieši atšķirīgā attieksme pret attiecīgajām

32personu grupām ir samērīga. Par attaisnojumu tiesību normā

33paredzētajai atšķirīgai attieksmei pret vienādos un pēc

34noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

35grupām nevar kalpot argumenti par tiesību normā noteikta citu

36personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu

37vai konkrētā regulējuma lietderīgumu.

38No Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes

39ieraksta izriet, ka Ministru kabinets, apspriežot lielo

40tirdzniecības centru darbības ierobežojumus, nolēma ļaut

41darboties visiem veikaliem ārpus lielajiem tirdzniecības

42centriem, proti, veikaliem, kas ir iekārtoti atsevišķās telpās,

43bet attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem pēc būtības

44saglabāt tādus pašus ierobežojumus, kādi bija spēkā ārkārtējās

45situācijas laikā. No šīs sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru

46kabinets nolēma noteikt šādus tirdzniecības ierobežojumus tieši

47attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem, jo uzskatīja

48apmeklētāju plūsmu lielā tirdzniecības centra koplietošanas

49telpās par tādu faktoru, kas rada sevišķi augstu Covid‑19

50infekcijas izplatības risku iepretim cilvēku plūsmai ārtelpās,

51kur Covid‑19 infekcijas izplatības risks esot minimāls (sk.

52Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes

53videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Tādējādi no šīs

54sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru kabinets nemaz neapsvēra

55iespēju, ka konkrētiem lielo tirdzniecības centru veikaliem

56varētu nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un attiecīgi

57neizvērtēja arī to, vai ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu

582 ir pamatoti radīta atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem

59tirgotājiem.

60Ievērojot to, ka lielo tirdzniecības centru veikali, kuriem

61var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, Covid‑19 infekcijas

62izplatības riska ziņā pēc būtības neatšķiras no atsevišķās telpās

63iekārtotiem veikaliem ar atsevišķu ārējo piekļuvi, Satversmes

64tiesa nekonstatē, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2

65paredzētā atšķirīgā attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem

66kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām būtu

67attaisnojama ar objektīviem faktiem vai argumentiem. Tādējādi šai

68atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

69Līdz ar to apstrīdētā norma 1 un

70apstrīdētā norma 2, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju,

71neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1SIA "VRPB" un SIA "Domina" lūdz

2Satversmes tiesu atzīt arī visu apstrīdēto regulējumu, ciktāl tas

3attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, par

4neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

5tiesiskās vienlīdzības principam. SIA "Domina" un SIA

6"VRPB" pēc būtības uzskata, ka vienādos un pēc

7noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visi lielo

8tirdzniecības centru īpašnieki un citu tirdzniecības vietu

9īpašnieki. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka lielie

10tirdzniecības centri no epidemioloģiskās drošības viedokļa

11būtiski atšķiras no citām tirdzniecības vietām un tādēļ minētās

12personu grupas nevar atzīt par salīdzināmām.

13Gan lielā tirdzniecības centra telpu īpašnieks, gan citu

14tirdzniecības telpu īpašnieks var iznomāt šīs telpas tirgotājiem.

15Tirdzniecība lielā tirdzniecības centra telpās iekārtotā veikalā,

16vērtējot to izolēti, būtiski neatšķiras no tirdzniecības jebkurā

17citā tirdzniecības telpā iekārtotā veikalā. Arī lielā

18tirdzniecības centra telpu iznomāšana pēc sava ekonomiskā un

19tiesiskā rakstura būtiski neatšķiras no tirdzniecības telpu

20iznomāšanas citās tirdzniecības vietās. Tomēr izskatāmajā lietā

21arī vērtējumā par to, vai lielā tirdzniecības centra īpašnieks

22atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

23apstākļos ar citu tirdzniecības telpu īpašnieku, izšķiroša nozīme

24ir attiecīgajām tirdzniecības vietām raksturīgajam Covid‑19

25infekcijas izplatības riskam.

26Tirdzniecību lielajā tirdzniecības centrā nevar vērtēt atrauti

27no kopējās lielā tirdzniecības centra vides. Lielie tirdzniecības

28centri ir vismaz 7000 m2 lielas tirdzniecībai

29paredzētas ēkas, kurās ietilpst gan tirdzniecības un pakalpojumu

30sniegšanas telpas, gan koplietošanas telpas. Turklāt lielajiem

31tirdzniecības centriem ir raksturīgs daudzveidīgs veikalu klāsts,

32proti, lielajos tirdzniecības centros parasti darbojas ne vien

33pārtikas un ikdienas preču veikali, bet arī apģērbu, apavu,

34sporta preču, elektronikas, aksesuāru un citi specializēti

35veikali. No lielo tirdzniecības centru mājaslapās pieejamās

36informācijas izriet, ka, piemēram, SIA "VRPB" lielajā

37tirdzniecības centrā "Valleta" ir atrodami vienpadsmit

38dažādu kategoriju veikali (sk. tirdzniecības centra

39"Valleta" veikalu sarakstu, pieejams:

40www.valleta.lv), bet SIA "Domina" lielajā

41tirdzniecības centrā "Domina Shopping" - divpadsmit

42dažādās kategorijās ietilpstoši veikali (sk. tirdzniecības

43centra "Domina Shopping" veikalu sarakstu, pieejams:

44www.domina-shopping.lv). Turklāt lielā tirdzniecības centra

45telpās vienlaikus var būt iekārtoti vairāki katras kategorijas

46veikali.

47Tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 360

48II1 nodaļas normām tirdzniecība iekštelpās varēja

49notikt, vienīgi ievērojot konkrētas epidemioloģiskās drošības

50prasības, tostarp prasību nodrošināt katram apmeklētājam ne mazāk

51kā 25 m2 no publiski pieejamās telpu platības, prasību

52ievērot atbilstošu maksimāli pieļaujamo to apmeklētāju skaitu,

53kuri vienlaikus var atrasties tirdzniecības vietā, kā arī

54nodrošināt apmeklētāju plūsmas organizāciju un kontroli. Šīs

55epidemioloģiskās drošības prasības attiecās uz ikvienu

56tirdzniecības vietu, kas atrodas iekštelpās, tai skaitā lielajiem

57tirdzniecības centriem - tajos vienlaikus esošo apmeklētāju

58maksimāli pieļaujamais skaits saskaņā ar Noteikumu Nr. 360

5924.7 1. apakšpunktu bija nosakāms, summējot lielā

60tirdzniecības centra telpās iekārtotajos veikalos (tirdzniecības

61vietās) maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu.

62Tā kā lielā tirdzniecības centra platība ir lielāka par 7000

63m2, arī tad, ja tajā tiek ievērotas prasības par

64maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu, cilvēki no dažādām

65mājsaimniecībām varēja pulcēties tā telpās daudz lielākā skaitā

66nekā citās, mazākās tirdzniecības telpās. Tādēļ lielo

67tirdzniecības centru no epidemioloģiskās drošības viedokļa nevar

68salīdzināt ar mazākām tirdzniecības telpām. Tomēr lielais

69tirdzniecības centrs lieluma un attiecīgi arī epidemioloģiskās

70drošības ziņā ir salīdzināms ar tādiem atsevišķās telpās

71iekārtotiem veikaliem, kuru platība ir lielāka par 7000

72m2 (turpmāk - lielais veikals).

73Lielais veikals ir, piemēram, veikals "Depo" Rīgā,

74Lubānas ielā 150, kura platība ir aptuveni 9000 m2

75(sk. Klūga M. Pēc lielo veikalu slēgšanas vairāk cilvēku

76mazajos veikalos. 2020. gada 14. novembris. Pieejams:

77www.lsm.lv), un veikals "IKEA" Ropažu novada

78Stopiņu pagasta Dreiliņos, Biķeru ielā 2, kura platība ir 34 500

79m2 (sk. "IKEA" veikala pārvaldītāja

80Latvijā peļņa pagājušajā finanšu gadā - 10,37 miljoni eiro. 2020.

81gada 6. februāris. Pieejams: www.lsm.lv). Gan lielajos

82tirdzniecības centros, gan lielajos veikalos vienlaicīgi varēja

83pulcēties daudzi cilvēki no vairākām mājsaimniecībām. Nav

84būtiskas nozīmes tam, ka lielā tirdzniecības centra telpās

85parasti ir iekārtoti dažādi veikali, kas piedāvā plašu preču

86klāstu, bet lielie veikali parasti specializējas galvenokārt

87konkrētu kategoriju preču tirdzniecībā. Arī tad, ja lielais

88tirdzniecības centrs apmeklētājiem varētu šķist pievilcīgs

89citstarp kā brīvā laika pavadīšanas vieta, tā apmeklētāju skaits

90tirdzniecības telpās nevarēja pārsniegt Noteikumu Nr. 360

91II1 nodaļas normām atbilstošo maksimāli pieļaujamo

92apmeklētāju skaitu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka cilvēku

93intereses un paradumi mēdz būt atšķirīgi, tādēļ atšķirīgs

94piedāvāto preču klāsts pats par sevi neļauj secināt, ka cilvēki

95brīvā laika pavadīšanas nolūkā būtu vairāk ieinteresēti apmeklēt

96tieši lielos tirdzniecības centrus, bet nebūtu ieinteresēti

97apmeklēt lielos veikalus.

98Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzīst, ka lielā

99tirdzniecības centra īpašnieks atrodas vienādos un pēc noteiktiem

100kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar lielā veikala telpu

101īpašnieku. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 II1 nodaļas

102normām lielā veikala telpās tirdzniecība varēja notikt, ievērojot

103šajās normās paredzētās epidemioloģiskās drošības prasības,

104tostarp prasības attiecībā uz maksimāli pieļaujamo apmeklētāju

105skaitu un apmeklētāju plūsmas kontroli. Turpretim lielā

106tirdzniecības centra telpās saskaņā ar apstrīdēto regulējumu

107tirdzniecība nevarēja notikt, izņemot veikalus, uz kuriem

108attiecināmi apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi.

109Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu

110bija paredzēta atšķirīga attieksme pret vienādos un pēc

111noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

112grupām.

1Šā sprieduma 24. un 29. punktā Satversmes tiesa jau

2izvērtēja apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2, kā arī

3apstrīdētās normas 3 izstrādes un izdošanas procesu un secināja,

4ka šīs normas izdotas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir

5izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

6pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām

7izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas

8sekas. Satversmes tiesa arī nekonstatēja būtiskus labas

9likumdošanas principa pārkāpumus apstrīdētā regulējuma izstrādes

10procesā. Līdz ar to šī apstrīdētajā regulējumā paredzētā

11atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā

12kārtībā pieņemtu tiesību normu.

13Savukārt šā sprieduma 36. punktā Satversmes tiesa jau

14norādīja, ka par attaisnojumu tiesību normā noteiktai atšķirīgai

15attieksmei nevar izmantot argumentus par pašas apstrīdētās normas

16un tajā noteikta citu personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

17mērķi un samērīgumu vai tiesiskā regulējuma lietderīgumu, kā arī

18konstatēja, ka nedz no Ministru kabineta atbildes rakstiem, nedz

19no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izstrādes

20materiāliem nav izsecināms leģitīms mērķis, kas varētu attaisnot

21ar šīm normām radīto atšķirīgo attieksmi pret attiecīgajām

22salīdzināmos apstākļos esošām tirgotāju grupām. Šie secinājumi ir

23vienlīdz attiecināmi arī uz atšķirīgo attieksmi, kas ar

24apstrīdēto regulējumu tika radīta pret lielā tirdzniecības centra

25īpašnieku salīdzinājumā ar lielā veikala telpu īpašnieku.

26No Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes

27videoieraksta izriet, ka šajā sēdē tika pieminēti lielie veikali,

28konkrēti tieši veikali "Depo", un norādīts, ka šie

29veikali, neraugoties uz to lielumu, saskaņā ar plānoto regulējumu

30varēs darboties, jo ir iekārtoti atsevišķās telpās. Ministru

31kabinets nevērtēja no šāda regulējuma izrietošo atšķirīgo

32attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

33salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Ministru kabinets

34vienīgi atkārtoti apstiprināja plānotajā regulējumā ietveramo

35principu, ka veikali ar atsevišķu ārējo piekļuvi var atsākt

36darbību, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības, bet

37lielajiem tirdzniecības centriem saglabājami pēc būtības tādi

38paši darbības ierobežojumi, kādi bija spēkā ārkārtējās situācijas

39laikā (sk. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas

40sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv).

41Dr. med. Ģirts Briģis Ministru kabineta 2021. gada 26.

42marta ārkārtas sēdē norādīja, ka veikaliem, kurus apmeklē daudzi

43cilvēki no dažādām mājsaimniecībām, ir raksturīgs paaugstināts

44Covid‑19 infekcijas izplatības risks, jo persona var izplatīt šo

45infekciju, nezinot, ka pati ir inficēta. Turklāt tirdzniecības

46vietās var būt grūti nodrošināt stingru epidemioloģiskās drošības

47prasību ievērošanu (sk. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta

48ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Pēc

49Satversmes tiesas ieskata, šīs atziņas par Covid‑19 infekcijas

50izplatības risku vienlīdz attiecas gan uz lielajiem tirdzniecības

51centriem, gan arī lielajiem veikaliem, jo, ievērojot šo veikalu

52platību un tajos maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu, arī

53lielajos veikalos var pulcēties daudzi cilvēki no dažādām

54mājsaimniecībām.

55Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētais regulējums,

56ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku,

57atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam,

58tostarp izvērtējot arī to, vai no apstrīdētā regulējuma

59izrietošajam lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

60ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai šis ierobežojums ir

61samērīgs. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

6291. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības

63principam, Satversmes tiesa pārbauda to, vai atšķirīgā attieksme,

64kas ar apstrīdēto regulējumu radīta pret vienādos un pēc

65noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

66grupām, ir attaisnojama ar objektīviem faktiem un

67argumentiem.

68Ņemot vērā to, ka Covid‑19 infekcijas izplatības riska ziņā

69nav būtisku atšķirību starp lielo tirdzniecības centru un lielo

70veikalu, Satversmes tiesa nekonstatē objektīvus faktus vai

71argumentus, kas ļautu secināt, ka ar apstrīdēto regulējumu

72radītajai atšķirīgai attieksmei pret lielā tirdzniecības centra

73īpašnieku un lielā veikala telpu īpašnieku būtu leģitīms mērķis.

74Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka arī šai apstrīdētā

75regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos un pēc

76noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

77grupām nav leģitīma mērķa.

78Līdz ar to apstrīdētais regulējums,

79ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku,

80neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

6Satversmes tiesa ir atzinusi apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto

7normu 2, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju, par

8neatbilstošām Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

9teikumam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam un visu apstrīdēto

10regulējumu, ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra

11īpašnieku, - par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam

12teikumam. Pieteikumu iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdēto

13regulējumu par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma

14rašanās brīža.

15Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

16tiesību norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās sūdzības

17ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc

18iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu. Vienlaikus

19tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

20brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus

21Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu

22būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk.,

23piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma

24lietā Nr. 2020‑14‑01 14. punktu).

25Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no

26pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja

27aizsargāt Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Tādēļ attiecībā

28uz SIA "Jysk" apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2

29ir atzīstamas par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma

30rašanās brīža. Līdzīgi arī attiecībā uz SIA "VRPB" un

31SIA "Domina" apstrīdētais regulējums atzīstams par

32spēkā neesošu no šo komercsabiedrību pamattiesību aizskāruma

33rašanās brīža. Par Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma

34rašanās brīdi ir uzskatāma apstrīdētās normas 1 spēkā stāšanās

35diena, proti, 2021. gada 7. aprīlis.

36Nolēmumu

37daļa

38Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

39Satversmes tiesa

40nosprieda: