2. pants

Nacionālā drošība un

nacionālās drošības politika

2.1. Nacionālās drošības

jēdziena raksturojums

Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu

vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā

ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un

teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības

perspektīva, labklājība un stabilitāte.

Atbilstošs nacionālās drošības stāvoklis ir panākams,

sistemātiski plānojot un īstenojot vienotu un mērķtiecīgu

nacionālās drošības politiku, attīstot mūsdienu drošības videi

atbilstošas efektīvas valsts drošības iestādes un aizsardzības

spēku struktūras, ievērojot Latvijas starptautiskās saistības, kā

arī turpinot aktīvu darbību Eiropas un transatlantiskajās

drošības un aizsardzības institūcijās.

Par īpaši svarīgu nacionālās drošības politikas

veiksmīgas īstenošanas priekšnoteikumu ir kļuvusi sabiedrības

izpratne par Koncepcijā noteiktajiem mērķiem, kā arī tās

līdzdalība un atbalsts šo mērķu īstenošanā.

Nacionālās drošības politikas mērķu sasniegšana ir visu

valsts institūciju un iedzīvotāju atbildība. Nacionālās drošības

garantēšana ir valsts pamatpienākums.

2.2. Nacionālās drošības

politikas raksturojums

Nacionālās drošības politika ir iekšpolitisku un

ārpolitisku pasākumu kopums, kuru mērķis ir apdraudējumu un

potenciālo riska faktoru apzināšana, to novēršana, pārvarēšana un

iespējamās negatīvās ietekmes samazināšana. Īstenojot nacionālās

drošības politiku, Latvija ievēro starptautisko tiesību

principus, kas ietverti Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos,

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dokumentos, kā arī

Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos. Latvijas nacionālā

drošības politika tiek īstenota, neapdraudot citas

valstis.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (turpmāk - NATO)

un Eiropas Savienības (turpmāk - ES) dalībvalsts statuss turpina

uzlabot Latvijas drošības vidi, maksimāli samazinot ārējo

militāro un politisko apdraudējumu. Latvijas mērķis ir kopā ar

partneriem stiprināt kopējo Eiropas drošības telpu. Latvijas

dalība starptautiskajās miera nodrošināšanas un miera uzturēšanas

operācijās, kā arī ES starptautiskajās civilajās misijās (ES

likuma varas misijā Kosovā (EULEX Kosovo), ES Novērošanas misijā

Gruzijā (EUMM Georgia), ES Policijas misijā Afganistānā (EUPOL

Afghanistan)) ir devusi iespēju valstij plašāk iesaistīties

globālajos politiskajos procesos un saņemt sabiedroto atbalstu

nacionālo drošības interešu īstenošanai. Latvijas interesēs ir

spēlēt aktīvu lomu starptautiskās drošības politikas veidošanā

starptautisko organizāciju ietvaros, tostarp piedaloties NATO

Stratēģiskās koncepcijas izstrādē. Būtiski, lai mūsdienu mainīgās

stratēģiskās vides apstākļos jaunā NATO Stratēģiskās koncepcija

atspoguļotu pašreizējo drošības situāciju un mūsdienu

izaicinājumus.

Latvija kopā ar tās partneriem un sabiedrotajiem

saskaras ar dažāda veida apdraudējumiem un izaicinājumiem to

drošībai, augošiem reģionāliem spēkiem, nedraudzīgām valstīm,

kuru rokās ir kodolieroči, informācijas tehnoloģiju

apdraudējumiem un augošas sacensības pēc dabas resursiem.

Latvijas nacionālā drošība ir cieši saistīta ar drošību pasaulē,

tāpēc svarīgi ir sabalansēt iespējamos riskus ar Latvijas

īstenoto drošības politiku, to darot ciešā sadarbībā ar Latvijas

sabiedrotajiem un partneriem. Atbildot uz pašreizējo

apdraudējumu, vienlaikus jādomā un jāgatavojas arī iespējamiem

apdraudējumiem nākotnē.

Pēdējo gadu laikā Latvijas ārējā un iekšējā drošības

vidē ir notikušas pozitīvas pārmaiņas, tomēr pastāv potenciāli

militārie, ārvalstu izlūkošanas un drošības dienestu, sašķeltas

pilsoniskās sabiedrības, ekonomisko interešu, ekstrēmistiski un

radikāli orientēto organizāciju, starptautiskā terorisma, kā arī

informācijas tehnoloģiju apdraudējumu radītie riski.

Lai valsts spētu efektīvi novērst un pārvarēt

potenciālos apdraudējumus nacionālajai drošībai, jāuzlabo

vispārējā apdraudējumu pārvaldīšanas kapaci tāte. Plānota,

saskaņota un izpildes laikā koordinēta valsts drošības iestāžu,

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un sabiedrības savstarpējā

civilmilitārā sadarbība joprojām ir viens no svarīgākajiem

priekšnosacījumiem efektīvai Latvijas valsts rīcībspējai

apdraudējuma novēršanā, pārvarēšanā un tā radīto seku

likvidācijā, gan pašas spēkiem, gan arī saņemot palīdzību

Ziemeļatlantijas līguma 5.panta ietvaros.