10. pants
nosaka, ka "katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs,

apģērbs un pajumte", bet normatīvie akti nenosaka vajadzīgo

uztura sastāvu, likuma realizēšanas mehānismu un atbildību par

nodrošinājumu.

3.1. Zīdaiņi

Pēc 1999. gada medicīniskās

statistikas datiem, vairāk nekā ceturtdaļa jaundzimušo nesaņem

mātes pienu pirmajā stundā pēc dzimšanas. Līdz ar to bērns

nesaņem visas imūnvielas, ko nodrošina mātes piens, un bērna

organisms ir neaizsargāts.

Kā redzams tabulā, nepilni 33%

Latvijas zīdaiņu saņem krūts pienu līdz 4 nedēļām. Pārējie 67%

zīdaiņu saņem rūpnieciski gatavotus krūts piena aizstājējus vai

mājās gatavotus mākslīgus maisījumus no govs piena.

Bērnu īpatsvars,

kuri saņēma krūts pienu 1999.gadā

Bērnu īpatsvars (%), kuri saņēma

krūts pienu līdz:

4 nedēļām

4 mēnešiem

6 mēnešiem

12

mēnešiem

2000.gadā

2000.gadā

1999.gadā

2000.gadā

2000.gadā

32,5

25,8

27,5

20,4

8,8

(CSP dati)

Zīdaiņu un bērnu veselības

rādītāji Latvijā ir neapmierinoši, kas vismaz daļēji saistāms ar

zīdaiņu, grūtnieces un mātes nepietiekamu uzturu:

• zīdaiņu mirstība Latvijā

(14,4/1000 dzemdībām) ir augstākā no trim Baltijas valstīm;

• zīdainis Latvijā slimo vidēji

2,98 reizes gadā.

Lai veicinātu un aizsargātu

zīdaiņu veselību, lai samazinātu zīdaiņu mirstību, bērniem līdz 6

mēnešu vecumam ir jāsaņem tikai mātes piens (tas nozīmē -

ekskluzīvā zīdīšana), to iesaka PVO/UNICEF 1981. gadā Pasaules

veselības asamblejas (turpmāk - PVA) pieņemtais "Krūts piena

aizvietotāju tirdzniecības starptautiskais Kodekss" un laika

gaitā pieņemtās rezolūcijas.

1989. gadā pieņemtā ANO Bērnu

tiesību konvencija (24. pants) nosaka, ka bērnam ir tiesības

saņemt uzturā mātes pienu. 1990. gadā PVO / UNICEF Innocenti

Deklarācijā norādīts, ka katrā valstī ir ieteicams pieņemt

normatīvo aktu, kas pamatojas uz ,,Krūts piena aizstājēju

tirdzniecības starptautisko Kodeksu'', lai aizsargātu un

veicinātu veselīgu uzturu - mātes pienu - bērnam kopš dzimšanas

un vidēji līdz 2 gadu vecumam. Latvijas normatīvajos aktos ir

iestrādātas Eiropas Savienības direktīvu prasības, bet tās

neatspoguļo šajā kodeksā minētos ieteikumus.

Prasības mātes piena aizstājēju

sastāvam, apritei un reklamēšanai ir ietvertas Ministru kabineta

2001.gada 13. marta noteikumos Nr. 118 "Zīdaiņiem un maziem

bērniem paredzētās pārtikas sastāva obligātās nekaitīguma

prasības un tās marķējuma un izplatīšanas prasības" un Ministru

kabineta 2001.gada 13. marta noteikumos Nr.119 "Mātes piena

aizstājēju sastāva obligātās nekaitīguma prasības un to marķējuma

un reklāmas prasības."

Tomēr, neskatoties uz sasniegto

likumdošanā, dati liecina, ka katastrofāli samazinās mātes piena

lietošanas īpatsvars bērniem vecumā līdz 6 mēnešiem, bet līdz

viena gada vecumam tikai 8,8% bērnu saņem mātes pienu.

3.2. Bērni un pusaudži

Bērnu tiesību aizsardzības likumā

noteiktās prasības attiecībā uz uzturu pirmsskolas bērnu iestādēs

un skolās šobrīd realizē pašvaldības.

Ir izstrādātas higiēnas prasības

pārtikas apritē - Ministru kabineta 1998.gada 14.aprīļa noteikumi

Nr. 130 "Higiēnas prasības pārtikas apritē", kā arī 2002. gada

27. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 610 "Higiēnas

prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās

izglītības un profesionālās izglītības iestādēm" un 2002. gada

27. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 595 "Higiēnas

prasības izglītības iestādēm, kuras īsteno pirmsskolas izglītības

programmas", kuros noteiktas prasības bērnu ēdināšanas

organizācijai.

Saskaņā ar 26 valstu skolas vecuma

bērnu veselības un veselības ieražu pētījumu laikā no 1997. -

1998. gadam (Skolas vecuma bērnu veselība un veselības

ieražas. PVO, 2000), 56 - 65% no 11, 13 un 15 gadus veciem

bērniem Latvijā atzīst, ka ēd augļus katru dienu (Ziemeļvalstīs:

46 - 79%).

ANO pētījums Latvijā norāda, ka

gan vecāki, gan ārsti uzskata, ka nabadzīgo ģimeņu bērnu veselība

pasliktinās nepilnvērtīgā uztura dēļ. (Nabadzīgo cilvēku

viedokļi: Nabadzības sociālais vērtējums, ANO III - VI

1998.)

Apmēram 50% no bērniem vecumā līdz

1 gadam, gandrīz 40% bērni vecumā līdz 14 gadiem un 37% pusaudžu

slimo bieži, slimošanas laiks ir ilgāks un komplikācijas biežāk

traucē atveseļošanos. Šis rādītājs nav uzlabojies pēdējo 10 gadu

laikā.

Trūkst informācijas par bērnu un

zīdaiņu veselību īpašās riska grupās: ģimenes, kurās ir vairāk

par trim bērniem, ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem,

ģimenes, kurās ir pilngadīgi bezdarbnieki, vecāki - cilvēki ar

īpašām vajadzībām, ar vidējo ienākumu uz vienu ģimenes locekli

zem iztikas minimuma.

Ņemot vērā pētījumu rezultātus

citās valstīs, jādomā, ka lielāks īpatsvars bērnu no šādām

ģimenēm saņem neveselīgu, nepilnvērtīgu uzturu.

Pētījumi atkārtoti pierāda, ka

bērni, kas diendienā nesaņem pietiekamu uzturvielu daudzumu,

atpaliek no klases biedriem mācībās un viņiem biežāk ir grūtības

kontaktēt ar citiem bērniem. (Alaimo et al. Pediatrics

2001;108:44.)

Bērnu veselības

stāvoklis Latvijā

Bērnu veselības grupas:

I grupa - praktiski veseli

bērni, kuri reti slimo, slimība noris bez komplikācijām;

II grupa - praktiski veseli

bērni ar palielinātu slimību risku. Bieži un ilgi slimo, ar

izteiktu pēcslimības periodu, kas raksturojas ar nogurumu vai

nervozitāti, miega traucējumiem, apetītes zudumu, u.c.

III grupa - bērni ar

iedzimtiem defektiem un hroniskām patoloģijām.(Trends and

indicators on child and family well-being in Latvia. Country

report. A decade of transition. UNICEF Innocenti Research centre.

E.Vaskis et al., 2001)

Piena programmas īstenošana

Latvijas skolās būtu ievērojama sociāla palīdzība nabadzīgajām

ģimenēm.

Būtu nepieciešams paaugstināt

veselīga uztura nozīmi skolēnu ēdināšanā. Skolas vadībai,

komplektējot virtuves bloku, nepieciešams rūpēties par atbilstoši

kvalificētiem kadriem. Jāpanāk, lai skolu ēdnīcās un bufetēs

strādā personāls, kas ir apmācīts veselīga uztura pagatavošanas

un lietošanas jautājumos.

Kopš 1993.gada, kad Latvija

iesaistījās PVO Veselību veicinošo skolu tīklā, Veselību

veicinošo skolu skaits Latvijā pieaudzis no 10 skolām 1993.gadā

līdz 100 skolām 2000.gada beigās. Ir izveidojušies četri

reģionālie metodiskie Veselību veicinošo skolu atbalsta centri.

Tas liecina par Veselību veicinošo skolu projekta ideju

popularitāti un dzīvotspēju Latvijā. (S. Omārova,I. Kalniņš un

A.Rūrāne, Veselību veicinošās skolas Latvijā 1993-2000. Attīstība

un iespējas,2001, Rīga,PVO)

4. Nabadzīgo

iedzīvotāju uzturs

Relatīvi augsts ir nabadzīgo un

trūcīgo iedzīvotāju skaits valstī. Vidēji nedaudz vairāk par 1/5

daļu iedzīvotāju ir tādi, kuru patēriņa līmenis ir zem minimālā

nabadzības zemākā sliekšņa līmeņa (zem 50% no vidējiem patēriņa

izdevumiem uz ekvivalento patērētāju), bet lauku mājsaimniecībās

pat pāri par 1/3 daļu. Aptuveni līdzīga situācija ir arī trūcīgo

grupās ar ekvivalentiem izdevumiem zem 60% un 70 % no vidējiem

izdevumiem uz ekvivalento patērētāju valstī. (EM Ziņojums par

Latvijas tautsaimniecību, Rīga, 2001.gada decembris).

Mājsaimniecību izdevumi ir

palielinājušies. Lai gan 2000.gadā mazliet ir pieauguši izdevumi

pārtikas produktu iegādei, to īpatsvars mājsaimniecības patēriņa

izdevumos ir samazinājies. Jāņem arī vērā, ka daudzu

mājsaimniecību budžetos liels īpatsvars, gandrīz puse, ir

izdevumiem, kas ir nevis balstīti uz brīvu izvēli, bet gan ir

eksistenciāli nepieciešami - izdevumiem sakaru pakalpojumiem,

transportam, veselības aprūpei un mājokļa uzturēšanai. (LM

Sociālais ziņojums, 2001).

Mājsaimniecības

stāvokļa pašnovērtējums %

1997

1998

1999

2000

Ļoti labs

0,2

0,3

0,4

0,3

Labs

3,2

4,7

4,6

4,4

Vidējs

38,9

47,9

49,1

50,7

Slikts

28,9

34,4

35,1

34,2

Ļoti slikts

29,7

12,7

10,8

10,4

(LM Sociālais ziņojums,

2001).

Ministru kabineta 2003. gada

25.februāra noteikumi Nr.97 "Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi

dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu" nosaka, ka ģimene

(persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes

locekli pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 50% no attiecīgā

gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas valstī un ja

tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi kredītiestādēs; tai

nepieder vērtspapīri (izņemot privatizācijas un kompensācijas

sertifikātus); tai nav parādsaistību; tai nepieder īpašums, kuru

var izmantot ienākumu gūšanai; tā nav noslēgusi uztura līgumu; tā

neatrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā; tā nav sniegusi

aizdevumu.

Tā kā nabadzības pētījumi

viennozīmīgi norāda, ka nabadzīgo ģimeņu uzturs nav pilnvērtīgs

un, ka tas pasliktina veselību, palielina saslimstību un

mirstību, šai iedzīvotāju grupai, izstrādājot veselīga uztura

rīcības plānu, pievēršama īpaša uzmanība.

5. Ārstniecības

iestāžu pacientu uzturs

Pacienta fiziskajam stāvoklim ir

pirmšķirīga nozīme kā hospitalizācijas sākumā, tā arī visā

atveseļošanās procesā. Pieredze liecina, ka vairāk kā 50%

pacientu, kas stājas stacionāros, tas ir slikts, no tiem 15 - 25%

ir smagā uzturvielu trūksmes stāvoklī. Arī pacientiem ar normālu

ķermeņa fizisko stāvokli ir jānodrošina speciāla dietoterapija,

jo slimības rezultātā organismā attīstās daudzu uzturvielu

nepietiekamība. Šobrīd slimnieku ēdināšanai slimnīcās kopumā

netiek atvēlēti pietiekoši līdzekļi un tas neveicina

atveseļošanās procesu pat pēc labi veiktas medicīniskās

aprūpes.

Riska grupā ietilpst slimi bērni

un zīdaiņi, gados veci pacienti, pacienti ar elpošanas slimībām,

pacienti ar iekaisušu zarnu slimībām, pacienti ar ļaundabīgiem

audzējiem.

Nepietiekami ēdinātu pacientu

ārstēšanās laiks slimnīcā komplikāciju rezultātā pagarinās, līdz

ar to sadārdzinās izmaksas. Īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem

slimniekiem, kuru atrašanās laiks stacionārā ir ilgāks par divām

nedēļām, jo pacientu vispārējais stāvoklis var ievērojami

pasliktināties, ja pacienti netiek nodrošināti ar pilnvērtīgu

uzturu.

Tikai pilnvērtīga diēta spēs

uzturēt organisma vielmaiņu un anabolisma procesus ārstēšanās un

atveseļošanās procesā, kā rezultātā lētāka kļūs ārstēšanās

slimnīcā un uzlabosies pacienta dzīves kvalitāte.

Neatkarīgi no tā, vai tas ir

slimnīcas virtuves ēdiens vai rūpnieciski ražota formuldiēta, tai

ir jāapgādā pacienta organisms ar nepieciešamajām uzturvielām un

enerģiju. (G.Selga, A.Daukste, Vai mūsu pacients ir pietiekami

paēdināts. Jums, kolēģi!, 1999, nr.4, 57-59.)

6.

Mikrouzturvielu deficīts

Lai panāktu tālāku veselības

uzlabošanu, dzelzs, A vitamīna un joda deficīta novēršana

izvirzīta par vienu no galvenajiem mērķiem dažādu valstu

veselības programmās. Arī citu mikrouzturvielu, piemēram cinka,

folskābes un, iespējams, arī B12 vitamīna deficīta, novēršanai

tuvākajā laikā jākļūst par veselības programmu neatņemamu

sastāvdaļu. Subklīniskā mikrouzturvielu deficīta izpausmes rada

imūnās funkcijas pavājināšanos, kas savukārt palielina

saslimstību un mirstību, traucē intelektuālo attīstību un augšanu

un samazina darba spējas.

Latvijas iedzīvotāju ikdienas

uzturā iespējams ir dzelzs, selēna, kalcija, cinka, fluora un A,

C, E vitamīnu un folskābes deficīts. Šo iespējamo mikrouzturvielu

deficīta novērtēšanai nepieciešams mērķtiecīgi izvēlētos novados

veikt: aptauju par iedzīvotāju uzturu, attiecīgo minerālvielu un

vitamīnu bioķīmisko rādītāju noteikšanu, minerālvielu noteikšanu

augsnē (jods, selēns, fluors), salīdzinājumam izmantojot

statistikas pārvaldes datus par pārtikas patēriņu un saslimstību

attiecīgos novados.

Latvijā pastāv vidējs joda

deficīts, kuru apliecina UNICEF un LPC 2000. gadā veiktā pētījuma

dati (vidējais joda līmenis urīnā 68,74 mg/l, kur norma ir 100

mg/l). Zinātniski pētījumi liecina, ka reģionos, kuros ir vidējs

un izteikts joda deficīts, bērnu intelektuālā attīstība ir

samazināta par apmēram 10 %, kas pat turpmākajā dzīvē saņemot

pietiekošu joda daudzumu ar uzturu, nevar kompensēt šīs izmaiņas.

(Assessment of Iodine deficiency disorders and monitoring

elimination, WHO,2001)

Mikrouzturvielu deficīta pētījumu

turpināšanai jāizvērtē, vai tajos iespējams iesaistīt jau esošās

laboratorijas un citus resursus. Nepieciešama sadarbība ar

laboratorijām minerālvielu (jods, selēns, fluors) noteikšanai

augsnē un pārtikas produktos.

Ieteicamās enerģijas un uzturvielu

devas Latvijas iedzīvotājiem apstiprinātas ar Labklājības

ministrijas 2001.gada 23.augusta rīkojumu Nr.233.

7. Izglītība un

zinātne

7.1. Izglītība

Izglītība ir visu pārmaiņu un

progresu nodrošinošais faktors, tādēļ jānodrošina sabiedrības

izglītošana veselīga uztura un drošas pārtikas jautājumos.

Pamatizglītības standartā mājturībā iekļauti jautājumi par

veselīgu uzturu, pārtikas produktu apstrādi un ēdienu

pagatavošanu. Ir izveidots mājturības programmas paraugs, kurā

norādīts, kā mācību procesā pasniegt standartā izvirzītās

prasības.

Izglītības un zinātnes ministrija

un Izglītības satura un eksaminācijas centrs veicis lielu darbu,

iestrādājot izglītības standartā uztura mācības jautājumus

vispārizglītojošo skolu 5.-9.klasēm, norādot galvenos mācību

procesa virzienus.

Tanī pat laikā vidusskolu uztura

mācības pamatu apguve notiek izvēles kārtībā. Šāda pieeja

nodrošina tikai neliela vispārizglītojošo vidusskolu audzēkņu

kontingenta izvēli apgūt viņu turpmākās dzīves kvalitāti,

veselību noteicošo zināšanu minimumu.

Šāda izvēle uztura mācības

pasniegšanā skolās nevar veidot nepieciešamo pamatu pārmaiņām

sadzīvē uztura pagatavošanā un lietošanā.

Uztura mācībai skolās pamata un

vidējās izglītības ieguves laikā jābūt pēc iespējas integrētai

mācību satura sastāvdaļai. Būtiska pozitīva nozīme ir arvien

plašākai veselības mācības pasniegšanai skolās.

7.2. Zinātne

Latvijas uztura zinātnei ir senas

tradīcijas. Sociālekonomiskās pārvērtības valstī šo nozari ir

nepamatoti atstājušas novārtā.

Uztura zinātnes jautājumi tiek

risināti Latvijas Universitātē, Latvijas Medicīnas

akadēmijā/Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Eksperimentālās

un klīniskās medicīnas institūtā un Latvijas lauksaimniecības

universitātē. Uzturzinātnes finansējums ir nepietiekošs un tiek

realizēts atsevišķu nelielu projektu veidā.

8. Pārtikas

drošums

Latvijā pēdējo gadu laikā

saasinājusies akūto zarnu infekciju epidemioloģiskā situācija.

Salīdzinājumā ar 1997. gadu saslimstība ar akūtām zarnu

infekcijām pieaugusi 2,8 reizes (1997. gadā - 123,2 saslimšanas

gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem un 2001. gadā - 292,1).

2001. gadā tika reģistrēts pēdējos gados netipiski liels

grupveida saslimšanas gadījumu skaits ar akūtām zarnu infekcijām

gan ģimenēs, gan saistībā ar sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem

(salīdzinājumā 1997. gadā tika reģistrēti 9 grupveida gadījumi ar

5 un vairāk saslimšanas gadījumiem, bet 2001. gadā - 60

gadījumi). Infekciju izplatīšanos veicinājuši higiēnas normu un

pretepidēmijas režīma pārkāpumi pārtikas uzņēmumos.

Salīdzinājumā ar pēdējo 5 gadu

vidējiem datiem, 2001. gadā strauji pieaugusi saslimstība ar

šigelozi (vidējais gadījumu skaits gadā - 342 saslimšanas

gadījumi, 2001. gadā - 1792). 2001. gadā reģistrēti 34 šigelozes

grupveida gadījumi (5 un vairāk slimnieki) ar 725 saslimšanas

gadījumiem.

Lai gan salīdzinājumā ar 2000.

gadu 2001. gadā novērojama salmonelozes gadījumu skaita

samazināšanās tendence (2000. gadā - 1032 saslimšanas gadījumi,

2001. gadā - 836 gadījumi), salmonelozes epidemioloģiskā

situācija joprojām ir nelabvēlīga. 2000. gadā reģistrēti 13 lieli

salmonelozes uzliesmojumi (5 un vairāk slimnieki) ar 188

saslimušajiem un 2001. gadā - 11 uzliesmojumi ar 237 saslimšanas

gadījumiem. Uzliesmojumi bija saistīti ar sabiedrisko ēdināšanu,

audzināšanas, mācību iestādēm, kā arī pašu mājās gatavotiem

produktiem.

2000. gadā epidemioloģiskās

izmeklēšanas gaitā konstatēts, ka 7,2% gadījumos pārtikas

produktu paraugi neatbilst nekaitīguma prasībām (t.sk. ir

izdalīta patogēnā un nosacīti patogēnā mikroflora), bet 2001.

gadā - 5,3% pārtikas produktu paraugi.

Pārtikas nekaitīguma

nodrošināšanas jomā Latvijā pašlaik notiek Eiropas Savienības

normatīvo aktu prasību ieviešana saskaņā ar Nacionālo programmu

integrācijai Eiropas Savienībā.

Normatīvie akti nosaka, ka

pārtikas nekaitīguma kontroli veic Pārtikas un veterinārais

dienests, savukārt Latvijas pārtikas centra uzdevums ir Eiropas

Savienības normatīvo aktu harmonizācija un aktualizācija pārtikas

nekaitīguma vispārīgo prasību un uztura jomās, zinātniski

konsultatīvais un metodoloģiskais nodrošinājums jaunu pārtikas

izcelsmes slimību un riska faktoru izvērtēšanā, informācijas

apkopošanā un analīzē, ražotāju un patērētāju informēšana,

konsultēšana un izglītošana par nekaitīgu pārtiku un veselīgu

uzturu. Valsts sanitārā inspekcija veic pa ūdens apgādes sistēmām

piegādāto dzeramā ūdens kontroli. Normatīvi akti nosaka šo

institūciju darbības juridisko pamatu, kā arī amatpersonu

tiesības un atbildību.

Ņemot vērā aizvien jaunu, cilvēka

veselībai bīstamu, pārtikas piesārņojuma veidu (dioksīns, govju

spongiozās encefalopātijas ierosinātājs) atklāšanu, viens no

būtiskiem elementiem pārtikas drošības stratēģijā ir esošās

pārtikas drošības sistēmas uzlabošana un pilnveidošana, kā arī

kontroles pastiprināšana pārtikas aprites sākumposmā (dzīvnieku

barošana, turēšana).

Pārtikas kontroles un uzraudzības

sistēmai jānodrošina cilvēku dzīves un veselības aizsardzība un

patērētāju interešu ievērošana pārtikas jomā, vienlaicīgi

nodrošinot efektīvi funkcionējošu tirgu.

9. Ilgtspējīga

videi draudzīga lauksaimniecība un bioloģiskā lauksaimniecība

Līdzsvarota un noturīga lauku

attīstība ir viens no Latvijas prioritārajiem mērķiem. Tās

attīstības principi ir iestrādāti Lauksaimniecības likumā un

citos normatīvos aktos, kas nosaka lauksaimniecības attīstības

principus.

Latvijas Ministru kabinets 1997.

gada 13. maijā akceptējis lauksaimniecības subsīdiju koncepciju

un noteicis, ka lauksaimnieciskai politikai jābūt ilglaicīgai un

stabilai, nosakot subsīdiju apjomu 3 % apmērā no pamatbudžeta

ienākumiem.

Šie principi ņemti vērā,

izstrādājot lauksaimniecības subsīdiju valsts programmu. Saskaņā

ar šo programmu ar 2001.gadu bioloģiskās lauksaimniecības

attīstībai piešķirts subsīdiju atbalsts: 2001.gadā - Ls 100.000,

2002. gadā - Ls 100.000. par bioloģiski apsaimniekotām platībām

un bioloģiski audzētiem lauksaimniecības dzīvniekiem, lai

veicinātu bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražošanas apjomu

palielināšanos. 2002. gada 26. novembrī pieņemti Ministru

kabineta noteikumi "Bioloģisko lauksaimniecības produktu aprites

un sertifikācijas kārtība" , kā arī 2003. gada 29.aprīlī pieņemti

Ministru kabineta noteikumi Nr.232 "Bioloģiskās lauksaimniecības

produktu apritē iesaistīto personu reģistrācijas kārtība un

bioloģiskās lauksaimniecības produktu valsts uzraudzības un

kontroles kārtība". Sagatavošanā ir arī Ministru kabineta

noteikumu projekts par labas lauksaimniecības prakses

noteikumiem. Minētie normatīvie akti nosaka ilgtspējīgas

lauksaimniecības galvenos principus.

Ilgtspējīgas lauksaimniecības

attīstībai, sākot ar 2001. gadu, pieejami SAPARD (Special

Assistance Programme for Agricultural and Rural Development) un

strukturālo fondu līdzekļi, kas tiks virzīti:

1. lauksaimnieciskās ražošanas

attīstībai un tehniskai modernizācijai;

2. lauksaimniecības un

zivsaimniecības produkcijas pārstrādes un realizācijas

pilnveidošanai;

3. lauku ekonomikas dažādošanai,

veicinot alternatīvus ienākumu avotus;

4. lauku vides attīstībai;

5. vidi saudzējošas

lauksaimniecības metožu ieviešanai.

Galvenie sasniegumi līdz šim:

• 2001. gadā pirmo reizi Rīgā

noorganizēts bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas tirgus.

Tiek plānots uzsākt bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas

realizēšanu lielveikalos;

• bioloģiskās lauksaimniecības

produkcijas ražotāji regulāri piedalās starptautiskās un vietējas

lauksaimniecības produktu izstādēs;

• lauksaimnieciskās ražošanas

tehniskai modernizācijai konkurētspējīgas produkcijas ražošanai

piešķirti Ls 4 milj.;

• Latvijas Pārtikas centrs

regulāri organizē pārtikas konkursus pārtikas produktu kvalitātes

un veselīga uztura jomā.

10. Sabiedrības

informētība

PVO Baltijas valstu uztura

aptaujas dati liecina, ka gan patērētāju finansiālās iespējas,

gan sabiedrības neinformētība par veselīgu un drošu uzturu, ir

šķēršļi veselīga uztura izvēlē, jo:

• vairāk kā 60% no iedzīvotājiem

atzīst, ka cena ir noteicošais faktors pārtikas izvēlē;

• mazāk kā 33% iedzīvotāju zina,

ka dažādi uztura tauki rada atšķirīgu veselības risku;

• tikai 67% respondentu zina, ka

sāls pārmērīga lietošana uzturā var nelabvēlīgi ietekmēt

veselību.

Ir pieejamas publikācijas presē un

citos masu medijos veselīga uztura jautājumos. LPC, VVC un Diētas

ārstu asociācija ir uzsākuši sistemātisku darbu ar masu

medijiem.

Tomēr ne vienmēr masu medijiem ir

pieejama zinātniski pamatota un precīza informācija iedzīvotāju

informēšanai un veselīga uztura paradumu veidošanai.

Iedzīvotāju informētības

uzlabošanā, izglītošanā un sabiedrības veselības politikas

veidošanā nav pietiekoši iesaistītas patērētāju interešu

aizsardzības, nevalstiskās organizācijas, veselības aprūpes

speciālisti un to asociācijas. Šīm organizācijām ir

nepieciešamais potenciāls, lai sekmētu pozitīvas izmaiņas

veselīga uztura jomā, veicinātu iedzīvotāju fizisko

aktivitāti.

II. Problēmu

formulējums, kuru risināšanai nepieciešams īstenot noteiktu

valdības politiku

1. Uztura

ietekme uz Latvijas iedzīvotāju veselību

1.1. Stabila un efektīva

iedzīvotāju informēšanas sistēma jautājumos, kas saistīti ar

veselīgu, drošu un kvalitatīvu uzturu;

1.2. Latvijas iedzīvotājiem nav

pietiekama informācija par fiziskās aktivitātes nozīmi veselības

saglabāšanā un dažādu slimību profilaksē;

1.3. iedzīvotāju zemā pirktspēja

nosaka, ka uzturā lietotie produkti tiek izvērtēti pēc cenas

nevis to uzturvērtības;

1.4. sirds-asinsrites, onkoloģisko

slimību profilaksē pietiekoša vērība netiek veltīta veselīgam

uzturam;

1.4.1. nepietiekoša sabiedrības

informētība par:

1.4.1.1. veselīga uztura nozīmi

slimību profilaksē,

1.4.1.2. pārtikas produktu ar

palielinātu tauku saturu lietošanas kaitīgumu,

1.4.1.3. zinātniski pamatotām

diētām liekā svara zaudēšanai,

1.4.2. nav izstrādātas veselīga

uztura rekomendācijas pacientiem ar paaugstinātu holesterīna

līmeni,

1.4.3. pietiekoši liela vērība

netiek veltīta fizisko aktivitāšu nozīmei sirds un asinsvadu

slimību profilaksē;

1.5. ir ierobežotas veselības

riska faktoru monitorēšanas iespējas (lipoproteīdi, holesterīns),

kuru noteikšana ļautu prognozēt ar uzturu saistīto slimību

attīstību valstī un veicinātu uztura mācības un veselības mācības

tālāku pilnveidošanu. Nenotiek vispārējs holesterīna skrīnings,

kas būtu salīdzinoši lēta veselības stāvokļa novērtēšanas

metode;

1.6. nepietiekoša nevalstisko

veselības organizāciju savstarpējā sadarbība, kā arī darbs ar

pārtikas ražotājiem ar uzturu saistītos jautājumos;

1.7. nepietiekams gaļas un piena

produktu ar pazeminātu tauku saturu, dārzeņu, ogu un augļu,

vietējo pākšaugu nodrošinājums un sortiments;

1.8. ekonomiski netiek veicināta

ekoloģiski tīru vietējo dārzeņu, ogu un augļu audzēšana un

tirdzniecība;

1.9. nepietiekamas sabiedrības

zināšanas un kritēriji dārzeņu, pākšaugu, ogu un augļu

uzturvērtību izmaiņu novērtēšanai to gatavošanas un glabāšanas

procesā;

1.10. nav nevienas nacionālās

programmas uztura un pārtikas jautājumos, kura nodrošinātu valsts

stratēģiju un rīcību uztura jautājumos.

2. Vienotas

datu bāzes izveide un datu analizēšana

2.1. Nav izveidota ar uzturu

saistīto veselības riska faktoru datu bāze;

2.2. trūkst zinātniskas

organizācijas, kas analizē datus un izstrādā ieteikumus veselīga

uztura jautājumos;

2.3. līdz šim nebija izveidota

Latvijas Uztura padome, kurā darbotos speciālisti uztura un citos

jautājumos, kura veicinātu uzturpolitikas zinātniski un nacionāli

pamatotu attīstību Latvijā. Uztura padomi paredzēts veidot kā

koordinējošu un konsultatīvu institūciju, kuras uzdevums ir

apzināt un izvērtēt problēmas, kas saistītas ar uzturu, kā arī

sagatavot un iesniegt priekšlikumus Veselības ministrijā šo

problēmu risināšanai. Uztura padome konsultē Veselības ministriju

uzturpolitikas izstrādes un realizācijas jautājumos.

3. Bērnu

veselība un uzturs

3.1. Esošajos normatīvajos aktos

(t.sk. Ārstniecības likumā) pietiekoša uzmanība nav veltīta:

3.1.1. riskiem, kurus rada

neveselīgs uzturs un mazaktīvs dzīvesveids,

3.1.2. katra zīdaiņa, grūtnieces

un mātes tiesībām saņemt atbilstošu uzturu,

3.1.3. zīdīšanas veicināšanai un

aizsardzībai mājās, darbā un sabiedriskajās vietās;

3.2. nepietiekams izglītības

pasākumu kopums grūtnieču izglītošanā un zīdīšanas

veicināšanā;

3.3. veselības aprūpes iestādēs

nav zīdīšanas konsultantu;

3.4. mācību programmās par uzturu

nepietiekoši apskata zīdīšanas priekšrocības;

3.5. trūkst vai jāpapildina

normatīvie akti:

3.5.1. veselīga, pilnvērtīga

uztura nodrošināšanai pirmsskolas izglītības iestādēs, skolās,

internātos, dažādās valsts un pašvaldību finansētās bērnu aprūpes

iestādēs,

3.5.2. ēdināšanas speciālistu

kvalifikācijas prasībām,

3.5.3. Latvijā ražoto veselīga

uztura principiem atbilstošās pārtikas produktu lietošanas

veicināšanai;

3.6. skolu finansēšanas sistēma

valstiskā līmenī nenodrošina augļu, ogu, dārzeņu un citu veselīgu

produktu pieejamību.

4. Nabadzīgo

iedzīvotāju uzturs

4.1. Nav izstrādāts ekonomiskais

uztura groza sastāvs, kas noteiktu, cik liels daudzums lētu un

kvalitatīvu pārtikas produktu nepieciešams pilnvērtīgam uzturam

dažādu vecumu un dzimumu grupām;

4.2. trūkst informatīvi

izglītojošu materiālu par lēta un pilnvērtīga ēdiena

sagatavošanu;

4.3. zems pašvaldību aktivitātes

līmenis iedzīvotāju veselīga uztura jautājumu risināšanā;

4.4. normatīvajos aktos nav

noteiktas:

4.4.1. veselīga, pilnvērtīga

uztura nodrošināšana pieaugušajiem sociālās aprūpes iestādēs,

4.4.2. ēdināšanas speciālistu

kvalifikācijas prasības.

5. Ārstniecības

iestāžu pacientu uzturs

5.1. Nepietiekošs medicīnas

personāla izglītības līmenis veselīga uztura jautājumos;

5.2. nepietiekošas medicīnas

personāla specifiskās zināšanas klīniskā uztura un metabolisma

jautājumos;

5.3. nav pietiekama informētība

par zinātniski pamatotu, slimības stāvoklim atbilstošu

uzturu;

5.4. ir ierobežotas organisma

vielu maiņas procesu monitorēšanas iespējas ārstniecības

iestādēs;

5.5. nav pievērsta pietiekoši

liela vērība uzturam sirds-asinsvadu, onkoloģisko, ķirurģisko

slimību gadījumos;

5.6. pārtikas izvēli slimnīcās

nosaka ekonomiskie faktori, nevis reālās slimnieku uztura

vajadzības.

6.

Mikrouzturvielu deficīts

6.1. Latvijā nav attīstīts

zinātniskais darbs dažādu pārtikas produktu enerģētiskās un

uztura vērtības noteikšanai;

6.2. normatīvajos aktos nav

prasība norādīt pārtikas produktu marķējumā veselības un

funkcionālās norādes;

6.3. joda deficīta novēršanai

Latvijā nav veikti visi nepieciešamie pasākumi;

6.4. nav viennozīmīgas

informācijas par dzelzs, selēna, kalcija, cinka, fluora un A, C,

E vitamīnu un folskābes deficīta situāciju Latvijā, līdz ar to

pagaidām nav veikti pasākumi šādu problēmu risināšanai;

6.5. uzturzinātnes jautājumi nav

raduši pastāvīgu un pietiekamu valsts finansētu atbalstu.

7. Izglītība un

zinātne

7.1. Izglītība

7.1.1. Trūkst vienotas, integrētas

veselīga uztura apmācību programmas skolām; jāpastiprina

veselības mācības pasniegšana skolās;

7.1.2. trūkst vienotas uztura,

pārtikas higiēnas un fizisko aktivitāšu apmācības programmas

skolotāju kvalifikācijas celšanai, personālam, kas atbild par

ēdināšanu skolās un citās iestādēs;

7.1.2. trūkst programmas uztura

mācības speciālistu kvalifikācijas celšanai;

7.1.3. nepietiekami attīstīta

veselības veicināšanas funkcija pašvaldībās.

7.2. Zinātne

7.2.1. Ir nepilnīga zinātniskā

darba koordinācija uztura jautājumos;

7.2.2. nepietiekošs finansējums

datu apkopošanai un analīzei;

7.2.3. nepietiekoša augstākās

kvalifikācijas zinātnisko speciālistu uztura jautājumos

kapacitāte;

7.2.4. netiek koordinēti

zinātniskie pētījumi, sevišķi lietišķie un pielietojamie pētījumi

par uztura nozīmi visos cilvēka dzīves posmos, veselīgu un

kvalitatīvu uzturu, ar nepietiekamu uzturu saistīto slimību

epidemioloģiju un profilaksi;

7.2.5. uztura zinātne nav

koordinēta starptautiskos zinātniski - pētnieciskos sadarbības

projektos, izmantojot Eiropas Savienības programmas. "Piektā

Eiropas savienības pētījumu un attīstības programma" ("Fifth

European Union Research and Development Framework

Programme"), kā arī "Dzīves kvalitātes un veselīga

dzīvesveida resursu menedžmenta programmas" ("Quality of Life

and Management of Living Resources Programme") apakšnodaļās -

"Veselība, uzturs un vides faktori" ( "Health, Food and

Environmental Factors");

7.2.6. pasīva Latvijas zinātnisko

centru piedalīšanās zinātniskos pētījumos par uztura nozīmi

iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanā (uztura uzlabošana,

ar nepilnvērtīgu uzturu saistīto slimību primārā un agrīna

sekundārā profilakse, u.c.);

7.2.7. nepietiekoša Latvijas

Zinātnes Padomes loma uztura zinātnes politikas attīstībā,

ietverot tajā arī pētījumus pārtikas un uztura jomā;

7.2.8. netiek veikta zinātniskā un

pētnieciskā darba koordinācija uztura jomas attīstības

veicināšanai.

8. Pārtikas

drošums

8.1. Normatīvo aktu sistēmā nav

pilnībā pabeigta Eiropas Savienības prasībām atbilstošu normatīvo

aktu izstrāde pārtikas nekaitīguma jomā;

8.2. Latvijas laboratorijas nav

iesaistījušās starptautiskajā zinātniski - pētniecisko

laboratoriju tīklā par jaunu pārtikas risku noteikšanu un

pārtikas izcelsmes slimību diagnosticēšanu;

8.3. nav attīstīta informācijas

apkopojuma un analīzes sistēmas, kas aptver visus pārtikas

aprites posmus par pārtikas produktu drošumu;

8.4. nav attīstīta ātrās

brīdināšanas sistēma;

8.5. nepieciešama pārtikas

kontroles laboratoriju modernizācija;

8.6. nav mehānismu ātrai un

efektīvai jauno pārtikas risku, jauno pārtikas izcelsmes slimību,

t.sk. ģenētiski modificēto organismu laboratoriskai

kontrolei;

8.7. nepilnīga sadarbība starp

pārtikas aprites uzraudzības un sabiedrības veselības

institūcijām;

8.8. joprojām jāpaaugstina pārtiku

kontrolējošo inspektoru kvalifikācija;

8.9. nav pietiekami daudz resursu,

lai plaši varētu testēt pārtikas paraugus kontroles

vajadzībām.

9. Ilgtspējīga

videi draudzīga lauksaimniecība

9.1. Bioloģiskās lauksaimniecības

sistēmās ražoto produktu īpatsvars ir neliels, nav attīstīta

bioloģiskās lauksaimniecības produktu pārstrāde;

9.2. esošie nelielie subsīdiju

apjomi nenodrošina tālāku bioloģiskās lauksaimniecības

attīstību;

10. Sabiedrības

informētība

10.1. Iedzīvotājiem trūkst

zināšanu par veselīga uztura un dzīvesveida nozīmi slimību

profilaksē;

10.2. iedzīvotāji netiek

sistemātiski informēti par veselīga un droša uztura izvēles

priekšrocībām;

10.3. nav pietiekošas informācijas

patērētājiem, skolotājiem un skolas direktoriem, vecākiem,

ārstniecības personām, ražotājiem, u.c. par veselīgu uzturu un

palielinātu fizisko aktivitāti;

10.4. netiek organizētas

pietiekoši plašas skolēnu informēšanas akcijas un sacensības par

tēmām "Drošs, veselīgs uzturs" un "Palielināta fiziskā

aktivitāte";

10.5. nepietiekoši valstiski

stimulēta veselību veicinošo skolu attīstība.

III. Politikas

pamatprincipi

Uzturpolitikas pamatprincips ir:

"Veselīgs un pietiekams uzturs - būtisks priekšnosacījums

iedzīvotāju veselības uzlabošanai.", tas balstīts uz veselīga un

pietiekama uztura nodrošinājumu katram valsts pilsonim. Šādu

principu uzturpolitikas realizācijā nosaka gan 2001.gada 6.martā

ar Ministru kabineta sēdes protokolu Nr. 10, § 43 apstiprinātā

"Sabiedrības veselības stratēģija" un tās 11.mērķis "Veselīgs

dzīvesveids", gan Pasaules Veselības Organizācijas uztura jomā

izvirzītie pamatprincipi "veselīgs un pietiekams uzturs visiem

iedzīvotājiem".

IV. Politikas

mērķi

1. Sabiedrības izglītošana

veselīga uztura jautājumos, īpaši akcentējot kopējo tauku

patēriņa samazināšanu, līdzsvarotu taukskābju attiecības uzturā,

paaugstinātu dārzeņu, pākšaugu, augļu un ogu ražošanu un

patēriņu, kā arī regulāras fiziskās aktivitātes

nepieciešamību.

2. Uztura padomes darbības

nodrošināšana.

3. Vienotas uztura informācijas

sistēmas izveidošana. Sistēmas ietvaros apkopot un analizēt

uztura patēriņu, antropometriskos, bioķīmiskos un veselības

rādītājus.

4. Bērnu zīdīšanas

veicināšana.

5. Ņemot vērā visvairāk riskam

pakļauto grupu specifiskās vajadzības, samazināt uztura

nevienlīdzību un tādējādi samazinot atšķirības ar uztura saistīto

slimību izplatībā.

6. Veselīga uztura apmācības

programmas izstrāde un tās realizācija skolu, pedagogu, veselības

aprūpes darbinieku, pārtikas tehnologu, pārtikas tirdzniecības

speciālistu, sporta pedagogu, citu ar uzturu saistītu speciālistu

apmācībā.

7. Veselīga uztura ieteikumu

izstrādāšana pirmsskolas izglītības iestādēm, skolām, veselības

aprūpes iestādēm un sociālās palīdzības iestādēm, ieteikumu

ieviešanas iestāžu ēdināšanas sistēmā veicināšana.

8. Izstrādāt zinātniski pamatotas

programmas atsevišķu minerālvielu un vitamīnu statusu

novērtējumam un deficīta novēršanai.

9. Turpināt realizēt Latvijas

Pārtikas drošuma stratēģiju atbilstoši Latvijas un Eiropas

Savienības pamatnostādnēm. Izveidot sadarbības sistēmu starp

pārtikas kontroles un uzraudzības dienestu un sabiedrības

veselības institūcijām. Turpināt Eiropas Savienības normatīvo

aktu ieviešanu pārtikas nekaitīguma jomā.

10. Bioloģisko produktu

pieejamības veicināšana.

11. Projektu un pasākumu

realizācija veselīga uztura, pārtikas higiēnas un fiziskās

aktivitātes jautājumos.

V. Sagaidāmie

politikas rezultāti un to sasniegšanas rādītāji

Pamatnostādnēs izvirzīto 11

galveno mērķu realizācija dos ievērojamus rezultātus vairākās

sabiedrībai svarīgās nozarēs:

3.1. Veselības jomā

• Uzlabosies Latvijas iedzīvotāju

veselības stāvoklis un dzīves kvalitāte, samazināsies saslimstība

ar neinfekciozām slimībām, kuras saistītas ar nepilnvērtīgu un

neveselīgu uzturu.

• Palielināsies sabiedrības

izglītības līmenis par veselīga uztura un dzīvesveida principiem,

kā arī mainīsies uztura un veselības ieradumi un tiks veicināts

veselīgs dzīvesveids.

• Uzlabosies slimnieku

atveseļošanās process, samazināsies ārstēšanas izdevumi un

uzlabosies pacientu dzīves kvalitāte, kā rezultātā samazināsies

iedzīvotāju mirstība.

3.2. Sociālajā jomā:

• Riskam pakļauto iedzīvotāju

uztura, dzīves kvalitātes uzlabošanās un sociālās spriedzes

samazināšanās.

• Palielināsies tautas

intelektuālais potenciāls.

• Uzlabosies patērētāju

aizsardzība, nodrošinot iespēju izvēlēties un iegādāties drošu un

veselīgu uzturu.

3.3. Ekonomikas jomā:

• Samazināsies cilvēku un

materiālo resursu zaudējumi, kurus izraisa ar nepilnvērtīgu

uzturu saistītās slimības.

• Attīstīsies tās zemkopības,

zivsaimniecības un pārtikas pārstrādes rūpniecības nozares, kuras

saistītas ar palielināto pieprasījumu pēc produktiem atbilstoši

veselīga uztura principiem, tādejādi sekmējot Latvijā ražoto

produktu izmantošanu.

3.4. Zinātnes jomā:

• Tiks veicināti zinātniskie

pētījumi, sevišķi lietišķie pētījumi par veselīgu un drošu

pārtiku, racionālu uzturu, ar nepietiekamu uzturu saistīto

slimību epidemioloģiju, un šo slimību sociāli ekonomiskajiem

faktoriem valsts mērogā.

• Tiks sekmēti starptautiskie

zinātniski - pētnieciskie sadarbības projekti dažādās zinātniskās

iestādēs, izmantojot ES u.c. programmas.

• Tiks veicināta Latvijas

zinātnisko centru piedalīšanās zinātniskos pētījumos par uztura

lomu dzīves kvalitātes nodrošināšanā.

• Paātrināsies Latvijas zinātnes

attīstība, ietverot tajā arī pētījumus drošas pārtikas un

veselīga uztura jomā.

3.5. Izglītības jomā:

Vispārējās izglītības un citās

skolās tiks veicināta veselīga uztura un veselības mācības

programmu pilnveidošana un integrācija apmācību programmā.

VI. Rīcības

virzieni politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai

Veselīgam uzturam un drošai

pārtikai ir noteicoša loma veselības rādītāju uzlabošanā un

nodrošināšanā. Lai īstenotu pamatnostādnēs noteiktos mērķus,

nepieciešami šādi galvenie rīcības virzieni:

1. Ar veselības ministra rīkojumu

apstiprinātu veselīga uztura ieteikumu izstrāde pieaugušajiem,

bērniem un pusaudžiem, veciem cilvēkiem, grūtniecēm un mātēm,

kuras zīda bērnu, riskam pakļautajām grupām, pacientiem ar sirds

- asinsvadu slimībām, paaugstinātu holesterīna līmeni un citām

saslimšanām.

2. Dārzeņu, pākšaugu, augļu un ogu

lietošanas uzturā veicināšana.

3. Uztura padomes darbības

nodrošināšana.

4. Vienotas uztura informācijas

sistēmas izveide. Ar uzturu saistīto neinfekciozo slimību riska

faktoru analīzes veikšana, ieteikumu to mazināšanai

izstrādāšana.

5. Ekskluzīvās zīdīšanas (bērns

uzturā saņem tikai mātes pienu) līdz 6 mēnešu vecumam un

zīdīšanas līdz 2 gadu vecumam veicināšana.

6. Ekonomiskā uztura groza

maznodrošinātajiem iedzīvotājiem izstrādāšana.

7. Pašvaldību iesaistīšana

iedzīvotāju veselīga uztura jautājumu risināšanā.

8. Veselīga uztura apmācības

programmu veselības aprūpes darbiniekiem, uztura speciālistiem,

citu specialitāšu studentiem, speciālistiem, kuri jau strādā ar

uzturu saistītā jomā, pilnveidošana un iekļaušana apmācības

programmās. Ārstnieciskā uztura apmācības programmas izstrāde un

ieviešana veselības aprūpes darbiniekiem.

9. Vienotas, integrētas veselīga

uztura mācības ieviešana skolās.

10. Latvijā iespējamo

mikrouzturvielu deficīta apzināšana un novēršana.

11. Normatīvo aktu, kuri

reglamentē uztura marķējuma pilnveidošana, lai noteiktu

nepieciešamību paplašināt prasību par veselības un funkcionālajām

norādēm.

12. Joda deficīta novēršanas

projekta realizācija.

13. Uztura laboratorijas

kapacitātes paaugstināšana.

14. Normatīvo aktu pārtikas

nekaitīguma jautājumos izstrādes turpināšana.

15. Jaunu pārtikas risku

identifikācijas sistēmas izveide (ERIS), iekļaušanās un dalība

Eiropas pārtikas drošuma tīklā (EFSN).

16. Bioloģiskās lauksaimniecības

attīstības stratēģijas izstrāde un realizācija.

17. Projekta "Skolu piens"

izstrāde un realizācija skolās.

18. Sabiedrības informēšana

veselīga uztura un dzīvesveida, fiziskās aktivitātes un pārtikas

higiēnas jautājumos.

VII. Ietekme uz

valsts un pašvaldību budžetu

Pamatnostādnēs izvirzīto mērķu

sasniegšanai paredzēts izmantot valsts un pašvaldību institūcijām

piešķirtos tiešo funkciju veikšanai paredzētos valsts un

pašvaldību budžeta līdzekļus. Papildus valsts un pašvaldību

institūciju budžeta līdzekļiem paredzēts piesaistīt ārvalstu

finansējumu.

VIII. Turpmākās

rīcības plānojums

Pamatnostādnēs izvirzītā

uzturpolitikas pamatprincipa, attīstības mērķu un prioritāšu

ilgtermiņa realizācijas pasākumi tiks noteikti Plānā "Veselīgs

uzturs Latvijai 2003. - 2013.", kas tiks iesniegts Ministru

kabinetā līdz 2003.gada 1. oktobrim.

IX. Pārskatu

sniegšanas un novērtēšanas kārtība

Pastāvīgi pamatnostādņu ieviešanu

koordinē un novērtē Latvijas Pārtikas centrs, iesaistot Uztura

padomi šī dokumenta realizācijas un plānoto rezultātu

sasniegšanas izvērtēšanai.

Vienu reizi 2 gados Veselības

ministrija nodrošina pārskata, kurā ir detalizēta atskaite par

attiecīgajā laika periodā paveikto un sasniegtajiem rezultātiem

pamatnostādņu ieviešanā, iesniegšanu Ministru kabinetā. Ministru

kabinets attiecīgi izvērtē, vai sasniegtie rezultāti atbilst

pamatnostādnēs izvirzītajiem mērķiem un plānā ietverto pasākumu

rezultātiem.

Veselības ministre I.

Circene