4. pants

Šāda tirgus dalībnieka vienpusējas rīcības ierobežošanas

izpratne ir nostiprināta arī Padomes 2002.gada 16.decembra regulā

Nr. 1/2003 "Par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas

noteikti [Eiropas Kopienas dibināšanas] līguma 81. un

82.pantā"6 (turpmāk - regula Nr. 1/2003). Regulas

Nr. 1/2003 3.panta otrā daļa ļauj dalībvalstīm noteikt tirgus

dalībnieku vienpusējai rīcībai stingrākus ierobežojumus par tiem,

kas paredzēti Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk -

Līgums) 102.pantā. Tādējādi dalībvalstis savā teritorijā var

noteikt gan zemāku dominējošā stāvokļa slieksni, gan aizliegt

darbību, kura nav uzskatāma par aizliegtu saskaņā ar Līguma

102.pantu.7 Šādi dalībvalstu noteikumi var attiekties

uz ļaunprātīgu rīcību, kas vērsta pret ekonomiski atkarīgiem

(vājākiem) tirgus dalībniekiem.8 Šādā aspektā,

piemēram, Vācijas Konkurences likumā, papildus klasiskā

dominējošā stāvokļa regulējumam, paredzēti stingrāki vienpusējas

rīcības ierobežojumi tirgus dalībniekiem ar ievērojamu tirgus

varu, kuri vēl nav sasnieguši dominances līmeni.9

Līdzīgi arī Francijas Komerckodekss paredz aizliegumu tirgus

dalībniekiem, nesasniedzot klasisko dominējošo stāvokli,

ļaunprātīgi izmantot savu tirgus varu pret ekonomiski atkarīgiem

klientiem vai piegādātājiem.10