25. pants

1. Tiek saprasts, ka kompetentas nacionālās iestādes var, konsultējoties ar darba devējiem un darba ņēmējiem, izslēgt noteiktas darba ņēmēju kategorijas no aizsardzības, ko nodrošina šis nosacījums, viņu specifisko darba attiecību dēļ.

2. Tiek saprasts, ka termina "maksātnespēja" nozīmi nosaka nacionālie likumi un prakse.

3. Darba ņēmēju prasībās, ko aptver šis nosacījums, jāiekļauj sevī vismaz sekojošās:

(a) darba ņēmēju prasības attiecībā uz algām par noteiktu laika periodu, kas nav īsāks par trīs mēnešiem priviliģētā sistēmā un par astoņām nedēļām garantētā sistēmā, pirms maksātnespējas vai darba saistību izbeigšanās.

(b) darba ņēmēju prasība par atvaļinājumu apmaksu, kas radusies tajā gadā, kad parādījusies maksātnespēja vai notikusi darba saistību izbeigšanās;

(c) darba ņēmēju prasības par samaksu par cita veida nenomaksātām summām par noteiktu laika periodu, kas nav īsāks par trīs mēnešiem priviliģētā sistēmā un astoņām nedēļām garantētā sistēmā pirms maksātnespējas vai darba saistību izbeigšanās.

4. Nacionālie likumi vai noteikumi var ierobežot darba ņēmēju prasību aizsardzību līdz noteiktam apmēram, kam jābūt sociāli pieņemamā līmenī.