Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1. punkta pirmā teikuma vārdu "ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam" un otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pantam, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai

, bet gan tā 9. pants un pārejas noteikumi.

110. Centrālā vēlēšanu komisija (turpmāk - CVK)

2informē Satversmes tiesu, ka 5. Saeimas vēlēšanas notikušas

3saskaņā ar Augstākajā padomē 1992. gada 20. oktobrī pieņemto

4likumu "Par 5. Saeimas vēlēšanām" un tās izdotajām instrukcijām.

5Saskaņā ar CVK 1993. gada 18. marta lēmuma Nr. 18 "Par iecirkņa

6vēlēšanu komisijas darbību ārvalstīs" 11. punktu vēlēšanu telpās

7esot ielaisti tikai tie vēlētāji, kuri varēja uzrādīt Latvijas

8Republikas pasi, PSRS pasi ar Latvijas Republikas pilsoņa

9reģistrācijas atzīmi vai Latvijas Republikas Pilsonības un

10imigrācijas departamenta izdotu reģistrācijas lapu ārvalstīs

11dzīvojošiem Latvijas Republikas pilsoņiem. Citi dokumenti neesot

12pieņemti. Savukārt saskaņā ar CVK 1993. gada 1. aprīlī

13apstiprināto instrukciju "Par balsošanas kārtību ārvalstīs par

14pastu", vēlētājam vajadzējis nosūtīt vēlēšanu komisijai vēlēšanu

15aploksni ar savas pases vai Pilsonības un imigrācijas

16departamenta izdotas reģistrācijas lapas kopiju.

17Secinājumu daļa

1811. No pieteikuma secināms, ka tā iesniedzējs lūdz

19Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību valsts

20nepārtrauktības doktrīnai. Arī no Saeimas atbildes raksta izriet,

21ka būtiskākie apstrīdēto normu satversmības jautājumi skar tieši

22šo aspektu. Tādējādi, lai noskaidrotu apstrīdēto normu saturu un

23atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tās visupirms

24ir vērtējamas no nepārtrauktības doktrīnas viedokļa.

25Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Pilsonības likuma pārejas

26noteikumu 1. punkta pirmajā teikumā norādītajam personu lokam

27dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē un

28šīs personas kā Latvijas pilsoņi okupācijas laikā ārvalstīs

29veidoja vienu no būtiskajiem valsts elementiem - tautu. Tātad

30dubultpilsonības aizliegšana esot pielīdzināma pilsonības

31atņemšanai. Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka

32pieteikumā, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un

33Neatkarības deklarācijai, valsts nepārtrauktība tiekot

34interpretēta neprecīzi un nekonsekventi.

35Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna izvērsti ir analizēta

36Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedumā lietā Nr.

372007-10-0102. Tiesa ir atzinusi, ka valsts nepārtrauktību

38raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb

39identitāte starptautiskajās tiesībās. Valsts nepārtrauktībai par

40pamatu ir ar to saistītās prasības, kas izvirzītas atbilstoši

41piemērojamām starptautisko tiesību normām vai procedūrām, un

42fakts, ka šīs prasības akceptē starptautiskā kopiena situācijās,

43kad rodas šaubas par valsts identitāti.

44Ja valsts, kuras neatkarība tika prettiesiski pārtraukta,

45atjauno savu valstiskumu, tā var, pamatojoties uz nepārtrauktības

46doktrīnu, atzīt sevi par to pašu valsti, kura tika prettiesiski

47likvidēta. Šajā gadījumā nepieciešams gan tas, lai pati valsts

48noteiktu savu nepārtrauktību un rīkotos atbilstoši

49nepārtrauktības doktrīnas prasībām kā starptautiskajās

50attiecībās, tā arī iekšpolitikā, gan arī tas, lai starptautiskā

51kopiena piekristu šādam valsts pašnovērtējumam. Valsti var

52uzskatīt par "to pašu" valsti, ja tā pastāv nepārtraukti vai pēc

53okupācijas tiek atjaunota ar faktiski "tādām pašām" konstitutīvām

54iezīmēm un tās prasību pēc savas valstiskās nepārtrauktības

55akceptē starptautiskā kopiena.

56Nav nepieciešams, lai valsts savu neatkarību atjaunotu tajā

57pašā teritorijā ar to pašu pilsoņu kopumu un tādu pašu

58konstitucionālo iekārtu, kāda bija pirms valsts neatkarības

59prettiesiskās pārtraukšanas de facto. Laikam ritot, mainās

60valsts pilsoņu kopums un var mainīties gan teritorija, gan

61konstitucionālā iekārta. Nepārtrauktības doktrīna akceptē, ka

62šādas pārmaiņas var būt notikušas arī valstī, kuras neatkarība

63tiek atjaunota. Taču tādā gadījumā šai valstij jārīkojas saskaņā

64ar nepārtrauktības doktrīnu, un attiecīgās pārmaiņas veicamas

65nevis tabula rasa, bet pamatojoties uz iepriekšējo

66konstitucionālo regulējumu. Citiem vārdiem sakot, pārmaiņām

67jānotiek nepārtrauktības doktrīnas ietvaros, nevis ārpus tās

68(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā

69Nr. 2007-10-0102 32.2. un 32.3. punktu).

70Neatkarības deklarācijas pieņemšana un Satversmes 2. panta

71darbības atjaunošana iniciēja Latvijas neatkarības atjaunošanas

72procesu, pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu. Savukārt līdz

73ar Satversmes 1. panta darbības atjaunošanu Latvijas pilsoņiem

74radās paļāvība uz to, ka lēmumi tiks pieņemti, ievērojot

75nepārtrauktības doktrīnas pamatnostādnes, un pārmaiņas atbildīs

76demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

77Valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības

78nepārtrauktības principu. Ja valsts izvēlas balstīties uz savu

79nepārtrauktību, tad pilsonības regulējumam jāatbilst šim

80principam. Tas nozīmē, ka valstij, saglabājot savus būtiskos

81elementus, tostarp tautu, ir iespēju robežās jārūpējas par to,

82lai grozījumi tiesiskajā regulējumā tiktu izdarīti, ievērojot no

83nepārtrauktības doktrīnas izrietošos principus.

84Līdz ar to Satversmes tiesa vispirms

85izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 2. pantam un

86Neatkarības deklarācijai.

8712. Lai konstatētu, vai nepārtrauktības doktrīna ir

88ievērota, jāapskata Latvijas pilsonības institūta rašanās

89vēsturiskie nosacījumi.

9012.1. Tautas padome 1919. gada 23. augustā pieņēma

91Pavalstniecības likumu. Tā mērķis bija sākotnējā pilsoņu kopuma

92apzināšana. Proti, ar šo likumu tika noteikta kārtība, kādā

93personas varēja tikt atzītas par jaunizveidotās Latvijas valsts

94pilsoņiem.

95Sākotnējais Latvijas pilsoņu kopums saskaņā ar Pavalstniecības

96likuma 1. pantu tika noteikts pēc piederības pie Latvijas

97teritorijas, t.i., pēc jus soli principa. Minētā norma

98paredzēja, ka par valsts pilsoni uzskatāms ikkatrs agrākās

99Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības

100izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas

101robežās ietilpstošiem apgabaliem vai uz Krievijas likuma pamata

102bija jau pirms 1914. gada 1. augusta piederīgs pie šiem

103apgabaliem un nav līdz šā likuma izsludināšanas dienai pārgājis

104citā pavalstniecībā. Tādējādi cilvēka saistība ar Latvijas

105teritoriju varēja būt faktiska (cēlies no Latvijas robežās

106ietilpstošiem apgabaliem), kā arī juridiska (uz Krievijas likuma

107pamata jau pirms 1914. gada 1. augusta bijis piederīgs pie šiem

108apgabaliem) (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas

109valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 77. - 78.

110lpp.). Dibinot valsti, bija nepieciešams noteikt pilsoņu

111kopumu, un Latvija izvēlējās jus soli principu kā izejas

112punktu.

1131921. gada 7. oktobrī Pavalstniecības likums tika papildināts

114ar 1.1 pantu, kas paredzēja, ka "par Latvijas valsts

115pilsoni skaitās ikkatrs, bez tautības un ticības izšķirības, kurš

116dzīvo Latvijas robežās, nav līdz šī likuma 1.1 panta

117izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā un: a) kuram

118līdz 1914. gada 1. augustam Latvijas robežās vismaz pēdējos 20

119gadus ir bijusi pastāvīga dzīves vieta, b) vai kuram Latvijas

120robežās līdz 1881. gadam ir bijusi pastāvīga dzīves vieta, c) vai

121kurš ir "a" un "b" punktos minēto personu pēcnācējs". Šie

122noteikumi neattiecās uz personām, kas bija izvairījušās no kara

123dienesta pildīšanas. Savukārt likuma 4. pants tika papildināts ar

124piezīmi, ka tie ārzemnieki, kuri kalpo vai kalpojuši Latvijas

125armijā, var iegūt pilsonību ar Ministru kabineta lēmumu, ja

126piecus gadus dzīvojuši Latvijas robežās (sk.: Likumu un

127valdības rīkojumu krājums, 19. burtnīca, 1921. gada 20. oktobris,

128339. lpp.).

129Pavalstniecības likuma 2. pants paredzēja, ka "pilsoņi, kas

130pagaidām uzturas ārpus Latvijas robežām, bet citādi apmierina 1.

131pantā minētās prasības, nezaudē Latvijas pavalstniecības

132tiesības, ja viņi viena gada laikā no šī likuma izsludināšanas

133dienas atgriežas Latvijā vai reģistrējas kā Latvijas pilsoņi pie

134kādas no Latvijas diplomātiskajām priekšstāvniecībām ārzemēs, vai

135arī paziņo savu nevēlēšanos palikt Latvijas pavalstniecībā

136iekšlietu ministram".

13712.2. Atsevišķi izņēmumi no jus soli principa

138tika paredzēti, slēdzot starptautiskus līgumus un iekļaujot

139pilsoņu kopumā personas, kurām bija saikne ar Latvijas

140teritoriju. Tādējādi tika turpināta pilsoņu kopuma apzināšana.

141Tā, piemēram, 1921. gada 22. jūlijā tika noslēgts Nolīgums starp

142Latviju un Krieviju par pilsonības optācijas kārtību, atgriešanos

143uz dzimteni, par abu nolīguma slēdzēju pilsoņu īpašuma izvešanu

144un likvidēšanu. Nolīguma 1. pants paredzēja, kādā kārtībā

145jauniegūto Latvijas teritoriju iedzīvotāji var pieteikties

146Latvijas pilsonībai. Saskaņā ar šā nolīguma 7. pantu Latvija

147nevarēja atteikties šīm personām piešķirt Latvijas pilsonību

148(sk.: Likumu un valdības rīkojumu krājums, 15. burtnīca, 1921.

149gada 24. augusts, 251., 252. un 256. lpp.).

150Līdzīgi līgumi, kuri ietvēra pilsonības jautājuma

151noregulējumu, tika noslēgti ar Igaunijas Republiku, Ukrainas

152Sociālistisko Padomju Republiku un Lietuvas Republiku (sk.,

153piemēram: Likumu un valdības rīkojumu krājums, 13. burtnīca,

1541920. gada 22. decembris, 1. - 13. lpp.; 12. burtnīca, 1921. gada

15530. jūnijs, 192. - 195. lpp. un 21. burtnīca, 1921. gada 29.

156decembris, 353. - 360. lpp.). No minētajiem līgumiem

157secināms, ka dubultpilsonības izveidošanās netika pieļauta.

15812.3. Pavalstniecības likums tika pieņemts sarežģītā

159laikā, kad Latvija starptautiski vēl nebija atzīta de

160jure. Latvijas pagaidu valdība 1919. gada 7. jūlijā ieradās

161Rīgā (sk.: Andersons E. Latvijas vēsture. 1914 - 1920.

162Stokholma: Apgāds Daugava, 1967, 506. lpp.). Latvijas

163austrumu apgabalus bija okupējis Padomju Krievijas karaspēks,

164turpretim Kurzemē atradās Vācijas un Bermonta karaspēks, kas arī

165bija naidīgs pastāvošajai Latvijas valstij. Nebija arī nekādas

166skaidrības par situāciju Krievijā [sk.: Straume A.

167Pavalstniecības jautājums Latvijā (1919. - 1940.). Latvijas

168Vēsture, 1992/2, 71. lpp.].

169Līdz ar to var piekrist gan Saeimas, gan I. Ziemeles

170norādītajam, ka, pieņemot Pavalstniecības likumu, bija

171principiāli svarīgi noteikt lojālu pilsoņu kopumu un izslēgt

172iespēju, ka Latvijas pilsoņi vienlaikus varētu būt arī citas

173valsts pilsoņi.

174Viens no tiesiskajiem mehānismiem, ar kura palīdzību vajadzēja

175panākt to, ka par pilsoņiem kļūst tikai Latvijai lojālas

176personas, bija ietverts Pavalstniecības likuma 8. pantā. Tas

177noteica, ka neviens nedrīkst vienlaikus būt par pavalstnieku

178Latvijā un kādā citā valstī. Pretējā gadījumā persona zaudē

179Latvijas pilsoņa tiesības. Šādā veidā likumā tika noteikts

180dubultpilsonības aizliegums, kas, neraugoties uz daudzajiem

181Pavalstniecības likuma grozījumiem, būtībā palika nemainīgs. No

182lietā esošajiem atzinumiem secināms, ka gadījumos, kad persona,

183atrodoties emigrācijā, pieņēmusi citas valsts pilsonību, tas no

184Latvijas normatīvo aktu viedokļa nenovēršami nozīmēja Latvijas

185pavalstniecības zaudēšanu (sk. A. Lerha atzinumu lietas

186materiālu 6. sēj. 105. lpp.).

187Pavalstniecības likums, kas de jure bija spēkā līdz

188Pilsonības likuma pieņemšanai, expressis verbis ietvēra

189dubultpilsonības aizliegumu.

19013. Tā kā prettiesiskā Latvijas okupācija pārtrauca

191de facto Latvijas pilsonības darbību, Satversmes tiesai ir

192jānoskaidro, vai un kā minētā pilsonība de facto un de

193jure turpinājās šā starptautisko tiesību pārkāpuma laikā.

19413.1. Latvijas pilsonības kontekstā pats būtiskākais

195faktors bija valsts pārstāvniecību darbības turpināšana un

196kompetences atzīšana.

197Laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam, kamēr Latvijā nebija

198likumīgas valdības un turpinājās valsts aneksija, Latviju de

199jure starptautiskajās attiecībās pārstāvēja ārzemēs

200saglabātais diplomātiskais un konsulārais dienests. Šā dienesta

201darbinieku rīcība nenoliedzami bija viens no apstākļiem, kas

202citas valstis nosvēra par labu tam, ka tās neatzina prettiesisko

203Latvijas okupāciju un aneksiju (sk.: Dēliņš E. Ar skatu no

204Austrālijas: Latvijas ārlietu dienests 4. maija Deklarācijas

205priekšvakarā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums

206par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,

20750. lpp. un Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu

208dienests. 1918 - 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,

2092005, 255. - 279. lpp.). Latvijas diplomātisko pārstāvniecību

210darbība okupācijas periodā bija vienīgā Latvijas valsts

211rīcībspējas izpausme.

212Tajā pašā laikā šīm pārstāvniecībām vairs nebija likumīgas

213valdības atbalsta. Šādā ārkārtas situācijā to darbību noteica

214ierobežota valsts rīcībspēja. Pamatojoties uz sūtņu paziņojumiem,

215Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs

216turpināja darbu līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai,

217neatzīstot Latvijas pievienošanu PSRS un pārstāvot Latvijas

218intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra

219sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.1. punktu).

220Pārstāvniecību vadītāji noteica valsts ārpolitikas vadlīnijas,

221iecēla pārstāvniecību darbiniekus, konsulus un personiskos

222pārstāvjus (sk.: Lerhis A., 284. - 286. lpp.). Latvijas

223diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības pamats bija 1940.

224gada 17. maijā Latvijas sūtnim Kārlim Zariņam valdības piešķirtās

225ārkārtējās pilnvaras pārstāvēt Latvijas intereses ārvalstīs

226(sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis.

227Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 366. - 369. lpp.).

228Lai arī trimdā notika diskusijas par to, kurš ir tiesīgs

229pārstāvēt Latviju prettiesiskās okupācijas apstākļos (sk.,

230piemēram: Senatoru atzinums // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un

231dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds

232Latvijas Vēsture, 2000, 382. - 385. lpp.), tomēr minētās

233pilnvaras par tiesiskām un spēkā esošām atzina Rietumvalstu,

234tostarp Apvienotās Karalistes un ASV, valdības (sk., piemēram:

235Lerhis A., 256. - 257. lpp.).

236Ārkārtas pilnvaras bija saturiski ierobežotas, piemēram, tās

237neparedzēja iespēju izveidot trimdas valdību, tomēr to

238pamatuzdevums bija skaidrs - aizstāvēt Latvijas intereses visiem

239spēkiem (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality: the

240Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by

241International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005, p.

24222). Turklāt tās tika piešķirtas, uzskatot, ka iespējamā

243Latvijas okupācija nebūs ilga (sk.: Andersons E.

244Latvijas vēsture. 1920 - 1940. Ārpolitika. E. Dunsdorfa red.

245II. - [B.v.]; Daugava, 1984, 412. - 415. lpp.).

246No 1946. gada 26. maijā Ženēvā panāktās Latvijas sūtņu

247vienošanās secināms, ka diplomāti apņēmās cīnīties par valsts

248neatkarības atjaunošanu, cik vien iespējams, intensīvi. Viņi

249vienojās, ka 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaras sūtnim K.

250Zariņam un viņa eventuālajam tiesību pārņēmējam Alfrēdam Bīlmanim

251uzskatāmas par Latvijas suverēnās varas idejas turpinājumu un

252tādā kārtā ir sūtņu darbības tiesiskais pamats. Sūtņi turpināja

253reprezentēt Latvijas suverēno varu tajās valstīs un

254starptautiskajās iestādēs, kur viņi bija akreditēti un kur viņi

255varēja darboties. Sūtņi nolēma sadarboties, cik vien to pieļauj

256politiskie apstākļi, ar visām latviešu patriotiskajām

257organizācijām, kuru mērķis ir Latvijas neatkarības atjaunošana

258(sk. lietas materiālu 6. sēj. 129. lpp.). Latvijas sūtnis

259Parīzē Oļģerts Grosvalds vēl 1951. gadā parakstīja apliecību, kas

260atzīst Latvijas likumīgās valdības 1940. gada 17. maijā izdotās

261ārkārtas pilnvaras un kā šo pilnvaru turētāju valsts sūtni

262Londonā K. Zariņu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 138.

263lpp.).

264Citas valstis atzina Baltijas diplomātisko pārstāvju

265pilnvaras. Tā, piemēram, ASV atļāva darboties Baltijas valstu

266diplomātiskajām un konsulārajām institūcijām kā attiecīgo valstu

267pārstāvēm. Tāpat tika veikti pasākumi, lai aizsargātu baltiešu

268īpašumus ASV. Tādu pašu nostāju ieņēma Apvienotā Karaliste, kā

269arī tiesas Vācijā un Īrijā [sk. Hough W., The

270Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development

271of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory, p. 392, vēre

272397, p. 415, vēre 431, pp. 434 - 425; sk. arī The Republic of

273Latvia Case, 20 International Law Reports 180 (1953), 10

274Int'L. Law Reports 91 (1949)]. Arī Vācijas Federatīvā

275Republika, nodibinot diplomātiskās attiecības ar PSRS, īpaši

276uzsvēra, ka neatzīst PSRS īstenoto Baltijas valstu prettiesisko

277okupāciju un aneksiju, kā arī teritoriālās izmaiņas, kas šajā

278sakarā notikušas pēc Otrā pasaules kara sākuma (sk. Vācijas

279Federatīvās Republikas izdarīto atrunu nozīmi lietas materiālu 6.

280sēj. 146. - 151. lpp.). Neatzīšanas politiku ieturēja arī

281Kanāda, Austrālija, Francija, Dienvidslāvija, Dānija, Beļģija,

282Spānija, Portugāle, Vatikāns, Malta, Grieķija, Itālija,

283Luksemburga, Turcija, Norvēģija, Nīderlande, Šveice.

284Diplomātiskās attiecības tika uzturētas ar Urugvaju, Brazīliju,

285Kolumbiju, Ekvadoru, Čīli, Gvatemalu, Paragvaju, Venecuēlu,

286Kostariku un citām valstīm (sk. Hough W., pp. 444 -

287445).

288Pateicoties Baltijas valstu diplomātiem, šo triju valstu

289okupācijas jautājums tika debatēts ANO Specializētajā

290dekolonizācijas komitejā 1983. gadā un Eiropas Savienības

291Parlamentā [sk. 1982 - 1983 Eur.Parl. Doc. (No. 7.908),

292pp. 432 - 433 (1983)]. Vairākas rezolūcijas tika pieņemtas

293arī Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā [sk.: Dokumenti

294par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības

295atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem, 160. - 161. lpp.;

296Pagātne nākotnē: 1940. gada notikumu izvērtējums. Ž. Ozoliņa.

297(red.). Rīga: SKDS, 2005, 10. lpp.]. Tādējādi piecdesmit

298gadus Latvijas diplomāti ārzemēs uzturēja prasību par Latvijas

299valsti, un šis fakts ir būtisks nepārtrauktības doktrīnas

300kontekstā.

301Ņemot vērā to, ka Latvijas

302neatkarība 1990. gadā tika atjaunota, balstoties uz

303nepārtrauktības doktrīnu, likumdevēju saista arī augstāko valsts

304amatpersonu rīcība ārzemēs valsts okupācijas periodā.

30513.2. Latvijas okupācijas periodā valsts diplomātiskās

306un konsulārās pārstāvniecības Rietumvalstīs savā darbībā vadījās

307no pirmsokupācijas laika normatīvajiem tiesību aktiem. Tie

308joprojām bija spēkā arī pēc Latvijas okupācijas. Pavalstniecības

309likuma, kā arī citu tiesību aktu - 1935. gada 7. decembra

310Konsulārā reglamenta, 1936. gada 10. septembra Konsulārā dienesta

311instrukcijas, 1936. gada 26. februāra Likuma par ārzemju pasēm,

3121936. gada 28. maija Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm -

313piemērošana objektīvu apstākļu dēļ bija ierobežota. Latvijas

314valsts konsulārajiem pārstāvjiem nereti nācās, darbojoties

315attiecīgo valsts likumu garā, tomēr pielāgoties tādiem

316apstākļiem, kurus attiecīgo normatīvo aktu izstrādes, proti,

317pirmsokupācijas laikā nebija iespējams prognozēt (sk. A. Lerha

318un I. Ziemeles atzinumus lietas materiālu 6. sēj. 104. lpp. un 7.

319sēj. 38. lpp.).

320Pārstāvniecības ārvalstīs okupācijas periodā nevarēja piemērot

321tiesību normas, kurās bija paredzēta pārstāvniecību pakļautība,

322saistība un sadarbība ar Latvijas teritorijā esošām valsts

323iestādēm - Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju, kā arī

324reglamentēti ceļojumi uz Latvijas teritoriju un atpakaļ (sk.

325A. Lerha atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 103. lpp.).

326Piemēram, pilnībā vai daļēji nevarēja tikt piemērots Instrukcijas

327pie Likuma par ārzemju pasēm 2., 3., 4., 5., 6., 8., 21., 34.,

32839., 53., 54. un 70. punkts, Likuma par ārzemju pasēm 13. pants,

329kā arī Konsulārā dienesta instrukcijas 101. punkta 5. d

330apakšpunkts (sk. 1936. gada 28. maija Instrukciju pie

331Likuma par ārzemju pasēm // Valdības Vēstnesis, Nr. 132, 1936.

332gada 15. jūnijs, un 1936. gada 10. septembra Konsulārā dienesta

333instrukciju // Valdības Vēstnesis, Nr. 208, 1936. gada 14.

334septembris).

335Līdz ar to de facto zaudēja spēku tie normatīvie

336tiesību akti, kuri regulēja Latvijas pilsonības un pilsoņu

337reģistrācijas jautājumus. Diplomātisko pārstāvniecību reģistri

338valstīs, kurās bija Latvijas valsts pārstāvniecības vai tika

339pagarinātas Latvijas ārzemju pases, kļuva par vienīgajiem

340reģistriem, kuros tika turpināta Latvijas pilsoņu

341reģistrācija.

34213.3. Trimdas gados bēgļiem - Latvijas pilsoņiem, kuri

343bija nonākuši citās valstīs - bija svarīgi savas valsts

344diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās iegūt Latvijas

345pilsoņa ārzemju pasi. Uzturoties mītnes valstīs un arī tādēļ, lai

346izkļūtu no bēgļu nometnēm, bija nepieciešams valstspiederību

347apliecinošs personas dokuments, un Latvijas pilsoņiem par šādu

348dokumentu vislabāk varēja kalpot pilsoņa ārzemju pase (sk. A.

349Lerha atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 104. lpp.). Arhīva

350materiāli apstiprina, ka ārzemēs mītošo latviešu vidū

351reģistrācija bija ļoti izplatīta, īpaši pirmajos trimdas gados.

352Lielie attālumi starp bēgļu mītnes vietām un Latvijas

353pārstāvniecībām bieži vien apgrūtināja Latvijas pilsoņu iespējas

354saņemt ārzemju pasi, tomēr viņi šīs grūtības centās pārvarēt.

355Izplatīta bija arī tāda prakse, ka pases saņemšanai nepieciešamie

356dokumenti tika pārstāvniecībām nosūtīti pa pastu.

357Personu piederība pie Latvijas pilsonības objektīvu apstākļu

358dēļ nereti bija grūti noskaidrojams fakts. Daudzas personas kara

359laikā bija zaudējušas savu iekšzemes pasi, un tāpēc par pilsonību

360apliecinošiem dokumentiem tika atzīta dzimšanas apliecība,

361atraitņiem - otra laulātā miršanas apliecība, šķirtiem - tiesas

362spriedums vai līdzvērtīgi notariāli apstiprināti dokumenti

363gadījumā, kad to oriģināli nebija pieejami (sk. A. Lerha

364atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 107. lpp.). Fakts, ka

365persona ir bijusi Latvijas pilsonis, atsevišķos gadījumos varēja

366tikt apliecināts, piemēram, arī ar liecinieku sniegtām

367liecībām.

368No Ārlietu ministrijas arhīvā esošajiem dokumentiem redzams,

369ka, arī darbojoties šādos ārkārtas apstākļos, pārstāvniecības par

370ārzemju pasu izsniegšanu un pagarināšanu, kā arī par attiecīgo

371valsts nodevu iekasēšanu izdarīja ierakstus savos reģistros.

372Tāpat no apjomīgās sarakstes ar dažādām privātpersonām iespējams

373secināt, ka pirms pases izdošanas notika sniegto datu pārbaude.

374Tā, piemēram, no lietas materiāliem izriet, ka pārstāvniecības

375pasu pagarināšanu reģistrēja gan atsevišķās personu kartiņās, gan

376arī atbilstoši Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm 30.

377punktam - sevišķās pasu izdošanas un pagarināšanas grāmatās

378(sk. lietas materiālu 6. sēj. 124. - 126. lpp.).

379Minētais liecina, ka ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana

380bija viena no svarīgākajām funkcijām, ko valsts okupācijas laikā

381īstenoja Latvijas pārstāvniecības ārvalstīs.

382Ārzemju pases tika izsniegtas atbilstoši Latvijas

383normatīvajiem tiesību aktiem. Piemēram, pilsoņi aizpildīja

384anketas, kas paredzētas personām, kuras reģistrējas Latvijas

385pārstāvniecībās ārzemēs. Anketas ietvēra izvilkumus gan no

386Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm, gan no Konsulārā

387reglamenta (sk. lietas materiālu 6. sēj. 127., 132. - 135. un

388139. - 140. lpp.). Pilsoņi tika informēti par nepieciešamību

389pasi regulāri pagarināt. Vienlaikus pārstāvniecības atbilstoši

390tiesību aktiem atteicās izslēgt personas no pilsoņu kopuma, jo

391šis jautājums nebija to kompetencē (sk. lietas materiālu 6.

392sēj. 145. lpp.).

393Lai gan pārstāvniecības centās ievērot Latvijas normatīvos

394tiesību aktus, to iespējas noskaidrot, vai visas tām sniegtās

395ziņas par ārzemju pasu izsniegšanu vai pagarināšanu ir patiesas,

396tomēr bija ierobežotas. Piemēram, kā minēts Londonas sūtniecības

397kancelejas sekretāra Ērika Žilinska 1979. gada 6. aprīļa vēstulē

398Latvijas interešu pārstāvim Vācijas Federatīvajā Republikā

399Ādolfam Šildem, visiem pieteicējiem bija jāiesniedz pasu

400pieprasījuma anketa ar foto, kā arī dokumenti, kas apliecina

401piederību pie Latvijas pilsonības. "Negribam būt pedanti, bet

402mūsu laikos it sevišķi jācenšas nezaudēt mums draudzīgo svešzemju

403uzticamību mūsu konsulārajai darbībai." Tāpat vēstulē norādīts:

404"Cenšamies, cik vien var, būt liberāli, bet negribētos, ka

405Latvijas pase kļūst, ja tā drīkstētu teikt, flag of

406convenience" (A. Lerha atzinums lietas materiālu 6. sēj.

407107. lpp.).

408No Ārlietu ministrijas arhīva materiāliem secināms, ka daudzas

409valstis, tostarp ASV, Anglija, Austrālija, Dānija, Francija,

410Nīderlande, Norvēģija, Spānija, Somija, Vācijas Federatīvā

411Republika un Zviedrija, ir atzinušas Latvijas ārzemju pasi kā

412ceļošanai derīgu dokumentu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 136.,

413137. un 156. lpp.).

414Tas, ka Latvijas prettiesiskās okupācijas laikā tika saglabāta

415Latvijas pilsonība, bija ārkārtīgi svarīgi no valsts turpināšanās

416viedokļa. Tādā veidā tika nodrošināta reāla tiesiskā saikne ar

417pirmsokupācijas laiku valsti (sk. I. Ziemeles atzinumu

418lietas materiālu 6. sēj. 37. lpp.).

41913.4. Lai noskaidrotu, kā attīstījies Latvijas

420pilsonības institūts, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai valsts

421okupācijas laikā pamatoti tika pieļauta dubultpilsonības

422izveidošanās trimdā esošajiem Latvijas pilsoņiem.

423Prettiesiskajai okupācijai ieilgstot, Latvijas valsts de

424jure pastāvēšana kļuva arvien vairāk apdraudēta. Zūdot

425izredzēm uz drīzu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kā

426arī praktisku sadzīves apsvērumu dēļ arvien vairāk trimdas

427latviešu pieņēma savas mītnes valsts pilsonību (sk. A. Lerha

428atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 105. lpp.).

429Piemēram, Latvijas pārstāvniecība Lielbritānijā, kuru vadīja

430K. Zariņš, pagarināja Latvijas ārzemju pasi pat tad, ja persona

431atzina, ka jau ieguvusi citas valsts pilsonību. Tā kādā

432pārstāvniecības vēstulē norādīts: "sūtniecība ir saņēmusi Jūsu šā

433gada 10. oktobra vēstuli, līdz ar Jūsu Latvijas ārzemju pasi Nr.

43408939 LS un piezīmi, ka sakarā ar Jūsu pāriešanu Anglijas

435pavalstniecībā šī pase būtu palikusi nederīga. Šinī sakarā

436sūtniecība atrod par nepieciešamu paskaidrot, ka Anglijas likums

437to neprasa, bet taisni otrādi, pielaiž divpavalstniecību. Tamdēļ

438arī gribam jautāt, vai tad ar pāriešanu angļu pavalstniecībā Jūs

439domājat arī pārraut saites ar Latvijas valsts ideju, jo Latvijas

440pasi mēs uzskatām vispirmām kārtām kā mūsu tautas vienības

441simbolu. Mēs nedomājam, ka Jūs domātu šīs saites pārraut pases

442nodevas dēļ, kura taču ir tikai 2/- mēnesī. Tamdēļ domājam, ka

443Jūs šo jautājumu pārdomāsit un turpināsit turēt savu Latvijas

444pasi" (lietas materiālu 6. sēj. 152. lpp.). Arī 1956. gada

44528. maija vēstulē ir norādīts: "sūtniecība pagodinās apstiprināt

446Jūsu š.g. 27. maija vēstules un Jūsu Latvijas ārzemju pases

447saņemšanu. Šinī sakarā atļaujamies norādīt, ka parasti, pārejot

448Anglijas pavalstniecībā, tautieši nesarauj savas saites ar

449Latvijas valsti, bet turpina paturēt savas Latvijas pases. Jo

450šinīs laikos ir grūti paredzēt notikumu gaitu un palikšana pie

451savas tautas arvienu ir drošāka" (lietas materiālu 6. sēj.

452154. lpp.).

453Toreizējos apstākļos Latvijas pārstāvniecībām patiešām bija

454jārīkojas tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu

455valsts saglabāšanu, tāpēc formāla Pavalstniecības likuma

456piemērošana kļuva neiespējama. Pirmsokupācijas normatīvo aktu

457piemērošana bija jāpakārto valsts interešu izvērtēšanai pēc

458būtības, ņemot vērā politisko un vēsturisko realitāti (sk. I.

459Ziemeles atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 38. lpp.).

460Tādējādi dubultpilsonība, kas izveidojās valsts okupācijas

461apstākļos, nevar tikt atzīta par nelikumīgu.

462Satversmes tiesa atzīst, ka Latvijas normatīvo aktu,

463tostarp Pavalstniecības likuma, noteikumi bija jāpiemēro, ņemot

464vērā okupācijas situāciju un valsts intereses. Formāla šo tiesību

465normu interpretācija un piemērošana būtu bijusi pretrunā ar

466Latvijas valsts interesēm nelikumīgās okupācijas laikā.

46714. Pieteikumā norādīts, ka personas, kuras okupācijas

468apstākļos bija spiestas atstāt Latviju un pieņemt citas valsts

469pilsonību, varēja paļauties uz 1991. gada 27. novembra lēmumā

470noteikto. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, kādos apstākļos

471un ar kādu mandātu Augstākā padome varēja ietekmēt Latvijas

472pilsoņu kopumu, kāds tas uz jus sanguinis principa pamata

473bija izveidojies okupācijas laikā.

47414.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka Augstākā

475padome, ņemot vērā tās ievēlēšanas kārtību, bijusi pilnvarota

476tikai apzināt Latvijas pilsoņu kopumu atbilstoši Pavalstniecības

477likuma regulējumam. Līdz ar to būtībā 1991. gada 27. novembra

478lēmums ticis pieņemts ārpus tās kompetences ietvariem, jo pretēji

479Pavalstniecības likumam paredzējis dubultpilsonības institūta

480ieviešanu.

481Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Augstākā padome tika ievēlēta

482daļēji brīvās vēlēšanās un nebija kompetenta izlemt jebkurus

483jautājumus. Tā pauda ne tikai Latvijas pilsoņu, bet arī citu

484Latvijas PSR iedzīvotāju politisko gribu. Tomēr Augstākā padome

485nostājās uz 1918. gada 18. novembra Latvijas tiesiskās

486platformas. Ņemot vērā Satversmes 2. pantā paredzētās Latvijas

487pilsoņu tiesības izlemt visus svarīgākos valsts jautājumus un

488pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, Augstākā padome pieņēma

489Neatkarības deklarāciju. Ar minētās deklarācijas pieņemšanas

490brīdi Augstākā padome uzņēmās nodrošināt valsts neatkarības

491faktisko atjaunošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29.

492novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 61.2. un 61.3.

493punktu).

494Augstākā padome, kas tika ievēlēta 1990.

495gadā, balstoties uz okupācijas varas likumiem, bija tikai pārejas

496perioda institūcija (sk.: Ziemele I., p. 35.).

497Varēja jautāt, vai tā ir tiesīga lemt par Latvijas neatkarību

498(sk.: Celle O. 4. maijs un trimdas latvieši // 4. maijs.

499Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju.

500Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 117. lpp.). Arī Latvijas

501sabiedrībā nebija vienotas attieksmes pret Augstāko padomi un tās

502pilnvarām [sk., piemēram: Jundzis T. Vēsturiski politiskā

503situācija laikā, kad tapa 4.maija Deklarācija (1990.g. marts -

504maijs); Latvijas Republikas pilsoņu kongresa 1990. gada 1. maija

505rezolūcija "Par LPSR Augstāko padomi"// 4. maijs. Rakstu, atmiņu

506un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds

507Latvijas Vēsture, 2000, 38. - 41. un 377. - 378. lpp.].

508Tomēr nevar noliegt, ka bija radusies objektīva nepieciešamība

509pēc institūcijas, kas atjaunotu Latvijas Republikas valstiskumu.

510Šāda institūcija bija Augstākā padome. Lai gan tās

511konstitucionālās funkcijas bija ierobežotas, tā tomēr bija

512kompetenta nodrošināt to, ka tiek pilnībā atjaunots leģitīmais

513Latvijas valstiskuma kodols.

51414.2. Neatkarības deklarācijas preambula konkretizē

515Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un uzliek valsts varas

516institūcijām par pienākumu ievērot šo doktrīnu un neatkāpties no

517tās. Tāpat valsts varas institūcijām ir saistošs preambulā

518ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais

519novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.

520Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr.

5212007-10-0102 64.2. punktu).

522Augstākās padomes uzdevums bija veikt Satversmes 6. panta

523darbības atjaunošanai, t.i., 5. Saeimas vēlēšanu norisei

524nepieciešamos priekšdarbus. Šo vēlēšanu sagatavošana un norise

525atzīstama par pēdējo posmu Latvijas neatkarības atjaunošanā de

526facto. Pieņemot gan 1991. gada 15. oktobra lēmumu, gan arī

5271991. gada 27. novembra lēmumu, Augstākajai padomei bija

528pienākums nodrošināt Latvijas pilsoņu tiesību nepārtrauktību.

5291991. gada 27. novembra lēmums bija pamats tam, lai arī ārvalstīs

530esošās personas, kuras okupācijas laikā ieguvušas citas valsts

531pilsonību, varētu reģistrēties kā Latvijas pilsoņi un saņemt

532personas kodu, īstenot tautas suverēno varu un 1993. gadā

533piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās.

534Līdz ar to var piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka pilsonības

535nepārtrauktības princips paredz valsts juridisku pienākumu

536iespēju robežās atjaunot to pilsoņu tiesības, kuriem tādas bija

537pirms valsts prettiesiskās okupācijas. Vienlaikus norādāms, ka

538arī nepārtrauktības doktrīnas kontekstā valstij tomēr nav

539pienākuma kā pilsoņus reģistrēt visas personas, kas bija šīs

540valsts pilsoņi, pirms tā de facto zaudēja neatkarību, un

541šo personu pēcnācējus. Šajā ziņā valsts nepārtrauktības prasībai

542pamatā ir politisks raksturs (sk. Tartu universitātes

543Konstitucionālo tiesību katedras lektores Beritas Āvikso atzinumu

544lietas materiālu 7. sēj. 30. lpp.).

545No Augstākās padomes sēžu stenogrammām redzams, ka pilsonība

546bija viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem. Latvijas

547neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada 21. augustā,

548savukārt Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanas kārtība tajā pašā

549laikā netika noteikta. Augstākā padome 1990. gada 31. jūlijā

550pieņēma lēmumu Nr.129 "Par darba grupas izveidošanu Latvijas

551Republikas Satversmes jaunās redakcijas un Latvijas Republikas

552pilsonības koncepcijas projektu izstrādāšanai".

553Pilsoņu kopuma noteikšanas kārtību Augstākā padome mēģināja

554iestrādāt arī likumprojektā "Par pilsonību", tomēr šā

555likumprojekta izstrādei izveidotā darba grupa šajā jautājumā

556nespēja rast kompromisu. Iespēja pieņemt likumu "Par pilsonību"

557neguva Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu

558atbalstu, jo pastāvēja viedoklis, ka Augstākā padome, pieņemot

559jaunu pilsonības likumu, atteiktos no koncepcijas par 1918. gada

560Latvijas Republikas atjaunošanu. Daži deputāti pat izstājās no

561Tautas frontes frakcijas, jo nepiekrita tās lēmumam, ka Augstākā

562padome ir pilnvarota pieņemt pilsonības likumu [sk.: Latvijas

563tiesību vēsture (1914 - 2000). Rīga: Fonds Latvijas Vēsture,

5642000, 461. un 462. lpp.].

565Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Augstākā padome

566apzinājās savas kompetences robežas, kas tika noteiktas

567Neatkarības deklarācijā. Tā nepieņēma jaunu pilsonības likumu,

568bet balstījās uz lēmumiem, kuros bija ievērots gan

569Pavalstniecības likums, gan pilsonības nepārtrauktības

570princips.

57114.3. Lai izvērtētu, vai nav

572notikušas atkāpes no Neatkarības deklarācijas pilnvarojuma,

573Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai pilsoņu kopuma noteikšana ar

5741991. gada 27. novembra lēmumu nepārsniedz Augstākās padomes

575kompetenci.

576Pēc Latvijas prettiesiskās okupācijas un

577aneksijas PSRS Augstākās padomes Prezidijs 1940. gada 7.

578septembrī pieņēma dekrētu "Par PSRS pavalstniecības iegūšanas

579kārtību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko

580Republiku pilsoņiem". Atbilstoši šā dekrēta 1. punktam par PSRS

581pilsoņiem bija uzskatāmi citastarp arī LPSR pilsoņi. Tādējādi

582okupācijas apstākļos Latvijas pilsoņu reģistrs nedarbojās un pēc

583valsts neatkarības atgūšanas tas bija jāatjauno. Taču Latvijas

584pilsonība turpināja pastāvēt un pāriet nākamajās paaudzēs saskaņā

585ar jus sanguinis principu. No minētā secināms, ka visas

586tās personas, kuras bija valsts pilsoņi pirms okupācijas, tās

587periodā Latvijas pilsonību nezaudēja.

588Nepārtrauktības doktrīnas neatņemams elements bija ne tikai to

589pilsoņu apzināšana, kuri dzīvoja Latvijā, bet arī jus

590sanguinis principa attiecināšana uz tiem pilsoņiem, kuri abu

591okupāciju rezultātā bija spiesti Latviju atstāt. Pie tam

592pilsonības atjaunošanas procesā bija svarīgi ņemt vērā gadu

593desmitiem ilgušo Latvijas konsulāro pārstāvniecību praksi

594nacionālo tiesību normu piemērošanā, kā arī to, ka, piemēram,

595atsevišķām Latvijas pilsoņu grupām jebkāda saikne ar dzimteni

596bija zudusi visu okupācijas laiku. Tādējādi Latvijai iespēju

597robežās bija jāatjauno visu savu pilsoņu tiesības.

598Saskaņā ar 1991. gada 15. oktobra lēmuma 2.1. punktu personas,

599kuras pieder pie Latvijas pilsoņu kopuma un kurām bija tās

600pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas

601šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvoja Latvijā, reģistrējās līdz

6021992. gada 1. jūlijam un saņēma pilsoņu pases kārtībā, kādu

603noteica Latvijas Republikas Ministru padome. Savukārt lēmuma 2.2.

604punkts noteica, ka personas, kuras pieder pie Latvijas pilsoņu

605kopuma un kurām bija tās pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, kā arī

606šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī nedzīvo

607Latvijā vai kas ir citu valstu pilsoņi, var jebkurā laikā

608reģistrēties un, uzrādot ekspatriācijas atļauju, saņemt pilsoņu

609pases kārtībā, kādu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome,

610bet lēmuma 2.3. punkts noteica, ka Latvijas pilsonis nevar

611vienlaikus būt arī citas valsts pilsonis vai pavalstnieks.

612Uz 1991. gada 15. oktobra lēmuma pieņemšanu asi reaģēja

613Latvijas pilsoņi un latviešu organizācijas ārvalstīs, jo šis

614lēmums noteica dubultpilsonības aizliegumu (sk. A. Endziņa

615atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 12. lpp. un Egila Levita

616vēstuli Gunāram Meierovicam lietas materiālu 6. sēj. 32. - 35.

617lpp.). Trimdā dzīvojošās personas iebilda gan pret to, ka

618Latvijas pilsoņa pases saņemšana iespējama vienīgi pēc

619ekspatriācijas atļaujas uzrādīšanas, gan arī pret to, ka Latvijas

620pilsonis nevar vienlaikus būt arī citas valsts pilsonis vai

621pavalstnieks.

622Rezultātā Augstākā padome pieņēma 1991. gada 27. novembra

623lēmumu, nosakot, ka 1991. gada 15. oktobra lēmuma 2.2. punkta

624norma par ekspatriācijas atļaujas uzrādīšanu un 2.3. punkts

625neattiecas uz Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri,

626Tēvzemes okupācijas apstākļos atrazdamies ārpus Latvijas,

627ieguvuši citas valsts pilsonību laika posmā no 1940. gada 17.

628jūnija līdz 1991. gada 21. augustam.

62914.4. Gan 1991. gada 15. oktobra lēmums, gan arī 1991.

630gada 27. novembra lēmums bija vērsts uz Iedzīvotāju reģistra

631izveidošanu un Saeimas vēlēšanu sagatavošanu. Proti, pēc Latvijas

632okupācijas nebija iespējams piemērot pirmsokupācijas laika

633normatīvos tiesību aktus, kas attiecās uz pilsoņu reģistrāciju.

634Tāpat savu darbību bija pārtraukusi arī Iekšlietu ministrija, kas

635šajā jomā bija uzraugošā un vadošā valsts pārvaldes iestāde.

636Tādējādi, ņemot vērā arī Neatkarības deklarācijā noteikto

637uzdevumu, pilsoņu reģistrācija bija objektīva nepieciešamība.

638Atbilstoši tālaika iespējām un prasībām tika gan radīts

639Iedzīvotāju reģistrs, gan arī veikta vēlētāju reģistrēšana

640Saeimas vēlēšanām, tādējādi noslēdzot periodu, kurā notika pāreja

641uz valsts neatkarības de facto atjaunošanu.

642Formāli ievērojot Pavalstniecības likumu un neņemot vērā

643okupācijas laikā izveidojušos praksi, nāktos izdarīt secinājumu,

644ka personas, kuras okupācijas apstākļos ieguvušas citas valsts

645pilsonību (pavalstniecību), ir zaudējušas Latvijas pavalstnieka

646tiesības, tostarp tiesības ievēlēt Saeimu. Ar trimdā esošo

647pilsoņu "izslēgšanu" no līdzdalības suverēnās valsts varas

648īstenošanā jaunievēlētās Saeimas leģitimitāte tiktu vājināta, un

649šāda rīcība būtu pretrunā ar tautas suverenitātes principu.

650Augstākās padomes kompetences ierobežojums attiecībā uz

651pilsoņu kopuma papildināšanu drīzāk ir traktējams kā aizliegums

652pilsonību piešķirt personām, kuras bija Latvijā ieceļojušas

653okupācijas laikā, nevis kā aizliegums lemt par tām personām,

654kuras ir Latvijas pilsoņi. Šādā aspektā tas arī tika vērtēts,

655norādot, ka Latvijas pilsonība saskaņā ar Pavalstniecības likumu

656nepārtraukti turpina eksistēt. Latvijas pilsoņiem pretlikumīgi

657uzspiestā PSRS pilsonība nav spēkā, bet Latvijā ieceļojušie PSRS

658pilsoņi nav ieguvuši Latvijas pilsonību [sk.: Levits E. Valsts

659atjaunošanas koncepcijas attīstība (personiskas piezīmes) // 4.

660maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības

661deklarāciju. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas

662Vēsture" fonds, 2000, 267. lpp.]. Līdz ar to Augstākās

663padomes kompetences ierobežojums pilsonības jautājumā tika vērsts

664galvenokārt uz to, lai Latvijas pilsonība netiktu automātiski

665piešķirta tām personām, kuras valstī bija ieceļojušas

666prettiesiskās okupācijas laikā.

667Satversmes tiesa secina, ka nedz 1991. gada 15. oktobra

668lēmums, nedz arī 1991. gada 27. novembra lēmums nebūtu uzskatāms

669par tādu, kas ierobežo tiesiski izveidotās Saeimas pilnvaras

670turpmāk izlemt pilsonības jautājumus. To tieši ir apliecinājusi

671Saeima ar savu rīcību, 1994. gada 11. augustā pieņemot Pilsonības

672likumu.

673Līdz ar to 1991. gada 27. novembra

674lēmums atbilst no Satversmes 2. panta un Neatkarības deklarācijas

675izrietošajai nepārtrauktības doktrīnai.

67615. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās

677paļāvības un samērīguma principiem, ir jānoskaidro gan šo normu

678pieņemšanas vēsturiskais konteksts, gan to saturs, piemērojot

679tiesību normu interpretācijas metodes. Tāpat ir jāņem vērā arī

680tas, ka likumdevējam bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju

681robežās atlīdzinātu iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un

682nodrošinātu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25.

683marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1.

684punktu).

68515.1. Apstrīdētās normas pieņēma 5. Saeima, kas tika

686ievēlēta 1993. gada 5. un 6. jūnijā. Saeimas vēlēšanām tika

687reģistrēti 23 kandidātu saraksti, kuros kopskaitā bija 879

688deputātu kandidāti. Vēlēšanās piedalījās 1 118 316 vēlētāji jeb

68989,9 procenti balsstiesīgo Latvijas pilsoņu. Ārvalstīs

690nobalsojušo pilsoņu skaits bija 18 413 (sk. http://web.cvk.lv/pub/public/27483.html,

691aplūkots 2010. gada 22. aprīlī). No Latvijas pilsoņiem, kas

692bija atgriezušies Latvijā pēc trimdā pavadītā laika, 5. Saeimā

693tika ievēlēti 17 deputāti, kuri darbojās dažādās frakcijās.

694Pilsonības jautājums bija aktuāls gan priekšvēlēšanu laikā, gan

695arī pēc vēlēšanām - apņemšanās izstrādāt un pieņemt Pilsonības

696likumu tika ietverta ziņojumā par Ministru kabineta sastādīšanu

697un deklarācijā par kabineta iecerēto darbību.

698Debates par Pilsonības likumu aizsākās jau 5. Saeimas 1993.

699gada 23. septembra sēdē, kad tika lemts par sagatavoto

700likumprojektu nodošanu komisijām (sk. http://www.saeima.lv/steno/st_93/st2309.html,aplūkots

7012010. gada 22. aprīlī). Arī turpmākajos Pilsonības likuma

702lasījumos - 1993. gada 25. novembrī, 1994. gada 9. un 21. jūnijā

703- notika plašas debates par dažādiem Pilsonības likuma

704jautājumiem.

705Apstrīdētās normas kā priekšlikumu Pilsonības likuma projektam

706tikai uz tā trešo lasījumu iesniedza Latvijas Nacionālās

707neatkarības kustības frakcijas deputāti. Priekšlikums paredzēja

708likumprojekta 10. pantu izteikt šādā redakcijā:

709"Latvijas valsts pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no

7101940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam, glābdamies no

711PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā

712bēgļi, kā arī tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav

713varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies

714ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā

715Latvijas valsts pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda

716pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija

717notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas

718pēc 1995. gada 1. jūlija, viņām jāatsakās no citas valsts

719pilsonības."

720Juridiskā komisija noraidīja priekšlikumu par likuma

721papildināšanu ar jaunu pantu un attiecīgi iestrādāja šo normu

722likuma pārejas noteikumos. No 1994. gada 21. jūnija Saeimas sēdes

723stenogrammas secināms, ka Juridiskā komisija apstrīdētajās normās

724ieviesa tikai redakcionālus precizējumus. Būtisks labojums bija

725skaitļus un vārdus "1991. gada 21. augustam" aizstāt ar skaitļiem

726un vārdiem "1990. gada 4. maijam". Tāpat Juridiskā komisija

727noraidīja gan Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu

728priekšlikumu vārdus "ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1.

729jūlijam" aizstāt ar vārdiem "ja reģistrācija notikusi līdz šā

730likuma spēkā stāšanās dienai", gan tās pašas frakcijas

731priekšlikumu pēdējo teikumu izteikt šādā redakcijā: "ja minētās

732personas reģistrējas pēc šī likuma stāšanās spēkā, viņām

733jāatsakās no citas valsts pilsonības". Tā kā frakcija prasību pēc

734balsojuma neuzturēja, atsevišķs balsojums par apstrīdētajām

735normām nenotika (sk. 5. Saeimas 1994. gada 21. jūnija sēdes

736stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2106.html,

737aplūkots 2010. gada 22. aprīlī).

738No lietas materiāliem secināms, ka Pilsonības likums tika

739rūpīgi vērtēts, izsverot dažādas regulējuma alternatīvas, bet

740apstrīdētās normas neradīja domstarpības Saeimas deputātu vidū un

741atspoguļoja likumdevēja gribu. Bez tam Saeimai, pieņemot

742apstrīdētās normas, nekādā veidā nebija iespējams ietekmēt to

743situāciju, ka citas valstis, kuru pilsonību okupācijas laikā no

744Latvijas izceļojušās personas bija ieguvušas, savos likumos vai

745to piemērošanas praksē neatzina dubultpilsonības institūtu.

74615.2. Neapšaubot likumdevēja rīcību, Satversmes tiesai

747jānoskaidro, vai personas, kurām ir tiesības uz Latvijas pilsoņa

748tiesību atjaunošanu, tiek identificētas atbilstoši

749nepārtrauktības doktrīnas prasībām. Lai to noskaidrotu,

750nepieciešams veikt apstrīdēto normu interpretāciju.

75115.2.1. Interpretējot apstrīdētās normas, jāņem vērā

752tas, ka Latvijas pilsoņi ilgstoši un piespiedu kārtā bija

753uzturējušies citās valstīs, vienlaikus saglabājot piederību pie

754Latvijas valstiskuma. Tātad apstrīdētās normas jāattiecina ne

755tikai uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri kā bēgļi bija nonākuši

756citās valstīs vai arī deportēti, bet arī uz tiem, kuri vēlāk

757okupācijas periodā citu iemeslu dēļ izceļoja no Latvijas. Arī no

758PMLP sniegtā viedokļa secināms, ka Pilsonības likuma pārejas

759noteikumu 1. punkta nosacījums "un šajā laikā naturalizējušies

760ārvalstīs" jāinterpretē paplašināti, dodot iespēju atjaunot

761Latvijas pilsoņa tiesības arī tiem pilsoņu pēcnācējiem, kuri

762ieguvuši citas valsts pilsonību nenaturalizējoties (sk. lietas

763materiālu 6. sēj. 3. un 4. lpp.). Līdz ar to, piemērojot

764gramatisko interpretāciju, nav pieļaujama formāla pieeja.

765Pie tam no lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas

766tika interpretētas tā, ka līdz minētajam datumam ārvalstīs

767esošajām personām bija pienākums vienīgi aizpildīt reģistrācijas

768anketu. Savukārt pati personas iekļaušana Iedzīvotāju reģistrā

769varēja notikt arī pēc minētā datuma, un šādā gadījumā attiecīgā

770persona varēja saglabāt dubultpilsonību.

771Arī administratīvo tiesu prakse atbilst Satversmes tiesas

772nolēmumos iedibinātajai pieejai, ka tiesību normas, kas attiecas

773uz pilsonības iegūšanu, nedrīkst piemērot formāli. Proti,

774pilsonības iegūšana indivīdam parasti ir nozīmīgs dzīves

775jautājums, un tāpēc nedrīkst rasties tādas situācijas, ka

776Latvijas pilsonība tiek liegta formālu apsvērumu un pilnībā

777nenoskaidrotu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

77821. augusta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

7792007-07-01 19. punktu). Tā, piemēram, administratīvās tiesas,

780skatot konkrētas lietas, pārliecinās, vai personas nav apzināti

781maldinātas vai arī nav citu iemeslu dēļ pieļāvušas kļūdas,

782aizpildot pirmsuzskaites veidlapas par reģistrēšanos pilsonībā

783līdz apstrīdētajās normās noteiktajam termiņam (sk. lietas

784materiālu 6. sēj. 63. - 97. lpp.).

78515.2.2. Vērtējot apstrīdētās normas kopsakarā ar citām

786Pilsonības likuma normām, secināms, ka tās atzīstamas par lex

787specialis attiecībā uz Pilsonības likuma 2. pantu. Minētais

788pants noteic, ka Latvijas pilsonis ir ikviens, kurš bijis tās

789pilsonis 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas

790reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā. Izņēmums ir personas,

791kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību.

792Tātad par Latvijas pilsoņiem bez laika ierobežojuma tiek atzītas

793gan visas tās personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada

79417. jūnijā, gan arī šo personu pēcnācēji. Lai gan Pieteikuma

795iesniedzējs neapstrīd reģistrēšanās prasību kā tādu, ir būtiski

796noskaidrot reģistrācijas fakta nozīmi kontekstā ar pilsoņa

797tiesību atjaunošanu.

798Satversmes tiesa jau norādīja, ka okupācijas laikā nebija

799iespējams piemērot tos normatīvos aktus, kas regulēja Latvijas

800pilsoņu reģistrācijas jautājumus, un pilsoņu kopuma apzināšana

801sākotnēji bija uzticēta Augstākajai padomei.

802Ņemot vērā vēsturiski radušos situāciju valsts iedzīvotāju

803reģistrācijas jautājumā, būtu saprātīgi uzskatīt, ka pilsoņa

804tiesību atjaunošanas procesā arī pašai personai ir zināms

805līdzdalības pienākums. Nebūtu pieļaujama arī tāda situācija, ka

806persona tiktu automātiski, piespiedu kārtā reģistrēta Iedzīvotāju

807reģistrā. Tātad reģistrācija šajā gadījumā bija pilsoņu tiesības

808"atmodinošs" akts.

809Pilsoņu kopuma apzināšanas kontekstā ir nošķirama personas

810reģistrācija konsulārajā iestādē no reģistrācijas Iedzīvotāju

811reģistrā, jo Konsulārajam reģistram un Iedzīvotāju reģistram ir

812atšķirīgs tiesiskais statuss un atšķirīgs darbības mērķis.

813Okupācijas laikā Konsulārā reģistra pamatfunkcija bija Latvijas

814pilsoņu nodrošināšana ar ceļošanai derīgiem dokumentiem un

815Latvijas valsts idejas uzturēšana. Pie tam daudziem Latvijas

816pilsoņiem nebija pieejas Latvijas pārstāvniecībām. Savukārt

817Iedzīvotāju reģistra mērķis ir izveidot vienotu un visiem

818pieejamu iedzīvotāju uzskaites sistēmu. Tā galvenais uzdevums ir

819nodrošināt Latvijas iedzīvotāju uzskaiti, likumā noteiktajā

820kārtībā reģistrā iekļaujot un aktualizējot ziņas par viņiem.

821Personu brīvprātīga reģistrēšanās Latvijas konsulārajos

822dienestos ārzemēs ar mērķi pagarināt Latvijas ārzemju pases

823derīguma termiņu nav pielīdzināma tai reģistrācijai, kāda bija

824jāveic PMLP atbilstoši tiesību normās noteiktajai kārtībai.

825Likumdevējs pilsoņu apzināšanai ir noteicis tieši šādu kārtību,

826un līdz ar to izteiktais arguments, ka persona pilnībā baudot

827visas pilsoņa tiesības arī bez reģistrācijas Iedzīvotāju

828reģistrā, neatbilst likumdevēja paustajai gribai. Piemērojot

829apstrīdētās normas, arī Administratīvā rajona tiesa un

830Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi, ka nav pamatots

831pieteicēju arguments par to, ka reģistrācija Latvijas

832konsulārajos dienestos ārzemēs ar mērķi pagarināt ārzemju pases

833derīguma termiņu ir pielīdzināma tai reģistrācijai, kādu tobrīd

834ārzemēs veica Latvijas pārstāvniecības, bet Latvijā - PMLP

835(sk. lietas materiālu 2. sēj. 27. un 151. lpp.).

836Reģistrēšanās nav uzskatāma par vienkāršu tehniski

837administratīvu procedūru gadījumā, kad valsts iedzīvotāju

838reģistrs tiek atjaunots pēc 50 gadus ilgušas nelikumīgas

839okupācijas. Arī likumdevējam šī faktiskā ļoti sarežģītā situācija

840bija jāņem vērā. Lietā esošajos dokumentos norādīts, ka Latvijas

841ārzemju pases ne vienmēr tika atzītas par pilnvērtīgiem personu

842apliecinošiem dokumentiem. "Daudzās no šīm pasēm aile

843pavalstniecība ir neaizpildīta tā iemesla dēļ, ka persona šobrīd

844nevar pretendēt uz Latvijas pilsonību [...] pēckara periodā

845izsniegtās Latvijas Republikas ārzemju pases nevar tikt

846uzskatītas par LR pilsonību tieši apliecinošiem dokumentiem"

847(Ārlietu ministrijas Konsulārās nodaļas galvenās

848speciālistes 1992. gada 16. oktobra vēstule Pilsonības un

849imigrācijas departamenta direktoram, lietas materiālu 6. sēj.

850160. - 161. lpp.).

851Reģistrācija pati par sevi nedz piešķir, nedz arī atņem

852personai Latvijas pilsonību. Jebkura persona, kura bija Latvijas

853pilsonis pirmsokupācijas laikā, neatkarīgi no dzīvesvietas tiek

854uzskatīta par Latvijas pilsoni saskaņā ar nepārtrauktības

855doktrīnu un Pilsonības likuma 2. pantu. Taču likumdevējs nebija

856tiesīgs patvaļīgi un vienpusēji atzīt šīs personas par valsts

857pilsoņiem, ignorējot to tiesiskās attiecības ar citām valstīm.

858Personas gribas paušana ir būtiska pilsoņa tiesību atjaunošanas

859gadījumā.

860Gan okupācijas laikā, gan jo īpaši 20. gadsimta 90. gadu

861sākumā Latvijas ārzemju pasu izsniegšanu apgrūtināja tiesiskā

862nenoteiktība. Tā, piemēram, no lietas materiāliem secināms, ka

863ārzemju pases tika izdotas ne tikai personām, kuras emigrējušas

864no Latvijas, bet arī pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri

865ārzemēs nozaudējuši bijušās PSRS ceļošanas dokumentus vai arī

866gluži vienkārši izteikuši vēlēšanos šādu pasi iegūt. Turklāt ne

867vienmēr bija iespējams pārbaudīt, vai attiecīgās personas

868patiešām ir Latvijas pilsoņi vai arī kad tās ieceļojušas Latvijā

869uz pastāvīgu dzīvi. Vēl 1992. gadā ārzemju pases tika izdotas arī

870tādām personām, kuras nemaz nevarēja pretendēt uz Latvijas

871pilsonību (sk. lietasmateriālu 6. sēj. 160.

872lpp.).

873Lai gan kopumā interese par reģistrāciju bija liela, tomēr

874Latvijas vēstniecībās vērsās arī tādas personas, kuras - tieši

875pretēji - vēlējās atteikties no Latvijas pilsonības, lai iegūtu

876citas valsts pilsonību, vai arī saņemt apstiprinājumu, ka tās nav

877Latvijas pilsoņi. Tā kā atteikšanās kārtība nebija pilnībā

878noregulēta, personas, atsakoties no pilsonības, vēlējās saglabāt

879savu ārzemju pasi (sk. lietas materiālu 6. sēj. 179. - 180.

880lpp.).

881Līdz ar to reģistrēšanās pienākuma noteikšana ar mērķi

882atjaunot Latvijas pilsoņu tiesības bija pamatota.

883Nevienam Latvijas pilsonim, kas

884ieguva pilsonību piedzimstot, nav atņemtas tiesības reģistrēties

885kā Latvijas pilsonim neierobežotā laikā. Līdz ar to Pieteikuma

886iesniedzēja arguments par valsts nepārtrauktības doktrīnas

887pārkāpšanu nav pamatots.

88816. Pieteikuma iesniedzējs norādījis arī uz to, ka

889pilsonība uzskatāma par vienu no cilvēktiesībām un apstrīdētās

890normas neatbilstot no Satversmes 1. panta izrietošajiem

891samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem.

89216.1. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka no

893Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena

894izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas

895valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības

896principus [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

897sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24.

898marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3.

899punktu].

900Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt grozījumus

901pastāvošajā tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2005.

902gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24.

903punktu). Tomēr, grozot tiesisko regulējumu,

904likumdevējs nav tiesīgs pārkāpt personas pamattiesības un

905konkrētajā gadījumā - arī pilsonības nepārtrauktības

906principu.

907Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

908kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

909konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu

910izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

911normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

912tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto

913kontroli. Likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma

914regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir

915jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst

916Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

917novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3.

918punktu).

919Pilsonības tiesiskā regulējuma jomā valstij ir plaša rīcības

920brīvība (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. augusta lēmuma

921par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-07-01 8. punktu).

922Tomēr šo rīcības brīvību nevar atzīt par neierobežotu.

923Nepārtrauktības doktrīnas ietvaros likumdevējam ir pienākums

924nodrošināt gan to, lai ikviena persona, kura okupācijas laikā

925saglabājusi Latvijas pilsonību, netiktu izslēgta no pilsoņu

926kopuma, gan arī to, lai pilsonības atjaunošanai izvirzītās

927prasības būtu samērīgas.

928Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai personām radusies

929paļāvība uz 1991. gada 27. novembra lēmumā noteikto

930dubultpilsonības saglabāšanas iespēju pārsniedz likumdevēja

931rīcības brīvību pilsonības regulēšanā. Tas nozīmē, ka Satversmes

932tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām nav pārkāptas

933personas tiesības uz konkrētas valsts pilsonību.

93416.2. Pieteikumā norādīts, ka pilsonība jeb cilvēka

935saikne ar valsti esot viena no cilvēktiesībām, jo iekļauta

936Cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā un attiecīgi arī Satversmes

93789. pantā. Savukārt tāda termiņa noteikšana, pēc kura personai,

938reģistrējoties par Latvijas pilsoni, jāatsakās no citas valsts

939pilsonības, esot līdzvērtīga pilsonības atņemšanai vai pat

940pilsonības atņemšanai en masse jeb personu grupai, kuru

941var identificēt pēc konkrētas pazīmes.

942Satversmes tiesa norāda, ka Cilvēktiesību deklarācija ir

943autoritatīvs cilvēktiesību avots un ka tās normu saturs ir laika

944gaitā pilnveidojies un kalpojis par pamatu starptautisko tiesību

945principu un paražu veidošanai. Taču, lai precīzi noskaidrotu

946Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumu, kas valstij ir

947saistošs saskaņā ar Satversmes 89. pantu, nepieciešams papildu

948izvērtējums.

949Cilvēktiesību deklarācijas 15. pants noteic, ka ikvienam ir

950tiesības uz pilsonību. Taču tas nepiešķir personai tiesības uz

951konkrētas valsts pilsonību. Kaut arī panta saturs laika gaitā ir

952mainījies un starptautisko tiesību attīstība ietekmējusi valstu

953rīcības brīvību pilsonības jautājumos, tā saturs vēl joprojām ir

954ierobežots.

955Doktrīnā ir norādīts, ka pilsonība nav dabiskas jeb

956neatņemamas tiesības, jo būtībā izriet no suverēnas valsts

957esamības (sk. Lauterpacht H., International Law and Human

958Rights, Archon Books, 1968, pp. 346 - 350).

959Šobrīd Cilvēktiesību deklarācijas 15. pants ietver trīs

960galvenos elementus: tiesības uz pilsonību jeb izvairīšanos no

961bezvalstniecības; aizliegumu patvaļīgi atņemt pilsonību (tai

962skaitā atņemt en masse) un personas tiesības mainīt savu

963pilsonību. Par patvaļīgu pilsonības atņemšanu uzskata pilsonības

964atņemšanu politisku vai citu diskriminējošu apsvērumu dēļ [sk.

965Ziemele I., Schram G. G., Article 15, Alfredsson G., Eide A.

966(eds.), The Universal Declaration of Human Rights. A Common

967Standard of Achievement, Martinus Nijhoff Publishers, 1999, pp.

968297 - 324, at p. 303]. Par patvaļīgu tiks uzskatīta arī tāda

969pilsonības atņemšana, kas noved pie bezvalstniecības (sk. Chan

970M.M.J., The rights to a nationality as a human right/The current

971trend towards recognition, HRLJ, 28 February 1991, Vol.12, No. 1

972- 2, p. 3). Diskriminācijas aizliegums nav traktējams plaši,

973piemēram, prasība pēc valodas zināšanām netiek uzskatīta par

974diskriminējošu. Papildus tam iezīmējas konsenss šādās divās

975jomās: dzimumu līdztiesība, kas nozīmē bezvalstniecības

976mazināšanos laulības gadījumos, un arvien izteiktāk - valsts

977pienākums piešķirt pilsonību ikvienam bērnam, kas dzimis tās

978teritorijā un citādi kļūtu par bezvalstnieku (sk. Chan M.M.J.,

979p.13).

98016.3. Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka

981personas, uz kurām attiecas apstrīdētās normas, iekļautos kaut

982vienā no iepriekš minētajām kategorijām un līdz ar to ietilptu

983Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumā.

984No 1991. gada 15. oktobra lēmuma redzams, ka reģistrēšanās

985pienākums vienlīdz tika attiecināts ne tikai uz ārvalstīs

986dzīvojošajām personām, bet arī uz tām personām, kuru dzīvesvieta

987bija Latvijas teritorijā. Arī Latvijas iedzīvotāju reģistrācijai

988jau sākotnēji bija noteikts termiņš. Šādā veidā pēc normatīvajos

989tiesību aktos noteiktā reģistrēšanās pienākuma izpildīšanas

990personas varēja baudīt pilsoņa tiesības un īstenot pilsoņa

991pienākumus. Turklāt vienīgi līdz ar pilsoņu kopuma apzināšanu

992varēja tikt īstenota valsts neatkarības atjaunošana de

993facto.

994Arī trimdas latviešiem, lai viņi varētu piedalīties Saeimas

995vēlēšanās, bija jāreģistrējas un jāiegūst personas kods. No lietā

996esošajiem materiāliem redzams, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu

997reģistrāciju veica vēstniecības. Ja persona vēlējās saņemt

998personas kodu un Latvijas Republikas pilsoņa pasi, tai bija

999jāaizpilda reģistrācijas veidlapa. Savukārt pēc tam, kad personai

1000jau bija piešķirts personas kods, attiecīgā vēstniecība tai

1001izsniedza dokumentu "Latvijas Republikas Pilsonības

1002apliecinājums" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 170.

1003lpp.). Minētais dokuments bija pamats tam, lai pilsonis

1004varētu piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās. Arī no CVK sniegtās

1005informācijas izriet, ka dokumenti, kas piešķīra tiesības

1006piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās, bija Latvijas pase, PSRS pase

1007ar Latvijas pilsoņa reģistrācijas atzīmi vai Latvijas Republikas

1008Pilsonības un imigrācijas departamenta izdota reģistrācijas lapa

1009ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Citi dokumenti nebija

1010pieņemami (sk. lietas materiālu 6. sēj. 117. lpp.).

1011Līdz ar to nevar atzīt par pamatotu apgalvojumu, ka ārvalstīs

1012esošās personas kaut kādā veidā būtu atstumtas vai izslēgtas no

1013tautas suverēnās varas īstenošanas.

1014Ikviena persona, kura laika posmā no 1991. gada līdz pat 1993.

1015gadam bija saņēmusi personas kodu, varēja piedalīties Saeimas

1016vēlēšanās. Masu medijos tika izplatīti aicinājumi piedalīties

1017vēlēšanās, īpaši akcentējot pilsonības jautājumu, kura risinājumu

1018vienlīdz gaidīja gan tie, kuri atradās trimdā, gan arī tie, kuri

1019dzīvoja Latvijā un bija atbalstījuši tās neatkarību (sk.

1020Amerikas latviešu apvienības paziņojumu sakarā ar 5. Saeimas

1021vēlēšanām, Diena, 1993. gada 4. jūnijs, Nr. 111, 2.

1022lpp.).

1023Lietas materiālos ir informācija gan par Latvijas pilsoņu

1024reģistrāciju, gan par pasu izsniegšanu (sk.

1025lietasmateriālu 6. sēj. 157. - 169. lpp.). Saskaņā ar

10261993. gada 11. jūnija instrukcijas "Latvijas Republikas pilsoņu

1027pasu izsniegšana Latvijas Republikas diplomātiskajās

1028pārstāvniecībās un konsulārajās iestādēs ārvalstīs" 2. punktu

1029Latvijas pilsonim, kurš vēlējās saņemt pasi, vajadzēja būt

1030reģistrētam Iedzīvotāju reģistrā. Vairs nebija iespējams

1031pagarināt Latvijas Republikas ārzemju pases, jo tās ar 1994. gada

10321. janvāri tika atzītas par nederīgām (sk. lietas

1033materiālu 6. sēj. 176. un 177. lpp.).

1034Savukārt Ārlietu ministrija 1992. un 1993. gadā nosūtīja

1035vēstniecībām informāciju par 1992. gada 5. jūnija lēmumu Nr. 216,

1036ar kuru apstiprināts nolikums par Latvijas Republikas pilsoņu

1037pasēm. Visām Latvijas vēstniecībām tika nosūtītas pasu veidlapas,

1038lai reģistrētajiem Latvijas pilsoņiem varētu izsniegt pilsoņu

1039pases viņu mītnes valstī (sk. lietas materiālu 6. sēj. 156. un

1040163. lpp.).

1041Līdz ar to secināms, ka ikvienai personai, kura atbilda 1991.

1042gada 15. oktobra lēmumā un 1991. gada 27. novembra lēmumā

1043noteiktajām prasībām, tika dota iespēja reģistrēties kā Latvijas

1044pilsonim un atjaunot savas pilsoņa tiesības.

104516.4. Augstākā padome 1993. gada 2. martā pieņēma

1046lēmumu "Par "Pagaidu nolikumu par kārtību, kādā Latvijas

1047Republikas pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi, kas

1048izstājas no Latvijas Republikas pilsonības"". Ar šo lēmumu tika

1049apstiprināta kārtība, kādā līdz Latvijas Republikas Pilsonības

1050likuma pieņemšanai pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi,

1051kas izstājas no Latvijas pilsonības. Pagaidu nolikuma 3. punkts

1052noteica, ka Augstākās padomes Prezidijs nav tiesīgs liegt

1053Latvijas Republikas pilsonim tiesības izstāties no pilsonības,

1054izņemot gadījumus, kad pilsonis, kurš izteicis šādu vēlēšanos,

1055nav izpildījis likumos noteiktās saistības pret valsti, tiek

1056saukts pie kriminālatbildības vai attiecībā uz šo pilsoni ir

1057likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas jāizpilda. Savukārt

1058nolikuma 4. punkts paredzēja, ka Latvijas Republikas pilsoņu

1059iesniegumi par izstāšanos no pilsonības iesniedzami Pilsonības un

1060imigrācijas departamentam. Ārvalstīs dzīvojošie Latvijas

1061Republikas pilsoņi iesniegumu par izstāšanos no pilsonības var

1062iesniegt Latvijas Republikas diplomātiskajās pārstāvniecībās vai

1063konsulārajās iestādēs, kuras savukārt to nosūta Pilsonības un

1064imigrācijas departamentam.

1065No minētā pagaidu nolikuma secināms, ka jautājums par

1066pilsonības zaudēšanu, personai izstājoties no Latvijas

1067pilsonības, tika risināts individuālā, nevis kolektīvā kārtībā.

1068Tātad pilsonība netika atņemta kādai konkrētai personu

1069grupai.

1070Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka personām būtu atņemta

1071pilsonība, - jo īpaši ievērojot iepriekšējos secinājumus par

1072laikā neierobežotām tiesībām izmantot savas Pilsonības likuma 2.

1073pantā noteiktās tiesības. Pie tam apstrīdēto normu subjekti

1074netika izslēgti no pilsonības en masse. Viņiem tika

1075noteikts īpašs tiesiskais regulējums dubultpilsonības

1076saglabāšanai līdz noteiktam datumam, kamēr citiem Latvijas

1077Republikas pilsoņiem, kas naturalizācijas kārtībā ieguvuši citas

1078valsts pilsonību, dubultpilsonība vispār netiek pieļauta.

1079Līdz ar to apstrīdētās normas

1080neietilpst Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumā, jo to

1081subjekti nav bezvalstnieki un pilsonība viņiem nav patvaļīgi

1082atņemta, radot bezvalstniecības situāciju.

108316.5. Izvērtējot to, vai personām varēja izveidoties

1084paļāvība uz dubultpilsonību valsts nepārtrauktības doktrīnas

1085ietvaros, jāņem vērā dubultpilsonības institūta attīstība un

1086valstu prakse pilsoņu tiesību atjaunošanā.

1087Starptautiski dubultpilsonība, līdzīgi kā bezvalstniecība,

1088ilgstoši tika uzskatīta par nevēlamu un tās aizliegums bija

1089pieņemts kā vispārēja prakse. Jau kopš 20. gadsimta sākuma tika

1090slēgti starptautiski līgumi, lai cīnītos pret dubultpilsonību.

1091Tā, piemēram, 1930. gada 12. aprīlī tika noslēgta Hāgas

1092konvencija par dažiem jautājumiem, kas skar valsts piederības

1093likumu kolīzijas. Tās preambulā tika noteikts: līgumslēdzējas

1094valstis ir pārliecinātas, ka ikvienai personai jābūt tikai vienas

1095valsts pilsonim, un atzīst, ka sasniedzamais ideāls ir ne tikai

1096bezvalstniecības, bet arī dubultpilsonības izskaušana (sk.

1097Convention on Certain Questions Relating to the Conflicts of

1098Nationality Laws, The Hague, 12 April 1930, http://www.legislationline.org/legislation.php?tid=11&lid=5572,

1099aplūkots 2010. gada 22. aprīlī).

1100No tiesībpolitikas viedokļa dubultpilsonība tika uzskatīta par

1101nevēlamu [sk. Institut de Droit International, Art. 5

1102of the Résolutions relatives aux conflits de lois en matiére de

1103nationalité (naturalisation et expatriation), adopted in Venice

1104(1896)]. Arī vēlākajos gados tika slēgtas dažādas vienošanās,

1105lai noregulētu ar dubultpilsonību saistītās problēmas. Piemēram,

1106Eiropas Padome 1963. gada 6. maijā pieņēma Konvenciju par

1107dubultpilsonības gadījumu samazināšanu un militāriem pienākumiem

1108dubultpilsonības gadījumos. Jau 20. gadsimta 70. gados tika

1109secināts, ka dubultpilsonības gadījumu skaits turpina pieaugt

1110dažādu iemeslu dēļ un valstis šos iemeslus nespēj novērst (sk.

1111Horváth E., Mandating Identity. Citizenship, Kindship Laws and

1112Plural Nationality in the European Union, Kluwer: European

1113Monographs 56, 2008, p. 219). Diezgan ilgi vispārējā valstu

1114un tiesību doktrīnas attieksme pret dubultpilsonību palika

1115negatīva (sk. Weis P., Nationality and Statelessness in

1116International Law, Sijthoff&Noordhoff,1979, p.199; Verzijl

1117J.H.W., International Law in Historical Perspective, Part V,

1118Sijthoff-Leiden, 1972, p. 48). Izmaiņas attiecīgajās

1119nostādnēs vērojamas tikai pēdējā laikā, taču valstu rīcības

1120brīvība vēl joprojām ir visai liela.

1121Līdz ar to personai nav subjektīvu tiesību uz dubultpilsonību,

1122bet Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai šādas tiesības var

1123rasties, valstij atjaunojot pilsoņu tiesības. No citiem

1124starptautiskās prakses piemēriem ir secināms, ka, atjaunojot

1125pilsonību de facto, tiek līdzsvarotas valsts tiesības

1126reglamentēt šā statusa atjaunošanas nosacījumus un personu

1127tiesības šo statusu atjaunot (sk. Verzijl J.H.W., p. 45).

1128Šādos gadījumos personām tiek piešķirta brīva izvēle - atjaunot

1129vai noraidīt iespēju atgūt pilsoņa tiesības, neatjaunojot

1130dubultpilsonību. Personas gribas izteikumam ir būtiska nozīme, un

1131tas ņem virsroku pār likumdevēja gribu.

1132Doktrīnā norādīts, ka valstij nav tiesību ar atpakaļejošu

1133spēku uzspiest savu pilsonību tās agrākajiem pilsoņiem. Ir

1134nepieciešams personas gribas izteikums. Turklāt nav atšķirības

1135starp valsts mēģinājumu uzspiest savu pilsonību personām, kuras

1136uzturas ārzemēs un kādreiz ir bijušas tās pilsoņi, un mēģinājumu

1137piešķirt savu pilsonību personām, kuras uzturas ārzemēs un nekad

1138nav bijušas attiecīgās valsts pilsoņi (sk. Donner R.,

1139The Regulation of nationality in international law, 2nd ed.,

1140Transnational Publishers Inc., 1994, pp. 169 - 170).

1141Arī salīdzinājums ar tādu valstu praksi kā Igaunija un

1142Lietuva, kuras atguva savu neatkarību līdzīgi kā Latvija un ir

1143stingri turējušās pie nepārtrauktības doktrīnas, noved pie

1144secinājuma, ka jautājums par dubultpilsonības pieļaujamību

1145attiecībā uz tām personām, kuras valsti bija spiestas atstāt

1146okupācijas laikā, var tikt regulēts atšķirīgi (sk. EUDO

1147citizenship observatory. Country report: Lithuania. Kūris E.,

11482009, p. 2, http://eudo-citizenship.eu/docs/CountryReports/Lithuania.pdf,

1149aplūkots 2010. gada 26. aprīlī).

1150Visupirms norādāms, ka dubultpilsonība visās trijās Baltijas

1151valstīs pirms to okupācijas pamatā bija aizliegta un, atjaunojot

1152neatkarību, šis jautājums tika plaši diskutēts. Tāpat visās

1153Baltijas valstīs tika uzsvērta trimdas nozīme neatkarības

1154atjaunošanā un nepārtrauktības stiprināšanā (sk.

1155Järve P. Estonian citizenship: Between ethnic

1156preferences and democratic obligations. Citizenship Policies in

1157the New Europe. - Amsterdam : Amsterdam University Press,

11582007. - pp. 47, 48, 53; Kūris E., p.3).

1159Tomēr Baltijas valstu prakse attiecībā uz dubultpilsonības

1160pieļaujamību atšķiras pat konstitucionālā līmenī. Tā, piemēram,

1161Igaunijas Konstitūcijas 8. panta trešā daļa paredz, ka nevienam

1162nevar atņemt Igaunijas pilsonību, kas iegūta piedzimstot.

1163Ievērojot šo konstitucionālo principu un balstoties uz Igaunijas

1164Republikas Augstākās padomes 1992. gada 26. februāra rezolūciju,

1165tika radīts dubultpilsonības tiesiskais pamats. Igaunijas

1166Pilsonības likuma 1. panta otrā daļa noteic, ka Igaunijas

1167pilsonis nevar būt citas valsts pilsonis, savukārt 22., 28. un

paredz, ka persona vairs nav Igaunijas pilsonis,

1tiklīdz tā pieņēmusi citas valsts pilsonību. Tāpat tiek atzīts,

2ka minētās normas līdz šim nav piemērotas un par to

3interpretāciju un piemērošanu tiek pausti atšķirīgi viedokļi,

4tostarp arī valsts augstāko amatpersonu vidū (sk. B. Āvikso

5atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 29. lpp.).

6Savukārt Lietuvas 1992. gada Konstitūcijas 12. panta trešā

7daļa paredz, ka, izņemot individuālus gadījumus, kas noteikti

8likumā, neviens nedrīkst vienlaikus būt Lietuvas un kādas citas

9valsts pilsonis. 1991. gada Pilsonības likums noteica, ka

10Lietuvas pilsonība tiek saglabāta uz neierobežotu laiku tiem, kas

11bija Lietuvas pilsoņi līdz 1940. gada 15. jūnijam, un viņu

12pēcnācējiem, bet, reģistrējoties kā Lietuvas pilsoņiem, viņiem

13jāatsakās no citas valsts pilsonības. Pēc Konstitūcijas

14pieņemšanas Lietuvas Seims pakāpeniski paplašināja to personu

15loku, kuras bija tiesīgas saglabāt dubultpilsonību, atrodoties

16emigrācijā. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa par

17neatbilstošām Konstitūcijai atzina normas, kuras pieļāva

18dubultpilsonības izveidošanos, jo tās vairs neparedzēja

19individuālus dubultpilsonības piešķiršanas gadījumus. Arī šobrīd

20tiek atzīts, ka ne visi jautājumi, kas skar emigrācijas

21lietuviešu pilsonību, ir pilnībā atrisināti (sk. Kūris E., p.

223). Pašreizējās debates Lietuvā apliecina, ka pastāv iespēja

23likumdošanas līmenī noteikt, ka personas, kuras ieguvušas

24Lietuvas pilsonību piedzimstot, to nezaudē, iegūstot citu valstu

25pilsonību.

26Tādējādi secināms, ka Lietuvā un Igaunijā pastāv atšķirīgs

27pilsonības, arī dubultpilsonības, tiesiskais regulējums attiecībā

28uz personām, kuras bija spiestas valsti atstāt okupācijas laikā

29un pilsonību ieguvušas, balstoties uz jus sanguinis

30principu. Izmaiņu ieviešana šajā jomā tiek atzīta par likumdevēja

31kompetencē ietilpstošu jautājumu.

32Gan no starptautiskajiem aktiem, gan no doktrīnas izriet, ka

33dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas

34būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem (sk.

351997. gada 14. maija Eiropas Konvencijas par pilsonību

36skaidrojošā ziņojuma 96. - 98. punktu; Kūris E., p. 4).

37Gadījumos, kad tiesai ir pienākums šos jautājumus vērtēt, tie

38skatāmi, cik vien tas iespējams, neiejaucoties likumdevēja -

39tautas gribas paudēja - kompetencē.

40Satversmes tiesa secina, ka arī

41šobrīd starptautiskās tiesības neparedz personai tiesības uz

42dubultpilsonību un valsts ir tiesīga noteikt reģistrācijas

43kārtību gadījumos, kad personas atjauno savas pilsoņa

44tiesības.

4516.6. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē

46likumdevēja izraudzīto reģistrācijas termiņu samērīgums, ņemot

47vērā likumdevēja rīcības brīvību un indivīda subjektīvo

48ieinteresētību dubultpilsonības saglabāšanā.

49Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais

50termiņš, kurā personas bija tiesīgas reģistrēties par Latvijas

51pilsoņiem, vienlaikus saglabājot arī citas valsts pilsonību,

52neesot samērīgs. Šāda apgalvojuma pamatojums pieteikumā nav

53minēts. Arī Saeimas sniegtajos paskaidrojumos nav atklāti

54apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētajās normās noteikts tieši šāds

55termiņš - 1995. gada 1. jūlijs.

56Izvērtējot to, vai pāreja uz jauno tiesisko regulējumu nav

57īstenota patvaļīgi, jāņem vērā konkrēto tiesisko attiecību

58raksturs un tas, vai līdz ar tiesiskā regulējuma grozījumiem ir

59paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šajā

60gadījumā apstrīdētās normas ar tajās noteikto termiņu paredzēja

61brīdi, līdz kuram personas, kuras atzīstamas par Latvijas

62Republikas pilsoņiem, reģistrējoties bija tiesīgas saglabāt arī

63citas valsts pilsonību.

64Vispirms Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās

65ietvertais termiņš nav vērtējams atrauti no 1991. gada 27.

66novembra lēmuma. Proti, jau uz šā lēmuma pamata personām bija

67tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus

68saglabājot arī okupācijas apstākļos iegūto citas valsts

69pilsonību. Raugoties no šāda aspekta, termiņš, kurā personai tika

70dota iespēja saglabāt ārvalstīs iegūto pilsonību, bija aptuveni

71trīsarpus gadi. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka personām, kuras

72patiešām vēlējās atjaunot Latvijas pilsonību, visā šajā laikā

73nebija iespēju nokārtot 1991. gada 27. novembra lēmumā, bet vēlāk

74Pilsonības likumā noteikto reģistrāciju.

75Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko

76dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz

77īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas

78piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts

79pilsonību. Tātad Saeima paredzēja mehānismu, kas nodrošinātu

80taisnīgu pāreju, cik vien tas iespējams, mazinot nelabvēlīgās,

81okupācijas režīma radītās sekas.

82Arī pilsonības nepārtrauktības princips nav saprotams

83tādējādi, ka tas liegtu likumdevējam tiesības noteikt termiņu,

84pēc kura personai, lai tā varētu atjaunot Latvijas pilsoņa

85tiesības, būtu jāatsakās no citā valstī iegūtās pilsonības.

86Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais regulējums bija no visiem

87Pilsonības likuma sagatavošanas laikā apspriestajiem

88priekšlikumiem privātpersonai pats labvēlīgākais. Līdz ar to

89Satversmes tiesa nesaskata pamatotus iemeslus tam, kādēļ

90apstrīdētajās normās noteiktais termiņš - 1995. gada 1. jūlijs -

91būtu atzīstams par noteiktu patvaļīgi vai arī acīmredzami

92nesamērīgi liegtu personām tiesības saglabāt dubultpilsonību.

93Termiņa noteikšana bija saistīta ar likumdevēja gribu noteiktā

94periodā identificēt Latvijas pilsoņu kopumu, lai nodrošinātu

95ilgtspējīgu valsts attīstību un noregulētu būtiskus valsts

96pastāvēšanas jautājumus. Tā, piemēram, likumdevējam bija

97jārealizē zemes un īpašuma reforma, jāizveido civildienests un

98bruņotie spēki, jāizstrādā nodokļu politika, kā arī jāatjauno

99starptautiskā sadarbība, citastarp vīzu jautājumos.

100Indivīdam, apzinoties Saeimas rīcības brīvību pilsonības

101jautājumā, nevarēja rasties pārliecība, ka 1991. gada 15. oktobra

102lēmumā vai 1991. gada 27. novembra lēmumā ietvertais regulējums

103saglabāsies nemainīgs. Ne apstrīdētās normas, nedz arī Pilsonības

104likuma 2. pants neuzliek nesamērīgus pienākumus personām, kas

105vēlas reģistrēties kā Latvijas pilsoņi. Piemēram, šai personu

106grupai netika piemērotas Repatriācijas likuma prasības.

107Pašreizējā situācijā vienīgā prasība ir izdarīt izvēli par labu

108Latvijas pilsonībai, reģistrējoties PMLP un atsakoties no citas

109valsts pilsonības.

110Apstrīdētās normas atbilst

111Satversmes 1. pantam, jo likumdevējs ir ievērojis personu

112tiesisko paļāvību, nosakot samērīgu pārejas periodu

113dubultpilsonības saglabāšanai, kā arī paredzējis laikā

114neierobežotas tiesības reģistrēties, lai atjaunotu savas pilsoņa

115tiesības.

11617. Saeima ir vairākkārt izskatījusi jautājumu par

117dubultpilsonības institūta regulējumu vismaz attiecībā uz

118personām, kuras skar apstrīdētās normas.

119Tā, piemēram, 2005. gada 1. decembrī vairāki deputāti

120iesniedza likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā" (Reģ.

121Nr.1456). Minētais likumprojekts, kas tika noraidīts un netika

122nodots komisijām, paredzēja virkni grozījumu Pilsonības likumā,

123citastarp pārejas noteikumu 1. punktā, izsakot to šādā

124redakcijā:

125"Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada

12617. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un

127Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi,

128tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties

129Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā

130tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un

131pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda

132pilsoņa pienākumus."

133Identiska norma bija ietverta arī Pilsonības likuma projektā,

134kas Saeimai tika iesniegts 2006. gada 1. jūnijā (Reģ. Nr.1752),

135un Pilsonības likuma projektā, kas Saeimai tika iesniegts 2006.

136gada 21. septembrī (Reģ. Nr.1882). Arī šie likumprojekti tika

137noraidīti un netika nodoti skatīšanai komisijās.

138Tādējādi redzams, ka likumdevējs nav vēlējies mainīt

139dubultpilsonības institūtu, lai aptvertu plašāku to personu loku,

140kurām būtu tiesības uz dubultpilsonību.

141Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas valstu un jo īpaši ES

142dalībvalstu attieksme pret dubultpilsonību gan ir zināmā mērā

143mainījusies, tomēr attiecīgo jautājumu pamatnostādnes vienmēr ir

144regulējis likumdevējs. Pie tam likumdevējs, izšķiroties par labu

145dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un

146kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts

147intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku (sk.

148http://eudo-citizenship.eu/country-profiles,

149aplūkots 2010. gada 26. aprīlī). Arī Eiropas Padomes

150Konvencija par pilsonību izšķiršanos par labu dubultpilsonībai

151atstāj valsts ziņā (sk. Konvencijas preambulu un skaidrojošā

152ziņojuma 6. - 10. punktu).

153Satversmes tiesa atzīst, ka pilsonības

154jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais

155aspekts, kas netieši nosaka arī Satversmes tiesas īstenotās

156kontroles robežas. Pilsonības jautājumi gan pirms Latvijas

157okupācijas, gan pēc neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijuši

158politisko debašu dienaskārtībā. Visi būtiskie jautājumi, kas

159attiecas uz pilsonības institūtu, ir visupirms likumdevēja

160kompetencē. Tāpat par dažādiem pilsonības jautājumiem, kuros

161nebija iespējams rast politisku konsensu Saeimā, gan 1927. gadā,

162gan arī 1998. gadā tika rīkota tautas nobalsošana.

163Nolēmumu daļa

164Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

165Satversmes tiesa

166n o s p r i e d a:

167atzīt Pilsonības likuma pārejas

168noteikumu 1. punkta pirmā teikuma vārdus "ja reģistrācija notiek

169līdz 1995. gada 1. jūlijam" un otro teikumu par atbilstošiem

170Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2. pantam un Latvijas PSR

171Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas

172Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai.

173Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

174Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

175Tiesas sēdes priekšsēdētājs

176G.Kūtris