2. pants
, bet gan tā 9. pants un pārejas noteikumi.

10. Centrālā vēlēšanu komisija (turpmāk - CVK)

informē Satversmes tiesu, ka 5. Saeimas vēlēšanas notikušas

saskaņā ar Augstākajā padomē 1992. gada 20. oktobrī pieņemto

likumu "Par 5. Saeimas vēlēšanām" un tās izdotajām instrukcijām.

Saskaņā ar CVK 1993. gada 18. marta lēmuma Nr. 18 "Par iecirkņa

vēlēšanu komisijas darbību ārvalstīs" 11. punktu vēlēšanu telpās

esot ielaisti tikai tie vēlētāji, kuri varēja uzrādīt Latvijas

Republikas pasi, PSRS pasi ar Latvijas Republikas pilsoņa

reģistrācijas atzīmi vai Latvijas Republikas Pilsonības un

imigrācijas departamenta izdotu reģistrācijas lapu ārvalstīs

dzīvojošiem Latvijas Republikas pilsoņiem. Citi dokumenti neesot

pieņemti. Savukārt saskaņā ar CVK 1993. gada 1. aprīlī

apstiprināto instrukciju "Par balsošanas kārtību ārvalstīs par

pastu", vēlētājam vajadzējis nosūtīt vēlēšanu komisijai vēlēšanu

aploksni ar savas pases vai Pilsonības un imigrācijas

departamenta izdotas reģistrācijas lapas kopiju.

Secinājumu daļa

11. No pieteikuma secināms, ka tā iesniedzējs lūdz

Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību valsts

nepārtrauktības doktrīnai. Arī no Saeimas atbildes raksta izriet,

ka būtiskākie apstrīdēto normu satversmības jautājumi skar tieši

šo aspektu. Tādējādi, lai noskaidrotu apstrīdēto normu saturu un

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tās visupirms

ir vērtējamas no nepārtrauktības doktrīnas viedokļa.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Pilsonības likuma pārejas

noteikumu 1. punkta pirmajā teikumā norādītajam personu lokam

dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē un

šīs personas kā Latvijas pilsoņi okupācijas laikā ārvalstīs

veidoja vienu no būtiskajiem valsts elementiem - tautu. Tātad

dubultpilsonības aizliegšana esot pielīdzināma pilsonības

atņemšanai. Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka

pieteikumā, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un

Neatkarības deklarācijai, valsts nepārtrauktība tiekot

interpretēta neprecīzi un nekonsekventi.

Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna izvērsti ir analizēta

Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedumā lietā Nr.

2007-10-0102. Tiesa ir atzinusi, ka valsts nepārtrauktību

raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb

identitāte starptautiskajās tiesībās. Valsts nepārtrauktībai par

pamatu ir ar to saistītās prasības, kas izvirzītas atbilstoši

piemērojamām starptautisko tiesību normām vai procedūrām, un

fakts, ka šīs prasības akceptē starptautiskā kopiena situācijās,

kad rodas šaubas par valsts identitāti.

Ja valsts, kuras neatkarība tika prettiesiski pārtraukta,

atjauno savu valstiskumu, tā var, pamatojoties uz nepārtrauktības

doktrīnu, atzīt sevi par to pašu valsti, kura tika prettiesiski

likvidēta. Šajā gadījumā nepieciešams gan tas, lai pati valsts

noteiktu savu nepārtrauktību un rīkotos atbilstoši

nepārtrauktības doktrīnas prasībām kā starptautiskajās

attiecībās, tā arī iekšpolitikā, gan arī tas, lai starptautiskā

kopiena piekristu šādam valsts pašnovērtējumam. Valsti var

uzskatīt par "to pašu" valsti, ja tā pastāv nepārtraukti vai pēc

okupācijas tiek atjaunota ar faktiski "tādām pašām" konstitutīvām

iezīmēm un tās prasību pēc savas valstiskās nepārtrauktības

akceptē starptautiskā kopiena.

Nav nepieciešams, lai valsts savu neatkarību atjaunotu tajā

pašā teritorijā ar to pašu pilsoņu kopumu un tādu pašu

konstitucionālo iekārtu, kāda bija pirms valsts neatkarības

prettiesiskās pārtraukšanas de facto. Laikam ritot, mainās

valsts pilsoņu kopums un var mainīties gan teritorija, gan

konstitucionālā iekārta. Nepārtrauktības doktrīna akceptē, ka

šādas pārmaiņas var būt notikušas arī valstī, kuras neatkarība

tiek atjaunota. Taču tādā gadījumā šai valstij jārīkojas saskaņā

ar nepārtrauktības doktrīnu, un attiecīgās pārmaiņas veicamas

nevis tabula rasa, bet pamatojoties uz iepriekšējo

konstitucionālo regulējumu. Citiem vārdiem sakot, pārmaiņām

jānotiek nepārtrauktības doktrīnas ietvaros, nevis ārpus tās

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā

Nr. 2007-10-0102 32.2. un 32.3. punktu).

Neatkarības deklarācijas pieņemšana un Satversmes 2. panta

darbības atjaunošana iniciēja Latvijas neatkarības atjaunošanas

procesu, pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu. Savukārt līdz

ar Satversmes 1. panta darbības atjaunošanu Latvijas pilsoņiem

radās paļāvība uz to, ka lēmumi tiks pieņemti, ievērojot

nepārtrauktības doktrīnas pamatnostādnes, un pārmaiņas atbildīs

demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

Valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības

nepārtrauktības principu. Ja valsts izvēlas balstīties uz savu

nepārtrauktību, tad pilsonības regulējumam jāatbilst šim

principam. Tas nozīmē, ka valstij, saglabājot savus būtiskos

elementus, tostarp tautu, ir iespēju robežās jārūpējas par to,

lai grozījumi tiesiskajā regulējumā tiktu izdarīti, ievērojot no

nepārtrauktības doktrīnas izrietošos principus.

Līdz ar to Satversmes tiesa vispirms

izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 2. pantam un

Neatkarības deklarācijai.

12. Lai konstatētu, vai nepārtrauktības doktrīna ir

ievērota, jāapskata Latvijas pilsonības institūta rašanās

vēsturiskie nosacījumi.

12.1. Tautas padome 1919. gada 23. augustā pieņēma

Pavalstniecības likumu. Tā mērķis bija sākotnējā pilsoņu kopuma

apzināšana. Proti, ar šo likumu tika noteikta kārtība, kādā

personas varēja tikt atzītas par jaunizveidotās Latvijas valsts

pilsoņiem.

Sākotnējais Latvijas pilsoņu kopums saskaņā ar Pavalstniecības

likuma 1. pantu tika noteikts pēc piederības pie Latvijas

teritorijas, t.i., pēc jus soli principa. Minētā norma

paredzēja, ka par valsts pilsoni uzskatāms ikkatrs agrākās

Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības

izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas

robežās ietilpstošiem apgabaliem vai uz Krievijas likuma pamata

bija jau pirms 1914. gada 1. augusta piederīgs pie šiem

apgabaliem un nav līdz šā likuma izsludināšanas dienai pārgājis

citā pavalstniecībā. Tādējādi cilvēka saistība ar Latvijas

teritoriju varēja būt faktiska (cēlies no Latvijas robežās

ietilpstošiem apgabaliem), kā arī juridiska (uz Krievijas likuma

pamata jau pirms 1914. gada 1. augusta bijis piederīgs pie šiem

apgabaliem) (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas

valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 77. - 78.

lpp.). Dibinot valsti, bija nepieciešams noteikt pilsoņu

kopumu, un Latvija izvēlējās jus soli principu kā izejas

punktu.

1921. gada 7. oktobrī Pavalstniecības likums tika papildināts

ar 1.1 pantu, kas paredzēja, ka "par Latvijas valsts

pilsoni skaitās ikkatrs, bez tautības un ticības izšķirības, kurš

dzīvo Latvijas robežās, nav līdz šī likuma 1.1 panta

izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā un: a) kuram

līdz 1914. gada 1. augustam Latvijas robežās vismaz pēdējos 20

gadus ir bijusi pastāvīga dzīves vieta, b) vai kuram Latvijas

robežās līdz 1881. gadam ir bijusi pastāvīga dzīves vieta, c) vai

kurš ir "a" un "b" punktos minēto personu pēcnācējs". Šie

noteikumi neattiecās uz personām, kas bija izvairījušās no kara

dienesta pildīšanas. Savukārt likuma 4. pants tika papildināts ar

piezīmi, ka tie ārzemnieki, kuri kalpo vai kalpojuši Latvijas

armijā, var iegūt pilsonību ar Ministru kabineta lēmumu, ja

piecus gadus dzīvojuši Latvijas robežās (sk.: Likumu un

valdības rīkojumu krājums, 19. burtnīca, 1921. gada 20. oktobris,

339. lpp.).

Pavalstniecības likuma 2. pants paredzēja, ka "pilsoņi, kas

pagaidām uzturas ārpus Latvijas robežām, bet citādi apmierina 1.

pantā minētās prasības, nezaudē Latvijas pavalstniecības

tiesības, ja viņi viena gada laikā no šī likuma izsludināšanas

dienas atgriežas Latvijā vai reģistrējas kā Latvijas pilsoņi pie

kādas no Latvijas diplomātiskajām priekšstāvniecībām ārzemēs, vai

arī paziņo savu nevēlēšanos palikt Latvijas pavalstniecībā

iekšlietu ministram".

12.2. Atsevišķi izņēmumi no jus soli principa

tika paredzēti, slēdzot starptautiskus līgumus un iekļaujot

pilsoņu kopumā personas, kurām bija saikne ar Latvijas

teritoriju. Tādējādi tika turpināta pilsoņu kopuma apzināšana.

Tā, piemēram, 1921. gada 22. jūlijā tika noslēgts Nolīgums starp

Latviju un Krieviju par pilsonības optācijas kārtību, atgriešanos

uz dzimteni, par abu nolīguma slēdzēju pilsoņu īpašuma izvešanu

un likvidēšanu. Nolīguma 1. pants paredzēja, kādā kārtībā

jauniegūto Latvijas teritoriju iedzīvotāji var pieteikties

Latvijas pilsonībai. Saskaņā ar šā nolīguma 7. pantu Latvija

nevarēja atteikties šīm personām piešķirt Latvijas pilsonību

(sk.: Likumu un valdības rīkojumu krājums, 15. burtnīca, 1921.

gada 24. augusts, 251., 252. un 256. lpp.).

Līdzīgi līgumi, kuri ietvēra pilsonības jautājuma

noregulējumu, tika noslēgti ar Igaunijas Republiku, Ukrainas

Sociālistisko Padomju Republiku un Lietuvas Republiku (sk.,

piemēram: Likumu un valdības rīkojumu krājums, 13. burtnīca,

1920. gada 22. decembris, 1. - 13. lpp.; 12. burtnīca, 1921. gada

30. jūnijs, 192. - 195. lpp. un 21. burtnīca, 1921. gada 29.

decembris, 353. - 360. lpp.). No minētajiem līgumiem

secināms, ka dubultpilsonības izveidošanās netika pieļauta.

12.3. Pavalstniecības likums tika pieņemts sarežģītā

laikā, kad Latvija starptautiski vēl nebija atzīta de

jure. Latvijas pagaidu valdība 1919. gada 7. jūlijā ieradās

Rīgā (sk.: Andersons E. Latvijas vēsture. 1914 - 1920.

Stokholma: Apgāds Daugava, 1967, 506. lpp.). Latvijas

austrumu apgabalus bija okupējis Padomju Krievijas karaspēks,

turpretim Kurzemē atradās Vācijas un Bermonta karaspēks, kas arī

bija naidīgs pastāvošajai Latvijas valstij. Nebija arī nekādas

skaidrības par situāciju Krievijā [sk.: Straume A.

Pavalstniecības jautājums Latvijā (1919. - 1940.). Latvijas

Vēsture, 1992/2, 71. lpp.].

Līdz ar to var piekrist gan Saeimas, gan I. Ziemeles

norādītajam, ka, pieņemot Pavalstniecības likumu, bija

principiāli svarīgi noteikt lojālu pilsoņu kopumu un izslēgt

iespēju, ka Latvijas pilsoņi vienlaikus varētu būt arī citas

valsts pilsoņi.

Viens no tiesiskajiem mehānismiem, ar kura palīdzību vajadzēja

panākt to, ka par pilsoņiem kļūst tikai Latvijai lojālas

personas, bija ietverts Pavalstniecības likuma 8. pantā. Tas

noteica, ka neviens nedrīkst vienlaikus būt par pavalstnieku

Latvijā un kādā citā valstī. Pretējā gadījumā persona zaudē

Latvijas pilsoņa tiesības. Šādā veidā likumā tika noteikts

dubultpilsonības aizliegums, kas, neraugoties uz daudzajiem

Pavalstniecības likuma grozījumiem, būtībā palika nemainīgs. No

lietā esošajiem atzinumiem secināms, ka gadījumos, kad persona,

atrodoties emigrācijā, pieņēmusi citas valsts pilsonību, tas no

Latvijas normatīvo aktu viedokļa nenovēršami nozīmēja Latvijas

pavalstniecības zaudēšanu (sk. A. Lerha atzinumu lietas

materiālu 6. sēj. 105. lpp.).

Pavalstniecības likums, kas de jure bija spēkā līdz

Pilsonības likuma pieņemšanai, expressis verbis ietvēra

dubultpilsonības aizliegumu.

13. Tā kā prettiesiskā Latvijas okupācija pārtrauca

de facto Latvijas pilsonības darbību, Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai un kā minētā pilsonība de facto un de

jure turpinājās šā starptautisko tiesību pārkāpuma laikā.

13.1. Latvijas pilsonības kontekstā pats būtiskākais

faktors bija valsts pārstāvniecību darbības turpināšana un

kompetences atzīšana.

Laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam, kamēr Latvijā nebija

likumīgas valdības un turpinājās valsts aneksija, Latviju de

jure starptautiskajās attiecībās pārstāvēja ārzemēs

saglabātais diplomātiskais un konsulārais dienests. Šā dienesta

darbinieku rīcība nenoliedzami bija viens no apstākļiem, kas

citas valstis nosvēra par labu tam, ka tās neatzina prettiesisko

Latvijas okupāciju un aneksiju (sk.: Dēliņš E. Ar skatu no

Austrālijas: Latvijas ārlietu dienests 4. maija Deklarācijas

priekšvakarā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums

par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,

50. lpp. un Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu

dienests. 1918 - 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,

2005, 255. - 279. lpp.). Latvijas diplomātisko pārstāvniecību

darbība okupācijas periodā bija vienīgā Latvijas valsts

rīcībspējas izpausme.

Tajā pašā laikā šīm pārstāvniecībām vairs nebija likumīgas

valdības atbalsta. Šādā ārkārtas situācijā to darbību noteica

ierobežota valsts rīcībspēja. Pamatojoties uz sūtņu paziņojumiem,

Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs

turpināja darbu līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai,

neatzīstot Latvijas pievienošanu PSRS un pārstāvot Latvijas

intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra

sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.1. punktu).

Pārstāvniecību vadītāji noteica valsts ārpolitikas vadlīnijas,

iecēla pārstāvniecību darbiniekus, konsulus un personiskos

pārstāvjus (sk.: Lerhis A., 284. - 286. lpp.). Latvijas

diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības pamats bija 1940.

gada 17. maijā Latvijas sūtnim Kārlim Zariņam valdības piešķirtās

ārkārtējās pilnvaras pārstāvēt Latvijas intereses ārvalstīs

(sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis.

Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 366. - 369. lpp.).

Lai arī trimdā notika diskusijas par to, kurš ir tiesīgs

pārstāvēt Latviju prettiesiskās okupācijas apstākļos (sk.,

piemēram: Senatoru atzinums // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un

dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds

Latvijas Vēsture, 2000, 382. - 385. lpp.), tomēr minētās

pilnvaras par tiesiskām un spēkā esošām atzina Rietumvalstu,

tostarp Apvienotās Karalistes un ASV, valdības (sk., piemēram:

Lerhis A., 256. - 257. lpp.).

Ārkārtas pilnvaras bija saturiski ierobežotas, piemēram, tās

neparedzēja iespēju izveidot trimdas valdību, tomēr to

pamatuzdevums bija skaidrs - aizstāvēt Latvijas intereses visiem

spēkiem (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality: the

Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by

International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005, p.

22). Turklāt tās tika piešķirtas, uzskatot, ka iespējamā

Latvijas okupācija nebūs ilga (sk.: Andersons E.

Latvijas vēsture. 1920 - 1940. Ārpolitika. E. Dunsdorfa red.

II. - [B.v.]; Daugava, 1984, 412. - 415. lpp.).

No 1946. gada 26. maijā Ženēvā panāktās Latvijas sūtņu

vienošanās secināms, ka diplomāti apņēmās cīnīties par valsts

neatkarības atjaunošanu, cik vien iespējams, intensīvi. Viņi

vienojās, ka 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaras sūtnim K.

Zariņam un viņa eventuālajam tiesību pārņēmējam Alfrēdam Bīlmanim

uzskatāmas par Latvijas suverēnās varas idejas turpinājumu un

tādā kārtā ir sūtņu darbības tiesiskais pamats. Sūtņi turpināja

reprezentēt Latvijas suverēno varu tajās valstīs un

starptautiskajās iestādēs, kur viņi bija akreditēti un kur viņi

varēja darboties. Sūtņi nolēma sadarboties, cik vien to pieļauj

politiskie apstākļi, ar visām latviešu patriotiskajām

organizācijām, kuru mērķis ir Latvijas neatkarības atjaunošana

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 129. lpp.). Latvijas sūtnis

Parīzē Oļģerts Grosvalds vēl 1951. gadā parakstīja apliecību, kas

atzīst Latvijas likumīgās valdības 1940. gada 17. maijā izdotās

ārkārtas pilnvaras un kā šo pilnvaru turētāju valsts sūtni

Londonā K. Zariņu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 138.

lpp.).

Citas valstis atzina Baltijas diplomātisko pārstāvju

pilnvaras. Tā, piemēram, ASV atļāva darboties Baltijas valstu

diplomātiskajām un konsulārajām institūcijām kā attiecīgo valstu

pārstāvēm. Tāpat tika veikti pasākumi, lai aizsargātu baltiešu

īpašumus ASV. Tādu pašu nostāju ieņēma Apvienotā Karaliste, kā

arī tiesas Vācijā un Īrijā [sk. Hough W., The

Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development

of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory, p. 392, vēre

397, p. 415, vēre 431, pp. 434 - 425; sk. arī The Republic of

Latvia Case, 20 International Law Reports 180 (1953), 10

Int'L. Law Reports 91 (1949)]. Arī Vācijas Federatīvā

Republika, nodibinot diplomātiskās attiecības ar PSRS, īpaši

uzsvēra, ka neatzīst PSRS īstenoto Baltijas valstu prettiesisko

okupāciju un aneksiju, kā arī teritoriālās izmaiņas, kas šajā

sakarā notikušas pēc Otrā pasaules kara sākuma (sk. Vācijas

Federatīvās Republikas izdarīto atrunu nozīmi lietas materiālu 6.

sēj. 146. - 151. lpp.). Neatzīšanas politiku ieturēja arī

Kanāda, Austrālija, Francija, Dienvidslāvija, Dānija, Beļģija,

Spānija, Portugāle, Vatikāns, Malta, Grieķija, Itālija,

Luksemburga, Turcija, Norvēģija, Nīderlande, Šveice.

Diplomātiskās attiecības tika uzturētas ar Urugvaju, Brazīliju,

Kolumbiju, Ekvadoru, Čīli, Gvatemalu, Paragvaju, Venecuēlu,

Kostariku un citām valstīm (sk. Hough W., pp. 444 -

445).

Pateicoties Baltijas valstu diplomātiem, šo triju valstu

okupācijas jautājums tika debatēts ANO Specializētajā

dekolonizācijas komitejā 1983. gadā un Eiropas Savienības

Parlamentā [sk. 1982 - 1983 Eur.Parl. Doc. (No. 7.908),

pp. 432 - 433 (1983)]. Vairākas rezolūcijas tika pieņemtas

arī Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā [sk.: Dokumenti

par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības

atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem, 160. - 161. lpp.;

Pagātne nākotnē: 1940. gada notikumu izvērtējums. Ž. Ozoliņa.

(red.). Rīga: SKDS, 2005, 10. lpp.]. Tādējādi piecdesmit

gadus Latvijas diplomāti ārzemēs uzturēja prasību par Latvijas

valsti, un šis fakts ir būtisks nepārtrauktības doktrīnas

kontekstā.

Ņemot vērā to, ka Latvijas

neatkarība 1990. gadā tika atjaunota, balstoties uz

nepārtrauktības doktrīnu, likumdevēju saista arī augstāko valsts

amatpersonu rīcība ārzemēs valsts okupācijas periodā.

13.2. Latvijas okupācijas periodā valsts diplomātiskās

un konsulārās pārstāvniecības Rietumvalstīs savā darbībā vadījās

no pirmsokupācijas laika normatīvajiem tiesību aktiem. Tie

joprojām bija spēkā arī pēc Latvijas okupācijas. Pavalstniecības

likuma, kā arī citu tiesību aktu - 1935. gada 7. decembra

Konsulārā reglamenta, 1936. gada 10. septembra Konsulārā dienesta

instrukcijas, 1936. gada 26. februāra Likuma par ārzemju pasēm,

1936. gada 28. maija Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm -

piemērošana objektīvu apstākļu dēļ bija ierobežota. Latvijas

valsts konsulārajiem pārstāvjiem nereti nācās, darbojoties

attiecīgo valsts likumu garā, tomēr pielāgoties tādiem

apstākļiem, kurus attiecīgo normatīvo aktu izstrādes, proti,

pirmsokupācijas laikā nebija iespējams prognozēt (sk. A. Lerha

un I. Ziemeles atzinumus lietas materiālu 6. sēj. 104. lpp. un 7.

sēj. 38. lpp.).

Pārstāvniecības ārvalstīs okupācijas periodā nevarēja piemērot

tiesību normas, kurās bija paredzēta pārstāvniecību pakļautība,

saistība un sadarbība ar Latvijas teritorijā esošām valsts

iestādēm - Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju, kā arī

reglamentēti ceļojumi uz Latvijas teritoriju un atpakaļ (sk.

A. Lerha atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 103. lpp.).

Piemēram, pilnībā vai daļēji nevarēja tikt piemērots Instrukcijas

pie Likuma par ārzemju pasēm 2., 3., 4., 5., 6., 8., 21., 34.,

39., 53., 54. un 70. punkts, Likuma par ārzemju pasēm 13. pants,

kā arī Konsulārā dienesta instrukcijas 101. punkta 5. d

apakšpunkts (sk. 1936. gada 28. maija Instrukciju pie

Likuma par ārzemju pasēm // Valdības Vēstnesis, Nr. 132, 1936.

gada 15. jūnijs, un 1936. gada 10. septembra Konsulārā dienesta

instrukciju // Valdības Vēstnesis, Nr. 208, 1936. gada 14.

septembris).

Līdz ar to de facto zaudēja spēku tie normatīvie

tiesību akti, kuri regulēja Latvijas pilsonības un pilsoņu

reģistrācijas jautājumus. Diplomātisko pārstāvniecību reģistri

valstīs, kurās bija Latvijas valsts pārstāvniecības vai tika

pagarinātas Latvijas ārzemju pases, kļuva par vienīgajiem

reģistriem, kuros tika turpināta Latvijas pilsoņu

reģistrācija.

13.3. Trimdas gados bēgļiem - Latvijas pilsoņiem, kuri

bija nonākuši citās valstīs - bija svarīgi savas valsts

diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās iegūt Latvijas

pilsoņa ārzemju pasi. Uzturoties mītnes valstīs un arī tādēļ, lai

izkļūtu no bēgļu nometnēm, bija nepieciešams valstspiederību

apliecinošs personas dokuments, un Latvijas pilsoņiem par šādu

dokumentu vislabāk varēja kalpot pilsoņa ārzemju pase (sk. A.

Lerha atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 104. lpp.). Arhīva

materiāli apstiprina, ka ārzemēs mītošo latviešu vidū

reģistrācija bija ļoti izplatīta, īpaši pirmajos trimdas gados.

Lielie attālumi starp bēgļu mītnes vietām un Latvijas

pārstāvniecībām bieži vien apgrūtināja Latvijas pilsoņu iespējas

saņemt ārzemju pasi, tomēr viņi šīs grūtības centās pārvarēt.

Izplatīta bija arī tāda prakse, ka pases saņemšanai nepieciešamie

dokumenti tika pārstāvniecībām nosūtīti pa pastu.

Personu piederība pie Latvijas pilsonības objektīvu apstākļu

dēļ nereti bija grūti noskaidrojams fakts. Daudzas personas kara

laikā bija zaudējušas savu iekšzemes pasi, un tāpēc par pilsonību

apliecinošiem dokumentiem tika atzīta dzimšanas apliecība,

atraitņiem - otra laulātā miršanas apliecība, šķirtiem - tiesas

spriedums vai līdzvērtīgi notariāli apstiprināti dokumenti

gadījumā, kad to oriģināli nebija pieejami (sk. A. Lerha

atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 107. lpp.). Fakts, ka

persona ir bijusi Latvijas pilsonis, atsevišķos gadījumos varēja

tikt apliecināts, piemēram, arī ar liecinieku sniegtām

liecībām.

No Ārlietu ministrijas arhīvā esošajiem dokumentiem redzams,

ka, arī darbojoties šādos ārkārtas apstākļos, pārstāvniecības par

ārzemju pasu izsniegšanu un pagarināšanu, kā arī par attiecīgo

valsts nodevu iekasēšanu izdarīja ierakstus savos reģistros.

Tāpat no apjomīgās sarakstes ar dažādām privātpersonām iespējams

secināt, ka pirms pases izdošanas notika sniegto datu pārbaude.

Tā, piemēram, no lietas materiāliem izriet, ka pārstāvniecības

pasu pagarināšanu reģistrēja gan atsevišķās personu kartiņās, gan

arī atbilstoši Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm 30.

punktam - sevišķās pasu izdošanas un pagarināšanas grāmatās

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 124. - 126. lpp.).

Minētais liecina, ka ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana

bija viena no svarīgākajām funkcijām, ko valsts okupācijas laikā

īstenoja Latvijas pārstāvniecības ārvalstīs.

Ārzemju pases tika izsniegtas atbilstoši Latvijas

normatīvajiem tiesību aktiem. Piemēram, pilsoņi aizpildīja

anketas, kas paredzētas personām, kuras reģistrējas Latvijas

pārstāvniecībās ārzemēs. Anketas ietvēra izvilkumus gan no

Instrukcijas pie Likuma par ārzemju pasēm, gan no Konsulārā

reglamenta (sk. lietas materiālu 6. sēj. 127., 132. - 135. un

139. - 140. lpp.). Pilsoņi tika informēti par nepieciešamību

pasi regulāri pagarināt. Vienlaikus pārstāvniecības atbilstoši

tiesību aktiem atteicās izslēgt personas no pilsoņu kopuma, jo

šis jautājums nebija to kompetencē (sk. lietas materiālu 6.

sēj. 145. lpp.).

Lai gan pārstāvniecības centās ievērot Latvijas normatīvos

tiesību aktus, to iespējas noskaidrot, vai visas tām sniegtās

ziņas par ārzemju pasu izsniegšanu vai pagarināšanu ir patiesas,

tomēr bija ierobežotas. Piemēram, kā minēts Londonas sūtniecības

kancelejas sekretāra Ērika Žilinska 1979. gada 6. aprīļa vēstulē

Latvijas interešu pārstāvim Vācijas Federatīvajā Republikā

Ādolfam Šildem, visiem pieteicējiem bija jāiesniedz pasu

pieprasījuma anketa ar foto, kā arī dokumenti, kas apliecina

piederību pie Latvijas pilsonības. "Negribam būt pedanti, bet

mūsu laikos it sevišķi jācenšas nezaudēt mums draudzīgo svešzemju

uzticamību mūsu konsulārajai darbībai." Tāpat vēstulē norādīts:

"Cenšamies, cik vien var, būt liberāli, bet negribētos, ka

Latvijas pase kļūst, ja tā drīkstētu teikt, flag of

convenience" (A. Lerha atzinums lietas materiālu 6. sēj.

107. lpp.).

No Ārlietu ministrijas arhīva materiāliem secināms, ka daudzas

valstis, tostarp ASV, Anglija, Austrālija, Dānija, Francija,

Nīderlande, Norvēģija, Spānija, Somija, Vācijas Federatīvā

Republika un Zviedrija, ir atzinušas Latvijas ārzemju pasi kā

ceļošanai derīgu dokumentu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 136.,

137. un 156. lpp.).

Tas, ka Latvijas prettiesiskās okupācijas laikā tika saglabāta

Latvijas pilsonība, bija ārkārtīgi svarīgi no valsts turpināšanās

viedokļa. Tādā veidā tika nodrošināta reāla tiesiskā saikne ar

pirmsokupācijas laiku valsti (sk. I. Ziemeles atzinumu

lietas materiālu 6. sēj. 37. lpp.).

13.4. Lai noskaidrotu, kā attīstījies Latvijas

pilsonības institūts, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai valsts

okupācijas laikā pamatoti tika pieļauta dubultpilsonības

izveidošanās trimdā esošajiem Latvijas pilsoņiem.

Prettiesiskajai okupācijai ieilgstot, Latvijas valsts de

jure pastāvēšana kļuva arvien vairāk apdraudēta. Zūdot

izredzēm uz drīzu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kā

arī praktisku sadzīves apsvērumu dēļ arvien vairāk trimdas

latviešu pieņēma savas mītnes valsts pilsonību (sk. A. Lerha

atzinumu lietas materiālu 6. sēj. 105. lpp.).

Piemēram, Latvijas pārstāvniecība Lielbritānijā, kuru vadīja

K. Zariņš, pagarināja Latvijas ārzemju pasi pat tad, ja persona

atzina, ka jau ieguvusi citas valsts pilsonību. Tā kādā

pārstāvniecības vēstulē norādīts: "sūtniecība ir saņēmusi Jūsu šā

gada 10. oktobra vēstuli, līdz ar Jūsu Latvijas ārzemju pasi Nr.

08939 LS un piezīmi, ka sakarā ar Jūsu pāriešanu Anglijas

pavalstniecībā šī pase būtu palikusi nederīga. Šinī sakarā

sūtniecība atrod par nepieciešamu paskaidrot, ka Anglijas likums

to neprasa, bet taisni otrādi, pielaiž divpavalstniecību. Tamdēļ

arī gribam jautāt, vai tad ar pāriešanu angļu pavalstniecībā Jūs

domājat arī pārraut saites ar Latvijas valsts ideju, jo Latvijas

pasi mēs uzskatām vispirmām kārtām kā mūsu tautas vienības

simbolu. Mēs nedomājam, ka Jūs domātu šīs saites pārraut pases

nodevas dēļ, kura taču ir tikai 2/- mēnesī. Tamdēļ domājam, ka

Jūs šo jautājumu pārdomāsit un turpināsit turēt savu Latvijas

pasi" (lietas materiālu 6. sēj. 152. lpp.). Arī 1956. gada

28. maija vēstulē ir norādīts: "sūtniecība pagodinās apstiprināt

Jūsu š.g. 27. maija vēstules un Jūsu Latvijas ārzemju pases

saņemšanu. Šinī sakarā atļaujamies norādīt, ka parasti, pārejot

Anglijas pavalstniecībā, tautieši nesarauj savas saites ar

Latvijas valsti, bet turpina paturēt savas Latvijas pases. Jo

šinīs laikos ir grūti paredzēt notikumu gaitu un palikšana pie

savas tautas arvienu ir drošāka" (lietas materiālu 6. sēj.

154. lpp.).

Toreizējos apstākļos Latvijas pārstāvniecībām patiešām bija

jārīkojas tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu

valsts saglabāšanu, tāpēc formāla Pavalstniecības likuma

piemērošana kļuva neiespējama. Pirmsokupācijas normatīvo aktu

piemērošana bija jāpakārto valsts interešu izvērtēšanai pēc

būtības, ņemot vērā politisko un vēsturisko realitāti (sk. I.

Ziemeles atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 38. lpp.).

Tādējādi dubultpilsonība, kas izveidojās valsts okupācijas

apstākļos, nevar tikt atzīta par nelikumīgu.

Satversmes tiesa atzīst, ka Latvijas normatīvo aktu,

tostarp Pavalstniecības likuma, noteikumi bija jāpiemēro, ņemot

vērā okupācijas situāciju un valsts intereses. Formāla šo tiesību

normu interpretācija un piemērošana būtu bijusi pretrunā ar

Latvijas valsts interesēm nelikumīgās okupācijas laikā.

14. Pieteikumā norādīts, ka personas, kuras okupācijas

apstākļos bija spiestas atstāt Latviju un pieņemt citas valsts

pilsonību, varēja paļauties uz 1991. gada 27. novembra lēmumā

noteikto. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, kādos apstākļos

un ar kādu mandātu Augstākā padome varēja ietekmēt Latvijas

pilsoņu kopumu, kāds tas uz jus sanguinis principa pamata

bija izveidojies okupācijas laikā.

14.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka Augstākā

padome, ņemot vērā tās ievēlēšanas kārtību, bijusi pilnvarota

tikai apzināt Latvijas pilsoņu kopumu atbilstoši Pavalstniecības

likuma regulējumam. Līdz ar to būtībā 1991. gada 27. novembra

lēmums ticis pieņemts ārpus tās kompetences ietvariem, jo pretēji

Pavalstniecības likumam paredzējis dubultpilsonības institūta

ieviešanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Augstākā padome tika ievēlēta

daļēji brīvās vēlēšanās un nebija kompetenta izlemt jebkurus

jautājumus. Tā pauda ne tikai Latvijas pilsoņu, bet arī citu

Latvijas PSR iedzīvotāju politisko gribu. Tomēr Augstākā padome

nostājās uz 1918. gada 18. novembra Latvijas tiesiskās

platformas. Ņemot vērā Satversmes 2. pantā paredzētās Latvijas

pilsoņu tiesības izlemt visus svarīgākos valsts jautājumus un

pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, Augstākā padome pieņēma

Neatkarības deklarāciju. Ar minētās deklarācijas pieņemšanas

brīdi Augstākā padome uzņēmās nodrošināt valsts neatkarības

faktisko atjaunošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 61.2. un 61.3.

punktu).

Augstākā padome, kas tika ievēlēta 1990.

gadā, balstoties uz okupācijas varas likumiem, bija tikai pārejas

perioda institūcija (sk.: Ziemele I., p. 35.).

Varēja jautāt, vai tā ir tiesīga lemt par Latvijas neatkarību

(sk.: Celle O. 4. maijs un trimdas latvieši // 4. maijs.

Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju.

Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 117. lpp.). Arī Latvijas

sabiedrībā nebija vienotas attieksmes pret Augstāko padomi un tās

pilnvarām [sk., piemēram: Jundzis T. Vēsturiski politiskā

situācija laikā, kad tapa 4.maija Deklarācija (1990.g. marts -

maijs); Latvijas Republikas pilsoņu kongresa 1990. gada 1. maija

rezolūcija "Par LPSR Augstāko padomi"// 4. maijs. Rakstu, atmiņu

un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds

Latvijas Vēsture, 2000, 38. - 41. un 377. - 378. lpp.].

Tomēr nevar noliegt, ka bija radusies objektīva nepieciešamība

pēc institūcijas, kas atjaunotu Latvijas Republikas valstiskumu.

Šāda institūcija bija Augstākā padome. Lai gan tās

konstitucionālās funkcijas bija ierobežotas, tā tomēr bija

kompetenta nodrošināt to, ka tiek pilnībā atjaunots leģitīmais

Latvijas valstiskuma kodols.

14.2. Neatkarības deklarācijas preambula konkretizē

Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un uzliek valsts varas

institūcijām par pienākumu ievērot šo doktrīnu un neatkāpties no

tās. Tāpat valsts varas institūcijām ir saistošs preambulā

ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais

novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr.

2007-10-0102 64.2. punktu).

Augstākās padomes uzdevums bija veikt Satversmes 6. panta

darbības atjaunošanai, t.i., 5. Saeimas vēlēšanu norisei

nepieciešamos priekšdarbus. Šo vēlēšanu sagatavošana un norise

atzīstama par pēdējo posmu Latvijas neatkarības atjaunošanā de

facto. Pieņemot gan 1991. gada 15. oktobra lēmumu, gan arī

1991. gada 27. novembra lēmumu, Augstākajai padomei bija

pienākums nodrošināt Latvijas pilsoņu tiesību nepārtrauktību.

1991. gada 27. novembra lēmums bija pamats tam, lai arī ārvalstīs

esošās personas, kuras okupācijas laikā ieguvušas citas valsts

pilsonību, varētu reģistrēties kā Latvijas pilsoņi un saņemt

personas kodu, īstenot tautas suverēno varu un 1993. gadā

piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās.

Līdz ar to var piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka pilsonības

nepārtrauktības princips paredz valsts juridisku pienākumu

iespēju robežās atjaunot to pilsoņu tiesības, kuriem tādas bija

pirms valsts prettiesiskās okupācijas. Vienlaikus norādāms, ka

arī nepārtrauktības doktrīnas kontekstā valstij tomēr nav

pienākuma kā pilsoņus reģistrēt visas personas, kas bija šīs

valsts pilsoņi, pirms tā de facto zaudēja neatkarību, un

šo personu pēcnācējus. Šajā ziņā valsts nepārtrauktības prasībai

pamatā ir politisks raksturs (sk. Tartu universitātes

Konstitucionālo tiesību katedras lektores Beritas Āvikso atzinumu

lietas materiālu 7. sēj. 30. lpp.).

No Augstākās padomes sēžu stenogrammām redzams, ka pilsonība

bija viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem. Latvijas

neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada 21. augustā,

savukārt Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanas kārtība tajā pašā

laikā netika noteikta. Augstākā padome 1990. gada 31. jūlijā

pieņēma lēmumu Nr.129 "Par darba grupas izveidošanu Latvijas

Republikas Satversmes jaunās redakcijas un Latvijas Republikas

pilsonības koncepcijas projektu izstrādāšanai".

Pilsoņu kopuma noteikšanas kārtību Augstākā padome mēģināja

iestrādāt arī likumprojektā "Par pilsonību", tomēr šā

likumprojekta izstrādei izveidotā darba grupa šajā jautājumā

nespēja rast kompromisu. Iespēja pieņemt likumu "Par pilsonību"

neguva Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu

atbalstu, jo pastāvēja viedoklis, ka Augstākā padome, pieņemot

jaunu pilsonības likumu, atteiktos no koncepcijas par 1918. gada

Latvijas Republikas atjaunošanu. Daži deputāti pat izstājās no

Tautas frontes frakcijas, jo nepiekrita tās lēmumam, ka Augstākā

padome ir pilnvarota pieņemt pilsonības likumu [sk.: Latvijas

tiesību vēsture (1914 - 2000). Rīga: Fonds Latvijas Vēsture,

2000, 461. un 462. lpp.].

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Augstākā padome

apzinājās savas kompetences robežas, kas tika noteiktas

Neatkarības deklarācijā. Tā nepieņēma jaunu pilsonības likumu,

bet balstījās uz lēmumiem, kuros bija ievērots gan

Pavalstniecības likums, gan pilsonības nepārtrauktības

princips.

14.3. Lai izvērtētu, vai nav

notikušas atkāpes no Neatkarības deklarācijas pilnvarojuma,

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai pilsoņu kopuma noteikšana ar

1991. gada 27. novembra lēmumu nepārsniedz Augstākās padomes

kompetenci.

Pēc Latvijas prettiesiskās okupācijas un

aneksijas PSRS Augstākās padomes Prezidijs 1940. gada 7.

septembrī pieņēma dekrētu "Par PSRS pavalstniecības iegūšanas

kārtību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko

Republiku pilsoņiem". Atbilstoši šā dekrēta 1. punktam par PSRS

pilsoņiem bija uzskatāmi citastarp arī LPSR pilsoņi. Tādējādi

okupācijas apstākļos Latvijas pilsoņu reģistrs nedarbojās un pēc

valsts neatkarības atgūšanas tas bija jāatjauno. Taču Latvijas

pilsonība turpināja pastāvēt un pāriet nākamajās paaudzēs saskaņā

ar jus sanguinis principu. No minētā secināms, ka visas

tās personas, kuras bija valsts pilsoņi pirms okupācijas, tās

periodā Latvijas pilsonību nezaudēja.

Nepārtrauktības doktrīnas neatņemams elements bija ne tikai to

pilsoņu apzināšana, kuri dzīvoja Latvijā, bet arī jus

sanguinis principa attiecināšana uz tiem pilsoņiem, kuri abu

okupāciju rezultātā bija spiesti Latviju atstāt. Pie tam

pilsonības atjaunošanas procesā bija svarīgi ņemt vērā gadu

desmitiem ilgušo Latvijas konsulāro pārstāvniecību praksi

nacionālo tiesību normu piemērošanā, kā arī to, ka, piemēram,

atsevišķām Latvijas pilsoņu grupām jebkāda saikne ar dzimteni

bija zudusi visu okupācijas laiku. Tādējādi Latvijai iespēju

robežās bija jāatjauno visu savu pilsoņu tiesības.

Saskaņā ar 1991. gada 15. oktobra lēmuma 2.1. punktu personas,

kuras pieder pie Latvijas pilsoņu kopuma un kurām bija tās

pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas

šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvoja Latvijā, reģistrējās līdz

1992. gada 1. jūlijam un saņēma pilsoņu pases kārtībā, kādu

noteica Latvijas Republikas Ministru padome. Savukārt lēmuma 2.2.

punkts noteica, ka personas, kuras pieder pie Latvijas pilsoņu

kopuma un kurām bija tās pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, kā arī

šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī nedzīvo

Latvijā vai kas ir citu valstu pilsoņi, var jebkurā laikā

reģistrēties un, uzrādot ekspatriācijas atļauju, saņemt pilsoņu

pases kārtībā, kādu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome,

bet lēmuma 2.3. punkts noteica, ka Latvijas pilsonis nevar

vienlaikus būt arī citas valsts pilsonis vai pavalstnieks.

Uz 1991. gada 15. oktobra lēmuma pieņemšanu asi reaģēja

Latvijas pilsoņi un latviešu organizācijas ārvalstīs, jo šis

lēmums noteica dubultpilsonības aizliegumu (sk. A. Endziņa

atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 12. lpp. un Egila Levita

vēstuli Gunāram Meierovicam lietas materiālu 6. sēj. 32. - 35.

lpp.). Trimdā dzīvojošās personas iebilda gan pret to, ka

Latvijas pilsoņa pases saņemšana iespējama vienīgi pēc

ekspatriācijas atļaujas uzrādīšanas, gan arī pret to, ka Latvijas

pilsonis nevar vienlaikus būt arī citas valsts pilsonis vai

pavalstnieks.

Rezultātā Augstākā padome pieņēma 1991. gada 27. novembra

lēmumu, nosakot, ka 1991. gada 15. oktobra lēmuma 2.2. punkta

norma par ekspatriācijas atļaujas uzrādīšanu un 2.3. punkts

neattiecas uz Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri,

Tēvzemes okupācijas apstākļos atrazdamies ārpus Latvijas,

ieguvuši citas valsts pilsonību laika posmā no 1940. gada 17.

jūnija līdz 1991. gada 21. augustam.

14.4. Gan 1991. gada 15. oktobra lēmums, gan arī 1991.

gada 27. novembra lēmums bija vērsts uz Iedzīvotāju reģistra

izveidošanu un Saeimas vēlēšanu sagatavošanu. Proti, pēc Latvijas

okupācijas nebija iespējams piemērot pirmsokupācijas laika

normatīvos tiesību aktus, kas attiecās uz pilsoņu reģistrāciju.

Tāpat savu darbību bija pārtraukusi arī Iekšlietu ministrija, kas

šajā jomā bija uzraugošā un vadošā valsts pārvaldes iestāde.

Tādējādi, ņemot vērā arī Neatkarības deklarācijā noteikto

uzdevumu, pilsoņu reģistrācija bija objektīva nepieciešamība.

Atbilstoši tālaika iespējām un prasībām tika gan radīts

Iedzīvotāju reģistrs, gan arī veikta vēlētāju reģistrēšana

Saeimas vēlēšanām, tādējādi noslēdzot periodu, kurā notika pāreja

uz valsts neatkarības de facto atjaunošanu.

Formāli ievērojot Pavalstniecības likumu un neņemot vērā

okupācijas laikā izveidojušos praksi, nāktos izdarīt secinājumu,

ka personas, kuras okupācijas apstākļos ieguvušas citas valsts

pilsonību (pavalstniecību), ir zaudējušas Latvijas pavalstnieka

tiesības, tostarp tiesības ievēlēt Saeimu. Ar trimdā esošo

pilsoņu "izslēgšanu" no līdzdalības suverēnās valsts varas

īstenošanā jaunievēlētās Saeimas leģitimitāte tiktu vājināta, un

šāda rīcība būtu pretrunā ar tautas suverenitātes principu.

Augstākās padomes kompetences ierobežojums attiecībā uz

pilsoņu kopuma papildināšanu drīzāk ir traktējams kā aizliegums

pilsonību piešķirt personām, kuras bija Latvijā ieceļojušas

okupācijas laikā, nevis kā aizliegums lemt par tām personām,

kuras ir Latvijas pilsoņi. Šādā aspektā tas arī tika vērtēts,

norādot, ka Latvijas pilsonība saskaņā ar Pavalstniecības likumu

nepārtraukti turpina eksistēt. Latvijas pilsoņiem pretlikumīgi

uzspiestā PSRS pilsonība nav spēkā, bet Latvijā ieceļojušie PSRS

pilsoņi nav ieguvuši Latvijas pilsonību [sk.: Levits E. Valsts

atjaunošanas koncepcijas attīstība (personiskas piezīmes) // 4.

maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības

deklarāciju. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas

Vēsture" fonds, 2000, 267. lpp.]. Līdz ar to Augstākās

padomes kompetences ierobežojums pilsonības jautājumā tika vērsts

galvenokārt uz to, lai Latvijas pilsonība netiktu automātiski

piešķirta tām personām, kuras valstī bija ieceļojušas

prettiesiskās okupācijas laikā.

Satversmes tiesa secina, ka nedz 1991. gada 15. oktobra

lēmums, nedz arī 1991. gada 27. novembra lēmums nebūtu uzskatāms

par tādu, kas ierobežo tiesiski izveidotās Saeimas pilnvaras

turpmāk izlemt pilsonības jautājumus. To tieši ir apliecinājusi

Saeima ar savu rīcību, 1994. gada 11. augustā pieņemot Pilsonības

likumu.

Līdz ar to 1991. gada 27. novembra

lēmums atbilst no Satversmes 2. panta un Neatkarības deklarācijas

izrietošajai nepārtrauktības doktrīnai.

15. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās

paļāvības un samērīguma principiem, ir jānoskaidro gan šo normu

pieņemšanas vēsturiskais konteksts, gan to saturs, piemērojot

tiesību normu interpretācijas metodes. Tāpat ir jāņem vērā arī

tas, ka likumdevējam bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju

robežās atlīdzinātu iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un

nodrošinātu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1.

punktu).

15.1. Apstrīdētās normas pieņēma 5. Saeima, kas tika

ievēlēta 1993. gada 5. un 6. jūnijā. Saeimas vēlēšanām tika

reģistrēti 23 kandidātu saraksti, kuros kopskaitā bija 879

deputātu kandidāti. Vēlēšanās piedalījās 1 118 316 vēlētāji jeb

89,9 procenti balsstiesīgo Latvijas pilsoņu. Ārvalstīs

nobalsojušo pilsoņu skaits bija 18 413 (sk. http://web.cvk.lv/pub/public/27483.html,

aplūkots 2010. gada 22. aprīlī). No Latvijas pilsoņiem, kas

bija atgriezušies Latvijā pēc trimdā pavadītā laika, 5. Saeimā

tika ievēlēti 17 deputāti, kuri darbojās dažādās frakcijās.

Pilsonības jautājums bija aktuāls gan priekšvēlēšanu laikā, gan

arī pēc vēlēšanām - apņemšanās izstrādāt un pieņemt Pilsonības

likumu tika ietverta ziņojumā par Ministru kabineta sastādīšanu

un deklarācijā par kabineta iecerēto darbību.

Debates par Pilsonības likumu aizsākās jau 5. Saeimas 1993.

gada 23. septembra sēdē, kad tika lemts par sagatavoto

likumprojektu nodošanu komisijām (sk. http://www.saeima.lv/steno/st_93/st2309.html,aplūkots

2010. gada 22. aprīlī). Arī turpmākajos Pilsonības likuma

lasījumos - 1993. gada 25. novembrī, 1994. gada 9. un 21. jūnijā

- notika plašas debates par dažādiem Pilsonības likuma

jautājumiem.

Apstrīdētās normas kā priekšlikumu Pilsonības likuma projektam

tikai uz tā trešo lasījumu iesniedza Latvijas Nacionālās

neatkarības kustības frakcijas deputāti. Priekšlikums paredzēja

likumprojekta 10. pantu izteikt šādā redakcijā:

"Latvijas valsts pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no

1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam, glābdamies no

PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā

bēgļi, kā arī tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav

varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies

ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā

Latvijas valsts pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda

pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija

notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas

pēc 1995. gada 1. jūlija, viņām jāatsakās no citas valsts

pilsonības."

Juridiskā komisija noraidīja priekšlikumu par likuma

papildināšanu ar jaunu pantu un attiecīgi iestrādāja šo normu

likuma pārejas noteikumos. No 1994. gada 21. jūnija Saeimas sēdes

stenogrammas secināms, ka Juridiskā komisija apstrīdētajās normās

ieviesa tikai redakcionālus precizējumus. Būtisks labojums bija

skaitļus un vārdus "1991. gada 21. augustam" aizstāt ar skaitļiem

un vārdiem "1990. gada 4. maijam". Tāpat Juridiskā komisija

noraidīja gan Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu

priekšlikumu vārdus "ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1.

jūlijam" aizstāt ar vārdiem "ja reģistrācija notikusi līdz šā

likuma spēkā stāšanās dienai", gan tās pašas frakcijas

priekšlikumu pēdējo teikumu izteikt šādā redakcijā: "ja minētās

personas reģistrējas pēc šī likuma stāšanās spēkā, viņām

jāatsakās no citas valsts pilsonības". Tā kā frakcija prasību pēc

balsojuma neuzturēja, atsevišķs balsojums par apstrīdētajām

normām nenotika (sk. 5. Saeimas 1994. gada 21. jūnija sēdes

stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2106.html,

aplūkots 2010. gada 22. aprīlī).

No lietas materiāliem secināms, ka Pilsonības likums tika

rūpīgi vērtēts, izsverot dažādas regulējuma alternatīvas, bet

apstrīdētās normas neradīja domstarpības Saeimas deputātu vidū un

atspoguļoja likumdevēja gribu. Bez tam Saeimai, pieņemot

apstrīdētās normas, nekādā veidā nebija iespējams ietekmēt to

situāciju, ka citas valstis, kuru pilsonību okupācijas laikā no

Latvijas izceļojušās personas bija ieguvušas, savos likumos vai

to piemērošanas praksē neatzina dubultpilsonības institūtu.

15.2. Neapšaubot likumdevēja rīcību, Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai personas, kurām ir tiesības uz Latvijas pilsoņa

tiesību atjaunošanu, tiek identificētas atbilstoši

nepārtrauktības doktrīnas prasībām. Lai to noskaidrotu,

nepieciešams veikt apstrīdēto normu interpretāciju.

15.2.1. Interpretējot apstrīdētās normas, jāņem vērā

tas, ka Latvijas pilsoņi ilgstoši un piespiedu kārtā bija

uzturējušies citās valstīs, vienlaikus saglabājot piederību pie

Latvijas valstiskuma. Tātad apstrīdētās normas jāattiecina ne

tikai uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri kā bēgļi bija nonākuši

citās valstīs vai arī deportēti, bet arī uz tiem, kuri vēlāk

okupācijas periodā citu iemeslu dēļ izceļoja no Latvijas. Arī no

PMLP sniegtā viedokļa secināms, ka Pilsonības likuma pārejas

noteikumu 1. punkta nosacījums "un šajā laikā naturalizējušies

ārvalstīs" jāinterpretē paplašināti, dodot iespēju atjaunot

Latvijas pilsoņa tiesības arī tiem pilsoņu pēcnācējiem, kuri

ieguvuši citas valsts pilsonību nenaturalizējoties (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 3. un 4. lpp.). Līdz ar to, piemērojot

gramatisko interpretāciju, nav pieļaujama formāla pieeja.

Pie tam no lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas

tika interpretētas tā, ka līdz minētajam datumam ārvalstīs

esošajām personām bija pienākums vienīgi aizpildīt reģistrācijas

anketu. Savukārt pati personas iekļaušana Iedzīvotāju reģistrā

varēja notikt arī pēc minētā datuma, un šādā gadījumā attiecīgā

persona varēja saglabāt dubultpilsonību.

Arī administratīvo tiesu prakse atbilst Satversmes tiesas

nolēmumos iedibinātajai pieejai, ka tiesību normas, kas attiecas

uz pilsonības iegūšanu, nedrīkst piemērot formāli. Proti,

pilsonības iegūšana indivīdam parasti ir nozīmīgs dzīves

jautājums, un tāpēc nedrīkst rasties tādas situācijas, ka

Latvijas pilsonība tiek liegta formālu apsvērumu un pilnībā

nenoskaidrotu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

21. augusta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-07-01 19. punktu). Tā, piemēram, administratīvās tiesas,

skatot konkrētas lietas, pārliecinās, vai personas nav apzināti

maldinātas vai arī nav citu iemeslu dēļ pieļāvušas kļūdas,

aizpildot pirmsuzskaites veidlapas par reģistrēšanos pilsonībā

līdz apstrīdētajās normās noteiktajam termiņam (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 63. - 97. lpp.).

15.2.2. Vērtējot apstrīdētās normas kopsakarā ar citām

Pilsonības likuma normām, secināms, ka tās atzīstamas par lex

specialis attiecībā uz Pilsonības likuma 2. pantu. Minētais

pants noteic, ka Latvijas pilsonis ir ikviens, kurš bijis tās

pilsonis 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas

reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā. Izņēmums ir personas,

kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību.

Tātad par Latvijas pilsoņiem bez laika ierobežojuma tiek atzītas

gan visas tās personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada

17. jūnijā, gan arī šo personu pēcnācēji. Lai gan Pieteikuma

iesniedzējs neapstrīd reģistrēšanās prasību kā tādu, ir būtiski

noskaidrot reģistrācijas fakta nozīmi kontekstā ar pilsoņa

tiesību atjaunošanu.

Satversmes tiesa jau norādīja, ka okupācijas laikā nebija

iespējams piemērot tos normatīvos aktus, kas regulēja Latvijas

pilsoņu reģistrācijas jautājumus, un pilsoņu kopuma apzināšana

sākotnēji bija uzticēta Augstākajai padomei.

Ņemot vērā vēsturiski radušos situāciju valsts iedzīvotāju

reģistrācijas jautājumā, būtu saprātīgi uzskatīt, ka pilsoņa

tiesību atjaunošanas procesā arī pašai personai ir zināms

līdzdalības pienākums. Nebūtu pieļaujama arī tāda situācija, ka

persona tiktu automātiski, piespiedu kārtā reģistrēta Iedzīvotāju

reģistrā. Tātad reģistrācija šajā gadījumā bija pilsoņu tiesības

"atmodinošs" akts.

Pilsoņu kopuma apzināšanas kontekstā ir nošķirama personas

reģistrācija konsulārajā iestādē no reģistrācijas Iedzīvotāju

reģistrā, jo Konsulārajam reģistram un Iedzīvotāju reģistram ir

atšķirīgs tiesiskais statuss un atšķirīgs darbības mērķis.

Okupācijas laikā Konsulārā reģistra pamatfunkcija bija Latvijas

pilsoņu nodrošināšana ar ceļošanai derīgiem dokumentiem un

Latvijas valsts idejas uzturēšana. Pie tam daudziem Latvijas

pilsoņiem nebija pieejas Latvijas pārstāvniecībām. Savukārt

Iedzīvotāju reģistra mērķis ir izveidot vienotu un visiem

pieejamu iedzīvotāju uzskaites sistēmu. Tā galvenais uzdevums ir

nodrošināt Latvijas iedzīvotāju uzskaiti, likumā noteiktajā

kārtībā reģistrā iekļaujot un aktualizējot ziņas par viņiem.

Personu brīvprātīga reģistrēšanās Latvijas konsulārajos

dienestos ārzemēs ar mērķi pagarināt Latvijas ārzemju pases

derīguma termiņu nav pielīdzināma tai reģistrācijai, kāda bija

jāveic PMLP atbilstoši tiesību normās noteiktajai kārtībai.

Likumdevējs pilsoņu apzināšanai ir noteicis tieši šādu kārtību,

un līdz ar to izteiktais arguments, ka persona pilnībā baudot

visas pilsoņa tiesības arī bez reģistrācijas Iedzīvotāju

reģistrā, neatbilst likumdevēja paustajai gribai. Piemērojot

apstrīdētās normas, arī Administratīvā rajona tiesa un

Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi, ka nav pamatots

pieteicēju arguments par to, ka reģistrācija Latvijas

konsulārajos dienestos ārzemēs ar mērķi pagarināt ārzemju pases

derīguma termiņu ir pielīdzināma tai reģistrācijai, kādu tobrīd

ārzemēs veica Latvijas pārstāvniecības, bet Latvijā - PMLP

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 27. un 151. lpp.).

Reģistrēšanās nav uzskatāma par vienkāršu tehniski

administratīvu procedūru gadījumā, kad valsts iedzīvotāju

reģistrs tiek atjaunots pēc 50 gadus ilgušas nelikumīgas

okupācijas. Arī likumdevējam šī faktiskā ļoti sarežģītā situācija

bija jāņem vērā. Lietā esošajos dokumentos norādīts, ka Latvijas

ārzemju pases ne vienmēr tika atzītas par pilnvērtīgiem personu

apliecinošiem dokumentiem. "Daudzās no šīm pasēm aile

pavalstniecība ir neaizpildīta tā iemesla dēļ, ka persona šobrīd

nevar pretendēt uz Latvijas pilsonību [...] pēckara periodā

izsniegtās Latvijas Republikas ārzemju pases nevar tikt

uzskatītas par LR pilsonību tieši apliecinošiem dokumentiem"

(Ārlietu ministrijas Konsulārās nodaļas galvenās

speciālistes 1992. gada 16. oktobra vēstule Pilsonības un

imigrācijas departamenta direktoram, lietas materiālu 6. sēj.

160. - 161. lpp.).

Reģistrācija pati par sevi nedz piešķir, nedz arī atņem

personai Latvijas pilsonību. Jebkura persona, kura bija Latvijas

pilsonis pirmsokupācijas laikā, neatkarīgi no dzīvesvietas tiek

uzskatīta par Latvijas pilsoni saskaņā ar nepārtrauktības

doktrīnu un Pilsonības likuma 2. pantu. Taču likumdevējs nebija

tiesīgs patvaļīgi un vienpusēji atzīt šīs personas par valsts

pilsoņiem, ignorējot to tiesiskās attiecības ar citām valstīm.

Personas gribas paušana ir būtiska pilsoņa tiesību atjaunošanas

gadījumā.

Gan okupācijas laikā, gan jo īpaši 20. gadsimta 90. gadu

sākumā Latvijas ārzemju pasu izsniegšanu apgrūtināja tiesiskā

nenoteiktība. Tā, piemēram, no lietas materiāliem secināms, ka

ārzemju pases tika izdotas ne tikai personām, kuras emigrējušas

no Latvijas, bet arī pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri

ārzemēs nozaudējuši bijušās PSRS ceļošanas dokumentus vai arī

gluži vienkārši izteikuši vēlēšanos šādu pasi iegūt. Turklāt ne

vienmēr bija iespējams pārbaudīt, vai attiecīgās personas

patiešām ir Latvijas pilsoņi vai arī kad tās ieceļojušas Latvijā

uz pastāvīgu dzīvi. Vēl 1992. gadā ārzemju pases tika izdotas arī

tādām personām, kuras nemaz nevarēja pretendēt uz Latvijas

pilsonību (sk. lietasmateriālu 6. sēj. 160.

lpp.).

Lai gan kopumā interese par reģistrāciju bija liela, tomēr

Latvijas vēstniecībās vērsās arī tādas personas, kuras - tieši

pretēji - vēlējās atteikties no Latvijas pilsonības, lai iegūtu

citas valsts pilsonību, vai arī saņemt apstiprinājumu, ka tās nav

Latvijas pilsoņi. Tā kā atteikšanās kārtība nebija pilnībā

noregulēta, personas, atsakoties no pilsonības, vēlējās saglabāt

savu ārzemju pasi (sk. lietas materiālu 6. sēj. 179. - 180.

lpp.).

Līdz ar to reģistrēšanās pienākuma noteikšana ar mērķi

atjaunot Latvijas pilsoņu tiesības bija pamatota.

Nevienam Latvijas pilsonim, kas

ieguva pilsonību piedzimstot, nav atņemtas tiesības reģistrēties

kā Latvijas pilsonim neierobežotā laikā. Līdz ar to Pieteikuma

iesniedzēja arguments par valsts nepārtrauktības doktrīnas

pārkāpšanu nav pamatots.

16. Pieteikuma iesniedzējs norādījis arī uz to, ka

pilsonība uzskatāma par vienu no cilvēktiesībām un apstrīdētās

normas neatbilstot no Satversmes 1. panta izrietošajiem

samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem.

16.1. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka no

Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena

izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas

valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības

principus [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24.

marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3.

punktu].

Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt grozījumus

pastāvošajā tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24.

punktu). Tomēr, grozot tiesisko regulējumu,

likumdevējs nav tiesīgs pārkāpt personas pamattiesības un

konkrētajā gadījumā - arī pilsonības nepārtrauktības

principu.

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto

kontroli. Likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma

regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst

Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3.

punktu).

Pilsonības tiesiskā regulējuma jomā valstij ir plaša rīcības

brīvība (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. augusta lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-07-01 8. punktu).

Tomēr šo rīcības brīvību nevar atzīt par neierobežotu.

Nepārtrauktības doktrīnas ietvaros likumdevējam ir pienākums

nodrošināt gan to, lai ikviena persona, kura okupācijas laikā

saglabājusi Latvijas pilsonību, netiktu izslēgta no pilsoņu

kopuma, gan arī to, lai pilsonības atjaunošanai izvirzītās

prasības būtu samērīgas.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai personām radusies

paļāvība uz 1991. gada 27. novembra lēmumā noteikto

dubultpilsonības saglabāšanas iespēju pārsniedz likumdevēja

rīcības brīvību pilsonības regulēšanā. Tas nozīmē, ka Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām nav pārkāptas

personas tiesības uz konkrētas valsts pilsonību.

16.2. Pieteikumā norādīts, ka pilsonība jeb cilvēka

saikne ar valsti esot viena no cilvēktiesībām, jo iekļauta

Cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā un attiecīgi arī Satversmes

89. pantā. Savukārt tāda termiņa noteikšana, pēc kura personai,

reģistrējoties par Latvijas pilsoni, jāatsakās no citas valsts

pilsonības, esot līdzvērtīga pilsonības atņemšanai vai pat

pilsonības atņemšanai en masse jeb personu grupai, kuru

var identificēt pēc konkrētas pazīmes.

Satversmes tiesa norāda, ka Cilvēktiesību deklarācija ir

autoritatīvs cilvēktiesību avots un ka tās normu saturs ir laika

gaitā pilnveidojies un kalpojis par pamatu starptautisko tiesību

principu un paražu veidošanai. Taču, lai precīzi noskaidrotu

Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumu, kas valstij ir

saistošs saskaņā ar Satversmes 89. pantu, nepieciešams papildu

izvērtējums.

Cilvēktiesību deklarācijas 15. pants noteic, ka ikvienam ir

tiesības uz pilsonību. Taču tas nepiešķir personai tiesības uz

konkrētas valsts pilsonību. Kaut arī panta saturs laika gaitā ir

mainījies un starptautisko tiesību attīstība ietekmējusi valstu

rīcības brīvību pilsonības jautājumos, tā saturs vēl joprojām ir

ierobežots.

Doktrīnā ir norādīts, ka pilsonība nav dabiskas jeb

neatņemamas tiesības, jo būtībā izriet no suverēnas valsts

esamības (sk. Lauterpacht H., International Law and Human

Rights, Archon Books, 1968, pp. 346 - 350).

Šobrīd Cilvēktiesību deklarācijas 15. pants ietver trīs

galvenos elementus: tiesības uz pilsonību jeb izvairīšanos no

bezvalstniecības; aizliegumu patvaļīgi atņemt pilsonību (tai

skaitā atņemt en masse) un personas tiesības mainīt savu

pilsonību. Par patvaļīgu pilsonības atņemšanu uzskata pilsonības

atņemšanu politisku vai citu diskriminējošu apsvērumu dēļ [sk.

Ziemele I., Schram G. G., Article 15, Alfredsson G., Eide A.

(eds.), The Universal Declaration of Human Rights. A Common

Standard of Achievement, Martinus Nijhoff Publishers, 1999, pp.

297 - 324, at p. 303]. Par patvaļīgu tiks uzskatīta arī tāda

pilsonības atņemšana, kas noved pie bezvalstniecības (sk. Chan

M.M.J., The rights to a nationality as a human right/The current

trend towards recognition, HRLJ, 28 February 1991, Vol.12, No. 1

- 2, p. 3). Diskriminācijas aizliegums nav traktējams plaši,

piemēram, prasība pēc valodas zināšanām netiek uzskatīta par

diskriminējošu. Papildus tam iezīmējas konsenss šādās divās

jomās: dzimumu līdztiesība, kas nozīmē bezvalstniecības

mazināšanos laulības gadījumos, un arvien izteiktāk - valsts

pienākums piešķirt pilsonību ikvienam bērnam, kas dzimis tās

teritorijā un citādi kļūtu par bezvalstnieku (sk. Chan M.M.J.,

p.13).

16.3. Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka

personas, uz kurām attiecas apstrīdētās normas, iekļautos kaut

vienā no iepriekš minētajām kategorijām un līdz ar to ietilptu

Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumā.

No 1991. gada 15. oktobra lēmuma redzams, ka reģistrēšanās

pienākums vienlīdz tika attiecināts ne tikai uz ārvalstīs

dzīvojošajām personām, bet arī uz tām personām, kuru dzīvesvieta

bija Latvijas teritorijā. Arī Latvijas iedzīvotāju reģistrācijai

jau sākotnēji bija noteikts termiņš. Šādā veidā pēc normatīvajos

tiesību aktos noteiktā reģistrēšanās pienākuma izpildīšanas

personas varēja baudīt pilsoņa tiesības un īstenot pilsoņa

pienākumus. Turklāt vienīgi līdz ar pilsoņu kopuma apzināšanu

varēja tikt īstenota valsts neatkarības atjaunošana de

facto.

Arī trimdas latviešiem, lai viņi varētu piedalīties Saeimas

vēlēšanās, bija jāreģistrējas un jāiegūst personas kods. No lietā

esošajiem materiāliem redzams, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu

reģistrāciju veica vēstniecības. Ja persona vēlējās saņemt

personas kodu un Latvijas Republikas pilsoņa pasi, tai bija

jāaizpilda reģistrācijas veidlapa. Savukārt pēc tam, kad personai

jau bija piešķirts personas kods, attiecīgā vēstniecība tai

izsniedza dokumentu "Latvijas Republikas Pilsonības

apliecinājums" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 170.

lpp.). Minētais dokuments bija pamats tam, lai pilsonis

varētu piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās. Arī no CVK sniegtās

informācijas izriet, ka dokumenti, kas piešķīra tiesības

piedalīties 5. Saeimas vēlēšanās, bija Latvijas pase, PSRS pase

ar Latvijas pilsoņa reģistrācijas atzīmi vai Latvijas Republikas

Pilsonības un imigrācijas departamenta izdota reģistrācijas lapa

ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Citi dokumenti nebija

pieņemami (sk. lietas materiālu 6. sēj. 117. lpp.).

Līdz ar to nevar atzīt par pamatotu apgalvojumu, ka ārvalstīs

esošās personas kaut kādā veidā būtu atstumtas vai izslēgtas no

tautas suverēnās varas īstenošanas.

Ikviena persona, kura laika posmā no 1991. gada līdz pat 1993.

gadam bija saņēmusi personas kodu, varēja piedalīties Saeimas

vēlēšanās. Masu medijos tika izplatīti aicinājumi piedalīties

vēlēšanās, īpaši akcentējot pilsonības jautājumu, kura risinājumu

vienlīdz gaidīja gan tie, kuri atradās trimdā, gan arī tie, kuri

dzīvoja Latvijā un bija atbalstījuši tās neatkarību (sk.

Amerikas latviešu apvienības paziņojumu sakarā ar 5. Saeimas

vēlēšanām, Diena, 1993. gada 4. jūnijs, Nr. 111, 2.

lpp.).

Lietas materiālos ir informācija gan par Latvijas pilsoņu

reģistrāciju, gan par pasu izsniegšanu (sk.

lietasmateriālu 6. sēj. 157. - 169. lpp.). Saskaņā ar

1993. gada 11. jūnija instrukcijas "Latvijas Republikas pilsoņu

pasu izsniegšana Latvijas Republikas diplomātiskajās

pārstāvniecībās un konsulārajās iestādēs ārvalstīs" 2. punktu

Latvijas pilsonim, kurš vēlējās saņemt pasi, vajadzēja būt

reģistrētam Iedzīvotāju reģistrā. Vairs nebija iespējams

pagarināt Latvijas Republikas ārzemju pases, jo tās ar 1994. gada

1. janvāri tika atzītas par nederīgām (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 176. un 177. lpp.).

Savukārt Ārlietu ministrija 1992. un 1993. gadā nosūtīja

vēstniecībām informāciju par 1992. gada 5. jūnija lēmumu Nr. 216,

ar kuru apstiprināts nolikums par Latvijas Republikas pilsoņu

pasēm. Visām Latvijas vēstniecībām tika nosūtītas pasu veidlapas,

lai reģistrētajiem Latvijas pilsoņiem varētu izsniegt pilsoņu

pases viņu mītnes valstī (sk. lietas materiālu 6. sēj. 156. un

163. lpp.).

Līdz ar to secināms, ka ikvienai personai, kura atbilda 1991.

gada 15. oktobra lēmumā un 1991. gada 27. novembra lēmumā

noteiktajām prasībām, tika dota iespēja reģistrēties kā Latvijas

pilsonim un atjaunot savas pilsoņa tiesības.

16.4. Augstākā padome 1993. gada 2. martā pieņēma

lēmumu "Par "Pagaidu nolikumu par kārtību, kādā Latvijas

Republikas pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi, kas

izstājas no Latvijas Republikas pilsonības"". Ar šo lēmumu tika

apstiprināta kārtība, kādā līdz Latvijas Republikas Pilsonības

likuma pieņemšanai pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi,

kas izstājas no Latvijas pilsonības. Pagaidu nolikuma 3. punkts

noteica, ka Augstākās padomes Prezidijs nav tiesīgs liegt

Latvijas Republikas pilsonim tiesības izstāties no pilsonības,

izņemot gadījumus, kad pilsonis, kurš izteicis šādu vēlēšanos,

nav izpildījis likumos noteiktās saistības pret valsti, tiek

saukts pie kriminālatbildības vai attiecībā uz šo pilsoni ir

likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas jāizpilda. Savukārt

nolikuma 4. punkts paredzēja, ka Latvijas Republikas pilsoņu

iesniegumi par izstāšanos no pilsonības iesniedzami Pilsonības un

imigrācijas departamentam. Ārvalstīs dzīvojošie Latvijas

Republikas pilsoņi iesniegumu par izstāšanos no pilsonības var

iesniegt Latvijas Republikas diplomātiskajās pārstāvniecībās vai

konsulārajās iestādēs, kuras savukārt to nosūta Pilsonības un

imigrācijas departamentam.

No minētā pagaidu nolikuma secināms, ka jautājums par

pilsonības zaudēšanu, personai izstājoties no Latvijas

pilsonības, tika risināts individuālā, nevis kolektīvā kārtībā.

Tātad pilsonība netika atņemta kādai konkrētai personu

grupai.

Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka personām būtu atņemta

pilsonība, - jo īpaši ievērojot iepriekšējos secinājumus par

laikā neierobežotām tiesībām izmantot savas Pilsonības likuma 2.

pantā noteiktās tiesības. Pie tam apstrīdēto normu subjekti

netika izslēgti no pilsonības en masse. Viņiem tika

noteikts īpašs tiesiskais regulējums dubultpilsonības

saglabāšanai līdz noteiktam datumam, kamēr citiem Latvijas

Republikas pilsoņiem, kas naturalizācijas kārtībā ieguvuši citas

valsts pilsonību, dubultpilsonība vispār netiek pieļauta.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neietilpst Cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumā, jo to

subjekti nav bezvalstnieki un pilsonība viņiem nav patvaļīgi

atņemta, radot bezvalstniecības situāciju.

16.5. Izvērtējot to, vai personām varēja izveidoties

paļāvība uz dubultpilsonību valsts nepārtrauktības doktrīnas

ietvaros, jāņem vērā dubultpilsonības institūta attīstība un

valstu prakse pilsoņu tiesību atjaunošanā.

Starptautiski dubultpilsonība, līdzīgi kā bezvalstniecība,

ilgstoši tika uzskatīta par nevēlamu un tās aizliegums bija

pieņemts kā vispārēja prakse. Jau kopš 20. gadsimta sākuma tika

slēgti starptautiski līgumi, lai cīnītos pret dubultpilsonību.

Tā, piemēram, 1930. gada 12. aprīlī tika noslēgta Hāgas

konvencija par dažiem jautājumiem, kas skar valsts piederības

likumu kolīzijas. Tās preambulā tika noteikts: līgumslēdzējas

valstis ir pārliecinātas, ka ikvienai personai jābūt tikai vienas

valsts pilsonim, un atzīst, ka sasniedzamais ideāls ir ne tikai

bezvalstniecības, bet arī dubultpilsonības izskaušana (sk.

Convention on Certain Questions Relating to the Conflicts of

Nationality Laws, The Hague, 12 April 1930, http://www.legislationline.org/legislation.php?tid=11&lid=5572,

aplūkots 2010. gada 22. aprīlī).

No tiesībpolitikas viedokļa dubultpilsonība tika uzskatīta par

nevēlamu [sk. Institut de Droit International, Art. 5

of the Résolutions relatives aux conflits de lois en matiére de

nationalité (naturalisation et expatriation), adopted in Venice

(1896)]. Arī vēlākajos gados tika slēgtas dažādas vienošanās,

lai noregulētu ar dubultpilsonību saistītās problēmas. Piemēram,

Eiropas Padome 1963. gada 6. maijā pieņēma Konvenciju par

dubultpilsonības gadījumu samazināšanu un militāriem pienākumiem

dubultpilsonības gadījumos. Jau 20. gadsimta 70. gados tika

secināts, ka dubultpilsonības gadījumu skaits turpina pieaugt

dažādu iemeslu dēļ un valstis šos iemeslus nespēj novērst (sk.

Horváth E., Mandating Identity. Citizenship, Kindship Laws and

Plural Nationality in the European Union, Kluwer: European

Monographs 56, 2008, p. 219). Diezgan ilgi vispārējā valstu

un tiesību doktrīnas attieksme pret dubultpilsonību palika

negatīva (sk. Weis P., Nationality and Statelessness in

International Law, Sijthoff&Noordhoff,1979, p.199; Verzijl

J.H.W., International Law in Historical Perspective, Part V,

Sijthoff-Leiden, 1972, p. 48). Izmaiņas attiecīgajās

nostādnēs vērojamas tikai pēdējā laikā, taču valstu rīcības

brīvība vēl joprojām ir visai liela.

Līdz ar to personai nav subjektīvu tiesību uz dubultpilsonību,

bet Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai šādas tiesības var

rasties, valstij atjaunojot pilsoņu tiesības. No citiem

starptautiskās prakses piemēriem ir secināms, ka, atjaunojot

pilsonību de facto, tiek līdzsvarotas valsts tiesības

reglamentēt šā statusa atjaunošanas nosacījumus un personu

tiesības šo statusu atjaunot (sk. Verzijl J.H.W., p. 45).

Šādos gadījumos personām tiek piešķirta brīva izvēle - atjaunot

vai noraidīt iespēju atgūt pilsoņa tiesības, neatjaunojot

dubultpilsonību. Personas gribas izteikumam ir būtiska nozīme, un

tas ņem virsroku pār likumdevēja gribu.

Doktrīnā norādīts, ka valstij nav tiesību ar atpakaļejošu

spēku uzspiest savu pilsonību tās agrākajiem pilsoņiem. Ir

nepieciešams personas gribas izteikums. Turklāt nav atšķirības

starp valsts mēģinājumu uzspiest savu pilsonību personām, kuras

uzturas ārzemēs un kādreiz ir bijušas tās pilsoņi, un mēģinājumu

piešķirt savu pilsonību personām, kuras uzturas ārzemēs un nekad

nav bijušas attiecīgās valsts pilsoņi (sk. Donner R.,

The Regulation of nationality in international law, 2nd ed.,

Transnational Publishers Inc., 1994, pp. 169 - 170).

Arī salīdzinājums ar tādu valstu praksi kā Igaunija un

Lietuva, kuras atguva savu neatkarību līdzīgi kā Latvija un ir

stingri turējušās pie nepārtrauktības doktrīnas, noved pie

secinājuma, ka jautājums par dubultpilsonības pieļaujamību

attiecībā uz tām personām, kuras valsti bija spiestas atstāt

okupācijas laikā, var tikt regulēts atšķirīgi (sk. EUDO

citizenship observatory. Country report: Lithuania. Kūris E.,

2009, p. 2, http://eudo-citizenship.eu/docs/CountryReports/Lithuania.pdf,

aplūkots 2010. gada 26. aprīlī).

Visupirms norādāms, ka dubultpilsonība visās trijās Baltijas

valstīs pirms to okupācijas pamatā bija aizliegta un, atjaunojot

neatkarību, šis jautājums tika plaši diskutēts. Tāpat visās

Baltijas valstīs tika uzsvērta trimdas nozīme neatkarības

atjaunošanā un nepārtrauktības stiprināšanā (sk.

Järve P. Estonian citizenship: Between ethnic

preferences and democratic obligations. Citizenship Policies in

the New Europe. - Amsterdam : Amsterdam University Press,

2007. - pp. 47, 48, 53; Kūris E., p.3).

Tomēr Baltijas valstu prakse attiecībā uz dubultpilsonības

pieļaujamību atšķiras pat konstitucionālā līmenī. Tā, piemēram,

Igaunijas Konstitūcijas 8. panta trešā daļa paredz, ka nevienam

nevar atņemt Igaunijas pilsonību, kas iegūta piedzimstot.

Ievērojot šo konstitucionālo principu un balstoties uz Igaunijas

Republikas Augstākās padomes 1992. gada 26. februāra rezolūciju,

tika radīts dubultpilsonības tiesiskais pamats. Igaunijas

Pilsonības likuma 1. panta otrā daļa noteic, ka Igaunijas

pilsonis nevar būt citas valsts pilsonis, savukārt 22., 28. un