29. pants
paredz, ka persona vairs nav Igaunijas pilsonis,

tiklīdz tā pieņēmusi citas valsts pilsonību. Tāpat tiek atzīts,

ka minētās normas līdz šim nav piemērotas un par to

interpretāciju un piemērošanu tiek pausti atšķirīgi viedokļi,

tostarp arī valsts augstāko amatpersonu vidū (sk. B. Āvikso

atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 29. lpp.).

Savukārt Lietuvas 1992. gada Konstitūcijas 12. panta trešā

daļa paredz, ka, izņemot individuālus gadījumus, kas noteikti

likumā, neviens nedrīkst vienlaikus būt Lietuvas un kādas citas

valsts pilsonis. 1991. gada Pilsonības likums noteica, ka

Lietuvas pilsonība tiek saglabāta uz neierobežotu laiku tiem, kas

bija Lietuvas pilsoņi līdz 1940. gada 15. jūnijam, un viņu

pēcnācējiem, bet, reģistrējoties kā Lietuvas pilsoņiem, viņiem

jāatsakās no citas valsts pilsonības. Pēc Konstitūcijas

pieņemšanas Lietuvas Seims pakāpeniski paplašināja to personu

loku, kuras bija tiesīgas saglabāt dubultpilsonību, atrodoties

emigrācijā. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa par

neatbilstošām Konstitūcijai atzina normas, kuras pieļāva

dubultpilsonības izveidošanos, jo tās vairs neparedzēja

individuālus dubultpilsonības piešķiršanas gadījumus. Arī šobrīd

tiek atzīts, ka ne visi jautājumi, kas skar emigrācijas

lietuviešu pilsonību, ir pilnībā atrisināti (sk. Kūris E., p.

3). Pašreizējās debates Lietuvā apliecina, ka pastāv iespēja

likumdošanas līmenī noteikt, ka personas, kuras ieguvušas

Lietuvas pilsonību piedzimstot, to nezaudē, iegūstot citu valstu

pilsonību.

Tādējādi secināms, ka Lietuvā un Igaunijā pastāv atšķirīgs

pilsonības, arī dubultpilsonības, tiesiskais regulējums attiecībā

uz personām, kuras bija spiestas valsti atstāt okupācijas laikā

un pilsonību ieguvušas, balstoties uz jus sanguinis

principu. Izmaiņu ieviešana šajā jomā tiek atzīta par likumdevēja

kompetencē ietilpstošu jautājumu.

Gan no starptautiskajiem aktiem, gan no doktrīnas izriet, ka

dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas

būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem (sk.

1997. gada 14. maija Eiropas Konvencijas par pilsonību

skaidrojošā ziņojuma 96. - 98. punktu; Kūris E., p. 4).

Gadījumos, kad tiesai ir pienākums šos jautājumus vērtēt, tie

skatāmi, cik vien tas iespējams, neiejaucoties likumdevēja -

tautas gribas paudēja - kompetencē.

Satversmes tiesa secina, ka arī

šobrīd starptautiskās tiesības neparedz personai tiesības uz

dubultpilsonību un valsts ir tiesīga noteikt reģistrācijas

kārtību gadījumos, kad personas atjauno savas pilsoņa

tiesības.

16.6. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē

likumdevēja izraudzīto reģistrācijas termiņu samērīgums, ņemot

vērā likumdevēja rīcības brīvību un indivīda subjektīvo

ieinteresētību dubultpilsonības saglabāšanā.

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais

termiņš, kurā personas bija tiesīgas reģistrēties par Latvijas

pilsoņiem, vienlaikus saglabājot arī citas valsts pilsonību,

neesot samērīgs. Šāda apgalvojuma pamatojums pieteikumā nav

minēts. Arī Saeimas sniegtajos paskaidrojumos nav atklāti

apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētajās normās noteikts tieši šāds

termiņš - 1995. gada 1. jūlijs.

Izvērtējot to, vai pāreja uz jauno tiesisko regulējumu nav

īstenota patvaļīgi, jāņem vērā konkrēto tiesisko attiecību

raksturs un tas, vai līdz ar tiesiskā regulējuma grozījumiem ir

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šajā

gadījumā apstrīdētās normas ar tajās noteikto termiņu paredzēja

brīdi, līdz kuram personas, kuras atzīstamas par Latvijas

Republikas pilsoņiem, reģistrējoties bija tiesīgas saglabāt arī

citas valsts pilsonību.

Vispirms Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās

ietvertais termiņš nav vērtējams atrauti no 1991. gada 27.

novembra lēmuma. Proti, jau uz šā lēmuma pamata personām bija

tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus

saglabājot arī okupācijas apstākļos iegūto citas valsts

pilsonību. Raugoties no šāda aspekta, termiņš, kurā personai tika

dota iespēja saglabāt ārvalstīs iegūto pilsonību, bija aptuveni

trīsarpus gadi. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka personām, kuras

patiešām vēlējās atjaunot Latvijas pilsonību, visā šajā laikā

nebija iespēju nokārtot 1991. gada 27. novembra lēmumā, bet vēlāk

Pilsonības likumā noteikto reģistrāciju.

Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko

dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz

īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas

piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts

pilsonību. Tātad Saeima paredzēja mehānismu, kas nodrošinātu

taisnīgu pāreju, cik vien tas iespējams, mazinot nelabvēlīgās,

okupācijas režīma radītās sekas.

Arī pilsonības nepārtrauktības princips nav saprotams

tādējādi, ka tas liegtu likumdevējam tiesības noteikt termiņu,

pēc kura personai, lai tā varētu atjaunot Latvijas pilsoņa

tiesības, būtu jāatsakās no citā valstī iegūtās pilsonības.

Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais regulējums bija no visiem

Pilsonības likuma sagatavošanas laikā apspriestajiem

priekšlikumiem privātpersonai pats labvēlīgākais. Līdz ar to

Satversmes tiesa nesaskata pamatotus iemeslus tam, kādēļ

apstrīdētajās normās noteiktais termiņš - 1995. gada 1. jūlijs -

būtu atzīstams par noteiktu patvaļīgi vai arī acīmredzami

nesamērīgi liegtu personām tiesības saglabāt dubultpilsonību.

Termiņa noteikšana bija saistīta ar likumdevēja gribu noteiktā

periodā identificēt Latvijas pilsoņu kopumu, lai nodrošinātu

ilgtspējīgu valsts attīstību un noregulētu būtiskus valsts

pastāvēšanas jautājumus. Tā, piemēram, likumdevējam bija

jārealizē zemes un īpašuma reforma, jāizveido civildienests un

bruņotie spēki, jāizstrādā nodokļu politika, kā arī jāatjauno

starptautiskā sadarbība, citastarp vīzu jautājumos.

Indivīdam, apzinoties Saeimas rīcības brīvību pilsonības

jautājumā, nevarēja rasties pārliecība, ka 1991. gada 15. oktobra

lēmumā vai 1991. gada 27. novembra lēmumā ietvertais regulējums

saglabāsies nemainīgs. Ne apstrīdētās normas, nedz arī Pilsonības

likuma 2. pants neuzliek nesamērīgus pienākumus personām, kas

vēlas reģistrēties kā Latvijas pilsoņi. Piemēram, šai personu

grupai netika piemērotas Repatriācijas likuma prasības.

Pašreizējā situācijā vienīgā prasība ir izdarīt izvēli par labu

Latvijas pilsonībai, reģistrējoties PMLP un atsakoties no citas

valsts pilsonības.

Apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1. pantam, jo likumdevējs ir ievērojis personu

tiesisko paļāvību, nosakot samērīgu pārejas periodu

dubultpilsonības saglabāšanai, kā arī paredzējis laikā

neierobežotas tiesības reģistrēties, lai atjaunotu savas pilsoņa

tiesības.

17. Saeima ir vairākkārt izskatījusi jautājumu par

dubultpilsonības institūta regulējumu vismaz attiecībā uz

personām, kuras skar apstrīdētās normas.

Tā, piemēram, 2005. gada 1. decembrī vairāki deputāti

iesniedza likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā" (Reģ.

Nr.1456). Minētais likumprojekts, kas tika noraidīts un netika

nodots komisijām, paredzēja virkni grozījumu Pilsonības likumā,

citastarp pārejas noteikumu 1. punktā, izsakot to šādā

redakcijā:

"Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada

17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un

Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi,

tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties

Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā

tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un

pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda

pilsoņa pienākumus."

Identiska norma bija ietverta arī Pilsonības likuma projektā,

kas Saeimai tika iesniegts 2006. gada 1. jūnijā (Reģ. Nr.1752),

un Pilsonības likuma projektā, kas Saeimai tika iesniegts 2006.

gada 21. septembrī (Reģ. Nr.1882). Arī šie likumprojekti tika

noraidīti un netika nodoti skatīšanai komisijās.

Tādējādi redzams, ka likumdevējs nav vēlējies mainīt

dubultpilsonības institūtu, lai aptvertu plašāku to personu loku,

kurām būtu tiesības uz dubultpilsonību.

Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas valstu un jo īpaši ES

dalībvalstu attieksme pret dubultpilsonību gan ir zināmā mērā

mainījusies, tomēr attiecīgo jautājumu pamatnostādnes vienmēr ir

regulējis likumdevējs. Pie tam likumdevējs, izšķiroties par labu

dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un

kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts

intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku (sk.

http://eudo-citizenship.eu/country-profiles,

aplūkots 2010. gada 26. aprīlī). Arī Eiropas Padomes

Konvencija par pilsonību izšķiršanos par labu dubultpilsonībai

atstāj valsts ziņā (sk. Konvencijas preambulu un skaidrojošā

ziņojuma 6. - 10. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka pilsonības

jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais

aspekts, kas netieši nosaka arī Satversmes tiesas īstenotās

kontroles robežas. Pilsonības jautājumi gan pirms Latvijas

okupācijas, gan pēc neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijuši

politisko debašu dienaskārtībā. Visi būtiskie jautājumi, kas

attiecas uz pilsonības institūtu, ir visupirms likumdevēja

kompetencē. Tāpat par dažādiem pilsonības jautājumiem, kuros

nebija iespējams rast politisku konsensu Saeimā, gan 1927. gadā,

gan arī 1998. gadā tika rīkota tautas nobalsošana.

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d a:

atzīt Pilsonības likuma pārejas

noteikumu 1. punkta pirmā teikuma vārdus "ja reģistrācija notiek

līdz 1995. gada 1. jūlijam" un otro teikumu par atbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2. pantam un Latvijas PSR

Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris