29. pantsparedz, ka persona vairs nav Igaunijas pilsonis,

paredz, ka persona vairs nav Igaunijas pilsonis,

1tiklīdz tā pieņēmusi citas valsts pilsonību. Tāpat tiek atzīts,

2ka minētās normas līdz šim nav piemērotas un par to

3interpretāciju un piemērošanu tiek pausti atšķirīgi viedokļi,

4tostarp arī valsts augstāko amatpersonu vidū (sk. B. Āvikso

5atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 29. lpp.).

6Savukārt Lietuvas 1992. gada Konstitūcijas 12. panta trešā

7daļa paredz, ka, izņemot individuālus gadījumus, kas noteikti

8likumā, neviens nedrīkst vienlaikus būt Lietuvas un kādas citas

9valsts pilsonis. 1991. gada Pilsonības likums noteica, ka

10Lietuvas pilsonība tiek saglabāta uz neierobežotu laiku tiem, kas

11bija Lietuvas pilsoņi līdz 1940. gada 15. jūnijam, un viņu

12pēcnācējiem, bet, reģistrējoties kā Lietuvas pilsoņiem, viņiem

13jāatsakās no citas valsts pilsonības. Pēc Konstitūcijas

14pieņemšanas Lietuvas Seims pakāpeniski paplašināja to personu

15loku, kuras bija tiesīgas saglabāt dubultpilsonību, atrodoties

16emigrācijā. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa par

17neatbilstošām Konstitūcijai atzina normas, kuras pieļāva

18dubultpilsonības izveidošanos, jo tās vairs neparedzēja

19individuālus dubultpilsonības piešķiršanas gadījumus. Arī šobrīd

20tiek atzīts, ka ne visi jautājumi, kas skar emigrācijas

21lietuviešu pilsonību, ir pilnībā atrisināti (sk. Kūris E., p.

223). Pašreizējās debates Lietuvā apliecina, ka pastāv iespēja

23likumdošanas līmenī noteikt, ka personas, kuras ieguvušas

24Lietuvas pilsonību piedzimstot, to nezaudē, iegūstot citu valstu

25pilsonību.

26Tādējādi secināms, ka Lietuvā un Igaunijā pastāv atšķirīgs

27pilsonības, arī dubultpilsonības, tiesiskais regulējums attiecībā

28uz personām, kuras bija spiestas valsti atstāt okupācijas laikā

29un pilsonību ieguvušas, balstoties uz jus sanguinis

30principu. Izmaiņu ieviešana šajā jomā tiek atzīta par likumdevēja

31kompetencē ietilpstošu jautājumu.

32Gan no starptautiskajiem aktiem, gan no doktrīnas izriet, ka

33dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas

34būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem (sk.

351997. gada 14. maija Eiropas Konvencijas par pilsonību

36skaidrojošā ziņojuma 96. - 98. punktu; Kūris E., p. 4).

37Gadījumos, kad tiesai ir pienākums šos jautājumus vērtēt, tie

38skatāmi, cik vien tas iespējams, neiejaucoties likumdevēja -

39tautas gribas paudēja - kompetencē.

40Satversmes tiesa secina, ka arī

41šobrīd starptautiskās tiesības neparedz personai tiesības uz

42dubultpilsonību un valsts ir tiesīga noteikt reģistrācijas

43kārtību gadījumos, kad personas atjauno savas pilsoņa

44tiesības.

4516.6. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē

46likumdevēja izraudzīto reģistrācijas termiņu samērīgums, ņemot

47vērā likumdevēja rīcības brīvību un indivīda subjektīvo

48ieinteresētību dubultpilsonības saglabāšanā.

49Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais

50termiņš, kurā personas bija tiesīgas reģistrēties par Latvijas

51pilsoņiem, vienlaikus saglabājot arī citas valsts pilsonību,

52neesot samērīgs. Šāda apgalvojuma pamatojums pieteikumā nav

53minēts. Arī Saeimas sniegtajos paskaidrojumos nav atklāti

54apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētajās normās noteikts tieši šāds

55termiņš - 1995. gada 1. jūlijs.

56Izvērtējot to, vai pāreja uz jauno tiesisko regulējumu nav

57īstenota patvaļīgi, jāņem vērā konkrēto tiesisko attiecību

58raksturs un tas, vai līdz ar tiesiskā regulējuma grozījumiem ir

59paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šajā

60gadījumā apstrīdētās normas ar tajās noteikto termiņu paredzēja

61brīdi, līdz kuram personas, kuras atzīstamas par Latvijas

62Republikas pilsoņiem, reģistrējoties bija tiesīgas saglabāt arī

63citas valsts pilsonību.

64Vispirms Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās

65ietvertais termiņš nav vērtējams atrauti no 1991. gada 27.

66novembra lēmuma. Proti, jau uz šā lēmuma pamata personām bija

67tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus

68saglabājot arī okupācijas apstākļos iegūto citas valsts

69pilsonību. Raugoties no šāda aspekta, termiņš, kurā personai tika

70dota iespēja saglabāt ārvalstīs iegūto pilsonību, bija aptuveni

71trīsarpus gadi. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka personām, kuras

72patiešām vēlējās atjaunot Latvijas pilsonību, visā šajā laikā

73nebija iespēju nokārtot 1991. gada 27. novembra lēmumā, bet vēlāk

74Pilsonības likumā noteikto reģistrāciju.

75Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko

76dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz

77īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas

78piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts

79pilsonību. Tātad Saeima paredzēja mehānismu, kas nodrošinātu

80taisnīgu pāreju, cik vien tas iespējams, mazinot nelabvēlīgās,

81okupācijas režīma radītās sekas.

82Arī pilsonības nepārtrauktības princips nav saprotams

83tādējādi, ka tas liegtu likumdevējam tiesības noteikt termiņu,

84pēc kura personai, lai tā varētu atjaunot Latvijas pilsoņa

85tiesības, būtu jāatsakās no citā valstī iegūtās pilsonības.

86Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais regulējums bija no visiem

87Pilsonības likuma sagatavošanas laikā apspriestajiem

88priekšlikumiem privātpersonai pats labvēlīgākais. Līdz ar to

89Satversmes tiesa nesaskata pamatotus iemeslus tam, kādēļ

90apstrīdētajās normās noteiktais termiņš - 1995. gada 1. jūlijs -

91būtu atzīstams par noteiktu patvaļīgi vai arī acīmredzami

92nesamērīgi liegtu personām tiesības saglabāt dubultpilsonību.

93Termiņa noteikšana bija saistīta ar likumdevēja gribu noteiktā

94periodā identificēt Latvijas pilsoņu kopumu, lai nodrošinātu

95ilgtspējīgu valsts attīstību un noregulētu būtiskus valsts

96pastāvēšanas jautājumus. Tā, piemēram, likumdevējam bija

97jārealizē zemes un īpašuma reforma, jāizveido civildienests un

98bruņotie spēki, jāizstrādā nodokļu politika, kā arī jāatjauno

99starptautiskā sadarbība, citastarp vīzu jautājumos.

100Indivīdam, apzinoties Saeimas rīcības brīvību pilsonības

101jautājumā, nevarēja rasties pārliecība, ka 1991. gada 15. oktobra

102lēmumā vai 1991. gada 27. novembra lēmumā ietvertais regulējums

103saglabāsies nemainīgs. Ne apstrīdētās normas, nedz arī Pilsonības

104likuma 2. pants neuzliek nesamērīgus pienākumus personām, kas

105vēlas reģistrēties kā Latvijas pilsoņi. Piemēram, šai personu

106grupai netika piemērotas Repatriācijas likuma prasības.

107Pašreizējā situācijā vienīgā prasība ir izdarīt izvēli par labu

108Latvijas pilsonībai, reģistrējoties PMLP un atsakoties no citas

109valsts pilsonības.

110Apstrīdētās normas atbilst

111Satversmes 1. pantam, jo likumdevējs ir ievērojis personu

112tiesisko paļāvību, nosakot samērīgu pārejas periodu

113dubultpilsonības saglabāšanai, kā arī paredzējis laikā

114neierobežotas tiesības reģistrēties, lai atjaunotu savas pilsoņa

115tiesības.

11617. Saeima ir vairākkārt izskatījusi jautājumu par

117dubultpilsonības institūta regulējumu vismaz attiecībā uz

118personām, kuras skar apstrīdētās normas.

119Tā, piemēram, 2005. gada 1. decembrī vairāki deputāti

120iesniedza likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā" (Reģ.

121Nr.1456). Minētais likumprojekts, kas tika noraidīts un netika

122nodots komisijām, paredzēja virkni grozījumu Pilsonības likumā,

123citastarp pārejas noteikumu 1. punktā, izsakot to šādā

124redakcijā:

125"Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada

12617. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un

127Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi,

128tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties

129Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā

130tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un

131pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda

132pilsoņa pienākumus."

133Identiska norma bija ietverta arī Pilsonības likuma projektā,

134kas Saeimai tika iesniegts 2006. gada 1. jūnijā (Reģ. Nr.1752),

135un Pilsonības likuma projektā, kas Saeimai tika iesniegts 2006.

136gada 21. septembrī (Reģ. Nr.1882). Arī šie likumprojekti tika

137noraidīti un netika nodoti skatīšanai komisijās.

138Tādējādi redzams, ka likumdevējs nav vēlējies mainīt

139dubultpilsonības institūtu, lai aptvertu plašāku to personu loku,

140kurām būtu tiesības uz dubultpilsonību.

141Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas valstu un jo īpaši ES

142dalībvalstu attieksme pret dubultpilsonību gan ir zināmā mērā

143mainījusies, tomēr attiecīgo jautājumu pamatnostādnes vienmēr ir

144regulējis likumdevējs. Pie tam likumdevējs, izšķiroties par labu

145dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un

146kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts

147intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku (sk.

148http://eudo-citizenship.eu/country-profiles,

149aplūkots 2010. gada 26. aprīlī). Arī Eiropas Padomes

150Konvencija par pilsonību izšķiršanos par labu dubultpilsonībai

151atstāj valsts ziņā (sk. Konvencijas preambulu un skaidrojošā

152ziņojuma 6. - 10. punktu).

153Satversmes tiesa atzīst, ka pilsonības

154jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais

155aspekts, kas netieši nosaka arī Satversmes tiesas īstenotās

156kontroles robežas. Pilsonības jautājumi gan pirms Latvijas

157okupācijas, gan pēc neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijuši

158politisko debašu dienaskārtībā. Visi būtiskie jautājumi, kas

159attiecas uz pilsonības institūtu, ir visupirms likumdevēja

160kompetencē. Tāpat par dažādiem pilsonības jautājumiem, kuros

161nebija iespējams rast politisku konsensu Saeimā, gan 1927. gadā,

162gan arī 1998. gadā tika rīkota tautas nobalsošana.

163Nolēmumu daļa

164Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

165Satversmes tiesa

166n o s p r i e d a:

167atzīt Pilsonības likuma pārejas

168noteikumu 1. punkta pirmā teikuma vārdus "ja reģistrācija notiek

169līdz 1995. gada 1. jūlijam" un otro teikumu par atbilstošiem

170Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2. pantam un Latvijas PSR

171Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas

172Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai.

173Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

174Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

175Tiesas sēdes priekšsēdētājs

176G.Kūtris