36. pants
paredz ļoti būtiskus īpašuma lietošanas tiesību

aprobežojumus, īpaši būvniecības jomā. Domes noteikumu

Nr. 17 un Nr. 18 izstrādes uzsākšanas, kā arī

pieņemšanas laikā un domes noteikumu Nr. 10 izstrādes

uzsākšanas laikā kāpu aizsargjoslā citastarp bija aizliegts celt

jaunas dzīvojamās, saimniecības un ražošanas vai atpūtnieku

aprūpei paredzētas ēkas, kā arī paplašināt esošās šāda tipa ēkas

un būves. Izņēmuma gadījumā iepriekšminētie darbi tika atļauti

pēc pozitīva ekoloģiskās ekspertīzes atzinuma saņemšanas, ja

attiecīgās darbības bija paredzētas teritoriju attīstības

ģenerālplānos (sk. Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās

daļas 1. punktu un trešās daļas 1. punktu, kas bija

spēkā līdz 2002. gada 25. martam). Tādējādi

ikvienam būvniecības gadījumam bija jābūt īpaši pamatotam.

Kopš 2002. gada

26. marta, kad stājās spēkā Aizsargjoslu likuma

36. pantā izdarītie grozījumi, būvniecības iespējas šajās

teritorijās tika nedaudz paplašinātas. Proti, tika aizliegts celt

dzīvojamās un saimniecības ēkas vietās, kur nav bijis

iepriekšējās apbūves, kā arī celt jaunas ražošanas un

sabiedriskās ēkas. Tomēr iepriekšminētie darbi tika atļauti

gadījumos, ja bija saņemts Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts

biroja pozitīvs atzinums vai izdoti tehniskie noteikumi saskaņā

ar likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" prasībām un ja

attiecīgās darbības bija paredzētas teritoriju plānojumos (sk.

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 1. un 2.

punktu, kā arī septīto daļu).

Tādējādi Aizsargjoslu

likuma 36. pantā noteiktie būvniecības ierobežojumi

interpretējami tikai kopsakarā ar šā likuma 6. pantu.

Nolūkā sasniegt 6. pantā minēto mērķi 36. pants jaunu

piekrastes apbūvi kopumā aizliedz. Kaut arī pašvaldībai šajā

pantā iekļautās normas dod tiesības izlemt citādi, tomēr tās

rīcības brīvību ierobežo Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

piekrastes aizsardzības aizsargjoslas noteikšanas mērķis.

Pašvaldībai tai noteiktās rīcības brīvības ietvaros, nepārkāpjot

iepriekšminēto mērķi un ņemot vērā vietējo apstākļu specifiku,

dotās tiesības izlemt citādi nozīmē tādu rīcību, kas vislabākajā

veidā saskaņotu dabas vērtību saglabāšanas un attīstības

intereses.

5.5. Arī rīcība ar

valsts un pašvaldību īpašumā esošo zemi krasta kāpu

aizsargjoslā tika un tiek stingri regulēta. Proti, gan

Aizsargjoslu likuma sākotnējā redakcija, gan arī turpmākie likuma

grozījumi noteic, ka pašvaldības vai valsts īpašumā esošās zemes

iznomāšanas gadījumos, ja tiek plānota zemes lietojuma maiņa, kas

nav paredzēta teritorijas plānojumā, ir nepieciešams ikreizējs MK

lēmums (rīkojums). Savukārt valsts īpašumā esošas vai valstij

piekrītošas meža zemes atsavināšanas gadījumos bija nepieciešams

MK vai pat Saeimas lēmums (sk. Aizsargjoslu likuma

36. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu, kas bija

spēkā līdz 2002. gada 25. martam, likuma "Par valsts

meža izmantošanu" 7. panta otro daļu, kas bija spēkā līdz

2000. gada 16. martam, likuma "Par meža apsaimniekošanu

un izmantošanu" 17. pantu, kas bija spēkā līdz

2000. gada 16. martam). Līdz ar Meža likuma spēkā

stāšanos 2000. gada 17. martā vēl vairāk tika

ierobežota rīcība ar valsts meža zemi. Saskaņā ar šā likuma

44. panta ceturto un piekto daļu, pirmkārt, tagad jau

jebkuras valsts meža zemes pārdošanai vai citāda veida

atsavināšanai neatkarīgi no tās atrašanās vietas ir nepieciešams

MK vai Saeimas akcepts. Otrkārt, būtiski tiek paplašināta Saeimas

kompetence šajā jomā.

Bez tam likuma "Par valsts un

pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 72. panta ceturtā

daļa noteic, ka neapbūvētus valsts meža fonda zemesgabalus, kuri

bija Zemkopības ministrijas Meža departamenta zeme pēc stāvokļa

1940. gada 21. jūlijā, nevar privatizēt

iepriekšminētajā likumā noteiktajā kārtībā.

6. To, vai pieteikuma

iesniedzējs ir ņēmis vērā kāpu aizsargjoslas īpašo statusu,

nepieciešams izvērtēt katrā gadījumā atsevišķi.

6.1. Domes noteikumi Nr. 18

MK 2000. gada

12. janvāra rīkojumam Nr. 16 "Par zemesgabalu Jūrmalā

saglabāšanu valsts īpašumā" pievienotie dokumenti liecina, ka šis

tolaik neapbūvētais zemesgabals 146 373 kvadrātmetru platībā

atrodas "Jūrmalas pilsētas meža īpaši aizsargājamā kāpu meža

zonā". Tā kā tas savulaik (pirms 1940.gada) nav bijis ierakstīts

zemesgrāmatā, bet gan atradies Rīgas Jūrmalas pilsētas

pašvaldībai tikai dzimtsnomā, zemes komisija ir nolēmusi izveidot

šo zemesgabalu kā valstij piekrītošu un tikai 197 kvadrātmetrus

jeb 0,0013 domājamās daļas iznomāt ārpus zemesgabala esošā

namīpašuma uzturēšanai.

Minētais rīkojums paredz šo zemesgabalu saglabāt valsts īpašumā

un, nododot Aģentūras valdījumā, ierakstīt zemesgrāmatā uz valsts

vārda Aģentūras personā.

Savukārt, izanalizējot lietas piektajā sējumā esošos materiālus,

var secināt, ka pēc zemes īpašuma tiesību nostiprināšanas

zemesgrāmatā Aģentūra pirms domes noteikumu Nr. 18

apstiprināšanas šo zemesgabalu iznomājusi vairākām personām,

parasti uz 10 gadiem, piemēram, "teritorijas sakopšanai", "kāpu

zonas sakārtošanai", "pagalma izveidošanai un labiekārtošanai",

"viesnīcas infrastruktūras ierīkošanai, apsaimniekošanai un

labiekārtošanai", vasarnīcas, kas atrodas ārpus izveidotā

Bulduri 1001 zemesgabala, "apsaimniekošanai", "atpūtas

zonas labiekārtošanai" u.tml. Bez tam līgumos tiek paredzētas vai

nu "tiesības iegādāties nomāto zemesgabalu īpašumā saskaņā ar

Latvijas Republikas likumdošanas aktiem", vai arī iespējas

"izmantot Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktās

pirmpirkuma tiesības". Atsevišķos gadījumos tiek paredzēts, ka

"līgums tiek izbeigts, ja nomnieks noslēdz zemesgabala pirkuma

līgumu" vai "ja nomnieks iegūst īpašuma tiesības uz

zemesgabalu".

Pēc domes noteikumu Nr. 18 apstiprināšanas un šīs

teritorijas sadalīšanas atsevišķos zemesgabalos saskaņā ar

Aģentūras lūgumiem (sk. domes 2002.gada 27.marta lēmumu

Nr.214, lietas piektā sējuma 49.-53. un 123.lpp.)

līgumslēdzēji maina līguma priekšmetu un mērķi, paredzot daļu no

iznomātajām platībām apbūvēt, pie tam ievērojamu daļu zemes

izmantot darījumu iestāžu un komerciāla rakstura apbūvei.

Piemēram, 2001. gada 1. februārī noslēgtajā nomas

līgumā Nr. 11/463z par daļas (21076 m2)

zemesgabala Bulduri 1001 iznomāšanu kā sākotnējais mērķis

1171 kvadrātmetrus lielai platībai tiek norādīts "viesnīcas

infrastruktūras ierīkošana, apsaimniekošana un labiekārtošana",

bet atlikušajiem 19905 kvadrātmetriem - "teritorijas sakopšana un

izmantošana". Savukārt 2002. gada 19. decembrī pēc

domes noteikumu Nr. 18 apstiprināšanas sakarā ar

iepriekšminēto līgumu noslēgtā papildu vienošanās šai teritorijai

paredz pavisam citu mērķi un 3580 kvadrātmetri tiek iznomāti

"darījumu un komerciāla rakstura apbūvei".

Lietā ir dokumenti, kas liecina, ka vairākas valsts institūcijas

pirms domes noteikumu Nr. 18 pieņemšanas ir uzskatījušas, ka

šajā gadījumā sakarā ar iznomātās valsts zemes lietošanas mērķa

maiņu būtu nepieciešams MK akcepts. Piemēram, Lielrīgas

reģionālās vides pārvaldes direktora 2001. gada

19. jūlija vēstulē Nr. 1- 4/1802 pieteikuma

iesniedzējam, iebilstot pret dabas pamatnes teritorijas

samazināšu un Bulduru 1001 teritorijas sadalīšanu

atsevišķos zemesgabalos, jo tas "izsauktu kāpu biotopu

fragmentāciju", domes uzmanība tiek pievērsta apstāklim, ka "nav

pievienoti MK lēmumi par daļu zemes gabala iznomāšanu atbilstoši

Aizsargjoslu likuma 36. pantam". Arī domes būvvaldes

vadītāja 2001. gada 16. augusta vēstulē

Nr. 11-1179 Aģentūras ģenerāldirektoram K. Bricim tiek

lūgts papildus "iesniegt MK lēmumus par zemesgabala daļu

iznomāšanu atbilstoši LR Aizsargjoslu likumam". Tomēr attiecīgi

MK rīkojumi (lēmumi) pirms domes noteikumu Nr. 18

apstiprināšanas nav saņemti. Arī Aģentūra savā praksē šādos

gadījumos (sk. lietas trešā sējuma 53. lpp.) vispār

nekad nav gatavojusi MK rīkojumu projektus zemes izmantošanas

jautājumos. Lietā nav arī materiālu, ka MK akceptu būtu

pieprasījuši šīs zemes nomnieki.

Tomēr pieteikuma iesniedzējs, neraugoties uz tā rīcībā esošo

informāciju - domes būvvaldes 2001. gada 2. novembra

atzinumu "Par izstrādāto detālplānojumu zemesgabalam Jūrmalā,

"Bulduri 1001"", kurā redzams, ka izstrādāto projektu neatbalsta

virkne valsts institūciju un amatpersonu: vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrs, Rīgas virsmežniecības kāpu

mežniecība, Lielrīgas reģionālā vides pārvalde, Valsts kultūras

pieminekļu aizsardzības inspekcija - jau pēc dažām dienām, proti,

7. novembrī, šo detālplānojumu apstiprina.

6.2. Domes

noteikumi Nr. 17

Vērtējot šos noteikumus, redzams,

ka valsts īpašumā esošu neapbūvētu zemesgabalu Jūrmalā, Bulduru

prospektā 119 (4955 m2), kas ietilpst kāpu

aizsargjoslā un veidots kā parks ar gājēju celiņiem un atpūtas

soliem, Aģentūra iznomājusi 1998. gada 4. martā blakus

esošā 5156 kvadrātmetrus lielā zemesgabala Bulduru prospektā 117

īpašniecei. Balstoties uz lēmumu Nr. 85, jau 2000. gada

5. aprīlī zemesgabala nomniece pieteikuma iesniedzējam ir

iesniegusi iesniegumu, lūdzot "apstiprināt izstrādāto

detālplānojumu zemes gabalam Jūrmalā Bulduru prospektā 119, kā

arī izsniegt arhitektūras un plānošanas uzdevumu individuālās

dzīvojamās mājas celtniecībai" (lietas pirmā sējuma

74. lpp.). Vēlāk, 2000. gada 25. oktobrī, arī

Aģentūra lūdz domei pieņemt lēmumu par detālplānojuma uzsākšanu

zemesgabalam Bulduru prospektā 119 (sk. lietas otrā sējuma

166. lpp.).

Sakarā ar to, ka pieteikuma iesniedzējs

šo teritoriju iekļāvis "nepieciešamāko detālplānojumu" sarakstā,

2001. gada 25. aprīlī tas nolemj atbalstīt šā plānojuma

uzsākšanu, kā arī apstiprināt plānošanas uzdevumu. Kā

detālplānojuma uzsākšanas iemesls tiek minēts nomnieces un

Aģentūras iesniegums, bet mērķis - izstrādāt detālplānojumu,

nosakot projektējamās apbūves novietni, tās funkciju un apbūves

rādītājus - apbūves intensitāti, blīvumu un augstumu, vadoties no

Jūrmalas apbūves noteikumiem un Latvijas Republikas

būvnormatīviem (sk. lietas trešā sējuma 4.

-7. lpp.).

Būtiskas iebildes pret šo pieteikuma

iesniedzēja noteikumu projektu tika saņemtas 2001. gada

15. oktobrī no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības

inspekcijas. Tā savā atzinumā norāda, ka detālplānojums ietver

valsts nozīmes kultūras pieminekļa Dubultu - Majoru - Dzintaru -

Bulduru - Lielupes vasarnīcu rajona (valsts aizsardzības

Nr. 6083) teritoriju un tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš tā

saglabāšanai un aizsardzībai. Inspekcija iesaka pieteikuma

iesniedzējam Bulduru prospektā 119 "pašreizējās nomas attiecības

pēc to izbeigšanās nepagarināt un neslēgt no jauna un šo

teritoriju atstāt kā neapbūvējamu dabas rezervi, jo izstrādātajā

plānojumā te paredzētā apbūve ir saistīta ar koku izciršanu". Bez

tam šajā dokumentā uzmanība tiek pievērsta tam, ka pirms

detālplānojuma pieņemšanas "nepieciešama pamatīgāka

pilsētplānojuma vēsturiskā izpēte, priežu audžu vides novērtēšana

un sabiedrības reāla iesaistīšana jautājumu apspriešanā"

(lietas trešā sējuma 19.lpp.).

6.3. Domes

noteikumi Nr. 10

Spriežot pēc detālplānojuma

paskaidrojumu rakstā ietvertajiem teritorijas tehniskajiem

rādītājiem, šis plānojums aptver salīdzinoši lielu kāpu

aizsargjoslā ietilpstošu teritoriju - 379 219 kvadrātmetrus. Zeme

šajā vietā pieder gan valstij Finanšu ministrijas personā - šī

zeme nodota valdījumā Aģentūrai, kura to savukārt iznomājusi SIA

"Vaivari" - gan arī pašai SIA "Vaivari", bet daļa tiek

klasificēta kā pieteikuma iesniedzējam "piekrītoša zeme".

Atsevišķas vietas no detālplānojumā iekļautās teritorijas jau ir

apbūvētas, bet lielāko (34,8 ha) tās daļu klāj mežs, kas

atbilstoši Ģenerālplānam atrodas Rīgas jūras līča piekrastes

krasta kāpu aizsargjoslā bez apbūves un savulaik, proti, pirms

1940. gada 21. jūlija, bijis Zemkopības ministrijas

Meža departamenta īpašums.

Teritorija iepriekšminētajos paskaidrojumos tiek atzīta par

piemērotu apbūvei, jo "var nodrošināt labus dzīves, darba un

atpūtas apstākļus". Detālplānojums paredz gan iepriekšējās

apbūves rekonstrukciju, gan arī plašu apbūvi, ieskaitot sporta un

atpūtas objektus ar atbilstošu infrastruktūru. Piemēram, šeit

ieplānota sešstāvu četrzvaigžņu viesnīcas, veikalu, restorānu,

kafejnīcu, bāru, sadzīves pakalpojumu objektu, tenisa halles (ar

3200 skatītāju vietām), vairāku atklātu tenisa kortu,

reitterapijas nodaļas kompleksa ar jāšanas sporta manēžu (ar 200

skatītāju vietām) un zirgu staļļiem būvniecība, kā arī "viesu

māju" jaunbūves. Līdz ar to ievērojamu daļu no detālplānojumā

iekļautās teritorijas paredzēts lietot citām vajadzībām, nevis

tādām, kādas noteiktas Ģenerālplānā (sk. sprieduma

4.2. punktu). Bez tam sabiedrisko iestāžu teritoriju

iekārtošanai paredzēta arī meža zemes transformācija.

Tā kā ar detālplānojumu tiek paredzēti ievērojami grozījumi

Ģenerālplānā, pret šādu ieceri būtiskus iebildumus, citastarp

uzskatot, ka šādos gadījumos nepieciešams MK akcepts, izteikusi

domes Vides aizsardzības nodaļa. Kā norādīts domes Vides

aizsardzības nodaļas 2002. gada 17. maija un

10. jūnija atzinumos (sk. lietas piektā sējuma

168. lpp.), šajā gadījumā notiek "atkāpšanās no

noteiktajām pamatnostādnēm vides

aizsardzības politikā pilsētā...

projekts paredz būtisku ietekmi uz apkārtējo vidi un bioloģiskās

daudzveidības samazināšanos šajā teritorijā, kas uzskatāma par

ļoti vērtīgu preterozijas kāpu mežu, kurā atrodamas arī

ievērojama vecuma priedes".

Lietā esošās bioloģiskās ekspertīzes un atzinumi bez

iepriekšminētā B. Laimes un K. Vilka atzinuma (sk.

lietas trešā sējuma 128. - 133. lpp.) par šajā

teritorijā esošajām dabas vērtībām ir pretrunīgi. Piemēram,

2002. gada maijā biologs I. Kabucis secina, ka šajā

teritorijā nav konstatēti īpaši aizsargājami biotopi, taču ir

sastopamas īpaši aizsargājamas augu sugas - pļavas silpurenes

atradne (sk. lietas piektā sējuma 165. un

166. lpp.).

Pie tam jāņem vērā, ka 2002. gada 18. decembra

ekspertīze (sk. lietas trešā sējuma 91. -

99. lpp.), kas, no vienas puses, atbalsta

detālplānojumu, bet no otras - izvirza būtiskus iebildumus pret

tā realizāciju, ir veikta un iesniegta pieteikuma iesniedzējam

tikai pēc domes noteikumu Nr. 10 pieņemšanas, proti,

kad attiecīgais plānojums jau bija apstiprināts.

Tiesa uzskata, ka vērība jāpievērš vienam no ekoloģiskajā ziņā

vērtīgākajiem detālplānojuma teritorijā ietilpstošajiem meža

zemes gabaliem Vaivari 1307 (31 684 m2), pret

kura īpašuma tiesību piekritību un privatizāciju, kā arī

iespējamo izmantošanu ir iebilduši Saeimas deputāti (sk.

sprieduma konstatējošo daļu), Jūrmalas pilsētas iedzīvotāji,

kā arī Valsts meža dienests. Spriežot pēc Valsts nekustamā

īpašuma aģentūras un Privatizācijas aģentūras atbildēm tiesai un

tām pievienotajiem dokumentiem, šis savulaik Zemkopības

ministrijas Meža departamentam piederējušais zemesgabals, uz kura

atrodas neliela terase, sākotnēji ar MK rīkojumu ticis

nostiprināts uz valsts vārda Finanšu ministrijas personā. Tā kā

zemesgabals nodots Valsts nekustamā īpašuma aģentūras valdījumā,

tā 1998. gada 15. oktobrī to uz 10 gadiem iznomājusi

SIA "Vaivari" tūrisma uzņēmuma darbībai, nosakot, ka attiecīgā

teritorija jāizmanto kā "meža parks". Taču pēc neilga laika, tā

paša gada 21. oktobrī, ar MK rīkojumu Nr. 507 "Par

zemes gabalu nodošanu privatizācijai" šis zemesgabals tiek nodots

privatizācijai un Privatizācijas aģentūra jau 21. decembrī

uzdod Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai sagatavot šo zemesgabalu

privatizācijai.

Pamatojoties uz Privatizācijas aģentūras pieprasījumu, pieteikuma

iesniedzējs 1999. gada 22. jūnijā paziņo, ka šis

zemesgabals "saskaņā ar attīstības plānu atrodas mežu, mežaparku

un parkmežu teritorijā (M). Izmantojot zemesgabalu pēc

privatizācijas, jāievēro mežaparka apsaimniekošanas noteikumi.

Mežaparka zemesgabalā iespējama ar atpūtu un mežaparka uzturēšanu

saistīta būvniecība atbilstoši attīstības plāna prasībām" (sk.

lietas trešā sējuma 103. lpp.). Tomēr Jūrmalas pilsētas

būvvaldes 2002. gada 22. maijā sagatavotajā teritorijas

esošās izmantošanas grafiskajā attēlojumā (pirms

detālplānojuma apstiprināšanas - sk. lietas sestā sējuma

10. un 11. lpp.) šis zemesgabals ietverts Rīgas

jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā bez apbūves.

Savukārt pēc domes noteikumu Nr. 10 apstiprināšanas tas jau

ir ieplānots galvenokārt kā darījumu iestāžu teritorija.

Līdz ar to tiesai rodas šaubas, vai pieteikuma iesniedzējs pirms

šā zemesgabala privatizācijas ir norādījis patieso zemesgabala

izmantošanas mērķi.

7. Visos šajos gadījumos

zeme krasta kāpu aizsargjoslā atrodas galvenokārt valsts īpašumā.

Savukārt atbilstoši Ģenerālplānam tā ir dabas pamatnes

teritorija, kuras saglabāšana un atjaunošana ir viens no

svarīgākajiem Jūrmalas pilsētas līdzsvarotas attīstības

uzdevumiem.

Ņemot vērā, ka gan Aģentūra, gan

arī pieteikuma iesniedzējs savas pilnvaras var izmantot tikai

atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim, minētajām institūcijām,

slēdzot nomas līgumus vai arī lemjot par personu ierosinājumiem

izstrādāt detālplānojumus, bija jāvadās no sabiedrības

interesēm.

No vienas puses, teritorijas plānošanas procesam ir jābūt

atvērtam pret nepieciešamām un pamatotām izmaiņām. Taču no otras

puses, teritorijas plānojumam jārada zināma stabilitāte. Tam

jānodrošina, ka pašvaldības teritorijas attīstība notiek, strikti

ievērojot tās intereses un vērtības, kurām, izstrādājot un

pieņemot Ģenerālplānu, tika piešķirta prioritāra nozīme. Tā kā

jebkuri teritorijas plānojuma grozījumi zināmā mērā rada

nestabilitāti, tie pieļaujami vienīgi tad, ja tiek ievērots

nepārtrauktības un pēctecības princips. Tas nozīmē, ka spēkā

esošo teritorijas plānojumu var grozīt tikai tad, ja mainījies tā

pamatojums.

No ekspertu atzinumiem izriet secinājums, ka detālplānojumos

ietvertajās teritorijās sastopamas nozīmīgas dabas vērtības:

dabiski meža biotopi, saglabājies mežs, kurā aug vecas priedes,

dažviet pat 200 līdz 260 gadus vecas. Turklāt šāda vecuma meži

jau ir kļuvuši ļoti reti visā Latvijā. Atsevišķās vietās ir

konstatētas Latvijā īpaši aizsargājamas augu sugas. Bez tam domes

noteikumos Nr. 17 minētā teritorija ietilpst valsts nozīmes

kultūras pieminekļa sastāvā. Tātad šīs teritorijas ir nozīmīgas

gan no dabas un kultūras mantojuma, gan ainavas un bioloģiskās

daudzveidības saglabāšanas viedokļa, un Ģenerālplāns tajās

prioritāru nozīmi piešķīris dabas un kultūras mantojuma

saglabāšanai un aizsardzībai. Lemjot par minēto teritoriju

apbūvi, jāņem vērā ne tikai ekonomiskie apsvērumi, bet arī vides

aizsardzības principi. Tā kā paredzamās būvniecības dēļ dabiskie

meža biotopi un cits saglabājamais dabas mantojums var tikt

iznīcināts, apbūve, ievērojot izvērtēšanas principu, pieļaujama

tikai tādā gadījumā, ja pozitīvais rezultāts, ko no tās gūst, ne

tikai ierosinātājs, bet arī sabiedrība kopumā, ir svarīgāks par

šīs apbūves vai būvniecības negatīvo ietekmi uz vides

kvalitāti.

Līdz ar to par pamatojumu atļautās šo teritoriju izmantošanas

grozīšanai un apbūves iespēju paplašināšanai var kalpot vienīgi

citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamība un vienīgi tādā

gadījumā, ja nav alternatīvas.

Taču, analizējot rīcību ar valsts īpašumā esošo zemi kāpu

aizsargjoslā, ir redzams, ka līgumslēdzējas puses (Aģentūra un

nomnieki) šajos gadījumos, īpaši domes noteikumu Nr. 18 un

Nr. 17 sakarā, ir slēgušas pēc būtības fiktīvus nomas

līgumus, jo to patiesais mērķis bija nevis šo neapbūvēto

teritoriju "sakopšana" vai "apsaimniekošana", bet gan paredzētā

dabas pamatnē ietilpstošās teritorijas izmantošanas veida

daļēja maiņa, ieskaitot būvniecību.

Saskaņā ar Aģentūras statūtiem tās darbības mērķis ir "valsts

interešu realizēšana valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšanā un

efektīvā apsaimniekošanā. Aģentūra ir izveidota ar valsts gribu

kā institūcija, kurai uzticēta arī publisko tiesību subjekta

funkcija, tas ir, valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšana. Lai gan

Aģentūras kompetencē ir arī civiltiesiska rakstura darbību

veikšana un tā izveidota uzņēmējsabiedrības formā, tas nebūt

nenozīmē, ka tā ir tikai un vienīgi privāto tiesību subjekts"

(1999. gada 9. jūlija Satversmes tiesas sprieduma

lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2. punkts).

Līdz ar to nevar piekrist K. Briča viedoklim, ka Aģentūras

galvenais mērķis ir tikai gūt vislielāko peļņu no tai valdījumā

nodotās zemes.

Turklāt arī noteiktā

nomas maksa nebūt neliecina, ka Aģentūra guvusi vislielāko

iespējamo peļņu. Proti, līgumos ietvertā nomas maksa par zemes

lietošanu "darījumu iestāžu un komerciāla rakstura apbūves"

gadījumos pēc vienošanās par attiecīgo līgumu priekšmeta

mainīšanu tiek noteikta, nepārsniedzot piecus procentus no zemes

kadastrālās vērtības, lai gan MK 1995. gada 3. oktobra

noteikumu Nr. 292 "Noteikumi par valsts zemes nomu"

11. punktā šis apmērs norādīts kā viszemākais, ko valsts

institūcijas, slēdzot nomas līgumus par to valdījumā nodoto zemi,

drīkst paredzēt. Līdz ar to Aģentūra pretēji likuma "Par valsts

un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu"

3. panta pirmās daļas 2. punktam šos nenoliedzami

vērtīgos zemesgabalus, no zemes tirgus vērtības raugoties, nav

iznomājusi "par iespējami augstāko cenu".

Analizējot domes noteikumus Nr. 10, Nr. 17 un

Nr. 18 kopsakarā ar veiktajiem zemes darījumiem, jāsecina,

ka, neraugoties uz dažādu valsts institūciju un pieteikuma

iesniedzēja institūciju iebildumiem, kā arī ievērojamas

sabiedrības daļas pretestību, tie izstrādāti, neņemot vērā dabas

mantojuma saglabāšanas intereses, nemeklējot alternatīvus

risinājumus attiecībā uz attīstības priekšlikumu īstenošanas

vietas izvēli un vadoties galvenokārt no atsevišķu personu

(ierosinātāju) interesēm.

Līdz ar to nomas līgumu slēgšana, detālplānojumu izstrādāšana,

pēc tam noslēgtās papildu vienošanās vai privatizācija ir bijuši

secīgi soļi, lai atsevišķu personu interesēs apietu kāpu

aizsargjoslā spēkā esošos apbūves ierobežojumus. Domes noteikumu

Nr. 10, Nr. 17 un Nr. 18 izstrādāšana bijusi

galvenokārt tikai funkcionāls līdzeklis, lai rīcības prettiesisko

saturu un mērķi ietvertu šķietami likumīgā formā.

Tādējādi pēc

būtības domes noteikumi Nr. 10, Nr. 17 un Nr. 18

neatbilst kāpu aizsargjoslas īpašajam tiesiskajam statusam,

teritorijas plānošanas, vides aizsardzības un valsts pārvaldes

principiem.

8. Bez tam, ievērojot to,

ka lielā daļā Latvijas pašvaldību teritorijas plānojumu vēl nav,

kā arī to, ka teritorijas plānojumu izvērtēšanas un kontroles

process saskaņā ar MK 2004. gada 13. janvāra

noteikumiem Nr. 34 "Vietējās pašvaldības teritorijas

plānojuma noteikumi"

ir ļoti sarežģīts, tiesa vērš

Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izvērtēt Reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrijas iespējas un līdzekļus

teritorijas plānošanas kontroles nodrošināšanai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt

reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra

2003. gada 27. maija rīkojumu Nr. 2-02/57 "Par

Jūrmalas pilsētas domes 24. 10. 2001. saistošo

noteikumu Nr. 17 "Par detālo plānojumu Jūrmalā, teritorijai

starp Bulduru prospektu, Rotas ielu, 23. un

25. līnijām" darbības apturēšanu" par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam.

2. Atzīt reģionālās attīstības un paš-valdību lietu ministra

2003. gada 2. jūnija rīkojumu Nr. 2-02/60 "Par

Jūrmalas pilsētas domes 09. 10. 2002. saistošo

noteikumu Nr. 10 "Par detālā plānojuma apstiprināšanu

Jūrmalā, sabiedriskajam centram Vaivaros" darbības apturēšanu"

par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam.

3. Atzīt reģionālās attīstības un paš-valdību lietu ministra

2003. gada 2. jūnija rīkojumu Nr. 2-02/62 "Par

Jūrmalas pilsētas domes 07. 11. 2001. saistošo

noteikumu Nr. 18 "Par detālā plānojuma apstiprināšanu

Jūrmalā, zemesgabalam Bulduri 1001" darbības apturēšanu" par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2004. gada 9. martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš