115. pants
noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties

par tās saglabāšanu un uzlabošanu."

Minētā Satversmes norma, pirmkārt,

publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un

nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt,

indivīdam paredz tiesības normatīvajos aktos noteiktā kārtībā

iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu

saistītu lēmumu pieņemšanas procesā. Treškārt, noteic

pamattiesību rangu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra

sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas

1. punktu, 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11. punktu un 2007. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

13. punktu).

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās

pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1. punktu). Proti, persona, pamatojoties uz Satversmes

115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā sakarā ar tādu

publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās

tiesības un likumīgās intereses. Šādas subjektīvās publiskās

tiesības personai kā sabiedrības loceklim izriet no vides tiesību

specifikas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

13. punktu).

11. Mērķus un uzdevumus, ko

mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt,

vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī

nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to

Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav

interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un

citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām

kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt

ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās

saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11.punktu).

Turklāt publiskās varas

institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides

aizsardzības sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides

aizsardzības intereses tad, kad notiek politikas plānošanas

dokumentu vai tiesību aktu izstrādāšana un pieņemšana, kā arī

tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi

tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

13. punktu).

Tātad

Satversmes 115. pants ne vien noteic personai tiesības uz

labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas

institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību

īstenošanu.

12. Satversmes tiesa

vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt

Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un

pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē

ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes

89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.punktu).

Satversmes 115. pantā

noteiktās tiesības uz labvēlīgu vidi un attiecīgo valsts

pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu konkretizē likumi un

citi ārējie normatīvie akti, un šīs tiesības un pienākumi

jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām

starptautisko tiesību normām. Tā, piemēram, 1998.gada 25.jūnija

Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību

lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar

vides jautājumiem (turpmāk - Orhūsas konvencija), ko Saeima

ratificēja 2002. gada 18. aprīlī, ir noteiktas

sabiedrības tiesības uz pieeju vides informācijai, līdzdalību

vides lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības uz pieeju tiesu varai ar

vidi saistītos jautājumos. Savukārt Vides aizsardzības likums

konkretizē Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības, kā arī

vēl vairāk paplašina atsevišķas Orhūsas konvencijā noteiktās

sabiedrības tiesības vides jomā (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2007-12-03 14. punktu).

Orhūsas konvencijas 9. pantā

noteiktas sabiedrības tiesības vērsties tiesā, ja ir ierobežotas

sabiedrības tiesības uz informāciju, sabiedrības līdzdalību

lēmumu pieņemšanas procesā vai arī pārkāpti attiecīgās valsts

tiesību akti vides jomā. Tātad tiesības uz labvēlīgu vidi ietver

trīs procesuālus elementus, pirmkārt, tiesības uz vides

informācijas pieejamību, otrkārt, tiesības uz līdzdalību ar vidi

saistītu lēmumu pieņemšanas procesā, treškārt, tiesības uz tiesas

pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā (sk.: Kramer

L. EC Environmental Law. London: Sweet&Maxwell, 2003,

p. 137). Šie procesuālie elementi ir daļa no valsts

pienākuma nodrošināt labvēlīgu vidi nākamajām paaudzēm.

Orhūsas konvencijas 9. panta

trešā daļa noteic, ka "[..] Puse nodrošina to, ka sabiedrības

pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos

noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas

administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisko

personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj

attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā". Tādējādi šis Orhūsas

konvencijas pants paredz, ka valstij ir jānosaka skaidra

administratīvā vai tiesas procedūra, kas sabiedrības pārstāvjiem

nodrošina tiesības apstrīdēt tādus lēmums, kas ne vien skar

informācijas pieejamību un sabiedrības līdzdalību, bet arī

neatbilst citām nacionālo vides tiesību normām (sk.:

Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus

Convention: An Impementation Guide. New York and Geneva, United

Nations, 2000, pp. 130 - 131).

Pie tam Orhūsas Konvencijas 9.

panta ceturtajā daļā noteikts, ka šā panta trešajā daļā minētajām

procedūrām ir jānodrošina atbilstoši un efektīvi tiesiskie

līdzekļi, un noteiktajām procedūrām ir jābūt taisnīgām,

objektīvām, ātrām un ne pārāk dārgām.

Līdz ar to Latvijas starptautiskās

saistības noteic pienākumu nodrošināt sabiedrībai, tajā skaitā

fizisko un juridisko personu apvienībām, kas atbilst valsts

noteiktajiem kritērijiem, pieeju administratīvajai vai tiesas

procedūrai, lai apstrīdētu valsts iestāžu lēmumus vai darbību,

kas ierobežo gan tiesības uz informācijas pieejamību, gan

sabiedrības līdzdalību vai pārkāpj attiecīgās valsts normatīvos

aktus vides jomā.

12.1. Izvērtējot

normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā pārsūdzami valsts vai

pašvaldības lēmumi vai rīcība, secināms, ka valsts vai

pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas

neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus

vai kaitējumu videi, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā

procesa likumā noteiktajā kārtībā (sk. Vides aizsardzības

likuma II nodaļu un Administratīvā procesa likumu). Savukārt

normatīvā akta vai tā daļas atbilstību augstāka juridiska spēka

tiesību normai var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā.

Vietējās pašvaldības dome (padome)

atbilstoši Noteikumu Nr. 883 45. punktam apstiprina

teritorijas plānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus

izdod tā grafisko daļu, kā arī teritorijas izmantošanas un

apbūves noteikumus. Tādējādi vietējās pašvaldības teritorijas

plānojums ir ārējais normatīvais akts, tas ir saistošs jebkurai

fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu

konkrētu attīstības lēmumu pieņemšanai.

Tādējādi Satversmes tiesas

kompetencē ir izvērtēt Apstrīdētā plānojuma atbilstību

Satversmei.

12.2. Ne vien Orhūsas

konvencijas kontekstā, bet arī atbilstoši Vides aizsardzības

likuma 6.pantam, kas noteic sabiedrības tiesības vides jomā,

jēdziens "sabiedrība" aptver ikvienu privātpersonu, kā arī

personu apvienību, organizāciju un grupu. Līdz ar to tiesības

vides jomā nepārprotami pieder ne vien fiziskajām personām, bet

arī privāto tiesību juridiskajām personām. Turklāt nacionālie

normatīvie akti nenoteic papildu kritērijus, atbilstība kuriem

būtu vērtējama īstenojot privāto tiesību juridiskās personas

tiesības uz labvēlīgu vidi atbilstoši Satversmes

115. pantam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides

politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi

saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai

piešķir plašas tiesības (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11. punktu).

Satversmes tiesas līdzšinējā

prakse apstiprina personas tiesības vērsties Satversmes tiesā,

apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību

Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-09-03,

2007. gada 21. decembra spriedumu lietā

Nr. 2007-12-03). Ja personai, tas ir, fiziskajai

personai, privāto tiesību juridiskajai personai vai šādu personu

apvienībai, būtu liegts Satversmes tiesā apstrīdēt teritorijas

plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam, tad tiktu

ierobežotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no

Satversmes 92. panta, kā arī netiktu ievērotas saistības,

kas Latvijai izriet no Orhūsas konvencijas 9.panta trešās

daļas.

Satversmes tiesa ir atzinusi

privāto tiesību juridiskās personas tiesības vērsties Satversmes

tiesā, norādot, ka Satversmē noteiktās personas tiesības,

brīvības un pienākumi attiecināmi uz juridiskajām personām

tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to

būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Proti,

ciktāl šo tiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, ka tos

var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī juridiskā persona

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu).

Līdz ar to

ikvienai fiziskai personai, kā arī personu apvienībai un grupai

ir tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas

plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmes

115. pantam.

13. Satversmē ietvertās

pamattiesības nav absolūtas, un noteiktos gadījumos tās var

ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

sprieduma lietā 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu).

Arī Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības uz labvēlīgu

vidi nav absolūtas, un tās var ierobežot, samērojot personas vai

personu apvienību tiesības ar sabiedrības interesēm uz

līdzsvarotu saimniecisko attīstību un ekonomisko labklājību.

Konkrētās lietas ietvaros jāvērtē, vai pastāv Pieteikuma

iesniedzējas tiesību aizskārums, kas radies konkrēta tiesību akta

darbības rezultātā, un vai Pieteikuma iesniedzēja pirms vēršanās

Satversmes tiesā izmantojusi citus normatīvajos aktos paredzētos

līdzekļus, lai novērstu šo aizskārumu.

13.1. Lai secinātu, vai ar

apstrīdēto tiesību aktu ir aizskartas juridiskās personas

tiesības uz labvēlīgu vidi, visupirms jāvērtē juridiskās personas

darbības mērķi, kas var būt noteikti tās statūtos Arī Orhūsas

konvencijas 2. pantā norādīts, ka ieinteresētā sabiedrība ir

sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana

vides jomā vai kurai ir interese par to. Tātad par ieinteresētām

atzīstamas tādas nevalstiskās organizācijas (privāto tiesību

juridiskās personas), kuru darbības mērķis ir vides aizsardzība.

Turklāt šai juridiskajai personai ir jābūt dibinātai atbilstoši

visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.

Tāpēc jānoskaidro, vai Pieteikuma

iesniedzēja atbilst augstāk minētajām prasībām. No lietas

materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja ir reģistrēta

Biedrību un nodibinājumu reģistrā 2004. gada

20. decembrī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 132. - 136. lpp. ) un

tādējādi uzskatāma par dibinātu atbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzējas statūtiem tās

darbības mērķis ir veicināt Latvijas dabas un kultūras mantojuma

saglabāšanu un vides aizsardzību (sk. lietas materiālu

1. sējuma 133. lpp.). Tādējādi pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības

var tikt aizskartas.

Pie tam Satversmes 115. pantā

noteikto tiesību uz labvēlīgu vidi aizskārums ir tulkojams plaši,

ietverot faktiski notiekošās darbības, kas var radīt draudus

cilvēku veselībai vai videi, kā arī nākotnē paredzētās darbības

(sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The

Aarhus Convention: An Implementation Guide. New York and Geneva,

United Nations, 2000, p. 132).

13.2. Tajā pašā laikā jāņem

vērā, ka lēmumi un normatīvie akti, kuri var aizskart personas

pamattiesības, kas izriet no Satversmes 115. panta,

visbiežāk mēdz būt saistīti ar nozīmīgu ekonomisko interešu

īstenošanu. Tādējādi, vērtējot iespējamos 115. panta

pārkāpumus, pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība

dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās

attīstības veicināšana, no otras puses.

Turklāt gan atsevišķu

privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās intereses bieži

vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp kultūrvidi un dabu.

Satversmes 115. pants a priori neparedz pastāvošās vides

saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm

saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji,

prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas

ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības

labklājības nodrošināšanu. Taču Satversmes 115. pants liedz

īstenot ekonomiskās intereses, ja nav rūpīgi izvērtēta ekonomisko

pārmaiņu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikvienu sabiedrības

locekli, kā arī tad, ja sabiedrība netiek pārliecināta par

pārmaiņu nepieciešamību.

Lai līdzsvarotu nepieciešamību pēc

nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanas un personas tiesības

dzīvot labvēlīgā vidē, inter alia jāpārliecinās, vai

privāto tiesību juridiskā persona piedalījusies apstrīdētā

normatīvā akta, piemēram, teritorijas plānojuma, izstrādes un

pieņemšanas procesā, tiktāl, ciktāl normatīvajos aktos šāda

iespēja ir paredzēta un to bijis iespējams praktiski īstenot.

Turklāt Satversmes tiesas likumā ietverta prasība, lai persona

pirms vēršanās Satversmes tiesā būtu izmantojusi vispārējos

tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī pamatojusi, ka tādu

nav.

No konstitucionālās sūdzības un

lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma

iesniedzēja ir aktīvi līdzdarbojusies Apstrīdētā plānojuma

pieņemšanas procesā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 63. -

131. lapu un 9. sējuma 29. - 43. lapu).

Līdz ar to

Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vērsties ar konstitucionālo

sūdzību Satversmes tiesā par Apstrīdētā plānojuma atbilstību

Satversmes 115. pantam. II

14. Saskaņā ar Teritorijas

plānošanas likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir

ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas

dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos

aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un

plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas

pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs

teritorijas izmantošanas aprobežojumi.

Teritorijas plānošanas rezultātā

tiek noteikti gan visas valsts, gan atsevišķas teritorijas

ilgtspējīgas attīstības virzieni un prasības. Teritorijas

plānošana, izstrādājot savstarpēji saskaņotus teritorijas

plānojumus, notiek nacionālajā, plānošanas reģiona, rajona

pašvaldības un vietējās pašvaldības līmenī. Interešu

līdzsvarošana ir panākama, izstrādājot teritorijas plānojumu

normatīvajos aktos noteiktajā kārībā.

15. Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka normatīvie akti pašvaldībai piešķir plašu rīcības

brīvību (diskrecionāro varu) teritorijas plānojuma satura

noteikšanā. Tomēr pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība nav

neierobežota. Šī rīcības brīvība tiesiski var tikt izmantota

vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Par vadlīnijām rīcības

brīvības izmantošanai teritorijas plānošanas jomā ir uzskatāmi

teritorijas plānošanas principi un vispārējie tiesību principi

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu un

2005. gada 14. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-10-03 11. punktu).

Viens no teritorijas plānošanas

pamatprincipiem ir ilgtspējīgas attīstības princips, kas

nostiprināts Vides aizsardzības likumā, Teritorijas plānošanas

likumā, kā arī Reģionālās attīstības likumā. Ilgtspējīga

attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas

integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju

pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās

daudzveidības saglabāšanu (Vides aizsardzības likuma