115. pantsnoteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

1labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties

2par tās saglabāšanu un uzlabošanu."

3Minētā Satversmes norma, pirmkārt,

4publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un

5nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt,

6indivīdam paredz tiesības normatīvajos aktos noteiktā kārtībā

7iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu

8saistītu lēmumu pieņemšanas procesā. Treškārt, noteic

9pamattiesību rangu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē

10(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra

11sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas

121. punktu, 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

13Nr. 2006-09-03 11. punktu un 2007. gada

1421. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

1513. punktu).

16Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

17līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās

18pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk.,

19piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

20sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

211. punktu). Proti, persona, pamatojoties uz Satversmes

22115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā sakarā ar tādu

23publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās

24tiesības un likumīgās intereses. Šādas subjektīvās publiskās

25tiesības personai kā sabiedrības loceklim izriet no vides tiesību

26specifikas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2721. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

2813. punktu).

2911. Mērķus un uzdevumus, ko

30mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt,

31vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī

32nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to

33Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav

34interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un

35citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām

36kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt

37ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās

38saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas

392007. gada 8. februāra sprieduma lietā

40Nr. 2006-09-03 11.punktu).

41Turklāt publiskās varas

42institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides

43aizsardzības sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides

44aizsardzības intereses tad, kad notiek politikas plānošanas

45dokumentu vai tiesību aktu izstrādāšana un pieņemšana, kā arī

46tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi

47tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

4821. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03

4913. punktu).

50Tātad

51Satversmes 115. pants ne vien noteic personai tiesības uz

52labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas

53institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību

54īstenošanu.

5512. Satversmes tiesa

56vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt

57Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām

58(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

59lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un

60pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē

61ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes

6289. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

63pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

64saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

65likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

66normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk.

67Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

68Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.punktu).

69Satversmes 115. pantā

70noteiktās tiesības uz labvēlīgu vidi un attiecīgo valsts

71pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu konkretizē likumi un

72citi ārējie normatīvie akti, un šīs tiesības un pienākumi

73jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām

74starptautisko tiesību normām. Tā, piemēram, 1998.gada 25.jūnija

75Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību

76lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar

77vides jautājumiem (turpmāk - Orhūsas konvencija), ko Saeima

78ratificēja 2002. gada 18. aprīlī, ir noteiktas

79sabiedrības tiesības uz pieeju vides informācijai, līdzdalību

80vides lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības uz pieeju tiesu varai ar

81vidi saistītos jautājumos. Savukārt Vides aizsardzības likums

82konkretizē Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības, kā arī

83vēl vairāk paplašina atsevišķas Orhūsas konvencijā noteiktās

84sabiedrības tiesības vides jomā (sk. Satversmes

85tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā

86Nr. 2007-12-03 14. punktu).

87Orhūsas konvencijas 9. pantā

88noteiktas sabiedrības tiesības vērsties tiesā, ja ir ierobežotas

89sabiedrības tiesības uz informāciju, sabiedrības līdzdalību

90lēmumu pieņemšanas procesā vai arī pārkāpti attiecīgās valsts

91tiesību akti vides jomā. Tātad tiesības uz labvēlīgu vidi ietver

92trīs procesuālus elementus, pirmkārt, tiesības uz vides

93informācijas pieejamību, otrkārt, tiesības uz līdzdalību ar vidi

94saistītu lēmumu pieņemšanas procesā, treškārt, tiesības uz tiesas

95pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā (sk.: Kramer

96L. EC Environmental Law. London: Sweet&Maxwell, 2003,

97p. 137). Šie procesuālie elementi ir daļa no valsts

98pienākuma nodrošināt labvēlīgu vidi nākamajām paaudzēm.

99Orhūsas konvencijas 9. panta

100trešā daļa noteic, ka "[..] Puse nodrošina to, ka sabiedrības

101pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos

102noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas

103administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisko

104personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj

105attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā". Tādējādi šis Orhūsas

106konvencijas pants paredz, ka valstij ir jānosaka skaidra

107administratīvā vai tiesas procedūra, kas sabiedrības pārstāvjiem

108nodrošina tiesības apstrīdēt tādus lēmums, kas ne vien skar

109informācijas pieejamību un sabiedrības līdzdalību, bet arī

110neatbilst citām nacionālo vides tiesību normām (sk.:

111Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus

112Convention: An Impementation Guide. New York and Geneva, United

113Nations, 2000, pp. 130 - 131).

114Pie tam Orhūsas Konvencijas 9.

115panta ceturtajā daļā noteikts, ka šā panta trešajā daļā minētajām

116procedūrām ir jānodrošina atbilstoši un efektīvi tiesiskie

117līdzekļi, un noteiktajām procedūrām ir jābūt taisnīgām,

118objektīvām, ātrām un ne pārāk dārgām.

119Līdz ar to Latvijas starptautiskās

120saistības noteic pienākumu nodrošināt sabiedrībai, tajā skaitā

121fizisko un juridisko personu apvienībām, kas atbilst valsts

122noteiktajiem kritērijiem, pieeju administratīvajai vai tiesas

123procedūrai, lai apstrīdētu valsts iestāžu lēmumus vai darbību,

124kas ierobežo gan tiesības uz informācijas pieejamību, gan

125sabiedrības līdzdalību vai pārkāpj attiecīgās valsts normatīvos

126aktus vides jomā.

12712.1. Izvērtējot

128normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā pārsūdzami valsts vai

129pašvaldības lēmumi vai rīcība, secināms, ka valsts vai

130pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas

131neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus

132vai kaitējumu videi, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā

133procesa likumā noteiktajā kārtībā (sk. Vides aizsardzības

134likuma II nodaļu un Administratīvā procesa likumu). Savukārt

135normatīvā akta vai tā daļas atbilstību augstāka juridiska spēka

136tiesību normai var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā.

137Vietējās pašvaldības dome (padome)

138atbilstoši Noteikumu Nr. 883 45. punktam apstiprina

139teritorijas plānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus

140izdod tā grafisko daļu, kā arī teritorijas izmantošanas un

141apbūves noteikumus. Tādējādi vietējās pašvaldības teritorijas

142plānojums ir ārējais normatīvais akts, tas ir saistošs jebkurai

143fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu

144konkrētu attīstības lēmumu pieņemšanai.

145Tādējādi Satversmes tiesas

146kompetencē ir izvērtēt Apstrīdētā plānojuma atbilstību

147Satversmei.

14812.2. Ne vien Orhūsas

149konvencijas kontekstā, bet arī atbilstoši Vides aizsardzības

150likuma 6.pantam, kas noteic sabiedrības tiesības vides jomā,

151jēdziens "sabiedrība" aptver ikvienu privātpersonu, kā arī

152personu apvienību, organizāciju un grupu. Līdz ar to tiesības

153vides jomā nepārprotami pieder ne vien fiziskajām personām, bet

154arī privāto tiesību juridiskajām personām. Turklāt nacionālie

155normatīvie akti nenoteic papildu kritērijus, atbilstība kuriem

156būtu vērtējama īstenojot privāto tiesību juridiskās personas

157tiesības uz labvēlīgu vidi atbilstoši Satversmes

158115. pantam.

159Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

160mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides

161politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi

162saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai

163piešķir plašas tiesības (sk. Satversmes tiesas

1642007. gada 8. februāra sprieduma lietā

165Nr. 2006-09-03 11. punktu).

166Satversmes tiesas līdzšinējā

167prakse apstiprina personas tiesības vērsties Satversmes tiesā,

168apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību

169Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

1708. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-09-03,

1712007. gada 21. decembra spriedumu lietā

172Nr. 2007-12-03). Ja personai, tas ir, fiziskajai

173personai, privāto tiesību juridiskajai personai vai šādu personu

174apvienībai, būtu liegts Satversmes tiesā apstrīdēt teritorijas

175plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam, tad tiktu

176ierobežotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no

177Satversmes 92. panta, kā arī netiktu ievērotas saistības,

178kas Latvijai izriet no Orhūsas konvencijas 9.panta trešās

179daļas.

180Satversmes tiesa ir atzinusi

181privāto tiesību juridiskās personas tiesības vērsties Satversmes

182tiesā, norādot, ka Satversmē noteiktās personas tiesības,

183brīvības un pienākumi attiecināmi uz juridiskajām personām

184tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to

185būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Proti,

186ciktāl šo tiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, ka tos

187var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī juridiskā persona

188(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

189sprieduma Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1901. punktu).

191Līdz ar to

192ikvienai fiziskai personai, kā arī personu apvienībai un grupai

193ir tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas

194plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmes

195115. pantam.

19613. Satversmē ietvertās

197pamattiesības nav absolūtas, un noteiktos gadījumos tās var

198ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

199valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību

200(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

201sprieduma lietā 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu).

202Arī Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības uz labvēlīgu

203vidi nav absolūtas, un tās var ierobežot, samērojot personas vai

204personu apvienību tiesības ar sabiedrības interesēm uz

205līdzsvarotu saimniecisko attīstību un ekonomisko labklājību.

206Konkrētās lietas ietvaros jāvērtē, vai pastāv Pieteikuma

207iesniedzējas tiesību aizskārums, kas radies konkrēta tiesību akta

208darbības rezultātā, un vai Pieteikuma iesniedzēja pirms vēršanās

209Satversmes tiesā izmantojusi citus normatīvajos aktos paredzētos

210līdzekļus, lai novērstu šo aizskārumu.

21113.1. Lai secinātu, vai ar

212apstrīdēto tiesību aktu ir aizskartas juridiskās personas

213tiesības uz labvēlīgu vidi, visupirms jāvērtē juridiskās personas

214darbības mērķi, kas var būt noteikti tās statūtos Arī Orhūsas

215konvencijas 2. pantā norādīts, ka ieinteresētā sabiedrība ir

216sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana

217vides jomā vai kurai ir interese par to. Tātad par ieinteresētām

218atzīstamas tādas nevalstiskās organizācijas (privāto tiesību

219juridiskās personas), kuru darbības mērķis ir vides aizsardzība.

220Turklāt šai juridiskajai personai ir jābūt dibinātai atbilstoši

221visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.

222Tāpēc jānoskaidro, vai Pieteikuma

223iesniedzēja atbilst augstāk minētajām prasībām. No lietas

224materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja ir reģistrēta

225Biedrību un nodibinājumu reģistrā 2004. gada

22620. decembrī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk.

227lietas materiālu 1. sējuma 132. - 136. lpp. ) un

228tādējādi uzskatāma par dibinātu atbilstoši normatīvo aktu

229prasībām. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzējas statūtiem tās

230darbības mērķis ir veicināt Latvijas dabas un kultūras mantojuma

231saglabāšanu un vides aizsardzību (sk. lietas materiālu

2321. sējuma 133. lpp.). Tādējādi pieteikuma

233iesniedzējai Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības

234var tikt aizskartas.

235Pie tam Satversmes 115. pantā

236noteikto tiesību uz labvēlīgu vidi aizskārums ir tulkojams plaši,

237ietverot faktiski notiekošās darbības, kas var radīt draudus

238cilvēku veselībai vai videi, kā arī nākotnē paredzētās darbības

239(sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The

240Aarhus Convention: An Implementation Guide. New York and Geneva,

241United Nations, 2000, p. 132).

24213.2. Tajā pašā laikā jāņem

243vērā, ka lēmumi un normatīvie akti, kuri var aizskart personas

244pamattiesības, kas izriet no Satversmes 115. panta,

245visbiežāk mēdz būt saistīti ar nozīmīgu ekonomisko interešu

246īstenošanu. Tādējādi, vērtējot iespējamos 115. panta

247pārkāpumus, pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība

248dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās

249attīstības veicināšana, no otras puses.

250Turklāt gan atsevišķu

251privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās intereses bieži

252vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp kultūrvidi un dabu.

253Satversmes 115. pants a priori neparedz pastāvošās vides

254saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm

255saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji,

256prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas

257ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības

258labklājības nodrošināšanu. Taču Satversmes 115. pants liedz

259īstenot ekonomiskās intereses, ja nav rūpīgi izvērtēta ekonomisko

260pārmaiņu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikvienu sabiedrības

261locekli, kā arī tad, ja sabiedrība netiek pārliecināta par

262pārmaiņu nepieciešamību.

263Lai līdzsvarotu nepieciešamību pēc

264nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanas un personas tiesības

265dzīvot labvēlīgā vidē, inter alia jāpārliecinās, vai

266privāto tiesību juridiskā persona piedalījusies apstrīdētā

267normatīvā akta, piemēram, teritorijas plānojuma, izstrādes un

268pieņemšanas procesā, tiktāl, ciktāl normatīvajos aktos šāda

269iespēja ir paredzēta un to bijis iespējams praktiski īstenot.

270Turklāt Satversmes tiesas likumā ietverta prasība, lai persona

271pirms vēršanās Satversmes tiesā būtu izmantojusi vispārējos

272tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī pamatojusi, ka tādu

273nav.

274No konstitucionālās sūdzības un

275lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma

276iesniedzēja ir aktīvi līdzdarbojusies Apstrīdētā plānojuma

277pieņemšanas procesā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 63. -

278131. lapu un 9. sējuma 29. - 43. lapu).

279Līdz ar to

280Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vērsties ar konstitucionālo

281sūdzību Satversmes tiesā par Apstrīdētā plānojuma atbilstību

282Satversmes 115. pantam. II

28314. Saskaņā ar Teritorijas

284plānošanas likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir

285ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas

286dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos

287aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un

288plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas

289pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs

290teritorijas izmantošanas aprobežojumi.

291Teritorijas plānošanas rezultātā

292tiek noteikti gan visas valsts, gan atsevišķas teritorijas

293ilgtspējīgas attīstības virzieni un prasības. Teritorijas

294plānošana, izstrādājot savstarpēji saskaņotus teritorijas

295plānojumus, notiek nacionālajā, plānošanas reģiona, rajona

296pašvaldības un vietējās pašvaldības līmenī. Interešu

297līdzsvarošana ir panākama, izstrādājot teritorijas plānojumu

298normatīvajos aktos noteiktajā kārībā.

29915. Satversmes tiesa ir

300norādījusi, ka normatīvie akti pašvaldībai piešķir plašu rīcības

301brīvību (diskrecionāro varu) teritorijas plānojuma satura

302noteikšanā. Tomēr pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība nav

303neierobežota. Šī rīcības brīvība tiesiski var tikt izmantota

304vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Par vadlīnijām rīcības

305brīvības izmantošanai teritorijas plānošanas jomā ir uzskatāmi

306teritorijas plānošanas principi un vispārējie tiesību principi

307(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

308lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu un

3092005. gada 14. decembra sprieduma lietā

310Nr. 2005-10-03 11. punktu).

311Viens no teritorijas plānošanas

312pamatprincipiem ir ilgtspējīgas attīstības princips, kas

313nostiprināts Vides aizsardzības likumā, Teritorijas plānošanas

314likumā, kā arī Reģionālās attīstības likumā. Ilgtspējīga

315attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas

316integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju

317pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

318aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

319vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās

320daudzveidības saglabāšanu (Vides aizsardzības likuma