28. pants
, tāpat kā minētā Ministru kabineta iekārtas likuma

norma, attiecas uz gadījumiem, kad kāda persona tiek aicināta

Ministru kabineta sastāvā "vēlāk", proti, Saeima par uzticību šai

personai nav lēmusi Kārtības ruļļa 27.pantā noteiktajā kārtībā,

kad Valsts prezidenta aicinātais Ministru prezidenta amata

kandidāts prasījis uzticību sastādītajam Ministru kabinetam.

Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantā ietverta norma, ka

personai, kura tiek aicināta Ministru kabineta sastāvā vēlāk,

nepieciešams "īpašs lēmums par uzticību". Termins "īpašs lēmums

par uzticību" šeit lietots, lai nošķirtu šā lēmuma būtību un

formu no panta pirmajā teikumā paredzētā "attiecīgā lēmuma", ar

kuru Saeima izsaka uzticību Ministru kabinetam kopumā.

Minētā "īpašā lēmuma" saturs un forma precīzi definēti

Kārtības ruļļa 28.pantā. Proti, gadījumos, kad kāda persona tiek

aicināta Ministru kabineta sastāvā vēlāk, nepieciešams Saeimas

lēmuma projekts par uzticības izteikšanu šai personai. Šāds

lēmums, kā to pamatoti norādījis pieteikuma iesniedzējs, ir

lēmums, kas pieņemts atsevišķi no ikviena cita veida lēmuma, arī

lēmuma par atkārtotu uzticību Ministru kabinetam.

Personas, kas aicinātas ministru vietā, kuri atkāpušies, vēl

nav Ministru kabineta sastāvā, jo saskaņā ar Ministru kabineta

iekārtas likuma 11.pantu šīs personas stājas pie ministru amata

pildīšanas tikai tad, kad ir saņēmušas Saeimas uzticību.

Apstrīdētais akts Saeimai būtu bijis jāapspriež un jāizlemj kā

divas atsevišķas lietas - vispirms par uzticību personām, kurām

tās vēl nav, bet pēc tam - par uzticību valdībai kopumā.

Apspriežot un balsojot apstrīdēto aktu kā vienu lietu, Saeima

nav ievērojusi ne vien Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantu,

bet arī Kārtības ruļļa 28.pantu.

Tomēr ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir

pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav

juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu

aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka

gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu

lēmumu.

To, ka esošajam Ministru kabinetam 1998.gada 30.aprīlī bija

Saeimas uzticība, apliecina fakts, ka Saeima noraidīja gan lēmuma

projektu par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam, gan

lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam.

Arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē neapšaubīja to,

ka esošajam Ministru kabinetam 1998.gada 30.aprīlī bija Saeimas

uzticība.

Kaut arī apstrīdētā akta projekts pēc formas neatbilda

Ministru kabineta iekārtas likuma 6.panta otrajā teikumā

ietvertās normas un Kārtības ruļļa 28.panta prasībām, deputātiem

bija iespēja novērst šā projekta trūkumus. Arī Ministru

prezidents savā uzrunā Saeimai pirms apstrīdētā akta pieņemšanas

uzsvēra: "... aicinu jūs izteikt uzticību Ministru kabineta

jaunajiem ministriem: ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam;

iekšlietu ministram Andrejam Krastiņam; izglītības un zinātnes

ministram Jānim Gaigalam; pašvaldību lietu valsts ministram Jānim

Bunkšam. Izpildot koalīcijas partneru gribu, aicinu arī

apliecināt uzticību visam Ministru kabinetam."

Līdz ar to var secināt, ka deputāti pirms balsojuma zināja, ka

viņi balsos ne vien par atkārtotu uzticību valdībai kopumā, bet

arī par personām, kuras no jauna aicinātas Ministru kabineta

sastāvā. Tādējādi katram deputātam, kas gribēja iebilst pret

vienu vai vairākām personām, kas aicinātas valdības sastāvā no

jauna, Kārtības ruļļa 133.panta kārtībā bija tiesības prasīt

priekšlikuma dalīšanu, proti, atsevišķu balsojumu par attiecīgo

personu vai personām. Taču apstrīdētā akta pieņemšanas gaitā

neviens šāds priekšlikums iesniegts netika.

Arī pieteikuma iesniedzējs nevarēja pamatot, ka gadījumā, ja

par tiem ministriem, kas aicināti no jauna, tiktu balsots

atsevišķi, kāds no viņiem Saeimas uzticību nesaņemtu, un līdz ar

to nav apšaubāms, ka Saeima ir izteikusi uzticību gan katram no

šiem ministriem, gan Ministru kabinetam kopumā.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt, ka Saeimas 1998.gada 30.aprīļa lēmums par uzticības

izteikšanu Ministru kabinetam pieņemts, neievērojot atsevišķas

Ministru kabineta iekārtas likuma 6.pantā un Kārtības ruļļa

28.pantā ietvertās procesuālās normas, taču pēc būtības atbilst

Latvijas Republikas Satversmes 59.pantam.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 1998.gada 13.jūlijā.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņš

Satversmes tiesas tiesnesis

R.Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese

I.Čepāne

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Lepse

Satversmes tiesas tiesnese

I.Skultāne

Satversmes tiesas tiesnese

A.Ušacka