6. pants
, atšķirībā no vairuma citu šās nodaļas pantu, tika

izteikts jaunā redakcijā, ietverot tajā vairākus būtiskus

grozījumus. Tādējādi 5. Saeima nepārprotami pauda nodomu

atteikties no iepriekšējo Saeimu prakses šajā jautājumā un veidot

jaunu, precīzāku procesuālo kārtību.

Ziņojot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā Saeimas

1993.gada 15.jūlija sēdē, komisijas referents E.Levits savā runā

uzsvēra: "princips ir tāds, ka šis likums balstās uz 1925.gada

1.aprīļa Latvijas tradicionālo Ministru kabineta iekārtas likumu

un ka šeit ir ņemta vērā arī modernā Eiropas mazo valstu

pieredze". Tā kā minētajās valstīs plaši praktizē iespēju prasīt

uzticības izteikšanu ne vien jaunam, bet arī jau esošam Ministru

kabinetam, uzskatāms, ka likuma 6.pantā ar jēdzienu "lēmums par

uzticības izteikšanu Ministru kabinetam" tika aptvertas abas šīs

iespējas.

Līdz 1996.gada 1.jūnijam, kad stājās spēkā likums "Grozījumi

Saeimas Kārtības rullī", Kārtības rullis nereglamentēja uzticības

izteikšanu Ministru kabinetam, Ministru prezidentam vai

atsevišķam ministram, un Saeima, lemjot par uzticības izteikšanu

Ministru kabinetam, vadījās no Ministru kabineta iekārtas likuma

6.panta.

Balstoties uz šo pantu, 1994.gada 21.aprīlī Saeima pieņēma

lēmumu par atkārtotu uzticību Ministru kabinetam. Neviens

priekšlikums par to, ka šī lieta pēc būtības nav apspriežama

Saeimā, netika iesniegts, kā arī neviens deputāts neapstrīdēja

lēmuma pieņemšanas procedūru.

Satversmes 21.pants noteic, ka "iekšējās darbības un kārtības

noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli". Šajā pantā ir

ietverts parlamenta suverenitātes princips, proti, Saeima pati

sev, nevis kāds cits, nosaka darbības kārtību.

Līdzīga satura konstitucionālas normas ir vairumā Eiropas

valstu, taču daļā no tām parlamenta reglamenti tiek pieņemti kā

vienkārši lēmumi un līdz ar to juridiskā spēka ziņā ir pakārtoti

likumiem.

Kārtības rullis, kā tas atzīts Latvijas tiesību zinātnē, "nav

likumdevējas palatas reglaments līdz šim parastajā formālajā

nozīmē, bet ir likums. … No Satversmes 21.panta drīzāk varētu

taisīt slēdzienu, ka Saeimas kārtības rullis tur domāts ne kā

likums, bet tikai kā likumdevējas palatas reglaments. Bet mūsu

konstitucionālā praktika ir šo jautājumu noteikti izšķīrusi.

Saeima ir pieņēmusi savu kārtības rulli kā likumu, un Valsts

Prezidents viņu kā likumu publicējis; tātad no formālās puses tas

bez šaubām ir likums ar vispārēju nozīmi." (K.Dišlers.

Latvijas valsts varas organi un viņu funkcijas. Rīga, 1925.g.,

65.-66.lpp.).

Latvijā Kārtības rullis likuma formā tiek pieņemts ne vien

tādēļ, ka tas satur atsevišķus noteikumus ar vispārēju nozīmi,

bet arī tādēļ, lai apstākļos, kamēr vēl nav izkoptas

parlamentārās tradīcijas, nodrošinātu Saeimas iekšējās dzīves

stabilitāti (skat. A.Kviesis. Saeimas kārtības rullis.

Jurists, 1929., 4.nr.).

Kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu Saeimas darba kārtību,

kas, realizējot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma

tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti. Tomēr Kārtības

rullis nereglamentē visas situācijas izsmeļoši. Atsevišķos

gadījumos Saeimas darbības procedūra noteikta citos likumos un

Saeimas lēmumos. Saeimas darbību reglamentējošas normas ir arī

Ministru kabineta iekārtas likumā. Tas nav pretrunā ar Satversmes

21.pantu, jo šajā pantā ietvertais jēdziens "kārtības rullis"

iztulkojams plašāk, proti, kā tādu normu kopums, kuras regulē

parlamenta darbību.

1996.gada 6.maijā pieņemtais likums "Grozījumi Saeimas

kārtības rullī", kas stājās spēkā 1996.gada 1.jūnijā, izteica

Kārtības ruļļa III. sadaļu jaunā redakcijā, apkopojot

praksi, kas saistīta ar amatpersonu ievēlēšanu, apstiprināšanu,

iecelšanu, atbrīvošanu vai atlaišanu no amata, uzticības vai

neuzticības izteikšanu.

To grozījumu mērķis, kas saistīti ar neuzticības izteikšanu

Ministru kabinetam, no vienas puses, bija nodrošināt valdības

stabilitāti, pasargājot to no pārsteidzīga Saeimas lēmuma, ko

varētu pieņemt nejaušs vairākums, bet, no otras puses, garantēt

iespēju iesniegt un virzīt Saeimas apspriešanai lēmumu par

neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam vai atsevišķam tā

loceklim.

Nav pamatots Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka Saeima,

negrozot Kārtības rulli, varētu izskatīt lēmuma projektu par

neuzticības izteikšanu arī savādākā kārtībā, jo gan no Kārtības

ruļļa 29.panta konstrukcijas, gan no šā panta pieņemšanas mērķa

izriet, ka šis pants izsmeļoši regulē gadījumus, kad un kā

izskatāms lēmuma projekts par neuzticības izteikšanu Ministru

kabinetam vai atsevišķam tā loceklim.

Apsvērumi par Kārtības ruļļa 29.panta izsmeļošo raksturu nav

attiecināmi uz 27.pantu. Šis pants veidots citādi, tas nenosaka,

kas un kuros gadījumos var iesniegt lēmuma projektu par uzticības

izteikšanu Ministru kabinetam, bet nosaka kārtību, kādā virzāms

lēmuma projekts par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, ko

sastādījis Valsts prezidenta aicinātais Ministru prezidenta amata

kandidāts.

Gan pieteikuma iesniedzējs, gan Saeimas pārstāvis ir

vienisprātis, ka lēmumu par atkārtotu uzticības izteikšanu

Ministru kabinetam Kārtības rullis nereglamentē. Taču nepamatots

ir pieteikuma iesniedzēja apgalvojums, ka Kārtības ruļļa