13. pants

Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai likums ir:

1) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto

kārtību;

2) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

prasībām;

3) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no

tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā

piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 17. punktu).

Apstrīdētā norma iekļauta Sodu reģistra likumā. Attiecīgo

likumprojektu saskaņā ar Satversmes 65. pantu iesniedzis Ministru

kabinets. Likumprojekts Saeimā izskatīts trijos lasījumos (sk.

ziņas par likumprojektu Nr. 641/Lp11 "Sodu reģistra

likums". Pieejams: saeima.lv). Likums pieņemts 2013.

gada 10. oktobrī. Saskaņā ar Satversmes 69. pantu likums ir

izsludināts (sk. oficiālo izdevumu "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 211, 2013. gada 29. oktobris). Likums

stājās spēkā tajā noteiktajā termiņā - 2014. gada 1. janvārī.

Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē

un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama

atbilstoši Satversmes prasībām. Lietas dalībnieki nav izteikuši

iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

apstrīdētā norma ir formulēta skaidri.

Satversmes tiesa no tiesiskas valsts pamatprincipa ir

atvasinājusi labas likumdošanas principu un secinājusi, ka arī

tas ievērojams pamattiesību ierobežojuma noteikšanas procesā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu). Šajā kontekstā,

ievērojot Latvijas saistības, kas izriet no Līguma par Eiropas

Savienību, Satversmes tiesa secinājusi, ka likumdevēja pienākums

ir nodrošināt Latvijas tiesību sistēmas harmonizāciju ar Eiropas

Savienības tiesībām, savlaicīgi un kvalitatīvi nacionālajā

tiesību sistēmā pārņemot ieviešamās Eiropas Savienības tiesības

un nodrošinot to, ka tiek izvērtēta nacionālā regulējuma

atbilstība Eiropas Savienības tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.4.1. punktu

un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2.

punktu).

Kā norādīts apstrīdēto normu ietverošā 2013. gada 10. oktobra

Sodu reģistra likuma projekta anotācijā, likumprojekts

izstrādāts, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību aktus saistībā ar

policijas un tiesu sadarbību krimināllietās un pārņemtu Latvijas

tiesībās Eiropas Savienības Padomes 2009. gada 26. februāra

pamatlēmuma 2009/315/TI par organizatoriskiem pasākumiem un

saturu no sodāmības reģistra iegūtas informācijas apmaiņai starp

dalībvalstīm normas. Anotācijā arī norādīts, ka likumprojekts

uzskatāms par saskaņotu arī ar tobrīd spēkā bijušo Fizisko

personu datu aizsardzības likumu (sk. likumprojekta Nr.

641/Lp11 "Sodu reģistra likums" sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktu un V

sadaļu. Pieejams: saeima.lv).

Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka

tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta tām

Eiropas Savienības tiesību normām, kas konkrētajā brīdī regulēja

personas datu apstrādi. Pēc Vispārīgās datu aizsardzības regulas

un Policijas direktīvas pieņemšanas un spēkā stāšanās

apstrīdētajā normā nekādi grozījumi nav izdarīti. Policijas

direktīva ieviesta ar likumu "Par fizisko personu datu

apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma

procesā", savukārt personas datu apstrādes pamatprincipi

nacionālajā tiesību sistēmā var tikt integrēti arī bez tiešām

atsaucēm uz Eiropas Savienības tiesībām. Tādēļ tas, vai

apstrīdētās normas atbilstības Eiropas Savienības tiesību normām

pārbaudes detalizācijas trūkuma dēļ ir radies nepieļaujams

personas pamattiesību aizskārums, noskaidrojams, izvērtējot

apstrīdētās normas ietekmi pēc būtības.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.