3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

96. pantam.

Apstrīdētā norma ierobežojot attaisnotas personas tiesības uz

privāto dzīvi. Taču šim pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms

mērķis, jo tas kalpojot arhīviskām vajadzībām. Glabājot ziņas par

attaisnoto personu, tiekot nodrošināta iespēja piekļūt šādām

ziņām ne vien ar likumu pilnvarotajām institūcijām to funkciju

īstenošanai, bet arī pašai attaisnotajai personai, kura varot

saņemt no valsts uzturētas informācijas sistēmas oficiālu un

ticamu apliecinājumu par tās attaisnošanu konkrētajā

kriminālprocesā.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, un neesot citu līdzekļu,

ar kuriem leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē,

mazāk ierobežojot personas pamattiesības. Glabājot ziņas

arhīviskām vajadzībām, esot ārkārtīgi svarīgi saglabāt šo ziņu

integritāti un autentiskumu - to, ka šīs ziņas ir pilnīgas un

negrozītas -, jo citādi zustu šo ziņu arhīviskā vērtība un

glabāšanas jēga. Ja arhīviskām vajadzībām tiek uzglabātas ziņas

par to, ka persona kriminālprocesā ir attaisnota, tad arhīviskām

vajadzībām pēc būtības neatbilstu tāda situācija, ka noteikta

veida ziņas, kas saistītas ar konkrēto personu un konkrēto

kriminālprocesu, tiktu dzēstas vai grozītas. Proti, šāda

situācija neatbilstu vienam no arhīvisku vajadzību

pamatprincipiem, jo šīs ziņas pēc dzēšanas vai grozīšanas vairs

nebūtu pilnīgas, bet kļūtu selektīvas un neļautu gūt ticamu

priekšstatu par kopējo situāciju. Leģitīmo mērķi tādā pašā

kvalitātē nebūtu iespējams sasniegt arī tad, ja Sodu reģistra

arhīva datubāzē ietvertās ziņas par attaisnoto personu tiktu,

piemēram, anonimizētas, jo tādā gadījumā arhīvā būtu informācija

nevis par konkrētu fizisko personu, bet gan par konkrētu

notikumu. Turklāt šādai anonimizētai informācijai saistībā ar

konkrētu fizisko personu nevarētu piekļūt ne pati šī persona,

kura kriminālprocesā ir attaisnota, nedz arī kāds cits, pat ja

izpildītos likumā paredzētais ziņu sniegšanas

priekšnoteikums.

Pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Attiecībā uz Sodu

reģistra arhīva datubāzē glabātajām ziņām par attaisnotām

personām tiekot veiktas divas samērā šauras personas datu

apstrādes pamatdarbības - šīs ziņas tiekot glabātas Sodu reģistra

arhīva datubāzē un pēc attiecīga pieprasījuma saņemšanas tiekot

izsniegtas likumā minētajām institūcijām (personām), ja izpildās

likumā minētie priekšnoteikumi šādu ziņu izsniegšanai. Sodu

reģistra arhīva datubāzē ietvertajām ziņām par attaisnoto personu

esot ierobežotas pieejamības informācijas statuss - šīs ziņas

neesot publiski pieejamas, un tām varot piekļūt tikai un vienīgi

likumā minētās institūcijas (personas) likumā minētajos

gadījumos. Arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra

darbinieki varot piekļūt minētajām ziņām tikai tādos gadījumos,

kad tas nepieciešams viņu darba pienākumu veikšanai.

Sodu reģistra pārzinim un turētājam attiecībā uz Sodu reģistra

arhīva datubāzē glabātajām ziņām - arī ziņām par attaisnotu

personu - esot pienākums ievērot visus no Eiropas Parlamenta un

Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku

personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu

datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā

datu aizsardzības regula) (turpmāk - Vispārīgā datu aizsardzības

regula) izrietošos datu aizsardzības pasākumus. Saskaņā ar šīs

regulas 24. panta 1. punktu pārzinim esot pienākums īstenot

atbilstošus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai tas

nodrošinātu un spētu uzskatāmi pierādīt, ka personas datu

apstrāde notiek saskaņā ar regulu. Iekšlietu ministrijas

Informācijas centram esot regulai atbilstoši izstrādāta privātuma

politika, no kuras izrietot, piemēram, tas, ka iestāde īsteno

administratīvos, tehniskos un fiziskos drošības pasākumus, ciktāl

tie ir samērīgi ar iespējamiem riskiem, īsteno pasākumus savu

darbinieku regulārai apmācībai un informēšanai personas datu

aizsardzības jautājumos, lai samazinātu iespējamo incidentu

iestāšanās varbūtību, kā arī īsteno iekšējās kontroles

procedūras, ar kuru palīdzību iespējams samazināt drošības

incidentu iestāšanās varbūtību un to atstātās sekas. Turklāt

atbilstoši Fizisko personu datu apstrādes likuma 3. panta

pirmajai daļai un 38. pantam personas datu apstrādes darbības

uzraugot Datu valsts inspekcija, kurai noteikta kompetence

piemērot arī sodus par personas datu apstrādes pārkāpumiem, kurus

izdarījusi publisko tiesību juridiskās personas amatpersona.

Tātad likumā esot gan noregulēta Sodu reģistra arhīva datubāzē

glabājamo datu izmantošana, gan arī paredzēta virkne pasākumu

šajā datubāzē glabājamo datu aizsardzības nodrošināšanai, bet

pārkāpumu gadījumos - arī iespēja piemērot samērīgu sodu.

Esot jāņem vērā arī tas, ka personas attaisnošana

kriminālprocesā vēl nenozīmē, ka šī situācija nekad nevarētu

mainīties. Proti, kriminālprocess varot tikt atjaunots sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem; spēkā stājies tiesas nolēmums varot

tikt izskatīts no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma

normu būtisku pārkāpumu. Turklāt pieteikuma vai protesta

iesniegšanai sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu

būtisku pārkāpumu neesot termiņa ierobežojuma. Tāpat Latvijā esot

iespējami arī tādi noziedzīgi nodarījumi, kuriem nav noilguma.

Tas nozīmējot, ka ziņas par personu, kura reiz ir attaisnota

kriminālprocesā, vēl var mainīties, attiecīgi mainoties ne tikai

vietai, kur šādas ziņas tiek saglabātas, - no arhīva datubāzes uz

aktuālo datubāzi -, bet arī iemeslam, kura dēļ šādas ziņas vispār

tiek saglabātas.

Izvērtējot sabiedrības ieguvumu no apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma salīdzinājumā ar kaitējumu, kas nodarīts pieteicējam

administratīvajā lietā, esot secināms, ka sabiedrības ieguvums ir

lielāks nekā attiecīgajai personai nodarītais kaitējums. Turklāt

personai nodarītais kaitējums esot relatīvi mazs. Izskatāmajā

gadījumā vienīgais personai nodarītais kaitējums izpaužoties

tādējādi, ka ziņas par šo personu tiek glabātas Sodu reģistra

arhīva datubāzē, turklāt glabātas tādos apstākļos, ka ne vien ir

nodrošināta aizsardzība, kas liedz piekļuvi šīm ziņām tam

nepilnvarotām personām, bet arī ar likumu ir reglamentēta šādu

ziņu izsniegšana un izmantošana, līdz minimumam samazinot to

personu (institūciju) skaitu, kurām vispār ir piekļuve šādām

ziņām. Vēl jo mazāks šis personai nodarītais kaitējums esot

tāpēc, ka pašai personai ir nodrošinātas no Vispārīgās datu

aizsardzības regulas izrietošās tiesības attiecībā uz tās datu

apstrādi Sodu reģistra arhīva datubāzē, tostarp tiesības pašai

nepieciešamības gadījumā piekļūt attiecīgajām Sodu reģistra

arhīva datubāzē glabātajām ziņām.