109. pants
noteic tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības un

drošības sistēmu, kura garantē samērīgu sociālo nodrošinājumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu). Likumdevējs,

pieņemot likumu "Par sociālo drošību", ir noteicis

sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus, kā

arī personu galvenās sociālās tiesības. Tās citstarp ietver

tiesības uz tādu sociālo apdrošināšanu, kura prasa obligātus

maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un - atsevišķos

gadījumos - no valsts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2.

punktu).

Tādējādi sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības

sistēmas sastāvdaļa. Valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos

principus, tās finansiālo un organizatorisko struktūru noteic VSA

likums. Atbilstoši tam sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums,

ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā

esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli

apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti,

bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar

arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar

sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas

nāvi (sk. VSA likuma 3. panta pirmo daļu). Sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu apjoms ir individuāls un atkarīgs no

personas iepriekš veiktajām apdrošināšanas iemaksām. VSA likuma