7. pants
noteic, ka sociālās apdrošināšanas pakalpojumi tiek

finansēti no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk -

speciālais budžets).

Likums "Par sociālo drošību" paredz personai

tiesības uz sociālo palīdzību gadījumā, ja tā saviem spēkiem

nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības. Šādos

gadījumos valsts sniedz personai sociālo palīdzību naudas vai

mantisko pabalstu vai citu pakalpojumu veidā (sk. likuma

"Par sociālo drošību" 13. panta pirmo daļu). Valsts

sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts pamatbudžeta. Tie

paredz atbalsta sniegšanu neatkarīgi no personas veiktajām

apdrošināšanas iemaksām.

Tādējādi apstrīdētās normas neskar

valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu,

kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu.

19.2. Satversmes 109. pantā ietverto tiesību apjoms ir

konkretizēts likumos. Likumdevējs personas tiesības uz Satversmes

109. pantā noteikto sociālo nodrošinājumu citstarp ir noteicis

sociālās apdrošināšanas veidā.

Sociālās apdrošināšanas tiesiskās attiecības rodas uz likuma

pamata vienlaikus ar darba tiesisko attiecību nodibināšanu. VSA

likuma 20. pants paredz, ka darba ņēmējs apdrošināšanas iemaksas

veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina

un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja

apdrošināšanas iemaksu daļu. Turklāt likumdevējs ir noteicis, ka

apdrošināšanas iemaksas ir nodoklis (sk. likuma

"Par nodokļiem un nodevām" 8. panta 9. punktu).

Katrs no Pieteikumu iesniedzējiem veic apdrošināšanas iemaksas

un, iestājoties noteiktam apdrošināšanas gadījumam, var pretendēt

uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Satversmes tiesa jau

norādījusi: "Ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās

sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas

gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu"

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma

lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu).

Aplūkojot Latvijā izveidotās sociālās apdrošināšanas

pamatprincipus, secināms, ka tie citstarp ietver personas pašas

sociālo atbildību par savu nākotni un sava sociālā nodrošinājuma

apmēru. Apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa

ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē.

Turklāt sociālo apdrošināšanu raksturo tas, ka pati persona tajā

līdzdarbojas visā savas nodarbinātības periodā. Tātad persona

Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi

izmantot tad, ja ir līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas

sistēmā. Tādā gadījumā sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apmērs

ir proporcionāls veiktajām apdrošināšanas iemaksām (sal. ar

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 16.2. punktu).

19.3. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, sociālās apdrošināšanas pakalpojums

personai, kura ir solidaritātes nodokļa maksātāja, esot mazāks

nekā iemaksu objekts, no kura faktiski veiktas apdrošināšanas

iemaksas. Konstitucionālā sūdzība šajā aspektā ir balstīta uz

Pieteikumu iesniedzēju pieņēmumu, ka solidaritātes nodoklis ir

apdrošināšanas iemaksas, kuras likumdevējs nolēmis saukt par

solidaritātes nodokli un novirzīt pasākumu finansēšanai no valsts

pamatbudžeta, nevis izmaksāt personai apdrošināšanas pakalpojuma

veidā.

VSA likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka darba devēja un

darba ņēmēja apdrošināšanas iemaksu objekts ir visi algotā darbā

aprēķinātie ienākumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma

nodoklis, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus

un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir

tiesības samazināt apliekamo ienākumu. Līdz ar to visas sociāli

apdrošinātās personas, tostarp Pieteikumu iesniedzēji, veic

apdrošināšanas iemaksas no konkrēta objekta.

VSA likuma 12. panta piektā daļa paredz, ka apdrošināšanas

iemaksu objektam ir noteikts maksimālais apmērs. Tā noteikšanas

kārtību reglamentē Ministru kabinets. Atbilstoši Ministru

kabineta noteikumu Nr. 1478 "Noteikumi par valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto un brīvprātīgo iemaksu objekta minimālo

un maksimālo apmēru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1478) 5.

punktam 2016. gadā apdrošināšanas iemaksu maksimālais apmērs bija

48 600 euro, savukārt 2017. gadā - 52 400 euro.

Tātad šis ir maksimālais ienākumu apjoms, līdz kuram, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, proporcionāli apdrošināšanas iemaksām

tiek aprēķināti un izmaksāti sociālās apdrošināšanas

pakalpojumi.

Latvijā sociālās apdrošināšanas maksimālais apmērs tika

ieviests 1997. gadā, bet 2009. gadā uz laiku līdz 2013. gada 31.

decembrim tika atcelts, lai palielinātu speciālā budžeta

ieņēmumus. Šāds pasākums vienlaikus pavēra iespēju atsevišķiem

lielo algu saņēmējiem iegūt liela apmēra pabalstus un pensijas

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 77. lpp.).

Līdz 2016. gada 1. janvārim personai, kuras apdrošināšanas

iemaksas pārsniedza maksimālo apmēru, Aģentūra aprēķināja

pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas un tās atmaksāja Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā. Tātad, ja personas apdrošināšanas

iemaksas pārsniedza noteikto maksimālo apmēru, pārmaksātā iemaksu

daļa tika atmaksāta personai.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, ir pieļaujams noteikt

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, turklāt speciālā

budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu šā budžeta ilgtspējas

garantēšanai. Tādēļ ir būtiski izvairīties no deficīta veidošanās

speciālajā budžetā, kā arī nodrošināt to, lai sociālās

apdrošināšanas pabalstu izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 8. punktu). Ņemot vērā to, ka tiesību uz

sociālo nodrošinājumu pamatā ir valsts pienākums izveidot

ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu, likumdevējam speciālā

budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar personas

tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību nodrošināt

visas sabiedrības labklājību. Atbildība par speciālā budžeta

sabalansēšanu un saprātīgu šā budžeta līdzekļu izlietošanu

gulstas uz valsti. Tāpēc valsts ieņēmumu un izdevumu loģika

pieļauj arī apdrošināšanas pakalpojumu maksimuma ierobežojumu

noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 6.3. punktu). Likumdevējs ir

izvēlējies speciālo budžetu sabalansēt, ieviešot solidaritātes

nodokli, kas ļautu finansēt atsevišķus sociālās drošības sistēmas

pasākumus no pamatbudžeta. Proti, solidaritātes nodokļa mērķis

citstarp ir nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus iedzīvotāju

pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas

vajadzību finansēšanai (sk. Solidaritātes nodokļa likuma 2.

panta pirmo daļu).

Ieviešot solidaritātes nodokli, tika noteikts, ka tā objekts

ir ienākums, kas pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru (sk.

Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantu). Līdz ar to

likumdevējs ir mainījis iepriekš pastāvējušo sistēmu, atbilstoši

kurai personas pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas tika tai

atmaksātas, un novirzījis šo daļu pamatbudžetā solidaritātes

nodokļa veidā. Tādējādi solidaritātes nodoklis ir jauns nodoklis,

kas aprēķināms no Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantā minētā

nodokļa objekta - ienākuma, kas noteikts VSA likuma 14. un

20.2 pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam

noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta

maksimālo apmēru. To, ka likumdevējs vēlējies ieviest jaunu,

atsevišķu nodokli, apliecina arī likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 8. panta 16. punkts, kurā šis nodoklis definēts kā

atsevišķs nodokļa veids.

Līdz ar to solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns

ienākuma nodokļa veids. Tas nozīmē arī to, ka solidaritātes

nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā

aspektā.

Tādējādi apstrīdētās normas nerada

Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu.

19.4. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

regulējums, ciktāl tas paredz personai pienākumu maksāt nodokli,

ietilpst Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma tvērumā un

vērtējams kā īpašuma tiesību ierobežojums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 19. punktu). Taču izskatāmās lietas ietvaros

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. pantam netiek vērtēta

(sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2016. gada 21. jūlija

lēmumus par lietu ierosināšanu lietas materiālu 3. sējuma

132.-137. lpp. un 5. sējuma 32.-38. lpp.).

Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis

personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos

paredzētajos gadījumos, jo ikvienai personai, citstarp arī

Pieteikumu iesniedzējiem, ir tiesības uz sociālo apdrošināšanu

proporcionāli apmēram, kādā persona līdzdarbojusies sociālās

apdrošināšanas kapitāla uzkrāšanā, kā arī tiesības uz citiem

valsts garantētiem sociālā nodrošinājuma pasākumiem.

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas neskar Pieteikumu

iesniedzējiem Satversmes 109. pantā paredzētās pamattiesības uz

sociālo nodrošinājumu, Satversmes tiesa nevērtēs apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 109. pantam. Tāpēc atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība lietā

šajā daļā ir jāizbeidz, jo tās turpināšana nav iespējama.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam ir

izbeidzama.

20. Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic, ka

visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam, izdodot tiesību

normas, ir jāņem vērā minētajā Satversmes normā ietvertais

vienlīdzības princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.

gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu). Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 11. punktu). Tā

uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai

likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2012-12-01 14.1. punktu). Tomēr vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji lūguši vērtēt vairāku Solidaritātes

nodokļa likuma normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam - tās ir normas, kas noteic nodokļa objektu, nodokļa

maksātājus, nodokļa likmes, nodokļa aprēķināšanas kārtību un

nodokļa ieņēmumu novirzīšanu valsts pamatbudžetā.

Tādējādi visupirms jānoskaidro,

kuras no apstrīdētajām normām vērtējamas Satversmes 91. panta

pirmā teikuma ietvaros.

21. Atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma 3. pantam

nodokļa objekts ir ienākums, kas noteikts VSA likuma 14. un

20.2 pantā un pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam

noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru.

Savukārt Solidaritātes nodokļa likuma 5. pants noteic, ka nodokļa

maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji

pie darba devēja - ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba

devēja - ārvalstnieka - un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts

sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā

pārsniedz saskaņā ar VSA likumu noteikto obligāto iemaksu objekta

maksimālo apmēru. Tātad solidaritātes nodokļa maksātāji ir visi

darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai

apdrošināšanai un kuru ienākumi kalendāra gadā pārsniedz likumā

noteikto apmēru. Visi Pieteikumu iesniedzēji ir darba ņēmēji,

tāpēc, ievērojot izskatāmās lietas faktus un prasījuma robežas,

iespējamais darba devēju kā solidaritātes nodokļa maksātāju

pamattiesību ierobežojums šajā lietā netiks vērtēts.

Tātad solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums ir paredzēts

noteiktam sociāli apdrošināmu personu lokam, ko nosaka pēc

nodokļa objekta pazīmes. Savukārt solidaritātes nodokļa likmes

personām atšķiras atkarībā no attiecīgajai personai piemērotās

apdrošināšanas iemaksu likmes. Tādējādi no apstrīdētajām normām

izriet, ka solidaritātes nodokļa maksātāji tiek noteikti pēc

nodokļa objekta un iedalīti grupās pēc nodokļa likmes.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

nosakot to personu loku, kurām ir pienākums maksāt solidaritātes

nodokli, kā arī šā nodokļa objektu un likmes, nav nepamatoti

pieļāvis Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojumu.

Solidaritātes nodokļa likuma 7. panta adresāti ir Aģentūra un

VID. Šis pants nosaka valsts pārvaldes kompetenci solidaritātes

nodokļa aprēķināšanā. Arī likuma 9. pants attiecas uz valsts

pārvaldes kompetenci, proti, paredz Aģentūrai pienākumu

pārskaitīt nodokļa ieņēmumus valsts pamatbudžetā. Šāds regulējums

nepiešķir subjektīvas tiesības personai. Tāpēc Solidaritātes

nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstība Satversmes 91. pantam

netiks vērtēta.

Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa tiesvedību lietā šajā

prasījuma daļā neturpinās.

Tādējādi tiesvedība lietā daļā par

Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.

22. Turpinot tiesvedību, Satversmes tiesa vērtēs

Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6. panta (turpmāk kopā arī

- apstrīdētais regulējums) atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību vienlīdzības

principam, jānoskaidro:

1) kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi;

3) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots

samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

punktu).

Tādējādi visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu

grupas) attiecībā uz solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

22.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka iespējamā

nevienlīdzība izpaužoties vairākos aspektos.

Ar apstrīdēto regulējumu bez saprātīga pamata esot radīta

nevienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem, kas ir solidaritātes

nodokļa maksātāji, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kas nav

solidaritātes nodokļa maksātāji. Proti, konstitucionālā sūdzība

šajā aspektā būtībā ir balstīta uz Pieteikumu iesniedzēju

viedokli, ka solidaritātes nodoklis ir apdrošināšanas

iemaksas.

Satversmes tiesa norāda, ka pēc jauna nodokļa ieviešanas

regulējuma izmaiņas vienmēr pašas par sevi noteic divas personu

grupas, vienlaikus paredzot arī atšķirīgu attieksmi pret tām,

proti: personas, kas ir nodokļa maksātājas, un personas, kam

nodoklis nav jāmaksā. Tomēr tikai tas apstāklis, ka jauna nodokļa

regulējuma ietvaros abu šo personu grupu tiesības ir

reglamentētas pēc būtības atšķirīgi, pats par sevi nav

vienlīdzības principa pārkāpums.

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka pazīme, pēc kuras

noteiktas Pieteikumu iesniedzēju norādītās personu grupas, ir

solidaritātes nodokļa objekts, proti, ienākumu apmērs, kam tiek

piemērots solidaritātes nodoklis. Darba ņēmējiem, kuru ienākumi

gada laikā nesasniedz robežu, no kuras iestājas solidaritātes

nodokļa maksāšanas pienākums, šīs pazīmes nav, un līdz ar to

izskatāmās lietas apstākļos tie pēc būtības nav salīdzināmi ar

darba ņēmējiem, kuru ienākumi šo robežu pārsniedz un kuriem

attiecīgi ir pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Satversmes

tiesa jau norādīja, ka solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas

iemaksas. Līdz ar to vienlīdzības principa aspektā nav vērtējams

arguments par sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru, jo jau

atzīts, ka katrs apdrošināšanas iemaksu veicējs šos pakalpojumus

saņem proporcionāli veiktajām iemaksām (sk. šā sprieduma 19.2.

punktu).

Tādējādi darba ņēmēji, kas ir

solidaritātes nodokļa maksātāji, un darba ņēmēji, kas nav

solidaritātes nodokļa maksātāji, šā nodokļa maksāšanas pienākuma

aspektā neatrodas salīdzināmos apstākļos.

22.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar

apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām esot noteikta

arī vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

grupām, proti, darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kam ir

noteikts solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums.

Darba ņēmēji nevarot izvēlēties, ka solidaritātes nodokli

nemaksās, jo to vienlaikus ar apdrošināšanas iemaksām par darba

ņēmēju maksājot darba devējs. Savukārt pašnodarbinātie paši varot

noteikt (deklarēt) iemaksu objektu, no kura maksājams

solidaritātes nodoklis. Pašnodarbinātajiem esot iespēja deklarēt

tādu ienākumu apjomu, lai solidaritātes nodoklis nebūtu jāmaksā.

Nosakot solidaritātes nodokļa regulējumu, pašnodarbināto ienākumu

un izdevumu deklarēšanas specifika neesot ņemta vērā. Tādējādi ar

apstrīdētajām normām likumdevējs esot pieļāvis situāciju, ka

vienai personu grupai ar ienākumiem virs 48 600 euro gadā

- darba ņēmējiem - nav izvēles iespējas attiecībā uz

solidaritātes nodokļa maksāšanu, bet pašnodarbinātajiem ar tādiem

pašiem ienākumiem šī izvēles iespēja esot. Tādējādi vienāda

attieksme šajā situācijā neesot attaisnojama.

Atbilstoši VSA likuma 14. panta pirmajai daļai darba ņēmēja

apdrošināšanas iemaksu objekts ir visi algotā darba ienākumi, no

kuriem ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli, neatskaitot

neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos

izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt

apliekamo ienākumu. Ienākuma nodokli par darbinieka gūtajiem

ienākumiem no darba algas aprēķina un maksā darba devējs likumā

"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajā kārtībā.

Apdrošināšanas iemaksas tiek aprēķinātas un maksātas VSA likuma

20. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā kārtībā. Proti, arī

apdrošināšanas iemaksas par darba ņēmēju veic darba devējs, reizi

mēnesī iemaksājot speciālā budžeta kontā gan darba ņēmējam, gan

arī darba devējam par darba ņēmēju veicamās iemaksas.

Pašnodarbināta persona iedzīvotāju ienākuma nodokli aprēķina

un iemaksā budžetā pati divējādā kārtībā - avansa un rezumējošā

kārtībā -, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju (sk. likuma

"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 18. un 19.

pantu). Pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu

objekts atbilstoši VSA likuma 14. panta otrajai daļai ir brīvi

izraudzīti ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma

nodokļa maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes,

pakalpojumu sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi

ienākumi no saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus

fiziskā persona, kas minēta VSA likuma 6. panta septītajā,

vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no zemnieku

(zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma, personīgajā

palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas saražotās

produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un blakustiesībām.

Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem veikt apdrošināšanas

iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt reizi pārskata

ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir jāveic vismaz no

Noteikumu Nr. 1478 2. punktā noteiktā iemaksu objekta minimālā

apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša

darba algas.

Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaite, iedzīvotāju

ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas kārtība

atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un apdrošināšanas

iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi pašnodarbināta persona pati

pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi nodrošinās dažādu sociālo

risku gadījumā. Ja pašnodarbinātā persona neveic apdrošināšanas

iemaksas, tad tā nav tiesīga saņemt arī attiecīgos apdrošināšanas

pakalpojumus. Tātad šajā gadījumā personai jāuzņemas individuāla

atbildība par savu sociālo nodrošinājumu.

Tomēr ikvienam valsts sociālajai apdrošināšanai pakļautam

pašnodarbinātajam tāpat kā darba ņēmējam, ja tā ienākumi

taksācijas periodā pārsniedz VSA likumā noteikto obligāto iemaksu

objekta maksimālo apmēru, arī ir pienākums maksāt solidaritātes

nodokli. Pazīme, kas ļauj salīdzināt abas personu grupas, ir

solidaritātes nodokļa objekts, proti, noteikts ienākumu apjoms.

Tas apstāklis, ka minēto personu grupu ienākumu uzskaites un

nodokļu maksāšanas kārtība ir atšķirīga, attiecībā uz

solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu neliedz šīs grupas

salīdzināt.

Tādējādi solidaritātes nodokļa

maksāšanas pienākuma aspektā darba ņēmēji un pašnodarbinātās

personas, kurām ir pienākums maksāt šo nodokli, atrodas

salīdzināmos apstākļos.

22.3. Pieteikumu iesniedzēji arī norāda, ka likumdevējs

paredzējis atšķirīgas solidaritātes nodokļa likmes dažādām

nodokļa maksātāju grupām atkarībā no tā, kādiem sociālās

apdrošināšanas veidiem attiecīgās grupas personas ir

apdrošinātas. Atšķirīgā attieksme neesot pamatota, jo attiecībā

uz solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākumu šīs personu grupas

esot vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, visas personas

saņemot noteikta apjoma ienākumus.

Lai noteiktu, vai un kuras personu grupas ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo

pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma

lietā Nr. 2003-14-01 12. punktu).

Solidaritātes nodokļa likuma 3. pants paredz, ka nodokļa

objekts ir piesaistīts apdrošināšanas iemaksu objektam. Tādējādi

visi sociāli apdrošināmie darba ņēmēji un pašnodarbinātas

personas, kuru ienākumi gada laikā pārsniedz apdrošināšanas

iemaksu objekta maksimālo apmēru, maksā solidaritātes nodokli.

Grupas vienojošā pazīme ir solidaritātes nodokļa objekts, jo tas

noteic personu loku, uz kurām attiecas solidaritātes nodokļa

maksāšanas pienākums.

Līdz ar to visi sociāli apdrošināmie

darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas, kuru ienākumi pārsniedz

attiecīgajam gadam noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta

maksimālo apmēru, atrodas salīdzināmos apstākļos.

23. Ieviešot solidaritātes nodokli, likumdevējs ir

konkretizējis subjektu loku un definējis nodokļa objektu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību jomā

likumdevējam ir tiesības izvēlēties nodokļu objektu un nodokļu

maksātāju loku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu). Vērtējot

likumdevēja rīcības brīvības robežas attiecībā uz kāda nodokļa

noteikšanu konkrētam objektam, jāņem vērā, ka jauna nodokļa

ieviešana ir ar valsts attīstības prioritātēm saistīts politiskas

izšķiršanās jautājums. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds

nodoklis būtu nepieciešams, ir lietderības jautājums (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Nodokļu maksāšanas

pienākums pats par sevi neaizskar personai Satversmē noteiktās

pamattiesības. Līdz ar to Satversmes 91. pantā noteiktās

pamattiesības nav aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā

pienākuma maksāt pienācīgā kārtībā noteiktus nodokļus (sal.

ar, piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu).

Nodokļa subjekts un objekts izskatāmās lietas apstākļos paši

par sevi nerada vienlīdzības principa pārkāpumu, proti,

izskatāmajā lietā atšķirīga attieksme pret salīdzināmajām grupām

izriet no noteiktajām nodokļa likmēm. Tādējādi Solidaritātes

nodokļa likuma 3. un 5. pants Satversmes 91. panta pirmā teikuma

ietvaros nav vērtējami, jo tie nerada pamattiesību ierobežojumu.

Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa tiesvedību lietā šajā

prasījuma daļā neturpinās.

Tādējādi tiesvedība daļā par

Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5. panta iespējamo

neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir

izbeidzama.

24. Izvērtējot Solidaritātes nodokļa likuma 6. panta

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai šis Solidaritātes nodokļa likuma pants

paredz atšķirīgu attieksmi pret solidaritātes nodokļa

maksātājiem, kuri atrodas salīdzināmos apstākļos.

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants paredz, ka solidaritātes

nodokļa likme atbilst apdrošināšanas iemaksu likmei, kas noteikta

saskaņā ar VSA likuma 18. pantu. Šā panta pirmā daļa noteic, ka

obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem

sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09 procenti.

Apdrošināšanas iemaksu likmi citām obligāti sociāli

apdrošināmajām personu grupām nosaka Ministru kabinets.

Līdz 2017. gadam Ministru kabinets izdeva noteikumus par

valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa

valsts sociālās apdrošināšanas veidiem attiecīgajam gadam. Līdz

ar to apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījums pa sociālās

apdrošināšanas veidiem katru gadu vairākām maksātāju grupām

varēja mainīties, proti, palielināties vai samazināties. 2017.

gada 1. janvārī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 759

"Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes

sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem", kuros

likmju piemērošana nav terminēta.

Apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījums pa sociālās

apdrošināšanas veidiem ir šāds:

1) 2016. gadā obligāto iemaksu likme darba ņēmējam, kurš

sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju,

vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā

priekšlaicīgi), bija 28,75 % no obligāto iemaksu objekta.

Savukārt 2017. gadā šī likme ir 29,73 %;

2) 2016. gadā obligāto iemaksu likme darba ņēmējam, kuram ir

piešķirta izdienas pensija vai kurš ir persona ar invaliditāti -

valsts speciālās pensijas saņēmējs, bija 31,08 % no obligāto

iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,57 %;

3) 2016. gadā obligāto iemaksu likme personai, kuru nodarbina

darba devējs - ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šīs personas

pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un persona uzturas

Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu

periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, bija 31,47 % no

obligāto iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,71

%;

4) 2016. gadā obligāto iemaksu likme iekšzemes darba ņēmējam

pie darba devēja - ārvalstnieka, ja darba ņēmējam ir piešķirta

izdienas pensija vai darba ņēmējs ir persona ar invaliditāti -

valsts speciālās pensijas saņēmējs, bija 31,08 % no obligāto

iemaksu objekta. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,57 %;

5) 2016. gadā obligāto iemaksu likme iekšzemes darba ņēmējam

pie darba devēja - ārvalstnieka, ja darba ņēmējs sasniedzis

vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai darba

ņēmējam piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā

priekšlaicīgi), bija 28,75 % no obligāto iemaksu objekta.

Savukārt 2017. gadā šī likme ir 29,73 %;

6) 2016. gadā obligāto iemaksu likme personai, kuru Latvijas

Republikas teritorijā nodarbina darba devējs - ārvalstu nodokļu

maksātājs, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas

Republikā, un personai, kuru nodarbina citas Eiropas Ekonomikas

zonas dalībvalsts vai Šveices Konfederācijas darba devējs, kuram

saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa

Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu

koordinēšanu 11., 12., 13., 14., 15. un 16. pantu piemēro

Latvijas Republikas normatīvos aktus (iekšzemes darba ņēmējs pie

darba devēja - ārvalstnieka), bija 34,09 % no obligāto iemaksu

objekta. Arī 2017. gadā šī likme ir 34,09 %;

7) 2016. gadā obligāto iemaksu likme pašnodarbinātai personai

bija 30,58 %. Savukārt 2017. gadā šī likme ir 31,13 %.

Līdz ar to solidaritātes nodokļa maksātājiem noteiktas

atšķirīgas likmes, ņemot vērā riskus, kuriem persona ir

apdrošināta. Līdz ar to ir radīta atšķirīga attieksme pret

solidaritātes nodokļa maksātājiem, proti, tiem noteiktas dažādas

nodokļa likmes.

Tādējādi Solidaritātes nodokļa

likuma 6. pants rada atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām

personu grupām.

25. Secinot, ka tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi,

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir

noteikta ar Satversmē noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu,

proti, vai tā uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē Solidaritātes nodokļa

likuma 6. pants, kas rada atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmajām

personu grupām.

Lai izvērtētu to, vai nodokļu regulējums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr.

2014-12-01 16. punktu).

25.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams

saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka

Saeima pati nosaka sev darbības kārtību (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-09-0106 6.1. punktu).

2015. gada 30. novembrī Saeima gadskārtējā valsts budžeta

likumprojektu paketes ietvaros pieņēma apstrīdētās normas.

Apstrīdētās normas bija iekļautas Solidaritātes nodokļa likuma

projektā, kuru līdz ar pārējiem valsts budžeta paketes

likumprojektiem 2015. gada 30. septembrī Saeimai iesniedza

Ministru kabinets.

Iesniegtā likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumā (turpmāk - anotācija) Ministru kabinets skaidrojis

solidaritātes nodokļa mērķi, raksturojis pašreizējās situācijas

problēmas, iekļāvis detalizētus aprēķinus, sniedzis apsvērumus

par regulējuma konstitucionalitāti un iespējamiem alternatīviem

risinājumiem. Anotācijā atspoguļots arī tas, kā sabiedrība

līdzdarbojusies attiecīgā regulējuma izstrādē, un norādīts

sociālo partneru viedoklis par attiecīgo nodokli.

Satversmes tiesa norādījusi, ka Saeimas kārtības rullī

noteiktā kārtība, kādā izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektu un likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu,

atšķiras no citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Saeimas

kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta

likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma

projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu,

jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Likumdevējam ir tiesības

un tai pašā laikā arī pienākums valsts budžeta likumā un to

pavadošo likumu paketē iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas

attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar

valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18.

punktu). Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu

paketes izskatīšanai noteikto kārtību, Saeimai ir jāizvērtē arī

tas, vai visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes

likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1

pantā norādītajiem kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem

kritērijiem neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta

likumprojektu paketes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015.

gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1.

punktu).

Solidaritātes nodoklis ieviests ar mērķi nodrošināt valsts

budžeta ieņēmumus iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un

nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Arī

likumprojekta anotācijā uzsvērts, ka papildu līdzekļi

nepieciešami, lai finansētu sociālos maksājumus no valsts

budžeta. Tāpat arī tiesas sēdē Saeimas pārstāvis M. Brencis

uzsvēra, ka līdzekļi bija nepieciešami sociālās drošības pasākumu

finansēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra

sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 55. lpp.).

Satversmes tiesa atzinusi, ka ieņēmumi no nodokļiem veido

būtisku un neatņemamu gadskārtējā valsts budžeta ieņēmumu daļu,

nodrošinot valsts spēju pildīt savas funkcijas, arī savus

pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Ar Solidaritātes nodokļa

likumu tika ieviests jauns nodoklis, kas nodrošina valsts budžeta

ieņēmumus. Tādējādi šis likums bija attiecināms uz konkrēto

saimniecisko gadu, nodrošināja valsts budžeta ienākumus un varēja

tikt ietverts gadskārtējā budžeta likumprojektu paketē. Līdz ar

to Saeima ir ievērojusi Satversmes 21. panta prasības.

25.2. Vērtējot likumdošanas procesa atbilstību

Satversmei, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta likuma pieņemšana

ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir

tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Satversmes tiesa

norādījusi, ka budžets ir valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgs

jautājums, jo tas uzskatāms par sabiedrības labklājības

nodrošināšanas instrumentu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. un 17.3.

punktu).

Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē

nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas prasības, kas

nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas tiesiskas

valsts principam. Līdz ar to Saeima, īstenojot likumdošanas un

budžeta veidošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl

netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un Satversmes

normas.

Izvērtēt to, vai likumdevējs ir ievērojis vispārējos tiesību

principus un Satversmes normas, var, izskatot lietu pēc būtības,

tas ir, noskaidrojot, vai nav konstatējams Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību pārkāpums.

Pieteikumu iesniedzēji pauduši uzskatu, ka Solidaritātes

nodokļa likums ir izstrādāts un pieņemts sasteigti, neizvērtējot

tā ietekmi uz šā nodokļa maksātāju grupām, bet par primāro mērķi

izvirzot fiskālās telpas paplašināšanu un iespējami lielāku

valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanu. Pieteikumu iesniedzēju

iebildumi ir saistīti galvenokārt ar sociālo partneru un ekspertu

nepietiekamo uzklausīšanu likumprojekta izstrādes laikā.

Atbilstoši Satversmes 75. pantam un Saeimas kārtības ruļļa 92.

pantam likumdevējs ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus

par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā. Savukārt

termiņam, ko Saeima noteic priekšlikumu iesniegšanai steidzamam

likumprojektam, ir jābūt tādam, lai deputātam, kas vēlas iesniegt

priekšlikumu, būtu iespēja to noformēt atbilstoši Saeimas

kārtības ruļļa prasībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.1 punktu).

Tātad likumdevējam ir jānodrošina tāds normatīvo aktu izstrādes

process, kurā būtu pietiekami daudz laika priekšlikumu, arī

alternatīvu priekšlikumu, iesniegšanai un izvērtēšanai. Tieši

priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv

regulējuma alternatīvas (sal. ar Satversmes tiesas 2014. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

Saeima 2015. gada 3. novembra sēdē ar balsu vairākumu atzina

Solidaritātes nodokļa likuma projektu par steidzamu un pieņēma to

pirmajā lasījumā. Priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam

noteikts termiņš - 2015. gada 6. novembris pulksten 17.00.

Tātad deputātiem tika dota iespēja iesniegt priekšlikumus un

atvēlēts laiks priekšlikumu sagatavošanai. Kā redzams no otrajam

lasījumam sagatavotā priekšlikumu apkopojuma tabulām, noteiktais

termiņš bija pietiekams, lai personas, kurām ir tiesības iesniegt

priekšlikumus, tos varētu pienācīgi noformulēt un iesniegt. Par

likumprojektu tika saņemti vairāki priekšlikumi.

No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas sēdēs, kurās tika apspriests Solidaritātes

nodokļa likuma projekts, ir piedalījušies ministriju pārstāvji,

Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī eksperti, sociālie

partneri un nozares pārstāvji (sk. Saeimas Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisijas 2015. gada 22., 28. oktobra un 17.

novembra sēdes audioierakstu, lietas materiālu 10. sēj. 138.

lpp.).

Tāpat no likumprojekta izstrādes materiāliem ir konstatējams

tas, ka Saeimas Juridiskais birojs, sniedzot atzinumu par

likumprojektu, aicinājis precizēt likuma mērķi un terminus, kā

arī izvērtēt atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanas pamatotību.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoli un

audioieraksti liecina, ka Saeimas Juridiskā biroja priekšlikumi

tika vērtēti un arī Finanšu ministrijas apsvērumi par nodokļa

likmēm tika uzklausīti. Komisijas sēžu materiāli apliecina, ka

visi noteiktajā termiņā iesniegtie priekšlikumi ir apspriesti un

izvērtēti (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

komisijas 2015. gada 22., 28. oktobra un 17. novembra sēdes

audioierakstu, lietas materiālu 10. sēj. 138. lpp.).

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs

vairākkārt tika uzklausīti arī sociālo partneru iebildumi un

ierosinājumi. No J. Reira sniegtā viedokļa tiesas sēdē izriet, ka

jau likumprojekta izstrādes ietvaros tika uzklausīti vairāki

sociālie partneri, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un

rūpniecības kamera, Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas

Darba devēju konfederācija, Latvijas Nodokļu maksātāju tiesību

asociācija, un to rakstveida viedokļi tika vērtēti. Priekšlikumi

tika apkopoti un izvērtēti gan Ministru kabineta, gan Saeimas

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs, gan arī Saeimas

sēdēs. Arī Latvijas Republikas 12. Saeimas Budžeta un Finanšu

(nodokļu) komisijas toreizējais priekšsēdētājs K. Šadurskis

tiesas sēdē apliecināja, ka Solidaritātes nodokļa likuma projekts

tika detalizēti apspriests (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 30.

lpp.).

Savukārt Latvijas Bankas pārstāvis E. Kušners tiesas sēdē

vērsa uzmanību uz to, ka likumprojekta straujās virzības dēļ

Latvijas Bankai neesot bijis pietiekami daudz laika piedalīties

tā apspriešanā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības

priekšsēdētājs E. Baldzēns tiesas sēdē pauda uzskatu, ka sociālie

partneri ir iesaistījušies likumprojekta izstrādē un, apspriežot

iespējamos risinājumus nodokļu sistēmas regresivitātes

mazināšanai, ierosinājuši izvērtēt arī tādas alternatīvas, kas

ietvertu kompleksus risinājumus, nevis būtu vērstas tikai uz

vienu darba ņēmēju grupu, tomēr kompleksu nodokļu sistēmas

izmaiņu ieviešanai neesot pieticis laika (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu

11. sēj. 67. un 101. lpp.).

Satversmes tiesa tomēr ir guvusi apstiprinājumu tam, ka

likumdevējs ir nodrošinājis sociālo partneru un ieinteresēto

personu līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu Solidaritātes nodokļa

likuma projekta izskatīšanas procesā. Tas, ka likumdevējs nav

ņēmis vērā visus sniegtos priekšlikumus, nevar būt pamats tam,

lai atzītu, ka nav ievērota Satversme, jo likumdevējam konkrētas

personu grupas viedoklis nav saistošs. Turklāt tiesību normu

adresātu viedoklis par šo normu projektu nevar liegt Saeimai

pieņemt lēmumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu).

Nozīme ir tam, vai likumdevējs ir vērtējis iesniegtos

priekšlikumus un apsvēris iespējamās alternatīvas. Solidaritātes

nodokļa likuma un 2016. gada valsts budžeta izstrādes process

kopumā liecina, ka likumdevējs ir vērtējis dažādas iespējas

nodrošināt sabiedrības labklājību.

Saeima 2015. gada 30. novembrī pieņēma Solidaritātes nodokļa

likumu otrajā, galīgajā lasījumā. Valsts prezidents Solidaritātes

nodokļa likumu izsludināja 2015. gada 18. decembrī, likums stājās

spēkā 2016. gada 1. janvārī un ir publicēts oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 248 2015. gada 18.

decembrī.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir pieņemts un izsludināts

Satversmē noteiktajā kārtībā.

25.3. Noskaidrojot, vai konkrēta tiesību norma ir

pietiekami skaidra, Satversmes tiesai jāanalizē tiesiskās

drošības principa un Satversmes 90. panta saturs.

Satversmes 90. pants kopsakarā ar tiesiskās drošības principu

noteic, ka likumdevēja pieņemtajām tiesību normām ir jābūt

paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami stabilām un nemainīgām,

lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī

ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2.

punktu). Tādējādi, no vienas puses, tiesiskās drošības

princips uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas tiesību

normas, kas ir pietiekami skaidras. No otras puses, taisnīguma

princips prasa nodrošināt to, ka tiesību piemērotājs ar tiesību

normu palīdzību spēj atrisināt ikvienu dzīves gadījumu

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.1.

punktu).

Par būtisku kritēriju, kas apliecina to, ka tiesību norma ir

formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku

paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā, lai ļautu

personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada 19. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.3.

punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

pretrunā ar konstitucionālajām normām būtu tik sarežģīts nodokļu

likums, ka cilvēks to nespētu saprast (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01

9.4.2. punktu).

Solidaritātes nodokļa likumā ir norāde uz to, kā saprotami

tajā lietotie termini, ir norādīts arī likuma mērķis, nodokļa

maksātāji un objekts, likmes un taksācijas periods, kā arī

reglamentēta nodokļa aprēķināšanas un administrēšanas kārtība.

Likumdevējs noteicis, ka Solidaritātes nodokļa likumā lietotie

termini atbilst VSA likumā un citos saistītajos normatīvajos

aktos lietotajiem terminiem. Arī nodokļa likmes ir noteiktas

tādas pašas kā VSA likumā ietvertās. Tādējādi likumdevējs ir

noteicis, ka solidaritātes nodokļa regulējums noskaidrojams,

citstarp izmantojot tādu tiesību normu iztulkošanas metodi kā

sistēmiskā interpretācijas metode.

Likumdevēja rīcības brīvības ietvaros ietilpst arī tiesības

noteikt nodokļu jomas regulējuma detaļas un konkretizēt

normatīvajos aktos lietoto jēdzienu saturu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1.

punktu). Arī jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas

tehniku, Saeima bauda lielu rīcības brīvību (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01

9.4.2. punktu). Tātad likumdevēja konstitucionālais pienākums

noteikt pietiekami skaidru regulējumu nenozīmē, ka visām tā

detaļām jābūt noteiktām tieši konkrētajā normatīvajā aktā, šajā

gadījumā - Solidaritātes nodokļa likumā. Tāpēc tas apstāklis, ka

solidaritātes nodokļa saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar citām

tiesību normām, pats par sevi nevar tikt atzīts par neatbilstošu

Satversmei.

Jautājums par to, cik lielas pūles un cik daudz laika nodokļu

maksātājam jāvelta tam, lai viņš spētu apzināties savas no jaunā

regulējuma izrietošās tiesības un pienākumus, ir viens no

aspektiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai tiesību norma ir

pietiekami skaidra.

No Solidaritātes nodokļa likuma nepārprotami izriet attiecīgā

nodokļa maksāšanas pienākums, kas ir saistošs noteiktām personu

grupām. Solidaritātes nodokli aprēķina un pārskaita valsts

budžetā Aģentūra. Līdz ar to katrs saprātīgs nodokļu maksātājs

varēja pārliecināties par to, vai viņa ienākumi pārsniedz

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru. Turklāt persona,

nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varēja

noskaidrot solidaritātes nodokļa regulējuma saturu un nianses.

Nodokļu joma pati par sevi uzskatāma par tādu, kurā personai

varētu būt nepieciešamas šīs jomas ekspertu un juristu

konsultācijas.

Solidaritātes nodokļa likums ir pietiekami skaidri formulēts,

lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, turklāt likumā ir

skaidri definēta tā piemērošanas joma un valsts pārvaldes

kompetence, tādējādi nodrošinot aizsardzību pret šā likuma

patvaļīgu piemērošanu.

Tātad solidaritātes nodoklis ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

26. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām,

likumdevējs var vienīgi tad, ja šādai rīcībai ir objektīvs un

saprātīgs pamats, proti, leģitīms mērķis.

Vērtējot, vai atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju

noteikšanai salīdzināmām nodokļa maksātāju grupām ir leģitīms

mērķis, jāņem vērā tas, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas

pienākums ir noteikts valsts nodokļu politikas ietvaros.

Līdz solidaritātes nodokļa ieviešanai persona pēc tam, kad tās

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālais apmērs bija sasniegts,

attiecībā uz to konkrētā kalendāra gada ietvaros saņemto ienākumu

daļu, kas šo maksimumu pārsniedza, vairs nepiedalījās sociālajā

apdrošināšanā. Proti, pārmaksātās apdrošināšanas iemaksas tika

atmaksātas darba ņēmējam. Līdz ar to arī kopējais darbaspēka

nodokļu slogs tiem darba ņēmējiem, kuru algas pārsniedza

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, pakāpeniski

samazinājās.

Atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma 2. pantam ar šā

nodokļa ieviešanu likumdevējs vēlējies panākt to, lai visi darba

ņēmēji un pašnodarbinātie, kuru gada ienākumi pēc likumdevēja

izraudzītā kritērija - apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālā

apmēra - ir uzskatāmi par augstiem, maksātu solidaritātes

nodokli. Tādā veidā likumdevējs vēlējies mazināt nodokļu

regresivitāti darba ņēmējiem un vienlaikus papildināt valsts

pamatbudžeta ieņēmumus valsts iedzīvotāju pieaugošo sociālās

aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību

finansēšanai.

Uz likumdevēja mērķi panākt, lai visas personas ar augstiem

ienākumiem maksātu solidaritātes nodokli, solidāri piedaloties

pamatbudžeta ienākumu palielināšanā, norādīja finanšu ministre D.

Reizniece-Ozola. Tiesas sēdē viņa uzsvēra, ka solidaritātes

nodoklis tika ieviests, lai sabiedrībā nostiprinātu taisnīguma

izjūtu, proti, ka lielo algu saņēmēji maksā lielāku nodokli. Šo

uzskatu tiesas sēdē atbalstīja arī J. Reirs, K. Šadurskis un

Saeimas pārstāvji. Ņemot vērā tiesas sēdē paustos viedokļus,

solidaritātes nodoklis būtu jāmaksā visiem darba ņēmējiem un

pašnodarbinātajiem ar lieliem ienākumiem, proti, likumdevējs par

vienīgo kritēriju solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākuma

uzlikšanai ir paredzējis noteiktu ienākumu apjomu (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 11. sēj. 13.-40. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, īstenojot nodokļu

politiku, ir plaša rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20.

punktu). Tātad likumdevējs ir tiesīgs arī izvēlēties

risinājumus, kā nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus, kas

nepieciešami iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un

nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Tomēr,

īstenojot nodokļu politiku, likumdevēja rīcībai ir jāatbilst

vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām. Tas izriet

no pamatnormas un Satversmes ievadā iekļautā demokrātiskas

sociāli atbildīgas valsts principa. Tāpat likumdevējam, īstenojot

savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, ir jāievēro

efektivitātes, taisnīguma, solidaritātes un savlaicīguma

principi.

Satversmes ievads noteic, ka ikvienam ir jārūpējas ne tikai

par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo

labumu. Tas nozīmē, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv

savstarpēja solidaritāte (sk.: Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru

kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2014, 222. lpp.). Ikviens nodoklis būtībā ir

solidārs maksājums, jo ļauj papildināt valsts budžetu ar

līdzekļiem, no kuriem tiek finansēti visai sabiedrībai nozīmīgi

pasākumi. Tādējādi ikviena nodokļa maksāšanas pienākuma izpilde

ir solidaritātes principa izpausme. Proti, nodokļu sistēmas

ietvaros indivīdi atbilstoši saviem ienākumiem, patēriņa

īpatnībām, tiem piederošā īpašuma vērtībai vai citiem

sociālekonomiskajiem kritērijiem veic nodokļu maksājumus,

īstenojot savstarpējo solidaritāti sabiedrībā. Nodokļu maksāšana

ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības

vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu.

Savukārt likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir tāda

solidāra un taisnīga - uz noteiktiem kritērijiem balstīta -

sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanas mehānisma izveide, kas

ir vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai

formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šā mehānisma efektīvu

funkcionēšanu, kā arī nepieciešamo nodokļu politikas izmaiņu

pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu. Šādas nodokļu politikas

īstenošana nodrošina sabiedrības labklājību.

Tādējādi no sociāli atbildīgas

valsts principa izriet valsts pienākums īstenot taisnīgu,

solidāru, efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku sabiedrības

labklājības nodrošināšanai.

27. Nosakot jaunu nodokli, valstij ir jāpārliecinās par

vienlīdzības principa un citu no Satversmes izrietošo nodokļu

politikas principu ievērošanu, samērojot personas tiesības ar

nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību un radot

tādu nodokļa regulējumu, kas būtu vērsts uz šo principu

iedzīvināšanu un īstenošanu pēc būtības.

Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un

pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

27.1. Tiesas sēdē, pamatojot apsvērumus, kas bijuši

pamatā solidaritātes nodokļa likmju noteikšanai, D.

Reizniece-Ozola pauda uzskatu, ka atšķirīgās nodokļa likmes tika

noteiktas ar mērķi sniegt īpašu atbalstu atsevišķām solidaritātes

nodokļa maksātāju grupām, piemēram, strādājošiem pensionāriem un

personām ar invaliditāti. Šo tiesas sēdē pausto viedokli

atbalstīja arī pieaicinātās personas J. Reirs un K. Šadurskis

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13.-40. lpp.).

Savukārt Finanšu ministrijas pārstāve D. Robežniece tiesas sēdē

pauda viedokli, ka dažādās solidaritātes nodokļa likmes nebūtu

saistāmas ar īpašu nodokļa maksātāju grupu atbalstu, un,

piemēram, attiecībā uz strādājošiem pensionāriem norādīja, ka tā

esot viņu brīva izvēle - palikt darba tirgū vai arī saņemt

pensiju un nebūt darba tirgū (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

5. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 82.

lpp.).

Saskaņā ar VSA likuma 6. pantu darbam ņēmēji ir obligāti

sociāli apdrošināmi un attiecīgi veic apdrošināšanas iemaksas

atbilstoši to nodarbinātībai, vecumam un veselības stāvoklim

attiecībā uz tiem riskiem, kuru iestāšanās iespējamība

attiecīgajām personu grupām ir reāla. Tādējādi apdrošināšanas

iemaksu likmes izriet no tā, kādiem riskiem persona ir pakļauta

un attiecīgi - kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem

apdrošināta.

Sociālajā apdrošināšanā dažādām personu grupām noteiktās

apdrošināšanas likmes ar Solidaritātes nodokļa likumu ir

piemērotas salīdzināmām personu grupām. Tomēr Solidaritātes

nodokļa likuma izpratnē VSA likuma aptvertās personas ir

solidaritātes nodokļa maksātājas pēc cita, ar sociālo

apdrošināšanu pēc būtības nesaistīta kritērija, proti - pēc

noteikta ienākumu apjoma. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka,

pieņemot apstrīdētās normas, Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

sociālo nodrošinājumu nav skartas (sk. šā sprieduma 19.4.

punktu). Ievērojot tiesas sēdē paustos apsvērumus par

likumdevēja mērķi ar atšķirīgo likmju piemērošanu īpaši atbalstīt

atsevišķas solidaritātes nodokļa maksātāju grupas, likmju

atšķirībām Solidaritātes nodokļa likuma pieņemšanas procesā

vajadzēja būt objektīvi pamatotām konkrēta, ar solidaritātes

nodokļa maksāšanas pienākumu saistīta atbalsta mehānisma

izpratnē. Sociālo atšķirību mazināšana, sekmējot pensijas vecuma

cilvēku nodarbinātību, ir svarīgs valsts uzdevums, tomēr tas būtu

jāpilda, veicot tieši uz īpaša jeb izņēmuma stāvokļa radīšanu

attiecīgajai personu grupai vērstus pasākumus. Likumdevējam,

paredzot šādu īpašu regulējumu, kas vērsts uz noteikta mērķa

sasniegšanu, ir jāsniedz speciāls pamatojums tam, kādā ziņā tieši

konkrētā personu grupa atrodas citādā, atšķirīgā situācijā nekā

pārējās personas.

27.2. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka

atšķirīgu nodokļa likmju noteikšana ir saistīta ar to, ka

solidaritātes nodoklis tiek administrēts tāpat kā apdrošināšanas

iemaksas, tādējādi esot nodrošināta vienkārša šā nodokļa

iekasēšana un netiekot radīts papildu administratīvais slogs

nodokļa maksātājiem. Tāpat šis risinājums neesot prasījis lielas

papildu izmaksas, ko noteikti prasītu jaunas nodokļa

administrēšanas sistēmas izstrāde.

Tiesas sēdē Satversmes tiesa guva apstiprinājumu tam, ka,

nosakot solidaritātes nodokļa likmes, administrēšanas

vienkāršības labad tika izmantotas sociālajā apdrošināšanā jau

piemērojamās apdrošināšanas iemaksu likmes. Solidaritātes nodokļa

administrēšanas vienkāršība izpaužas divos aspektos. Pirmkārt,

nodokļa maksātājiem nav jāveic nekādas ar nodokļa aprēķināšanu

saistītas darbības, jo par to rūpējas Aģentūra. Otrkārt, nodokļa

administrēšanas piesaistīšana jau izstrādātam pārvaldības

mehānismam ļauj samazināt valsts izmaksas, kas jaunas sistēmas

ieviešanas gadījumā palielinātos. Tāpēc arī solidaritātes nodokļa

likmes ir vienādas ar sociālās apdrošināšanas likmēm un atšķiras

atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem konkrēta

persona ir apdrošināta. Šāds nodokļa administrēšanas mehānisms

esot vērsts uz visas sabiedrības labklājības nodrošināšanu, kas,

pēc Saeimas ieskata, ir uzskatāma par pamattiesību ierobežojuma -

atšķirīgās attieksmes - leģitīmo mērķi. To tiesas sēdē pēc

būtības atzina arī Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas

pārstāvji, D. Reizniece-Ozola, J. Reirs un K. Šadurskis (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 11. sēj. 11.- 40. lpp.). Šāds leģitīmais

mērķis ir norādīts arī Solidaritātes nodokļa likuma projekta

anotācijā.

Satversmes tiesa konstatē, ka solidaritātes nodokļa

administrēšana tiek veikta tikai valsts pārvaldes līmenī,

neiesaistot personu. Proti, darba ņēmēja solidaritātes nodokli

faktiski maksā darba devējs, vienlaikus ar ikmēneša darba algas

izmaksu pārskaitot valsts speciālajā budžetā apdrošināšanas

iemaksas (kā vienu maksājumu). VID veic visu darba ņēmēja vai

pašnodarbinātās personas nomaksāto nodokļu uzskaiti, citstarp arī

tādā gadījumā, ja persona ir darba ņēmējs pie vairākiem darba

devējiem. Savukārt Aģentūra, pamatojoties uz VID sniegto

informāciju, summē personas apdrošināšanas iemaksu objektu un

veiktās apdrošināšanas iemaksas. Iemaksas no summas, kas

pārsniedz valsts noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta gada

maksimālo apmēru, Aģentūra uzskaita kā solidaritātes nodokli.

Faktiski samaksāto solidaritātes nodokli Aģentūra pārskaita

valsts pamatbudžetā no katra valsts sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta ieņēmumiem atbilstoši katra speciālā budžeta

īpatsvaram saskaņā ar likumu par valsts budžetu attiecīgajam

gadam, kā to noteic Ministru kabineta 2000. gada 2. maija

noteikumu Nr. 164 "Kārtība, kādā tiek aprēķinātas un

atmaksātas pārmaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas un

aprēķināts un pārskaitīts solidaritātes nodoklis"

20.5 punkts.

Tādējādi solidaritātes nodokļa administrēšana nepalielina

administratīvo slogu personām, jo nodokli aprēķina valsts

pārvaldes iestādes. Tātad šajā aspektā likumdevēja sniegtais

arguments par administrēšanas vienkāršību nav uzskatāms par

pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret solidaritātes

nodokļa maksātājiem.

Viens no jautājumiem, kas likumdevējam jāapsver, lai

noskaidrotu, vai attiecīgais nodoklis būs efektīvs, ir nodokļa

administrēšanas izmaksas. Tomēr administrēšanas izmaksas nevar

būt pamats tam, lai radītu nevienlīdzīgu nodokļu likmju

sadalījumu starp salīdzināmos apstākļos esošiem nodokļu

maksātājiem.

Satversmes tiesa norāda, ka administrēšanas vienkāršība, kas

izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā sociālajā apdrošināšanā

noteikto likmju pārņemšana, nav objektīvs pamatojums konkrētu

solidaritātes nodokļa likmju izvēlei pēc būtības, nosakot jauna

nodokļa maksāšanas pienākumu patstāvīga regulējuma ietvaros.

Proti, administrēšanas vienkāršība pati par sevi nepamato to, ka

pastāvētu kāds objektīvs kritērijs, kas prasītu pret

solidaritātes nodokļa maksātājiem izturēties atšķirīgi,

diferencējot nodokļa likmi. Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir

noteikts konkrētam subjektu lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa

objektu, tad atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt

pamatotai ar objektīvām atšķirībām nodokļa subjektu starpā

saistībā ar likumdevēja izraudzīto nodokļa objektu.

Tātad administrēšanas vienkāršība

nevar būt vienīgais objektīvais pamatojums atšķirīgas attieksmes

noteikšanai pret savstarpēji salīdzināmām solidaritātes nodokļa

maksātāju grupām.

27.3. Tiesas sēdē Saeimas un Finanšu ministrijas

pārstāvji, kā arī K. Šadurskis un D. Reizniece-Ozola, skaidrojot

apsvērumus, kas bijuši pamatā solidaritātes nodokļa likmju

izvēlei, kā argumentu minēja arī to, ka nodokļa likmju atšķirības

esot nelielas un attiecoties tikai uz nelielu nodokļa maksātāju

skaitu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra

sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13.-40.

lpp.). Saeima arī uzskata, ka nodokļa likmju atšķirības ir

minimālas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. septembra

sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 164.

lpp.). Daudz būtiskāk esot tas, ka solidaritātes

nodoklis esot sasniedzis plānoto fiskālo mērķi (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 19. septembra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 11. sēj. 162. lpp.). K. Šadurskis uzsvēra, ka

neesot iespējams uzrakstīt absolūti ideālu likumu, "kur

nekad neviens izņēmums neizkritīs ārpus rāmja" (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu

lietas materiālu 11. sēj. 36. lpp.).

Fakts, ka solidaritātes nodokļa maksātāju skaits ir neliels,

pats par sevi nevar pamatot atšķirīgu attieksmi, proti, nodokļa

likmju diferencēšanu pēc tādiem kritērijiem, kas nav vērsti uz

konkrētā nodokļa mērķi. Likumā nav iespējams noregulēt katras

personas konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina

pietiekami diferencēta attieksme, lai tā norma atšķirīgā tiesiskā

un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Šajā

gadījumā visi solidaritātes nodokļa maksātāji atrodas

salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to attieksmei pret šīm personām

jābūt vienādai. Atšķirīgu attieksmi pret konkrētu solidaritātes

nodokļa maksātāju grupu likumdevējs var paredzēt tikai tad, ja

šādai attieksmei ir leģitīms mērķis. Leģitīms mērķis šajā

gadījumā būtu tādu apsvērumu kopums, kuri pamatotu to, ka starp

solidaritātes nodokļa maksātājiem pastāv tādas atšķirības, kas

prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes.

Satversmes tiesa arī norāda, ka to ieņēmumu lielums, kuri tiek

iekasēti valsts budžetā no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms

par atšķirīgas attieksmes, tas ir, pamattiesību ierobežojuma,

leģitīmo mērķi. Nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa

fiskālais efekts) pats par sevi nevar tikt izmantots kā

attaisnojums pamattiesību ierobežojumam Satversmes 91. panta

pirmā teikuma izpratnē.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar nodokļiem pamatā tiek

īstenota valsts fiskālā funkcija, nodrošinot ieņēmumus valsts

budžetā. Ar šo ieņēmumu palīdzību valsts var pildīt savas

funkcijas un pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas

jomā (sk. šā sprieduma 25.1. punktu). Nav šaubu par to, ka

solidaritātes nodoklis dod tādu ieguldījumu valsts budžetā, kas

ļauj finansēt sabiedrībai nozīmīgus pasākumus. Tomēr

likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu

pietiekami, ir pienākums izstrādāt tādu nodokļa regulējumu, kas

nodrošinātu ienākumu taisnīgu un solidāru pārdali sabiedrībā,

īstenojot efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku. Izskatāmajā

lietā tas nozīmē noteikt tādas solidaritātes nodokļa likmes, kam

ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Atšķirīgai attieksmei pret

solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, kas noteikta ar

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc

šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

28. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Pieteikumu iesniedzēji lūguši Satversmes tiesu atzīt

apstrīdēto Solidaritātes nodokļa likuma normu par spēkā neesošu

no pieņemšanas brīža. Tomēr, lemjot par brīdi, kad apstrīdētā

norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet

arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās

normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkst radīt jaunus

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 25. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-71-01 26. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāņem vērā arī tas

apstāklis, ka Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir

"salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu

attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti,

labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.1. punktu). Tātad, lemjot par to, ar kuru brīdi

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu, jāņem vērā

vienlīdzības principa tvērums konkrētā jomā.

Satversmes tiesa secināja, ka visi solidaritātes nodokļa

maksātāji atrodas salīdzināmos apstākļos un likumdevēja

noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Likumdevējam ir jāizvērtē solidaritātes nodokļa maksātājiem

noteiktās likmes un jāapsver, kā nodrošināt vienlīdzības principa

ievērošanu. Satversmes tiesa nevar noteikt to, kādas nodokļa

likmes uzskatāmas par piemērotām un samērīgām, jo saskaņā ar

Satversmes 66. pantu vienīgi Saeima ir tiesīga lemt par valsts

budžetu un citstarp arī par nodokļiem.

Satversmes tiesa jau vairākkārt uzsvērusi, ka, lemjot par

sprieduma spēku laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta un

nodokļu tiesību joma ir nozīmīga valsts darbības joma (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2013. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2012-18-01 22. punktu). Valsts budžets

skar plašu personu loku, un tam ir būtiska ietekme uz

tautsaimniecību kopumā, tādēļ atpakaļvērsta spēka piešķiršana

nolēmumam izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

Ņemot vērā apsvērumus, kas saistīti ar vienlīdzības principa

ievērošanu nodokļu politikas jomā, kā arī nepieciešamību

nodrošināt valsts budžeta stabilitāti, Satversmes tiesas

spriedumam izskatāmajā lietā nevar piešķirt atpakaļvērstu spēku.

Papildus tam, solidaritātes nodokļa tūlītēja atcelšana, kamēr nav

stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo

plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts

iespējām veikt savas funkcijas. Tādējādi tiktu apdraudēta

sabiedrības labklājība un drošība.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams

tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek

spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko

regulējumu, kurā būtu ievērots vienlīdzības princips.

Ievērojot to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai

likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, kā arī to, ka

attiecīgās izmaiņas jāsaskaņo ar kopējo nodokļu politiku un

jānodrošina valsts budžeta stabilitāte, Solidaritātes nodokļa

likuma 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1.

janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam;

2) izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 7. un 9. panta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam;

3) atzīt Solidaritātes nodokļa

likuma 6. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2019. gada 1.

janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova