10. pants
noteica:

"Zemes īpašniekiem un pastāvīgajiem lietotājiem ir

tiesības saņemt no Latvijas vides aizsardzības fonda līdzekļiem

kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo

sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem."

2005. gada 15. septembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi

Sugu un biotopu aizsardzības likumā", kas stājās spēkā 2005.

gada 11. oktobrī. Šā likuma 6. pantā tika noteikts, ka Sugu un

biotopu aizsardzības likuma 10. panta līdzšinējais teksts

uzskatāms par panta pirmo daļu un pants tiek papildināts ar otro

un trešo daļu šādā redakcijā:

"(2) Zemes īpašniekiem ir tiesības uz normatīvajos aktos

noteikto kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem

mikroliegumos.

(3) Zemes īpašnieks var saņemt kompensāciju tikai tādā apmērā,

kādā to nesedz viņam jau piešķirtie citi valsts, pašvaldības vai

Eiropas Savienības maksājumi, kas tieši vai netieši paredzēti par

tiem pašiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai īpaši

aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku

nodarītajiem būtiskiem postījumiem, par kuriem normatīvajos aktos

paredzēta kompensācija."

Savukārt ar 2009. gada 12. jūnija likumu "Grozījumi Sugu

un biotopu aizsardzības likumā" Sugu un biotopu aizsardzības

likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 8. punktu šādā

redakcijā:

"Kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un

migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

neaprēķina un neizmaksā 2009., 2010. un 2011.gadā."

Šī norma stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.

2. Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments (saskaņā ar 2013. gada 13.

jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu

varu"" kopš 2014. gada 1. janvāra Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departaments; turpmāk - Pieteikuma

iesniedzējs) - Satversmes tiesā iesniedzis pieteikumu par Sugu un

biotopu aizsardzības likuma pārejas noteikumu 8. punkta (turpmāk

- apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās

paļāvības principam, kā arī Satversmes 105. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka Administratīvo lietu departamenta

tiesvedībā ir lieta Nr. 42967209 SKA-112/2013, kas ierosināta,

pamatojoties uz SIA "Sātiņi-S" kasācijas sūdzību par

Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 18. jūnija spriedumu, ar

ko noraidīts pieteikums par Vides pārraudzības valsts biroja

2009. gada 28. augusta lēmuma Nr. 35-s atcelšanu un labvēlīga

administratīvā akta izdošanu. SIA "Sātiņi-S" piederot

nekustamais īpašums, kura lielākā daļa atrodas īpaši

aizsargājamās dabas teritorijas (turpmāk - aizsargājamā

teritorija) - dabas lieguma "Sātiņu dīķi" - robežās.

Pieteicēja kopš 1994. gada veicot saimniecisko darbību, proti,

nodarbojoties ar zivsaimniecību.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka dabas liegumos zemes

īpašniekiem ir ierobežotas tiesības apsaimniekot īpašumu

atbilstoši savām iecerēm un ekonomiskajām interesēm, ja tās

nesaskan ar valsts noteikto izmantošanas veidu. Tāpat esot liegta

zemes lietošanas kategorijas maiņa. Dabas liegumā "Sātiņu

dīķi" zemes apsaimniekošana esot pakārtota tajā esošo

ornitoloģisko vērtību saglabāšanai. Aktīvas saimnieciskās

darbības uzturēšana dīķsaimniecībā esot viens no galvenajiem

nosacījumiem šo vērtību saglabāšanai.

Savukārt sakarā ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem

īpašniekam esot tiesības uz likumā noteiktām kompensācijām.

Tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības

ierobežojumiem vispārīgi nosakot likuma "Par īpaši

aizsargājamām dabas teritorijām" 29. pants. Šīs tiesības

esot konkretizētas Sugu un biotopu aizsardzības likuma 10. pantā

un uz šā likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos.

Kompensācija aizstājot mantisku labumu, ko zemes īpašnieks nav

varējis gūt tāpēc, ka teritorijai ir noteikta īpaša aizsardzība

un ar to saistīti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Mantiskā

labuma neiegūšanas jeb zaudējumu pamats esot nesaraujami saistīts

ar attiecīgā īpašuma atļauto izmantošanas veidu un kārtību.

Apstrīdētā norma liedzot zemes īpašniekiem un pastāvīgajiem

lietotājiem (turpmāk - zemes īpašnieki) saņemt kompensāciju par

īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku

(turpmāk - aizsargājamo sugu dzīvnieki) nodarītajiem būtiskiem

postījumiem. Šādi postījumi neizbēgami rodoties īpašumu atļautās

izmantošanas jeb uz aizsargājamo vērtību uzturēšanu vērstu

darbību rezultātā. No apstrīdētās normas izrietošais ierobežojums

esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - valsts

budžeta līdzekļu taupīšana ekonomiskās krīzes apstākļos. Taču

ierobežojums neesot samērīgs, jo tas vispār liedzot saņemt

kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem (turpmāk arī - kompensācija). Tādējādi

apstrīdētā norma pārmērīgi ierobežojot Satversmes 105. pantā

garantētās tiesības uz īpašumu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ierobežojums neatbilst arī

Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

principam. Proti, apstrīdētā norma stājusies spēkā 2009. gada 1.

jūlijā, bet ierobežojums attiecināts arī uz postījumiem, kas

zemes īpašniekiem nodarīti attiecīgā gada laikā pirms apstrīdētās

normas stāšanās spēkā.

Zaudējumu kompensācijai tajos gadījumos, kad īpašumam ir

noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi, esot jādarbojas kā

šo ierobežojumu atsvaram. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

zemes īpašniekam, plānojot savu saimniecisko darbību attiecīgajā

īpašumā, ir būtiski zināt valsts noteiktās garantijas un

rēķināties ar tām. Konkrētajā gadījumā šāda iespēja bijusi

liegta, jo likumdevējs noteicis ierobežojumu kompensācijas

saņemšanai arī par iepriekšējo periodu, t. i., 2009. gada pirmo

pusi. Turklāt saskaņā ar vēlākiem Sugu un biotopu aizsardzības

likuma grozījumiem kompensācija netiekot aprēķināta un maksāta

arī turpmākajos gados. Tātad ierobežojums ilgstot jau piecus

gadus. Tādējādi likumdevējs neesot rīkojies iespējami saudzējoši

un neesot ņēmis vērā zemes īpašnieku intereses.

Pieteikumā norādīts: vērtējot, vai tiesiskā paļāvība šajā

gadījumā būtu aizsargājama iepretim sabiedrības interesēm uz

budžeta līdzekļu ietaupījumu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos,

nevar secināt, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā zemes

īpašnieka tiesību un tiesisko interešu ierobežojums. Zivjēdāju

putnu nodarītie zaudējumi valsts mērogā esot relatīvi nelieli, un

par tiem neizmaksātās kompensācijas nevarot veidot būtisku valsts

līdzekļu ietaupījumu. Savukārt zemes īpašniekam šie zaudējumi

varot būt nozīmīgi.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

1. un 105. pantam.

Saeima uzskata, ka vērtējama apstrīdētās normas atbilstība

vienīgi Satversmes 105. panta pirmajam teikumam, un piekrīt

Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka kompensācija ietilpst šajā

Satversmes normā minētā jēdziena "īpašums" saturā.

Proti, apstrīdētā norma, neparedzot kompensācijas aprēķināšanu un

izmaksu, ierobežo zemes īpašnieku tiesības uz īpašumu. Tomēr

Saeima vērš uzmanību uz to, ka šīs tiesības nav absolūtas, jo

ietver arī zemes īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību.

Turklāt tiesības uz īpašumu varot ierobežot, ja vien ierobežojumi

noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo

mērķi.

Lietā neesot strīda par to, ka ierobežojums noteikts ar likumu

un tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.

Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā, ka

apstrīdētā norma pieņemta sarežģītos ekonomiskās krīzes apstākļos

un tās pieņemšana bija viens no krīzes pārvarēšanas pasākumiem.

Tāpēc apstrīdētās normas satversmība esot "pārbaudāma

ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pasākumu ietvaros".

Saeima norāda, ka Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts

"Grozījumi Sugu un biotopu aizsardzības likumā" tika

iesniegts izskatīšanai Saeimā 2009. gada valsts budžeta grozījumu

likumprojektu paketē un paredzēja nevis apstrīdētās normas

pieņemšanu, bet gan likuma 10. panta pirmās daļas izslēgšanu. Pēc

Saeimas ieskata, ticis izraudzīts saudzējošākais risinājums,

nosakot, ka kompensācija netiek aprēķināta un izmaksāta tikai

konkrētā periodā - 2009., 2010. un 2011.gadā. Līdz ar to valstij

tiekot saglabāts pienākums atjaunot kompensācijas izmaksāšanu pēc

ekonomiskās krīzes pārvarēšanas. Šo iemeslu dēļ apstrīdētajā

normā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums esot bijis

attaisnojams un pamatots.

Saeima izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma atbilst arī

Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

principam. Kaut arī apstrīdētā norma stājusies spēkā 2009. gada

1. jūlijā, ar kompensācijas izmaksu par 2009. gada pirmo pusi

saistītās tiesiskās attiecības vēl turpinājušās. Atbildes rakstā

norādīts, ka atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 20. novembra

noteikumu Nr. 778 "Kārtība, kādā zemes lietotājiem nosakāmi

to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo

nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 778) 30.

punktam Latvijas vides aizsardzības fonda padome lēmumu par

zaudējumu kompensāciju pieņem līdz kārtējā gada 30. novembrim.

Persona neiegūstot noteikta apmēra kompensāciju par katru mēnesi,

bet kompensācija tiekot aprēķināta reizi gadā un par visu gadu.

Tādēļ likumdevējs varējis ar apstrīdēto normu revidēt tiesiskās

attiecības, paredzot, ka kompensācija par 2009. gadu netiks

maksāta.

4. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - informē, ka zemes

īpašniekiem ir iespēja novērst vai mazināt aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarītos postījumus, veicot aizsardzības pasākumus, kā

arī pieteikties uz Eiropas Savienības fondu finansētajiem

atbalsta pasākumiem. Proti, Eiropas Zivsaimniecības fonda

pasākuma "Investīcijas akvakultūras uzņēmumos" ietvaros

esot iespējams saņemt atbalstu tādu iekārtu iegādei un

uzstādīšanai, kuras aizsargā akvakultūras dzīvniekus pret

plēsīgajiem savvaļas dzīvniekiem. Varot arī saņemt atbalstu par

zivju dīķu platībām, kuras tiek izmantotas, lai audzētu

akvakultūras dzīvnieku produkciju pārdošanai.

VARAM informē, ka vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs

tiek maksātas kompensācijas par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem

postījumiem. Kompensāciju piešķiršanas nosacījumi un kārtība esot

dažādi. Piemēram, Igaunijā tiekot maksātas kompensācijas par

vairāku sugu dzīvnieku un migrējošo putnu nodarītajiem

postījumiem. Savukārt citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā un

Dānijā, migrējošo putnu nodarītie postījumi netiekot

kompensēti.

5. Pieaicinātā persona - Valsts vides dienests (turpmāk

- VVD) - informē, ka SIA "Sātiņi-S" 2009. gada 26.

jūnijā vērsās VVD Liepājas reģionālajā vides pārvaldē ar

iesniegumu Nr. 288, lūdzot veikt zaudējumu aprēķinu sakarā ar

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem

uzņēmuma dīķsaimniecībai no 2009. gada 9. aprīļa līdz 1.

jūlijam.

VVD Liepājas reģionālā vides pārvalde 2009. gada 9. jūlijā

pieņēmusi lēmumu Nr. 123 "Par atteikšanos veikt īpaši

aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku

dīķsaimniecībai nodarīto būtisko postījumu zaudējumu

aprēķinu", pamatojoties uz apstrīdēto normu. VVD Liepājas

reģionālā vides pārvalde esot izvērtējusi lietderības apsvērumus

un nolēmusi neveikt pārbaudi dabā.

Minētais lēmums esot apstrīdēts Vides pārraudzības valsts

birojā, kas 2009. gada 28. augustā pieņēmis lēmumu Nr. 35-s, ar

ko apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts. Savukārt Vides

pārraudzības valsts biroja lēmums pārsūdzēts administratīvajā

tiesā.

VVD norāda, ka kārtību, kādā VVD reģionālā vides pārvalde

novērtē postījumus un aprēķina zaudējumu apmēru, reglamentē

Noteikumi Nr. 778.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas vides aizsardzības

fonda (turpmāk - LVAF) administrācija - informē

Satversmes tiesu par saņemto kompensācijas pieprasījumu skaitu un

no valsts budžeta apakšprogrammas 21.02.00 "Vides

aizsardzības projekti" (2004.-2006. gadā) un apakšprogrammas

21.16.00 "Migrējošo putnu un nemedījamo dzīvnieku radīto

zaudējumu kompensācija" (2007. un 2008. gadā) dotācijām

paredzētiem līdzekļiem piešķirtajām kompensācijām par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim. 2009. gadā šī

valsts budžeta apakšprogramma līdzekļu trūkuma dēļ esot

likvidēta. Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma pārejas

noteikumu 11. punktu kompensācija netiekot aprēķināta un

izmaksāta arī 2012. un 2013.gadā. Viedokļa sniegšanas brīdī LVAF

administrācijas budžetā neesot līdzekļu kompensācijas izmaksai

arī 2014. gadā.

LVAF administrācija norāda, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 778

LVAF padomei lēmums par kompensācijas izmaksu ir jāpieņem līdz

kārtējā gada 30. novembrim. Savukārt LVAF administrācijai

kompensācija esot jāizmaksā piecu darba dienu laikā no lēmuma

pieņemšanas dienas.

Secinājumu

daļa

7. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

principam, kā arī aizskar personai Satversmes 105. pantā

nostiprinātās tiesības uz īpašumu.

7.1. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā

demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā

darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts principu, arī samērīguma

un tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998.

gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

daļas 3. punktu].

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, mainot tiesisko

regulējumu, valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro

tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar

konkrētu tiesību normu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp

prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, un ietver valsts pienākumu

pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā

gadījumā tiktu mazināta personu uzticība valstij un tiesībām.

Taču, lai nodrošinātu valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem, šis princips neizslēdz valsts iespēju grozīt

pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips arī

prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām sabiedrības

interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2010. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 15. punktu).

7.2. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz

Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 105. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot sev par labu un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas, tostarp arī dažādas ekonomiskās

intereses. Tāpat Satversmes tiesa arī norādījusi, ka par īpašumu

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi,

kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2012.

gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1.

punktu).

Lai secinātu, vai konkrētajā gadījumā ievērots tiesiskās

paļāvības princips, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai

kompensācija par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem ietilpst Satversmes 105. pantā minētā

jēdziena "īpašums" saturā.

8. Īpaši aizsargājamās sugas un biotopi atrodas īpašā

valsts aizsardzībā. Turklāt, kā nosaka Sugu un biotopu

aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa, šāda aizsardzība

attiecas arī uz migrējošo putnu sugām, kuras nav ietvertas īpaši

aizsargājamo sugu sarakstos.

8.1. Sugu un biotopu aizsardzības likuma 9. pants

uzliek zemes īpašniekiem pienākumu citastarp veicināt sugu un

biotopu daudzveidības saglabāšanu, kā arī nodrošināt migrējošiem

dzīvniekiem netraucētu atpūtu un barošanos migrācijas sezonas

laikā un ieviest saudzīgas ekoloģiskās metodes.

Savukārt likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas

teritorijām" 24. pants paredz, ka zemes īpašnieka pienākums

ir nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un

izmantošanas noteikumu ievērošanu un veikt attiecīgajās

teritorijās aizsardzības un kopšanas pasākumus, kā arī ziņot

aizsargājamās teritorijas pārvaldes institūcijai vai pašvaldībai

par esošajām vai iespējamām izmaiņām dabas veidojumos, kā arī

aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpumiem. Ministru

kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi Nr. 264 "Īpaši

aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un

izmantošanas noteikumi" reglamentē, kādas darbības atļautas

un aizliegtas katra veida aizsargājamās teritorijās. Tostarp šo

noteikumu 16.16. punkts paredz, ka, izņemot konkrētus gadījumus,

dabas liegumos nedrīkst mainīt zemes lietošanas kategoriju.

8.2. Saskaņā ar likuma "Par īpaši aizsargājamām

dabas teritorijām" 29. panta pirmo un otro daļu zemes

īpašniekiem aizsargājamās teritorijās ir tiesības uz normatīvajos

aktos noteiktajiem nodokļu atvieglojumiem, kā arī tiesības uz

likumā noteikto kompensāciju par saimnieciskās darbības

ierobežojumiem, tostarp - likumā noteiktajos gadījumos - tiesības

saņemt atlīdzību vai prasīt viņiem piederošās zemes apmaiņu pret

līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi. Šā likuma 30. pants

paredz, ka kompensāciju piešķiršanas nosacījumus un kārtību

nosaka atsevišķs likums. 2005. gada 30. jūnijā Saeima pieņēma

likumu "Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par

saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas

teritorijās un mikroliegumos".

Savukārt Sugu un biotopu aizsardzības likuma 10. panta pirmā

daļa paredz, ka zemes īpašniekiem ir tiesības saņemt no LVAF

līdzekļiem kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku

nodarītajiem būtiskiem postījumiem. Saskaņā ar šā panta trešo

daļu zemes īpašnieks var saņemt kompensāciju tikai tādā apmērā,

kādā to nesedz viņam jau piešķirtie citi valsts, pašvaldības vai

Eiropas Savienības maksājumi, kas tieši vai netieši paredzēti par

tiem pašiem aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem

postījumiem, par ko normatīvajos aktos paredzēta

kompensācija.

Kompensācijas aprēķināšanas un izmaksas kārtība ir

reglamentēta Noteikumos Nr. 778, kas izdoti saskaņā ar Sugu un

biotopu aizsardzības likuma 4. panta 6. punktu. Saskaņā ar

Noteikumu Nr. 778 3. punktu septiņu dienu laikā pēc postījumu

konstatēšanas zemes īpašnieks iesniedz VVD reģionālajā vides

pārvaldē iesniegumu zaudējumu kompensācijai par aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarītajiem postījumiem augkopībai, akvakultūrai,

lopkopībai vai biškopībai. No Noteikumu Nr. 778 28. punkta

izriet, ka kompensācija netiek aprēķināta un izmaksāta, ja

iesniegums par tās izmaksu iesniegts laikā, kad novērtēt

postījumu raksturu vairs nav iespējams, ja nav ievērotas

attiecīgo nozari regulējošos normatīvajos aktos noteiktās

prasības, ja akvakultūrā nav veikti zivjēdāju putnu atbaidīšanas

vai skaita kontroles pasākumi vai ir pārkāptas vides aizsardzības

normatīvajos aktos noteiktās prasības, ja norādīts nepamatots vai

apzināti paaugstināts zaudējumu apmērs, ja ir konstatēts, ka

zaudējumu nodarīšana pieļauta apzināti vai ir veicināta. Līdz ar

to zemes īpašnieks ir tiesīgs saņemt kompensāciju par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

vienīgi tad, ja viņš izpildījis visas normatīvajos aktos

noteiktās prasības.

8.3. Tādējādi, no vienas puses, likums "Par īpaši

aizsargājamām dabas teritorijām", Sugu un biotopu

aizsardzības likums un citi normatīvie akti vides aizsardzības

jomā ierobežo personas - zemes īpašnieka - tiesības brīvi

rīkoties ar savu nekustamo īpašumu un izvēlēties, kāda veida

saimniecisko darbību viņš veiks. Tomēr, no otras puses, Sugu un

biotopu aizsardzības likums un uz tā pamata izdotie Noteikumi Nr.

778 paredz zemes īpašniekam tiesības saņemt no valsts budžeta

kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem pēc tam, kad ir iestājušies konkrēti

nosacījumi un izpildītas noteiktas prasības. Šādā veidā tiek

atlīdzināti zaudējumi, ko zemes īpašnieks cieš tāpēc, ka

teritorijai noteikta īpaša aizsardzība un saimnieciskās darbības

ierobežojumi ar mērķi saglabāt aizsargājamo sugu dzīvniekus. Tā

kā kompensācijai ir ekonomiska vērtība, tiesības to prasīt ir

mantiska rakstura tiesības.

Tādējādi kompensācija par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

ietilpst Satversmes 105. pantā minētā jēdziena

"īpašums" saturā.

9. Zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

Sugu un biotopu aizsardzības likumā tika nostiprinātas jau 2000.

gadā. Pieteikumā norādīts, ka SIA "Sātiņi-S"

kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem saņēmusi 2006., 2007. un 2008. gadā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 6. lpp.).

Tādējādi zemes īpašniekiem varēja izveidoties tiesiskā

paļāvība uz to, ka šāda kompensācija tiks aprēķināta un izmaksāta

arī turpmāk.

Pieņemot un piemērojot apstrīdēto normu, šī kompensācija

netika aprēķināta un izmaksāta 2009., 2010. un 2011. gadā.

Turklāt ierobežojums tika attiecināts arī uz sešiem mēnešiem

pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža, proti, uz 2009.

gada pirmo pusgadu.

Tādējādi apstrīdētā norma ne vien

ierobežo zemes īpašnieku tiesības saņemt kompensāciju par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

konkrētā periodā, bet arī skar viņiem izveidojušos tiesisko

paļāvību.

Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība

Satversmes 105. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 1.

pantu.

10. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību

netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Proti, vispārējais

princips - īpašuma netraucēta izmantošana - vienmēr ir aplūkojams

kopsakarā ar valsts tiesībām ierobežot īpašuma izmantošanu.

Tādējādi tiesības uz īpašumu nav absolūtas.

Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir

attaisnojams, proti, Satversmes tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr.

2002-01-03 un 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2011-01-01 13. punktu).

11. Apstrīdētā norma ietverta Sugu un biotopu

aizsardzības likumā ar 2009. gada 12. jūnija likumu

"Grozījumi Sugu un biotopu aizsardzības likumā". Lietā

netiek apšaubīts tas, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā.

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

12. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu un 2010. gada 27. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir valsts budžeta līdzekļu taupīšana

ekonomiskās krīzes apstākļos. Arī Saeima par apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi uzskata sabiedrības labklājības aizsardzību,

proti, šīs normas pieņemšana 2009. gada vidū bijusi viens no

ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pasākumiem.

Vairākos Satversmes tiesas spriedumos secināts, ka 2009. gadā

Latvijas valsts ekonomikas lejupslīdes situācijā bija spiesta

būtiski samazināt budžeta izdevumus visām nozarēm. Ekonomiskās

krīzes novēršana, valstij atrodoties sarežģītā finansiālā

situācijā, uzskatāma par tādu rīcību, kas vērsta uz citu personu

tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību. Turklāt šādos

apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu nelabvēlīgās sekas,

valsts institūciju rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai,

saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu veikšanai tām

nepieciešama saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā

situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu nevar

kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no

personām iepriekš piešķirtajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2.

punktu un 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01

15. punktu).

Lai sabalansētu valsts budžetā pieejamos līdzekļus atbilstoši

sabiedrības vajadzībām un interesēm, ar apstrīdēto normu uz laiku

tika apturēta kompensācijas aprēķināšana un izmaksa.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

aizsargāt sabiedrības labklājību, līdzsvarojot valsts budžeta

ieņēmumus un izdevumus.

13. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

interesēm. Citiem vārdiem, ir jāizvērtē:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai likumdevēja rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai šāda rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tad tā neatbilst samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19.

marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.

punktu).

14. Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim no

valsts budžeta kompensācijas izmaksai tika piešķirti:

1) 2004. gadā - LVL 51 972,92 (saņemti 24 kompensācijas

pieprasījumi);

2) 2005. gadā - LVL 40 651,00 (saņemti 18 kompensācijas

pieprasījumi);

3) 2006. gadā - LVL 140 063,00 (saņemti 53 kompensācijas

pieprasījumi);

4) 2007. gadā - LVL 98 000,00 (saņemti 43 kompensācijas

pieprasījumi);

5) 2008. gadā - LVL 356 272,70 (saņemti 109 kompensācijas

pieprasījumi), paredzot kompensāciju izmaksu veikt divos posmos:

LVL 298 000,00 apmērā 2008. gadā un LVL 58 272,70 apmērā 2009.

gada pirmajā ceturksnī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 28.

lpp.).

Likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam" sākotnēji

kompensācijas izmaksai attiecīgajā gadā bija paredzēti LVL 298

000 (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/858C34ED21F204DBC2257513003231F1?OpenDocument,

aplūkots 2014. gada 21. februārī). Savukārt Saeimā 2009. gada

12. jūnijā pieņemtajā likumā "Grozījumi likumā "Par

valsts budžetu 2009. gadam"" šie izdevumi vairs netika

paredzēti (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/98F083A8CD3E8A9EC22575E00036236E?OpenDocument,

aplūkots 2014. gada 21. februārī).

Tādējādi, nosakot, ka kompensācija par aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem netiek aprēķināta un

izmaksāta 2009., 2010. un 2011. gadā, tika panākts valsts budžeta

līdzekļu ietaupījums.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir

piemērota leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzība -

sasniegšanai.

15. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav

rīkojies iespējami saudzējoši un nav ņēmis vērā zemes īpašnieku

intereses. Savukārt Saeima uzskata, ka attiecībā uz personas

pamattiesībām izraudzīts iespējami saudzīgākais risinājums, jo

zemes īpašniekiem tiesības uz kompensāciju par aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem ir nevis atņemtas

pavisam, bet tikai ierobežotas uz noteiktu periodu.

15.1. Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens

mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā

norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Tomēr saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 9.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 14. punktu).

Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi tiesību normas, ar kurām

kādas nozares finansējums tika samazināts ekonomiskās lejupslīdes

situācijā 2009. un 2010. gadā. Var piekrist Saeimai, ka

izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāņem vērā tie paši

apsvērumi, ko tā jau ņēmusi vērā, lemjot par citiem ekonomiskās

krīzes pārvarēšanas pasākumiem. Taču, izvērtējot, vai konkrētajā

situācijā likumdevējs izvēlējies iespējami saudzējošāko līdzekli,

jāievēro, ka iepriekš izskatītajās lietās tika vērtēts

regulējums, ar kuru vai nu procentuāli samazināts kādam mērķim

paredzētais finansējums, vai arī tā izmaksa atlikta uz konkrētu

laiku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 1. punktu un 2010. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 1.2. punktu).

Izskatot likumprojektu, ar kuru Sugu un biotopu aizsardzības

likumā tika ietverta apstrīdētā norma, Saeima noraidīja Ministru

kabineta priekšlikumu izslēgt no likuma tā 10. pantu, kurā

paredzētas zemes īpašnieku tiesības saņemt kompensāciju par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem.

Tādējādi zemes īpašniekiem formāli tika un joprojām ir saglabātas

tiesības saņemt kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku

nodarītajiem būtiskiem postījumiem. Taču, ar apstrīdēto normu

nosakot periodu, kurā kompensācija netiek aprēķināta un

izmaksāta, turklāt vēlākajos gados šo periodu vairākkārt

pagarinot, šo zemes īpašnieku tiesību realizācija faktiski ir

liegta.

15.2. Par izskatāmajā lietā iespējamiem alternatīviem

risinājumiem var spriest pēc tā, kādi grozījumi tiesiskajā

regulējumā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos tika veikti citās

nozarēs.

Piemēram, vienlaikus ar apstrīdēto normu tika pieņemts arī

likums "Grozījumi likumā "Par zemes īpašnieku tiesībām

uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši

aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos"", kas

paredzēja, ka atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumiem neizmaksā tikai 2010. gadā (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/769CC6C80878A0FAC22575D8002F9F9A?OpenDocument,

aplūkots 2014. gada 21. februārī). Vēlāk šis tiesību

ierobežojums tika attiecināts arī uz 2011. un 2012. gadu.

Savukārt, lemjot par apstrīdētās normas pieņemšanu, deputāti

neatbalstīja priekšlikumu kompensāciju par aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem neaprēķināt un

neizmaksāt tikai 2010. un 2011. gadā. Toties tika atbalstīts

Ministru kabineta priekšlikums neaprēķināt un neizmaksāt

kompensāciju arī 2009. gadā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 112.

lpp.). Tādējādi viens no konkrētajā situācijā iespējamiem

alternatīviem risinājumiem bija noteikt kompensācijas

aprēķināšanas un izmaksas ierobežojumu no kāda brīža nākotnē,

piemēram, no grozījumu spēkā stāšanās brīža, attiecinot šo

ierobežojumu tikai uz atlikušo 2009. gada daļu, vai arī no 2010.

gada.

Saeima kā pamatojumu tam, ka ierobežojums attiecināts uz visu

2009. gadu, min kārtību, kādā piešķirama kompensācija par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 20. lpp.). Proti, to, ka

saskaņā ar Noteikumu Nr. 778 30. un 32. punktu par kompensācijas

piešķiršanu zemes īpašniekiem tiek lemts vienu reizi gadā - līdz

30. novembrim, bet kompensācija tiek izmaksāta 10 darba dienu

laikā pēc lēmuma pieņemšanas. Pēc Satversmes tiesas ieskata,

minētais arguments nav būtisks, jo Noteikumu Nr. 778 3. un 19.

punkts paredz, ka zemes īpašniekam VVD reģionālā vides pārvalde

jāinformē par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem

postījumiem septiņu dienu laikā pēc to konstatēšanas. Savukārt

komisijai 14 dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas jāveic

pārbaude dabā, lai konstatētu nodarītos postījumus un novērtētu

to novēršanai veiktos pasākumus. Tādējādi postījumi tiek

konstatēti visa gada garumā un zaudējumi var tikt aprēķināti

biežāk nekā tikai vienu reizi gadā.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā bija vēl

viena iespēja - turpmāk tāpat kā iepriekš aprēķināt kompensāciju

par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem

postījumiem, bet šīs kompensācijas izmaksu atlikt uz noteiktu

laiku. Piemēram, Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa

noteikumi Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām

kvotām biodegvielai" 2009. gada 13. oktobrī tika papildināti

ar 30. punktu, nosakot, ka valsts tiešā atbalsta ietvaros

piešķirtos maksājumus biodegvielas ražotājiem par 2008. gada

otrajā pusgadā saražoto biodegvielu izmaksā līdz 2019. gadam

atbilstoši attiecīgajā valsts budžeta apakšprogrammā pieejamam

finansējumam. Savukārt Satversmes tiesa šo regulējumu atzina par

nepieciešamu leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 17.

punktu).

Tāpat bija iespējams uz laiku noteikt procentuālu

kompensācijas samazinājumu vai citus kompensējošus mehānismus

zemes īpašniekiem, kas cieš zaudējumus aizsargājamo sugu

dzīvnieku nodarīto postījumu dēļ.

Līdz ar to secināms, ka likumdevējam apstrīdētās normas

pieņemšanas laikā bija iespēja izvēlēties personas pamattiesības

saudzējošāku risinājumu. Taču tas, vai kāds no minētajiem

alternatīvajiem risinājumiem ļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē kā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, ir

noskaidrojams kopsakarā ar to, vai likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, rīkojies atbilstoši, proti, vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

16. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētās normas nav lielāks par personas tiesībām

un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Savukārt Saeima

izsaka pretēju viedokli.

16.1. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas,

kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav

lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība

kopumā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka straujas ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos tiesiskās paļāvības princips prasa

līdzsvarot personu tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm. No

vienas puses, sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai

būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības

principu. No otras puses, izvērtējot apstrīdētās normas

atbilstību samērīguma principam, jāņem vērā arī tas, vai

vienlaikus ar grozījumiem normatīvajos aktos personai tiek

paredzēta iespēja īstenot tiesības, ko valsts tai reiz

piešķīrusi. Tāpat būtiski ir tas, vai paredzēta saudzējoša pāreja

uz jauno tiesisko regulējumu, kas citastarp var izpausties kā

saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas

paredzēšana. Valstij būtu jāpilda savs pienākums paredzēt

saprātīgu pārejas periodu galvenokārt tādēļ, ka personas ir

paļāvušās uz konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām

tiesībām un pārejas periods ir nepieciešams, lai personas varētu

pārorientēties uz kārtību, kāda paredzēta jaunajā tiesiskajā

regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 6. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 13. punktu, 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu un 2010. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18. punktu).

16.2. Nekustamā īpašuma lietošanas un saimnieciskās

darbības ierobežojumi var tikt noteikti vides saglabāšanas un

aizsardzības interesēs. Zemes īpašnieki kā sabiedrības locekļi šo

interešu labad ir spiesti attiecīgos ierobežojumus paciest.

Paredzot zemes īpašniekiem tiesības uz kompensāciju par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem,

viņiem tika garantēts, ka valsts tiem atlīdzinās radušos

zaudējumus, ja viņi pildīs vides saglabāšanas un aizsardzības

nolūkos uzliktos pienākumus un ievēros noteiktos saimnieciskās

darbības ierobežojumus. Šādas garantijas līdzsvaro valsts

noteiktos īpašuma tiesību ierobežojumus.

Kā norādīts pieteikumā, dabas liegumā esošo vērtību

aizsardzība ir vērsta ne tikai uz to, lai zemes īpašnieks

atturētos no saimnieciskās darbības, kas nesaskan ar

ierobežojumiem, bet arī uz to, lai tiktu veiktas darbības vai

pasākumi, kas nodrošina dabiskās vides saglabāšanu un uzturēšanu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. lpp.). Tātad zemes

īpašnieki ir spiesti turpināt saimniecisko darbību pat tad, ja tā

nes zaudējumus. Piemēram, 92 procenti no pieteicējai

administratīvajā lietā - SIA "Sātiņi-S" - piederošā

nekustamā īpašuma atrodas dabas lieguma "Sātiņu dīķi"

teritorijā. Sabiedrībai nozīmīgākā un vides saglabāšanas un

aizsardzības kontekstā lielākā attiecīgās teritorijas vērtība ir

putnu sugu daudzveidība un dīķi, kas rada labvēlīgus apstākļus

ornitoloģijai. Lai šo vērtību saglabātu, SIA "Sātiņi-S"

ir jāturpina aktīva saimnieciskā darbība dīķsaimniecībā.

2009. gada vidū, pieņemot un piemērojot apstrīdēto normu, tika

pārtraukta kompensācijas par īpaši aizsargājamo sugu dzīvnieku

nodarītajiem būtiskiem postījumiem aprēķināšana un izmaksa.

Satversmes tiesa secina, ka, apturot šīs kompensācijas

aprēķināšanu un izmaksu un neatbrīvojot zemes īpašniekus no

pienākuma nodrošināt labvēlīgus apstākļus aizsargājamo sugu

dzīvniekiem, to nodarīto postījumu izmaksas tiek pilnībā

pārliktas uz zemes īpašniekiem.

Tādējādi, pieņemot apstrīdēto normu, zemes īpašniekiem netika

paredzēta nedz iespēja īstenot tiem savulaik valsts piešķirtās

tiesības, nedz arī citi mehānismi, kas pilnīgi vai daļēji

kompensētu viņiem radušos zaudējumus. Tāpat netika noteikts

pārejas periods, kurā zemes īpašnieki varētu piemēroties

jaunajiem apstākļiem.

16.3. Satversmes tiesa norāda, ka sabiedrība un valsts

ir ieinteresēta ne tikai valsts budžeta līdzekļu taupīšanā, bet

arī vides saglabāšanā un aizsardzībā. 2013. gada rudenī Saeimai

Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta "Grozījumi Sugu un

biotopu aizsardzības likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumā (anotācijā) atzīts, ka bioloģiskās daudzveidības

saglabāšana ir viens no pamatnosacījumiem cilvēku labklājības

nodrošināšanai un ekonomisko aktivitāšu pastāvēšanai, ka noteiktu

sugu dzīvnieki tiek aizsargāti visas sabiedrības interesēs un

līdz ar to ir būtiski saglabāt kompensāciju sistēmu, lai novērstu

zemes īpašnieku un visas sabiedrības neapmierinātību par

aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem,

kuri netiek attiecīgi kompensēti (sk. lietas materiālu 1. sēj.

117. lpp.). Turklāt valsts saistības šajā jomā izriet ne vien

no nacionālajām tiesību normām, bet arī no Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem, piemēram, 1979. gada Konvencijas par

migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību.

Lai gan apstrīdētā norma tajā noteiktajā periodā ļāva ietaupīt

visus konkrētajam mērķim paredzētos līdzekļus, ilgtermiņā

sabiedrības ieguvums būtu lielāks tad, ja likumdevējs būtu

izvēlējies kādu zemes īpašnieku tiesības saudzējošāku risinājumu.

Nepārliekot visas aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarīto postījumu

izmaksas uz zemes īpašniekiem, tiktu nodrošināts tas, ka viņi

sekmīgāk turpina saimniekot un vienlaikus rūpējas arī par vides

saglabāšanu un aizsardzību. Turklāt jāņem vērā, ka līdz 2008.

gadam kompensācijai piešķirtas salīdzinoši nelielas summas un

attiecīgi tāds pats bijis arī valsts budžeta līdzekļu

ietaupījums. Savukārt zemes īpašniekiem šī kompensācija var

izrādīties būtiska savas saimnieciskās darbības sekmīgai

turpināšanai.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs varēja izvēlēties

personas pamattiesības saudzējošāku risinājumu, turklāt

sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma nav lielāks par personas tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma un

tiesiskās paļāvības principiem un apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 1. un 105. pantam.

17. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Savukārt saskaņā

ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesa izvērtē, vai apstrīdētās normas atzīšana par

spēku zaudējušu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama

izskatāmajā administratīvajā lietā aizskartās personas

pamattiesību aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi,

atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā

neesošu ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz konkrētu

personu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2011-19-01 20. punktu).

Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet

arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.

Satversmes tiesai iespēju robežās jāatturas no tādu lēmumu

pieņemšanas, kuri būtu finansiāli vai organizatoriski grūti

izpildāmi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2013. gada 24.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 20.2. punktu).

Izspriežamajā lietā Pieteikuma iesniedzējs, izskatot

administratīvo lietu, lai novērstu privātpersonas - pieteicējas

attiecīgajā administratīvajā lietā - pamattiesību aizskārumu,

vērsies Satversmes tiesā ar pieteikumu par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam. Satversmes tiesa secina,

ka apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās

pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā

- SIA "Sātiņi-S" - ir vienīgā iespēja aizsargāt tās

pamattiesības.

Saskaņā ar apstrīdēto normu 2009., 2010. un 2011. gadā

kompensācija par aizsargājamo sugu dzīvnieku nodarītajiem

būtiskiem postījumiem zemes īpašniekiem ne vien netika izmaksāta,

bet pat netika aprēķināta. Tādējādi Satversmes tiesa uzskata, ka

šajā gadījumā apstrīdētās normas atcelšanai nevar piešķirt

vispārēju atpakaļvērstu spēku. Līdz ar to tiesiskās stabilitātes

un skaidrības saglabāšanai piemērots risinājums ir apstrīdētās

normas atcelšana tikai attiecībā uz SIA "Sātiņi-S".

18. Valsts varas pienākums ir savā darbībā ievērot

tiesiskas valsts principus. Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam

ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums

joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā

veidā nebūtu pilnveidojams. Turklāt tiesiskas valsts

principi prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei

nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas

pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr.

2013-08-01 18.2. punktu).

Vairākās nozarēs ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumi

jau pabeigti. Piemēram, atlīdzība par mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumiem netika aprēķināta un izmaksāta tikai 2010.-2012.

gadā. Turpretī savas tiesības uz kompensāciju par aizsargājamo

sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem zemes īpašnieki

nevar īstenot jau piecus gadus. Proti, Sugu un biotopu

aizsardzības likuma pārejas noteikumi 2011. gada 15. decembrī

tika papildināti ar 11. punktu, bet 2013. gada 6. novembrī - ar

14. punktu, nosakot, ka kompensāciju neaprēķina un neizmaksā arī

2012., 2013. un 2014. gadā.

2013. gada 6. novembra likuma "Grozījumi Sugu un biotopu

aizsardzības likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumā (anotācijā) norādīts, ka 2014. gadā kompensāciju nevar

izmaksāt, jo valsts budžetā tam nav līdzekļu. Turklāt likums tika

pieņemts steidzamības kārtā vienlaikus ar citiem valsts budžeta

paketes likumiem, nekonsultējoties ar ekspertiem un neiesaistot

sabiedrību likumprojekta tapšanā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

116.-120. lpp.).

Saeimas Juridiskais birojs savā 2013. gada 15. oktobra

atzinumā Nr. 12/13-1-203-11/13 par likumprojektu "Grozījumi

Sugu un biotopu aizsardzības likumā" ir lūdzis Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisiju izvērtēt, "vai ir pietiekams

pamatojums pārcelt termiņu kompensācijas aprēķināšanai un

izmaksai un vai nav iespējams kāds saudzējošāks risinājums"

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 87. lpp.). Turklāt otrajam

lasījumam Juridiskais birojs bija iesniedzis priekšlikumu

papildināt Sugu un biotopu aizsardzības likuma pārejas noteikumus

ar punktu, kas paredzētu, ka 2009.-2014. gadā neizmaksātā

kompensācija tiek izmaksāta 2015. gadā (sk. lietas materiālu

1. sēj. 123. lpp.). Atbildīgā komisija un Saeima šo

priekšlikumu noraidīja.

Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz nepieciešamību

izvērtēt Sugu un biotopu aizsardzības likuma pārejas noteikumu

14. punktā ietverto ierobežojumu, kas jau piekto gadu liedz zemes

īpašniekiem saņemt kompensāciju par aizsargājamo sugu dzīvnieku

nodarītajiem būtiskiem postījumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Sugu un biotopu

aizsardzības likuma pārejas noteikumu 8. punktu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

2. Atzīt Sugu un biotopu

aizsardzības likuma pārejas noteikumu 8. punktu attiecībā uz SIA

"Sātiņi-S" par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 105. pantam un spēkā neesošu no tā pieņemšanas

brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

A.Branta