7. pants

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētā norma

paredz aizliegumu notiesātajam no celšanās līdz naktsmieram gulēt

gultā. Pieteikums balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētā norma

aizliedz jebkādu atrašanos gultā, arī sēdēšanu uz gultas,

atrašanos guļus stāvoklī vai gulēšanu gultā.

Ministru kabinets, Tiesībsargs un I. Kronberga nepiekrīt

Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka apstrīdētā norma

nav šādā veidā interpretējama.

Apstrīdēto normu piemēro gan brīvības atņemšanas vietu

administrācijas, gan administratīvās tiesas. Saskaņā ar

Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu

tiesību normu interpretācijas un piemērošanas, kā arī vispārējās

jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes

tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu).

Principiālus tiesību normu interpretācijas jautājumus izlemj

kasācijas instances tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu

vienveidīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu).

Satversmes tiesa tiesību normas interpretācijas un

piemērošanas jautājuma izlemšanā var iesaistīties tikai tad, ja

nepastāv vai jau ir izmantoti visi citi pieejamie līdzekļi

konkrētā tiesiskā strīda atrisināšanai. Pirms konkrētās tiesību

normas kontroles ietvaros vērsties Satversmes tiesā, ir

jāpārbauda, vai ar tiesību normu iztulkošanas metožu palīdzību

nav iespējams atspēkot radušās šaubas par šīs tiesību normas

neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu un 2011. gada 11.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-01 6. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga rezultāta

sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums

normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību

normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver

piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas

metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-16-01 17. punktu).

Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesai ir nepieciešams

noskaidrot Noteikumos Nr. 423 ietverto tiesību normu saturu, lai

pārliecinātos, vai tai jāturpina konkrētās lietas izskatīšana pēc

tiesas pieteikuma.

Līdz ar to Satversmes tiesai savas kompetences robežās ir

jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto

tiesību normu mērķis un patiesā jēga (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu, 2010. gada 11. jūnija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu,

2010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2010-09-01 9. punktu un 2011. gada 31. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-47-01 6. punktu).