2. pants

Pieteikuma iesniedzējs Leons Cēbergs (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzējs) norāda, ka savulaik esot sodīts par mazāk

smagu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 219. panta

otrajā daļā. Viņš lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 106. pantam, jo apstrīdētā norma aizskarot viņam

minētā panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības brīvi

izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertas

divas pazīmes, kuru pastāvēšanas gadījumā personai ir liegtas

tiesības strādāt par pedagogu. Likumdevējs neesot paredzējis

atšķirīgu regulējumu atkarībā no tā, par cik smagu noziegumu

persona ir sodīta. Turklāt personas tiesības tiekot ierobežotas

neatkarīgi no tā, ka sodāmība ir dzēsta vai noņemta.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētajai normai ir

leģitīmi mērķi, proti, bērnu tiesību aizsardzība un

nepieciešamība "nodrošināt kvalitatīva pedagogu korpusa

izveidošanu, kas sekmētu katram Latvijas iedzīvotājam iespēju

attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par

patstāvīgu un attīstītu personību". Tomēr viņš uzskata, ka

apstrīdētās normas mērķus var sasniegt ar tikpat iedarbīgiem,

taču saudzējošākiem līdzekļiem, diferencējot ierobežojumu

atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un nesaistot

tiesības strādāt par pedagogu ar reabilitāciju, bet gan ar

sodāmības dzēšanu vai noņemšanu.

Pieteikumā norādīts, ka atbilstoši Krimināllikuma

63. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana vai noņemšana

anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās

sekas. Šajā Krimināllikuma normā esot ietverta ideja, ka persona

var laboties un krimināltiesiskās sekas nevar personu vajāt visu

atlikušo mūžu. Tāpēc izšķiroša nozīme esot jāpiešķir nevis

faktam, ka persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet

gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam un raksturam,

ievērojot Krimināllikuma 7. pantā noteikto. Ja persona

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar vardarbību

vai citādu būtisku kaitējumu citām personām, tai vajadzētu ļaut

strādāt par pedagogu, jo tas neapdraudot leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, uz saudzīgāka risinājuma

iespējamību norāda citos normatīvajos aktos paredzētā diferencētā

pieeja atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un

rakstura. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likuma

72. panta trešās daļas 3. un 4. punktā paredzēts, ka

par bērnu aprūpes un izglītības iestāžu vadītājiem un

darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par

noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai

vardarbības piedraudējumu, vai par noziedzīgiem nodarījumiem pret

tikumību un dzimumneaizskaramību - neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas. Ar šādu regulējumu likumdevējs esot

efektīvi nodrošinājis leģitīmā mērķa sasniegšanu, vienlaikus pēc

iespējas mazāk ierobežojot personai Satversmes 106. pantā

noteiktās pamattiesības.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

norādīja, ka viņa pamattiesību aizskārums nav samērīgs ar viņam

piespriesto kriminālsodu. Turklāt Saeima savā atbildes rakstā

esot atzinusi, ka apstrīdētā norma līdz tās grozīšanai neatbilda

Satversmes 106. pantam.