Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2012-11-01

1Pieteikuma iesniedzējs Leons Cēbergs (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzējs) norāda, ka savulaik esot sodīts par mazāk

3smagu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 219. panta

4otrajā daļā. Viņš lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu

5par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

6Satversme) 106. pantam, jo apstrīdētā norma aizskarot viņam

7minētā panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības brīvi

8izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

9kvalifikācijai.

10Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertas

11divas pazīmes, kuru pastāvēšanas gadījumā personai ir liegtas

12tiesības strādāt par pedagogu. Likumdevējs neesot paredzējis

13atšķirīgu regulējumu atkarībā no tā, par cik smagu noziegumu

14persona ir sodīta. Turklāt personas tiesības tiekot ierobežotas

15neatkarīgi no tā, ka sodāmība ir dzēsta vai noņemta.

16Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētajai normai ir

17leģitīmi mērķi, proti, bērnu tiesību aizsardzība un

18nepieciešamība "nodrošināt kvalitatīva pedagogu korpusa

19izveidošanu, kas sekmētu katram Latvijas iedzīvotājam iespēju

20attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par

21patstāvīgu un attīstītu personību". Tomēr viņš uzskata, ka

22apstrīdētās normas mērķus var sasniegt ar tikpat iedarbīgiem,

23taču saudzējošākiem līdzekļiem, diferencējot ierobežojumu

24atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un nesaistot

25tiesības strādāt par pedagogu ar reabilitāciju, bet gan ar

26sodāmības dzēšanu vai noņemšanu.

27Pieteikumā norādīts, ka atbilstoši Krimināllikuma

2863. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana vai noņemšana

29anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās

30sekas. Šajā Krimināllikuma normā esot ietverta ideja, ka persona

31var laboties un krimināltiesiskās sekas nevar personu vajāt visu

32atlikušo mūžu. Tāpēc izšķiroša nozīme esot jāpiešķir nevis

33faktam, ka persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet

34gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam un raksturam,

35ievērojot Krimināllikuma 7. pantā noteikto. Ja persona

36izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar vardarbību

37vai citādu būtisku kaitējumu citām personām, tai vajadzētu ļaut

38strādāt par pedagogu, jo tas neapdraudot leģitīmā mērķa

39sasniegšanu.

40Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, uz saudzīgāka risinājuma

41iespējamību norāda citos normatīvajos aktos paredzētā diferencētā

42pieeja atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma un

43rakstura. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likuma

4472. panta trešās daļas 3. un 4. punktā paredzēts, ka

45par bērnu aprūpes un izglītības iestāžu vadītājiem un

46darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par

47noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai

48vardarbības piedraudējumu, vai par noziedzīgiem nodarījumiem pret

49tikumību un dzimumneaizskaramību - neatkarīgi no sodāmības

50dzēšanas vai noņemšanas. Ar šādu regulējumu likumdevējs esot

51efektīvi nodrošinājis leģitīmā mērķa sasniegšanu, vienlaikus pēc

52iespējas mazāk ierobežojot personai Satversmes 106. pantā

53noteiktās pamattiesības.

54Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

55norādīja, ka viņa pamattiesību aizskārums nav samērīgs ar viņam

56piespriesto kriminālsodu. Turklāt Saeima savā atbildes rakstā

57esot atzinusi, ka apstrīdētā norma līdz tās grozīšanai neatbilda

58Satversmes 106. pantam.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - informē, ka 2012. gada 5. jūlija

3ārkārtas sēdē ir pieņēmusi likumu "Grozījumi Izglītības

4likumā", izsakot apstrīdēto normu jaunā redakcijā un nosakot

5diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik smagu noziedzīgu

6nodarījumu persona izdarījusi.

7Atbildes rakstā norādīts: "Saeima uzskata, ka šie

8grozījumi Izglītības likumā novērš pieteikuma iesniedzēja minētos

9regulējuma trūkumus, kas varētu liecināt par apstrīdētās normas

10neatbilstību Satversmes 106. pantam."

11Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz izvērtēt iespēju izbeigt

12tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

1329. panta pirmās daļas 2. punktu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka Tiesībsarga

3birojs pārbaudes lietas ietvaros izvērtējis no apstrīdētās normas

4izrietošo pamattiesību ierobežojumu, konstatējis tiesiskajā

5regulējumā trūkumus un atzinis apstrīdēto normu par nesamērīgu.

6Tiesībsarga birojs informējis Tieslietu ministriju par

7nepieciešamību pārskatīt apstrīdēto normu un ieviest diferencētu

8tiesību ierobežojumu.

9Tiesībsargs konstatē, ka Krimināllikuma 219. pantā

10paredzētais noziegums nav saistīts ar vardarbību vai vardarbības

11piedraudējumu un nav vērsts pret tikumību un

12dzimumneaizskaramību. Tāpēc varot tikt izvērtēts, vai persona,

13kas sodīta par šajā pantā paredzēto noziegumu, drīkst strādāt par

14pedagogu un vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm.

15Pēc Tiesībsarga ieskata, 2012. gada 5. jūlija grozījumi

16Izglītības likumā vērsti uz to, lai likvidētu tiesiskā regulējuma

17trūkumus un samērotu sabiedrības intereses ar iespējamo indivīda

18tiesību aizskārumu.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma mērķis bija

3nodrošināt to, ka par pedagogu nedrīkst strādāt tīša nozieguma

4izdarītājs, ja vien vēlāk attiecīgā persona netiek reabilitēta.

5Šāds ierobežojums pēc būtības esot līdzīgs likuma "Par tiesu

6varu" 55. panta 1. punktā noteiktajam, ka par

7tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk sodīta par

8noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības

9dzēšanas vai noņemšanas), un Prokuratūras likuma 37. panta

10pirmās daļas 4. punktā noteiktajam, ka par prokurora amata

11kandidātu nevar būt persona, kura ir sodīta par noziedzīga

12nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

13noņemšanas). Vārdi "un nav reabilitēts" pēc satura

14atbilstot ierobežojumam "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas

15vai noņemšanas". Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

16no tiesneša un prokurora amata kandidātiem noteiktajiem

17ierobežojumiem atšķiroties vienīgi ar to, ka ir saistīts nevis ar

18jebkura noziedzīga nodarījuma, bet gan tīša nozieguma

19izdarīšanu.

20Uz pedagogu, kas strādā bērnu izglītības iestādē, esot

21attiecināms gan apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, gan

22arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas

234. punktā noteiktais ierobežojums. Savukārt uz pedagogu, kas

24strādā pieaugušo izglītības iestādē, esot attiecināms tikai

25apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums.

26Tieslietu ministrija norāda, ka tiesības izvēlēties pedagoga

27profesiju ietilpst Satversmes 106. panta tvērumā un

28apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

29atbilstoši savām spējām un kvalifikācijām.

30Tieslietu ministrija uzskata, ka valstij ir pienākums noteikt

31tādu regulējumu, lai darbs sabiedrībai nozīmīgās profesijās tiktu

32veikts atbilstoši sabiedrības interesēm, citastarp izvirzīt arī

33kvalifikācijas un objektivitātes prasības personām, kurām

34uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde.

35Turklāt amata ierobežojumi personām, kuras pilda sabiedrībai

36nozīmīgas funkcijas, varot būt stingrāki nekā citām personām.

37Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar

38likumu, un tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt, lai par

39pedagogu nevarētu strādāt personas, kas sodītas par tīšu

40noziegumu. Plašākā nozīmē apstrīdētās normas mērķis esot gan

41demokrātiskās valsts iekārtas, gan citu cilvēku tiesību

42aizsardzība. Lai šos mērķus sasniegtu, normatīvajos aktos

43pedagogiem tiekot izvirzītas paaugstinātas prasības.

44Esot jāņem vērā pedagoģijas mērķis - vispusīgas, humānas,

45atbildīgas un likumpaklausīgas personības veidošana. Tīši

46noziegumi pēc sava rakstura esot bīstamāki un kaitīgāki nekā tie,

47kas tiek izdarīti aiz neuzmanības, jo psihiskā attieksme šajā

48gadījumā esot apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu. Tādējādi

49pastāvot pamatots risks, ka persona, kas ar nodomu, pilnībā

50apzinoties savas rīcības sekas, ir vērsusies pret nozīmīgām

51sabiedrības interesēm, nespēs panākt to, lai izglītojamais

52izprastu nepieciešamību ievērot sabiedrības intereses un rīkoties

53saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto. Nosakot šāda veida

54ierobežojumus, likumdevējs esot centies panākt, lai pedagoga

55amatu ieņemtu personas ar nevainojamu reputāciju. Valsts

56izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

57un sabiedrība kopumā gūstot labumu no apstrīdētajā normā noteiktā

58ierobežojuma.

59Tieslietu ministrija uzskata, ka likumdevējs nevar vispārīgi

60noteikt noziedzīgu nodarījumu grupas, ar kurām saistīts

61apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums. Tomēr likumdevējs

62esot izvērtējis saudzējošāku līdzekļu noteikšanas iespējamību un

63apstrīdēto normu grozījis.

64Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

65paustajam viedoklim, ka grozījumi Izglītības likumā novērš

66Pieteikuma iesniedzēja minētos regulējuma trūkumus, kas varētu

67liecināt par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 106.

68pantam.

1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

2ministrija - informē, ka tās sagatavotais likumprojekts

3"Grozījums Izglītības likumā", kas 2011. gada

420. janvārī tika izskatīts valsts sekretāru sanāksmē,

5paredzēja, ka ierobežojums strādāt par pedagogu personai, kas

6sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir saistīts ar sodāmības

7noņemšanu vai dzēšanu, ja vien noziedzīgais nodarījums nav

8saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu vai vērsts

9pret tikumību vai dzimumneaizskaramību.

10Minētie grozījumi esot izstrādāti tāpēc, ka ar apstrīdēto

11normu noteiktais ierobežojums, pēc ministrijas ieskata, bijis

12nesamērīgs un personai, kura vēlas strādāt par pedagogu, šajā

13ziņā radījis nepamatotus šķēršļus, neņemot vērā to, ka laika

14gaitā cilvēka personība attīstās, var mainīties viņa vērtību

15skala un līdz ar to arī uzvedība. Tomēr attiecībā uz personas

16iespējām ieņemt pedagoga amatu esot nepieciešams saglabāt tādus

17ierobežojumus, kas pilnībā izslēgtu jebkādus izglītojamo

18veselības un dzīvības apdraudējumus.

19Likumprojekta saskaņošanas gaitā Valsts kancelejas

20Stratēģiskās analīzes departaments sniedzis atzinumu, kurā neesot

21atbalstījis šā likumprojekta tālākvirzību, norādot, ka nav

22nepieciešamā pamatojuma grozījumu izstrādei un pedagogiem

23izvirzāmo prasību atvieglošanai. Izglītības un zinātnes

24ministrija saņēmusi Ministru prezidenta 2011. gada

255. februāra rezolūciju, kurā izteikts lūgums izvērtēt

26tiesību akta projekta tālākvirzības lietderību, un tāpēc

27likumprojektu atsaukusi.

28Pēc 2012. gada 5. jūlija, kad likums "Grozījumi

29Izglītības likumā" tika pieņemts Saeimā, Izglītības un

30zinātnes ministrija sadarbībā ar tās padotībā esošo Izglītības

31kvalitātes valsts dienestu esot izstrādājusi Ministru kabineta

32noteikumu projektu "Kārtība, kādā tiek izvērtēts, vai

33atļauja strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu

34kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, nekaitēs izglītojamo

35interesēm", tomēr tas vēl neesot iesniegts Ministru

36kabinetam. 2012. gada 30. augustā valsts sekretāru

37sanāksmē esot izskatīts likumprojekts "Grozījums Bērnu

38tiesību aizsardzības likumā", kas izstrādāts, lai saskaņotu

39Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pantu ar Izglītības

40likuma 50. panta 1. punkta jauno redakciju. Patlaban

41šis likumprojekts tiekot saskaņots ar citām ministrijām.

42Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka to, vai

43izglītojamo interesēm nekaitēs tāda iespējamība, ka par pedagogu

44var strādāt persona, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu

45vai mazāk smagu noziegumu, izvērtēs Ministru kabineta pilnvarota

46institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

1Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību

2aizsardzības inspekcija - norāda, ka Bērnu tiesību

3aizsardzības likuma 72. panta trešajā daļā ir noteikts,

4kādas personas nedrīkst strādāt bērnu aprūpes, izglītības,

5veselības aprūpes iestādēs un citās iestādēs, kur uzturas bērni,

6un šo ierobežojumu mērķis ir pasargāt bērnus no iespējamā

7apdraudējuma. Attiecīgie ierobežojumi esot nevis sods noziedzīgu

8nodarījumu izdarījušai personai, bet gan preventīvs bērnu

9aizsardzības līdzeklis. Savukārt apstrīdētajā normā noteiktais

10ierobežojums esot vērsts ne tikai uz bērnu drošības garantēšanu

11izglītības iestādēs, bet arī uz to, lai audzinātu bērnus par

12krietniem, godprātīgiem, atbildīgiem cilvēkiem, kas ciena sevi un

13citus cilvēkus, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti, tādēļ

14arī pašiem audzinātājiem jābūt augstas morāles cilvēkiem. Neesot

15pieļaujams, ka pedagoģisko darbu ar bērniem veic personas, kas

16izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu pret līdzcilvēkiem,

17sabiedrību vai valsti. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais

18ierobežojums atbilstot bērna tiesībām un interesēm.

19Secinājumu

20daļa

1Saeima ir paudusi uzskatu, ka tiesvedība lietā būtu

2izbeidzama, jo apstrīdētā norma zaudējusi spēku.

3Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu

4lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk. Satversmes tiesas

52011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

6Nr. 2010-71-01 11. punktu).

78.1. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta

8pirmās daļas 2. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz

9sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

10apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku.

11Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

12daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to,

13lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

14tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

15nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa

16jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

1712. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

184. punktu un 2011. gada 29. marta lēmuma par

19tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01

208. punktu).

21Satversmes tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka

22zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas

23izbeigšanai. Proti, likums paredz Satversmes tiesai iespēju

24izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Līdz ar to

25Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

26liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību

27(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

28sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

298.2. Izvērtējot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

30lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes

31tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai

32Satversmē noteiktās pamattiesības un novērst negatīvās sekas, kas

33tai radušās sakarā ar apstrīdēto normu (sk. Satversmes

34tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

35Nr. 2007-15-01 4. punktu).

36Attiecībā uz gadījumu, kad tiek vērtēta spēku zaudējušas

37normas satversmība, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka no tiesas

38procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme

39tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks

40(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

41sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu un

422011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

43lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu).

44Par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas,

45ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt

46apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu.

47Grozījumu izdarīšana apstrīdētajā normā var nebūt pietiekama, lai

48novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar šo

49normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais

50ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt

51savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas

522009. gada 8. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

53lietā Nr. 2009-03-03 4. punktu).

54Līdz ar to Satversmes tiesa

55visupirms izvērtēs, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība

56izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

1Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis apstrīdēto normu

2redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012. gada 1. oktobrim,

3kad stājās spēkā 2012. gada 5. jūlija likums

4"Grozījumi Izglītības likumā". Saskaņā ar jauno

5regulējumu to, vai persona, kas sodīta par tīša noziedzīga

6nodarījuma izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas

7nekaitēs izglītojamo interesēm, izvērtē Ministru kabineta

8noteikta institūcija Ministru kabineta noteiktā kārtībā.

9Tādējādi apstrīdētā norma ir izteikta jaunā redakcijā, nevis

10izslēgta no Izglītības likuma. Tomēr faktiski tā ir zaudējusi

11spēku, jo paredz konkrēto tiesisko attiecību jaunu regulējumu.

12Proti, apstrīdētā norma vairs neparedz vispārēju aizliegumu

13strādāt par pedagogu personai, kas sodīta par jebkura tīša

14nozieguma izdarīšanu, bet nosaka mehānismu, kas nodrošina

15diferencētu pieeju.

16Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdē, kad

17likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā" tika

18izskatīts pirmajā lasījumā, deputāte Ina Druviete Izglītības,

19kultūras un zinātnes komisijas vārdā norādīja, ka ar grozījumiem

20paredzēts normu precizēt un "samērot sabiedrības intereses

21ar iespējamo indivīda tiesību aizskārumu"

22(sk. Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdes

23stenogrammu, pieejama

24http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/124 #LP0296_022,

25aplūkota 2013. gada 5. februārī). Saeimas atbildes

26rakstā un pieaicināto personu - Tieslietu ministrijas, Izglītības

27un zinātnes ministrijas, Tiesībsarga - viedokļos, kas iesniegti

28Satversmes tiesai, pausts uzskats, ka ar apstrīdētās normas

29grozījumiem ir novērsta Izglītības likuma 50. panta

301. punkta iespējamā neatbilstība Satversmei

31(sk. lietas materiālu 29., 70., 81., 99. un

32100. lpp.).

33Arī Pieteikuma iesniedzējs pēc iepazīšanās ar lietas

34materiāliem paudis gandarījumu par to, ka Saeima un pieaicinātās

35personas atzinušas apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes

36106. pantam un "Saeima ir labojusi apstrīdēto

37normu" (sk. lietas materiālu

38122. lpp.).

39Tādējādi Saeima ir novērsusi apstākļus, kas bija par pamatu

40pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā.

1Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību

3izlemt, no kura brīža spēku zaudē apstrīdētā norma, ja tā tiek

4atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

5Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

6publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

7viedoklis jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

821. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

934. punktu).

10Satversmes tiesa savu pamatojumu visupirms var balstīt uz

11pieteikumā norādītiem argumentiem par to, kāpēc apstrīdētās

12normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu

13nepieciešama pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, un

14par to, kādā veidā tā novērstu apstrīdētās normas radītās

15nelabvēlīgās sekas.

16Pieteikumā nav ietverts prasījums atzīt apstrīdēto normu par

17spēkā neesošu no tās pieņemšanas, spēkā stāšanās vai kāda cita

18pagātnes brīža. Turklāt jaunais regulējums nevis automātiski

19piešķir par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītai

20personai tiesības strādāt par pedagogu, bet gan paredz

21izvērtēšanas mehānismu. Proti, Ministru kabineta noteikta

22institūcija pēc tam, kad personai sodāmība ir dzēsta vai noņemta,

23izvērtē, vai tas, ka šāda persona strādās par pedagogu, nekaitēs

24izglītojamo interesēm. Satversmes tiesa nevar izvērtēt, vai

25konkrēti Pieteikuma iesniedzējs drīkst strādāt par pedagogu.

26Tādējādi uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas jaunais regulējums un

27nav tādu apstākļu, kas liecinātu, ka apstrīdētās normas atzīšana

28par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama

29Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai.

30Līdz ar to Satversmes tiesai nav iemesla piešķirt savam

31nolēmumam atpakaļejošu spēku un ir pamats tiesvedības

32izbeigšanai.

1Satversmes tiesa vērš Saeimas un Ministru kabineta

2uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma gan ir grozīta, bet joprojām

3nav izveidots personas tiesību nodrošināšanas mehānisms, proti,

4Ministru kabinets nav noteicis nedz institūciju, kas izvērtēs,

5nedz arī kārtību, kādā tiks izvērtēts, vai persona, kas sodīta

6par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, drīkst strādāt par

7pedagogu un vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm. Šāda

8situācija var radīt personai Satversmē noteikto pamattiesību

9aizskārumu.

10Nolēmumu

11daļa

12Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

1329. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa

14nolēma:

15izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2012-11-01 "Par

16Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstību

17Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam".

18Lēmums nav pārsūdzams.

19Tiesas sēdes priekšsēdētājs

20G.Kūtris