258. pants
paredz: ja maksātnespējas procesa lietā tiek

konstatēts, ka strīds par tiesībām pastāv un tas izšķirams tiesā

prasības kārtībā, tiesa tiesvedību aptur līdz strīda izšķiršanai.

Šāds tiesas pienākums nav ierobežots attiecībā uz kādu no

maksātnespējas procesa stadijām. Arī izvērtējot administratora

iesniegto pieteikumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu un

noslēguma kreditoru sapulces lēmumu par bankrota procedūras

pabeigšanu, tiesa var konstatēt, ka pastāv šķēršļi maksātnespējas

procesa izbeigšanai, proti, citā tiesā vēl risinās tiesvedība par

strīdu starp iespējamo kreditoru un parādnieku. Citiem vārdiem,

tiesa bez rūpīga izvērtējuma un pamatojuma nedrīkst pieņemt

lēmumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, pirms citā

tiesā ir izskatīts būtisks strīds par tiesībām, īpaši tajos

gadījumos, kad iespējamā kreditora prasījums nodrošināts ar

hipotēku vai komercķīlu. Tomēr jāņem vērā, ka maksātnespējas

procesa lietas neizbeigšana negarantētu iespējamā kreditora

prasījuma apmierināšanu, jo pirms bankrota procedūras pabeigšanas

maksātnespējīgā komersanta īpašumi parasti jau ir atsavināti un

no iegūtajiem līdzekļiem segti atzīto kreditoru prasījumi un

maksātnespējas procesa izmaksas.

Tādējādi kreditoru sapulces rīcības

brīvība nepieņemt lēmumu par bankrota procedūras pabeigšanu un

tiesas rīcības brīvība nepieņemt lēmumu par maksātnespējas

procesa lietas izbeigšanu, pirms tiesā izskatīta pēc iespējamā

kreditora iniciatīvas celtā prasība pret parādnieku, ir šķietama

un negarantē iespējamā kreditora interešu ievērošanu.

17. Satversmes tiesa jau ir norādījusi uz

administratora būtisko lomu maksātnespējas procesā. Saskaņā ar

Maksātnespējas likuma 8. panta pirmo daļu un 26. panta

otro daļu administrators ir administratora sertifikātu ieguvusi

fiziskā persona, kurai ir šajā likumā noteiktās tiesības un

pienākumi un kurai jānodrošina maksātnespējas procesa likumība un

efektivitāte.

17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par

administratoru var tikt izvirzīts vienīgi kandidāts ar

nevainojamu reputāciju. Turklāt, ievērojot administratora

pienākumu apjomu, nepieciešams, lai viņam būtu atbilstoša

kvalifikācija, zināšanas un pieredze. Ja administrators ir

kvalificēts un pieredzējis, viņš var nodrošināt to, ka saīsinās

maksātnespējas procesa ilgums, samazinās šā procesa izmaksas un

palielinās atgūto līdzekļu apmērs, tātad var nodrošināt ne vien

maksātnespējas procesa netraucētu norisi, bet arī sabiedrības

uzticēšanos maksātnespējas regulējuma efektivitātei. Tas atbilst

kreditoru, parādnieka un valsts interesēm, kā arī veicina šo

interešu sabalansēšanu. Ievērojot to, Satversmes tiesa atzinusi

par pamatotu arī prasību, ka administratoriem nepieciešama

augstākā izglītība tiesību zinātnē. Juridiskās zināšanas

administratoram vajadzīgas, lai pareizi piemērotu tiesību normas

un panāktu optimālu un taisnīgu risinājumu konkrētās

maksātnespējas procesa situācijās (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 23. februāra sprieduma

lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punktu un

2011. gada 22. novembra sprieduma

lietā Nr. 2011-04-01 16. un 18. punktu).

Turklāt Maksātnespējas likuma 20. panta pirmā daļa

noteic, kādos gadījumos administrators nevar pildīt

administratora pienākumus konkrētā maksātnespējas procesā,

tostarp tad, ja administrators atrodas interešu konflikta

situācijā attiecībā pret maksātnespējas subjektu vai kreditoru

(3. punkts) vai ja administrators ir personiski ieinteresēts

maksātnespējas lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas

šaubas par viņa objektivitāti (6. punkts). Tādējādi likums

skaidri paredz to, ka administratoram maksātnespējas procesā

jābūt objektīvam.

17.2. Viens no administratora pienākumiem pēc

maksātnespējas procesa pasludināšanas ir kreditoru prasījumu

pieņemšana, reģistra kārtošana, pārbaude, kā arī pamatota lēmuma

pieņemšana par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai

daļēju atzīšanu. To detalizēti regulē Maksātnespējas likums.

Satversmes tiesa secina, ka kreditoru un to prasījumu precīza

konstatēšana ir viens no būtiskiem maksātnespējas procesa

elementiem un priekšnosacījumiem tam, lai varētu tikt īstenots šā

procesa mērķis - aizsargāt kreditoru intereses - un lai šis

process būtu likumīgs un efektīvs. Tāpēc kreditoru lokam jābūt

noskaidrotam līdz bankrota procedūras pabeigšanai, lai kreditoru

sapulcē būtu pārstāvētas visu to personu intereses, kurām ir

prasījumi pret parādnieku.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas mērķis ir

nodrošināt vienīgi to, lai administrators nenovilcina bankrota

procedūras pabeigšanu pēc tam, kad apmierināti visu kreditoru

prasījumi. Šādas novilcināšanas sekas būtu nelabvēlīgas, tostarp

pieaugtu maksātnespējas procesa izmaksas. Taču bankrota

procedūras pasākumus nevar uzskatīt par pabeigtiem, kamēr nav

noskaidrots kreditoru kopums.

Tādējādi administrators, ņemot vērā

visu kreditoru intereses un konkrētā maksātnespējas procesa

apstākļus, izlemj jautājumus par bankrota procedūras pasākumu

izpildi un noslēguma kreditoru sapulces sasaukšanu.

18. No personas tiesību aizsardzības viedokļa būtiski

ir tas, kādas tiesības un pienākumus Maksātnespējas likums un

citas tiesību normas piešķir maksātnespējīgā komersanta

kreditoram. Kreditors maksātnespējas procesā savu interešu

aizsardzībai var izmantot šādus līdzekļus:

1) iesniegt prasījumu administratoram Maksātnespējas likuma

70. pantā noteiktajā laikā;

2) ja administrators kreditora prasījumu neatzīst, - pārsūdzēt

tiesā administratora lēmumu saskaņā ar Maksātnespējas likuma

76. pantu. Tiesa saskaņā ar CPL 363.17 pantu

var kreditora sūdzību vai nu apmierināt, uzdodot administratoram

novērst pieļauto pārkāpumu, vai noraidīt, kā arī, konstatējot, ka

pastāv strīds par tiesībām, noteikt termiņu, kādā kreditors var

celt prasību tiesā vispārējā kārtībā;

3) celt prasību pret parādnieku vispārējā kārtībā, ja tiesa,

izskatot sūdzību par administratora lēmumu neatzīt personu par

kreditoru, konstatējusi, ka pastāv strīds par tiesībām;

4) būtisku materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu

gadījumā - lūgt Augstākās tiesas priekšsēdētāju, Senāta

Civillietu departamenta priekšsēdētāju vai ģenerālprokuroru

iesniegt protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Senātam

saskaņā ar CPL 483. un 484. pantu (redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2012. gada 31. decembrim);

5) iesniegt sūdzību par administratora rīcību Maksātnespējas

administrācijai saskaņā ar Maksātnespējas likuma

189. pantu;

6) pārsūdzēt tiesā Maksātnespējas administrācijas lēmumu

saskaņā ar Maksātnespējas likuma 190. pantu;

7) celt tiesā prasību pret administratoru gada laikā pēc

maksātnespējas procesa izbeigšanas saskaņā ar Maksātnespējas

likuma 29. pantu.

Tādējādi maksātnespējas procesā no iespējamā kreditora tiek

gaidīta aktīva rīcība attiecībā uz viņa prasījuma atzīšanu,

citādi tas savas prasījuma tiesības pret parādnieku var

zaudēt.

19. Satversmes tiesa secina, ka strīdi par tiesībām

paralēli maksātnespējas procesam būtu jāizskata vienīgi tad, kad

tiesa, izskatot iespējamā kreditora sūdzību par administratora

lēmumu neatzīt to par kreditoru, konstatē šāda strīda esamību un

nosaka termiņu, kurā kreditoram jāceļ tiesā prasība vispārīgā

kārtībā. Var piekrist Saeimai un pieaicinātajām personām, ka šāds

regulējums vērsts uz maksātnespējas procesa efektivitātes un

ātruma nodrošināšanu, tāpēc ir saprātīgs un neaizskar personas

tiesības.

Tomēr maksātnespējas procesa kopējais mērķis (aizsargāt

kreditoru kopuma intereses) un bankrota procedūras mērķis (pēc

iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus) nav

pretstatāms atsevišķa kreditora pamattiesībām uz tā tiesību

aizsardzību.

CPL 1. pantā konkretizētas Satversmes 92. pantā

noteiktās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, attiecinot tās uz

personas civilo tiesību un interešu aizsardzību. CPL

1. panta pirmā daļa nosaka: "Katrai fiziskajai un

juridiskajai personai [..] ir tiesības uz savu aizskarto vai

apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

aizsardzību tiesā."

Nevienai personai nav aizliegts savu interešu aizsardzībai

vērsties tiesā ar prasību pret parādnieku pēc savas iniciatīvas,

ja tiesa, izskatot maksātnespējas procesa lietu, strīdu par

tiesībām nav konstatējusi. Ja tiesa apmierina iespējamā kreditora

celto prasību, tas nozīmē, ka strīds par tiesībām ir bijis. Tāpēc

šādu personas rīcību nevar uzskatīt par tiesu sistēmu apgrūtinošu

vai maksātnespējas procesu kavējošu. Tiesiskuma un personas

civilo interešu aizsardzības principiem šādā gadījumā ir

prioritāte pār speciālajiem maksātnespējas procesa

principiem.

Tātad strīds par tiesībām var tikt konstatēts divējādi:

pirmkārt, kad to konstatē tiesa, izskatot iespējamā kreditora

sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par maksātnespējīgā

komersanta kreditoru; otrkārt, kad to konstatē tiesa, kas izskata

pēc iespējamā kreditora iniciatīvas celtu prasību, ja cita tiesa,

kas izskata maksātnespējas procesa lietu, strīdu par tiesībām nav

konstatējusi. Abos gadījumos ir skaidrs, ka strīds starp pusēm

pastāv, atšķiras vienīgi šā strīda konstatēšanas brīdis un veids.

Tādējādi abas šīs situācijas faktiski ir līdzīgas un nav strikti

nošķiramas.

Administratoram ir tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu, ar

kuru persona atzīta par parādnieka kreditoru, taču viņam jāņem

vērā, ka arī galīgajā tiesas spriedumā varētu tikt atzīts

iespējamā kreditora prasījums pret parādnieku un tādējādi vēl

iespējamas izmaiņas kreditoru kopumā. Šādā situācijā

administrators var virzīt maksātnespējas procesu, nodrošinot to,

ka netiek aizskartas iespējamā kreditora intereses, proti, tā,

lai iespējamā kreditora prasījumu varētu apmierināt gadījumā, ja

viņš ar galīgo tiesas spriedumu tiktu atzīts par nodrošināto

kreditoru. Tas neliedz segt atzīto kreditoru prasījumus no

līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot to parādnieka mantu, ar kuru

nav nodrošināts iespējamā kreditora prasījums un par kuru nav

strīda. Savukārt atzīto kreditoru prasījumu apmierināšana no

līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot iespējamam kreditoram par labu

ieķīlātos īpašumus, kā arī noslēguma kreditoru sapulces

sasaukšana pirms galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās ir pretēja

civilprocesa, maksātnespējas procesa un bankrota procedūras

mērķiem.

Maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ

nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat

nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu

kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā

tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku

vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma

nodrošinājuma veidiem. Īpaši šādā gadījumā iespējamam kreditoram

vajadzētu būt vismaz iespējai sagaidīt galīgo tiesas nolēmumu,

kurā noteikts, vai prasījums ir atzīstams.

Turklāt šajā gadījumā nav nozīmes tam, ka iespējamais

kreditors ir kredītiestāde. Nenoliedzami, izsniedzot aizdevumu,

kredītiestādei ir pienākums izvērtēt darījuma riskus un

kredītņēmēja spēju aizdevumu atdot. Taču maksātnespējas procesā

kredītiestādei ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā jebkuram

citam nodrošinātajam kreditoram. Kredītiestādes pienākums

pievērst pastiprinātu uzmanību aizdevuma riskiem neietver

nepieciešamību rēķināties ar tādu iespēju, ka tiesību normas

varētu tikt interpretētas un piemērotas kļūdaini un

maksātnespējas procesa rezultātā kreditora prasījums varētu tikt

apšaubīts. Šāda izpratne negatīvi ietekmētu tautsaimniecības vidi

un komerctiesisko apriti un nav arī savienojama ar tiesiskas

valsts pamatprincipiem.

Satversmes tiesa atzīst, ka bankrota procedūras ietvaros ne

vienmēr var tikt apmierināti visu kreditoru prasījumi un viena

kreditora intereses parasti nav stādāmas augstāk par pārējo

kreditoru interesēm, maksātnespējas procesa ātrumu un

efektivitāti. Kurām interesēm konkrētajā situācijā piešķirama

prioritāte, tas administratoram jāizvērtē individuāli. Piemēram,

ja pret maksātnespējīgo komersantu prasību tiesā pēc savas

iniciatīvas cēlis neatzīts kreditors, kura prasījums ir

salīdzinoši neliels, turklāt nav nodrošināts, tas neliegtu

pabeigt bankrota procedūru, pirms stājies spēkā tiesas spriedums

par strīdu par tiesībām.

Līdz ar to administratoram ir

pienākums izvērtēt, kurām interesēm maksātnespējas procesā dodama

prioritāte, un nepieciešamības gadījumā rīkoties tādējādi, lai

bankrota procedūra netiktu pabeigta un maksātnespējīgais

komersants netiktu likvidēts, pirms stājies spēkā galīgais tās

tiesas nolēmums, kurā tiek skatīts maksātnespējīgā komersanta un

tā iespējamā kreditora strīds par tiesībām.

20. No konstitucionālās sūdzības un lietas materiāliem

izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja ir aktīvi rīkojusies, lai

panāktu sava prasījuma atzīšanu, un izmantojusi iepriekš minētos

savu interešu aizsardzības līdzekļus. Arī pēc tam, kad tiesa,

izskatot Pieteikuma iesniedzējas sūdzību par administratora

lēmumu neatzīt to par nodrošināto kreditoru, nesaskatīja strīdu

par tiesībām un nenoteica laiku prasības celšanai tiesā vispārējā

kārtībā, Pieteikuma iesniedzēja, aizstāvot savas tiesības, vērsās

vispārējās jurisdikcijas tiesā. Šajā lietā arī konstatēts, ka

administrators sasauca noslēguma kreditoru sapulci pirms tam, kad

stājās spēkā galīgais tiesas spriedums attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzējas un maksātnespējīgā komersanta strīdu par

tiesībām.

Satversmes tiesa pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam

viedoklim, ka Pieteikuma iesniedzējas argumenti par tās

pamattiesību aizskārumu attiecas nevis uz apstrīdēto normu, bet

gan tās piemērošanu konkrētajā maksātnespējas procesā.

Noskaidrojot apstrīdētās normas patieso saturu un mērķi,

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības

aizskārusi nevis apstrīdētā norma per se, bet gan tās

interpretācija un piemērošana konkrētajā maksātnespējas procesā.

Savukārt sistēmiskā un teleoloģiskā tiesību normu interpretācijas

metode ļauj apstrīdēto normu iztulkot atbilstoši Satversmes 92.

un 105. pantam.

Līdz ar to tiesvedības turpināšana

lietā nav iespējama.

Nolēmumu

daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2012-25-01 "Par

2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likuma

138. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un

105. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris