57. pants, kas nodrošinātajam kreditoram liedz iesniegt

, kas nodrošinātajam kreditoram liedz iesniegt

1maksātnespējas pieteikumu, jo viņam šāds process nav

2nepieciešams, proti, viņam ir nodrošinājums, kas garantē

3prasījuma apmierināšanu.

4A. Strupišs norāda, ka no vispārējā komerctiesiskā

5regulējuma izriet arī princips, ka juridiskā persona nevar tikt

6likvidēta, iekams tā nav apmierinājusi visus kreditoru prasījumus

7vai kamēr notiek tiesvedība par šiem prasījumiem.

8Viedokļa autors uzsver, ka hipotēka tiek uzskatīta par

9visdrošāko prasības nodrošinājuma līdzekli privāttiesībās. Tā

10tiekot nodrošināta ar vairākiem hipotēkas institūta principiem,

11kā, piemēram, brīvprātības principu, publiskuma principu,

12atpazīstamības principu, nedalāmības principu. Līdz ar to

13jebkura iespēja padarīt hipotēkas institūtu mazāk drošu nozīmējot

14būtisku tiesiskās drošības principa nozīmes samazināšanu

15privāttiesību sistēmā un kopumā negatīvu ietekmi uz

16privāttiesisko apgrozību valstī.

17Secinājumu

18daļa

1910. Maksātnespējas likums bija spēkā no 2008. gada

201. janvāra līdz 2010. gada 31. oktobrim. Taču

212010. gada Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu

225. punkts noteic, ka tiesiskās aizsardzības procesos un

23maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laika posmā no

242008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada

2531. oktobrim, tiek piemērotas minētajā laika posmā spēkā

26esošā Maksātnespējas likuma normas un uz tā pamata izdotie

27normatīvie akti. Arī CPL pārejas noteikumu 46. punkts

28paredz, ka juridiskās personas maksātnespējas procesam, kas

29uzsākts līdz 2010. gada 31. oktobrim, piemēro šā likuma

3046.1 nodaļu redakcijā, kas bija spēkā līdz

31minētajam datumam.

32Maksātnespējas process, kura ietvaros Pieteikuma iesniedzēja

33netika atzīta par nodrošināto kreditoru, tika uzsākts ar Rīgas

34pilsētas Centra rajona tiesas 2010. gada 23. februāra

35lēmumu, par maksātnespējas iestāšanās dienu nosakot

362010. gada 8. februāri (sk. lietas materiālu

371. sēj. 27.-28. lpp.). Tādējādi Satversmes tiesa

38šajā lēmumā atsauksies uz tiesību normām, kas bija spēkā

39attiecīgajā periodā.

4011. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta

411. punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu

42persona var iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par likuma

43atbilstību Satversmei pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

44kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma

4519.2 panta pirmā daļa noteic, ka

46"konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var

47iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē

48noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst

49augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas

501. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas

51pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

52Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "saskaņā ar Satversmes

53tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās

54daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir

55svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma

56iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības"

57(Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma

58lietā Nr. 2008-36-01 9. punkts).

59Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

60Satversmes 92. un 105. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesai

61jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas

62minētās pamattiesības.

6312. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

64neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas

65nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

66intereses taisnīgā tiesā."

67Analizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes

68tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga

69tiesa" ietver divus aspektus, proti, taisnīga tiesa kā

70neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un

71taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

72process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants

73paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju

74sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši

75kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu

76taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram,

77Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

78Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

792007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

80Nr. 2006-28-01 9. punktu).

81Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir

82tiesības uz pieeju tiesai. Valstij ir pienākums izveidot

83neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums nodrošināt virkni

84procesuālo garantiju, tāpēc pamatota ir prasība, lai personām

85tiktu nodrošināta pieeja tiesai un tās varētu izmantot šīs

86garantijas. Kā Satversmes tiesa jau ir norādījusi, tad

87iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu

88nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram, Satversmes

89tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

90Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu,

912005. gada 17. oktobra sprieduma

92lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu un 2006. gada

9314. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8.

94punktu).

95Satversmes tiesa arī secinājusi, ka personas pamattiesību

96aizsardzība ir viens no demokrātiskas valsts nozīmīgākajiem

97pienākumiem un valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai

98personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas

99(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

100sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1011. punktu). Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu

102nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo

103tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas

104pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

1052006. gada 14. marta sprieduma lietā

106Nr. 2005-18-01 10. punktu un 2012. gada

10720. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01

1089. punktu).

10913. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam

110ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

111sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

112saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

113vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

114likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

115Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

116paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

117neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

118īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

119tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

120rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums, ķīlas tiesības,

121saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu vai deliktu

122u. c. (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

12320. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

124Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

12514. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma

126iesniedzēja faktiski apstrīd Maksātnespējas likuma

127138. panta pirmo teikumu, proti, to, ka lēmumu par bankrota

128procedūras pabeigšanu pieņem noslēguma kreditoru sapulce ne vēlāk

129kā mēnesi pēc bankrota procedūras pasākumu izpildes.

13014.1. Pieteikuma iesniedzēja ar administratora lēmumu

131netika atzīta par nodrošināto kreditoru tās parādnieka

132maksātnespējas procesā, turklāt tiesa noraidīja Pieteikuma

133iesniedzējas sūdzību par šo administratora lēmumu. Tiesa arī

134nekonstatēja, ka starp Pieteikuma iesniedzēju un parādnieku

135pastāvētu strīds par tiesībām, un nenoteica laiku prasības

136celšanai tiesā vispārējā kārtībā. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja

137prasību tiesā cēla pēc savas iniciatīvas, un pirmās instances

138tiesa tās pieteikumu apmierināja, nosakot Pieteikuma iesniedzējai

139nodrošinātā kreditora statusu. Šis spriedums nestājās spēkā, jo

140tas tika pārsūdzēts. Pirms lieta tika izskatīta apelācijas

141instances tiesā, noslēguma kreditoru sapulce, pamatojoties uz

142apstrīdēto normu, nolēma pabeigt bankrota procedūru. Tādējādi

143maksātnespējīgais komersants tika likvidēts, bet strīds starp to

144un Pieteikuma iesniedzēju palika līdz galam neizskatīts.

145Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma netika tieši

146piemērota Pieteikuma iesniedzējai. Tomēr apstrīdētajā normā

147noteiktais, proti, ka lēmums par bankrota procedūru jāpieņem ne

148vēlāk kā mēnesi pēc bankrota procedūras pabeigšanas, Pieteikuma

149iesniedzējai atņēma jebkādu iespēju panākt sava prasījuma

150apmierinājumu arī tādā gadījumā, ja apelācijas instances tiesa

151būtu atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar

152kuru Pieteikuma iesniedzēja bija atzīta par nodrošināto

153kreditoru.

15414.2. Saeima un pieaicinātās personas izteikušas

155dažādus viedokļus par apstrīdēto normu un tās piemērošanu.

156Saeima, Tieslietu ministrija, Tiesībsargs, Maksātnespējas

157administrācija, Administratoru asociācija un G. Bērziņš

158uzskata, ka Maksātnespējas likums paredz pietiekami efektīvu

159iespējamo kreditoru interešu aizsardzības mehānismu un apstrīdētā

160norma atbilst Satversmes normām. Ja administrators un tiesa

161neatzīst personu par nodrošināto kreditoru, prasības celšana

162tiesā vispārējā kārtībā rada papildu slodzi tiesu sistēmai un nav

163pieļaujama. Savukārt A. Strupišs izsaka viedokli, ka

164bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par izpildītiem,

165kamēr nav precīzi noskaidrots kreditoru loks un to prasījumu

166apmērs. Turklāt, kā norāda Saeima, Maksātnespējas administrācija

167un A. Strupišs, apstrīdētā norma neliedz sagaidīt galīgo

168tiesas nolēmumu, ar kuru tiek izšķirts strīds starp iespējamo

169kreditoru un parādnieku, pirms lēmuma pieņemšanas par bankrota

170procedūras pabeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas

171pamattiesību aizskārumu radot apstrīdētās normas nepareiza

172interpretācija un piemērošana (sk. lietas materiālu

1731. sēj. 191.-193. lpp. un 2. sēj. 1.-3.,

1747.-8., 56.-57., 64.-66., 73.-79. lpp.).

17514.3. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu, kā arī

176Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesas

177kompetencē neietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesu un citu

178tiesību normu piemērotāju nolēmumu un sniegtās tiesību normu

179interpretācijas pārvērtēšana. Savukārt Satversmes tiesas likuma

18029. panta 2.1 daļa un 32. panta otrā

181daļa paredz, ka Satversmes tiesas nolēmumos sniegtā tiesību

182normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību

183institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un

184juridiskajām personām.

185Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās uzdevums nav izlemt to,

186kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai

187piemērojamas tiesību normas. Tomēr atsevišķos gadījumos

188Satversmes tiesai var būt nepieciešams interpretēt tiesību

189normas: pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā

190atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām;

191otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas

192prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības

193iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas

194nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros

195(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

196sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu un

1972008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības

198izbeigšanu lietā Nr. 2008-10-01 9.2. punktu).

199Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma

200izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi

201tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko

202strīdu, un tā konkrētās tiesību normas ietvaros ir atzīstama

203vienīgi par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem

204līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un

205piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību

206normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

207(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija

208lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01

2096. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par

210tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

2117. punktu).

212Satversmes tiesa arī atzinusi, ka taisnīga rezultāta

213sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums

214normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiskā spēka tiesību

215normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver

216piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas

217metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

218piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

219izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

2204. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

22117. punktu un 2011. gada 8. marta lēmuma par

222tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03

2237. punktu).

224Ievērojot lietā izteiktos atšķirīgos viedokļus, Satversmes

225tiesa secina, ka tai jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējas

226pamattiesības ierobežojusi apstrīdētā norma per se vai

227tikai tās nepareiza interpretācija un piemērošana. Ja apstrīdētā

228norma ir interpretēta un piemērota nepareizi, Satversmes tiesai

229nav pamata izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmei.

230Satversmes tiesa ir norādījusi: lai noteiktu, vai ir pamats

231izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nepieciešams

232noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas metode ir

233tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties

234vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību

235normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu

236iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr apstiprinās. Ja

237tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir

238izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā griba

239(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa

240lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03

2416. punktu). Tiesību normas mērķi un likumdevēja patieso

242gribu palīdz atklāt vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā

243tiesību normu interpretācijas metode. Šo metožu izmantošana ļauj

244ar piemērojamo tiesību normu sasniegt taisnīgāko un lietderīgāko

245mērķi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

2464. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

247daļas 3. punktu).

248Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas un

249citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā

250jēga.

25115. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā

252likuma mērķis ir veicināt parādnieka maksātspējas atjaunošanu un

253aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas

254maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā. Šā likuma 5. pants

255noteic, ka maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu

256kopums, lai citastarp aizsargātu kreditoru kopuma intereses,

257piemērojot bankrota procedūru. Saskaņā ar likuma 130. pantu

258bankrots ir maksātnespējas procesa stāvokļa risinājums, kas

259izpaužas kā finansiālo, tiesisko un organizatorisko pasākumu

260kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru

261prasījumus un likvidēt parādnieku.

262Tādējādi gan visa maksātnespējas

263procesa, gan bankrota procedūras mērķis ir aizsargāt kreditoru

264intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc

265iespējas pilnīgāk.

26616. Saskaņā ar apstrīdēto normu un Maksātnespējas

267likuma 83. panta otro daļu administrators mēneša laikā pēc

268bankrota procedūras pasākumu izpildes sasauc noslēguma kreditoru

269sapulci, lai tā pieņemtu lēmumu par bankrota procedūras

270pabeigšanu. Pēc tam atbilstoši šā likuma 139. panta otrās

271daļas 5. punktam administrators iesniedz tiesā pieteikumu

272par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu. Savukārt

273Maksātnespējas likuma 139. panta trešā daļa un CPL

274363.13 panta trešā daļa paredz, ka pieteikumam

275par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu administrators

276pievieno pierādījumus, kas apliecina, ka bankrota procedūra

277pabeigta, kā arī attiecīgās kreditoru sapulces lēmumu. Saskaņā ar

278CPL 363.13 panta otrās daļas 5. punktu tiesa

279izskata pieteikumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu,

280ja pabeigta bankrota procedūra.

281Apstrīdētā norma nosaka termiņu - vienu mēnesi pēc bankrota

282procedūras pasākumu izpildes, un šajā laikā noslēguma kreditoru

283sapulcei jāpieņem lēmums par bankrota procedūras pabeigšanu.

284Tādējādi, no vienas puses, apstrīdētajā normā noteikts strikts

285termiņš, kādā jāsanāk kreditoru sapulcei. Taču, no otras puses,

286apstrīdētā norma ietver arī vērtējamu jautājumu par to, kad

287bankrota procedūras pasākumi atzīstami par izpildītiem.

288Atbilstoši Maksātnespējas likumam par bankrota procedūras

289pasākumiem uzskatāmi šā likuma 133.-136. pantā paredzētā

290parādnieka mantas pārdošana un izsole un 137. pantā regulētā

291maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu

292segšana.

293Saeima, tāpat kā vairākas pieaicinātās personas, norāda, ka

294kreditoru sapulcei, administratoram un tiesai maksātnespējas

295procesā ir zināma rīcības brīvība, kuru īstenojot bankrota

296procedūru var pabeigt pēc tam, kad sagaidīts tiesas lēmums

297attiecībā uz iespējamā kreditora un parādnieka strīdu.

29816.1. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 77. panta

299pirmo un otro daļu kreditoru sapulce ir organizēta kreditoru

300kopīgas darbības forma, kurā kreditori pieņem lēmumus un kuru

301vada administrators.

302Var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka kreditoru sapulce nav

303ieinteresēta paplašināt kreditoru loku, tādējādi samazinot jau

304atzīto kreditoru iespējas panākt savu prasījumu apmierinājumu.

305Visticamāk, administratora sasauktā noslēguma kreditoru sapulce

306pieņemtu lēmumu pabeigt bankrota procedūru, neraugoties uz to, ka

307nav beigusies tiesvedība attiecībā uz kāda cita iespējamā

308kreditora prasījumiem. Turklāt laikā, kad tiek sasaukta noslēguma

309kreditoru sapulce, parādnieka īpašums jau ir atsavināts un

310iegūtie līdzekļi sadalīti Maksātnespējas likumā noteiktajā

311kārtībā.

31216.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesu varas

313uzdevums ir nodrošināt, lai, izskatot konkrētu lietu, tiktu

314garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

315īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī

316aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši

317vispārējās jurisdikcijas tiesas ir atzīstamas par efektīvāko

318mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli, var

319konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās

320personas tiesībām un sabiedrības interesēm

321(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 13. oktobra

322lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

32312. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par

324tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

3257. punktu).

326Civilās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka,

327ievērojot pušu līdztiesības principu, tiek izšķirti to

328savstarpējie strīdi par aizskartām tiesībām un ar likumu

329aizsargātām interesēm. Prasības tiesvedības gadījumā tiesa

330izskata un izlemj lietas par strīdiem un dod objektīvu vērtējumu

331pušu iesniegtajiem pierādījumiem. Savukārt lietas par juridisko

332personu maksātnespēju saskaņā ar CPL 251. panta

33311. punktu tiek izskatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā un

334tajās nekad nav strīda par tiesībām (sk. Satversmes

335tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

336Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu).

337CPL 31. nodaļa reglamentē vispārīgos sevišķās tiesāšanās

338kārtības noteikumus, savukārt 46.1 nodaļa regulē

339juridisko personu maksātnespējas procesa lietu norisi tiesā. CPL