57. pants
, kas nodrošinātajam kreditoram liedz iesniegt

maksātnespējas pieteikumu, jo viņam šāds process nav

nepieciešams, proti, viņam ir nodrošinājums, kas garantē

prasījuma apmierināšanu.

A. Strupišs norāda, ka no vispārējā komerctiesiskā

regulējuma izriet arī princips, ka juridiskā persona nevar tikt

likvidēta, iekams tā nav apmierinājusi visus kreditoru prasījumus

vai kamēr notiek tiesvedība par šiem prasījumiem.

Viedokļa autors uzsver, ka hipotēka tiek uzskatīta par

visdrošāko prasības nodrošinājuma līdzekli privāttiesībās. Tā

tiekot nodrošināta ar vairākiem hipotēkas institūta principiem,

kā, piemēram, brīvprātības principu, publiskuma principu,

atpazīstamības principu, nedalāmības principu. Līdz ar to

jebkura iespēja padarīt hipotēkas institūtu mazāk drošu nozīmējot

būtisku tiesiskās drošības principa nozīmes samazināšanu

privāttiesību sistēmā un kopumā negatīvu ietekmi uz

privāttiesisko apgrozību valstī.

Secinājumu

daļa

10. Maksātnespējas likums bija spēkā no 2008. gada

1. janvāra līdz 2010. gada 31. oktobrim. Taču

2010. gada Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu

5. punkts noteic, ka tiesiskās aizsardzības procesos un

maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laika posmā no

2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada

31. oktobrim, tiek piemērotas minētajā laika posmā spēkā

esošā Maksātnespējas likuma normas un uz tā pamata izdotie

normatīvie akti. Arī CPL pārejas noteikumu 46. punkts

paredz, ka juridiskās personas maksātnespējas procesam, kas

uzsākts līdz 2010. gada 31. oktobrim, piemēro šā likuma

46.1 nodaļu redakcijā, kas bija spēkā līdz

minētajam datumam.

Maksātnespējas process, kura ietvaros Pieteikuma iesniedzēja

netika atzīta par nodrošināto kreditoru, tika uzsākts ar Rīgas

pilsētas Centra rajona tiesas 2010. gada 23. februāra

lēmumu, par maksātnespējas iestāšanās dienu nosakot

2010. gada 8. februāri (sk. lietas materiālu

1. sēj. 27.-28. lpp.). Tādējādi Satversmes tiesa

šajā lēmumā atsauksies uz tiesību normām, kas bija spēkā

attiecīgajā periodā.

11. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta

1. punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu

persona var iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par likuma

atbilstību Satversmei pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmā daļa noteic, ka

"konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var

iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē

noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst

augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas

1. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas

pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās

daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir

svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma

iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības"

(Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2008-36-01 9. punkts).

Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 92. un 105. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesai

jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas

minētās pamattiesības.

12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas

nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Analizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, taisnīga tiesa kā

neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un

taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants

paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju

sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši

kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu

taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 9. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir

tiesības uz pieeju tiesai. Valstij ir pienākums izveidot

neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums nodrošināt virkni

procesuālo garantiju, tāpēc pamatota ir prasība, lai personām

tiktu nodrošināta pieeja tiesai un tās varētu izmantot šīs

garantijas. Kā Satversmes tiesa jau ir norādījusi, tad

iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu

nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu,

2005. gada 17. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu un 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8.

punktu).

Satversmes tiesa arī secinājusi, ka personas pamattiesību

aizsardzība ir viens no demokrātiskas valsts nozīmīgākajiem

pienākumiem un valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai

personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1. punktu). Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu

nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo

tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas

pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 10. punktu un 2012. gada

20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01

9. punktu).

13. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam

ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums, ķīlas tiesības,

saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu vai deliktu

u. c. (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

14. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja faktiski apstrīd Maksātnespējas likuma

138. panta pirmo teikumu, proti, to, ka lēmumu par bankrota

procedūras pabeigšanu pieņem noslēguma kreditoru sapulce ne vēlāk

kā mēnesi pēc bankrota procedūras pasākumu izpildes.

14.1. Pieteikuma iesniedzēja ar administratora lēmumu

netika atzīta par nodrošināto kreditoru tās parādnieka

maksātnespējas procesā, turklāt tiesa noraidīja Pieteikuma

iesniedzējas sūdzību par šo administratora lēmumu. Tiesa arī

nekonstatēja, ka starp Pieteikuma iesniedzēju un parādnieku

pastāvētu strīds par tiesībām, un nenoteica laiku prasības

celšanai tiesā vispārējā kārtībā. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja

prasību tiesā cēla pēc savas iniciatīvas, un pirmās instances

tiesa tās pieteikumu apmierināja, nosakot Pieteikuma iesniedzējai

nodrošinātā kreditora statusu. Šis spriedums nestājās spēkā, jo

tas tika pārsūdzēts. Pirms lieta tika izskatīta apelācijas

instances tiesā, noslēguma kreditoru sapulce, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, nolēma pabeigt bankrota procedūru. Tādējādi

maksātnespējīgais komersants tika likvidēts, bet strīds starp to

un Pieteikuma iesniedzēju palika līdz galam neizskatīts.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma netika tieši

piemērota Pieteikuma iesniedzējai. Tomēr apstrīdētajā normā

noteiktais, proti, ka lēmums par bankrota procedūru jāpieņem ne

vēlāk kā mēnesi pēc bankrota procedūras pabeigšanas, Pieteikuma

iesniedzējai atņēma jebkādu iespēju panākt sava prasījuma

apmierinājumu arī tādā gadījumā, ja apelācijas instances tiesa

būtu atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar

kuru Pieteikuma iesniedzēja bija atzīta par nodrošināto

kreditoru.

14.2. Saeima un pieaicinātās personas izteikušas

dažādus viedokļus par apstrīdēto normu un tās piemērošanu.

Saeima, Tieslietu ministrija, Tiesībsargs, Maksātnespējas

administrācija, Administratoru asociācija un G. Bērziņš

uzskata, ka Maksātnespējas likums paredz pietiekami efektīvu

iespējamo kreditoru interešu aizsardzības mehānismu un apstrīdētā

norma atbilst Satversmes normām. Ja administrators un tiesa

neatzīst personu par nodrošināto kreditoru, prasības celšana

tiesā vispārējā kārtībā rada papildu slodzi tiesu sistēmai un nav

pieļaujama. Savukārt A. Strupišs izsaka viedokli, ka

bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par izpildītiem,

kamēr nav precīzi noskaidrots kreditoru loks un to prasījumu

apmērs. Turklāt, kā norāda Saeima, Maksātnespējas administrācija

un A. Strupišs, apstrīdētā norma neliedz sagaidīt galīgo

tiesas nolēmumu, ar kuru tiek izšķirts strīds starp iespējamo

kreditoru un parādnieku, pirms lēmuma pieņemšanas par bankrota

procedūras pabeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārumu radot apstrīdētās normas nepareiza

interpretācija un piemērošana (sk. lietas materiālu

1. sēj. 191.-193. lpp. un 2. sēj. 1.-3.,

7.-8., 56.-57., 64.-66., 73.-79. lpp.).

14.3. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu, kā arī

Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesas

kompetencē neietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesu un citu

tiesību normu piemērotāju nolēmumu un sniegtās tiesību normu

interpretācijas pārvērtēšana. Savukārt Satversmes tiesas likuma

29. panta 2.1 daļa un 32. panta otrā

daļa paredz, ka Satversmes tiesas nolēmumos sniegtā tiesību

normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību

institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un

juridiskajām personām.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās uzdevums nav izlemt to,

kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai

piemērojamas tiesību normas. Tomēr atsevišķos gadījumos

Satversmes tiesai var būt nepieciešams interpretēt tiesību

normas: pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā

atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām;

otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas

prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības

iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas

nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu un

2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008-10-01 9.2. punktu).

Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma

izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi

tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko

strīdu, un tā konkrētās tiesību normas ietvaros ir atzīstama

vienīgi par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem

līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un

piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību

normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01

6. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

7. punktu).

Satversmes tiesa arī atzinusi, ka taisnīga rezultāta

sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums

normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiskā spēka tiesību

normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver

piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas

metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

17. punktu un 2011. gada 8. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03

7. punktu).

Ievērojot lietā izteiktos atšķirīgos viedokļus, Satversmes

tiesa secina, ka tai jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesības ierobežojusi apstrīdētā norma per se vai

tikai tās nepareiza interpretācija un piemērošana. Ja apstrīdētā

norma ir interpretēta un piemērota nepareizi, Satversmes tiesai

nav pamata izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmei.

Satversmes tiesa ir norādījusi: lai noteiktu, vai ir pamats

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nepieciešams

noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas metode ir

tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties

vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību

normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu

iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr apstiprinās. Ja

tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir

izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā griba

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03

6. punktu). Tiesību normas mērķi un likumdevēja patieso

gribu palīdz atklāt vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā

tiesību normu interpretācijas metode. Šo metožu izmantošana ļauj

ar piemērojamo tiesību normu sasniegt taisnīgāko un lietderīgāko

mērķi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas un

citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā

jēga.

15. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā

likuma mērķis ir veicināt parādnieka maksātspējas atjaunošanu un

aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas

maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā. Šā likuma 5. pants

noteic, ka maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu

kopums, lai citastarp aizsargātu kreditoru kopuma intereses,

piemērojot bankrota procedūru. Saskaņā ar likuma 130. pantu

bankrots ir maksātnespējas procesa stāvokļa risinājums, kas

izpaužas kā finansiālo, tiesisko un organizatorisko pasākumu

kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru

prasījumus un likvidēt parādnieku.

Tādējādi gan visa maksātnespējas

procesa, gan bankrota procedūras mērķis ir aizsargāt kreditoru

intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc

iespējas pilnīgāk.

16. Saskaņā ar apstrīdēto normu un Maksātnespējas

likuma 83. panta otro daļu administrators mēneša laikā pēc

bankrota procedūras pasākumu izpildes sasauc noslēguma kreditoru

sapulci, lai tā pieņemtu lēmumu par bankrota procedūras

pabeigšanu. Pēc tam atbilstoši šā likuma 139. panta otrās

daļas 5. punktam administrators iesniedz tiesā pieteikumu

par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu. Savukārt

Maksātnespējas likuma 139. panta trešā daļa un CPL

363.13 panta trešā daļa paredz, ka pieteikumam

par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu administrators

pievieno pierādījumus, kas apliecina, ka bankrota procedūra

pabeigta, kā arī attiecīgās kreditoru sapulces lēmumu. Saskaņā ar

CPL 363.13 panta otrās daļas 5. punktu tiesa

izskata pieteikumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu,

ja pabeigta bankrota procedūra.

Apstrīdētā norma nosaka termiņu - vienu mēnesi pēc bankrota

procedūras pasākumu izpildes, un šajā laikā noslēguma kreditoru

sapulcei jāpieņem lēmums par bankrota procedūras pabeigšanu.

Tādējādi, no vienas puses, apstrīdētajā normā noteikts strikts

termiņš, kādā jāsanāk kreditoru sapulcei. Taču, no otras puses,

apstrīdētā norma ietver arī vērtējamu jautājumu par to, kad

bankrota procedūras pasākumi atzīstami par izpildītiem.

Atbilstoši Maksātnespējas likumam par bankrota procedūras

pasākumiem uzskatāmi šā likuma 133.-136. pantā paredzētā

parādnieka mantas pārdošana un izsole un 137. pantā regulētā

maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu

segšana.

Saeima, tāpat kā vairākas pieaicinātās personas, norāda, ka

kreditoru sapulcei, administratoram un tiesai maksātnespējas

procesā ir zināma rīcības brīvība, kuru īstenojot bankrota

procedūru var pabeigt pēc tam, kad sagaidīts tiesas lēmums

attiecībā uz iespējamā kreditora un parādnieka strīdu.

16.1. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 77. panta

pirmo un otro daļu kreditoru sapulce ir organizēta kreditoru

kopīgas darbības forma, kurā kreditori pieņem lēmumus un kuru

vada administrators.

Var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka kreditoru sapulce nav

ieinteresēta paplašināt kreditoru loku, tādējādi samazinot jau

atzīto kreditoru iespējas panākt savu prasījumu apmierinājumu.

Visticamāk, administratora sasauktā noslēguma kreditoru sapulce

pieņemtu lēmumu pabeigt bankrota procedūru, neraugoties uz to, ka

nav beigusies tiesvedība attiecībā uz kāda cita iespējamā

kreditora prasījumiem. Turklāt laikā, kad tiek sasaukta noslēguma

kreditoru sapulce, parādnieka īpašums jau ir atsavināts un

iegūtie līdzekļi sadalīti Maksātnespējas likumā noteiktajā

kārtībā.

16.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesu varas

uzdevums ir nodrošināt, lai, izskatot konkrētu lietu, tiktu

garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī

aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši

vispārējās jurisdikcijas tiesas ir atzīstamas par efektīvāko

mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli, var

konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās

personas tiesībām un sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 13. oktobra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

12. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

7. punktu).

Civilās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka,

ievērojot pušu līdztiesības principu, tiek izšķirti to

savstarpējie strīdi par aizskartām tiesībām un ar likumu

aizsargātām interesēm. Prasības tiesvedības gadījumā tiesa

izskata un izlemj lietas par strīdiem un dod objektīvu vērtējumu

pušu iesniegtajiem pierādījumiem. Savukārt lietas par juridisko

personu maksātnespēju saskaņā ar CPL 251. panta

11. punktu tiek izskatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā un

tajās nekad nav strīda par tiesībām (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu).

CPL 31. nodaļa reglamentē vispārīgos sevišķās tiesāšanās

kārtības noteikumus, savukārt 46.1 nodaļa regulē

juridisko personu maksātnespējas procesa lietu norisi tiesā. CPL