10. pants

1Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

2punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

3pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

4norma ir zaudējusi spēku.

5Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

62. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai

7nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

8tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

9nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

10februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Izlemjot

11jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis

12ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk.,

13piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par

14tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr

15Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod

16Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu

17to darīt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12.

18februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01

198.1. punktu).

20Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

21daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

22Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

23zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

24turpināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3.

25aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.

26punktu).