10. pants

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Izlemjot

jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis

ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod

Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu

to darīt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12.

februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01

8.1. punktu).

Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

turpināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.

punktu).