12. pants

Tā kā tiesvedības turpināšana lietā varētu būt

nepieciešama, lai nodrošinātu personas, iespējams, aizskarto

pamattiesību aizsardzību, visupirms nepieciešams identificēt

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un tā rašanās

brīdi.

Šos jautājumus jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas

ierosināšanu, jo saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta

piekto daļu kolēģija, izskatot pieteikumu, ir tiesīga atteikties

ierosināt lietu, ja tas neatbilst šā likuma 18. vai

19.-19.3 panta prasībām. Tomēr šajā vērtējumā kolēģija

ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa,

izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu un tā

rašanās brīdi, ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos

materiālus (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 23.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2016-02-01 8. punktu).

12.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

normas aizskar viņam Satversmes 90. pantā noteiktās

pamattiesības.

Satversmes 90. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības zināt

savas tiesības." Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību

virsvadības principā, atbilstoši kuram personu tiesības un

pienākumus var noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 90.

pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina

personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu.

Savukārt personai ir subjektīvās publiskās tiesības tikt

pienācīgi informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem (sal.

sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2006-12-01 16. punktu, 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 7.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu).

Satversmes 90. pantā citstarp ietverti tiesību normu

kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai

jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu, 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2019. gada 21.

februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu).

Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē

personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī

radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā

regulējuma izmaiņām un saturu (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.

punktu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Valsts

pienākums pildīt starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

citstarp ir ietverts Satversmes 89. pantā, kas noteic, ka valsts

atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē

ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām

cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.1. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes 90. pants ir konkretizējams

kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurā

vērtēta tiesību normas pieejamība un skaidrība.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesību normām

jābūt adekvāti pieejamām, proti, personām jābūt saņēmušām

adekvātas norādes par konkrētajā gadījumā piemērojamiem

tiesiskajiem noteikumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2017. gada 10. janvāra sprieduma lietā "Osmanoğlu and

Kocabaş v. Switzerland", pieteikums Nr. 29086/12, 51.

punktu). Tiesību normas pieejamība ir citstarp atkarīga no

attiecīgā normatīvā akta, nozares, pie kuras tas pieder, kā arī

no tā regulēto subjektu daudzuma un statusa (sal.: Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 28. marta sprieduma lietā

"Groppera radio AG and others v. Switzerland",

pieteikums Nr. 10890/84, 68. punktu un 2017. gada 19.

oktobra sprieduma lietā "Lebois v. Bulgaria",

pieteikums Nr. 67482/14, 66.-67. punktu).

12.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņa būvprakses

sertifikāts ēku konstrukciju projektēšanā tika anulēts,

pamatojoties citstarp uz to, ka viņš neesot ievērojis apstrīdētās

normas. No apstrīdētajām normām viņam esot izrietējis pienākums,

izstrādājot būvkonstrukciju daļas projektu, ievērot SNiP

prasības, taču minētās normas neesot pietiekami pieejamas un

skaidras. Līdz ar to esot aizskartas Pieteikuma iesniedzēja

tiesības, kas noteiktas Satversmes 90. pantā. Pieteikuma

iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā kā savu pamattiesību

aizskāruma brīdi uzskata brīdi, kad apstrīdētās normas tika

piemērotas administratīvajā procesā par viņa būvprakses

sertifikāta anulēšanu.

Gadījums, kad tiesību norma tiek piemērota, ir tikai viens no

gadījumiem, kuros tiesību norma var aizskart personas

pamattiesības Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

izpratnē. Šā panta otrā daļa paredz iespēju iesniegt

konstitucionālo sūdzību ne vien gadījumos, kad ir izmantotas

visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem (parasti tiesību normu piemērošanas akta

izdošanas gadījumā), bet arī gadījumos, kad tādi nepastāv.

Satversmes tiesas likums prasa, lai apstrīdētais akts (norma)

aizskartu pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, taču neprasa, lai

tas visos gadījumos būtu noticis, piemērojot šo aktu (normu)

pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs savus iebildumus pret apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 90. pantam saista galvenokārt ar to, ka

viņam neesot bijuši pieejami apstrīdētajās normās minētie SNiP.

Savā viedoklī par lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

apliecina: 2010. gada 7. jūnijā viņš paskaidrojuma rakstā pie

būvkonstrukciju daļas projekta norādījis, ka projekts ir

izstrādāts saskaņā ar SNiP, jo to esot imperatīvi noteikušas

apstrīdētās normas. Šo atsauci viņš esot paskaidrojuma rakstā

iekļāvis tāpēc, lai nepārkāptu normatīvos aktus.

Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzējam,

projektējot būvkonstrukciju daļu, bija jārīkojas atbilstoši

apstrīdētajām normām. No lietas materiāliem un Pieteikuma

iesniedzēja paskaidrojumiem arī izriet, ka viņš minētajā brīdī ir

apzinājies savu pienākumu īstenot gan apstrīdētās normas, gan arī

SNiP, uz kuriem šīs normas atsaucās. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs

uzskatījis, ka nevarot noskaidrot savu, proti, būvniecības

speciālista pienākumu saturu, jo viņam neesot bijušas pieejamas

apstrīdētās normas, no kurām izrietot imperatīvs pienākums.

Profesionāla darbība noteiktās nozarēs var būt saistīta ar

paaugstinātu citu cilvēku drošības risku, tāpēc ir īpaši svarīgi,

lai tajās nodarbinātie speciālisti pēc iespējas pilnīgāk

pārzinātu savu pienākumu saturu un izturētos pret tiem ar

atbilstošu rūpību. Par šādu jomu uzskatāma arī būvniecība.

Apstrīdēto normu mērķis ir panākt drošības prasību ievērošanu

citstarp būvju projektēšanas procesā. No apstrīdētajām normām

izrietošo profesionālo pienākumu satura nezināšana un šo normu

neievērošana var radīt nelabvēlīgas sekas, kuras var izpausties

arī kā būtisks citu cilvēku dzīvības un veselības apdraudējums.

Tādēļ personai, kurai sava profesionālā darbība jāveic atbilstoši

apstrīdētajām normām, ir jārīkojas savlaicīgi, ja tā konstatē, ka

šīs normas tai nav pieejamas.

Ja valsts ar apstrīdētajām normām ir uzlikusi personai

imperatīvus pienākumus, tad personai Satversmes 90. pantā

ietverto tiesību aizskārums šo normu pieejamības aspektā rodas

tajā brīdī, kad tai jāizpilda apstrīdētajās normās noteiktie

pienākumi.

12.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskatījis, ka no

apstrīdētajām normām izrietošo juridisko pienākumu saturs viņam

nav pieejams. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam nebija pieejami

vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varētu

novērst savu Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību

aizskārumu apstrīdēto normu pieejamības aspektā, viņam atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai

bija tiesības vērsties Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no savu

pamattiesību aizskāruma brīža. Tas nozīmē, ka Pieteikuma

iesniedzējam bija tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību sešu

mēnešu laikā no brīža, kad viņš apzinājās, ka būvkonstrukciju

daļas projektēšanas laikā viņam ir obligāts pienākums īstenot

normas, kuras viņam neesot bijušas pieejamas.

Satversmes tiesa norāda, ka procesuālo termiņu

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai pamato vairāki apsvērumi.

Citstarp šādu termiņu nepieciešams noteikt tādēļ, lai ātri un

saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem un

tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība valstī. Termiņa ierobežojums

aizsargā no situācijas novilcināšanas un tās radītajām kaitīgajām

sekām. Turklāt - jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu,

jo mazāk tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā

(sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma

lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Ikviena

tiesību norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas

nenozīmē, ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad.

No personas tiek gaidīts, ka tā aktīvi aizsargās savas tiesības,

apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc

aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas bezdarbības

(sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2012-22-0103 12.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējs

būvkonstrukciju daļas projektu, kurā viņam bija pienākums īstenot

apstrīdētās normas, bija izstrādājis līdz 2010. gada 7. jūnijam -

to apliecina Pieteikuma iesniedzēja sagatavotais būvkonstrukciju

daļas projekta paskaidrojuma raksts (sk. būvkonstrukciju daļas

tehniskā projekta paskaidrojuma raksta kopiju administratīvās

lietas Nr. A420305714 materiālu 1. sēj. 118. lp.). Taču

Satversmes tiesā viņš vērsās 2018. gada 21. jūnijā.

Tātad Pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu. Līdz ar to

tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 3. punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2018-13-03 "Par Ministru kabineta 1998. gada 21. aprīļa

noteikumu Nr. 139 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN

205-97 "Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas

normas"" 4. un 5. punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 90. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele