12. pants

1Tā kā tiesvedības turpināšana lietā varētu būt

2nepieciešama, lai nodrošinātu personas, iespējams, aizskarto

3pamattiesību aizsardzību, visupirms nepieciešams identificēt

4Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un tā rašanās

5brīdi.

6Šos jautājumus jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas

7ierosināšanu, jo saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta

8piekto daļu kolēģija, izskatot pieteikumu, ir tiesīga atteikties

9ierosināt lietu, ja tas neatbilst šā likuma 18. vai

1019.-19.3 panta prasībām. Tomēr šajā vērtējumā kolēģija

11ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa,

12izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu un tā

13rašanās brīdi, ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos

14materiālus (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 23.

15novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

162016-02-01 8. punktu).

1712.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

18normas aizskar viņam Satversmes 90. pantā noteiktās

19pamattiesības.

20Satversmes 90. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības zināt

21savas tiesības." Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību

22virsvadības principā, atbilstoši kuram personu tiesības un

23pienākumus var noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas.

24Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 90.

25pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina

26personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu.

27Savukārt personai ir subjektīvās publiskās tiesības tikt

28pienācīgi informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem (sal.

29sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

302006-12-01 16. punktu, 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

312012-06-01 7.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

32Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu).

33Satversmes 90. pantā citstarp ietverti tiesību normu

34kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai

35jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai

36(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra

37sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu, 2011. gada 30. marta

38sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2019. gada 21.

39februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu).

40Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē

41personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī

42radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā

43regulējuma izmaiņām un saturu (sk. Satversmes tiesas

442006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.

45punktu).

46Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

47vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Valsts

48pienākums pildīt starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

49citstarp ir ietverts Satversmes 89. pantā, kas noteic, ka valsts

50atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

51likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

52Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē

53ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām

54cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15.

55marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.1. punktu).

56Izskatāmajā lietā Satversmes 90. pants ir konkretizējams

57kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurā

58vērtēta tiesību normas pieejamība un skaidrība.

59Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesību normām

60jābūt adekvāti pieejamām, proti, personām jābūt saņēmušām

61adekvātas norādes par konkrētajā gadījumā piemērojamiem

62tiesiskajiem noteikumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

632017. gada 10. janvāra sprieduma lietā "Osmanoğlu and

64Kocabaş v. Switzerland", pieteikums Nr. 29086/12, 51.

65punktu). Tiesību normas pieejamība ir citstarp atkarīga no

66attiecīgā normatīvā akta, nozares, pie kuras tas pieder, kā arī

67no tā regulēto subjektu daudzuma un statusa (sal.: Eiropas

68Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 28. marta sprieduma lietā

69"Groppera radio AG and others v. Switzerland",

70pieteikums Nr. 10890/84, 68. punktu un 2017. gada 19.

71oktobra sprieduma lietā "Lebois v. Bulgaria",

72pieteikums Nr. 67482/14, 66.-67. punktu).

7312.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņa būvprakses

74sertifikāts ēku konstrukciju projektēšanā tika anulēts,

75pamatojoties citstarp uz to, ka viņš neesot ievērojis apstrīdētās

76normas. No apstrīdētajām normām viņam esot izrietējis pienākums,

77izstrādājot būvkonstrukciju daļas projektu, ievērot SNiP

78prasības, taču minētās normas neesot pietiekami pieejamas un

79skaidras. Līdz ar to esot aizskartas Pieteikuma iesniedzēja

80tiesības, kas noteiktas Satversmes 90. pantā. Pieteikuma

81iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā kā savu pamattiesību

82aizskāruma brīdi uzskata brīdi, kad apstrīdētās normas tika

83piemērotas administratīvajā procesā par viņa būvprakses

84sertifikāta anulēšanu.

85Gadījums, kad tiesību norma tiek piemērota, ir tikai viens no

86gadījumiem, kuros tiesību norma var aizskart personas

87pamattiesības Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

88izpratnē. Šā panta otrā daļa paredz iespēju iesniegt

89konstitucionālo sūdzību ne vien gadījumos, kad ir izmantotas

90visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību

91aizsardzības līdzekļiem (parasti tiesību normu piemērošanas akta

92izdošanas gadījumā), bet arī gadījumos, kad tādi nepastāv.

93Satversmes tiesas likums prasa, lai apstrīdētais akts (norma)

94aizskartu pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, taču neprasa, lai

95tas visos gadījumos būtu noticis, piemērojot šo aktu (normu)

96pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

97februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4.

98punktu).

99Pieteikuma iesniedzējs savus iebildumus pret apstrīdēto normu

100atbilstību Satversmes 90. pantam saista galvenokārt ar to, ka

101viņam neesot bijuši pieejami apstrīdētajās normās minētie SNiP.

102Savā viedoklī par lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

103apliecina: 2010. gada 7. jūnijā viņš paskaidrojuma rakstā pie

104būvkonstrukciju daļas projekta norādījis, ka projekts ir

105izstrādāts saskaņā ar SNiP, jo to esot imperatīvi noteikušas

106apstrīdētās normas. Šo atsauci viņš esot paskaidrojuma rakstā

107iekļāvis tāpēc, lai nepārkāptu normatīvos aktus.

108Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzējam,

109projektējot būvkonstrukciju daļu, bija jārīkojas atbilstoši

110apstrīdētajām normām. No lietas materiāliem un Pieteikuma

111iesniedzēja paskaidrojumiem arī izriet, ka viņš minētajā brīdī ir

112apzinājies savu pienākumu īstenot gan apstrīdētās normas, gan arī

113SNiP, uz kuriem šīs normas atsaucās. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs

114uzskatījis, ka nevarot noskaidrot savu, proti, būvniecības

115speciālista pienākumu saturu, jo viņam neesot bijušas pieejamas

116apstrīdētās normas, no kurām izrietot imperatīvs pienākums.

117Profesionāla darbība noteiktās nozarēs var būt saistīta ar

118paaugstinātu citu cilvēku drošības risku, tāpēc ir īpaši svarīgi,

119lai tajās nodarbinātie speciālisti pēc iespējas pilnīgāk

120pārzinātu savu pienākumu saturu un izturētos pret tiem ar

121atbilstošu rūpību. Par šādu jomu uzskatāma arī būvniecība.

122Apstrīdēto normu mērķis ir panākt drošības prasību ievērošanu

123citstarp būvju projektēšanas procesā. No apstrīdētajām normām

124izrietošo profesionālo pienākumu satura nezināšana un šo normu

125neievērošana var radīt nelabvēlīgas sekas, kuras var izpausties

126arī kā būtisks citu cilvēku dzīvības un veselības apdraudējums.

127Tādēļ personai, kurai sava profesionālā darbība jāveic atbilstoši

128apstrīdētajām normām, ir jārīkojas savlaicīgi, ja tā konstatē, ka

129šīs normas tai nav pieejamas.

130Ja valsts ar apstrīdētajām normām ir uzlikusi personai

131imperatīvus pienākumus, tad personai Satversmes 90. pantā

132ietverto tiesību aizskārums šo normu pieejamības aspektā rodas

133tajā brīdī, kad tai jāizpilda apstrīdētajās normās noteiktie

134pienākumi.

13512.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskatījis, ka no

136apstrīdētajām normām izrietošo juridisko pienākumu saturs viņam

137nav pieejams. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam nebija pieejami

138vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varētu

139novērst savu Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību

140aizskārumu apstrīdēto normu pieejamības aspektā, viņam atbilstoši

141Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai

142bija tiesības vērsties Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no savu

143pamattiesību aizskāruma brīža. Tas nozīmē, ka Pieteikuma

144iesniedzējam bija tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību sešu

145mēnešu laikā no brīža, kad viņš apzinājās, ka būvkonstrukciju

146daļas projektēšanas laikā viņam ir obligāts pienākums īstenot

147normas, kuras viņam neesot bijušas pieejamas.

148Satversmes tiesa norāda, ka procesuālo termiņu

149konstitucionālās sūdzības iesniegšanai pamato vairāki apsvērumi.

150Citstarp šādu termiņu nepieciešams noteikt tādēļ, lai ātri un

151saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem un

152tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība valstī. Termiņa ierobežojums

153aizsargā no situācijas novilcināšanas un tās radītajām kaitīgajām

154sekām. Turklāt - jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu,

155jo mazāk tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā

156(sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma

157lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Ikviena

158tiesību norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas

159nenozīmē, ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad.

160No personas tiek gaidīts, ka tā aktīvi aizsargās savas tiesības,

161apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc

162aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas bezdarbības

163(sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā

164Nr. 2012-22-0103 12.2. punktu).

165Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējs

166būvkonstrukciju daļas projektu, kurā viņam bija pienākums īstenot

167apstrīdētās normas, bija izstrādājis līdz 2010. gada 7. jūnijam -

168to apliecina Pieteikuma iesniedzēja sagatavotais būvkonstrukciju

169daļas projekta paskaidrojuma raksts (sk. būvkonstrukciju daļas

170tehniskā projekta paskaidrojuma raksta kopiju administratīvās

171lietas Nr. A420305714 materiālu 1. sēj. 118. lp.). Taču

172Satversmes tiesā viņš vērsās 2018. gada 21. jūnijā.

173Tātad Pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas

174likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto

175konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu. Līdz ar to

176tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

177Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

17829. panta pirmās daļas 3. punktu,

179Satversmes tiesa

180nolēma:

181izbeigt tiesvedību lietā Nr.

1822018-13-03 "Par Ministru kabineta 1998. gada 21. aprīļa

183noteikumu Nr. 139 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN

184205-97 "Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas

185normas"" 4. un 5. punkta atbilstību Latvijas Republikas

186Satversmes 90. pantam".

187Lēmums nav pārsūdzams.

188Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

189Ziemele