105. pants
, arī no Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošā taisnīguma principa varot atvasināt tādas procesuālās

garantijas, kādas šobrīd ietvertas Satversmes 105. panta

ceturtajā teikumā. Turklāt personām, kuru īpašuma tiesības uz

zemi zem publiskajiem ezeriem nostiprinātas zemesgrāmatā, esot

izveidojusies tiesiskā paļāvība, ka to īpašuma tiesības tiks

respektētas.

Izskatāmajā lietā aplūkojamā īpašuma piespiedu atsavināšana

sabiedrības vajadzībām varētu būt vērsta uz valsts interesi

uzturēt valsts robežu un nodrošināt efektīvu un drošu

robežkontroles darbību. Tomēr pastāvot šaubas par to, vai šādam

mērķim ir nepieciešama visa apstrīdētajās normās minēto ezeru

platība. Proti, likumdevējs neesot sniedzis pamatojumu tam, kāpēc

visiem šiem ezeriem un tieši tik lielā platībā vajadzētu būt

visas sabiedrības īpašumā.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas likumdošanas procesa

ietvaros. Tomēr nevarot uzskatīt, ka likumdevējs būtu rīkojies

īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām speciālās

procedūras ietvaros. Pieņemot apstrīdētās normas, nekustamo

īpašumu īpašniekiem neesot nodrošinātas iespējas aizsargāt savas

tiesības, proti, neesot dota iespēja izteikt iebildumus. Ja

likumdevējs rīkojas Civillikumā noteiktajā kārtībā, tad tam

vajagot pamatot to, kāpēc katrs konkrētais ezers ir nepieciešams

sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Pieņemot apstrīdētās

normas, neesot pienācīgi izvērtētas sekas, ko nekustamo īpašumu

īpašniekiem radīs šo normu piemērošana. Tāpēc esot jāatzīst, ka

apstrīdētajās normās ietvertajam personas pamattiesību

ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Turklāt pastāvot alternatīvi

līdzekļi, ar kuriem attiecīgo personu tiesības varētu tikt

ierobežotas mazāk, tomēr likumdevējs šādas alternatīvas neesot

vērtējis. Likumdevējs, veicot nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, neesot izpildījis arī savu

pienākumu noteikt taisnīgu atlīdzību.

2015. gada 1. janvārī stājies spēkā Zemes

pārvaldības likums, kura 15. panta trešajā daļā noteiktas

valsts pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, kas

atrodas privātpersonu īpašumā. Savukārt kārtība, kādā valsts šīs

tiesības izmanto, esot noteikta Ministru kabineta 2016. gada

22. novembra noteikumos Nr. 744 "Kārtība, kādā

valsts izmanto pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

ūdeņiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 744). Šis normatīvais

regulējums apliecinot, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem varēja

tikt nodota privātpersonu īpašumā. Privātpersonām piederošus

nekustamos īpašumus varot atsavināt piespiedu kārtā vienīgi tad,

ja tie nepieciešami sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, bet

citos gadījumos valsts varot izmantot savas pirmpirkuma tiesības,

lai atgūtu kontroli pār ezeru, kas pārpratuma dēļ nokļuvis

privātpersonas īpašumā.

4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā

izbeidzama, jo Publisko ezeru sarakstā ietvertie ūdeņi var būt

gan valsts, gan privātpersonu īpašumā un apstrīdētās normas

neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

vajadzībām.

Civillikuma 1104. panta pirmais teikums tiešā veidā

paredzot, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl īpašuma

tiesību uz tiem nav privātpersonai. Tādējādi Publisko ezeru

sarakstā esošo ezeru platībā ietilpstot gan valsts, gan

privātpersonu īpašums. Apstrīdēto normu patiesās jēgas

noskaidrošanai izskatāmajā lietā vajagot piemērot citstarp

tiesību normu vēsturisko interpretāciju. Civillikuma

I pielikums (1102. pantam) "Publisko ezeru un upju

saraksts" ticis precizēts un veidots pēc noteiktiem

kritērijiem, ņemot vērā dažādos publisko ūdeņu izmantošanas

veidus, proti: ūdenstilpi šķērso vai gar to iet valsts robeža,

ūdenstilpe ir dabas lieguma teritorijā, ūdenstilpei ir liela

zivsaimnieciska nozīme, ūdenstilpe tiek izmantota kā dzeramā

ūdens ņemšanas vieta, ūdenstilpe tiek plaši izmantota

rekreācijai. Apstrīdētajās normās minētie ezeri esot saistīti

tieši ar valsts robežas aizsardzības vajadzībām.

No likumprojekta "Grozījumi Civillikumā"

(reģ. Nr. 582) izstrādes materiāliem izrietot, ka ir

notikušas diskusijas par publisko ūdeņu sarakstā iekļaujamo ūdeņu

piederību un nepieciešamību apsvērt jautājumu par zaudējumu

atlīdzināšanu tādos gadījumos, kad šajā sarakstā tiek ietverti

privātpersonām piederoši ūdeņi. Likumprojekta izstrādes gaitā

esot apkopota un sniegta informācija par šajā sarakstā iekļauto

ezeru tiesisko statusu un zemes īpašniekiem. Precizējot šo

sarakstu, esot ņemta vērā ūdenstilpes nozīme no valstiskā

viedokļa, kā arī tas, ka ezera publiskais statuss neizslēdz

iespēju, ka tā daļa atrodas privātā īpašumā, kā tas bijis

1937. gadā. Kāda ezera iekļaušana sarakstā pati par sevi

nemainot ūdeņu īpašuma piederību un neizslēdzot šo ūdeņu

atrašanos privātīpašumā, tātad pati par sevi neparedzot īpašuma

piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

Likumdevēja mērķis, precizējot Publisko ezeru sarakstu,

tostarp iekļaujot tajā apstrīdētajās normās minētos ezerus,

neesot bijis nekustamo īpašumu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām. Nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām

esot iespējama tikai izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata

un pret taisnīgu atlīdzību, bet šajā gadījumā tas neesot noticis.

Īpašuma tiesības uz konkrētajiem publiskajiem ūdeņiem joprojām

esot privātpersonām, kā tas izrietot arī no Civillikuma

1104. panta pirmā teikuma.

Izskatāmajā lietā esot būtiski ņemt vērā apstrīdēto normu

vietu tiesību sistēmā un saikni ar citām tiesību normām.

Likumdevējs esot izstrādājis tādu saskanīgu normatīvo tiesību

aktu sistēmu, kurā paredzami un taisnīgi noregulēts publisko

ūdeņu statuss un kārtība, kādā atsavināma zeme zem publiskajiem

ūdeņiem. Zemes pārvaldības likuma 15. panta trešajā daļā

esot noteiktas valsts pirmpirkuma tiesības gadījumā, ja

privātpersona atsavina zemi zem publiskajiem ūdeņiem. Minētā

likuma izstrādes laikā esot norādīts, ka zemes reformas rezultātā

publiskie ūdeņi var piederēt arī privātpersonām. Tāpēc zem

publiskajiem ūdeņiem esošās zemes atsavināšana esot iespējama

tikai pēc pašreizējā īpašnieka attiecīga gribas izpauduma un pret

taisnīgu atlīdzību.

Apstrīdētās normas neregulējot ar īpašuma tiesību pāreju

saistītus jautājumus, neesot vērstas uz nekustamā īpašuma

atsavināšanu vai kādu citu negatīvu mantisko seku radīšanu zem

publiska ezera esošās zemes īpašniekam. Tātad apstrīdētās normas

arī neparedzot personai Satversmes 105. pantā ietverto

pamattiesību ierobežojumu. Ņemot vērā to, ka izskatāmā lieta

ierosināta pēc tiesas pieteikumiem, un konstatējot, ka nepastāv

Satversmē ietverto pamattiesību aizskārums, neesot pamata vērtēt

arī apstrīdēto normu atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātajiem un Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošajiem vispārējiem tiesību principiem. Saeima uzskata,

ka Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošās civillietas būtībā

ir izšķiramas, apstrīdētās normas interpretējot un piemērojot

atbilstoši Satversmei, pašu normu jēgai un likumdevēja paustajai

gribai.

5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

105. pantam.

Jēdziens "publiskie ūdeņi" neesot sinonīms jēdzienam

"valsts īpašums", kas nepārprotami noteikts arī

Civillikuma 1104. pantā. Praksē ne visi valsts īpašumā

ietilpstošie ūdeņi esot noteikti par publiskajiem ūdeņiem un

ietverti Publisko ūdeņu sarakstā. Savukārt daļa, piemēram, no

Kamenkas ezera arī pirms tās iekļaušanas šajā sarakstā bijusi

valsts īpašums. Tāpēc tiesībsargs nepiekrīt Augstākās tiesas

judikatūrā esošajai atziņai, ka Civillikuma 1104. panta

norāde uz privātas personas īpašuma tiesībām attiecināma tikai uz

gadījumu, kad daļa upes ir publiskais jeb valsts īpašums, bet

pārējā daļa - privāts īpašums.

Civillikuma 1104. pantā pieļautais izņēmums par publisko

ūdeņu atrašanos privātpersonu īpašumā esot attiecināms tikai uz

tām personām, kam šādas tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, kā

tas noteikts Civillikuma 994. pantā. Savukārt, lai valstij

rastos īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem,

nepietiekot ar to vien, ka šie ūdeņi iekļauti Publisko ezeru

sarakstā. Tomēr ūdenstilpe varot tikt atsavināta zemes īpašniekam

un šīs tiesības nostiprināmas zemesgrāmatā. Līdz ar Zemes

pārvaldības likuma pieņemšanu likumdevējs esot akceptējis to, ka

zeme zem publiskajiem ūdeņiem var būt nonākusi privātpersonu

īpašumā. Tas, iespējams, noticis erozijas procesu rezultātā vai

zemes reformas laikā pieļauto kļūdu dēļ.

Pēc tiesībsarga ieskata, arī privātpersonām piederoši ūdeņi

var tikt atzīti par publiskiem ūdeņiem. Ar ūdeņu iekļaušanu

Publisko ezeru sarakstā tiekot nevis mainīts zemes īpašnieks, bet

gan norādīts uz publiskas lietas statusu. Tas nozīmējot īpašuma

tiesību apgrūtinājumu un ūdens lietošanas tiesības ikvienam.

Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka būtu notikusi nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām. Ja valsts vēlas

iegūt īpašumā zemi zem ezeriem, tam esot paredzēta atsevišķa

nekustamā īpašuma atsavināšanas procedūra.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

Satversmes 105. pantam.

Civillikums attiecībā uz ūdeņiem paredzot divas īpašuma formas

- publisko jeb valsts īpašumu un privāto īpašumu. Publiskie ūdeņi

esot viens no publiskā valsts īpašuma veidiem. Publisko ūdeņu

saraksts varot tikt paplašināts, tajā pilnībā ieskaitot kādam

piederošus privātos ūdeņus, daļēji ieskaitot kādam piederošus

privātos ūdeņus vai ierobežojot pastāvošās (privātās) ietaises.

Tieslietu ministrija nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

norādītajam un atsaucas uz Augstākās tiesas judikatūru, proti, uz

to, ka visi Publisko ezeru sarakstā iekļautie publiskie ezeri un

publiskās upes vai to daļas ir valsts īpašums un to atrašanās

privātpersonu īpašumā nav iespējama. Civillikuma 1104. panta

pirmā teikuma norāde par privātas personas īpašuma tiesībām esot

attiecināma uz gadījumu, kad tikai daļa no upes ir publisks jeb

valsts īpašums, bet pārējā daļa atrodas privātā īpašumā.

Apstrīdētajās normās minētie ezeri esot publiski jeb valstij

piederoši ezeri kopš 1998. gada 10. jūnija, jo saskaņā

ar Civillikuma 1477. panta otro daļu lietu tiesības, kas

pastāv uz likuma pamata, esot spēkā arī bez ierakstīšanas

zemesgrāmatā. Tāpēc, iekļaujot privātus ūdeņus publiskajos,

vajagot piemērot 1992. gada 15. septembra likumā

"Par nekustama īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

sabiedrības vajadzībām" noteikto kārtību nekustamā īpašuma

atsavināšanai valsts vai sabiedrības vajadzībām. Turklāt arī

Civillikuma 1103. panta otrais teikums norādot, ka tādā

gadījumā, ja, iekļaujot privātus ūdeņus publiskajos, kādai

personai tiek nodarīti zaudējumi, tai pienākas samērīga atlīdzība

no valsts. Tātad apstrīdētās normas paredzot nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

Vērtējot, vai tika ievērota nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanas procedūra, esot ņemts vērā nosacījums, ka tā

notikusi uz atsevišķa likuma pamata. Tomēr attiecīgā likuma

pieņemšanas procesā neesot nodrošinātas privātpersonu tiesības

tikt uzklausītām. Likumdevējs arī neesot pamatojis to, kāpēc

publiskajiem ezeriem tieši tik lielā platībā jābūt sabiedrības

īpašumā un kādu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai tie

nepieciešami. Tāpēc neesot iespējams apgalvot, ka šāda īpašuma

atsavināšana notikusi tikai izņēmuma kārtā. Likumdevējs, pieņemot

apstrīdētās normas, esot norādījis, ka privāto ūdeņu iekļaušana

publisko ūdeņu sarakstā var radīt privātpersonām zaudējumus, jo

publiskie ūdeņi ir pieejami un izmantojami lielākam iedzīvotāju

skaitam vai arī tos izmanto tikai valsts. Tomēr attiecīgās

privātpersonas neesot saņēmušas taisnīgu atlīdzību, tiesības uz

kuru izrietot no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma un

Civillikuma 1103. panta otrā teikuma.

Tieslietu ministrija papildus vērš uzmanību uz to, ka Vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi

likumprojektu "Grozījumi Civillikumā", kas paredzot

precizēt Civillikuma I un II pielikumu atbilstoši jaunajam

administratīvi teritoriālajam iedalījumam, kā arī precizēt

atsevišķu publisko ūdeņu nosaukumus atbilstoši valsts valodas

prasībām. Tieslietu ministrija esot izteikusi iebildumus un

lūgusi precizēt arī redakcijas attiecībā uz privātpersonu īpašuma

tiesībām uz publiskajiem ūdeņiem.

7. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās

normas neparedz Satversmes 1. un 105. pantā ietverto

pamattiesību ierobežojumu.

Publisko ezeru sarakstā tiekot iekļauti tie ezeri, kuri ir

būtiski no sabiedrības kopējo interešu viedokļa, lai nodrošinātu

brīvu pieeju šāda veida dabas resursiem. Ar 1998. gada

Grozījumiem Civillikumā publisko ūdeņu statuss papildus esot

noteikts vēl vairākiem ezeriem, no kuriem 17 ezeros daļa

teritorijas bijusi privātpersonu īpašumā. Izskatāmās lietas

pamatā esošajās civillietās gan būtu pamats vērtēt katru

individuālo gadījumu, kad privātpersonas savā īpašumā ieguvušas

daļu no zemes zem publiskajiem ezeriem. Būtu vērtējams tas, cik

tiesiski šīs personas ieguvušas šādas tiesības, proti, vai šāda

īpašuma tiesību pāreja notikusi pirms vai pēc ezera iekļaušanas

Publisko ezeru sarakstā.

Mūsdienās pieeja ūdeņu tiesiskā statusa noteikšanai

attīstoties tādā virzienā, kas faktiski dalījumu publiskos un

privātos ūdeņos padara nebūtisku. Pēc būtības visu ūdeņu

lietošana tiekot regulēta sabiedrības interesēs, ņemot vērā vides

aizsardzības prasības, neatkarīgi no šo ūdeņu juridiskās

piederības, jo ūdens kā substance nevarot būt par īpašuma tiesību

objektu. Arī Ūdens apsaimniekošanas likuma prasības esot

saistošas gan privātpersonām, kuru īpašumā ir ūdenstilpes, gan

valstij kā publisko ūdeņu īpašniekam. Personas, kuru īpašumā ir

daļa no zemes zem publiskā ezera, varot turpināt ūdens

izmantošanu savām vajadzībām un mērķiem, ja tie atbilst ūdens

resursu pārvaldības normatīvajā regulējumā noteiktajam, kas

savukārt atbilst Satversmes 105. pantam.

Likumdevējs esot atzinis, ka īstenotās zemes reformas un

pieņemto Civillikuma grozījumu rezultātā izveidojusies tāda

situācija, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem atsevišķos gadījumos

var atrasties privātpersonu īpašumā. Zemes pārvaldības likumā

esot noteikts, ka valsts var iegūt īpašuma tiesības uz zemi zem

publiskajiem ūdeņiem, izmantojot savas pirmpirkuma tiesības.

Tāpēc zem publiskajiem ūdeņiem esošās zemes atsavināšana varot

notikt tikai pēc pašreizējā īpašnieka gribas izpauduma un pret

taisnīgu atlīdzību. Tomēr esot iespējama arī īpašuma vai tā daļas

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām atbilstoši

Satversmes 105. panta ceturtā teikuma nosacījumiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija arī

informē, ka šobrīd ir izstrādāts likumprojekts "Grozījumi

Civillikumā" un tā mērķis esot precizēt Civillikumā ietverto

Publisko ezeru sarakstu atbilstoši aktuālajam administratīvi

teritoriālajam iedalījumam, kā arī precizēt publisko ūdenstilpju

nosaukumus, taču citas izmaiņas neesot plānotas.

8. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija

- pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un

uzskata, ka izskatāmajā lietā būtu jāvērtē apstrīdēto normu

pieņemšanas process un likumdevēja sniegtais pamatojums, kā arī

šo normu piemērošana kopsakarā ar Civillikuma 1103. un

1104. pantu. Ar 1998. gada Grozījumiem Civillikumā

Publisko ezeru sarakstā esot iekļauti ezeri, kuri pirms tam nav

bijuši publiski un daļa no zemes zem kuriem bijusi privātpersonu

īpašumā.

9. Pieaicinātā persona - Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesa, kurai no 2019. gada 1. jūnija

pievienota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

zemesgrāmatu nodaļa, - informē: praksē ir izveidojusies tāda

situācija, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem pieder

privātpersonām.

Civillikumā zeme un ūdeņi esot divi savstarpēji nodalīti

jēdzieni, jo zeme šā likuma izpratnē esot tikai līdz krastam, bet

tālāk esot ūdeņi, nevis zeme zem ūdeņiem. Īpašuma tiesību

atjaunošanas un privatizācijas procesā, dažādi interpretējot

Civillikuma normas, esot atjaunotas īpašuma tiesības un

privatizācija aptvērusi ne tikai zemi līdz ezera ūdeņiem, bet arī

zemi zem ezeriem, kuri īpašuma tiesību atjaunošanas laikā vēl

nebija iekļauti Publisko ezeru sarakstā. Turklāt šīs īpašuma

tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Pieņemot Zemes pārvaldības

likumu, valsts esot atzinusi šo privatizācijas procesā pieļauto

kļūdu un noteikusi mehānismu, atbilstoši kuram zeme zem

publiskajiem ūdeņiem var pāriet valsts īpašumā. Atbilstoši Zemes

pārvaldības likumā noteiktajam zem publiskajiem ūdeņiem esošās

zemes atsavināšana šobrīd esot iespējama tikai pēc īpašnieka

attiecīga gribas izpauduma un pret taisnīgu atlīdzību atbilstoši

Civillikuma 1103. panta otrajam teikumam.

Īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā, baudot

tiesisko aizsardzību. Civillikuma I pielikuma

(1102. pantam) 1. nodaļas attiecīgais punkts, ar kuru

kāds ezers iekļauts Publisko ezeru sarakstā, pats par sevi

nevarot būt pamats iegūto zemes īpašuma tiesību aizskārumam un

tiesību dzēšanai zemesgrāmatā. Tiesiskās sekas pēc privāto ūdeņu

iekļaušanas publisko ūdeņu sarakstā esot saistītas ar to, ka

valsts iegūst īpašuma tiesības, ciktāl tās jau nav nostiprinātas

privātpersonai. Privāto ūdeņu iekļaušana publisko ūdeņu sarakstā

nevarot izpausties kā īpašuma tiesību izbeigšanās privātpersonām,

kuras savas īpašuma tiesības ieguvušas zemes reformas laikā,

citstarp arī tāpēc, ka tiesību aktos šobrīd ir noteikts mehānisms

šādas situācijas novēršanai.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu

notāru padome - pievienojas Saeimas atbildes rakstā

paustajiem argumentiem par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Interpretējot Civillikuma 1102. pantu un citas saistītās

tiesību normas, esot jāņem vērā, ka šīs normas iekļautas likuma

nodaļā, kurā regulēti īpašuma aprobežojumi, tostarp ūdeņu

lietošanas tiesību aprobežojumi. Civillikuma 1102. pants

nosakot ūdeņu iedalījumu publiskajos un privātajos, tomēr šī

klasifikācija tiekot lietota tikai ūdeņu lietošanas kontekstā,

nevis nosakot īpašuma tiesības uz zemi zem ezera. Civillikuma