105. pants, arī no Satversmes 1. panta tvērumā

, arī no Satversmes 1. panta tvērumā

1ietilpstošā taisnīguma principa varot atvasināt tādas procesuālās

2garantijas, kādas šobrīd ietvertas Satversmes 105. panta

3ceturtajā teikumā. Turklāt personām, kuru īpašuma tiesības uz

4zemi zem publiskajiem ezeriem nostiprinātas zemesgrāmatā, esot

5izveidojusies tiesiskā paļāvība, ka to īpašuma tiesības tiks

6respektētas.

7Izskatāmajā lietā aplūkojamā īpašuma piespiedu atsavināšana

8sabiedrības vajadzībām varētu būt vērsta uz valsts interesi

9uzturēt valsts robežu un nodrošināt efektīvu un drošu

10robežkontroles darbību. Tomēr pastāvot šaubas par to, vai šādam

11mērķim ir nepieciešama visa apstrīdētajās normās minēto ezeru

12platība. Proti, likumdevējs neesot sniedzis pamatojumu tam, kāpēc

13visiem šiem ezeriem un tieši tik lielā platībā vajadzētu būt

14visas sabiedrības īpašumā.

15Apstrīdētās normas esot pieņemtas likumdošanas procesa

16ietvaros. Tomēr nevarot uzskatīt, ka likumdevējs būtu rīkojies

17īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām speciālās

18procedūras ietvaros. Pieņemot apstrīdētās normas, nekustamo

19īpašumu īpašniekiem neesot nodrošinātas iespējas aizsargāt savas

20tiesības, proti, neesot dota iespēja izteikt iebildumus. Ja

21likumdevējs rīkojas Civillikumā noteiktajā kārtībā, tad tam

22vajagot pamatot to, kāpēc katrs konkrētais ezers ir nepieciešams

23sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Pieņemot apstrīdētās

24normas, neesot pienācīgi izvērtētas sekas, ko nekustamo īpašumu

25īpašniekiem radīs šo normu piemērošana. Tāpēc esot jāatzīst, ka

26apstrīdētajās normās ietvertajam personas pamattiesību

27ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Turklāt pastāvot alternatīvi

28līdzekļi, ar kuriem attiecīgo personu tiesības varētu tikt

29ierobežotas mazāk, tomēr likumdevējs šādas alternatīvas neesot

30vērtējis. Likumdevējs, veicot nekustamā īpašuma piespiedu

31atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, neesot izpildījis arī savu

32pienākumu noteikt taisnīgu atlīdzību.

332015. gada 1. janvārī stājies spēkā Zemes

34pārvaldības likums, kura 15. panta trešajā daļā noteiktas

35valsts pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, kas

36atrodas privātpersonu īpašumā. Savukārt kārtība, kādā valsts šīs

37tiesības izmanto, esot noteikta Ministru kabineta 2016. gada

3822. novembra noteikumos Nr. 744 "Kārtība, kādā

39valsts izmanto pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

40ūdeņiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 744). Šis normatīvais

41regulējums apliecinot, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem varēja

42tikt nodota privātpersonu īpašumā. Privātpersonām piederošus

43nekustamos īpašumus varot atsavināt piespiedu kārtā vienīgi tad,

44ja tie nepieciešami sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, bet

45citos gadījumos valsts varot izmantot savas pirmpirkuma tiesības,

46lai atgūtu kontroli pār ezeru, kas pārpratuma dēļ nokļuvis

47privātpersonas īpašumā.

484. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

49Saeima - uzskata, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

5029. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā

51izbeidzama, jo Publisko ezeru sarakstā ietvertie ūdeņi var būt

52gan valsts, gan privātpersonu īpašumā un apstrīdētās normas

53neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

54vajadzībām.

55Civillikuma 1104. panta pirmais teikums tiešā veidā

56paredzot, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl īpašuma

57tiesību uz tiem nav privātpersonai. Tādējādi Publisko ezeru

58sarakstā esošo ezeru platībā ietilpstot gan valsts, gan

59privātpersonu īpašums. Apstrīdēto normu patiesās jēgas

60noskaidrošanai izskatāmajā lietā vajagot piemērot citstarp

61tiesību normu vēsturisko interpretāciju. Civillikuma