1103. pants
nosakot, ka likumdošanas ceļā ir iespējams

ūdeņiem piešķirt publiskas lietas statusu, tādējādi nosakot

konkrētā ūdens objekta juridisko dabu, no kuras izriet tā

lietošanas noteikumi un nozīme visai sabiedrībai.

Publisko ūdeņu īpašuma tiesības esot noteiktas Civillikuma

1104. pantā. Šī tiesību norma būtu tulkojama kopsakarā ar

Civillikuma 1042. un 1043. pantu. Zemes īpašniekam piederot

ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes

slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas šajos slāņos atrodas. Šajās

tiesību normās esot noteikts nekustamā īpašuma fiziskās

vienotības princips. Atbilstoši tam būtu aplūkojama arī ezera

zemes un ezera ūdens piederība.

Civillikuma 1104. pants pieļaujot to, ka lietošanas ziņā

ezers ir publiski ūdeņi, tomēr ezera zeme ir privātpersonas

īpašums. To apliecinot arī Zemes pārvaldības likuma

15. panta trešā daļa un Civillikuma 994. pants. Kāda

ezera iekļaušana Publisko ezeru sarakstā norādot uz tam piešķirtu

publiskas lietas statusu, kas automātiski neliedzot

privātpersonai īpašuma tiesības. Tomēr publiskas lietas statusa

noteikšana ūdeņiem varot ierobežot privātpersonas tiesības brīvi

lietot savu īpašumu.

11. Pieaicinātā persona - Valsts zemes

dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz Satversmes

105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu.

Tas vien, ka ezers tiek iekļauts Publisko ezeru sarakstā,

nemainot īpašuma piederību. Tomēr ar šo regulējumu tiekot mainīts

ūdeņu tiesiskais statuss. Atbilstoši Civillikuma

1104. pantam likumdevējs paredzējis tādu situāciju, ka

publiskie ūdeņi ir gan valsts, gan privātpersonu īpašums. To

pierādot arī Zemes pārvaldības likums un uz tā pamata izdotie

Noteikumi Nr. 744. Tie nosakot, ka valsts iegūst īpašuma

tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, izmantojot savas

pirmpirkuma tiesības. Savukārt tāpēc, lai valsts šīs tiesības

varētu realizēt un administrēt, Ministru kabinets 2012. gada

10. aprīļa noteikumos Nr. 263 "Kadastra objekta

reģistrācijas un kadastra datu aktualizācijas noteikumi"

noteicis kārtību, kādā Nekustamā īpašuma valsts kadastra

informācijas sistēmā (turpmāk - Kadastra informācijas sistēma)

tiek reģistrēta zemes vienības atbilstība iekšzemes publiskajiem

ūdeņiem, proti, tiek atzīmēts, ka zemes vienības robežās ietilpst

kāds no publisko ūdeņu sarakstā esošajiem ūdeņiem, kā arī

kārtību, kādā reģistrā tiek aktualizēta informācija par šo

teritoriju tiesiskajiem valdītājiem.

Likumdevējs, īstenojot zemes reformu lauku apvidos,

institūcijām uzdevis veikt pasākumus, lai pēc iespējas

izlīdzinātu iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu

taisnīgumu, izdodot virkni normatīvo tiesību aktu par īpašumu

atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Tostarp

1992. gada 1. septembrī stājies spēkā likums "Par

zemes privatizāciju lauku apvidos", kura 2. pantā

noteikti pamatprincipi, kas jāievēro, veicot zemes privatizāciju

lauku apvidos. Šā panta 4. punktā esot noteikts tiešs un

nepārprotams aizliegums privatizēt publiskos ūdeņus. Tomēr

likumdevējs, papildinot Publisko ezeru sarakstu, zemes reformu

regulējošos normatīvajos aktos neesot iekļāvis pārejas

noteikumus, kuros būtu regulēta rīcība attiecībā uz ūdeņiem, kuri

līdz tam bijuši noteikti kā privātie ūdeņi un attiecībā uz kuriem

realizētas privātpersonu tiesības atjaunot īpašuma tiesības.

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam privātpersonas esot

varējušas paļauties uz to, ka atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu

rīcība ir tiesiska un konsekventa. Turklāt privātpersonām, kuras

savā īpašumā ieguvušas zemi zem kāda no Publisko ezeru sarakstā

esošajiem ezeriem, netiekot radītas nelabvēlīgas tiesiskās sekas,

kas saistītas ar šādas zemes pārvaldīšanu.

Līdz 2021. gada 4. martam Kadastra informācijas

sistēmā esot reģistrētas 128 vienības, kurām noteikta

publiskā ūdens atzīme un kuras atrodas privātpersonu īpašumā,

tiesiskajā valdījumā un lietojumā. No šīm vienībām 15 esot

reģistrētas ezeriem. Visbiežāk šajās reģistrētajās vienībās

publiskais ūdens aizņemot tikai daļu no zemes vienības. Tomēr

esot jāņem vērā, ka šobrīd reģistrētās publiskā ūdens atzīmes

nesniedzot pilnvērtīgu informāciju par situāciju valstī, jo šāda

datu reģistrācija tiekot veikta tikai no 2018. gada

15. septembra.

12. Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās

augstskolas vieslektore Ph. D. Žaneta Mikosa -

pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem argumentiem par

tiesvedības izbeigšanu lietā un norāda, ka ezera iekļaušana

Publisko ezeru sarakstā nenozīmē automātisku īpašuma tiesību

pāreju.

Jēdziens "publiskie ūdeņi" faktiski esot statuss, ar

kuru saistītas ūdeņu (arī krastu) lietošanas tiesības un

ierobežojumi, nevis to piederība. Atbilstoši Civillikuma

1103. pantam un Civillikumā iekļautajai ūdeņu

apsaimniekošanas sistēmai kopumā esot nošķiramas situācijas, kad,

pirmkārt, ūdens objektam publiskas lietas statuss noteikts

likumdošanas kārtībā un, otrkārt, ūdens objektam piederības

statuss mainīts atsavināšanas kārtībā.

Pirms Civillikuma stāšanās spēkā jēdziens "publiskie

ūdeņi" esot lietots kā tāds, kas saistīts nevis ar to

piederību, bet gan ar to noderīgumu valstij un sabiedrībai. Tas,

ka publiskās upes un ezeri pieder valstij, esot noteikts tikai

1937. gadā, pieņemot Civillikumu un tā 1104. pantā

saglabājot atrunu par to, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums,

ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai.

Publisko ūdeņu sarakstā tikušas iekļautas visas valstij un

sabiedrībai nozīmīgās upes un ezeri, vienlaikus nosakot to

piederību valstij, izņemot tos ūdeņus, īpašuma tiesības uz kuriem

jau bija nostiprinātas zemesgrāmatā. Tieši tas, kā arī tiesību un

pienākumu kopums, kas attiecināts uz publiskajiem ūdeņiem,

liecinot par publisko ūdeņu kā lietas statusa, nevis piederības

būtību. Tas, kādas ir privātpersonas subjektīvās tiesības un

pienākumi attiecībā uz publiskajiem ūdeņiem, esot tieši atkarīgs

no konkrētā normatīvā regulējuma.

Tiesību doktrīnā gan esot atrodamas publikācijas, kurās

jēdziens "publiskie ūdeņi" ir lietots kā sinonīms

jēdzienam "valsts īpašums", kā tas lietots arī

Augstākās tiesas judikatūrā. Tomēr minētais neizrietot ne no

Civillikuma pamatteksta, ne vēsturiskās tiesību normu

interpretācijas. Tas varētu būt skaidrojams vienīgi ar veidu,

kādā tika realizēta (vai bija iecerēts realizēt) ceturtā zemes

reforma un īpašuma tiesību atjaunošana uz padomju varas

nacionalizētajiem īpašumiem, likumdevējam nosakot aizliegumu

atjaunot īpašuma tiesības uz publiskajiem ūdeņiem.

Iekļaujot kādu ezeru Publisko ezeru sarakstā, valsts

konkrētajam ūdens objektam nosakot publiskas lietas statusu,

nevis mainot tā piederību. Savukārt gadījumam, kad valstij

nepieciešams iegūt konkrēto ūdens objektu savā īpašumā, esot

noteikta cita kārtība. No izskatāmās lietas pamatā esošajiem

materiāliem neizrietot, ka būtu notikusi šāda nekustamā īpašuma

atsavināšana. Publiskas lietas statusa noteikšana ūdeņiem esot

mehānisms, kas tiek izmantots, lai valstij būtu tiesības konkrēto

objektu apsaimniekot, piemēram, vides aizsardzības mērķu

sasniegšanai. Civillikumā esot noteikta samērā vienkāršota

procedūra publiskas lietas statusa noteikšanai ūdeņiem, un tas

būtu skaidrojams tādējādi, ka ūdeņi pēc savas būtības ir

specifiska lieta, kura saskaņā ar romiešu tiesību pamatprincipiem

tiek atzīta par visas sabiedrības kopīgu lietu.

Satversmes tiesa

secināja:

13. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas

neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

vajadzībām un tādējādi nerada personām Satversmes 1. un

105. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Arī vairākas

lietā pieaicinātās personas ir norādījušas, ka tiesvedība lietā

būtu izbeidzama.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

neparedz pienākumu to izbeigt. Ja lietā ir sniegti argumenti par

tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesa tos izvērtē pirms

apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2020-05-01 7. punktu un 2018. gada

20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2017-19-01 5. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai ir pamats

izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā.

14. Pieteikumu iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Satversmes 105. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības

uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības

interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar

likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām

pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata

pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes 105. pants paredz

gan tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šo tiesību izmantošanu.

Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības

noteiktos gadījumos īpašuma tiesības personai atņemt

de jure.

Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka

gadījumos, kad apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

Satversmes 105. pantam, jānosaka, atbilstība tieši kuram no

šā panta teikumiem ir izvērtējama, jo minētās normas paredz

atšķirīgus tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus. Ja izskatāmajā

lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta ceturtais

teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu ietekmēt

arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esību un raksturu.

Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda

"atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem

izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

15.1. punktu). Atzīt, ka īpašums ticis vai tiek

piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, var tikai tad,

ja valsts rīcība ir vērsta uz konkrētā īpašuma atņemšanu

(sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā

Nr. 2020-49-01 20.3. punktu).

Savukārt Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības

princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība,

kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij

ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

Izskatāmā lieta ierosināta pēc tiesas pieteikumiem. Tiesas

pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros

lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 10. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas tiesvedībā ir civillietas, kurās

prokuratūra valsts interesēs cēlusi prasību citstarp pret

vairākām privātpersonām par īpašuma tiesību izbeigšanu uz zemi

zem Kamenkas, Skirnas un Šķirnates ezeriem un attiecīgo

zemesgrāmatas ierakstu grozīšanu. Pieteikumu iesniedzēja uzskata,

ka pēc ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā īpašuma tiesības

uz to pieder tikai valstij. Likumdevējs, pieņemot šīs normas,

neesot īstenojis Satversmei atbilstošu nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšanas procedūru, un rezultātā esot nepamatoti

aizskarta arī personu tiesiskā paļāvība, jo to īpašuma tiesības

jau bija nostiprinātas zemesgrāmatā. Savukārt Saeima uzskata, ka

apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 1. pantam un visam 105. pantam. Tomēr,

ievērojot Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošo lietu

faktiskos apstākļus un pieteikumā sniegto juridisko pamatojumu,

konstatējams, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai

apstrīdētās normas ir uzskatāmas par tiesisku pamatu atsavināt

zemi zem Kamenkas, Skirnas un Šķirnates ezeriem.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētās

normas paredz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

izpratnē.

15. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

pauž atšķirīgus viedokļus par apstrīdēto normu saturu.

Atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes tiesas

likuma 1. un 16. pantam tiesību normu interpretācijas

un piemērošanas tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas

kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106

12. punktu). Tomēr, lai pārliecinātos par to, ka

tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir iespējama,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro apstrīdēto normu un citu ar to

cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas paredz

nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām

Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē, Satversmes

tiesai ir nepieciešams noskaidrot apstrīdēto normu un citu ar to

cieši saistīto tiesību normu mērķi un patieso jēgu.

16. Civillikuma trešās daļas "Lietu

tiesības" piektās apakšnodaļas "Īpašuma lietošanas

tiesību aprobežojumi" 3. daļā "Ūdeņu lietošanas

tiesību aprobežojumi" ietvertas tiesību normas, kas noregulē

publisko un privāto ūdeņu statusu. Civillikuma 1102. pants

noteic, ka pie publiskajiem ūdeņiem citstarp pieder šā likuma

I pielikumā uzskaitītie ezeri. Pārējie ezeri ir privāti.

Apstrīdētās normas iekļautas šā panta pielikumā esošajā Publisko

ezeru sarakstā un noteic, ka par publiskiem ezeriem uzskatāms

Kamenkas ezers (Latvijas daļa), Skirnas ezers (Latvijas daļa) un

Šķirnates ezers (Latvijas daļa), kā arī precizē šo ezeru

atrašanās vietu un platību. Civillikuma 1103. pantā

noteikts, ka publisko ūdeņu sarakstu var grozīt vienīgi

likumdošanas ceļā. Ja, ieskaitot privātus ūdeņus publiskajos vai

atsavinot nekustama īpašuma daļas, vai ierobežojot pastāvošās

ietaises, kādai personai tiek nodarīti zaudējumi, tad tai

pienākas samērīga atlīdzība no valsts.

Tādējādi Civillikuma I pielikumā (1102. pantam)

"Publisko ezeru un upju saraksts" likumdevējs ir

noteicis publiskos ūdeņus, tostarp ezerus.

17. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka būtiska nozīme

apstrīdētās normas satura noskaidrošanā ir tam tiesiskajam

regulējumam, kas bija spēkā pirms šīs normas. Tāpat nozīmīgi ir

arī likumdevēja apsvērumi, kas kalpojuši par pamatu apstrīdētajā

normā ietvertā regulējuma pieņemšanai (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 8. punktu).

Līdz 1998. gada 9. jūnijam Publisko ezeru sarakstā

bija iekļauti vien 12 ezeri. Likumdevējs Publisko ezeru

sarakstu būtiski papildināja ar 1998. gada Grozījumiem

Civillikumā. Ar šo likumu publisko ezeru statuss tika noteikts

189 ezeriem, tostarp arī apstrīdētajās normās minētajiem

ezeriem.

Ar Ministru prezidenta 1995. gada 12. oktobra

rīkojumu Nr. 583 "Par darba grupu Civillikuma I, II un

III pielikuma precizējumu izstrādei" tika izveidota

ekspertu darba grupa, kas citstarp veidoja un precizēja Publisko

ezeru sarakstu. Šis saraksts tika veidots, vadoties no noteiktiem

kritērijiem un ņemot vērā dažādos ūdeņu izmantošanas režīmus.

Publisko ezeru sarakstā tika iekļauti ezeri, kuriem ir liela

valstiska nozīme un kuri nepieciešami visai sabiedrībai, ņemot

vērā to izmantošanas nolūku un lietošanas veidu. Proti, šiem

ezeriem ir nozīme valsts aizsardzības nodrošināšanā - ezeru

šķērso vai gar to iet valsts robeža; ezeram ir būtiska nozīme

bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, jo tas atrodas dabas

lieguma teritorijā; ezeram ir liela zivsaimnieciska nozīme;

ezeram ir nozīme sabiedrības drošības nodrošināšanā - tas tiek

izmantots dzeramā ūdens ieguvei; ezeram ir būtiska nozīme no

sabiedrības veselības un dzīves kvalitātes viedokļa, jo tas tiek

plaši izmantots rekreācijai (sk. Zemkopības ministrijas

1996. gada 1. novembra vēstuli Ministru kabinetam

Nr. 1/262 lietas materiālu 3. sēj. 13.-15. lp. un

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedokli

lietas materiālu 4. sēj. 41. lp.). Apstrīdētajās

normās minētajiem ezeriem publisko ūdeņu statuss tika noteikts

tāpēc, ka tie nepieciešami valsts robežas aizsardzībai, - šīs

ūdenstilpes šķērso vai gar tām iet valsts robeža (sk. Ministru

kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi

Civillikumā" (reģ. Nr. 582) lietas materiālu

3. sēj. 3.-4. lp.).

No 6. Saeimas likumprojekta "Grozījumi

Civillikumā" (reģ. Nr. 582) izstrādes materiāliem

izriet, ka pirms likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā

Saeimas Juridiskā komisija bija aicinājusi precizēt jautājumus,

kas saistīti ar publisko ūdeņu sarakstā esošo ezeru tiesisko

statusu, proti, to piederību un privātpersonu tiesībām uz

zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad publisko ūdeņu statuss tiek

noteikts ezeriem, zem kuriem esošā zeme pieder privātpersonām

(sk. Saeimas Juridiskās komisijas 1997. gada

22. janvāra sēdes protokolu Nr. 162 un 1997. gada

18. marta sēdes protokolu Nr. 183 lietas materiālu

1. sēj. 57. un 62. lp., kā arī Saeimas Juridiskās

komisijas 1997. gada 23. janvāra atzinumu

Nr. 9/3-45 lietas materiālu 3. sēj. 17. lp.).

Tāpēc tika aktualizēta un apkopota informācija par to īpašnieku

skaitu, kuriem pieder zeme zem konkrētiem publiskajiem ūdeņiem,

un to īpašnieku skaitu, kuru nekustamajam īpašumam pieguļ ūdeņi,

kā arī par nepieciešamību konkrētos ūdeņus iekļaut Publisko ezeru

sarakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

133.-151. lp.).

6. Saeimas likumprojekta "Grozījumi

Civillikumā" (reģ. Nr. 582) izstrādes laikā tika

norādīts uz Publisko ezeru saraksta mērķi. Proti, šāds saraksts

ir nepieciešams, lai efektīvi izmantotu Latvijas ūdenstilpju

dabiskos resursus, būtu iespējams īstenot upju un ezeru nomas

principus, pilnībā izmantotu zvejas tiesības, kā arī realizētu

privātpersonu intereses to īpašumā esošajos ūdeņos. Ņemts vērā

arī tas, ka ezera vai upes publiskais statuss neizslēdz iespēju,

ka tā daļa atrodas privātpersonas īpašumā, kā tas jau bija

1937. gadā (sk. darba grupas Civillikuma I, II un

III pielikuma grozījumu izstrādei vadītāja paskaidrojuma

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 131. lp.). To

pamato arī tiesību doktrīnā norādītais, ka ar 1937. gada

Civillikuma spēkā stāšanos valsts kā publisko ūdeņu īpašnieks

piekāpjas vien to tiesību priekšā, kuras privātpersonām

nostiprinātas zemesgrāmatā kā īpašuma tiesības (sk.: Korps L.

Par īpašuma tiesību uz ūdeņiem pēc Prezidenta Ulmaņa Civillikuma.

Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 5, 1939).

No lietas materiāliem izriet, ka laikā, kad tika pieņemti

1998. gada Grozījumi Civillikumā, 17 ezeri bija tādi, zem

kuriem esošā zeme vismaz daļēji atradās privātpersonu īpašumā, un

īpašuma tiesības uz šo zemi bija nostiprinātas zemesgrāmatā

(sk. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas

viedokli lietas materiālu 4. sēj. 42. lp. un Valsts

zemes dienesta viedokli lietas materiālu 3. sēj.

96. lp.).

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

apzinājies, ka daļa no zemes zem Publisko ezeru sarakstā iekļauta

ezera var piederēt privātpersonām, kuru īpašuma tiesības ir

nostiprinātas zemesgrāmatā, un likumdevēja nolūks nav bijis

atsavināt šādu zemi.

18. Vērtējot tiesību normas saturu, tā citstarp

aplūkojama tiesību normu sistēmā.

Publisko ūdeņu, tostarp publisko ezeru, īpašuma tiesību

jautājumi regulēti Civillikuma 1104. pantā. Saskaņā ar to

publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv

īpašuma tiesības privātai personai (sk. arī lietas materiālu

2. sēj. 65.-67. lp.). Tādējādi Civillikumā

attiecībā uz publiskajiem ūdeņiem paredzētas divas īpašuma

formas: valsts īpašums un privātpersonas īpašums. Savukārt no

Civillikuma 1103. panta izriet, ka situācija, kad Publisko

ezeru sarakstā tiek iekļauts kāds ezers, tādējādi tam piešķirot

publiskā ezera statusu, būtu nošķirama no situācijas, kad ezeram

tiek mainīts tā piederības statuss, atsavinot nekustamo

īpašumu.

Latvijas Republikā tika veikta zemes reforma, kuras

pamatprincipi bija tādi, ka jāievēro gan to bijušo zemes

īpašnieku vai viņu mantinieku īpašuma tiesības, kam tās bija

1940. gada 21. jūlijā, gan esošo ēku un būvju

īpašnieku, zemes lietotāju, kā arī valsts un pašvaldību

likumiskās intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Likums

"Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos"

un likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos"

regulēja īpašuma tiesību atjaunošanu un nekustamo īpašumu

privatizācijas jautājumus. Likuma "Par zemes privatizāciju

lauku apvidos" 2. pantā tika ietverti pamatprincipi

zemes privatizācijai lauku apvidos. Viens no šiem principiem ir

tāds, ka kopā ar zemi privatizējami uz tās augošie meži,

daudzgadīgie stādījumi un virszemes ūdeņi, izņemot publiskos

ūdeņus. Savukārt šā likuma 4. pantā tika paredzēti tādi

zemes privatizācijas veidi kā zemes īpašuma tiesību atjaunošana

bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī zemes

īpašuma tiesību piešķiršana par samaksu Latvijas Republikas

pilsoņiem. Tātad likumdevējs ir noteicis, ka publiskie ūdeņi

nevar būt par privatizācijas objektu un pēc būtības paliek valsts

īpašumā.

Augstākā tiesa ir vērtējusi jautājumus, kas saistīti ar

publisko ezeru atrašanos privātpersonu īpašumā. Attiecīgajā lietā

tika atzīts, ka privātpersonām nepamatoti atjaunotas īpašuma

tiesības uz zemi zem tāda ezera, kas visā Civillikuma lietu

tiesību daļas spēkā esības laikā ir bijis Publisko ezeru sarakstā

(sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2017. gada 5. oktobra spriedumu lietā

Nr. SKC-188/2017 un Latgales apgabaltiesas 2017. gada

22. decembra spriedumu lietā Nr. C03026011). Tātad

būtiski ir arī tiesiskie apstākļi, kādos iegūtas īpašuma tiesības

uz zemi zem publiskajiem ezeriem.

Likumdevējs ar 1998. gada Grozījumiem Civillikumā

Publisko ezeru sarakstā iekļāvis arī tādus ezerus, īpašuma

tiesības uz kuriem privātpersonai atjaunotas vai piešķirtas par

samaksu pirms konkrētā ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā.

Turklāt attiecīgajos gadījumos īpašuma tiesības iegūtas ne tikai

uz zemi līdz ezeriem, bet arī uz zemi zem tiem un šīs tiesības

privātpersonām nostiprinātas zemesgrāmatā. Tāpēc šādas tiesiskās

attiecības bauda tiesisko aizsardzību un uz tām attiecināms

Civillikuma 994. pants un publiskās ticamības princips.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka publiskās ticamības princips

kalpo ne tikai indivīda tiesību nodrošināšanai, bet arī

sabiedrības interesei nodrošināt civiltiesiskās apgrozības

stabilitāti, proti, tās paredzamību un caurskatāmību (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 25.1. punktu). Likumdevējam ir

jārespektē privātpersonu īpašuma tiesības, kas ir nostiprinātas

zemesgrāmatā, jo šādas tiesības bauda tiesisko aizsardzību. Kāda

ezera iekļaušana Publisko ezeru sarakstā pati par sevi nav pamats

mainīt jau iegūto īpašuma tiesību ierakstu zemesgrāmatā (sk.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas viedokli lietas

materiālu 4. sēj. 39. lp.).

Tādējādi no tiesību sistēmas izriet, ka, ja vien atbilstoši

publiskās ticamības principam īpašuma tiesības uz zemi zem ezera

privātpersonai jau nav nostiprinātas zemesgrāmatā, tad pēc

attiecīgā ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā tas kļūst par

valsts īpašumu. Tāpēc arī, lemjot par Publisko ezeru sarakstā

iekļaujamiem ezeriem, likumdevējs pieļāva to, ka ezera publiskais

statuss neizslēdz iespēju, ka šis ezers vai kāda tā daļa atrodas

privātpersonas īpašumā.

Līdz ar to publiskais ezers var

atrasties gan privātpersonas, gan valsts īpašumā.

19. Civillikuma 1102. pantā ietvertais ūdeņu

dalījums publiskos un privātos ūdeņos liecina par to

klasifikāciju lietošanas kontekstā. Iekļaujot kādu ezeru Publisko

ezeru sarakstā, tam tiek piešķirts publiskas lietas statuss, kas

norāda uz tā noderīgumu valstij un visai sabiedrībai (sk.

Latvijas Zvērinātu notāru padomes viedokli lietas materiālu

3. sēj. 117.-118. lp., tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 3. sēj. 106. lp. un Ph. D. Žanetas

Mikosas viedokli lietas materiālu 3. sēj.

121.-123. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka publiskās lietas parasti ir

sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var

izmantot neierobežota sabiedrības daļa (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03

14.1. punktu). Publiska lieta ir tāda lieta, kas kalpo

(vai kam atbilstoši tiesiskajam regulējumam būtu jākalpo)

sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Līdz ar to tas, ka konkrēta

lieta pieder privātpersonai, pats par sevi nenozīmē, ka

attiecīgajai lietai nevar būt publiski tiesiskas lietas statuss

(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2017. gada 10. februāra spriedumu lietā

Nr. SKA-808/2017).

Ūdens ir dabas resurss, kura izmantošana ir visas sabiedrības

kopīga interese. Publiskas lietas statusa noteikšana ūdeņiem ir

mehānisms, kas tiek izmantots, lai valstij būtu tiesības konkrēto

ūdens objektu apsaimniekot, piemēram, vides aizsardzības vai

valsts aizsardzības mērķu sasniegšanai vai arī sabiedrības

tiesību garantēšanai. Publiska lieta jeb sabiedrības lietošanā

esoša lieta var atrasties arī privātpersonu īpašumā un nav tas

pats, kas valsts īpašums (sk.: Mikosa Ž. Ūdeņu tiesiskais

statuss. Grām.: Konceptuālais pamatojums upju efektīvākas

pārvaldības un apsaimniekošanas nodrošināšanai. Rīga: Baltijas

Vides Forums, 2020, 13.-33. lpp.). Tomēr šādā gadījumā

īpašniekam ir jārēķinās ar prasībām un pienākumiem, kas izriet no

publiskās lietas statusa.

Ūdeņu kā publiskas lietas ikdienišķā jeb parastā lietošana

noteikta arī Zemes pārvaldības likuma 15. panta septītajā

daļā, proti, iekšzemes publiskie ūdeņi paredzēti ikviena brīvai

lietošanai un ir publiski pieejami, ja likumos nav noteikts

citādi (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Otrais izdevums. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2021, 247. lpp.).

Civillikuma I pielikumā (1102. pantam) ietvertais

Publisko ezeru un upju saraksts norāda uz publiskas lietas

statusa piešķiršanu konkrētiem ūdeņiem, kas ir nepieciešami vai

ļoti nozīmīgi sabiedrībai. Likumdevēja nolūks ir regulēt publisko

ūdeņu izmantošanu visas sabiedrības interesēs, tostarp ņemot vērā

vides aizsardzības prasības.

Līdz ar to, iekļaujot kādu ezeru

Publisko ezeru sarakstā, tam tiek piešķirts publiskas lietas

statuss.

20. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normu

piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla likumdevēja princips, gan

tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem

savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas

visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos

aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību

sistēmu veidojošas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

25.2. punktu). Valsts interešu nodrošināšanai ir

izveidota saskanīga normatīvo tiesību aktu sistēma, kurā noteikta

publisko ūdeņu kā resursa izmantošana, kā arī noteikta kārtība,

kādā valsts var iegūt īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

ūdeņiem.

Saeima 2014. gada 30. oktobrī pieņēmusi Zemes

pārvaldības likumu. No šā likuma izstrādes materiāliem izriet, ka

likumdevējs vērtējis gadījumus, kad erozijas procesu vai zemes

reformas rezultātā publiskie ūdeņi pieder arī privātpersonām.

Zeme zem publiskajiem ūdeņiem var būt nonākusi privātā īpašumā

zemes reformas laikā, atjaunojot īpašuma tiesības uz to (uz

līdzvērtīgu zemi citā vietā) vai piešķirot to lietošanā. Šie

lēmumi vairs nav atceļami, jo ir stājušies spēkā, turklāt jau

notikuši darījumi ar šo zemi (sk. Saeimai iesniegtā

likumprojekta Nr. 978/Lp11 "Zemes pārvaldības

likums" anotāciju).

Zemes pārvaldības likuma 15. pantā noteikta jūras

piekrastes joslas un to iekšzemes publisko ūdeņu pārvaldība, kuri

ir Civillikuma I pielikumā (1102. pantam) norādītie

publiskie ezeri un upes, tostarp arī apstrīdētajās normās minēto

ezeru pārvaldība. Šajā tiesību normā ir nošķirti iekšzemes

publiskie ūdeņi, kas pieder valstij un kas pieder privātpersonām.

Ir noteikta arī procedūra, kādā valsts iegūst īpašuma tiesības uz

šādiem privātpersonām piederošiem ūdeņiem, proti, ja

privātpersonas īpašumā ir zeme zem publiskajiem ūdeņiem un tā

tiek pārdota, tad valstij ir pirmpirkuma tiesības uz atsavināmo

zemi. Savukārt attiecībā uz valstij piederošiem publiskiem

ezeriem noteikts, ka tos aizliegts atsavināt, ieķīlāt vai citādi

apgrūtināt ar lietu tiesībām. Kārtība, kādā valsts izmanto

pirmpirkuma tiesības uz zemi, kas atrodas zem publiskajiem

ūdeņiem un ir privātpersonas īpašumā, ir konkretizēta Noteikumos

Nr. 744.

Tādējādi kārtību, kādā valsts sabiedrības interešu

nodrošināšanai iegūst īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

ūdeņiem, kas atrodas privātpersonu īpašumā, reglamentē Zemes

pārvaldības likums un Noteikumi Nr. 744. Savukārt

Civillikuma 1102. pants un apstrīdētās normas nosaka

konkrētiem ezeriem publiskas lietas statusu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

vajadzībām.

21. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

pirmās daļas 1. punktam vispārējās jurisdikcijas tiesa var

iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, ja tā, izskatot civillietu

apelācijas kārtībā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā

lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai

(aktam).

Satversmes tiesas likumā ietverts gan tiesas pieteikuma, gan

konstitucionālās sūdzības institūts, un abi šie institūti ir

savstarpēji saistīti. Izskatot pēc konstitucionālās sūdzības vai

tiesas pieteikuma ierosinātu lietu, Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai tieši apstrīdētās normas personai aizskar

Satversmē noteiktās pamattiesības.

Savukārt vispārējās jurisdikcijas tiesai pirms vēršanās ar

pieteikumu Satversmes tiesā jāveic atbilstoša tiesību normu

piemērošana, citstarp pārbaudot, vai tieši lietā piemērojamā

norma aizskar personas pamattiesības. Proti, tiesa vēršas

Satversmes tiesā gadījumos, kad tā uzskata, ka attiecīgajā

civillietā piemērojamā tiesību norma aizskar personas

pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-01 12.1. punktu).

Ievērojot to, ka apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām un tādējādi neveido

Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā ietverto

pamattiesību aizskārumu, tiesvedības turpināšana izskatāmajā

lietā nav iespējama.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-63-01 "Par

Civillikuma I pielikuma (1102. pantam) "Publisko

ezeru un upju saraksts" 1. nodaļas 34., 53. un

56. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un

105. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova