1103. pantsnosakot, ka likumdošanas ceļā ir iespējams

nosakot, ka likumdošanas ceļā ir iespējams

1ūdeņiem piešķirt publiskas lietas statusu, tādējādi nosakot

2konkrētā ūdens objekta juridisko dabu, no kuras izriet tā

3lietošanas noteikumi un nozīme visai sabiedrībai.

4Publisko ūdeņu īpašuma tiesības esot noteiktas Civillikuma

51104. pantā. Šī tiesību norma būtu tulkojama kopsakarā ar

6Civillikuma 1042. un 1043. pantu. Zemes īpašniekam piederot

7ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes

8slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas šajos slāņos atrodas. Šajās

9tiesību normās esot noteikts nekustamā īpašuma fiziskās

10vienotības princips. Atbilstoši tam būtu aplūkojama arī ezera

11zemes un ezera ūdens piederība.

12Civillikuma 1104. pants pieļaujot to, ka lietošanas ziņā

13ezers ir publiski ūdeņi, tomēr ezera zeme ir privātpersonas

14īpašums. To apliecinot arī Zemes pārvaldības likuma

1515. panta trešā daļa un Civillikuma 994. pants. Kāda

16ezera iekļaušana Publisko ezeru sarakstā norādot uz tam piešķirtu

17publiskas lietas statusu, kas automātiski neliedzot

18privātpersonai īpašuma tiesības. Tomēr publiskas lietas statusa

19noteikšana ūdeņiem varot ierobežot privātpersonas tiesības brīvi

20lietot savu īpašumu.

2111. Pieaicinātā persona - Valsts zemes

22dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz Satversmes

23105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu.

24Tas vien, ka ezers tiek iekļauts Publisko ezeru sarakstā,

25nemainot īpašuma piederību. Tomēr ar šo regulējumu tiekot mainīts

26ūdeņu tiesiskais statuss. Atbilstoši Civillikuma

271104. pantam likumdevējs paredzējis tādu situāciju, ka

28publiskie ūdeņi ir gan valsts, gan privātpersonu īpašums. To

29pierādot arī Zemes pārvaldības likums un uz tā pamata izdotie

30Noteikumi Nr. 744. Tie nosakot, ka valsts iegūst īpašuma

31tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, izmantojot savas

32pirmpirkuma tiesības. Savukārt tāpēc, lai valsts šīs tiesības

33varētu realizēt un administrēt, Ministru kabinets 2012. gada

3410. aprīļa noteikumos Nr. 263 "Kadastra objekta

35reģistrācijas un kadastra datu aktualizācijas noteikumi"

36noteicis kārtību, kādā Nekustamā īpašuma valsts kadastra

37informācijas sistēmā (turpmāk - Kadastra informācijas sistēma)

38tiek reģistrēta zemes vienības atbilstība iekšzemes publiskajiem

39ūdeņiem, proti, tiek atzīmēts, ka zemes vienības robežās ietilpst

40kāds no publisko ūdeņu sarakstā esošajiem ūdeņiem, kā arī

41kārtību, kādā reģistrā tiek aktualizēta informācija par šo

42teritoriju tiesiskajiem valdītājiem.

43Likumdevējs, īstenojot zemes reformu lauku apvidos,

44institūcijām uzdevis veikt pasākumus, lai pēc iespējas

45izlīdzinātu iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu

46taisnīgumu, izdodot virkni normatīvo tiesību aktu par īpašumu

47atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Tostarp

481992. gada 1. septembrī stājies spēkā likums "Par

49zemes privatizāciju lauku apvidos", kura 2. pantā

50noteikti pamatprincipi, kas jāievēro, veicot zemes privatizāciju

51lauku apvidos. Šā panta 4. punktā esot noteikts tiešs un

52nepārprotams aizliegums privatizēt publiskos ūdeņus. Tomēr

53likumdevējs, papildinot Publisko ezeru sarakstu, zemes reformu

54regulējošos normatīvajos aktos neesot iekļāvis pārejas

55noteikumus, kuros būtu regulēta rīcība attiecībā uz ūdeņiem, kuri

56līdz tam bijuši noteikti kā privātie ūdeņi un attiecībā uz kuriem

57realizētas privātpersonu tiesības atjaunot īpašuma tiesības.

58Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam privātpersonas esot

59varējušas paļauties uz to, ka atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu

60rīcība ir tiesiska un konsekventa. Turklāt privātpersonām, kuras

61savā īpašumā ieguvušas zemi zem kāda no Publisko ezeru sarakstā

62esošajiem ezeriem, netiekot radītas nelabvēlīgas tiesiskās sekas,

63kas saistītas ar šādas zemes pārvaldīšanu.

64Līdz 2021. gada 4. martam Kadastra informācijas

65sistēmā esot reģistrētas 128 vienības, kurām noteikta

66publiskā ūdens atzīme un kuras atrodas privātpersonu īpašumā,

67tiesiskajā valdījumā un lietojumā. No šīm vienībām 15 esot

68reģistrētas ezeriem. Visbiežāk šajās reģistrētajās vienībās

69publiskais ūdens aizņemot tikai daļu no zemes vienības. Tomēr

70esot jāņem vērā, ka šobrīd reģistrētās publiskā ūdens atzīmes

71nesniedzot pilnvērtīgu informāciju par situāciju valstī, jo šāda

72datu reģistrācija tiekot veikta tikai no 2018. gada

7315. septembra.

7412. Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās

75augstskolas vieslektore Ph. D. Žaneta Mikosa -

76pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem argumentiem par

77tiesvedības izbeigšanu lietā un norāda, ka ezera iekļaušana

78Publisko ezeru sarakstā nenozīmē automātisku īpašuma tiesību

79pāreju.

80Jēdziens "publiskie ūdeņi" faktiski esot statuss, ar

81kuru saistītas ūdeņu (arī krastu) lietošanas tiesības un

82ierobežojumi, nevis to piederība. Atbilstoši Civillikuma

831103. pantam un Civillikumā iekļautajai ūdeņu

84apsaimniekošanas sistēmai kopumā esot nošķiramas situācijas, kad,

85pirmkārt, ūdens objektam publiskas lietas statuss noteikts

86likumdošanas kārtībā un, otrkārt, ūdens objektam piederības

87statuss mainīts atsavināšanas kārtībā.

88Pirms Civillikuma stāšanās spēkā jēdziens "publiskie

89ūdeņi" esot lietots kā tāds, kas saistīts nevis ar to

90piederību, bet gan ar to noderīgumu valstij un sabiedrībai. Tas,

91ka publiskās upes un ezeri pieder valstij, esot noteikts tikai

921937. gadā, pieņemot Civillikumu un tā 1104. pantā

93saglabājot atrunu par to, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums,

94ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai.

95Publisko ūdeņu sarakstā tikušas iekļautas visas valstij un

96sabiedrībai nozīmīgās upes un ezeri, vienlaikus nosakot to

97piederību valstij, izņemot tos ūdeņus, īpašuma tiesības uz kuriem

98jau bija nostiprinātas zemesgrāmatā. Tieši tas, kā arī tiesību un

99pienākumu kopums, kas attiecināts uz publiskajiem ūdeņiem,

100liecinot par publisko ūdeņu kā lietas statusa, nevis piederības

101būtību. Tas, kādas ir privātpersonas subjektīvās tiesības un

102pienākumi attiecībā uz publiskajiem ūdeņiem, esot tieši atkarīgs

103no konkrētā normatīvā regulējuma.

104Tiesību doktrīnā gan esot atrodamas publikācijas, kurās

105jēdziens "publiskie ūdeņi" ir lietots kā sinonīms

106jēdzienam "valsts īpašums", kā tas lietots arī

107Augstākās tiesas judikatūrā. Tomēr minētais neizrietot ne no

108Civillikuma pamatteksta, ne vēsturiskās tiesību normu

109interpretācijas. Tas varētu būt skaidrojams vienīgi ar veidu,

110kādā tika realizēta (vai bija iecerēts realizēt) ceturtā zemes

111reforma un īpašuma tiesību atjaunošana uz padomju varas

112nacionalizētajiem īpašumiem, likumdevējam nosakot aizliegumu

113atjaunot īpašuma tiesības uz publiskajiem ūdeņiem.

114Iekļaujot kādu ezeru Publisko ezeru sarakstā, valsts

115konkrētajam ūdens objektam nosakot publiskas lietas statusu,

116nevis mainot tā piederību. Savukārt gadījumam, kad valstij

117nepieciešams iegūt konkrēto ūdens objektu savā īpašumā, esot

118noteikta cita kārtība. No izskatāmās lietas pamatā esošajiem

119materiāliem neizrietot, ka būtu notikusi šāda nekustamā īpašuma

120atsavināšana. Publiskas lietas statusa noteikšana ūdeņiem esot

121mehānisms, kas tiek izmantots, lai valstij būtu tiesības konkrēto

122objektu apsaimniekot, piemēram, vides aizsardzības mērķu

123sasniegšanai. Civillikumā esot noteikta samērā vienkāršota

124procedūra publiskas lietas statusa noteikšanai ūdeņiem, un tas

125būtu skaidrojams tādējādi, ka ūdeņi pēc savas būtības ir

126specifiska lieta, kura saskaņā ar romiešu tiesību pamatprincipiem

127tiek atzīta par visas sabiedrības kopīgu lietu.

128Satversmes tiesa

129secināja:

13013. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā,

131pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

132daļas 6. punktu. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas

133neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

134vajadzībām un tādējādi nerada personām Satversmes 1. un

135105. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Arī vairākas

136lietā pieaicinātās personas ir norādījušas, ka tiesvedība lietā

137būtu izbeidzama.

138Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

139noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

140neparedz pienākumu to izbeigt. Ja lietā ir sniegti argumenti par

141tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesa tos izvērtē pirms

142apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas (sk., piemēram,

143Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

144Nr. 2020-05-01 7. punktu un 2018. gada

14520. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

146Nr. 2017-19-01 5. punktu).

147Tādējādi Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai ir pamats

148izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā.

14914. Pieteikumu iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

150normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

151Satversmes 105. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības

152uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības

153interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar

154likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām

155pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata

156pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes 105. pants paredz

157gan tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

158tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šo tiesību izmantošanu.

159Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības

160noteiktos gadījumos īpašuma tiesības personai atņemt

161de jure.

162Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka

163gadījumos, kad apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

164Satversmes 105. pantam, jānosaka, atbilstība tieši kuram no

165šā panta teikumiem ir izvērtējama, jo minētās normas paredz

166atšķirīgus tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus. Ja izskatāmajā

167lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta ceturtais

168teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu ietekmēt

169arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esību un raksturu.

170Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda

171"atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem

172izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

17313. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

17415.1. punktu). Atzīt, ka īpašums ticis vai tiek

175piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, var tikai tad,

176ja valsts rīcība ir vērsta uz konkrētā īpašuma atņemšanu

177(sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā

178Nr. 2020-49-01 20.3. punktu).

179Savukārt Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

180neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi,

181ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas

182tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības

183princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

184personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība,

185kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij

186ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes

187tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

188Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

189Izskatāmā lieta ierosināta pēc tiesas pieteikumiem. Tiesas

190pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros

191lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sk.,

192piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra

193sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 10. punktu).

194Pieteikumu iesniedzējas tiesvedībā ir civillietas, kurās

195prokuratūra valsts interesēs cēlusi prasību citstarp pret

196vairākām privātpersonām par īpašuma tiesību izbeigšanu uz zemi

197zem Kamenkas, Skirnas un Šķirnates ezeriem un attiecīgo

198zemesgrāmatas ierakstu grozīšanu. Pieteikumu iesniedzēja uzskata,

199ka pēc ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā īpašuma tiesības

200uz to pieder tikai valstij. Likumdevējs, pieņemot šīs normas,

201neesot īstenojis Satversmei atbilstošu nekustamā īpašuma

202piespiedu atsavināšanas procedūru, un rezultātā esot nepamatoti

203aizskarta arī personu tiesiskā paļāvība, jo to īpašuma tiesības

204jau bija nostiprinātas zemesgrāmatā. Savukārt Saeima uzskata, ka

205apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma piespiedu

206atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

207Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību

208Satversmes 1. pantam un visam 105. pantam. Tomēr,

209ievērojot Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošo lietu

210faktiskos apstākļus un pieteikumā sniegto juridisko pamatojumu,

211konstatējams, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai

212apstrīdētās normas ir uzskatāmas par tiesisku pamatu atsavināt

213zemi zem Kamenkas, Skirnas un Šķirnates ezeriem.

214Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētās

215normas paredz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

216sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

217izpratnē.

21815. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

219pauž atšķirīgus viedokļus par apstrīdēto normu saturu.

220Atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes tiesas

221likuma 1. un 16. pantam tiesību normu interpretācijas

222un piemērošanas tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas

223kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

2243. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106

22512. punktu). Tomēr, lai pārliecinātos par to, ka

226tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir iespējama,

227Satversmes tiesai ir jānoskaidro apstrīdēto normu un citu ar to

228cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga.

229Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas paredz

230nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām

231Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē, Satversmes

232tiesai ir nepieciešams noskaidrot apstrīdēto normu un citu ar to

233cieši saistīto tiesību normu mērķi un patieso jēgu.

23416. Civillikuma trešās daļas "Lietu

235tiesības" piektās apakšnodaļas "Īpašuma lietošanas

236tiesību aprobežojumi" 3. daļā "Ūdeņu lietošanas

237tiesību aprobežojumi" ietvertas tiesību normas, kas noregulē

238publisko un privāto ūdeņu statusu. Civillikuma 1102. pants

239noteic, ka pie publiskajiem ūdeņiem citstarp pieder šā likuma

240I pielikumā uzskaitītie ezeri. Pārējie ezeri ir privāti.

241Apstrīdētās normas iekļautas šā panta pielikumā esošajā Publisko

242ezeru sarakstā un noteic, ka par publiskiem ezeriem uzskatāms

243Kamenkas ezers (Latvijas daļa), Skirnas ezers (Latvijas daļa) un

244Šķirnates ezers (Latvijas daļa), kā arī precizē šo ezeru

245atrašanās vietu un platību. Civillikuma 1103. pantā

246noteikts, ka publisko ūdeņu sarakstu var grozīt vienīgi

247likumdošanas ceļā. Ja, ieskaitot privātus ūdeņus publiskajos vai

248atsavinot nekustama īpašuma daļas, vai ierobežojot pastāvošās

249ietaises, kādai personai tiek nodarīti zaudējumi, tad tai

250pienākas samērīga atlīdzība no valsts.

251Tādējādi Civillikuma I pielikumā (1102. pantam)

252"Publisko ezeru un upju saraksts" likumdevējs ir

253noteicis publiskos ūdeņus, tostarp ezerus.

25417. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka būtiska nozīme

255apstrīdētās normas satura noskaidrošanā ir tam tiesiskajam

256regulējumam, kas bija spēkā pirms šīs normas. Tāpat nozīmīgi ir

257arī likumdevēja apsvērumi, kas kalpojuši par pamatu apstrīdētajā

258normā ietvertā regulējuma pieņemšanai (sk. Satversmes tiesas

2592011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

260izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 8. punktu).

261Līdz 1998. gada 9. jūnijam Publisko ezeru sarakstā

262bija iekļauti vien 12 ezeri. Likumdevējs Publisko ezeru

263sarakstu būtiski papildināja ar 1998. gada Grozījumiem

264Civillikumā. Ar šo likumu publisko ezeru statuss tika noteikts

265189 ezeriem, tostarp arī apstrīdētajās normās minētajiem

266ezeriem.

267Ar Ministru prezidenta 1995. gada 12. oktobra

268rīkojumu Nr. 583 "Par darba grupu Civillikuma I, II un

269III pielikuma precizējumu izstrādei" tika izveidota

270ekspertu darba grupa, kas citstarp veidoja un precizēja Publisko

271ezeru sarakstu. Šis saraksts tika veidots, vadoties no noteiktiem

272kritērijiem un ņemot vērā dažādos ūdeņu izmantošanas režīmus.

273Publisko ezeru sarakstā tika iekļauti ezeri, kuriem ir liela

274valstiska nozīme un kuri nepieciešami visai sabiedrībai, ņemot

275vērā to izmantošanas nolūku un lietošanas veidu. Proti, šiem

276ezeriem ir nozīme valsts aizsardzības nodrošināšanā - ezeru

277šķērso vai gar to iet valsts robeža; ezeram ir būtiska nozīme

278bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, jo tas atrodas dabas

279lieguma teritorijā; ezeram ir liela zivsaimnieciska nozīme;

280ezeram ir nozīme sabiedrības drošības nodrošināšanā - tas tiek

281izmantots dzeramā ūdens ieguvei; ezeram ir būtiska nozīme no

282sabiedrības veselības un dzīves kvalitātes viedokļa, jo tas tiek

283plaši izmantots rekreācijai (sk. Zemkopības ministrijas

2841996. gada 1. novembra vēstuli Ministru kabinetam

285Nr. 1/262 lietas materiālu 3. sēj. 13.-15. lp. un

286Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedokli

287lietas materiālu 4. sēj. 41. lp.). Apstrīdētajās

288normās minētajiem ezeriem publisko ūdeņu statuss tika noteikts

289tāpēc, ka tie nepieciešami valsts robežas aizsardzībai, - šīs

290ūdenstilpes šķērso vai gar tām iet valsts robeža (sk. Ministru

291kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi

292Civillikumā" (reģ. Nr. 582) lietas materiālu

2933. sēj. 3.-4. lp.).

294No 6. Saeimas likumprojekta "Grozījumi

295Civillikumā" (reģ. Nr. 582) izstrādes materiāliem

296izriet, ka pirms likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā

297Saeimas Juridiskā komisija bija aicinājusi precizēt jautājumus,

298kas saistīti ar publisko ūdeņu sarakstā esošo ezeru tiesisko

299statusu, proti, to piederību un privātpersonu tiesībām uz

300zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad publisko ūdeņu statuss tiek

301noteikts ezeriem, zem kuriem esošā zeme pieder privātpersonām

302(sk. Saeimas Juridiskās komisijas 1997. gada

30322. janvāra sēdes protokolu Nr. 162 un 1997. gada

30418. marta sēdes protokolu Nr. 183 lietas materiālu

3051. sēj. 57. un 62. lp., kā arī Saeimas Juridiskās

306komisijas 1997. gada 23. janvāra atzinumu

307Nr. 9/3-45 lietas materiālu 3. sēj. 17. lp.).

308Tāpēc tika aktualizēta un apkopota informācija par to īpašnieku

309skaitu, kuriem pieder zeme zem konkrētiem publiskajiem ūdeņiem,

310un to īpašnieku skaitu, kuru nekustamajam īpašumam pieguļ ūdeņi,

311kā arī par nepieciešamību konkrētos ūdeņus iekļaut Publisko ezeru

312sarakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

313133.-151. lp.).

3146. Saeimas likumprojekta "Grozījumi

315Civillikumā" (reģ. Nr. 582) izstrādes laikā tika

316norādīts uz Publisko ezeru saraksta mērķi. Proti, šāds saraksts

317ir nepieciešams, lai efektīvi izmantotu Latvijas ūdenstilpju

318dabiskos resursus, būtu iespējams īstenot upju un ezeru nomas

319principus, pilnībā izmantotu zvejas tiesības, kā arī realizētu

320privātpersonu intereses to īpašumā esošajos ūdeņos. Ņemts vērā

321arī tas, ka ezera vai upes publiskais statuss neizslēdz iespēju,

322ka tā daļa atrodas privātpersonas īpašumā, kā tas jau bija

3231937. gadā (sk. darba grupas Civillikuma I, II un

324III pielikuma grozījumu izstrādei vadītāja paskaidrojuma

325rakstu lietas materiālu 1. sēj. 131. lp.). To

326pamato arī tiesību doktrīnā norādītais, ka ar 1937. gada

327Civillikuma spēkā stāšanos valsts kā publisko ūdeņu īpašnieks

328piekāpjas vien to tiesību priekšā, kuras privātpersonām

329nostiprinātas zemesgrāmatā kā īpašuma tiesības (sk.: Korps L.

330Par īpašuma tiesību uz ūdeņiem pēc Prezidenta Ulmaņa Civillikuma.

331Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 5, 1939).

332No lietas materiāliem izriet, ka laikā, kad tika pieņemti

3331998. gada Grozījumi Civillikumā, 17 ezeri bija tādi, zem

334kuriem esošā zeme vismaz daļēji atradās privātpersonu īpašumā, un

335īpašuma tiesības uz šo zemi bija nostiprinātas zemesgrāmatā

336(sk. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas

337viedokli lietas materiālu 4. sēj. 42. lp. un Valsts

338zemes dienesta viedokli lietas materiālu 3. sēj.

33996. lp.).

340Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

341apzinājies, ka daļa no zemes zem Publisko ezeru sarakstā iekļauta

342ezera var piederēt privātpersonām, kuru īpašuma tiesības ir

343nostiprinātas zemesgrāmatā, un likumdevēja nolūks nav bijis

344atsavināt šādu zemi.

34518. Vērtējot tiesību normas saturu, tā citstarp

346aplūkojama tiesību normu sistēmā.

347Publisko ūdeņu, tostarp publisko ezeru, īpašuma tiesību

348jautājumi regulēti Civillikuma 1104. pantā. Saskaņā ar to

349publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv

350īpašuma tiesības privātai personai (sk. arī lietas materiālu

3512. sēj. 65.-67. lp.). Tādējādi Civillikumā

352attiecībā uz publiskajiem ūdeņiem paredzētas divas īpašuma

353formas: valsts īpašums un privātpersonas īpašums. Savukārt no

354Civillikuma 1103. panta izriet, ka situācija, kad Publisko

355ezeru sarakstā tiek iekļauts kāds ezers, tādējādi tam piešķirot

356publiskā ezera statusu, būtu nošķirama no situācijas, kad ezeram

357tiek mainīts tā piederības statuss, atsavinot nekustamo

358īpašumu.

359Latvijas Republikā tika veikta zemes reforma, kuras

360pamatprincipi bija tādi, ka jāievēro gan to bijušo zemes

361īpašnieku vai viņu mantinieku īpašuma tiesības, kam tās bija

3621940. gada 21. jūlijā, gan esošo ēku un būvju

363īpašnieku, zemes lietotāju, kā arī valsts un pašvaldību

364likumiskās intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3652003. gada 25. marta sprieduma lietā

366Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Likums

367"Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos"

368un likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos"

369regulēja īpašuma tiesību atjaunošanu un nekustamo īpašumu

370privatizācijas jautājumus. Likuma "Par zemes privatizāciju

371lauku apvidos" 2. pantā tika ietverti pamatprincipi

372zemes privatizācijai lauku apvidos. Viens no šiem principiem ir

373tāds, ka kopā ar zemi privatizējami uz tās augošie meži,

374daudzgadīgie stādījumi un virszemes ūdeņi, izņemot publiskos

375ūdeņus. Savukārt šā likuma 4. pantā tika paredzēti tādi

376zemes privatizācijas veidi kā zemes īpašuma tiesību atjaunošana

377bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī zemes

378īpašuma tiesību piešķiršana par samaksu Latvijas Republikas

379pilsoņiem. Tātad likumdevējs ir noteicis, ka publiskie ūdeņi

380nevar būt par privatizācijas objektu un pēc būtības paliek valsts

381īpašumā.

382Augstākā tiesa ir vērtējusi jautājumus, kas saistīti ar

383publisko ezeru atrašanos privātpersonu īpašumā. Attiecīgajā lietā

384tika atzīts, ka privātpersonām nepamatoti atjaunotas īpašuma

385tiesības uz zemi zem tāda ezera, kas visā Civillikuma lietu

386tiesību daļas spēkā esības laikā ir bijis Publisko ezeru sarakstā

387(sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

3882017. gada 5. oktobra spriedumu lietā

389Nr. SKC-188/2017 un Latgales apgabaltiesas 2017. gada

39022. decembra spriedumu lietā Nr. C03026011). Tātad

391būtiski ir arī tiesiskie apstākļi, kādos iegūtas īpašuma tiesības

392uz zemi zem publiskajiem ezeriem.

393Likumdevējs ar 1998. gada Grozījumiem Civillikumā

394Publisko ezeru sarakstā iekļāvis arī tādus ezerus, īpašuma

395tiesības uz kuriem privātpersonai atjaunotas vai piešķirtas par

396samaksu pirms konkrētā ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā.

397Turklāt attiecīgajos gadījumos īpašuma tiesības iegūtas ne tikai

398uz zemi līdz ezeriem, bet arī uz zemi zem tiem un šīs tiesības

399privātpersonām nostiprinātas zemesgrāmatā. Tāpēc šādas tiesiskās

400attiecības bauda tiesisko aizsardzību un uz tām attiecināms

401Civillikuma 994. pants un publiskās ticamības princips.

402Satversmes tiesa ir atzinusi, ka publiskās ticamības princips

403kalpo ne tikai indivīda tiesību nodrošināšanai, bet arī

404sabiedrības interesei nodrošināt civiltiesiskās apgrozības

405stabilitāti, proti, tās paredzamību un caurskatāmību (sk.

406Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

407Nr. 2016-07-01 25.1. punktu). Likumdevējam ir

408jārespektē privātpersonu īpašuma tiesības, kas ir nostiprinātas

409zemesgrāmatā, jo šādas tiesības bauda tiesisko aizsardzību. Kāda

410ezera iekļaušana Publisko ezeru sarakstā pati par sevi nav pamats

411mainīt jau iegūto īpašuma tiesību ierakstu zemesgrāmatā (sk.

412Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas viedokli lietas

413materiālu 4. sēj. 39. lp.).

414Tādējādi no tiesību sistēmas izriet, ka, ja vien atbilstoši

415publiskās ticamības principam īpašuma tiesības uz zemi zem ezera

416privātpersonai jau nav nostiprinātas zemesgrāmatā, tad pēc

417attiecīgā ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā tas kļūst par

418valsts īpašumu. Tāpēc arī, lemjot par Publisko ezeru sarakstā

419iekļaujamiem ezeriem, likumdevējs pieļāva to, ka ezera publiskais

420statuss neizslēdz iespēju, ka šis ezers vai kāda tā daļa atrodas

421privātpersonas īpašumā.

422Līdz ar to publiskais ezers var

423atrasties gan privātpersonas, gan valsts īpašumā.

42419. Civillikuma 1102. pantā ietvertais ūdeņu

425dalījums publiskos un privātos ūdeņos liecina par to

426klasifikāciju lietošanas kontekstā. Iekļaujot kādu ezeru Publisko

427ezeru sarakstā, tam tiek piešķirts publiskas lietas statuss, kas

428norāda uz tā noderīgumu valstij un visai sabiedrībai (sk.

429Latvijas Zvērinātu notāru padomes viedokli lietas materiālu

4303. sēj. 117.-118. lp., tiesībsarga viedokli lietas

431materiālu 3. sēj. 106. lp. un Ph. D. Žanetas

432Mikosas viedokli lietas materiālu 3. sēj.

433121.-123. lp.).

434Satversmes tiesa ir atzinusi, ka publiskās lietas parasti ir

435sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var

436izmantot neierobežota sabiedrības daļa (sk. Satversmes tiesas

4372019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03

43814.1. punktu). Publiska lieta ir tāda lieta, kas kalpo

439(vai kam atbilstoši tiesiskajam regulējumam būtu jākalpo)

440sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Līdz ar to tas, ka konkrēta

441lieta pieder privātpersonai, pats par sevi nenozīmē, ka

442attiecīgajai lietai nevar būt publiski tiesiskas lietas statuss

443(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

4442017. gada 10. februāra spriedumu lietā

445Nr. SKA-808/2017).

446Ūdens ir dabas resurss, kura izmantošana ir visas sabiedrības

447kopīga interese. Publiskas lietas statusa noteikšana ūdeņiem ir

448mehānisms, kas tiek izmantots, lai valstij būtu tiesības konkrēto

449ūdens objektu apsaimniekot, piemēram, vides aizsardzības vai

450valsts aizsardzības mērķu sasniegšanai vai arī sabiedrības

451tiesību garantēšanai. Publiska lieta jeb sabiedrības lietošanā

452esoša lieta var atrasties arī privātpersonu īpašumā un nav tas

453pats, kas valsts īpašums (sk.: Mikosa Ž. Ūdeņu tiesiskais

454statuss. Grām.: Konceptuālais pamatojums upju efektīvākas

455pārvaldības un apsaimniekošanas nodrošināšanai. Rīga: Baltijas

456Vides Forums, 2020, 13.-33. lpp.). Tomēr šādā gadījumā

457īpašniekam ir jārēķinās ar prasībām un pienākumiem, kas izriet no

458publiskās lietas statusa.

459Ūdeņu kā publiskas lietas ikdienišķā jeb parastā lietošana

460noteikta arī Zemes pārvaldības likuma 15. panta septītajā

461daļā, proti, iekšzemes publiskie ūdeņi paredzēti ikviena brīvai

462lietošanai un ir publiski pieejami, ja likumos nav noteikts

463citādi (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

464Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Otrais izdevums. Rīga:

465Tiesu namu aģentūra, 2021, 247. lpp.).

466Civillikuma I pielikumā (1102. pantam) ietvertais

467Publisko ezeru un upju saraksts norāda uz publiskas lietas

468statusa piešķiršanu konkrētiem ūdeņiem, kas ir nepieciešami vai

469ļoti nozīmīgi sabiedrībai. Likumdevēja nolūks ir regulēt publisko

470ūdeņu izmantošanu visas sabiedrības interesēs, tostarp ņemot vērā

471vides aizsardzības prasības.

472Līdz ar to, iekļaujot kādu ezeru

473Publisko ezeru sarakstā, tam tiek piešķirts publiskas lietas

474statuss.

47520. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normu

476piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla likumdevēja princips, gan

477tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem

478savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas

479visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos

480aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību

481sistēmu veidojošas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

4828. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

48325.2. punktu). Valsts interešu nodrošināšanai ir

484izveidota saskanīga normatīvo tiesību aktu sistēma, kurā noteikta

485publisko ūdeņu kā resursa izmantošana, kā arī noteikta kārtība,

486kādā valsts var iegūt īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

487ūdeņiem.

488Saeima 2014. gada 30. oktobrī pieņēmusi Zemes

489pārvaldības likumu. No šā likuma izstrādes materiāliem izriet, ka

490likumdevējs vērtējis gadījumus, kad erozijas procesu vai zemes

491reformas rezultātā publiskie ūdeņi pieder arī privātpersonām.

492Zeme zem publiskajiem ūdeņiem var būt nonākusi privātā īpašumā

493zemes reformas laikā, atjaunojot īpašuma tiesības uz to (uz

494līdzvērtīgu zemi citā vietā) vai piešķirot to lietošanā. Šie

495lēmumi vairs nav atceļami, jo ir stājušies spēkā, turklāt jau

496notikuši darījumi ar šo zemi (sk. Saeimai iesniegtā

497likumprojekta Nr. 978/Lp11 "Zemes pārvaldības

498likums" anotāciju).

499Zemes pārvaldības likuma 15. pantā noteikta jūras

500piekrastes joslas un to iekšzemes publisko ūdeņu pārvaldība, kuri

501ir Civillikuma I pielikumā (1102. pantam) norādītie

502publiskie ezeri un upes, tostarp arī apstrīdētajās normās minēto

503ezeru pārvaldība. Šajā tiesību normā ir nošķirti iekšzemes

504publiskie ūdeņi, kas pieder valstij un kas pieder privātpersonām.

505Ir noteikta arī procedūra, kādā valsts iegūst īpašuma tiesības uz

506šādiem privātpersonām piederošiem ūdeņiem, proti, ja

507privātpersonas īpašumā ir zeme zem publiskajiem ūdeņiem un tā

508tiek pārdota, tad valstij ir pirmpirkuma tiesības uz atsavināmo

509zemi. Savukārt attiecībā uz valstij piederošiem publiskiem

510ezeriem noteikts, ka tos aizliegts atsavināt, ieķīlāt vai citādi

511apgrūtināt ar lietu tiesībām. Kārtība, kādā valsts izmanto

512pirmpirkuma tiesības uz zemi, kas atrodas zem publiskajiem

513ūdeņiem un ir privātpersonas īpašumā, ir konkretizēta Noteikumos

514Nr. 744.

515Tādējādi kārtību, kādā valsts sabiedrības interešu

516nodrošināšanai iegūst īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem

517ūdeņiem, kas atrodas privātpersonu īpašumā, reglamentē Zemes

518pārvaldības likums un Noteikumi Nr. 744. Savukārt

519Civillikuma 1102. pants un apstrīdētās normas nosaka

520konkrētiem ezeriem publiskas lietas statusu.

521Līdz ar to apstrīdētās normas

522neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

523vajadzībām.

52421. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

525pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

526sprieduma pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav

527iespējama.

528Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

529pirmās daļas 1. punktam vispārējās jurisdikcijas tiesa var

530iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, ja tā, izskatot civillietu

531apelācijas kārtībā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā

532lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai

533(aktam).

534Satversmes tiesas likumā ietverts gan tiesas pieteikuma, gan

535konstitucionālās sūdzības institūts, un abi šie institūti ir

536savstarpēji saistīti. Izskatot pēc konstitucionālās sūdzības vai

537tiesas pieteikuma ierosinātu lietu, Satversmes tiesai ir

538jānoskaidro, vai tieši apstrīdētās normas personai aizskar

539Satversmē noteiktās pamattiesības.

540Savukārt vispārējās jurisdikcijas tiesai pirms vēršanās ar

541pieteikumu Satversmes tiesā jāveic atbilstoša tiesību normu

542piemērošana, citstarp pārbaudot, vai tieši lietā piemērojamā

543norma aizskar personas pamattiesības. Proti, tiesa vēršas

544Satversmes tiesā gadījumos, kad tā uzskata, ka attiecīgajā

545civillietā piemērojamā tiesību norma aizskar personas

546pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

5472017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

548Nr. 2016-11-01 12.1. punktu).

549Ievērojot to, ka apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma

550piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām un tādējādi neveido

551Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā ietverto

552pamattiesību aizskārumu, tiesvedības turpināšana izskatāmajā

553lietā nav iespējama.

554Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

555lietā ir izbeidzama.

556Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

55729. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

558nolēma:

559izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-63-01 "Par

560Civillikuma I pielikuma (1102. pantam) "Publisko

561ezeru un upju saraksts" 1. nodaļas 34., 53. un

56256. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un

563105. pantam".

564Lēmums nav pārsūdzams.

565Tiesas sēdes priekšsēdētāja

566S. Osipova