16. pants

Lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas

šaubas par to, ka Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas pilsone,

proti, Pieteikuma iesniedzēja ir Satversmes 98. panta otrajā

teikumā ietverto tiesību subjekts. Līdz ar to Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai apstrīdētā norma patiesi liedza Pieteikuma

iesniedzējai iespēju brīvi atgriezties Latvijā.

Atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzēja varēja

ieceļot Latvijā tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi

Covid-19 testu, vai tad, ja tā varējusi uzrādīt citu medicīnisku

dokumentu, kas apliecina, ka tā nav infekcioza. Personai

ieceļojot ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja

transportlīdzekli, Covid-19 testa rezultātam bija jābūt

negatīvam.

Pieteikuma iesniedzēja savu Satversmes 98. pantā ietverto

pamattiesību brīvi atgriezties Latvijā iespējamo aizskārumu

saista ar to, ka apstrīdētās normas spēkā esības laikā tā

atradusies Vācijā un vēlējusies ceļot uz Latviju ar starptautiskā

pasažieru aviopārvadātāja transportlīdzekli, taču apstrīdētā

norma Pieteikuma iesniedzējai uzlikusi pienākumu uzrādīt

starptautiskajam pārvadātājam negatīvu Covid-19 testa rezultātu.

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma tās spēkā esības

laikā - no 2021. gada 12. februāra līdz 2021. gada 15. jūnijam -

bija tikai daļa no tiesiskā regulējuma attiecībā uz pilsoņa

tiesībām atgriezties Latvijā Covid‑19 pandēmijas laikā.

Atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevējs pieņem

savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas

visas tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103

26.4. punktu). Arī apstrīdētā norma aplūkojama sistēmiski un

kopsakarā ar pārējo Covid‑19 pandēmijas laikā pieņemto tiesisko

regulējumu.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 35.5 punktu Latvijas

pilsoņiem, kuri Latvijā ieceļoja ar tādu transportlīdzekli, kas

neveic komercpārvadājumus, un kuriem veiktā Covid-19 testa

rezultāts bija pozitīvs, ieceļošana Latvijas teritorijā netika

ierobežota. Turklāt Noteikumu Nr. 360 35.4 punktā bija

noteikti izņēmumi no apstrīdētajā normā paredzētā pienākuma,

tostarp atbilstoši minēto noteikumu 35.4 8.

apakšpunktam šis pienākums neattiecās uz tādām personu

kategorijām, attiecībā uz kurām Valsts robežsardze konstatēja, ka

to ieceļošana Latvijā atbilst starptautiskajām tiesību normām,

Latvijas valsts interesēm vai ir saistīta ar neatliekamiem

apstākļiem, nepārvaramu varu vai humāniem apsvērumiem. No lietas

materiāliem izriet, ka Valsts robežsardze, piemērojot apstrīdēto

normu, ir vērtējusi katra ieceļotāja individuālo situāciju

(sk. Valsts robežsardzes viedokli lietas materiālu 2. sēj.

105. lp.). Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdz

apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai Noteikumos Nr. 360 bija

paredzēti vēl stingrāki ierobežojumi starptautisko pasažieru

pārvadājumu veikšanai. Proti, Noteikumu Nr. 360 35. punkts vispār

liedza starptautiskos pasažieru pārvadājumus caur lidostām,

ostām, ar autobusiem un dzelzceļa transportu no/uz Slimību

profilakses un kontroles centra tīmekļvietnē norādītajām valstīm,

kurās reģistrēta tāda Covid-19 infekcijas izplatība, kas var

radīt nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu. Ar apstrīdēto

normu šis vēl stingrākais ieceļošanas režīms tika mīkstināts

(sk. arī Ministru kabineta noteikumu projekta

"Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija

noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) lietas

materiālu 1. sēj. 87. lp.). Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā

to, ka atbilstoši Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu

likuma 1. pantam, 2. panta pirmās daļas 1. punktam un 6. pantam

Latvijas pilsoņiem, kas atrodas ārpus Latvijas, ārkārtas

situācijās var tikt sniegta konsulārā palīdzība. Saskaņā ar

minētā likuma 12. panta pirmo daļu un Ministru kabineta 2018.

gada 9. oktobra noteikumu Nr. 630 "Materiālās palīdzības

piešķiršanas un atmaksāšanas kārtība" 4.1. un 4.2.

apakšpunktu Latvijas pilsoņiem var tikt piešķirta arī materiālā

palīdzība, lai segtu citstarp ceļa izdevumus no personas

atrašanās vietas uz galamērķa valsti, kā arī ar izceļošanas

formalitātēm saistītos izdevumus.

Ievērojot minēto, jāatzīst, ka apstrīdētajā normā personai

paredzētais pienākums starptautiskajam pasažieru aviopārvadātājam

uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu vai citu dokumentu, kas

apliecina to, ka persona nav infekcioza, pirms ieceļošanas

Latvijā varēja radīt personai zināmu apgrūtinājumu, jo kavēja

ieceļošanu tai vēlamajā veidā. Tomēr tas nav uzskatāms par

nepārvaramu šķērsli - Latvija savam pilsonim nebija aizliegusi

ieceļot un nebija slēgusi savas robežas. Tādējādi nav

konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu aizskartas

Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības brīvi

atgriezties Latvijā.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2021‑10‑03 "Par Ministru

kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360

"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai" 35.3 punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 98. panta otrajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš